Trauku raksturojums
Gaumīgi un skaisti klātam galdam nepieciešami ne vien atbilstīgi trauki un galda piederumi, bet arī prasme tos pareizi lietot jebkurā situācijā. Ēdināšanas uzņēmumos izmanto dažāda materiāla, atšķirīga dizaina un visdažādāko veida traukus.
Tiem jābūt pietiekami stipriem, izturīgiem, ar noteiktu standarta tilpumu un diametru. Katrā ēdināšanas uzņēmumā jābūt noteiktam skaitam trauku, glāžu un galda piederumu – uz katru sēdvietu trīs servēšanas komplektiem. Vēlams, lai tie būtu vienādi un saskaņoti pēc raksta un formas un iederētos kopējā restorāna interjerā. Jo augstākas klases restorāns, jo tajā jābūt labākas kvalitātes traukiem, galda piederumiem un glāzēm. Trauki var būt no porcelāna, fajansa, metāla, stikla, keramikas un kristāla. Plaši lieto arī traukus no rūdītā stikla – Arcopal, Arcoroc – dūmotā stikla, kā arī Luminarc traukus. Ātrās apkalpošanas uzņēmumos (bistro) izmanto plastmasas un kartona traukus vienreizējai lietošanai. Ir arī tādi ēdināšanas uzņēmumi, kuros parasti izmanto keramikas, metāla vai koka traukus.
Porcelāna un franču stikla trauki
1. Dziļais zupas šķīvis, tilpums 500 un 250 cm3, pilnai porcijai un pusporcijai.
2. Seklais galda šķīvis, lieto otro karsto ēdienu, deserta pasniegšanai, un arī kā paliktni zupas šķīvjiem.
3. Auksto uzkodu šķīvis, lieto auksto uzkodu pasniegšanai, arī kā pamatšķīvi zem salātu traukiem, pusporcijas zupas šķīvjiem, porciju panniņām un mērču traukiem.
4. Maizes šķīvis, paredz katram viesim individuāli maizes novietošanai.
5. Dziļais un seklais deserta šķīvis. Dziļo lieto saldo ēdienu pasniegšanai ar šķidrām piedevām, bet seklo lieto sacepumiem, pudiņiem, krēmiem, augļiem u.c.
6. Pīrāgu šķīvis, lieto pīrādziņu un maizes piedevu pasniegšanai.
7. Apaļais lēzenais šķīvis 1 – 12 porcijām, lieto auksto gaļas, dārzeņu uzkodu pasniegšanai.
8. Ovālais lēzenais šķīvis 1 – 12 porcijām, lieto auksto zivju uzkodu, pildītu sivēnu, ceptu putnu veselā veidā pasniegšanai.
9. Zupas terīne 6 – 12 porcijām, lieto zupu pasniegšanai.
10. Salātu bļoda apaļā, ovālā paredzēta 1 – 6 porcijām, lieto salātu, sēņu sautētu un marinētu dārzeņu pasniegšanai.
11. Zivju trauks 2,4 vai 6 porcijām, lieto auksto zivju uzkodu pasniegšanai.
12. Buljona tase ar apakštasi, tilpums 320 un 400 cm3, lieto buljonu, biezeņu zupu, zupu ar sīki sagrieztiem produktiem pasniegšanai.
13. Mazā kafijas tase ar apakštasi, tilpums 75 – 100 cm3, lieto Ekspresso, turku kafijas, biezās karstās šokolādes pasniegšanai.
14. Kafijas tase ar apakštasi, tilpums 100 – 150 cm3, lieto melnas kafijas pasniegšanai.
15. Tējas tase ar apakštasi, tilpums 200 – 250 cm3, lieto tējas, kafijas ar pienu, kakao, karstas šokolādes, karsta piena pasniegšanai.
16. Krūze ar apakštasi, tilpums 300 – 350 cm3, lieto tējas, kafijas ar piedevām, karsta piena pasniegšanai.
17. Kafijas kanna, tilpums 800 – 1000 cm3, lieto melnas kafijas pasniegšanai, to izlejot porcijās.
18. Tējas kanna, tilpums 800 – 1600 cm3, lieto karsta ;ūdens pasniegšanai, lai pagatavotu tēju.
19. Piena, krējuma kanniņa, tilpums – 25, 50, 100 vai 200 cm3, lieto krējuma un piena pasniegšanai pie kafijas un tējas.
20. Mērču trauks 2, 4 vai 6 porcijām, lieto mērču pasniegšanai.
21. Cukura trauks ar vāciņu un iedobi tajā cukura karotītes ievietošanai, lieto cukura pasniegšanai.
22. Ievārījuma trauks ar vāciņu, lieto ievārījuma pasniegšanai.
23. Olu trauciņš 1 personai, lieto olu pasniegšanai.
24. Rozete 1, 2 personām, lieto citrona, ievārījuma, medus, sviesta pasniegšanai.
25. Augļu vāze apaļa vai ovāla uz zemas vai augstas kājas, lieto augļu pasniegšanai.
26. Ziedu vāze, lieto ziedu novietošanai.
27. Svečturi, lieto sveču novietošanai.
28. Salvešu gredzeni, lieto salvešu saturēšanai.
29. Garšvielu trauciņu komplekts, lieto garšvielu pasniegšanai.
30. Pelnu tauki, lieto pasniegšanai viesiem.
Metāla trauki
Ēdināšanas uzņēmumos lieto arī metāla traukus. Tie var būt gatavoti no melhiora (tā sastāvā ietilpst 50 – 60% sarkanā vara, 20 – 30% cinka un 15 – 20% niķeļa), alpaka, nerūsējošā tērauda. Melhiors nepakļaujas korozijai, neplīst, to neietekmē temperatūra. Metāla traukos labi uzglabājas ēdieni gan karstā, gan aukstā veidā. Metāla traukos arī pagatavo ēdienus pēc pasūtījuma, lai apkalpotu viesus viesnīcu numuros.
Lieto šādus metāla traukus:
1. Apaļais lēzenais šķīvis 1 – 12 porcijām, lieto auksto uzkodu un karsto ēdienu porcionēšanai un pasniegšanai.
2. Ovālais lēzenais šķīvis 1 – 12 porcijām, lieto auksto zivju uzkodu un karsto zivju ēdienu porcionēšanai un pasniegšanai.
3. Dziļais apaļais rauks ar vāciņu 1, 2, 3 vai 4 porcijām, lieto sautētu dārzeņu, gaļas ēdienu pasniegšanai un siltuma uzturēšanai.
4. Dziļais ovālais trauks ar vāciņu 1, 2, 3 vai 4 porcijām, lieto zivju, putnu, medījumu, vārītu, tvaikotu ēdienu pasniegšanai un siltuma uzturēšanai.
