SATURS
Ievads 3
No Ilūkstes vēstures 4
Fakti par Ilūksti 7
Ilūkstes apriņķis 8
Ilūkstes apriņkis skaitļu apgaismojumā 9
Ilūkstes apriņķa kopplatība 9
Apgaismošana 9
Ūdensapgāde 10
Lauku saimniecības 10
Mājlopi 10
Rūpniecības- amatniecības uzņēmumi 10
Ilūkstes apriņķa dzīve un darbs skaitļos (pēc Latvijas Lauksaimniecības kameras sakopotiem datiem)…………………………………………………………………………………………………….11
Ilūkstes apriņķa meži 11
Laukstrādnieku jautājums 11
Dārzkopība 12
Biškopība 12
Zivkopība un zvejniecība 12
Lopbarības ražošana 13
Lopkopība 13
Pārvadājumi pa dzelzceļu 13
Pasta un telegrāfa resora darbība 14
Ziņas par būvniecības stāvokli Ilūkstes apriņķī 14
Elektrība Ilūkstes apriņķī 14
Dzirnavas 15
Agronomiskā palīdzība Ilūkstes apriņķī 15
Izmantotā literatūra 17IEVADS
Esmu izvēlējusies rakstīt referātu tieši par Ilūkstes saimniecības attīstības vēsturi, jo Ilūkste ir mana dzimtā pilsēta, esmu tur dzimusi un uzaugusi. Katram cilvēkam sava dzimtā puse ir pati mīļākā, tuvākā un labākā, lai arī cik labi būtu citā vietā. To es varu teikt pilnīgi parliecināti, jo es esmu pati no Ilūkstes, bet esmu atbraukusi mācīties uz Rīgu un esmu izjutusi, cik dažreiz trūkst savu dzimto māju.
Lai arī visu dzīvi esmu nodzīvojusi Ilūkstē, tomēr neesmu nekad visu zinājusi par savu dzimto pilsētu. Man tas šķita ļoti interesanti un aizraujoši uzzināt visus faktus par vietu, kur esmu staigājusi katru dienu un nekad neesmu nojautusi, kas tur kādreiz ir noticis.
Lai arī Ilūktse ir maza pilsētiņa, tomēr tās vēsture ir ļoti raiba un notikumiem piesātināta. Pat grūti noticēt, ka šodienas mazā pilsētiņa kādreiz ir bijusi nozīmīga tuvakajā apkartnē un izrādās arī tālākās zemēs. Tā ir izcietusi ļoti daudz nežēlības un netaisnības, taču joprojām pastāv un dzīvo līdzi katram Ilūkstes iedzīvotājam.
Uzrakstot šo referātu man būs liels ieguvums un zināšanas par savu dzimteni, jo ikdienā mēs pat nedomājam par tik plašiem jautājumiem kā vēsture un notikumu attīstība par vietu, kas liekas ir tik tuva un pazīstama. Tagad man būs plašas zināšanas par savu dzimteni, lai arī tagad dzīvoju tik tālu no tās.No Ilūkstes vēstures
Pašā ttālākajā Latvijas dienvidaustrumu stūrī atrodas Ilūkste. Savu nosaukumu tā ieguvusi no nelielās Lukstu upes, kura sākas Lietuvā, Latvijas pierobežas ezeru joslā. Ilūkste ietilpst senajā sēļu novadā jeb Augšzemē.
Ilūkstes novads apdzīvots jau 8. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Par to liecina 1938. gadā izdarītie arheoloģiskie izrakumi Dvietē. Ilūktes vārds senrakstos pirmo reizi minēts ap 1550. gadu, kad uz Pilskalnes muižas zemes nodibina Ilūkstes miestu.
Sakarā ar to, ka Ilūkste un tās apkārtne ietilpa Kurzemes hercogistē, kura bija atkarīga no Polijas, Pilskalnes muižnieki Georgs un Katrīna Zībergi Ilūkstes miesta iedzīvotājiem deva pilnīgas tiesības nodarboties ar amatniecību un tirdzniecību, izņemot tiesības brūvēt degvīnu un alu, un pārdot to, jo šo produkciju pietiekošā daudzumā ražoja pašās muižās un tirdzniecība ar to deva lielus ienākumus.
18. gadsimtā ir bijušas ūdensdzirnavas, vilnas kārstuve un vērptuve, atslēdznieku darbnīca, virvju vītava, ādas ģērētava un klūdziņām pīto mēbeļu darbnīca. Ilūkstes pītās mēbeles sūtītas uz Pēterburgu, Rīgu, Varšavu, kā arī uz ārzemēm.
1770. gadā tika uzcelts viens no krāšņākajiem un lielākajiem baroka stila svētnīcu arhitektūras meistardarbiem visā Baltijā. Gan muižnieki, gan tauta sacentās devībā un dāvināja jaunajai svētnīcai dārgu iekārtojumu, zelta un sudraba dievkalpojuma traukus un bagātīgā skaitā krāšņus baznīcas parametrus (drēbes).
Ilūkstē 1771. gadā atver zemāku skolu un ģimnāziju ar 4 nodaļām, bez tam vienu augstaku klasi – teātra mākslas apguvei.
Ilukstes baznīcai jezuīti dod jaunas dārgas ērģeles. Jaunas ērģeles un zvanu saņem arī Subates baznīca. 1786. gadā Ilūkstē tiek pilnīgi pabeigts visu baznīcu ēku ansamblis. No tām lielākā ir klostera divstāvu ēka ap kuru tika ierīkota vesela kanālu sistēma, lai zemā vieta to neapplūdinātu.
