Renesanse

RENESANSE

Par renesanses sākumu var uzskatīt 14.gs. (vēsturē uzskata, ka renesanse ir no 15.gs. līdz 17.gs.), kad 1550. gadā Džordžo Vazāri sāk lietot vārdu “rinascita” (atdzimšana – atdzimst antīkās kultūras tradīcijas). Renesanses dzimtene ir Itālija – 1438.g. Itāliju apciemo Jānis VII Paleologs un Georgs Gemists Pletons, kurš itāļus iepazīstina ar Platona mācību, un Itālijā sākas antīkās filozofijas bums. Itālijā sāk veidoties agrīnās kapitālisma attiecības, notiek straujš pilsētu uzplaukums. Renesansi raksturo antropoloģizācija (orientācija uz cilvēka prātu un zināšanām) un antropocentrisms (prasme īstenot cilvēka dabu &g

g
gt; garīgā un dvēseliskā harmonija > cilvēka darbīgā aktivitāte > prāta, jūtu, kaislību harmonija > visas dzīvās dabas atzīšana un slavināšana). Cilvēks ir darītājs kā personība, strauji ceļas izglītības līmenis un līdz ar to arī kultūras līmenis kopumā. Pravietiski izrādās K. Vilsona vārdi: “Viduslaikos cilvēka dzīve bija virzīta uz pašapceri, bet renesanse cilvēku no tās izrāva, un no tā laika cilvēkam vairs nav miera.”.

Šis ir lielo atklājumu laiks (piemēram, 1492.g. Kolumbs atklāj Ameriku, 1498.g. Vasko de Gama atrod ceļu uz Rī
ī
ītindiju, 1519. – 1522.g. Magelāns apbrauc zemeslodi). Galvenais no atklājumiem ir grāmatu iespiešanas ierīces izgudrošana 1445.gadā (līdz 1500.gadam grāmatas sauc par inkunabulām); no šī brīža mainās attieksme pret vārdu, tas kļūst nacionāls, saplūst ar runu. Šis ir ģeniālo personību laiks (piemēram, Leonardo da Vi
i
inči), ļoti iecienīts ir Fausta prototips. Cilvēks tiek uzskatīts kā unikāla, ne ar ko nesalīdzināma vērtība. Jaunās pilsētas ļoti rūpējas par savu prestižu, kas noved pie vispārējā kultūras līmeņa paaugstināšanās. Ļoti svarīga kļūst dzīves atzīšana, cilvēka attiecības ar Dabu un Dievu. Šis ir laiks, kad var runāt par tautu vispasaules sakariem. Renesansi kopumā raksturo: antīkais mantojums + kristietība, kas kopumā veido Eiropas humānisma pamatus.

ZIEMEĻU RENESANSES ĪPATNĪBAS

No Itālijas renesanse ātri izplatījās pāri Alpiem – Vācijā, Francijā, Nīderlandē un Anglijā. Ievērojamākie renesanses pārstāvji ārpus Itālijas ir: satīriķis Rablē un dzejnieks Ronsārs Francijā; mākslinieki Dīrers un Holbeins, dzejnieks Ulrihs fon Huttens Vācijā; Rubenss un Erasms Nīderlandē; “Utopijas” autors Tomass Mors Anglijā. Tomēr šeit renesanses izplatīšanās bija daudz sarežģītāka un problemātiskāka nekā Itālijā, jo zi

i
iemeļos vēl jo projām ir populāri viduslaiku reliģiskie sižeti. Var teikt, ka arī ziemeļu humānismam ir zināmas viduslaiku iezīmes, cilvēki ir noskaņoti vairāk ticībai nekā ateismam. Īpaši par ticības nozīmi runā Roterdamas Erasms, kurš bija pārliecināts, ka Svētie Raksti dod to lasītājiem iespēju mīlēt Dievu kā savu tuvāko. Erasmu var uzskatīt par “iekšējās kristietības” sludinātāju.

Tomēr, runājot par renesansi Rietumeiropā, nevar nepieminēt lielās reliģiskās kustības un sociālās cīņas, kas XVI gs. piemeklēja Eiropu. Kā piemēru var minēt reformāciju un zemnieku karu Vā
ā
ācijā, kas būtībā bija vēršanās pret pāvestu varu un smago feodālo jūgu.

Par galvenajiem renesanses centriem ārpus Itālijas tiek uzskatīti: Nīderlande, Francija un Vācija. Galvenās ziemeļu renesanses īpatnības ir šādas:

1) liela gotikas ietekme;

2) nav antīko mākslas paraugu;

3) maz kailfigūru, maz mitoloģisko tematu;

4) nav monumentālās glezniecības;

5) vēl aizvien populāri ir daudzdaļīgie altāri;

6) ļoti plaši izplatītas mākslā ir sadzīves ainas, arī tautas folklora.

Viena no būtiskākajām ziemeļu renesanses īpatnībām ir spožā glezniecība un grafika, kam raksturīga filozofiska ievirze un pasaules uztvere. Vēl ļoti svarīga ir grāmatu iespiešanas tehnikas izgudrošana Vācijā, kas veicināja strauju renesanses un humānisma ideju izplatību pa visu Vāciju un arī Eiropu. Tomēr, runājot par Vācijas renesansi, jāpiemin, ka tās galvenais ģēnijs bija Albrehts Dīrers, kura vispārējais novatorisms ļauj viņu uzskatīt par vienu no izcilākajām personībām pasaules kultūras vēsturē.

Jāatzīmē, ka ziemeļu renesanses humānisms ļoti cieši ir saistīts ar reformāciju.

Galvenā māksla Eiropas renesansē bija tēlotāja māksla, ko noteica cilvēku lielā interese par reālo pasauli un tieksme pēc skaistā; pie kam tēlotāja mākslā notika būtisks pavērsiens uz reālismu, kas vēl ilgu laiku pēc tam noteica Eiropas mākslas attīstību. Tā kā reālisms ir cieši saistīts ar pasaules izzināšanu, tad arī mākslinieku darbi ieguva individuālas īpašības, attēlotie cilvēki kļuva interesanti tieši ar savu individualitāti. Pateicoties izziņas procesu nozīmībai daudzi renesanses mākslinieki bija arī sava laika zinātnieki, kuri darbojās uzreiz daudzās nozarēs (kā izcilāko noteikti jāmin Leonardo da Vinči, bet ziemeļos – Albrehtu Dīreru). Pievēršanās realitātei veicināja arī jaunu mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu ieviešanu tēlotājā mākslā. Tā kā renesanses mākslinieki atteicās no viduslaikiem raksturīgās figūru deformācijas un dematerializācijas, tad vajadzēja atrast jaunus izteiksmes līdzekļus, kā attēlot figūru trīsdimensiju plaknē. Šeit mākslinieki smēlās palīdzību seno meistaru pieredzē, kā arī optikā, ģeometrijā un anatomijā. Pateicoties tam, radās līniju perspektīvas, cilvēku proporciju teorijas, izveidojās gaismēnas attēlošanas likumsakarības.