5. Zupas bļodas 1 – 6 porcijām, lieto karstu un aukstu zupu porcionēšanai, pasniegšanai un siltuma uzturēšanai.
6. Trauks uz kājiņas 1 porcijai, lieto dažādu deserta, riekstu, mandeļu u.c. produktu pasniegšanai.
7. Ikru trauciņš 1, 2 vai 4 porcijām, lieto kā paliktni ledum – stikla traukam ar ikriem.
8. Žuljena trauciņš ar rokturīti 1 porcijai, lieto karsto gaļas, putnu, dārzeņu un sēņu karsto uzkodu pasniegšanai.
9. Gliemežveida trauciņš 1 porcijai, lieto karsto zivju un citu jūras produktu uzkodu pasniegšanai.
10. Porciju panniņa 1 – 2 porcijām, lieto karsto uzkodu (omletes, sacepumi) gatavošanai un pasniegšanai.
11. Krējuma, piena kanniņa 1, 2, 3 vai 4 porcijām, tilpums 50 – 200 ml, lieto krējuma, piena pasniegšanai pie karstiem dzērieniem.
12. Mērču trauks 1, 2, 3 vai 4 porcijām, lieto karsto un auksto mērču porcionēšanai un pasniegšanai.
13. Turku kanniņa 1 porcijai, tilpums 125 – 250 ml, lieto kafijas austrumnieku gaumē gatavošanai un pasniegšanai.
14. Šampanieša spainītis tilpums 3 – 5 litri, lieto šampanieša, dzirkstošo vīnu atdzesēšanai.
15. Olu trauciņš 1 porcijai, lieto olu pasniegšanai.
16. Kafijas un tējas kanna 2, 4, 6, 8 vai 10 porcijām, lieto kafijas un tējas arī karstā ūdens pasniegšanai.
17. Salvešu gredzeni, lieto salvešu saturēšanai.
18. Svečturi, lieto sveču novietošanai.
Stikla, kristāla un Luminarc trauki
Ēdināšanas uzņēmumos izmanto dažāda vieda un krāsas stikla un kristāla traukus. Stikla traukus parasti lieto ikdienā, kristāla un Luminarc – svētku galda klāšanai, kā arī banketos un pieņemšanās.
Stikla trauki ir vienkāršāki, tos parasti lieto ikdienā. Kristāla trauki ir greznāki, ar gravējumu, zīmējumiem, arī krāsaini. Tie lieliski iederas svētku galda klājumā, radot svinīguma noskaņu. Stikla un kristāla trauki ir daudzveidīgi gan formas, gan stila ziņā. Tos lietojot, noteikti jāievēro lai uz galda atrastos viena stila trauki. Tiem jābūt saskaņotiem arī ar galdautu, salvetēm un galda piederumiem.
Keramikas trauki
Keramikas traukus lieto daudzu nacionālo ēdienu pagatavošanai un arī pasniegšanai.
Izmanto šķīvjus, podiņus, bļodas un kausus. Rūpnieciski ražo arī keramikas kafijas un tējas servīzes, pusdienu traukus, alus kausus un krūzes, ziedu vāzes, svečturus, salvešu gredzenus, garšvielu trauciņu komplektus un pelnu traukus.
Keramikas traukus ļoti plaši izmanto nacionālo svētku galdu, piemēram, Līgo svētku, Mārtiņdienas, Lieldienu, Ziemassvētku u.c. svētku galdu klāšanai.
Keramika – podnieka māksla. Izstrādājumi un materiāli, ko iegūst saķepinot materiālus, to maisījumus ar minerālvielām, kā arī saķepinot oksīdus un citus neorganiskos nemetāla savienojumus.
Galvenie keramikas tehnoloģiskie veidi ir: 1) akmensmasa;
2) porcelāns;
3) fajanss;
4) majolika;
5) terakota;
6) ugunsizturīgie materiāli.
Keramikas izstrādājumu daudzveidība ir pārsteidzoša – kafijas un tējas servīzes, vāzes, svečturi, salvešu turētāji, skulptūras, podiņi u.c., kas ļauj tos izmantot ļoti plaši.
Visiecienītākie keramikas izstrādājumi jau daudzus gadsimtus ir no porcelāna, kas daudziem asociējas ar smalkumu, gaišumu un senatnīgumu.
No cietā porcelāna gatavo galvenokārt traukus un sadzīves sanitārtehniskos izstrādājumus, bet no mīkstā (kam nav pievienots kaolīns) gatavo dekoratīvi lietišķās mākslas izstrādājumus un arī traukus.
Porcelāns radies Ķīnā ap 4.-6. gs., vēlāk to iepazina arī visās citās pasaules valstīs. Māla traukus izmanto arī ēdienu pagatavošanai, jo māla trauki ilgi saglabā siltumu un tos var eleganti pasniegt klientiem uz galda.
No fajansa gatavo līdzīga veida izstrādājumus kā no porcelāna. Tas ir tik pat balts kā porcelāns, bet nedaudz izturīgāks.
Latvijas vēsture keramikā
Daudzu gadu tūkstošu garumā māls ir galvenais keramikas trauku darināšanas materiāls. Samērā viegli iegūstams un izmantojams trauku veidošanai, bet komplicēts tehnoloģiskajā procesā, lai varētu iegūt nesaplaisājušu, pietiekami izturīgu, ar niecīgu ūdens uzsūci un acij tīkamu trauku. Nepieciešamība jeb funkcija ir tā, kas noteikusi trauka formas raksturu. Tas arī izskaidro keramikas trauku formu relatīvo nemainību. Toties būtiski mainījušies trauku darināšanas tehnoloģiskie principi. No pavarda apdedzināšanas pārejot uz bedres cepļiem, kas ļauj sasniegt augstāku un vienmērīgāku apdedzināšanas temperatūru, 10.gadsimtā ienākot virpas izmantošanai, kas pavēra jaunas iespējas trauku veidošanas procesā, vēl 500 gadus vēlāk parādoties glazūrai un tad krāsainām angobām.
Par 20.gadsimta keramiku mākslas zinātnieks Jānis Pujāts raksta: “Latgales stila stūrakmens ir trauku formas, kas vēl 20. gadsimta sākumā atsevišķos podniecības centros ir ļoti līdzīgas. Senie podi uzbūves ziņā tādi saglabājušies līdz pat mūsu dienām, jo visu nosaka saimniecības trauku veidošanas tradīcija.”
Pie vissenākajiem mums zināmajiem traukiem pieder vāraunieks. Rakstot par 11.gadsimta senlietu atradumiem izrakumos Ludzas rajonā, Vladislavs Urtāns min Latišonku kapulaukā atrastu uz podnieka ripas darinātu māla podu (vāraunieks) ar paralēlu līniju un līkloču rotājumu, ar krustu uz dibena un vistas kaulu paliekām. Tātad tajā ticis vārīts ēdiens. Attīstoties metāla katlu izmantošanai saimniecībā, vāraunieks pamazām zaudē savu agrāko funkciju, kļūdams par trauku, kurā uzglabā pārtikas produktus.
