Aristotelis

Saturs

1. Aristoteļa dzīves gaita 3

2. Aristoteļa devums filozofijā un deduktīvā metode 3 – 4

3. Aristoteļa filozofija 4 – 5

4. Prāts un dvēsele 5

5. Aristoteļa ētika 5 – 6

6. Aristotelis par baudām 6 – 7

7. Aristoteļa konspekti 7 – 8

8. Secinājumi 8

9. Izmantotā literatūra 9

Aristoteļa dzīves gaita.

Aristotelis ir viens no izcilākajiem sengrieķu filozofiem. Viņa tēvs bijis Maķedonijas valdnieka Aminta II galma ārsts un draugs. Aristotelis lielu laiku pavadījis valdnieka galmā, kur arī iepazinies ar Aminta dēlu. 15 gadu vecumā Aristotelis kļūst par bāreni un līdz ar to nokļuva aizbildņa gādībā. Pēc 2 gadiem Aristotelis dodas izglītoties uz vienu no ievērojamākajiem grieķu kultūras centriem – Atēnām. Tajā laikā At

t
tēnās darbojas Platona Akadēmija. 20 gadus Aristotelis pavada Platona nodibinātajā Akadēmijā, kur pabija gan kā skolnieks, gan kā skolotājs. Aristotelim ar Platonu bija ļoti ciešas attiecības. Pēc Platona nāves Aristotelis devās uz Mazāzijas pilsētu, kur apprecēja valdnieka Hermeja radinieci Pifiadu, un viņiem kopīgi piedzima meita – Pifiada jaunākā. 342.g.pr.Kr. Filips II aicināja Aristoteli kļūt par dēla (Maķedonijas Aleksandrs) skolotāju. Maķedonijas Aleksandrs par Aristoteli esot sacījis: ”Es godāju Aristoteli kā savu tēvi: tēvs man ir devis dzīvību, bet Aristotelis – to, kas tai piešķir vē
ē
ērtību.”

Pēc tam, kad mazais Aleksandrs nonāca tronī, Aristotelis atgriezās kultūras centrā – Atēnās. Tur viņš nodibina savu skolu, kuru dēvē par Likeju. Skolu ieguva arī citu nosaukumu – peripatētiskā skola, un tās skolniekus sāka dēvēt par peripatētiķiem. Šis vārds varēja rasties gan no
o
o specifiskā filozofijas pasniegšanas veida – pastaigām, vai arī no apjumtās galerijas visapkārt. Tajā atradās plaša bibliotēka, svētnīca, altāris un daudz citu telpu. Skolā valdīja stingra kārtība. Savā ziņā skola līdzinājās universitātei. Aristotelis pasniedz lekcijas, nodarbības retorikā un dialektikā. Lekcijas pasniedza arī Teofrasts un Eidēms. Likejā Aristotelis pavadīja vairāk nekā 12 gadus, izglītojoties un strādājot. Pēc Maķedonijas Aleksandra nāves Aristotelis devās uz mātes mājām Halkīdu, kur pēc 2 mēnešiem nomira no kuņģa slimības.

Aristoteļa devums filozofijā un deduktīvā metode.

Pēc Aristoteļa dzīves un teorētiskās darbības var secināt, ka filozofiju viņš uzskatīja par ieguvumu zināšanu kopumu. Zināšanas viņa uztverē bija augstākā vērtība. Aristoteļa ideāls bija matemātiķis, fiziķis Pitagors, kurš apliecināja tīrā pētījuma spēku un skaistumu. Aristotelis ievirza jaunu filozofijas veidu, kura ievirze ir vērsta uz zinātniskumu un

n
n sistematizāciju, nevis uz literāri poētisku izteiksmes spēku.

Aristotelis lika saprast, ka izziņa un zināšanas ir bauda. Viņš uzskatīja, ka filozofam ir jātiecas projām no saistības ar pārējo, nenozīmīgo un jānonāk tīrās patiesības valstībā. Filozofēt nozīmē izzināt pasauli, kurā dzīvojam. To ko mēs nevaram pieredzēt neeksistē vispār. Zināšanas ir skaistas pašas par sevi, neatkarīgi no laika, vietas praktisko izdevīgumu.