Krievijas, Zviedrijas un Polijas savstarpējie kari 18. gadsimtā nes daudz posta arī Ilūkstes novadā. Ienaidnieki nesaudzē ne materiālās vērtības, ne arī cilvēkus. Kara postam un laupīšanām seko bads un ļaunā slimība – mēris, kura rezultātā mirst daudz cilvēku.
18. gadsimtā Latgalē parādās rosīgi garīgā darba veicēji, piemēram, Jānis Grabovskis, 1700. gadā strādā kā skolotājs Daugavpilī un citur, nodarbojas ar literatūru latviešu un poļu valodās.
Pēc Polijas 3. dalīšanas (1795. gadā) Ilūkstes novads nonāk pilnīgi Krievijas atkarībā.
1820. gadā Krievijas valdība slēdza jezuītu ordeni un tā locekļus izraidīja no pievienotajām teritorijām. Visi ordeņa īpašumi tika izpārdoti, bet mācību iestādes slēgtas.
Ar 1832. gadu gandrīz visas Latgales baznīcu un klosteru skolas tika slēgtas.
Tomēr cienīgāko zemnieku bērni paslepus mācījās ciemos izglītoto sieviešu vadībā, šur tur mācītāju mājās, dažās muižās.
Ar jezuītu darbību aizsakās rajstu valoda Latgalē; bērnu apmācība lasīt un rakstītprasmē, dziedāšanā. Aizsākās tautas garīgā un laicīgā literatūra. Jezuītu misionāri un skolotāji, mācot dzimtajā valodā, stiprināja tautas garīgo un morālo apziņu, vienojot tautu. Līdz ar to viņi nostiprināja rakstu valodu Latgalē.
Laika gaitā arī varas iestādēm radās nepieciešamība rūpēties par tautas izglītību, tāpēc radās pirmās pagastskolas, kurās skolēnu skaits ir niecīgs. Pēc carisma varas nostiprināšanās visā Latvijā, Latgalē, lai mazinātu Polijas ietekmi, tiek aizliegta latīniskā druka, latgales skolās mācības notiek krievu valodā. Pilsētas tiesības Ilūkste ieguvusi 1892. gadā. Ilūkstes ģēŗbonis: melnā laukā pakaļkājās saslējies sudraba zirgs.
Pasaules karš Ilūksti pilnīgi sagrāva. Nevienai Latvijas pilsētai karš nebija sitis tik dziļas brūces kā Ilūkstei: pilsēta atradās kauju joslā.
Kad norima kara vētra un atjaunojās mierīga dzīõve, Ilukstē nevarēja novietot pat nedaudzās apriņķa administratīvās iestādes (apriņķis izveidots 1816. gadā), kuras ilgus gadus mitinajās Grīvā. Pamazām uz gruvešiem iedzīvotaji būvē jaunas celtnes, lēnām pilsēta atgūst savu agrāko rosību. Ja 1914. gadā pilsētā bija vairāk kā 4000 iedzīvotāju, 1920. gadā to apdzīvoj…a tikai 457. Pēc 1936. gada skaitīšanas datiem Ilūkstē bija jau 1300 iedzīvotaju (53% latviešu, 9% krievu, 5% ebreju).
1937. gadā, nacionalās valdības uzdevumā, tika likts pamatakmens Ilūkstes pašvaldības namam, kas iesvētīts 1938. gad rudenī un ar 1938. gada 1. novembri visas apriņķa administratīvās iestādes atgriežas Ilūkstē.
Ilūkstes apriņķis izveidots 1816. gadā. Apriņķa ģērbonis: skaldīts vairogs, kura labā puse sudraba, kreisā zaļa, katrā pusē pa ozolam, bet vairoga vidū, augšdaļā, apriņķa pilsētas ģērbonis. Apriņķa teritorija ietilpa senajā sēļu navadā un iepriekšējos gadsimtos Kurzemes hercogistes sastāvdaļa. Apriņķis bija mazākais Zemgalē, bet otrs lielākais (aiz Jelgavas) pēc iedzīvotāju skaita. Apriņķī bija raibs nacionālais un konfesionālais sastāvs un vāji attīstīta saimniecība.
Pēc kara ļoti lēnam uz drupām celās Ilūkstes pilsēta. Vēl ilgi lielai daļai cilvēku bija jādzīvo zemnīcās. Valdība gan iedzīvotājiem piešķīra bez maksas kokmateriālus, bet nebija līdzekļu citu materiālu iegādei, nebija ne darbaspēka, ne zirgu. Pat 1921. gadā, pēc aculiecinieku stāstītā, vēl cauri pilsētai stiepās vācu frontes ierakumi un betona nocietinājumi.
Ilūkstes apriņķa pirmo vidusskolu atvēra 1921. gada 1. septembrī Subatē. Sākumā bija 2, velāk 4 klases. Vidusskola Subatē darbojās līdz 1932./33. mācību gadam.
Ar valdības rūpēm tiek likti pamati lielākajai celtnei Ilūkstē – skolai. 1926. gada 4. oktobrī tagadējās 1. vidusskolas telpās sāk darbu Ilūkstes pamatskola. Uz skolas atklāšanas svinībām bija ieradies tautas dzejnieks Jānis Rainis, viņš tai laikā bija Latvijas izglītības ministrs. Avīzē „ Daugavas Vēstnesis” 1927. gada janvārī teikts, ka pēc Pirmā Pasaules kara no dārzu pilsētiņas skaistuma bija palikusi tikai viena pirtiņa – tik nopostīts bija šis apvidus, un nu radusies kā simbols šī gaismas pils, kurai līdzīgas nav līdz pat Jelgavai. Ilūkstes vidusskola jeb ģimnāzija toreiz bija vienīgā visā apriņķī. 1937. gadā tajā mācījās 105 skolēni, apriņķī tai laikā bija 81 pamatskola ar 10 005 skolēniem.
