1. Zvārtavas pils kultūrvēsturiskais un vēsturiskais raksturojums.
Zvārtavas pils vieta svarīgāko piļu celtniecības sākuma hronoloģijā.
Vieta Laiks Pils nosaukums
1. 1207. g. Ordeņa pilis Cēsīs
2. 1210. g. Siguldas pils
3. 1214. g. Turaidas pils
4. 1237. g. Krustpils pils
5. 1264. g. Ēdoles pils
6. 1275. g. Dundagas pils
7. 1330. g. Rīgas ordeņa pils
8. 13. gs. beigas Ventspils pils
9. 1730. g. Ungurmuižas kungu māja
10. 1736. g. Rundāles pils
11. 1738. g. Jelgavas pils
12. 1798. g. Mežotnes pils
13. 1818. g. Gaujienas pils
14. 1820. g. Durbes muižas kungu māja
15. 1857. g. Bīriņu pils
16. 1879. g. Jaungulbenes muižas pils
17. 1881. g. Zvārtavas pils
18. 1890. g. Cesvaines pils
19. 1900. g. Jaunmoku pils
Zvārtavas pils ir īpaša ar to, ka tajā atrodas viens no retajiem kompleksajiem neogotikas interjera paraugiem Latvijā. Pati pils ir divstāvu kaļķakmeņa mūra, neliela apjoma grezna celtne ar poligonālu torni galvenajā fasādē. Fasādi rotā sarkanķieģeļu apdare. Kā redzams, kungu māja celta 1881. g. Tjudoru neogotikas stilā un atrodas 17. vietā svarīgāko piļu būvēšanas hronoloģiskajā tabulā. Zvārtavas pils arhitektoniski mākslinieciskais risinājums vairs neatbilst 19. gs. 30.-60. gadu Tjūdoru neogotikas formu valodai. Tas ir oriģināls un pauž lokālus priekštatus par pagātnes stilu izpratni. Daļēji saglabājusies interjera apdare.
1.1. Iekšpuse
Ieejot pilī, skatam paveras plaša un savdabīga izveidota kāpņu telpa. Galerijas slodzi nes klasiskas kolonnas.
Otrajā stāvā no koka darināta arkāde balsta muižas pilīs ļoti reti sastopamu konstrukciju – virsgaismas kupolu, kura vitrāžas darinātas 20.gs. 90 gados.
Pils pirmajā stāvā atrodas deju zāle, muižas īpašnieku apartamenti, lielā ēdamzāle ar speciāli iebūvētām neogotikas mēbelēm un ēdamzāle, aiz kuras atrodas virtuve.
Pils zālē saglabājušies sienu greznojumi no 20.gs. 30.gadiem, kas 50.gados tika aizkrāsoti, bet 80.gados – daļēji atsegti. Kādā greznojumā profesionāli augstā līmenī attēlots arājs. Domājams, ka šie gleznojumi tapuši laikā, kad pilī saimniekojuši aizsargi. Zāles grīdu veido intarsēts parkets.
Otrajā stāvā atradās telpas viesiem, bet kalpotāju vajadzībām tika izbūvēts plašais pils pagrabstāvs. Tornī tika izveidota mednieku atpūtas istaba ar kamīnu un iespaidīgu grieztu pārseguma sijām. Vairākās telpās saglabājušās ornamentālās neogotikas frīzes un grieztu rozetes. Kopumā ēkas iekštelpas nav izcila profesionāļa izveidotas, tomēr tās pārsteidz ar īpatnēju stilu formu interpretējumu, individualitāti un oriģinālu būvtehnisko risinājumu. Par to liecina jau minētais kupols un plašo bērniņu varenās koka konstrukcijas. Veiksmīgi ir uzsākta un turpinās pils kāpņu telpas restaurācija. Savu kādreizējo krāsu toni un detaļu smalkumu ieplānots atjaunot kolonnai, vītajām kāpnēm ar virpotajiem margu balustriem, durvju vērtnēm un portāliem. Ir iecerēti ēdamzāles mēbeļu restaurācijas un citi darbi.