Cauri visai renesanses mākslai strāvo humānisma ideāls – skaists un harmoniski attīstīts cilvēks, kuram piemīt liels gara spēks, gribas brīvība, radošo spēju neierobežotība, pat zināms heroisms. Uz daudziem renesanses darbiem var attiecināt slavenā itāļu humānista Piko della Mirandolas vārdus: “Ai, brīnišķā un cildenā cilvēka sūtība, jo viņam lemts sasniegt to, pēc kā tiecas, un būt tam, par ko grib kļūt!”

Runājot par renesanses arhitektūru – tā bija jauno laiku celtniecības pamatakmens, jo visa nākamā Eiropas arhitektūra bija tikai renesanses arhitektūras principu tālāka attīstība. Tieši renesansē radās jaunais pilsētas ēku daudzstāvu modelis, kā arī baznīcu jaunie tipi un ēku fasāžu rotājumu sistēmas, tika izgudroti arī jaunie ķieģeļu un koka segumi. Tomēr ziemeļu renesansē visas šīs lietas ienāca tikai 16. gadsimtā, jo līdz tam laikam arhitektūrā dominēja gotika.

Ziemeļu renesanses mākslinieku daiļradē raksturīgais un īpatnējais dominē pār vispārīgo un tipisko, pie kam līdz 16.gs. viņiem bija sveša perspektīva un proporcijas, lai gan Nīderlandes gleznotāji empīriskā ceļā izstrādāja savus paņēmienus kā attēlot telpas dziļumu. Viņi plaši lietoja dažādus optiskus efektus – lauzto, izkliedēto un atstaroto gaismu. Kā raksturīgu iezīmi ziemeļu renesanses māksliniekiem var minēt rūpīgo sīkdetaļu attēlojumu un krāsu bagātību. Šo jauno glezniecisko uzdevumu veikšanā palīdzēja Jana van Eika atklātā eļļas tehnika, kas izspieda veco temperas tehniku (ar laiku arī Itālijā).

Tikai 16.gs. ziemeļu renesanses māksla sāka līdzināties renesansei Itālijā, jo notika strauja humānisma ideju izplatīšanās, iepazīšanās ar antīko mantojumu, bet līdz tam dominēja altārglezniecība un vispārēja reliģiska ietekme. 16.gs. par patstāvīgiem žanriem kļuva sadzīves ainu glezniecība, ainava, klusā daba, mitoloģiskā un alegoriskā glezniecība. 15.gs. radās jauns mākslas veids – grafika (kokgriezums un metāla gravīra), bet sevišķi nozīmīgu vietu estamps ieņēma Vācijas mākslā.

RENESANSE NĪDERLANDĒ

Nīderlande ir viens no attīstītākajiem rajoniem Eiropā, tās centri – Holande un Flandrija. Holande ir jūras lielvalsts, te ir attīstīta tirdzniecība un amatniecība, noteicošā loma ir pilsētas iedzīvotājiem. Spēcīgi izveidojusies garīgā kultūra, kas ir brīva no baznīcas ietekmes, šeit darbojas Leidenes universitāte. Ievērojamākais rakstnieks ir Roterdamas Erasms. Glezniecība attīstās reālajā un fantastiskajā virzienā.

Tieši Nīderlande ieņem vienu no svarīgākajām vietām ziemeļu renesansē, jo te pastāvēja plaši sakari ar citām valstīm, kādēļ jaunās vēsmas te nonāca ātrāk nekā citur Ziemeļeiropā. Tomēr jāpiebilst, ka arī viduslaiku ietekme te bija pietiekami stipra, kādēļ Nīderlandes renesanse atšķīrās no itāļu renesanses.

Jau 14.gs. beigās Nīderlande līdzīgi Itālijai kļūst par vienu no bagātākajām Eiropas pilsētām, sevišķi izceļoties ar augsti attīstīto aušanas tehniku un plašajiem jūras sakariem. Brige tiek uzskatīta par vienu no skaistākajām Eiropas pilsētām, kā arī tā ir pirmā jūras pilsēta Eiropā. 1384.g. Burgundija kļūst pilnīgi neatkarīga no Vācijas, cilvēki sāk kļūt neatkarīgāki, brīvāki no baznīcas ietekmes. Tomēr mākslā vēl jo projām valdīja reliģijas ietekme, mākslas darbi bija nosacīti un simboliski. Mākslas darbos dominē individualitāte un īpatnība. Nīderlandes skolas dibinātāji ir brāļi Huberts un Jans van Eiki, kuri izgudroja un noveda līdz pilnībai eļļas glezniecības tehniku, ko sāka dēvēt par flāmu manieri.

16.gs. Nīderlandes politikā un ekonomikā notika straujas pārmaiņas – sāka attīstīties kapitālistiskās attiecības; par galveno centru kļuva Antverpene, kas ar laiku izveidojās par nozīmīgu starptautisko centru. Antverpenē pirmo reizi tika atvērta birža, kas bija ievērojams notikums tā laika sadzīvē.

14.un 15.gs. Nīderlandes arhitektūrā uzplauka vēlīnās gotikas stils; kā slavenāko šī stila paraugu var minēt Antverpenes katedrāli. Šī laika arhitektūras pieminekļi izceļas ar bagātīgi rotātām fasādēm, kuru rotājumam izmantotas skulptūras (īpaši grezni ir Briseles, Luvenas un Audenardes rātsnami).

Tēlniecība Nīderlandē attīstījās ciešā saistībā ar Franciju, kā ievērojamāko tēlnieku var minēt Klausu Slīteru. Sevišķi labi attīstīta 15.gs. Nīderlandē ir koktēlniecība – to izmantoja ciļņos, kas bija izkrāsoti spilgtās krāsās.

HUBERTS UN JANS VAN EIKI

Viņi darbojas 15.gs. sākumā, galvenais nopelns – noved eļļas tehnoloģiju līdz pilnībai. Slavenākais no abiem brāļiem ir Jans van Eiks, kura ievērojamākais darbs – “Gentes altāris” – atrodas Gentē, Svētā Bavona baznīcā. Šis darbs ir poliptihs, sastāv no 24 daļām, centrālā glezna ir “Svētā jēra pielūgšana”.