Kara laikā bija smagi cietušas arī kulta celtnes. Pilnīgi tika sagrauta arī grandiozākā katoļu baznīca Baltijā. Tās zvani, kā arī Ilūkstes pilsētas dokumenti, vēl pirms vāciešu iebrukuma, tika izvesti uz Krieviju. Kara laikā šī baznīca bija smagi cietusi, bija izdegusi iekšpuse, iebrucis jumts, tomēr to varēja atjaunot un draudze to izdarīja.
Daļēji tika atjaunots klosteris, tika uzcelts tilts pāri upei, atjaunotas dzirnavas, savesta kārtībā galvenā iela, uzceltas pilsētas dzīvei vajadzīgās iestādes.
1940. gada 17. jūnijā pārtrūka Latvijas Republikas ieceres turpinat savas neatkarīgās Latvijas valsts celtniecību, jo Padomju Savienības karaspēks ienāca Baltijas valstīs un okupēja tās. Arī Ilūkstes apriņķi skar Padomju okupācijas pārveidojumi. Ilūkstes apriņķī karš fiziski nav tik postošs kā Pirmais pasaules karš, bet fašistiskie iebrucēji un viņu izpalīgi no latviešu vidus, tāpat kā visās fašistu iekarotajās zemēs, nošauj ebreju tautības iedzīvotājus, kā arī savam režīmam nevelamos cilvēkus. Par to liecina fašisma upuru kapi pie Ilūkstes meža.
Ilūkstē kara gados un pēckara periodā bija vāji attīstīta saimnieciskā darbība, tāpēc nebija liels iedzīvotaju skaits apmēram 1500 cilvēku. Toties muzejā esošais saraksts un atmiņu stāsti, un piemiņas lietas, kuras stāsta par šo cilvēku sūro dzīvi izsūtījumā.
Padomju varas gados vēl ilgu laiku Latvijā pastāv vecais administratīvi – teritoriālais iedalījums apriņķos. Latvijas Republikas gados apriņķī ietilpa 19 pagasti un to skaits nemainījās līdz pat 1947. gadam. Likvidējot apriņķi 1950. gadā, tā teritorijā izveidoja 53 ciema padomes, kas tika sadalītas 4 jaunizveidotos rajonos: Aknīstes, Grīvas, Ilūkstes un Krāslavas. 1953. gadā daudzus rajonus likvidē, veidojas lielāki rajoni. 1963. gadā likvidēja Ilūkstes rajonu un gandrīz visu tā teritoriju pievienoja Daugavpils rajonam.
Pašā Ilūkstē līdz 50. gadu vidum joprojām bija tikai pirmskara celtās mūra celtnes un iedzīvotāju individuālās …koku celtnes. Ilūkstes rajona pastāvēšanas pēdējos gados strauji sāk celt daudzdzīvokļu mūra dzīvojamās mājas, tiek uzcelts brīnišķīgs kultūras nams, Ilūkstes 2. vidusskolas ēka. Pēč Ilūkstes rajona pievienošanas Daugavpils rajonam, Ilūkste vairs nav rajona centrs, tāpēc pasliktinās saimnieciskā un kultūras dzīve. Zināma rosība atsākas atkal 70. un 80. gados, kad tiek celti daudzdzīvokļu māju masīvi Kastaņu, Jēkabpils un Brīvības ielās. 1988. gadā pabeidz modernu bērnudārza celtni, vēl iepriekš uzceļ jaunas tražošanas ēkas rūpkombināta vajadzībām.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā, pirmā ievērojamākā celtne, kas tika nodota ekspluatācijā, ir jaunā piebūve Ilūkstes 1. vidusskolai 1995. gada 28. septembrī.
Patreiz Ilūkstē ir divas vidusskolas, mūzikas un mākslas skola, Mākslinieciskās jaunrades nams, kultūras nams, bērnudārzs. Darbojas aušanas un trikotāžas cehs, slimnīca, poliklīnika, ēdnīca, kafejnīcas, katoļu, luterāņu un pareizticīgo baznīcas, ir 3 bibliotēkas.
Ilūkstē uz 1997. gadu dzīvoja 3194 iedzīvotāji, 2004. gadā – 2974, ir 527 individuālās mājas un 35 daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, darbojas 15 individuālie uzņēmumi, 10 sabiedrības ar ierobežotu atbildību, patērētāju biedrības uzņēmumi: ēdnīca, kulinārija, moderns universālveikals.
ILŪKSTE
Ilūkstes vārds minēts jau 16. g. s. Pēc 1567. landtāga lēmuma te uzcēla baznīcu. 1770. gadā grāfs Plāters-Zībergs uzcēla Ilūkstē otru lielu katoļu baznīcu (katedrāli) ar diviem torņiem, kas gan būs lielākā katoļu baznīca Baltijā. Tikai 1865. gadā te uzcēla luterāņu baznīcu.
Aiz katedrāles, uz laukuma, pie Lukstes upes – liels divstāvu nams. Šī ēka – senais jezuītu klosteris, ko cēlis Jānis Kazimirs fon Zībergs 1786. gadā.
Augškurzemes rietumu daļai uz tuvāko pilsētu Daugavpili Ilūkstei iet cauri un te savienojas vairāki satiksmes ceļi, kālab te jo dzīva kustība.
