RENESANSE
( XV- XVI gs.)
Florencē XV gs. sakumā tika radīts jauns arhitektūras stils- Renesanse (Franču valodā Renaissance- atdzimšana, vai itāļu valodā Rinascimento). Jaunais stils ienesa viduslaiku Eiropas kultūrā jaunas vēsmas, atbrīvoja garu un ticību cilvēka neierobežotajām iespējām. Pirmo reiz pēc pusotra tūkstoša gadiem, cilvēks atkal kļuva skaistuma radītājs, brīvs ceļotājs alkdams redzēt un sajust apkārtējo pasauli, gatavs jauniem atklājumiem un drosmīgiem risinājumiem. Jaunā estētika atspoguļojās arī interjera dizainā: raksturīgas kļūst lielas telpas ar noapaļotām arkām, rotātas ar kokgriezumiem, pašvērtība un neatkarība katrai detaļai no kā veidojas kopums.
Kolektīvā viduslaiku meistaru pieredze atkāpās individuālās mākslinieka vai arhitekta meistarības priekšā. Amatniecība vēl joprojām balstās uz roku darbu, kaut gan vairs nestrādā patērētājam, bet gan tirgum. Sāk izplatīties iepriekšēja lietu projektēšana uz papīra, pirms to realizēt materiālā.
Galvenie tā laika pasūtītāji- valdnieki, bagātie pilsētnieki, kas pasūta arhitektiem celtnes ar jauniem, moderniem risinājumiem. Liekot pretī gotikas virzībai pa vertikāli, arhitekti un mēbeļu izgatavotāji ievieš horizontālo dalījumu. Piļu interjeri pārsteidz ar telpas monumentalitātes efektiem, lieliskām marmora kāpnēm, bagātīgu dekoratīvo iekārtojumu. Vienkāršie sienas dēļu paneļi nomainās, pret sarežģīti veidotiem sienu paneļiem, kas rotāti ar kolonām, pilastriem, grieztiem pildiņiem un bagātīgiem profilējumiem.
Bagātie pilsētnieki bija iecienījuši pasūtīt savus portretus, bieži vien pat savas mājas interjerā, līdz ar to mums ir iespēja redzēt interjeru no iekšpuses. Bagātās mājas Renesanses periodā tika veidotas jau ar precīzi nodalītu zonējumu, saimnieku telpas- guļamistaba, ģimenes galvas kabinets, viesu pieņemamās istabas, ēdamistaba un atsevišķi nodalīta virtuve. Interjera zonējumu jau sāka veidot XII- XIII gs., bet tikai Renesanses periodā cilvēks guva iespēju atrasties vienatnē pats savā mājā.
Atdalot virtuvi no dzīvojamajām zonām, visi netīrumi, smakas un ēdienu smaržas vairs netraucēja nama saimniekus dzīvojamajā daļā. Virtuve XV- XVI gs. pilsētu mājās ir liela telpa, kurā pusi aizņem liela krāsns- plīts. Telpas vidū vai pie sienas atrodas liels galds, uz kura tiek tīrītas zivis un putni, sadalīta gaļa, griezti dārzeņi. Nokvēpušie griestu baļķi virtuvē nokārti ar dažādu zāļu buntēm, šķiņķiem un desām. Visi gaļas izstrādājumi pakārti pie sijām patstāvīgi kūpinājās virtuves pavarda dūmos, tādejādi tos varēja uzglabāt ilgāku laiku.
Dzīvojamās telpas atšķīrās ar stipri pieticīgāku interjeru, logi atradās sākot ar otrā stāva līmeni, tādejādi pasargājoties no zagļiem. Dienvidu pilsētās logiem priekšā bija aizvērtņi vai žalūzijas, kas sargāja gan no saules, gan no zagļiem, bet ziemeļu valstīs aizvērtņi sargāja galvenokārt no zagļiem, savukārt pret sauli tika izmantoti smagnēji aizkari, tumšos toņos.
Guļamistabā atradās divguļama gulta ar baldahīnu, šī bija mājas daļa kur drīkstēja ieiet tikai saimnieki.
Bez guļamistabas slēgtā telpa bija mājas saimnieka kabinets, kurā viņš kārtoja visas savas lietas, tikās ar viesiem un klientiem, glabāja naudu un papīrus. Kabinets liecināja par saimnieka finansu stabilitāti un uzplaukumu. Tumšie toņi, krēslains apgaismojums, izceļot tikai saimnieka krēslu un rakstāmgaldu- tāds ir pārtikuša pilsētnieka, darba kabineta interjers.