Vāraunieks savās augstuma un platuma dimensijās ir vienāds. Silueta līnija virzienā uz augšu nedaudz paplatinās, virs viduslīnijas plastiski sašaurinoties un veidojot ar spēju iežmaugumu pārejā uz mazliet atvērto trauka maliņu. Ornamentam tiek izmantots atturīgs virpas līklocis, iespiestas strīpiņas vai baltmāla josla trauka augšējā malā. Vāraunieka iekšpuse parasti tikusi vāpēta (glazēta), izņemot gadījumus, kad trauks dedzināts melnajā jeb svēpētajā dedzinājumā. Trauka forma ir ļoti sena, par ko varam pārliecināties, aplūkojot neolīta keramiku.
Medaunieks pēc uzbūves līdzīgs vārauniekam, slaidāks proporcijās ar izteikti plastisku formas siluetu. Smaguma centrs nedaudz virs viduslīnijas, parasti ar divām trauka augšējā daļā iekomponētām paplatām osām. Pēc apjoma vislielākais trauks Latgales keramikā. (Ap astoņiem litriem tilpumā.) Traukam var būt arī virpots vāks, kas izceļ formas pabeigtību. Vāpēta ir trauka iekšpuse un ārpuse, atstājot bez vāpes tikai trauka apakšējo daļu. Parasti rotāts ar virpas līkloci, jumtiņiem, Austras koka motīviem, nereti zem caurspīdīgās vāpes apliets ar baltmālu.
Ievārījuma pods ir proporcijās vertikālāks, ar atturīgi velvētu trauka vidusdaļu un nedaudz platāku malas atvērumu. Augšējā maliņa veidota ērtākai malas pārsiešanai. Vāpēta ir gan trauka iekšpuse, gan arī ārpuse, aptuveni līdz vidum. Rotāšanai izmanto virpas līkloci vai kādu ar otu gleznotu baltmāla rakstu.
Ķērne, kas ir piena separatora priekštece, formas ziņā ierindojama starp medaunieku un ievārījuma podu. Pēc proporcijām līdzīga ievārījuma podam, bet būtiskā atšķirība ir ar tapiņu aizbāžams caurumiņš trauka apakšējā daļā pasulu notecināšanai, kad krējums nostājies trauka augšdaļā. Tautā šo trauku nereti dēvē arī par puisīti. Ķērne ir vāpēta gan no iekšpuses, gan daļēji no ārpuses, var būt ar un bez osiņām.
Proporcijās tuvs vārauniekam ir eļļas trauks jeb ļaks. Ar spraigu silueta līniju no paplatās vidusdaļas strauji pārejot kakla sašaurinājumā un beidzoties ar kakla atvērumu. Trauku noslēdz ar māla aizbāzni, bet, ja tāda nav, to pagatavo no rāceņa. Ļakam var būt gan viena, gan divas osiņas, un tas var būt arī bez osiņām. Ornamentēta ir trauka augšējā daļa. Biežāk sastopamie ir – virpas līklocis, punktiņi, Austras koka motīvi, ar baltmālu ievilkti jumtiņi. Vāpēta ir iekša un ārpuse.
Līdz pat 20.gadsimta vidum pats populārākais saimniecības trauks bijis piena pods. Ticis izmantots gan pagrabā, gan virtuvē, gan arī saimes istabā uz galda. Proporcijās un formā tas apvieno funkcionālo un estētisko vērtību. Izcils savās proporcijās – pusotra diametra augstumā pret platumu, ar spraigu silueta līniju tiekdamies no kājas uz vēdera paplatinājumu, tad plūstoši pārejot uz kakla sašaurinājumu, kurš ir nedaudz platāks par pamatni, un beidzoties ar plastisku atvērumu, ērtu ieliešanai, izliešanai un mazgāšanai.
Savā vienkāršībā un atturībā vāraunieks un piena pods ir reizē monumentāli, dekoratīvi un funkcionāli stabilākā forma, kas tiek izmantota par aizsākumu dekoratīvo kompozīciju radīšanā.
Bļodas, ar savu lielumu mainoties no 10 līdz pat 50 centimetriem diametrā, lietotas pīrāgu mīklas mīcīšanai, ēdiena gatavošanai un ēšanai.
Krūzes ir izplatītas gan kā saimniecības, gan arī dekoratīvais trauks. Silueta līnijā varam ieraudzīt piena poda un vāraunieka pamatelementus. Ikdienā lietojamās parasti vienkāršas un nelielas, bet var būt arī greznas – rotātas ar bagātīgiem ornamentu motīviem (saulīšu gleznoto rakstu, Austras koku, jumtiņu, plastisko līkloci, skrāpēto līkloci u.c.), kas papildināti ar plastiskām māla figūriņām. Var būt vāpētas gan ar caurspīdīgām, gan krāsainajām vāpēm. Parasti zem tām ir baltmāla aplējums, kas izceļ akvarelisko košumu.
Māla plastisko iespēju, konstrukcijas un ornamenta apvienojumā top greznākais no Latgales keramikas veidojumiem – svečturis. Sākot ar vienu žuburi, diviem (retāk sastopams), trijiem, pieciem, septiņiem un vēl vairāk žuburiem. Plakanajiem un apaļajiem svečturiem ir stingri uzbūves principi. Loģiska zaru balstīšanas shēma, kas vienlaikus papildināta ar plastiskiem ornamentu motīviem, veido vairākus svečturu tipus – jumtiņa, sauļotā staba, Austras koka, mēness un sauleskalna.
Ornamentam izmantotie motīvi kalpo kā tektoniskās uzbūves pamatelementi, no zīmētā vai skrāpētā trauku rotājuma pārtopot par apjomīgu formas elementu, plastiskais līklocis iegūst kausiņu malas formu, zalkša motīvs kļūst par svečtura zaru balstītāju u.tml.
Ludzas keramiķi
Latgales austrumu daļā atrodas Ludzas keramikas centrs. Par keramikas dažādību un daudzveidību, ka arī par tās sākumattīstību un izplatību šajā reģionā sniedz arheoloģiskie izrakumi. Šai sakarā ir jāmin Budjankas, Jurizdikas, Kreiču, Kubulovas apmetnes, Kivtu kapulauks u.c.