Aristotelis atšķirībā no Platona uzskatīja, ka pasauli nevar iedalīt divās sfērās. Viņš uzskatīja, ka pastāv viena pasaule – šī pati pasaule, kurā dzīvojam un
n
n kuru izbaudām, pārsteiguma un valdzinājuma pasaule.

Aristotelis lielu uzmanību pievērsa spriešanas veidam, kur no vispārīgiem spriedumiem izsecina mazāk vispārīgus spriedumus. Šādu spriešanas veidu dēvē par deduktīvo metodi. Senos grieķus bija apreibinājušas atklātās loģiskās patiesības atklāšana. Antīkās pasaules spilgto loģiku secinājumi viduslaikos tika padarīti par dogmām.

Aristoteļa filozofija.

Filozofija Aristoteļa izpratnē nav intelektuāla spēle, nav arī mistisks pareģojums. Viņš gribēja saskatīt filozofijas saikni ar varu, izjust tajā valstisku spēku. Platons izvirzīja valsts modeli, ko pārvalda filozofi. Pēc Aristoteļa domām ir nepieciešams veikt reālus pastāvošos politisko iekārtu pētījumus. Tāpat ir nepieciešams analizēt filozofu radītos sociālos projektus, lai filozofi nebūtu līdzīgi tiem, kas grib tikai gudri spriest. Vispilnīgākā sabiedrības dzīves forma, pēc Aristoteļa domām, ir valsts, taču pilnvērtīga ir tikai tāda valsts, kas atbilst vislabākajai dzīves formai – tikumiskajai dzīvei.

Aristotelis bijis izvairīgs cilvēks, kas nav spējīgs uz galējībām, un līdz ar to vienmēr centies samierināt pretstatus un atrast vidusceļus. Tas izpaužas arī viņa teorijā. No vienas puses, viņš izvirzīja koncepciju par kosmisko Prātu, kam piemīt pasaules un kosmosa valdnieka loma, no otras puses, viņš centās cilvēku zināšanas reducēt uz klasificējošu un aprakstošu darbību. Aristoteļa filozofija saistīta ar iedziļināšanos detaļās, to sakārtošanu un aprakstīšanu.

Pēc Aristoteļa domām fizikas uzdevums ir iegūt ticamas un neapšaubāmas zināšanas par lietu dabiskajiem cēloņiem, par kustību izmaiņām, bet cēloņu pētīšana ir cieši saistīta ar novērojumiem, empīrisko faktu vākšanu.

Aristotelis bija pirmais kas prata savākt un sistematizēt empīrisko faktu materiālu, viņu dēvēja par pirmo lielo zinātnes organizatoru. Viņš vadīja un koriģēja savu skolnieku darbu. Īpaši labvēlīgi apstākļi Aristoteļa skolā tika radīti dabaszinātņu attīstībai. Aristoteļa zinātniskā programma bija cieši saistīta ar to kultūras attīstības līniju, kas veda uz zināšanu apliecināšanu un izvirzīšanu priekšplānā, zināšanu pašvērtību apzināšanos.

Aristotelis savā uztverē izdala atsevišķu pētījumu sfēru. Veidojas patstāvīgas zinātnes – fizika, bioloģija u.c.. par visvērtīgāko dzīves formu, kas visvairāk atbilst cilvēka būtībai, Aristotelis uzskatīja zinātnieka dzīvi, un savukārt visaugstākā vērtība – zināšanas pašam par sevi. Jebkurš pētījums sniedz svētlaimi kā patiesības vērojums, tāpēc arī dabas pētnieki ir tuvs filozofam, kurš mēģina aptvert patiesību veselumā.

Sākot ar 17.g.s. Aristoteļa ietekme uz dabaszinātnēm stipri mazinājās. Matefizikas idejas turpretim saglabājās daudz ilgāk, dažos aspektos pat līdz mūsdienām. Aristoteļa mācība izplatījās līdz ar viņa tekstu analīzi, komentēšanu un interpretēšanu. Aristotelis ir uzrakstījis ļoti daudz darbu, no kuriem līdz mūsu dienām saglabājušies tikai daļa. Pēc satura tos mēdz iedalīt: loģiskie traktāti, kurus vēlāk apvienojot nosauca par “Organonu”, t.i. pētīšanas rīku jeb palīglīdzekli, fizikas traktāti, bioloģiskie darbi, darbi, kas aplūko pirmo filozofiju jeb metafiziku un ētikas traktāti.