Ilūkstes novads, būdams ceļā starp stipriem kaimiņiem, piedzīvojis daudz likstu. Novgorodas, Pliskavas un Polockas krievi, leiši un ordenis, patstāvīgi viens otru apkarodami, gāja cauri Kurzemes augšzemei un Inflantijai. Daugavpils – vienīgā pils, kas būdama pie Augškurzemes robežām, darīja uz Ilūksti lielāku iespaidu. Šis apriņķis palika atklāts visiem ārējo ienaidnieku uzbrukumiem, kamēr 31. VIII. 1559., bailēs no krieviem, pēc Gotharda Ketlera līguma ar poļu-leišu karali Sigismundu II Augustu, nāca zem poļu valdības ar daudz citiem novadiem. 28. XI. 1561. Vidzemes valdnieki (ordenis, virsbīskaps un muižniecība) noslēdza jaunu līgumu; tagad Ilūkstes apriņķis uz mūžīgiem laikiem piekrita Ketleram. Šie „mūžīgie laiki” ilga tikai līdz 1795. gadam, kad visa Kurzeme labprātīgi padevās Krievijai un no tā laika baudīja mieru, ko traucēja vienīgi 1812. gada franču karaspēka iebrukums.
Ilūkste – vienīgā no Latvijas pilsētām, kas pasaules kara laikā pilnīgi noslaucīta no zemes. Ilūkste ilgāku laiku atradās uz pašas kaujas līnijas, vairākkārt gāja no rokas rokā un tālab te nebij palicis neviena vesela nama. Sagrautas bij arī visas vietējās baznīcas. Te visur gruveši, drupas, starp kurām, kā jaunas dzīvības zīme, paceļas vairāk simtu jaunu, baltu, pa lielākai daļai koka māju; uzcelts arī tilts pār Lukstes upi pie dzirnavām.
Pēc kara Ilūkstes iestādes pārcēla un Grīvu, kas Ilūkstei nes lielus zaudējumus.
No 1. I. 31. Ilūkstes apriņķa nekustamo īpašumu zemes grāmatas, to reģistrus un lietas nerakstīs vairs Jēkabpilī, līdzšinējā Jēkabpils-Ilūkstes apriņķu zemes nodaļā, bet Daugavpilī – Daugavpils-Ilūkstes zemes grāmatu nodaļā.[K.Apinis „Latvijas pilsētu vēsture” 1931.g.]…Ilūkstes apriņķis
Latvijas dienvidaustrumu stūrī atrodas 2242,7 kv. km lielais Ilūkstes apriņķis ar 56.637 iedzīvotājiem.
Ilūkstes apriņķa pašvaldību dibināšanas sākums meklējams 1866. gadā, kad no muižu pagastiem dibināti tagadējie 19 pagasti. Pirmais apriņķa komisārs iecelts 1889. gadā. Kad 1919.g. beigās daļa apriņķa bija atbrīvota, tūliņ tika dibinātas pagastu pašvaldības. Līdz 1920.g. 9. jūnijam apriņķa valde, kā nodaļa padota apriņķa priekšniekam, atradās Subatē. Tikai 1920. g. vasarā, kad viss apriņķis jau bija atbrīvots no svešām varām, apriņķa valdes sēdeklis pagaidām pārvietots uz Grīvu, kur atrodas arī tagad.
Apriņķa pilsēta – Ilūkste pasaules karā galīgi nopostīta. No bēgļu gaitām pārnākušie iemītnieki agrāko namu vietā atrada drupas un ierakumu grāvjus. Vēl līdz šai dienai tā nav spējusi dziedēt karā sistās rētas. Pasaules karš apriņķim darījis lielu postu. Dažos pagastos ēkas nopostītas 90% apmērā, jo apriņķim pāri visā garumā gar Daugavu bija uguns līnija.
Līdz 1934. gada 15. maijam vēl bija pašvaldības, kas rakstīja oficalos rakstus svešā valodā. Ne valsts saimniekam – latvietim, ne valsts valodai nebija parādīts pienācīgais gods un cieņa.
Trūka līdzekļu slimnieku ārstēšanai, nespējnieku uzturēšanai, darbinieku algošanai. Par būvem bija grūti domāt. Pateicoties valdības gādībai, skolu tīkls apriņķī izveidots labvēlīgi, un šinī ziņa valsts skolas bija vienīgais glābiņš un liels atvieglojums pašvaldībām.
Tagad tiek uzkrāti līdzekļi jaunu skolu, pagasta namu un sabiedrisku ēku būvēm. Apzinoties atbildību par paradiem, pašvaldības izvairās no aizņēmumiem un vēlas būves izvest pašu līdzekļiem. Lai jaunā laikmeta prasībām piemērotos, pagaidām izdarīti vairāki sabiedrisko ēku kapitalremonti.
Ilūkstes apriņķis skaitļu apgaismojumā (1937.g)
Pagasti – Aknīstes, Asares, Bebrenes, Demenes, Dvietes, Gārsenes, Kaplavas, Kurcuma, Lašu, Laucesas, Pilskalnes, Prodes, Raudas, Rubenes, Salienas, Silenes, Skrudalienes, Susejas, Sventas, Ilūkstes, Subatas un Grīvas pilsēta.
Ilūkstes apriņķis atrodas Zemgales apgabalā dienvidaustrumu daļā un robežo ziemeļos ar Jēkabpils apriņķi un austrumos ar Daugavpils apriņķi, dienvidaustrumos ar Poliju, dienvidos un dienvidrietumos ar Padomju Savienību.Ilūkstes apriņķa kopplatība
Ilūkstes apriņķa kopplatība – 2242,7 kvadrātkilometru.