Van Eiki ir pirmie, kas Ziemeļeiropā glezno kailfigūras (“Ādams” un “Ieva”). Vēl pie slavenākajiem darbiem var minēt “Arnolfīni ģimeni” un “Kanclera Rolēna madonnu”. Pēdējais darbs, ko glezno Jans van Eiks ir “Svētā Barbara”.

Huberta van Eika dzimšanas gads nav zināms, bet miršanas gads ir 1426. Ir grūti pateikt, kurus darbus darinājis Huberts un kurus Jans, tomēr par vienu gleznu – “Trīs Marijas pie Kristus kapa” – var droši teikt, ka to ir gleznojis Huberts van Eiks. Tā kā ainava un sieviešu figūras šajā gleznā ir ļoti līdzīgas tām, ko var redzēt Gentes altāra apakšējās joslas vidējā gleznā, un sarkofāga gleznojums ir identisks strūklakas attēlojumam “Dieva jēra pielūgšanā”, tad arī šos darbus var piedēvēt Hubertam. Salīdzinājumā ar Janu Huberts vairāk pieder iepriekšējā laikmeta māksliniekiem, viņa darbos nav jūtams renesanses īpašais strāvojums.

Jana van Eika dzimšanas gads ir ap 1390., bet miršanas – 1441., viņš sācis darboties Hāgā, Holandes galmā, bet kopš 1425.g. viņš ir Filipa Labsirdīgā galma mākslinieks, kura uzdevumā viņš apceļo Portugāli (1426.g.) un Spāniju (1428.g.). No 1430.g. Jans dzīvo Brigē. Janam van Eikam tiek piedēvēta eļļas krāsu izgudrošana, stājglezniecības ieviešana un portreta kā žanra ieviešana Eiropas glezniecībā.

Par vienu no agrākajiem Jana darbiem tiek uzskatīta glezna “Madonna baznīcā”. Šajā gleznā Janam īpaši veiksmīgi izdevies attēlot pa augšējiem logiem plūstošo gaismu. Šai gleznai pretstatā var minēt smagnējo un krāšņo “Kanoniķa van der Pāles madonnu” (1436., Brige), kuras kompozīciju veido lielas figūras, kas izvietotas zemā, šaurā romānikas stila apsīdas telpā. “Kanclera Rolēna madonnā” īpaša nozīme piešķirta ainavai. Īpašu vietu Jana van Eika glezniecībā ieņem glezna “Sv. Barbara” (1437., Antverpene), kas vairāk atgādina zīmējumu. Šajā gleznā īpaši skaidri var redzēt simboliskā un reālā savijumu, kas vispār raksturīgs šā laika mākslā. Jans van Eiks gleznojis arī portretus, pie kam viņa gleznošanas maniere atšķiras no itāļu (profilā), jo Jans pagriež seju par trim ceturtdaļām un to stipri apgaismo. Viens no labākajiem viņa portretiem ir 1432.g. gleznotais “Timotejs”, vēl slavens ir “Nepazīstamais sarkanā turbānā” (1433.), jo šajā portretā pirmo reizi mākslas vēsturē attēlotā cilvēka skatiens ir cieši pievērsts skatītājam (tiek uzskatīts, ka šis darbs ir mākslinieka pašportrets). Pēdējais Jana gleznotais portrets ir “Sievas portrets” (1439., Brige). Kā vienu no slavenākajiem Jana zīmētajiem portretiem ir jāmin “Džovanni Arnolfini un viņa sievas portrets” (1434.), jo šis darbs ieņem īpašu vietu arī 15. un 16.gs. Nīderlandes mākslā kopumā.

Jana van Eika glezniecība ir kā pamats Nīderlandes mākslas turpmākajai attīstībai, jo te pirmo reizi izpaudās jauna attieksme pret realitāti un tās attēlošanu gleznās. Kā galveno Jana glezniecības īpatnību var minēt to, ka viņam detaļas (lai gan smalki izzīmētas) neaizēno galveno.

Tomēr visslavenākais brāļu van Eiku darbs ir “Gentes altāris”, kurš pieder pie pasaules mākslas šedevriem. Tā ir liela altārglezna, kura sastāv no centrālās plāksnes un divām abpusīgi apgleznotām virotnēm. Šī altārglezna ir poliptihs, kuru ikdienā domāts aplūkot aizvērtā, bet svētkos – atvērtā veidā. Aizvērtā veidā ir redzami 12 gleznojumi, bet atvērtā veidā kļūst redzami vēl 12 gleznojumi, kas kopā veido 24 atsevišķus tēlojumus. Aizvērtās altāra daļas gleznojuma galvenā tēma ir Marijas pasludināšana, bet atvērtās altāra daļas tematika ir Dieva Jēra pielūgšana. Altāra iekšpuses gleznojumi ir daudz spilgtāki un krāsās bagātāki, pie kam uz šo gleznojumu skatītājs it kā raugās no augšas. Centrā ir attēlots Jēzus Kristus, uz kuru, savukārt, skatītājs lūkojas no apakšas.

Uz altāra lasāmais uzraksts mums pavēsta, ka to sācis darināt Huberts van Eiks, “dižākais no visiem”, bet pabeidzis Jans van Eiks, “otrais mākslā”, pēc Jodaka Feita pasūtījuma. Altāris iesvētīts 1432.g. 6.maijā.

HIERONĪMS BOSHS

Hieronīms Boshs darbojas 16.gs., konsekventi pārstāv fantastisko novirzienu glezniecībā (darbu izejas avots – tautas folklora). Pārsvarā zīmējis altāra gleznas (piemēram, “Siena vezums”), arī poliptihus (“Paradīze” un “Elle”). Pie pazīstamākajiem darbiem vēl var minēt “Pasaulīgo prieku dārzu” un “Svētā Antonija kārdināšanu”.