No Aristoteļa plašā darbu klāsta redzams, ka viņš pievērsies dažādām nozarēm. Aristotelis aplūkoja ne tikai tos filozofiskos jautājumus, kas skar matafiziku: par matērijas un formas attiecībām, kategorijām, četriem pirmcēloņiem, entelehiju, tehnoloģiju u.c.. viņš interesējās arī par matemātiskās filozofijas jautājumiem, par dabu un tajā vērojamo mērķtiecību, nepieciešamību un nejaušību. Aristotelim ir atziņās par bezgalību, telpu, laiku, viņš rakstījis par kustību, izstrādājis kosmoloģiskas atziņas. Bioloģijā viņa atziņas saista teoloģija, dzīvības izcelšanās, zooloģija, dzīvnieku klasifikācija. Attiecībā uz cilvēka dzīvi Aristoteli interesēja psihiskā dzīve – dvēsele, tās veidi, dvēseles un ķermeņa attiecības.

Prāts un dvēsele.

Prātu Aristotelis traktē kā mūžīgu, nekustīgu, no jutekliski uztveramām lietām nošķirtu būtību: viņš to sauc arī par Dievu, jo šai būtībai piemīt vispilnīgākā daba, un tā visaugstāk realitāte visa esošā esamība.

Ķermeņa un dvēseles attiecība Aristotelis traktē kā attiecības starp matēriju un formu. Potenciālās esamības aktualizācija notiek arī psiholoģiskajā līmenī: dvēsele atbilstoši pašu dzīvi būtņu dabai ir to sākums, mērķis un būtība, bet ķermenis ir esošais iespējamībā. Dvēseles kā ķermeņa entelehijas definējums fiksē ķermeņa un dvēseles substanciālo vienotību. Tas principāli atšķir Aristoteļa uzskatus no Platona mācības. Pēdējais, kā zināms, pretstatījuma ķermeni dvēselei.

Aristotelis akcentē atšķirību starp cilvēka dvēseles jūtošo un domājošo daļu. Izziņa prāta līmenī ir pārāka par juteklisko izziņu, jo spēj uzrādīt cēloņus.

Aristoteļa dabaszinātnisko uzskatu pamatā ir viņa mācība par esamību.

Natūrfilozofijā Aristotelis balstās uz formas un matērijas, iespējamības un īstenības, kā arī četru cēloņu koncepciju. Lai gan filozofs tiecas nodalīt fiziku no metafizikas, viņš izmanto natūrfilozofiskos secinājumus savas metafizikās sistēmas pamatošanai.

Aristoteļa ētika.

Aristotelis bija pirmais kurš izveidoja ētiku kā atsevišķu disciplīnu un ieviesa terminu “ētika”. Viņš definēja ētikas priekšmetu, nodalot filozofijas teorētisko, praktisko un poētisko lomu. Ētikas mērķis ir izskatīt iespējas un priekšnoteikumus tikuma zināšanu īstenošanai cilvēka uzvedībā, kas virzītu cilvēku pretim dzīves sūtības piepildīšanai, pretim augstākā labuma sasniegšanai, par kuru Aristotelis uzskatīja laimi. Aristotelis atzīmē ka viņš veic pētījumus nevis ar mērķi noskaidrot, kas ir tikums, bet gan ar mērķi kļūt par tikumību un saprast, kā pareizi jārīkojas. Ētikā Aristotelis izklāsta savu tikuma izpratni un runā par to, kā viņaprāt, tikums būtu praktiski īstenojams cilvēka uzvedībā.

Atšķirībā no saviem priekšgājējiem Aristotelis izstrādā tikumu klasifikāciju. Viņš runā par prāta un sapratnes tikumu. Klasifikācijas pamatā viņam ir priekšstati par dvēseli. Viņš nodala dvēseles saprātīgo un nesaprātīgo daļu. Saprātīgajai dvēselei piemīt intelektuālie tikumi – gudrība, saprātīgums, otrajai morālie tikumi – taisnīgums, vīrišķība, mērenība, devīgums u.c.