Lielā Ludzas ezera piekrastē 1950.g.b.tika atklātas vidējā neolīta (3300.-2400. g.pr.Kr.) Budjankas un Jurizdikas apmetnes. Jau ar 1.kultūrslāņa (0 – 15 cm) kārtas atsegšanu abās apmetnēs lielā skaitā sāka atsegties ķemmes-bedrīšu keramikas māla trauku lauskas, starp kurām daudz ornamentētu paraugu. Šo atradumu seklums izskaidrojams ar noarumiem no augšas uz leju, tīrumu apstrādājot nesenā pagātnē. Savu nosaukumu keramika ieguvusi no trauku virsmu klājošā ornamenta, ko veido ķemmveida zobiņu un bedrīšu iespiedumi. Ķemmes-bedrīšu keramika izgatavota no putekļaina māla ar smilts vai mākslīgi drupināta granīta vai laukšpata grautiņu piejaukumu un tikai retos gadījumos no tīra māla, kam piejauktas kādas organiskas vielas. Trauku virsma rūpīgi ornamentēta. Ornamenta kompozīcijā valdošais ir blīvs, slīpi vai vertikāli iespiests ķemmes-zobiņu, gludā spiedoga vai aptītās auklas ornaments. Bez minētas ķemmes-bedrīšu keramikas atrasta arī bezripas – apmestā, kniebtās virsmas un paretam švīkātā keramika. Atrastas arī keramikas ripas lauskas. Šī perioda traukiem ir iesarkana, brūngana vai pelēcīga nokrāsa. Tie ir katlveida, liela izmēra, augstums pāri 30 cm.
Gribas atzīmēt, ka Budjankas, Kubulovas un Kreiču apmetnēs tika atrasta Piestiņas tipa keramika. Savu nosaukumu tā ieguvusi no Piestiņas apmetnes, kur atrasti raksturīgākie šīs keramikas paraugi. Šī tipa keramikas trauki izgatavoti no māla, kam piejaukti sasmalcināti gliemežvāki vai zāle. Mālam tumši vai gaiši pelēcīga nokrāsa, trauku iekš- un ārpusi parasti klāj melna piedeguma kārta. Piestiņas tipa traukiem bieži ornamentēta tikai trauka augšmala vai arī starp ornamenta joslām atstāti nerotāti laukumi. Galvenie ornamenta elementi ir ķemmveida vai gludā spiedoga nospiedumi, dažāda lieluma seklas bedrītes, aptītās auklas. Ļoti bieži trauka rotāšanai izmantots tikai viens no minētajiem ornamenta elementiem.
Viens no spilgtākajiem agra metāla perioda (datējams ar 1500.-1.g.pr.Kr.) piemēriem Ludzas rajonā – Kivtu kapulauks, kas atrodas Ludzas raj. Zvirgzdenes pagasta Kivtu ciemā (Cirmas ezera Z krastā).
Kivtu kapulaukā ir atrastā vēlā ķemmes-bedrīšu, kā arī tekstilā, gludā un apmestā keramika (tā gatavota, izžāvētu vai pat daļēji apdedzinātu trauku virsmu pārklājot (apmetot – no tā arī rādies nosaukums) ar šķidru treknu mālu kārtiņu un tad apdedzinot pilnīgi. Tas bija darīts vai nu lai novērstu trauka šķidrumcaurlaidību, vai vienkārši skaistuma izjūtai). Keramikas lauskas ir ļoti daudzveidīgas. Trauki izgatavoti no tīra māla vai arī no māla ar augu un gliemežvāku piejaukumu. Tie ornamentēti ar sīkiem ķemmes zobiņu iespiedumiem, kas sakārtoti dažāda garuma joslās, neregulārām seklām bedrītēm, sīkām švīkām, vai arī ir pilnīgi gludu virsmu bez ornamenta. Vienā no apbedījuma kapam bija atrastas lauskas, kas izgatavotas no māla ar smilšu piejaukumu un ornamentētas ar apaļām koniskām bedrītēm un īsiem dziļiem ķemmes zobiņu iespiedumiem.
Šī perioda traukiem raksturīga vienkārša spaiņveida forma, tiem taisna vienkārša augšmala, pamatdaļa nedaudz sašaurināta. Bez šīs pamatformas vērojamas arī dažādas variācija: trauka augšmalas ierāvums, izliekums, augšmalas profilējums un sānu izliekums.
Ļoti interesants ir Lielā Ludzas ezera krastā atrasts vidējā dzelzs laikmeta – 5.-8.gs. pods ar nagiespiedumu ornamentu, kuru dēvē par kniebto keramiku.
Par tālāko keramikas attīstību Ludzas rajonā liecina atradumi viduslaiku Livonijas ordeņa pilsdrupās. Pilsdrupās lielā daudzumā (ap 1000) tika atrastas krāsns podiņu lauskas. Visvairāk ir zaļi vāpētu lausku. Krāsns podiņi rotāti ar ģeometrisku līniju ornamentiem un augu – lapu un ziedu attēlojumiem. Tika atrasts maz vietējās bezripas keramikas, toties vietējā ripas keramika pārstāvēta ļoti plaši (ap 4000 lausku), galvenokārt podu fragmenti. Podi rotāti ar līkločiem vai arī tikai ar līdztekus ejošām līnijām.
Dažas Ludzas keramikas podu formas nepārveidotas saglabājušās simtiem gadu. Īpaši šai sakarā varētu teikt par vāraunieku. Jo šī tipa trauki, atrastie Lielā Ludzas ezera krastā un datējami ar 9.-11.gs., gan proporciju, gan rotājumu ziņā neatšķīrās no mūsdienu darinātiem. Tas vēlreiz pasvītro, ka Latgales keramikai un tai skaitā Ludzas keramikai ir ļoti senas un stabilas podniecības tradīcijas.
Podniecības vēsture
Podniecība ir viens no senākajiem zināmajiem amatniecības veidiem. Traukus no māla izgatavoja jau senie šumeri. Viņi izgudroja arī vienu no senākajām tehnoloģijām – trauku izgatavošanu ar podnieka ripas palīdzību. Tā, zināmu neizpratni arheologu vidū sākotnēji izraisīja tā saucamā Urūkas keramika. Šīs keramikas raksturīga iezīme ir, ka pēc ārējā izskata tā ir daudz vienkāršāka, pat primitīvāka, nekā agrāk izgatavotā šai pašā reģionā. Pētījumos noskaidrojās, ka šādām izmaiņām ir objektīvs iemesls. Proti, pieaugot iedzīvotāju skaitam šajā apkārtnē, nostiprinoties to saimniecībai, palielinājās arī pieprasījums pēc dažādiem mājturības priekšmetiem, it īpaši traukiem. Lai apmierinātu šo pieprasījumu, podnieki ieviesa jaunu, inovatīvu tehnoloģiju – trauku izgatavošanu ar podnieku ripas palīdzību. Tā bija viena no nozīmīgākajām šī laikmeta inovācijām, jo tās rezultātā amatnieku darba ražīgums strauji pieauga, palielinājās ražošanas apjoms, lai gan par to nācās maksāt ar pieticīgāku izstrādājumu dizainu, raksturīgu masveida standarta produkcijai. Jādomā, ka šo izstrādājumu lietotāji to neuztvēra kā lielu trūkumu – svarīgāk bija saglabāt ražas pārpalikumu, kā arī nodrošināt ērtu tās transportēšanu uz tirdzniecības vietām.