No Zemgales apgabala apriņķiem Ilūkstes apriņķis apdzīvotības ziņā – ar 25,3 iedzīvotājiem uz 1 kv. km – ieņem otro vietu. Laukos Ilūkstes apriņķī uz 1 kv. km dzīvo 21,54 iedzīvotāji. Iedzīvotāju skaits Ilūkstes apriņķī nepārtrauktu pieaudzis kā laukos, tā pilsētās.
Iedzīvotāju skaita pieaugums laikā no 1930. – 1935. gadam Ilūkstes apriņķī
Tabula Nr. 1
Faktiskais pieaugums 11,283
Dabiskais pieaugums 4,582
Mehāniskais pieaugums 1,174
Ilūkstes apriņķa iedzīvotāji pēc tautības sadalās: latvieši – 35,558 (62,78%), vācieši – 169 (0,30%), krievi – 12,980 (22,92%), žīdi – 1,275 (2,25%), poļi – 4,148 (7,32%) un 2,507 (4,43%) pārējo tautību piederīgie. Jāatzīmē, ka no Zemgales apgabala apriņķiem Ilūkstes apriņķī visvairāk cittautībnieku. piecu gadu laikā, t.i., no 1930. līdz 1935. gadam latviešu procents pieaudzis par 10,44 turpretim samazinājies krievu (par 4,52) un poļu (par 4,04) procents.
Sadalot visus Ilūkstes apriņķa iedzīvotājus trīs vecuma grupās – bērnos (līdz 14 gadiem), darba spējīgos (no 15 – 59 gadiem) un vecos iedzīvotājos (60 gadu veci un vecāki), redzams, ka bērnu ir 32,46% no iedzīvotāju kopskaita, darba spējīgo 55,54% un veco iedzīvotāju 12,00%.Apgaismošana
8445 (vai 99,38%) lauku apdzīvotās vietas apriņķī apgaismo ar petroleju un tikai 31 (vai 0,36%) apdzīvotā vietā iekārtota elektriskā apgaismošanaŪdensapgāde
Dzeramo ūdeni 6946 (vai 81,74%) lauku apdzīvotās vietas apriņķī ņem no akām , 111 (1,31%) no ūdenssūkņiem, 899 (10,58%) no upēm un ezeriem un 4 (0,05%) apdzīvotās vietās ierīkots ūdensvads. 3 apdzīvotās vietās ūdeni piegādā trieči. Kā redzams Ilūkstes apriņķa lauku apdzīvotās vietas ļoti vāji apgādātas ar ūdenssūkņiem.Lauku saimniecības
Ilūkstes apriņķī 1935. gadā bijušas pavisam 10 359 dažāda rakstura lauku saimniecības, kas ir 3,76% no visa saimniecību kopskaita valstī . Pēc saimniecības zemes kopplatības 1935. gadā vislielākie pagasti Ilūkstes apriņķī ir Salienas , Bebrenes un Demenes.Mājlopi
Mājlopu skaits Ilūkstes apriņķī atsevišķos gados bijis (tūkstošos):
Tabula Nr. 2
1035. gads 1929. gads
Zirgi 16,61 15,58
Govslopi 47,30 34,70
To starpā:
Slaucamas govis 31,25 23,77
Cūkas 29,65 12,85
Aitas 54,76 47,95Rūpniecības- amatniecības uzņēmumi
1935. gadā (pēc skaitīšanas datiem) Ilūkstes apriņķī darbojušies pavisam 1148 rūpniecības-amatniecības uzņēmumi ar 1668 nodarbinātiem, no tiem 373 algoti strādnieki. No minētā uzņēmumu skaita 66,81% atrodas uz laukiem un 33,19% pilsētās.
Ilūkstes apriņķa rūpniecības-amatniecības uzņēmumu skaits pēc saimniecības nozarēm: Tabula Nr. 3
Saimniecības nozares Uzņēmumu skaits Nodarbināto skaits Tai skaitā algoti strādnieki
Pavisam No tiem uz laukiem Pavisam No tiem uz laukiem Pavisam No tiem uz laukiem
Keramika, akmens izstrādājumi utt. 27 22 154 143 111 107
Metālapstrādes un mašīnbūves 191 161 218 184 7 6
Ķīmiskā rūpniecība 2 3 5 4 1 1
Ādu rūpniecība 32 19 48 21 10 –
Tekstilrūpniecība 29 18 49 32 14 12
Kokrūpniecība 145 107 192 149 44 41
Poligrāfiskā rūpniecība 6 3 7 4 – –
Pārtikas un garšvielu rūpniec. 114 98 Nav datu Nav datu Nav datu Nav datuIlūkstes apriņķa dzīve un darbs skaitļos (pēc Latvijas Lauksaimniecības kameras sakopotiem datiem)
Zemes bagātības
Zemes bagātības Ilūkstes apriņķī vēl nav izpētītas. Ir pazīmes, ka dziļākos zemes slāņos varētu atrasties magnetīta dzelzs rūda. Purvu dzelzs rūda nelielos daudzumos atrasta vairākās vietās, bet šī rūda ir zemprocentīga un pagaidām neatmaksājas to izmantot. Dvietes upes dibenā 5m zem zemes virsas atrasts aizvēsturiskā dzīvnieka – taura skelets. Saldūdens kaļķis (merģelis) atrasts Katlavas Balcīšu un Rožulauku ezeru krastos. Purvu Ilūkstes apriņķī daudz un tos var izmantot pakaišu un dedzināmās kūdras ražošanai.Ilūkstes apriņķa meži