Aristotelis sniedz dziļu rakstura tikumu analīzi. Viņš formulē šos tikumus kā vidusstāvokli starp pārmērību un nepietiekamību – divām galējībām, kas piemīt netikumam. Aristotelis formulēja tikumu arī kā audzināšanas rezultātu.

Izsekojot tikumības veidošanās procesam, Aristotelis atzīmē ētisko un dianoētisko tikumu saistību. Kaislībās un praktiskajā rīcībā izvēlēties vidējo – tā ir saprātīguma prerogatīva; šo izvēli apgrūtina un sarežģī tas, ka vidus nav vienāds visiem un tādēļ to nevar noteikt aritmētiski. Ētiskai tikums – tā ir apzināti izvēlēta rīcība, un tas atklājas kā mērķis, bet saprātīgums ļauj rīkoties tā, lai tuvotos šim mērķim.

Ar rakstura tikumiem tieši saistās saprātīgums – saprāta tikums. Gudrība ir prāta tikums un Aristotelis to uzskata par parāta vērojošu darbību. Pēc Aristoteļa domām laime ir vērošanas veids, un patiesi laimīgs var būt tikai filozofs, kam piemīt prāta gudrība. Nefilozofi var būt laimīgi, bet ne īstajā nozīmē, tiem laime ir dzīve saskaņā ar jebkuru citu tikumu kura ziņā ir cilvēciskās kaislības un uzvedība.

Arī politika Aristotelim ir nesaraujami saistīta ar ētiku, jo arī ir veltīta tikumu audzināšanas jautājumam. Pēc Aristoteļa domām, sabiedrība pievērš uzmanību tikumu audzināšanai un tikumiskai uzvedībai, pateicoties likumiem, kas ļauj cilvēkam sabiedrības apstākļos kļūt tikumīgam. Likumam ir jārada cilvēku dvēseles pārliecība, ka augstākais labums sabiedriskajā dzīvē un augstākais labums privātajā dzīvē ir viens un tas pats.

Aristotelis par baudām.

Bauda ir tikums, bet visi rakstura tikumi ir saistīti ar baudām, labsajūtu un nepatiku. Bauda arī ir tikums, kurš ir starp divām galējībām: izlaidību un trulību, nejūtību. Baudīt ir jāmāk un ne kura katra bauda ir pieļaujama. Ir dabiskas baudas un pretdabiskas, nevajadzīgas. Dabiskās baudas ir ēšana, dzeršana, mīlas prieki. Aristotelis gan min par dzeršanu tikai vīnu, arī parasta ūdens dzeršana var būt bauda, ja ir attiecīgi apstākļi: karstums, slāpes. Pretdabiskās, nevajadzīgās ir tādas kuras bojā veselību, izcils piemērs smēķēšana.

Bet kuru no krietnām baudām var saukt par cilvēkam raksturīgu un piemītošu baudu? Vai tas nekļūst skaidrs no darbībām? Bauda taču pavada tieši darbību. Vai nu pilnvērtīgam un svētlaimīgam cilvēkam ir viena kāda rakstura darbība kā aktivitāte, vai vairākas darbības – tieši tās baudas, kas piešķir pilnību šīm darbībām, ir cilvēkam piemītošās baudas šā vārda pilnīgajā un galvenajā nozīmē, turpretim pārējās ir otrajā vietā un vēl tālāk, tāpat kā darbības.

Visās baudās ir jāievēro mērenība un it sevišķi atturība. Tas ir tāpēc, lai cilvēks sasniegtu sakaisto un labo dzīvē, jo tikai mēreni un atturīgi dzīvojot to var sasniegt. (Protams varu ielikt, ka “eudaimonia” ir laime un lai sasniegtu šo laimi ir jānokļūst “aretē” stāvoklī, kurš ir iespējams tikai tad, ja tiek ievēroti šie principi.)

Baudas pamatā saista ar miesiskajām, jo tā ir tā bauda, kurai nododas katrs cilvēks. Ja cilvēks, kurš miesisko baudu atturību vērtē ar prieku tas ir patiesi atturīgs, bet tāds, kurš vērtē ar nepatiku – tāds ir izlaidīgs un no tā var secināt, ka nesasniegs “aretē” līdz ar to laimi.