Eklektiskā neogotiskās formās celtā Zvārtavas muižas pils ir neparasta arī ar virsgaismas logu virs ielokā izvietotajām kāpnēm. Kompleksā skatāma izcilā japāņu mākslinieka Toro Jakojamas koka skulptūru kompozīcija un, tā kā pilī pastāvīgi viesi ir mākslinieki, nereti tur skatāmas dažādas mākslas darbu ekspozīcijas vai atsevišķi objekti.
No senlaiku greznuma aizgūtā, muižā savdabīgos viesnīcas numuros var pavadīt nakti, iejūtoties tolaiku saimnieku lomās.
1.2. Ārpuse
Pils ir tikai viena no muižas apbūves ansambļa sastāvdaļām. Parādes pagalma vienā malā atrodas 19.gs. pirmajā pusē celta klēts ar lieveņa arkādi un tajā pašā laikā būvēts stallis, kurā sākta mākslinieku darbnīcu iekārtošana. Attālāk atrodas dārznieka māja un dažas saimniecības ēkas.
Muižas komplekss veidojies 18. gadsimta beigām līdz 19. gadsimta sākumam. No senākās apbūves palikušas klasicisma stilā celtās, vēlāk neogotikas dizainā modernizētās saimniecības ēkas, staļļi, kā arī dārznieka māja.
Pie muižas bijis plašs, regulāra plānojuma dārzs, kura vietā 19. gs. beigās ierīkoja ainavu parku.
Parka veidošana Zvārtavas ezera krastā sākta 18.gs. Tā vecākā, regulārā plānojuma daļas atrodas dienvidrietumos no pils, terasveida nogāzē pie ezera. Reizē ar jauno pils celtniecību 19.gs. otrajā pusē veidota jauna parka daļa. Celiņi ir aizauguši, bet divi dīķi vēl redzami.
Ezera ziemeļu galā atrodams ozols — divu koku trīskāršs saaugums. Pie pils teritorijas pieskaitāmas arī holandiešu tipa vējdzirnavas, kas būvētas 1803. gadā kā muižas kompleksa sastāvdaļa. No tām gan saglabājies tikai korpuss, bet tajās saglabājušies arī seno iekārtu fragmenti – sarkano ķieģeļu logailas un durvju ailu apmūrējumi.
Pils īpašnieki cauri gadiem.
Caur gadu gaitām būve pabijusi daudzu īpašnieku rokās, atstājot dažādas pēdas un zīmes no to saimniekošanas laikiem. Piemēram, ēkas lievenī latīņu valodā ir ierakstīts: „Hic habitat Felicitas, nihil mali intret” jeb “Te mājo laimība un ļaunais pār slieksni neienāk.” “Šis teiciens raksturo Zvārtavas muižas bijušo saimnieku – laulāto draugu Gotlība Ferzena un Luīzes fon Ceikeles dzīves uzskatus. Viņiem laimība saistījās ar gara kultūru un harmoniju personiskajā dzīvē.
Taču Zvārtavas muiža kā Adsel-Scwartzhof pirmo reizi dokumentos parādās ap 1405. gadu – kad tās teritorijā esošo zemnieku sētu atdod kā lēni Hansam Švarchofam. Līdz 1781. gadam Zvārtava bija Gaujienas pilsmuižas daļa.
1517. gadā tās īpašnieks bija Jurgens Švarchofs. Tad, 1627. gadā par muižas vadītāju kļūst Redingers (Rôdinger), kas ir tiešais Švarchofu dzimtas mantinieks.
1629. g. muiža kopā ar Gaujienas pilsmuižu tiek piešķirta Banēru (Banner) dzimtai, kas saimnieko tur 9 gadus, līdz tā 1638. gadā tiek piešķirta valsts maršalam Akselim Banēram. Tālāk Zvārtava nonāk Delvigu dzimtas rokās, kas tajā valda 18. gadsimtā.