Podniekam darbs sākas ar mālu – ar tā atrašanu, sagādi un sastrādāšanu. Parasti ar keramiku nodarbojas visa ģimene. Jau no mazotnes cilvēks saaug ar mālu, mācās pazīt tā plastisko dabu un bezgalīgās iespējas. Trauku formas un proporcijas top pašā virpošanas procesā un pēc tā meistars izpilda trauka plastisko rotājumu. Pirms apdedzināšanas meistars izdara vāpēšanu. Apdedzināšanas process ilgst ap 18-20 stundas. Tā ir viena no atbildīgākajām fāzēm keramikas darbu tapšanā. Apdedzināšana rezumē visu līdzšinējo meistara darbu – dod atbildi par māla sastāvu un apstrādāšanas kvalitāti, par trauku žāvēšanu, vāpēšanu. Kad krāsns ir izdedzināta, tā lēni 12-14 stundas atdzist, jo par agru atverot krāsni, trauki var plīst. Krāsns atvēršana – satraukuma pilns notikums visai keramiķa ģimenei.
Latgales keramikas pamats ir saimniecības trauki. No paaudzes uz paaudzi ir izkopota Latgales keramikas mākslinieciskā valoda – proporciju un formu izjūta, rotājumu elementu un kompozīcijas likumības. No saimniecības traukiem izauga arī Latgales dekoratīvā keramika.
Viens no visvecākajiem saimniecības trauku tipiem ir, jau minētais vāraunieks, kas sākumā tika izmantots ēdiena gatavošanai, vēlāk tajās saimnieces sāka glabāt ievārījumu, taukus, medu u.c. Šim traukam osiņas neliek. Vāraunieka visparastākais rotāšanas veids ir virpas līklocis vai arī baltmāla svītriņa augšējā daļā. Vāraunieka iekšpuse parasti ir vāpēta, ārpuse – nevāpēta. No vāraunieka ir atvasinātas daudzas saimniecības trauku formas, bērnu rotaļlietas.
Plaši izmantojamie saimniecības trauki ir madaunieks, ievārījuma pods, ķērne, krūzes. Nav iedomājamā neviena zemnieka māja bez piena poda. Tie ir pievilcīgi ar savu vienkāršību, reizē – ar dekoratīvo izteiksmīgumu. Pats izplatītākais trauks ir bļodas, izmērā gan lielas, gan mazas – visas saimniecei cienītas.
Telpu rotājumā nozīmīgi ir puķu podi jeb vāzaunieki, kuri pat tumšākajā zemnieku mājā ienes sauli un prieku. Ļoti Latgales vīriešiem cienīgs ir pelnu trauks, sievietēm – vāzes, kuras atšķiras gan pēc lieluma, gan pēc formas. Važu formas ir atvasinātas no saimniecības traukiem, tikai tam ir jaunas funkcijas – lai būtu kur ievietot un saglabāt grieztus ziedus un lai trauks būtu dekoratīvi pievilcīgs.
Sīkplastika Latgales keramiķiem ieņem īpašu vietu. Tika veidotai dažādi gan mājas dzīvnieki – āži, auni, sunīši u.c., gan meža dzīvnieki, bet katram ir savs raksturs, tie ir noteiktu ierašu un morāles principu iemiesotāji.
Ludzas keramiķiem jūtama saikne ar dabu: krāsās dominē mežiem un tīrumiem raksturīgā zaļā, aramzemei līdzīga – no pelēcīgi brūnganā līdz sulīgi brūnajam – krāsa. Savā starpā labi sader arī debeszilā un saules krāsas. Toņu un krāsu dažādība piešķir Ludzas keramikai īpašu kolorīta savdabību
Trauki un virtuves piederumi
Keramikas, māla, fajansa trauki – šie trauki ir parocīgi tāpēc, ka pēc gatavošanas tos uzreiz var pasniegt galdā. Trauki praktiski neuzkarst, nepaņem siltumu no produkta, bet tieši otrādi pilda termoregulētāja lomu. Nepieciešams zināt, ka daži keramikas un fajansa trauki, tomēr spēcīgi uzkarst un vaininieks ir specifiskas piedevas, ko izmanto pagatavojot traukus.
Gatavošanai kombinētos, grila un karstā gaisa režīmos neizmantot keramikas traukus, kas paredzēta līdz 140 *C. Gatavojot tādos režīmos izmantot ugunsdrošus traukus, kas paredzēti līdz 300*C.
Keramikas un māla traukiem ir jābūt pilnībā pārklātiem ar glazūru, tas nozīmē, ka trauks ir izturīgs un ilgi kalpos. Sekojiet, lai uz glazūras neparādās plaisas. Mazgājot šādus traukus, plaisās iekļūst ūdens, kas mikroviļņu krāsnī spēcīgi uzkarst un līdz ar to trauks var plīst.
Izmantojot keramikas traukus un podiņus, pirms pagatavošanas neslapiniet tos ūdenī.
Ja ēdiena gatavošanai izmantojam māla podus, tad ēšanai – koka bļodiņas un koka karotes, kā arī koka kausiņus dzeršanai. Dzeramais rags ikdienas lietošanai nešķiet visai ērts, taču rada īpašu noskaņu, ja to lieto svētku reizēs.
Koka traukus, atšķirībā no māla traukiem, ir daudz vieglāk nomazgāt. Trauku mazgāšanai lietojam pelnus (pelni, sajaucoties ar ūdeni, veido sārmu, kurš piesaista taukus) vai granti, beršanai – čiekurus vai vienkārši zāles kušķi.
Keramika.
9.-10.gadsimtā keramikai ir svarīga loma, jo māla trauki tiek izmantoti ne tikai ēšanai un pārtikas glabāšanai, bet arī ēdiena gatavošanai pavardā, liekot tos tieši ugunī. Mūsu pieredze rādījusi, ka, veidojot jebkuru trauku, tas tiek paredzēts ēdiena gatavošanai, bet, ja tas apdedzinot ieplaisā, tas tiek lietots pārtikas glabāšanai vai citiem nolūkiem.
Zināšanas un iemaņas, kuras nepieciešamas vēlā dzelzs laikmeta keramikas atdarinājumu veidošanai, visvairāk esam ieguvuši tieši no podnieces Baibas Dumpes, (kura nodarbojas ar keramikas tradīciju izzināšanu sākot no akmens laikmeta līdz pat 19.gadsimtam), kā arī patstāvīgu eksperimentu ceļā.
