Krišjānis Barons ir izcilākais latviešu folklorists – tautas dziesmu krājējs, pētītājs un publicētājs, sava laika jaunāko zinātnisko atziņu popularizētājs, “Pēterburgas Avīžu” faktiskais redaktors, sarakstījis dzejoļus un stāstus. Latvju dainu tēvs ir izcila personība latviešu kultūras dzīvē.
K.Barons jau bērnu dienās ir plaši atvēris sirdi dainu baltajam tikumam. Viņam ir bijusi laime iet starp dižiem dziesmu zinātājiem un teicējiem un arī pašam tā atdoties dziesmu priekam, lai atskārtu, cik krāšņi pāri visai latvju zemei ir uzziedējušas mūsu dainas. Jau 50.gados K.Baronu interesēja folkloristika. “Mājas Viesī” bija publicēts viņa raksts “Igauņu tautas dziesmas”. K.Barons bija ieklausījies igauņu tautas dziesmās, uztvēris tā skaistumu un salīdzinājis igauņu tautas dziesmas ar latviešu tautas dziesmām. Radās doma, cik svarīgi būtu pašiem latviešiem vākt un saglabāt savas tautas dziesmas.
1878.gadā K.Barons, pārņemot F.Brīvzemnieka iesākto latviešu tautasdziesmu vākšanu un kārtošanu, sāk veidot tautasdziesmu kartotēku. No 1893.gada K.Barons visu savu mūžu veltī “Latvju dainu” monumentālo sējumu sagatavošanai. Pēc F.Brīvzemnieka liecības, 1881.gadā K.Barons rokās ir 30 000 tautasdziesmu tekstu, sākot kartotēkas veidošanu – jau 54 000, bet, iznākot “Latvju dainu” pirmajai burtnīcai, ir jau 133 300 tekstu manuskriptos un ap 16 000 dziesmu no iespiestiem krājumiem.
Manuskripta sagatavošanas laikā dziesmas pārrakstot un sistematizējot, K.Barons veicis ne tikai milzīgu zinātniski tehnisku darbu, bet risinājis arī daudzus tautasdziesmu teorētiskās izpētes jautājumus. Meklējot tautasdziesmu būtībai atbilstošus krājuma iedalījuma principus, K.Barons, balstīdamies uz krievu folkloristikas atziņām un līdzšinējo tautasdziesmu krājumu klasifikācijas kritiku novērtējumu, bet galvenokārt uz paša izpratni par tautas dziesmu būtību. Atbilstoši tautas materiālai un garīgajai dzīvei arī veidotas centrālās nodaļas “Latvju dainu” kārtojumā (cilvēka mūža ritums; ģimenes un radu sadzīve; cilvēka darbība saimnieciskajā ziņā; dažādi darba arodi; plašāks sabiedriskais stāvoklis un ļaužu šķiras; starptautiskais stāvoklis; tēvzemes un valsts aizsargāšana un aizstāvēšana pret ārējiem ienaidniekiem). Tālākajā dziesmu iedalē šīs klasifikācijas sistēma ietveros K.Barons konsekventi realizē savu pamatdomu par tautas dzejas nesaraujamo saistību ar tautas dzīvi. K.Barons klasifikācijā par primāro izvirza dziesmu funkcionālo nozīmi saistībā ar pakārtoto grupējumu pēc tematiskā principa.
Lielu darbu K.Barons veicis arī iesūtīto materiālu izvērtēšanā, atlasot “Latvju dainās” nepublicējamās dziesmas. Viens no tautasdziesmu īsums kritērijiem ir princips par dziesmas funkcionālo un tematisko saistību ar tautas dzīves norisēm. Bez tam atlasē K.Barons balstās uz viņa rīcībā esošo materiālu, kas visumā liecina, ka 19.gs.otrajā pusē fiksēta tautas dzeja ir iekšējo gadsimtu zemnieku poēzija ar attiecīgo aktīvās funkcionēšanas laika saturu un tradicionālo formu, un sniedz relatīvi maz liecību par jaunāka laika dziesmu pavedieniem un to plašāku izplatību. Lielu nozīmi dziesmu atlasē K.Barons piešķīris arī mākslinieciskajam faktoram, jo, tikai “izlobot mūsu tautas dziesmu īsto, veselīgo kodolu, mums atklājas viņās cilvēka gara labākie ideālie centieni, cilvēka sirds un dvēseles daiļākās, tikumīgākās, dziļākās jūtas..”
“Latvju dainu” pirmizdevuma 1.sējumu 10 atsevišķas burtnīcās par saziedotiem līdzekļiem izdeva Henrijs Visendorfs kopā ar K.Baronu 1894. – 1898.gadā Jelgavā un Rīgā, bet nākamos sējumus, atzīstot sakrātā materiāla bagātību un lielo zinātnisko vērtību, 1903.– 1915.gadā publicēja Ķeizariskā zinātņu akadēmija Pēterburgā.
Daudz rūpīga darba K.Baronam prasīja tautas dziesmu sistematizēšana un kārtošana dainu skapī. Skapim ir 70 atvilktnītes, katrai no tām – 20 nodalījumu, kur ievietot 3 x 11 cm lielas zīmītes ar norādījumiem par tautasdziesmu teicējiem un iesūtīšanas vietām. Ar apbrīnojamu precizitāti viņš sakārtojis dziesmas pa tipiem, spēcīgi atzīmēdams variācijas un versijas. Ilga pētniecības darba rezultātā radās oriģināls dziesmu sakārtojums, kurā liela vieta cilvēka mūža ritumam. Gandrīz pusi sava mūža viņš atdod tautasdziesmām – turpat 4 gadu desmiti ziedoti, lai veidotu vareno latviešu kultūras pieminekli – 8 “Latvju dainu” izdevuma grāmatas. “Latvju dainas” ir pirmais plašais latviešu tautas dziesmu zinātniskais izdevums un satur zinātniskās apceres, etnogrāfiskos ierašu un novadu folkloras aprakstus, kā arī vietu krājēju un teicēju radītājs. “Latvju dainas” ir augstākais latviešu priekšpadomju folkloristikas sasniegums. Mūža beigās K.Barons sagatavoja “Latvju dainu izlasi” un strādāja pie latviešu tautas dziesmu metrikas jautājuma.
K.Barons nodzīvoja garu mūžu un glabādams latviešu tautasdziesmas no aizmirstības, pats kļuvis nemirstīgs. Viņa daudzpusīgais, bagātais mūža darbs ar dziļu cieņu tiek vērtēts latviešu tautā, kura viņam devusi goda apzīmējumu – latvju Dainu tēvs
Man klintsakmeni neveļat
Un pieminekli neceļat;
No latvju dainām tas jau celts,
Un nerūsēs šis tautas zelts.
K.Barons
Izmantotā literatūra:
1. O.Ambainis “Latviešu folkloristikas vēsture”
2. O.Čakars, A.Grigulis, M.Losberga “Latviešu literatūras vēsture”
3. H.Grase, Ē.Zimule “Latviešu literatūras sākotne”
4. R.Pussars “Rītausmas raksti”
5. B.Cimermane, D.Cīrule, Z.Lasenberga, Ē.Zimule “Literatūras hrestomātija”
6. D.Auzāne, D.Lūse, M.Maurmane, M.Milzere “Literatūra 11.klasei”