Hieronīma Bosha dzīves gadi ir no aptuveni 1450. līdz 1516. gadam. Viņš dzimis Nīderlandes pilsētiņā Hertogenbosā, no kurienes arī cēlies viņa vārds, jo īstenībā viņu sauc Hieronīms van Ākens. Boshs savā daiļradē bagātīgi izmanto fantāziju un humoru, kas bieži pārvēršas rūgtā ironijā. Izplatīta viņa glezniecības tēma ir Svētā Antonija kārdināšana (cilvēka morālā stingrība pretstatīta apkārtējiem vilinājumiem), toties viņa fantāzija savu kulmināciju sasniedz gleznā “Muzikālā elle”, kur kaili cilvēki tiek “uzstīgoti” milzīgos muzikālajos instrumentos. Visos šajos darbos jaušama Bosha neizpratne par cilvēku ļaunumu un bezspēcību. Viens no galvenajiem Bosha glezniecības tematiem ir paradīzes un elles attēlojums, kur viņa fantāzija var izvērsties visā pilnībā (darbi: triptihs “Prieku dārzs”, “Paradīze”, “Elle”). Vēl pie Bosha tematiem pieder Bībeles sižetu attēlojums un interesants ir sadzīves un ikdienas attēlojums gleznās. Kā interesantāko piemēru te var minēt apaļa galda virsmas gleznojumu “Septiņi nāves grēki”, kas līdzinās miniatūru tēlojumiem. Pazīstama ir arī glezna “Pazudušais dēls”, kur attēlots kāds klaidonis pie lauku mājas. Bosha nostāja pret baznīcas liekulību redzama gleznā “Muļķu kuģis”, kura sasaucas ar tāda paša nosaukuma Sebastiana Branta satīru. Vēl Boshs savās gleznās atainoja tautas parunas un sakāmvārdus, piemēram, gleznā “Siena vezums”, kura personificē cilvēku cīņu par šķietamo labumu.

Boshs no saviem laikabiedriem atšķiras ar savu morāli un īpatnējo problēmu attēlošanas veidu. Jau dzīves laikā viņš bija pietiekami slavens, kā viņa darbu kaislīgu kolekcionētāju var minēt Filipu II. Bosha pēctecis un viņa iesāktās glezniecības turpinātājs ir Pīters Breigels, kurš šo glezniecības manieri pilnveidoja.

PĪTERS BREIGELS VECĀKAIS

Pīters Breigels Vecākais ir viens no interesantākajiem flāmu gleznotājiem; viņa gleznu izejas avots ir tautas folklora. Pēc izpildījuma darbi ir mazliet neveikli (drīzāk apzināti), gleznās ir daudz sīku figūru, darbība koncentrējas priekšplānā. Ja agrīnajos darbos kolorīts ir diezgan paraibs, tad uz mūža beigām gleznās parādās daudzas smalkas nianses un koptonis vairs nav tik košs. Pie agrīnajiem darbiem pieder: “Karnevāla cīņa ar gavēni”, “Bērnu rotaļas”, “Krusta nešana”, “Trakā Grieta”, “Nāves triumfs”. 1553.g. Breigels apceļo Itāliju, kā rezultātā izmainās gan gleznu kompozīcija, gan kolorīts. Pēc šī ceļojuma Breigels uzglezno sēriju “Gadalaiki”, kurā ietilpst 12 darbi, bet līdz mūsdienām saglabājušies tikai pieci:

1) “Ziema” jeb “Mednieki” (118 x 162 cm);

2) “Siena pļauja”;

3) “Labības pļauja”;

4) “Ganāmpulku atgriešanās”;

5) “Apmākusies diena”.

Kā nākamo darbu Breigels uzglezno vienu no savām labākajām un dramatiskākajām gleznām “Aklie”. Vēl pie Breigela pazīstamākajiem darbiem var minēt: “Zemnieku deja”, “Zemnieku kāzas”, “Mākslinieks un kritiķis” (zīmējums), zīmējumu sēriju par Bībeles tēmām (piemēram, “Lielā zivs, kas aprij mazās zivis”), “Bābeles tornis” (1563.g.), “Ikara krišana”.

Pīters Breigels bija izcilākais 16.gs. Nīderlandes mākslinieks, kas pieskaitāms pie visievērojamākajiem meistariem visā glezniecības vēsturē. Lai gan Breigela māksla sakņojas tautas kultūrā un folklorā, tomēr tā atspoguļo tieši mākslinieka laika dzīvi un ir stipri progresīva un nacionāla, tajā jūtams dziļš filozofisks un sociāls saturs, kas cieši saistīts ar humānismu.

Breigels Vecākais savu darbību sāka romānisma pārstāvja P. Kuka van Ālsta darbnīcā un 1552./53.g. apceļoja Itāliju. Daiļrades sākumā Breigels Vecākais vairāk pievērsās zīmējumiem, viņam bija cieši sakari ar gravieri un izdevēju I. Koku, kurš šos zīmējumus izmantoja savos grebumos. Šajos zīmējumos Breigels cenšas atklāt tautas netikumus un trūkumus: muļķību, ļaunos instinktus un netaisnību (piemēram, “Ēzelis skolā”, “Septiņi grēki” un “Septiņi tikumi”). Šajā periodā Breigels ietekmējies no Hieronīma Bosha daiļrades, kurā jūtama ironija un sabiedrības vērošana, kā arī vēlēšanās pievērst sabiedrības uzmanību aktuālākajām sadzīves problēmām. Visos darbos jūtama dabas bezgalība un dziļums salīdzinot ar cilvēka dzīves niecību, ko mākslinieks panāk ar neparasti izvēlēto skatupunktu it kā attēlojot visu no putna lidojuma redzējuma. Breigels savos darbos arī attēlojis tautas sakāmvārdus pēc to burtiskās jēgas. 1562.g. gleznotajai “Eņģeļu bojāejai” raksturīgs Bosha dēmonisms, gleznā attēloti eņģeļi un mākslinieka fantāzijas radītas būtnes. Šajā periodā Breigels pievēršas arī kara tēmai (piemēram, gleznā “Nāves triumfs”, 1562.g.). Tomēr šajā laikā var vērot mākslinieka atsacīšanos no alegoriskā un simboliskā tēlojuma un pievēršanos reālajai dzīvei, piemēram, gleznā “Bābeles tornis” (1563.), kurā alegorija jau savijusies ar grandiozas celtnes būvniecības tēmu. 16.gs. otrās puses darbos Breigels Vecākais pievēršas evaņģēlija sižetu tēlojumam (“Krusta nešana”, 1564.; “Bērniņu apkaušana Betlemē”). 1565.gadā Breigels glezno ciklu “Gadalaiki”, no kura līdz mūsdienām saglabājušies tikai pieci darbi. Kā interesantāko no šiem darbiem var minēt “Mednieki ziemā”.

Breigels pievēršas zemnieku dzīves tēlojumam, pie kam attēlotie notikumi ir skatīti tieši no zemnieku redzes viedokļa. 1566. gadā Breigels uzglezno divas lielas gleznas (“Zemnieku deja” un “Zemnieku kāzas”), kas veltītas šim tematam. Pateicoties tam Breigelu iesauca par Zemnieku Breigelu.