Ilūkstes apriņķī 44.700 ha mežu jeb 21.28% no visas kopplatības. Valstij pieder 38.300 ha mežu. Ikgadējā izmantošanas norma 108.000 kub mtr, bet 1934./35. gadā izcirsti 145.000 kub mtr. Tai pašā gadā apmežoti 240 ha un izrakti 15 km grāvju. Mežu likuma pārkāpumu šai gadā 340. Valsts mežos ganās 250 lauksaimnieku zirgu, 2600 govju, 1350 aitu. Valsts iznomā savos mežos 180 ha pļavas. Lauksaimniekiem pieder 6400 ha jeb 14% no mežu kopplatības un 4% no lauksaimnieku zemju kopplatības. Vienā saimniecībā 0,8 ha mežu.Laukstrādnieku jautājums
Pēc 1935. gada lauksaimniecības skaitīšanas ziņām Ilūkstes apriņķī nodarbināto iedzīvotāju skaits lauku saimniecībās, lielākās par 1 ha neieskaitot nodarbinatos saimnieka ģimenes locekļus līdz 15 gadiem, ir šāds:
Tabula Nr. 4
1935. gads 1929. gads
Saimnieks un viņa ģimenes locekļi 24.250 23.897
80,12% 81,13%
Algoto strādnieku skaits (bez dienas strādniekiem) 6.016 5.558
19,88% 18,87%
KOPĀ 30.266 29.455
No šiem skaitļiem redzams, ka Ilūkstes apriņķī nodarbinato saimnieka ģimenes locekļu skaits pieaudzis 5 gadu laikā par 353 personām. Arī algoto strādnieku skaits tai pašā laikā pieaudzis par 458 personām. Vispār, Ilūkstes apriņķī lauksaimniecībā nodarbināto skaits 5 gadu laikā pieaudzis par 811 personām.
Nodarbināto algoto strādnieku skaits sadalās šādi:
Tabula Nr. 5
1935. gads 1929. gads
Skaits % Skaits %
Gada strādnieki 2.477 41,17 2.169 39,02
Sezonas strādnieki 734 12,20 786 14,14
Gani 2.478 41,19 2.303 41,44
Mēneša strādnieki 327 5,44 300 5,40
KOPĀ 6.016 100 5.558 100
Šie skaitļi rāda, ka no 1929. gada līdz 1935. gadam gada strādnieku skaits pieaudzis par 308 personām jeb 14,20 % no gada strādnieku kopskaita. Tai pašā laikā sezonas strādnieku skaits samazinājies par 52 personām jeb 6,62 % no sezonas strādnieku kopskaita. Ganu skaits pieaudzis par 175 personām jeb 7,60 % no ganu kopskaita, un mēneša strādnieku skaits pieaudzis par 27 personām jeb 9% no mēneša strādnieku kopskaita.Dārzkopība
Dārzkopība Ilūkstes apriņķī attīstīta samērā labi. Augļu un sakņu dārzi pēc 1929. gada datiem aizņem 1,7% no zemes kopplatības. Apriņķī pavisam 175.720 augļu koki. Caurmēra vienā saimniecībā apriņķī 17,1 augļu koks. Uz 100 ha aramzemes Ilūkstes apriņķī 128 augļu koki. Beidzmos gados augļu koku skaits apriņķī audzis, tā kā augļu koku skaita ziņā stavokli apriņķī var uzskatīt par apmierinošu.Biškopība
Biškopība gadu no gada paplašinās. Ilūkstes apriņķī no 1929. līdz 1935. gadam ir vislielākais dravu un bišu saimju pieaugums Zemgalē. Dravu skaits pavairojies par 50%, bet saimju skaits par 93%. Pavisam apriņķī 1639 dravas ar 6238 bišu saimēm. Medus raža nesasniedz Zemgales caurmēra skaitļus, bet nav arī zemāka par kaimiņu apriņķu bišu ražām. Raža caurmēra no vienas saimes piecos gados (kg) : Ilūkstes apriņķī 14,07, Daugavpils – 14,08, Jēkabpils -13,48.Zivkopība un zvejniecība
Apriņķī 99 ezeri ar 3553 ha kopplatības. Nozvejoto zivju vērtību gadā var aprēķināt uz 17.765 latiem.
Dīķu kopplatība 27 ha un izaudzēto zivju vērtība apm. 2700 latu.Lopbarības ražošana
Lopu ražība Ilūkstes apriņķa caurmēra saimniecībās ie zema. Zemai lopbarības ražībai pamatā ir sliktā un trūcīgā lopu ēdināšana. Vēl ļoti daudzās saimniecībās pamatlopbarībai ir šāda: vasarā – krūmāju, noru, purvu ganības, ziemā – slikts purva siens, salmi un pelavas.
Labas ganības vasarā im laba rupjā barība ziemā ir ienesīgas un tagadejiem saimniekošanas apstākļiem atbilstošas lopu ēdināšanas pamats.
Un tādēļ vislielākā vērtība katrā saimniecībā turpmāk jāveltī labu ganību ierīkošanai un izmantošanai. Labas ganības ir lētākais, drošākais un labākais vērtīgas lopbarības avots. Pārrēķināta barības vienībās, ganībās ražotā lopbarība ir vairākkārt lētāka kā citos barības līdzekļos. Tādēļ gudri dara tas lauksaimnieks, kas atrod līdzekļus un vietu labu ganību ierīkošanai. Laba ganība ir drošs ienakuma avots katrā saimniecībā.