Mālu mīcīšana, iemīcot zvirgzdus un organiku.
Baiba Dumpe veido bezripas keramikas traukus. 2003.g. nometne Līčupē.
Sadzīves skats. 2003.g. nometne Līčupē.
Lai māla podus varētu likt ugunskurā, tiem jābūt veidotiem no īpaša māla sastāva. Līdz šim esam lietojuši vairāku veidu mālus, jaucot tiem klāt zvirgzdus un eksperimentējot ar dažādiem organiskiem piemaisījumiem. Esam veidojuši gludās, apmestās un ar nagu iespiedumiem rotātās keramikas bezripas traukus, jo šī tipa keramika sastopama Latvijas teritorijā vēlā dzelzs laikmeta sākumā.
Traukus veidojam, ar rokām lipinot kopā māla sloksnes, jo 9.-10.gadsimtā Latvijā vēl nebija izplatījusies podnieka ripa. Arī glazūra vēl netika izmantota.
Māla trauki apdedzināšanas bedrē.
Apdedzināšanas sākumā.
Trauki pēc apdedzināšanas. 2002.g.
Savus veidotos māla traukus līdz šim esam apdedzinājuši vienīgi ugunskurā, kas iedziļināts zemē apmēram 60 cm. Jāatzīst, ka lielākā daļa trauku tiek apdedzināti veiksmīgi – tie nesaplaisā un nelaiž cauri ūdeni. Lai tos padarītu vēl ūdensnecaurlaidīgākus, pirms lietošanas traukus parasti ievaskojam.
Senais ceplis Talsos
Lielākā daļa no mūsu ikdienas ērtībām ir gadsimtu gaitā pilnveidoti atklājumi, rīki un idejas. Kaut vai tik ikdienišķa lieta kā trauki. Senos laikos mūsu priekšteči ēdienu gatavoja primitīvos māla traukos. Patiesībā jau tolaik tas bija sasniegums, jo pirmie zināmie katli, šķīvji tika grebti kokā. Keramika ir attīstījusies. Cilvēki ikdienā reti kad vairs lieto māla šķīvjus un krūzes, jo tas nav ērti — šādi trauki ir smagi, viegli plīstoši. Un tomēr joprojām ir cilvēki, kuriem interesē vēsture, interesē, kā cilvēce nonākusi līdz mūsdienu progresam. Talsos pagājušā gada nogalē dibinātā biedrība «Ciparnīca» apvieno cilvēkus, kuriem darbošanās ar mālu ne tikai ir vaļasprieks, kas sniedz sava veida relaksāciju no ikdienas stresa, bet arī iespēja izpētīt un pašiem izmēģināt senās keramikas tradīcijas. Ir aizraujoši pētīt, kā senie latvieši veidojuši traukus, kā iegrebuši tajos rotājumus, kā panākuši to izturību ikdienas lietošanai.
Lai iegūtu māla trauku, nepieciešams izejmateriāls — māls vai šamats, prasmīgas rokas un augsta, vienmērīga temperatūra. Mūsdienās izmanto elektriskos cepļus, kas domāti tieši māla izstrādājumu apdedzināšanai. Senatnē, kad tādu nebija, izmantoja dažādas tehnikas. Viena no tām — seklā māla kleķa krāsns. Tā pamatā ir laukā izrakta bedre, kas kalpo par kurtuves un vilkmes vietu. Bedri rok taisnstūra formā, kuras viens gals no augšpuses ir aizlipināts ar mālu, atstājot gaisa cirkulācijai caurumus. Šis aizvērtais gals kalpo kā kurtuve, virs kuras tiek sakrauti apdedzināmie trauki un malka. Šī bedre tad arī kalpo kā ceplis. Sākotnēji izrakto cepli vairākas stundas žāvē, lai tā sienas un kurtuve būtu labi sakaltusi un spētu izturēt augsto temperatūru. Žāvēšana notiek izraktā cepļa tālākajā galā no kurtuves, kurinot mazu ugunskuru, ik pēc laika to pārvietojot tuvāk kurtuves atverei. Pēc tam kurtuves vienā kārtā, atstājot vietu gaisa vilkmei, tiek salikta malka. Virs tās — apdedzināt nepieciešamos traukus. Apkārt un virs saliktajiem traukiem tiek sakārtota malka, izveidojot milzīgu sārtu. Šādi sagatavotu cepli silda vismaz četras stundas, tādējādi pakāpeniski sasildot arī saliktos traukus (tas ir būtiski, jo strauja temperatūras celšanās tos var saplēst). Kad ceplis ir izžāvēts un trauki sasiluši, mazais ugunskurs jau pilnībā ir pietuvojies kurtuves atverei, un tas tiek pārvietots tieši tajā. Virs kurtuves esošie caurumi un pamīšus saliktā malka veicina gaisa un uguns cirkulāciju. Ideāli, ja pats sārts ar traukiem aizdegtos no sārta augšas, tādējādi tiktu nodrošināta nepieciešamā pakāpeniskā temperatūra. Šādi traukus apdedzina vairākas stundas. Nākamajā dienā, kad sārts ir izdedzis un atdzisis, no pelniem tiek izņemti trauki un apmazgāti ūdenī, ar birstīti saudzīgi tos noberžot. Rezultāts var būt dažāds. Trauki, ja ir nepareizi izveidots ceplis vai nepareizi salikta malka, pārāk strauja uguns aizdedzināta, var būt gan saplīsuši, gan apdrupuši. Jebkurā gadījumā bedres ceplī apdedzināti trauki iegūst senatnīguma efektu.
Tieši šādu cepli maija sākumā izmēģināja «Ciparnīcas» biedri. Trauki tika veidoti atbilstoši tā laika garam — izmantojot senlatviešu rotājumu tradīcijas un trauku formas. Rezultāts bija necerēti labs. Kļūdas bija, taču tās ir apzinātas un turpmāk netiks pieļautas. Šī gada Talsu pilsētas svētku laikā ir plānots piedāvāt visiem interesentiem iespēju vērot šāda bedres cepļa dedzināšanu klātienē. Svētku laikā būs izveidota arī atvērtā keramikas darbnīca, kurā iedzīvotāji varēs strādāt ar mālu. Radītie darbi tiks apdedzināti bedres ceplī, kurus pēc tam izstādīs Talsu novada muzejā. Tāds ir «Ciparnīcas» šīs vasaras lielākais plāns. Vai to izdosies piepildīt — tas ir atkarīgs no finansējuma piesaistes, taču pagaidām viss šķiet cerīgi.