Savos pēdējos darbos Breigels pievēršas aktuālo sadzīves notikumu attēlojumam, piemēram, gleznā “Dancis zem karātavām”. Pie vēlīnajiem darbiem pieder arī viens no viņa interesantākajiem un traģiskākajiem darbiem “Aklie”, kur viens aklais ved veselu grupu sev līdzi dziļā gravā. Šo gleznu var uztvert gan tieši, gan pārnestā nozīmē, kur traģisms kļūst vēl vairāk saskatāms, jo tas simbolizē visas cilvēces aklumu.

ROTERDAMAS ERASMS

Eiropas renesansei vairāk raksturīgs viduslaiku kristietības skatījums uz dzīvi, kas spilgti izpaužas Roterdamas Erasma, īstajā vārdā Desidērija Erasma, darbos (sajaukumā ar humānismu). Viņš nevēršas pret reliģiju vispār, bet pret to liekulīgo sabiedrību, kas pārstāv esošo baznīcu. Erasms aicina atgriezties pie Jaunās Derības evaņģēlijiem un “Kristus filozofijas”, kā viņš to sauc. Erasms ir pārliecināts, ka to var sasniegt ar vispārējā inteliģences līmeņa paaugstināšanu, kas arī ir iemesls viņa draudzības ar Luteru pārtraukšanai, kurš uzskata, ka vienīgā izeja ir nežēlīga sacelšanās pret esošo baznīcu. Lai gan Erasms atteicās pievienoties protestantu kustībai, tomēr viņš veicināja reformāciju ar uzsaukumiem atgriezties pie īstās Kristus ticības un ar dažādiem satīriskiem rakstiem par ļaunprātību un neķītrību, kas valdīja pašā baznīcā. 1509.gadā Erasms saraksta “Muļķības slavinājumu”, kurš ir visslavenākais no viņa darbiem, satur gandrīz visas viņa slavenās tēzes un ar bagāto valodu un īpatnējo teikumu uzbūvi pierāda autora ģenialitāti.

Desidērijs Erasms ir dzimis 1466.gada 28.oktobrī Roterdamā, agrā jaunībā zaudējis vecākus, pirmo izglītību guvis vietējā skolā, vēlāk mācījies senās valodas Deventerā, grib iestāties universitātē, bet viņa aizbildņi pierunā to iestāties klosterī, kā rezultātā Erasms kļūst par mūku Šteinas klosterī pie Gaudas. Tomēr pēc iepazīšanās ar liekulīgo dzīvi klosterī un ar tā trulajiem un neizglītotajiem iemītniekiem viņš kļūst naidīgs visai klosteru un mūku kārtai. 1491.gadā, pateicoties Kambrē bīskapam, kurš meklēja sev izglītotu sekretāru, Erasmam izdodas atbrīvoties no klostera dzīves uz visiem laikiem. No 1496. līdz 1506.gadam Erasms ceļo pa Angliju un Franciju, studē humānismu, darbojas progresīvās filoloģijas un filozofijas virzienā. Anglijā Erasms ir slavens ar antīkās literatūras popularizēšanu (daudzējādā ziņā pateicoties viņa draudzībai ar Tomasu Moru). 1506.gadā Erasms dodas uz Itāliju, kur viņam tiek piešķirts Universitātes goda tituls. Kopš 1516.gada Erasms atrodas ķeizara Kārļa V dienestā kā padomnieks un dzīvo sākumā Briselē, bet vēlāk Luvēnā. 1521.gadā viņš pārceļas uz Bāzeli, kur ļoti ražīgi strādā literatūras virzienā. Drīz Erasms ir spiests atstāt Bāzeli sakarā ar tur notiekošo reformāciju un pārcelties uz Freiburgu, kur arī nodzīvo atlikušo mūža daļu. 1536.gadā Erasms 70 gadu vecumā ceļo uz Nīderlandi, pa ceļam saslimst un mirst Bāzelē.

“MUĻĶĪBAS SLAVINĀJUMS”

“Muļķības slavinājums” ieņem pirmo vietu jauno laiku satīras vēsturē, tomēr jāņem vērā, ka šis darbs sarakstīts pirms 490 gadiem, kad valdīja reliģiskā domāšana un kā argumenti parasti tika minētas Bībeles dogmas, kas saskatāms arī grāmatā personificētās Muļķības argumentācijā. Erasms pats raksta, ka sarakstīt šo grāmatu viņu pamudinājis kāds garš un garlaicīgs ceļojums, kura laikā viņš nolēmis slavināt Muļķību, kas viņam vispirms asociējoties ar sava drauga, Tomasa Mora, uzvārdu (grieķiski “moria” – muļķība), lai gan tam nav nekāda sakara ar viņa muļķību (gluži otrādi – Mors ir inteliģents un izglītots cilvēks), bet viņam iepatikusies tieši šī vārdu rotaļa. Lai gan savā grāmatā Erasms izsmej un kritizē mūkus, garīdzniekus, katoļu teologus, bīskapus un pāvestus, tomēr viņš uzsver, ka nerunā par kādiem konkrētiem cilvēkiem, bet par nekārtībām baznīcā kopumā. Erasms raksta: “Ja kāds cilvēku dzīvi tā novērtē, ka nevienu neaizskar personīgi, vai tad tādēļ, es jautāšu, tas nozīmē kost, bet nevis drīzāk pamācīt un aizrādīt? Vai gan pretējā gadījumā es bieži vien nebūtu izpēris pats sevi? Bez tam, kas nepalaiž garām nevienu cilvēku šķiru, tas nevērš savas dusmas pret atsevišķiem cilvēkiem, bet gan pret visiem netikumiem. Tātad, ja kāds pacelsies un kliegs, ka viņš ir aizskarts, tas atklās vai nu savu vainu, vai vismaz parādīs netīro sirdsapziņu.”

RENESANSE VĀCIJĀ

Galvenie Vācijas kultūras centri ir Bāzele, Nirnberga un Strazburga; galvenie darbības virzieni: grafika un glezniecība. Māksla ir diezgan pasausa, izplatītākie temati ir reliģiskie un portretu glezniecība.

Salīdzinājuma ar Itāliju un ar Nīderlandi renesanses izplatība Vācijā stipri aizkavējās, kas skaidrojams ar Vācijas vēsturiskās attīstības īpatnībām. Vācija vēl jo projām bija stipri sadrumstalota, starp valstiņām ļoti bieži notika strīdi, to ekonomiskā un sabiedriskā attīstība notika nevienmērīgi, tirdzniecība un ražošana attīstījās tikai dažās valstiņās, kas neveicināja Vācijas kā vienotas valsts kopējo attīstību un augšupeju. Tomēr pilsētas Vācijā radās agri tieši pateicoties šai sadrumstalotībai, jo tās bija brīvas no feodāļu varas un bija pakļautas tieši ķeizaram.