Visas lietas šādā mājā liecināja par to, ka saimnieks ir nopietns cilvēks, kas ikdienā ievēro kristīgos paradumus un netiecās pēc ārišķībām.
Renesanses periodā, īpaši XV- XVI gs. aristokrātu mājas izcēlās ar īpašu greznību, tās drīzāk nebija vis mājas, bet pilis. Tās lielākoties tika būvētas ārpus pilsētas, tuvāk dabai. Bagātnieku villas greznoja antīkās skulptūras, mozaīku fragmenti, marmora reljefi, noņemti no seno būvju sienu fasādēm. Marmora grīdas, plašas kāpnes, iekšējie pagalmi ar galerijām, lapenes, radīja greznības un plašuma iespaidu, kontrastā ar pilsētu kur vienmēr trūka vietas.
Pagājušo gadsimtu mēbeles sāk atkāpties no sienām, un pamazām sāk kļūt daudz vieglākas formas un pārvietojamas. Renesanses stila mēbeles pārspēj viduslaiku mēbeles ne tikai skaita ziņā un daudzveidībā, bet ar interesantu formu un detaļu risinājumu. Mēbeles tiek veidotas ar izsvērtākām proporcijām, kompozīcija tiek pakļauta horizontālajam dalījumam. Mēbeles tiek izgatavotas kā arhitektoniski veidojumi ar kolonām, karnīzēm un frontoniem kur katra detaļa ir kā patstāvīga forma.
Ornamenti sāk attālināties no antīkajiem paraugiem, un kļūst arvien izsmalcinātāki. Tiek rotāts viss, bet tajā pašā laikā tiek ievērots mērs un pakļaušanās galvenajām formām. Krāsas renesanses laika mēbelēm ir ieturētas, meistari vairāk cenšas apspēlēt koka tekstūru un tā dabīgo krāsu. Finiera drāžamās mašīnas izgudrošana, ļāva plaši pielietot mēbeļu noformēšanai intarsiju.
Mēbeles sēdēšanai kļūst ar vien daudzveidīgākas: „Strocija krēsls” uz trim kājām, saliekamais krēsls pēc seno romiešu motīviem, vienkāršs krēsls uz četrām kājām un no tā cēlies krēsls apvilkts ar ādu, mīksto mēbeļu priekštecis. No itāļu lādes- kassone- attīstās dīvāna priekštecis- kassa- panka, lāde-sols ar atzveltni un roku balstiem- goda vieta, goda viesiem. Trauku skapji, kas ir jau plaši izplatīti, ar savu piezemētību un masīvumu vel joprojām atgādina lādes.
Galdi galvenokārt ir divu veidu. Pirmais ir taisnstūra ar biezu virsmu un diviem vai četriem atbalsta punktiem, un ir līdzīgs seno romiešu marmora galdiem. Otrs veids ir ar apaļu, sešu vai astoņstūru virsmu, un vienu atbalsta punktu. Jāpiezīmē, ka visas šīs progresīvās mēbeļu formas bija sastopamas tikai pie bagātajiem pilsētniekiem. Vienkāršā tauta joprojām izmantoja bukus ko pārklāja ar dēļiem.
Gultas bija augstas, ar kāpsli un baldahīnu, vai arī ar aizvelkamiem aizkariem un augstu paceltu galvgali.
Itāļu mēbeļu noformējums ar katru gadsimtu būtiski mainās, XIV gs. tās tiek koši izkrāsotas un zeltītas, XV gs. plaši izplatīts ornamentāli arhitektonisks noformējums, bieži tiek izmantota mozaīka, XVI gs. valda kokgriezumi.
Francijā, Anglijā, un Vācijā renesanse sākās tikai XVI gs. beigās Šīs valstis ilgi nespēj atteikties no gotiskajām formām, īpaši jau Vācijā, un itāļu ietekme parādās vairāk ornamentos. Piemēram, vācu renesanses mēbeles ir vairāk gleznieciskas un nav tik daudz piesaistītas antīkajiem paraugiem kā itāļu mēbeles.
Ir vērts pieminēt galdu- tauriņu, ar nolaižamām virsmām un izbīdāmām kājām, kas ilgu laiku bija tradicionāla angļu forma. Par tipisku spāņu mēbeli var uzskatīt kabinetu, apstrādātu ar laku un ažūrām uzlikām. Tas pacelts uz kolonveidīgām kājām, ar durtiņām vai atveramu vāku, aiz kurām slēpās mazas izvelkamas kastītes. Iecienīts spāņu ornaments ko tie mantoja no mauriem bija arabeska. No renesanses perioda sākas mums pazīstamie Eiropas mēbeļu veidi.