Labs pļavas siens un āboliņa siens ir labakā lopbariba ziemā. Tādēļ pareizi rīkojas tas lauksaimnieks, kas atrod līdzekļus un vietu labu pļaujamu zālāju ierīkošanai, vai nu tas būtu tīrumā, pļavās vai purvā.Lopkopība
Pirmās lopkopības pārraudzības biedrības Ilūkstes apriņķī pēc kara sāka darboties 1923. gadā. Pašreiz apriņķī 13 lopkopības pārraudzības biedrības, kurās apvienotas 235 saimniecības ar 1854 slaucamam govīm jeb 5,9% no slaucamo govju kopskaita. Lopkopības izkopšanas darbā vēl maz kas darīts. Līdztekus lopu sugas izkopšanai jāiet arī lopbarības ražošanai.
Ciltsgrāmatās visā apriņķī uzņemtas tikai 47 tīrsugas govis. Piena ražas no pārraudzības saimniecībās esošām govīm gadu no gada aug.Pārvadājumi pa dzelzceļu
Dzelzceļu garums Ilūkstes apriņķī 65 km jeb 2,9 km uz katriem 100 kv. km. Daļu apriņķa vajadzību apkalpo ārpus apriņķa robežām esošā Indras –Daugavpils – Krustpils dzelzceļa līnija. Apriņķī 9 stacijas un pieturas. 1935./36. budžeta gadā no apriņķa dzelzceļa stacijām izbrauca 93.404 pasažieri. Tai skaitā 34.959 pasažieri no Zemgales, 17.058 pasažieri no Eglaines un 17.754 pasažieri no Grīvas stacijas.
Ilūkstes apriņķa dzelzceļu stacijās nosūtīto preču svars sastāda 1,1%, bet ienākušo – 0,7% no dzelzceļu pārvadājumiem.
Izveda – rudzus, kviešus, auzas, miežus, māla izstrādājumi, augļus un ābolus, cūkas, malku, cukurbietes, kokmateriālus.
Ieveda – metāluz un to izstradajumus, sāli, akmeņogles un koksu, cementu, ķieģeļus, kartupeļus, mākslīgos mēslojumus, cukurbiešu graizījumus, malku.Pasta un telegrāfa resora darbība
Apriņķī pavisam 49 atsevišķas pasta un telegrāfa iestādes, no kurām:
Pasta un telegrāfa kantori 8
Pasta – telefona palīgnodaļas 17
Telefona palīgnodaļas 8
Pasta palīgnodaļas 10
Sarunu vietas 5
Sarunu vietas ar pasta nodaļām 1
Apriņķa iedzīvotāji 1935./36. budžeta gadā nosūtījuši 292.830 vēstuļu, bet saņēmuši 348.500, jeb katrs apriņķa iedzīvotajs nosūtījis 5, bet saņemis 6 vēstules (1 lauku iedzīvotajs nosūtījis 3, bet saņēmis 4 vēstules).Ziņas par būvniecības stāvokli Ilūkstes apriņķī
Lielais pasaules karš sevišķi piemeklējis Ilūkstes apriņķi. Vēl tagad tur jūtamas tā smagās pēdas. Daudz vietās uz laukiem redzamas lielu mūru ēku sienu atliekas, it sevišķi agrāko muižu vietās tās sastopamas. Vissmagāk no kara cietusi Ilūkstes pilsēta, kurai nebij palikusi neskarta neviena ēka. Tamdēļ jo sevišķi Ilūkstes apriņķī liela nozīme ir valdības izdotam likumam par sagruvušo ēku nojaukšanu vai savešanu kārtībā. Visā apriņķī šādu ēku atlieku skaits sniedzas pie 800, no tām tikai apmēram 200 ir laukos, bet visas pārējās pilsētās – Ilūkstē, Grīvā un Subatē. Ar šo ēku atlieku nojaukšanu atbrīvosies vieta jaunām celtnem, piemērotām tagadējā laikmeta prasībām.
Ar lauku ēku normālprojektu izstrādāšanu valdība rūpējusies, lai atvieglotu ēku celšanas darbu zemniekiem, paredzot vajadzīgā sakārtojumā visas nepieciešamās telpas. Šīs valdības rūpes tiešām nesušas svētību lauciniekiem. Tagad pat mazas platības saimniecībās paceļas staltas ēkas ar skārda, pēdējā laikā šīfera jumtu segumu. Tāpat gandrīz pilnīgi izzudis agrakais ēku novietošanas veidz, kad visas ēkas sablīvēja vienu pie otras, atstājot starp tam šauras spraugas, tieši ka radītas netīribas uzkrāšanai. Iedzīvotājiem līdz šim nebija iespējams iegūt uzgunsdrošos materiālus uz atvieglotiem noteikumiem. Ar pēdējām zemkopības ministrijas izdotām instrukcijām arī šis jautājums ir nokārtots. Apzinīgu un labu amatnieku trūkums līdz šim ir stipri kavējis būvniecības nostādīšanu uz pareiziem pamatiem, bet jāsaka, ka valdības pūles, nupat arīkojot amatnieku kursus Daugavpilī.Elektrība Ilūkstes apriņķī
Lasot rakstus „Brīvā zeme” par citu apriņķu panākumiem elektrisko spēku izmantošanā, jāliecina, ka Ilūkstes apriņķis šinī ziņā ir bērna autos. Nevar teikt, ka nebūtu interese vai vajadzība, Ilūkstieši tikpat centīgi zemkopji un lopkopji, kā citos novados. Stipra, neatlaidīga ir vēlēšanās sasniegt to, kas nokavēts un citur sasniegts. Elektrības resursu izmantošana pamazām sāk attīstīties. Uz 1937. gada 1. janvāri te ir jau 333 abonenti. Lēnākiem tempiem notiek arī lauku elektrifikācija.Dzirnavas
Ilūkstes apriņķī atrodas 48 dzirnavas, no tām 27 ūdens dzirnavas, 16 tvaika vai motora un 5 vēja dzirnavas. Lielāku dzirnavu ar valčiem un pilnīgi iekārtu visiem malšanas veidiem ir 5 , bez tam 12 dzirnavās ierīkota arī koku apstrādāšana, 4 dzirnavās iekārtota vilnas apstrādāšana un 3 dzirnavas – Subatē, Demenē un Šederē – ražo arī elektrības strāvu un piegādā to tuvākai apkārtnei. Banka izsniegusi aizdevumus Ilūkstes apriņķa dzirnavām 170.000 Ls, ieskaitot arī izpirkšanas maksu par piešķirtiem objektiem no valsts zemes fonda. Dzirnavu tīkls Ilūkstes apriņķī nav visai apmierinošs un prasa zināmu pārkārtojumu, lai tas varētu pildīt lauksaimnieku prasības.