15.gs. Vācijas mākslā vēl valdīja gotikas ietekme, glezniecības galvenais uzdevums bija greznot baznīcas un klosterus, un tikai 15.gs. 30-ajos gados notika pievēršanās reālās dzīves attēlojumam gleznās. Ievērojamākie mākslinieki nāca galvenokārt no Švābijas, tie bija Lukass Mozers, Konrāds Vics un Hanss Mulčers, kuru vienīgā kopējā iezīme bija reliģisko tematu pielīdzinājums reālās dzīves notikumiem. Tas viss prasīja citus tēlošanas paņēmienus, jo radās nepieciešamība pēc telpas apjoma un formas materialitātes.

15.gs. otrajā pusē atkal notika pievēršanās gotikai, un tikai gadsimta beigās divi mākslinieki – Martins Šongauers un Mihaels Pahers – ienesa Vācijas mākslā jaunas ieskaņas. Tas izskaidrojams ar jauno sociālo kustību, kas sākās gadsimta beigās, un beidzās 16.gs. ar reformāciju un lielo zemnieku karu. To lielā mērā veicināja grāmatu iespiešanas tehnikas izgudrojums, kas tāpat veicināja arī humānisma ideju un zinātnes attīstību. Grāmatu iespiešanai sekoja vēl kāda jauna tehnika – gravīra, kas ļāva pavairot zīmējumus daudzos eksemplāros. Viens no šā laika ievērojamākajiem cilvēkiem ir kokgriezējs Mihaels Pahers (1435. – 1498.), kurš apguva lineāro perspektīvu, skaidru kompozicionālo izteiksmi un precīzu cilvēku kustību atveidojumu. Kā interesantākos viņa darbus var minēt Sv. Volfganga altāra kokgriezumus “Marijas kronēšana” un citas figūras, kas ietver altārgleznu, tomēr šīs figūras ir pārāk izstieptas un pārāk maz saistītas ar apkārtējo vidi.

16.gs. sākumā Vācijas mākslā un kultūrā ir vērojams straujš uzplaukums, lai gan tas neturpinājās sevišķi ilgi. Šajā laikā izveidojas reformatoru kustība, kas cīnījās pret feodāļiem un baznīcas varu. Mākslā šai laikā vērojama jaunu žanru – ainavas un portreta – rašanās un cilvēka ķermeņa atveidošanas pilnveidošanās. Galvenā personība šajā laikā neapšaubāmi ir Albrehts Dīrers, kurš ir ne tikai mākslinieks un grafiķis, bet gan arī sava laika vispusīgs zinātnieks un teorētiķis.

Galvenās Vācijas renesanses īpatnības ir baznīcas un reliģisko priekšstatu atjaunošana, kas izpaudās reformācijā, un cīņa par vienotas valsts izveidi. Tādējādi Vācijā nenotika pakāpeniska pāreja no viduslaikiem uz renesansi, bet notika īss un spožs kultūras uzplaukums, kurš bija praktiski neatkārtojams, pilns ar vecā un jaunā apvienojumiem.

ALBREHTS DĪRERS

Dīrers ir viens no sava laika izcilākajiem humānistiem un zinātniekiem, kā arī gleznotājs un grafiķis. Mācījies zeltkaļa amatu pie glezniecības un grafikas meistara Volgemūta (tā kā līdz tam laikam bija saglabājusies cunftu sistēma, tad Dīrers 3 gadus pavada vanderzeļļa gaitās, paspēj izstaigāt arī Itāliju). 1497.g. viņš apmetas uz dzīvi Nirnbergā un atver savu grafikas darbnīcu. Jau ar pirmajiem darbiem viņš piesaista cilvēku uzmanību ar savu zinātnisko pieeju. Galvenais Dīrera darbības virziens ir grafika – kokgriezumi un vara grebumi, tomēr izpildījums balansē uz salkanības robežas (raksturīgi vāciešiem). Ir ļoti daudz kokgriezumu, bet vara grebumi ir interesantāki (ievērojamākie: “Apokalipse” un “Marijas dzīve”). Kā gleznotājs Dīrers ir izcils, ļoti labi zīmē (“Mana Agnese”, “Četri evaņģēlisti”). 1526.g. uzglezno darbu “Četri evaņģēlisti”, kurā vislielāko vērību velta attēloto personu sejai un apģērbam. Dīrers glezno arī reliģiskus darbus (piemēram, “Madonnas pielūgšana”), tomēr lielāku uzmanību velta portretu glezniecībai. Visu mūžu viņš skicē zeltkaļiem (kausus, biķerus utt.). Dīrers ir atstājis pamatīgu traktātu par perspektīvām un proporcijām. Savā laikā Dīrers bija viens no izglītotākajiem cilvēkiem Vācijā. Interesants fakts – 1521.g. apmeklējis Rīgu.

Albrehts Dīrers ir dzimis 1471. gadā Nirnbergā, bet miris 1528.gadā. Dīrera tēvs bija zeltkalis, ienācējs no Ungārijas. Dīrers savās vanderzeļļa gaitās gribēja apmeklēt slaveno grafiķi un gleznotāju Martinu Šongaueru, bet tas jau ir miris. 1494. gadā Dīrers atgriezās dzimtajā Nirnbergā un apprecēja ievērojama birģera meitu Agnesi Freiju. Tad viņš dodas ceļojumā uz Itāliju, kas ļoti iespaidoja viņa turpmāko daiļradi. Šā ceļojuma laikā Dīrers darinājis veselu virkni zīmējumu un ainavu, kas izceļas ar brīnišķīgu telpas atveidojumu.

Atgriezies Nirnbergā, Dīrers pievēršas portretu glezniecībai, tomēr agrīnajos darbos jaušams liels iekšējais sasprindzinājums. Dīrers darinājis arī vairākus pašportretus, no kuriem gribētos minēt 1498.gadā gleznoto, kur mākslinieks sevi attēlo jau kā garīgi bagātu personību, kura apzinās savu vērtību un panākumus.