Tālāk, Aristotelis spriež, ka ikviena sajūta ir saistīta ar baudu. Jo mēs taču sakām, ka tas, ko redzam vai dzirdam, ir patīkams. Vislielākā bauda ir tad, ja pašai sajūtai ir laba kvalitāte un tās aktivitāte izpaužas pret kaut ko augstākā mērā labu.

Bauda piešķir pilnību jebkurai aktivitātei, tātad arī dzīvei, pēc kuras visi tiecas; tāpēc ir pats par sevi saprotams, ka visi tiecas arī pēc baudas, jo tā ikvienai dzīvei piešķir pilnību.

Aristoteļa konspekti.

Līdzās viņa ētikas atziņām Aristotelis ir pazīstams arī kā estētikas koncepcijas autors, viņš izstrādājis mācību par atdarināšanu mākslā , pievērsās jautājumiem par traģēdijas specifiku, par katarsi. Aristoteli interesēja arī sabiedrības uzbūves jautājumi, valsts izcelšanās, politiskās iekārtas, to klasifikācija, valsts pastāvēšanas jēga, ekonomiskās attiecības, darba dalīšana, naudas loma, sadale utt.

Aristoteļa filozofiskie uzskati veidojās kā reakcija uz iepriekšējo filozofisko tradīciju – īpaši attiecībā uz sava skolotāja Platona uzskatiem. Nepilnības, ko Aristotelis saskatīja Platona mācībā, vienlaikus pārtop jautājumos, kurus viņš izvirza sev, skaidrojot īstenību. Noraidot esamības kā idejas izpratni, Aristotelis par savas izpētes objektu izvēlas pašu esamību, esamību kā tādu.

Aristotelis neaprobežojas ar būtības, kā tikai lietas būtības (t.i. matēriju saistītās būtības) izpratni. Ar matēriju saistībā būtība it kā zaudē savu pastāvību un īstenumu un faktiski pārvēršas tika būtības iespējamībā. Aristotelis nonāk pie secinājuma, ka būtībai, lai tā varētu izvairīties no šādām “briesmām”, ir jābūt brīvai no mistērijas. Aristotelis meklē būtību, kā arī atbildi uz jautājumu – kas ir esošais? Pēc Aristoteļa domām, tikai kosmisko Prātu var nosaukt par īsto būtību, un tāpēc viņa mācību par esamību kā tādu arī iespējams uzlūkot kā mācību par Prātu. Šī tēze varētu būt atskaites punkts Aristoteļa izveidotās Prāta koncepcijas analīzē.

Secinājumi.

Aristotelis ir filozofijas vēstures klasiķis, kura ieguldījums filozofiskās domas attīstīšanā ir nenovērtējams. Ar Aristoteļa palīdzību filozofija sāka apzināties un sistemātiski izvirzīt savus terminus un kategorijas. Aristotelis radīja daudzus filozofijas terminus, ka saglabājušies līdz pat mūsu dienām. Viņa koncepcijā filozofija bija cieši savienota ar zināšanu ieguvi, kur empīriskie novērojumi, it sevišķi bioloģijā atstāj atgriezenisku ietekmi uz pirmo filozofiju jeb metafiziku. Pats lielākais Aristoteļa devums cilvēcei ir viņa radītā zinātņu sistēma. Viņa filozofija vispārīgā veidā ietvēra sevī visas tā laika zināšanas, un daudzas zinātņu nozares tika radītas no jauna vai ievērojami attīstītas tālāk. Process, kas saistīts ar tīrās izziņas nodalīšanu no pārējām dzīves sfērām, Aristoteļa filozofijā sasniedz savu kulmināciju. Filozofija ir ieguvusi tādu veidolu, ko var pazīt arī daudzās mūsdienu koncepcijām.

Izmantotā literatūra:

1. M.Kūle, R.Kūlis “Filosofija” (1998.g.).

2. R.Podoļnijs “Gudrības mīlestība” (1987.g.).

3. E.Vēbers, M.Kūle “Domas par antīko filozofiju” (1990.g.).

4. B.Megi “Filosofijas vēsture” (1999.g.).

5. http://lv.wikipedia.org/wiki/Aristotelis

6. http://www.e-mistika.lv/?txt=263

7. http://www.politika.lv/index.php?id=7411

8. http://raim2s.id.lv/citati/tema-darbs.php

Leave a Comment