Pagajuša gadsimta trīsdesmitajos gados Ilūksti apmeklēja Latvijas ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Lielu prezidenta interesi izraisīja dzirnavas un elektrostacija, kur vietējie ugunsdzēsēji prezidenta klātbutnē sarīkoja mācības un saņēma uzslavu. Pēckara gados dzirnavas un elektrostacija aizgāja postā, bet astoņdesmitajos gados pussabrukusī ēka tika nojaukta.
Taču vēsture dažkārt sevi atgādina un pieprasa kādreiz zaudēto atjaunot. Gan Ilūkstē, gan Daugavpils rajona padomē daudz runāja par mazo spēkstaciju atjaunošanu. Šī ideja guva risinājumu un jau 2001. gada 22. oktobrī stacijas celtniecība Ilūkstē noslēdzās.[no avīzes]Agronomiskā palīdzība Ilūkstes apriņķī
No 5 Zemgales apriņķiem lielāko svētību jaunais Latvijas atdzimšanas laiks devis Ilūkstei. Ilūkstes apriņķis stāvēdams vistālāk no kultūras centriem, arī bija palicis vismazāk skārts no pozitīvām pārmaiņām kā saimnieciskās, tā garīgās kultūras laukā. Lauksaimniecības veicināšanai atvēlētie samērā plašie valsts līdzekļi savu mērķi nesasniedza – nenonāca zemnieku rokās, bet palika neskaitāmo politisko partiju birojos.
Agrāk nepietiekošais agronomisko darbinieku skaits Ilūkstes apriņķī arī samērā maz ko varēja izdarīt. Līdz ar Lauksaimniecības kameras nodibināšanos Ilūkstes apriņķī strādā 3 rajonu agronomi: Grīvā, Asarē un Ilūkstē.
Pateicoties biezai apdzīvotībai un dabīgām zemes īpašībām, Ilūkstes apriņķī lauksaimniecības attīstība un uzplaukums iespējams vairākos virzienos: apriņķa austrumdaļa, ieskaitot Grīvas apkārtni, jau tagad izvirzījusies par krietnu dārzkopības, sakņkopības un linu audzētāju rajonu – Laucese pagasta kāposti, gurķi un augļi apgādā ne tikai Daugavpils un Grīvas tirgus, bet atraduši noņēmējus arī galvaspilsētā.
Tāpat ar linu ražām un kvalitāti kurcumieši, demenieši un laucesieši var lepoties visas Zemgales mērogā.
Izkopjot šīs nozares tālāk, tās neapšaubāmi izvērtīsies par vienu no galveniem ienākuma avotiem minētā apvidū.
Daugavas ieleja Sventes pag. Robežās un tāpat Dvietes un Ilūkstes upju dabīgo zālāju līdzenumi spējīgi izvērsties par izcilu lopkopības rajonu. Un jāatzīst, ka darbs šinī virzienā lietpratīgi ievadīts un devis jau manāmas sekmes kā piena lopu izlases, tā ražu pacelšanas laukā. Daugavas piekrastes rajona lopkopji nav centušies labākus lopus laist tirgū, un tagad tie godam var lepoties ar pašu iedzētiem tīrasiņiem.
Vienā ziņā Ilūkstes apriņķis stāv pāri visai Zemgalei – ar savu dzīvā spēka pieaugumu. Apmeklējot Ilūkstes apriņķa saimniecības, kuru izskats pagaidām neliecina par saimnieka turību, bet vērojot, ka nekur vairs nav manāmas kara postījumu sekas, vērojot, ka katrā mājā dzirdamas bezbēdīgas bērnu klaigas, rodas ticība, ka saimnieciskas labklājības ziņā Ilūkstes apriņķis ilgi citiem Zemgales apriņķiem pakaļ nepaliks. Nav neiespējams, ka ar šo savu lielo priekšrocību viņš vienā otrā aiziet citiem priekšā.
Jāgādā, lai senās latviskās lauku sētas tradīcijas, kas ir mūsu laiku greznums, neiznīktu, bet tiktu atjaunotas un izkoptas tālāk. Gādāsim par to, lai sevišķi lauku jaunatnei nebūtu nekas jāaizņemas ne no austrumiem, ne no rietumiem.
Nedaudzos atjaunotās Latvijas pastāvēšanas gados Ilūkstes apriņķī ir panākts ļoti daudz, bet turpmāk panākumiem jābūt vēl lielākiem.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. Apinis K. Latvijas pilsētu vēsture. Personīgie raksti. 1931. gadā
2. Ilūkstes pilsētas bibliotēkas arhīva materiāli (sakopota mape)
3. Jonāne E. T. Top Ilūkstes HES.// Latgales Laiks. -2001. – 27. jūlijs.