Pie slavenākajiem Dīrera darbiem pieder kokgriezumu sērija “Apokalipse” (1498.), kurā pilnībā atspoguļojas Vācijā valdošais reformācijas gars. Interesantākais no šīs sērijas darbiem ir “Četri jātnieki”, kurā attēlotas četras cilvēces lielākās nelaimes – mēris, karš, bads un nāve. Jātnieki gleznā ir izkārtoti pa diagonāli, to falanga šķeļ visu lapas laukumu, pie kam kustības temps pieaug un šāds kompozicionāls risinājums ļauj nojaust nenovēršamu nelaimes tuvošanos. Kā otru izteiksmīgāko šā cikla kokgriezumu var minēt “Erceņģeļa Miķeļa cīņu ar sātanu”, kurā notiek cīņa uz dzīvību un nāvi starp labajiem un ļaunajiem spēkiem.

Sākot ar 1500.gadu Dīrera daiļradē novērojamas zināmas pārmaiņas – tagad viņa darbos jūtams miers un tieksme pēc harmonijas, pie kam Dīrers sāk aizrauties ar teorētisko problēmu risināšanu. Dīrers atsakās no ideālā skaistuma meklējumiem, jo viņu tomēr vairāk saista reālās dzīves attēlojums, kas bieži ir daudz interesantāks un izteiksmīgāks. Dīrers izrāda lielu interesi par lineārās perspektīvas teoriju (piemēram, darbā “Marijas dzīve”).

No 1505. līdz 1507.gadam Dīrers dodas atkārtotā ceļojumā uz Itāliju, kur pārsvarā uzturas Venēcijā un sāk gleznot venēciešu manierē. 1507.gadā Dīrers uzglezno darbu “Ādams un Ieva”, kurā atkal pievēršas kaila ķermeņa attēlojumam. 1511./12.gadā Dīrers atkal pievēršas grafikai, no jauna tiek izdota “Apokalipse” un papildinātas “Lielās ciešanas”, pie kam no jauna tiek izgatavota kokgriezumu sērija “Mazās ciešanas” un vara grebumu sērija “Ciešanas”.

Savus pēdējos mūža gadus Dīrers pavada Nirnbergā, kur sociālā cīņa ir sasniegusi savu kulmināciju, kur ļoti bieži notiek zemnieku sacelšanās un kur izvēršas opozicionāro sektu darbība. Dīrers ir ļoti satraukts par šiem notikumiem, tas sevišķi spilgti izpaužas viņa gravīru traktātā “Rokasgrāmata līniju, laukumu un ķermeņu mērīšanai”, kurā ir attēlota memoriālā kolona, veltīta zemnieku nemieriem.

1526. gadā tiek uzgleznots darbs “Četri apustuļi”, kas ir viens no Dīrera visspēcīgākajiem darbiem. Šajā laikā Dīrers glezno arī vairākus portretus, kuros jaušama Nīderlandes mākslinieku ietekme. Spilgtākie piemēri – Nirnbergas birģeru Hieronīma Holcšūlera un Jakoba Mufela portreti.

Dīrera ietekmei nebija paliekoša nozīme Vācijas mākslas attīstībā, tomēr droši var teikt, ka tieši viņš ir visspilgtākais Vācijas renesanses pārstāvis, kurš vienīgais pacēla Vācijas renesanses nozīmi mākslas vēsturē. Vēl pie slavenākajiem Vācijas renesanses pārstāvjiem pieder Matīss Grīnevalds, kurš savā ziņā ir spilgts kontrasts Dīreram, bet tomēr tikpat nozīmīgs mākslinieks 16.gs. Vācijā.

HANSS HOLBEINS JAUNĀKAIS

Hanss Holbeins Jaunākais bija gleznotājs un grafiķis, pārsvarā portretists, glezniecību apguvis pie sava tēva. 1515.g. apmetās uz dzīvi Bāzelē, bet vēlāk 1518./19.g. apceļoja Itāliju. Eiropas mērogā Holbeins kļūst pazīstams kā ilustrators (“Roterdamas Erasma “Muļķības slavinājumam”). Kā viens no labākajiem viņa portretiem tiek minēts “Roterdamas Erasma portrets”, bet labākais grafikas darbs ir cikls “Nāves deja”, kurā sākumā ir 8 darbi, bet vēlāk vairāk. Galvenā šā darba doma ir: visi cilvēki ir mirstīgi. 1526.g. Holbeins pārceļas uz dzīvi Anglijā un kļūst par Pirmo angļu mākslinieku, kura galvenā nodarbošanās ir portretu glezniecība (“Tirgotājs Gīze”, “Bonifācijs Ammerbahs”). 1528.g. kļūst par galma gleznotāju pie Heinrika VIII un galvenokārt glezno augstu stāvošas personas (pirmkārt jau Heinriku un viņa sievas). Gleznojot augstmaņus, parādās mazliet brīvāks gleznojums.

Hanss Holbeins ir pēdējais lielais Vācijas renesanses mākslinieks. Viņš dzimis 1497.gadā Augsburgā gleznotāja Hansa Holbeina Vecākā ģimenē, bet miris 1543.gadā. Augsburgā ir stipri jūtama itāliešu glezniecības ietekme un kultūras strāvojumi, kas neapšaubāmi ietekmē arī Holbeina Jaunākā daiļradi. 1515.gadā Hanss kopā ar brāli Ambroziusu atstāja savu dzimto pilsētu un devās vanderzeļļu gaitās, bet vēlāk apmetās Bāzelē, kas bija grāmatiespiešanas un humānisma centrs. Holbeina gleznās jaušama vēlīnās gotikas patētika, renesansei raksturīgā skaidrība un mierpilnais diženums. Holbeins gleznoja freskas, taču galveno vietu viņa daiļradē ieņem portretu glezniecība. Bāzelē Holbeins kļūst slavens ar saviem zīmējumiem Roterdamas Erasma darbam “Muļķības slavinājums”, kas viņam nodrošināja arī citu izdevēju pasūtījumus. Holbeins bija arī personīgi pazīstams ar Roterdamas Erasmu un uzgleznoja vairākus viņa portretus. Holbeins Jaunākais pievēršas arī grafikai, kur sevišķi jāizceļ viņa kokgriezumu sērija “Nāves deja” (1524. – 1526.), kurā skatītājs iepazīst dažādu profesiju un kārtu cilvēkus, kas attēloti savā ikdienas darbā vai izklaidējoties, tomēr viņiem visiem draud nāve, kuru paši cilvēki bieži vien pat nepamana.

1526.gadā Holbeins dodas uz Angliju, kur viņš tiek uzņemts Tomasa Mora namā. Šajā periodā viņš uzglezno vairākus portretus, tai skaitā arī paša Mora un zinātnieka Niklasa Kratcera portretus. 1530-ajos gados Holbeins Jaunākais glezno daudzus Londonas vācu tirgotāju kolonijas pārstāvju pasūtījumus, bet labākais šā perioda darbs ir “Tirgotāja Gīzes portrets” (1532.).