APGLEZNOTĀ KERAMIKA (VĀZES)
________________________________________
Māla izstrādājumi sastopami visās kultūrās, sākot jau kopš neolīta laikmeta (6. – 4. gt. p.m.ē.), tomēr senie grieķi bija vienīgie, kas pārvērta māla izstrādājumus par mākslas darbiem. T.s. “grieķu vāzes”, kas patiesībā nav vāzes mūsdienu izpratnē, bet gan seno grieķu sadzīvē un kulta ceremonijās lietotie keramikas trauki, tika tik meistarīgi apgleznotas, ka kļuva par pilsoņu lepnumu un vienu no galvenajām eksporta precēm, ko darināja īpašās mākslinieku vadītās darbnīcās.
Visvecākā zināmā apgleznotā keramika nāk no Krētas kultūras – t.s. Kamāres stila vāzes (ap 1800. – 1790. g. p.m.ē.; nosaukums radies pēc Kamāres alas, kur šīs vāzes tika atrastas). Tās ir gan mazi kausiņi, gan lieli, apaļi trauki ar šauriem kakliem. Ar laku noklātās vāzes rotā uz melna vai brūna fona uzgleznotas baltas, dzeltenas un sarkanas krāsas spirāles, līkloči, stilizēti ziedi un lapas.
Vēlāk tiek darinātas t.s. jūras stila vāzes, kur uz gaiša fona ar brūnu laku tiek gleznoti dažādi jūras iemītnieki – astoņkāji, medūzas, jūraszvaigznes, koraļļi. Viens no raksturīgākajiem šī stila paraugiem ir Gurnijā atrastā vāze ar meistarīgi attēloto astoņkāji uz tās (16. – 15. gs. p.m.ē.). Mākslinieks rūpīgi izpētījis eksotiskā dzīvnieka lokanās formas un kustības un veiksmīgi tās pieskaņojis trauka apaļotajām līnijām.
Krētas kultūras pēdējā posmā (ap 1400. g. p.m.ē.) izplatījās keramika, ko mākslas vēsturē mēdz apzīmēt ar interesantu jēdzienu “pils stils”. Tam raksturīgas lielas, masīvas vāzes, ko klāja kāds viens tumšā krāsā veidots zīmējums (viens stilizēts zieds vai atsevišķs jūras motīvs) uz gaiša fona.
Homēra laikmetā (11. – 8. gs. p.m.ē.) visvecākie ir t.s. protoģeometriskā stila (trauki, kas bija izplatīti vēl pirms ģeometriskā stila trauku rašanās) trauki ar ļoti dažādām formām, no kurām izplatītākās bija:
amforas – slaidas divosu krūkas ar šauriem kakliem vīna un eļļas glabāšanai;
hidrijas – masīvas trīsosu krūkas ūdens nešanai;
krāteri – lieli zvanveida trauki ar platu virsu vīna un ūdens sajaukšanai;
kiliki – mazi, lēzeni vīna dzeramie trauciņi ar divām osiņām.
Protoģeometriskā stila trauku ornamentācijā dominē taisnas vai vienkāršas viļņveida līnijas un apļi, kas zīmēti ar brūnu laku uz gaiša māla fona un kārtoti horizontālās joslās visapkārt traukam.
Ap 10. gs. p.m.ē. izplatījās ģeometriskais stils, kura ietvaros vāzes tika rotātas ar ļoti dažādiem ģeometriskiem ornamentiem: līkločiem, trijstūriem, apļiem, pusapļiem, četrlapu rozetēm u.c.
Ap 9. gs. p.m.ē. ieviesās meandra ornaments (nosaukums radies no Mazāzijā tekošās līkumotās upītes Meandras) – lauzītas vai liektas līnijas veidā darināts ģeometrisks raksts ar izlocījumiem. Šis ornaments vēlāk ieviesās visā Grieķijas mākslā.
Ap 8. gs. p.m.ē. ģeometrisko ornamentu sāka papildināt ar cilvēku un dzīvnieku vienkāršām stilizētām figūrām. Cilvēkus attēloja tikai siluetā (siluets – vienā krāsā veidots plakans kāda objekta attēls uz citas krāsas fona), galvu parādīja profilā, ķermeni – pretskatā, kājas – profilā.
Veicot arheoloģiskos izrakumus, Homēra laikmeta ģeometriskā stilā apgleznotās vāzes ļoti daudz tika atrastas Atēnu priekšpilsētā Keramikā, pēc kuras nosaukuma vēlāk visus māla izstrādājumus sāka dēvēt par keramiku, jo šajā priekšpilsētā dzīvoja un strādāja vairums Atikas novada podnieku. Daudz trauku tika atrasts arī pilsētas nekropolē (nekropole – liels kapulauks, kas atradās seno pilsētu nomalēs) pie Dipila vārtiem – t.s. “Dipila vāzes”. “Dipila vāzes” ir aptuveni 1,5 m augsti trauki, visbiežāk amforas vai krātera veidā, kas kalpojuši par kapu pieminekļiem aristokrātisko dzimtu pārstāvjiem. Uz šiem traukiem parasti attēlotas apbedīšanas rituālu ainas – visapkārt traukam joslu veidā kārtotas daudzfigūru kompozīcijas, kurās atainotas mirušā apraudāšanas ainas, bēru gājieni, zirgu sacīkstes par godu mirušā piemiņai.
Arhaikas periodā (7. – 6. gs. p.m.ē.) grieķu pilsētvalstīs sākās straujš apgleznotās keramikas uzplaukums. Salīdzinājumā ar Homēra laikmetu, vāžu veidi un to formas visumā nemainījās, tās tikai tika pilnveidotas.
Sākot ar 7. gs. vidu p.m.ē. (līdz pat 6. gs. 1. pusei p.m.ē.) vāzes tiek apgleznotas t.s. “tepiķu” jeb “orientalizējošā stilā”, kur dominē Ēģiptes un Seno Austrumu motīvi – palmetes, lotosa ziedi un pumpuri, kā arī dzīvnieku stilizēti atveidi. Ainas ar soļojošu lauvu, kalnu kazu, panteru un vēršu siluetveidīgām figūrām, tāpat kā iepriekš, kārtotas joslveidīgi visapkārt traukam, savukārt brīvās vietas starp joslām aizpildītas ar izmētātu augu motīviem – rozetēm, ziedu vijumiem, kas kopumā rada raiba paklāja iespaidu (no kā arī stila nosaukums). Gleznojums veikts uz gaiši dzeltena trauka fona ar brūnu vai melnu laku, vietumis ienesot tumšsarkanus vai baltus akcentus.