Pēdējais zināmais mantinieks no Delvigu dzimtas bija Bernharda Reinholda fon Delviga dēls leitnants barons, Pēteris Delvigs, kurš to saņem savā īpašumā 1781. gadā. 18.gs beigās, 1783. gadā tur sāk saimniekot Skotusu ģimene (die Familie Skotus). 1820. g. Šo īpašumu iegūst Hafrath Skotus – galma padomnieks, kura pārziņā ir 336 vīrieši, 379 sievietes, līdz 1858. gadam, kad muiža pāriet jau minētās Luīzes fon Ceikeles (Luise von Zoekell) īpašumā.
1881. gadā Luīze fon Ceikele un viņas laulātais draugs Gotlībs von Ferzens (von Fersen) sāk būvēt tādu muižas pili, kādu pazīstam mūslaikos. Pārbūvējot veco kunga māju, viņi Zvārtavas pili bija iecerējuši izveidot par savu vasaras rezidenci, bet ziemas mēnešus Ferzeni pavadīja Rīgā.
Fon Ferzenu dzimtai Zvārtava pieder līdz Pirmajam pasaules karam. Pēc kara agrārreformas laikā īpašums tiek nacionalizēts. No 1922. gada pilī tapa iekārtots Aizsargu nams un to pārvaldīja Latvijas Aizsargu organizācija. Pēc Otrā pasaules kara, līdz 1969. gadam pilī bija skola, un tās pagrabus vietējais kolhozs izmantoja kā noliktavas.
Kā jau ikkatrā vēsturiskā vietā, tā arī Zvārtavā saglabājusies informācija par dažādiem notikumiem no saimnieku dzīves un mistiskām parādībām.
Kā, piemēru var minēt notikumu 1903. gadā, kad Voldemārs fon Vulfs pirmais Gaujienā nopirka limuzīnu. Lai ar to palepotos, aizbrauca uz Zvārtavas pili un izbrauca slaidu loku pa pagalmu. Zvārtavas pils īpašnieks barons Ferzens iznācis lievenī un teicis, ka varot iesūdzēt Vulfu tiesā, jo tas pagalmā sacēlis putekļus, braukdams trakā ātrumā. Vulfs lepni atcirtis: “Cik tad maksā tie tavi putekļi?”
Toties spoku stāsta priekšstatiem atbilst nostāsts par atvaļinātajiem zaldātiem, kas pēc kāda no kariem dzīvojuši vienā pils istabā, bet iepretī to istabai dzīvojušas meitenes. Viens no zaldātiem sevišķi neatlaidīgi gribējis apciemot meitenes un naktī lauzies durvīs. Bet meitenes to nelaidušas. Nu zaldāts piedraudējis, ka ņems šaujamo. Sagrābis ieroci viņš jau grasījās savus draudus piepildīt, bet bijis tādā vīra dūšā, ka, pusklibs būdams, aizķēries aiz plintes. Tā gājusi pa gaisu, un lode trāpījusi zaldātam pašam. Tā viņš visu nakti gulējis un noasiņojis. Mūsdienās vietējie runā, ka viņš te pilī naktīs spokojas, staigā šļūkdams un kāsēdams. Kāsēdams tāpēc, ka pāršāvis sev plaušas. Ticēt vai ne?
Mūsdienās Zvārtavas pils ir Latvijas Mākslinieku Savienības īpašums, kurā atrodas mākslinieku jaunrades nams un viesnīca.
Secinājumi
Nodaļās esmu apskatījusi Zvārtavas pils kultūrvēsturiskos un vēsturiskos faktus, kas saglabājušies līdz pat mūsdienām, iesaistot tajās savus iespaidus un atmiņas par šajā celtnē pavadīto laiku. Aplūkoju Zvārtavas muižas saimniekus caur gadu gaitām un to atstāto mantojumu. Esmu uzzinājusi, īpašā latīņu teiciena, kas ieveidots pils lievenī nozīmi un tā nozīmi pils ievērojamāko saimnieku dzīvē, uzzinājusi, ka ievērojamāko piļu celtniecības hronoloģijā tā ieņem 17. pozīciju, nostiprinot tās zināšanas, ko biju ieguvusi akcijas „Apceļosim Latvijas pilis un muižas” piedalīšanās laikā.
Būtisks mīnuss darba veikšanas procesā bija samērā nelielais, rakstiskās informācijas trūkums, tomēr kopumā darbs šķita interesants un saistošs.