Svarīgi Holbeina daiļradē ir viņa zīmējumi, kur sastopamas arī gleznu un fresku studijas, kā arī rotaslietu skices, bet pārsvarā tie ir portreti. Šie zīmējumi darināti dažādās tehnikās – ar spalvu, tušu, sudraba zīmuli, ogli un sangīnu, pie kam reizēm tie ir iekrāsoti ar akvareli.

Hanss Holbeins ir izcils vācu renesanses mākslinieks, tomēr viņš ir arī pēdējais tās mākslinieks, jo, pateicoties feodāļu uzvarai, Vācijas kultūras tālāka attīstība tika aizkavēta uz ilgāku laiku.

JOHANS GUTENBERGS

Viktors Igo par grāmatu iespiedtehnikas atklāšanu ir teicis, ka tā ir visu revolūciju aizmetnis, ka drukāta vārda veidā doma ir kļuvusi nemirstīga: spārnota, netverama, neizsmeļama.

Apmēram 1399.gadā Vācijā piedzima Johans Gutenbergs, kura bērnības laikā nomainījās vairākas laicīgās un baznīcas varas. 1427.gadā Gutenberga dzimtā pilsēta Mainca nocietinājās pret husītu iebrukumiem. Visu šo nemieru rezultātā tika pārskatīta līdzšinējā grāmatu iespiešanas tehnika, jo grāmatas pārsvarā tika iespiestas baznīcās vai klosteros, taču tagad radās vajadzība ne tik daudz pēc garīgās literatūras, kā pēc dažādiem uzsaukumu rakstiem, bullām, skrejlapām, indulgencēm utt.

Johans Gutenbergs bija izglītots cilvēks, viņa mīļākie autori bija Petrarka, Dante (īpaši “Dievišķā komēdija”), Bokačo; viņš sajūsminājās par Vācijas renesanses laika arhitektūru un mākslu. Tā kā Gutenbergs bija humānists, tad tas neizbēgami saistījās ar grāmatām un to iespiedtehniku. Līdz šim bija visai maza iespēja pavairot grāmatas daudzos eksemplāros, bet, ceļoties vispārējam inteliģences līmenim, radās akūta nepieciešamība pēc daudzām mācību un vispārizglītojošām grāmatām. Tā kā Vācijai bija pieejams metāls, lai izgatavotu grāmatu iespiešanas ierīci, kā arī bija lēts papīrs, tad tas viss palīdzēja izgudrot jaunu iespiedtehniku. Kā iespiedtehnikas oficiālo “dzimšanas” datumu var minēt 1454.gada 22.oktobri, jo tieši šis datums ir oficiāli reģistrēts kādā indulgencē, kas ir izdota jaunajā tehnikā, tomēr florencietis Mateo Palmieri rakstīja, ka Gutenbergs šo tehniku atklājis 1440.gadā. Tomēr, lai realizētu savu jauno ideju, Gutenbergam bija nepieciešama nauda, ko viņš ieguva 1450./51.g., ieinteresējot Fustu (viņš aizdeva 800 guldeņus uz 6% gadā), bet šīs naudas bija par maz. Tad Gutenbergs uzaicināja Fustu kļūt par viņa kompanjonu, un tā 1452./53.g. ieguva vēl 800 guldeņus. Par šo naudu viņi izveidoja lielu tipogrāfijas darbnīcu, kurā bija vairākas grāmatu iespiešanas ierīces. Gutenbergs atlēja trīs jaunus šriftus, pie kam mazākais no tiem bija īpaši paredzēts korāļu iespiešanai, tomēr vēlāk to plaši izmantoja arī citiem darbiem. Šis šrifts ieguva nosaukumu B42 pateicoties tam, ka tajā tika izdota Bībele ar 42 lappusēm. Divus pārējos lielākos šriftus izmantoja Johana Fusta un Pētera Šefera izdotajiem “Psalmiem” pēc Fusta uzvaras tiesas prāvā 1457.gadā, kur grāmatas beigās ir ievietots skaidrojums, ka šīs grāmatas autors ir pats Fusts. Tieši sākot ar šo izdevumu iedibinās tradīcija, ka grāmatā parādās titullapa ar izdevniecības vai izdevēja vārdu, tipogrāfijas atrašanās vietu un publicēšanas gadu.

Gutenbergam palika tikai viņa pirmais šrifts, kurā viņš izdeva mācību grāmatas, kalendārus un citus izdevumus. Aptuveni 1460.gadā Gutenbergs šo šriftu atlēja no jauna un izdeva 36 rindu Bībeli.

Grāmatu iespiešanu no Vācijas pārņēma arī Itālija un Anglija, 1495.gadā tika atvērta slavenā Aldīnas tipogrāfija, ko atvēra Aldus Manitiuss Romanus, pie kam tika ieviests kursīvs, ko Aldus dēvēja par kancelejas šriftu, un mazie burti.

Skatoties no šodienas var teikt, ka Johana Gutenberga izgudrojums ir patiešām izcils, bet viņa laikā to pietiekami nenovērtēja (izdevumi par Bībeles iespiešanu pārsniedza ienākumus, kā rezultātā notika pat tiesas process). Informācijas izplatība palielinājās atbilstoši grāmatu iespiešanas ātrumam, pēc tipogrāfijas salikuma varēja iespiest neierobežotu skaitu grāmatu, nebaidoties no kļūdām, kuras nereti radās, pārrakstot grāmatas ar roku. Lielākie grāmatu iespiešanas centri bija Maincā, Strasbūrā, Bāzelē un Nirnbergā, kas bija lielākais vācu renesanses humānisma un iespiešanas darbu centrs. Šeit izveidojās ievērojams humānistu pulciņš un Antona Kobergera tipogrāfija, kurā 1493.gadā tika izdota slavenā Nirnbergas ārsta un ceļotāja Hartmaņa Šēgeļa “Pasaules hronika”. Šīs enciklopēdijas ilustrācijas tika gatavotas lielajā Mihaila Volgemūta darbnīcā, bet gravīru autori bija tā laika slavenie zīmētāji.

Daudzējādā ziņā mēs varam pateikties Gutenbergam (lai gan pie jaunās iespiedtehnikas izgudrošanas Eiropā strādājuši vairāki veikli un gudri speciālisti kopš XV gs. vidus) par šo brīnišķīgo izgudrojumu, jo tā mēs varam izlasīt ļoti daudzus literatūras pieminekļus, kas citādi varbūt nemaz nebūtu nonākuši līdz mūsu rokām

Leave a Comment