Ap 6. gs. vidu p.m.ē. “tepiķu stilu” sāka aizstāt jaunais – melnfigūru stils. Sākumā tas izplatījās Korintā, bet augstāko attīstības līmeni sasniedza Atikā. Melnfigūru stils veidojās no tā, ka tagad oranžsarkani ietonētu māla virsmu apgleznoja ar laku, kas pēc apdedzināšanas kļuva spīdīgi melna. Kontūras tika iekrāsotas ar baltu krāsu, bet atsevišķas detaļas pat ieskrāpētas. Melnfigūru stila vāžu apgleznojumos dominē cilvēku figūras – tika gleznotas daudzfigūru kompozīcijas, kurās pārsvarā attēloti mīti par dievu un varoņu dzīvi, ainas no Homēra poēmām un Hērakla varoņdarbi.
Šajā laikā uz traukiem parādījās arī podnieku un apgleznotāju vārdi: Klitijs, Ergotīms, Amasijs, Eksēkijs un citi.
Viens no slavenākajiem melnfigūru stila vāžu apgleznotājiem bija Eksēkijs. Eksēkija iemīļoti sižeti ir sengrieķu mīti ar dramatisku noskaņu, kā arī ainas no Homēra “Iliādas”. Mākslinieka gleznojumos raksturīgs izsmalcināts zīmējums, ko veido nosacīti, bet neparasti izteiksmīgi figūru silueti un žesti. Gandrīz nemaz netiek izmantots papildus rotājošais ornaments.
Viens no brīnišķīgākajiem Eksēkija meistardarbiem ir amfora, kur attēlota “Iliādas” varoņu – Ahilleja un Ajanta spēle uz kauliņiem. Amforas vidusdaļā izvietotajā figurālajā kompozīcijā divi karavīri sēž uz zemiem soliņiem un, noliekušies pār trešo tādu pašu soliņu, spēlē kauliņu spēli. Viņu figūru silueti iekļaujas trauka formas veidotajā pusaplī un simetriski atkārto viens otru. Katram karavīram uz pleca ir divi šķēpi, kas kompozīcijā veido divas simetriskas diagonāles. Karavīru drēbes viscaur rotātas ar sīku astoņstūra zvaigznes ornamentu, kas ļauj spriest par sengrieķu tērpu īpatnībām, un ne tikai, – šīs unikālās apgleznotās vāzes ir kā izziņas avots par sengrieķu dzīvi, apģērbu, ieročiem, sadzīves sīkumiem u.c.
Pie Eksēkija mākslas pieder arī mazais kiliks (vīna dzeramais trauciņš), uz kura izteiksmīgi uzgleznotas divas maģiskas acis, kuru uzdevums bijis atvairīt no vīna baidītāja ļaunas acs ietekmi.
6. gs. beigās (ap 530. g.) p.m.ē. melnfigūru stilu keramikā nomainīja t.s. sarkanfigūru stils, kad, pretēji melnfigūru stilam, visu trauka virsmu noklāja ar melnu laku, sarkanajā māla krāsā atstājot tikai figūras, kuru detaļas iezīmēja ar dažāda biezuma melnas lakas līniju. Jaunā tehnika ļāva labāk attēlot cilvēka ķermeni, apģērba krokas, matu šķipsnas – visas smalkās detaļas. Šajā laikā uz vāzēm sāka attēlot ne tikai mītus, bet arī sadzīviskas ainas no Atēnu ikdienas dzīves.
Viens no pazīstamākajiem sarkanfigūru stila vāžu apgleznotājiem bija Eifronijs, kura zīmētās figūras izceļas ar sevišķām individuālā raksturojuma iezīmēm. No Eifronija radītā krātera apgleznojuma “Hērakla cīņa ar Anteju” laužas ārā spēcīgs emocionāls pārdzīvojums, kas radīts, grieķu varoni Hēraklu pretstatot raupjajam spēkavīram Antejam – jūras dieva Poseidona un zemes mātes Gajas dēlam, kas gūst spēku saskarsmē ar savu māti zemi.
Slavena ir Eifronija apgleznotā amfora “Vāze ar bezdelīgu” (6. gs. beigas – 5. gs. sāk. p.m.ē.), kas aplūkojama kā vesela glezna: iestājies pavasaris, un atlidojušas pirmās bezdelīgas, par kurām priecājas veselu trīs paaudžu cilvēki – vecāks vīrs, jauneklis un zēns.
Klasikas periodā (5. – 4. gs. p.m.ē.) sarkanfigūru stils turpināja savu attīstību, papildinot kompozīciju sižetus ar kauju, sacīkšu un sporta spēļu ainām, kā arī sadzīviskā žanra motīviem.
No klasikas periodā apgleznotajām vāzēm ievērības cienīgs ir eļļas un vīna trauks (stamnoss), kur attēlota četrfigūru kompozīcija “Karavīra atvadas” (5. gs. 2. puse p.m.ē.): stalts jauns vīrietis ar vairogu un šķēpu, pacēlis ar vīnu pildītu kausu, atvadās no ģimenes. Pārsteidzoši, ar kādu jūtīgumu attēlotas gan jaunā vīrieša, gan viņam blakus, ar vīna krūku rokās un skumjās noliektu galvu, stāvošās jaunās sievietes (sievas vai māsas), gan aizmugurē stāvošā vecākā laulātā pāra emocijas.
Apgleznotā sarkanfigūru keramika bija izplatīta visu 5. gs. p.m.ē., un tikai 4. gs. p.m.ē. tā beidza pastāvēt, atdodot vietu keramikai, kas sāka atdarināt metāla traukus.
Mākslas zinātniece Irēna Vilčuka grāmatā “Svečturis Latgales keramikā”, raksta: “…To formas izjūtā lielā mērā atainojas apkārtējās vides iespaidi, tverti dabā, sadzīvē, baznīcā, tekstilijās, kokgriezumos, mitoloģijā.”
Šeit atklājas “mālu mīcīšanas” tehnoloģijas pārzināšana, autoru rokraksts un pasaules izjūta.
Esam aplūkojuši Latgales keramikas tradicionālās formas un to būtisko raksturojumu darbos, kas glabājas Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja Jasmuižas filiāles kolekcijā.
Ir sācies 21. gadsimts, kas keramikā liks jaunus uzsvarus un piedāvās jaunas iespējas amata meistariem. Mums jāmācās saglabāt tradīcijas, vienlaikus izjūtot dzīvā Laika elpu.
Izmantotā literatūra
1. Daiga J. Pētījumi Ludzas pils pagalmā // Latvijas PSR Zinātņu vēstis. – Rīga: Zinātne, 1984. – 38. – 52.lpp
2. Latgales mākslas katalogs – Rīga, 1958.
3. Latvijas PSR Arheoloģija. – Rīga: Zinātne, 1974.
4. Latvijas senākā vēsture: 9.g.t.pr.Kr. – 1200.g. – Rīga: LU Latvijas vēstures institūts, 2001.
5. Pujāts J. Latgales keramika: 19.gs.vidus – 20.gs.80.g. – Rēzekne: Latgales Kultūras centrs, 2002