Imperatora Konstantina Lielā valdīšanas pēdējos gados sākās oficiāla antīkās kultūras vajāšana. Aizliedza veco dievību kultus un slēdza to svētnīcas. Marmorā veidotās skulptūras sadauzīja, bet metāla – pārkausēja stieņos. San Jovani in Laterano baznīcā mēs varam aplūkot Konstantinam veltītu Karlo Marati gleznu ciklu, no kurām vienas nosaukums tā arī skan – “Pagānu elku iznīcināšana”. Baznīcas tēvu uzkūdīts, kristiešu pūlis vajāja pagānu priesterus, māksliniekus un filozofus, postīja un izlaupīja svētnīcas. Viens no pirmajiem baznīcas hronistiem Eisefijs savā darbā Konstantinu slavējošais vārds apraksta: “Dārgmetālus pārkausēja stieņos, bet izmantošanai nederīgās pagānu skulptūru atliekas izmeta atkritumu izgāztuvēs, lai tā vēl vairāk pazemotu pagānu ticību”. Konstantina dēli sūtīja savus karavīrus: “Dragājiet ar cirvjiem šos pagānu svētnīcu niekus! Pārkausējiet tos monētās un stieņos! Ņemiet visu, par ko tā sajūsminās un ar ko lepojās pagāni! “
Imperators Teodosijs ar savu 380. gada ediktu pavēlēja visiem Romas impērijas pilsoņiem kristīties. Savukārt ar 392. gada 8. novembra ediktu oficiāli tika izsludinātas ārpus likuma visas citas reliģijas un kulti (izņemot jūdaismu). Tika konfiscēti tempļu īpašumi, pašas pagānu svētnīcas tika slēgtas. Visi pagānu kultu rituāli, kā publiskie tā privātie, tika aizliegti, un par aizlieguma pārkāpšanu draudēja visa īpašuma konfiskācija un pasludināšana ārpus likuma. Praktiski jebkuru citas ticības piekritēju vai kulta kalpotāju varēja nesodīti aplaupīt un pat nogalināt. Sabiedrības padibenes (kas, kā liecina laikabiedri, veidoja kristiešu pamatmasu) to nekavējoties izmantoja ? pāri visai Romas impērijai vēlās vardarbības un vandālisma vilnis.
Aleksandrijas bīskapa Teofila vadībā tika nopostīti un nodedzināti visi antīkie tempļi un svētnīcas, tai skaitā arī pasaulslavenais Serapeions – Serapisa templis, – un iznīcinātas visas tur esošās mākslas vērtības. Šajā ugunsgrēkā aizgāja bojā viss, kas bija saglabājies no senās Aleksandrijas bibliotekas. Pēc dažiem gadiem, 415. gadā, turpat Aleksandrijā kristiešu pūlis zvēriski nogalināja slaveno Hipatiju, vienīgo vēsturē zināmo pasaules mēroga sievieti filozofi, astronomi un matemātiķi. Baznīcas teorētiķis Joans (Jānis) Zeltamute šīs eksekūcijas nosauca par “sātana tirānijas galu Ēģiptē”. Šai priekšzīmei sekoja kristieši arī citās valsts malās. Sevišķus apmērus kristīgais vandālisms pieņēma Gallijā. Te visfanātiskākais pagānisma apkarotājs bija Cēzarodunas (Tūras) bīskaps Martins, vēlāk svētais. Viņa diacēzē tika sagrauti un iznīcināti visi pagānu tempļi, svētnīcas un dievību statujas. Zemnieki (burtiskā tulkojumā pagāns nozīmē laucinieks) gan daudzviet mēģināja tam pretoties, taču tad kristīgajiem nāca palīgā regulārā karaspēka daļas. Valsts rietumos vairāku provinču pagāni stājās pretī tempļu postītājiem, un ar ieročiem rokās aizstāvēja savas svētvietas. Ziemeļāfrikā notika daudzas asiņainas sadursmes, kurās kritušos grautiņu aktīvistus baznīca steidzīgi ierindoja ticības mocekļu kārtā. 399. gadā bīskaps Martins, nopostījis Gallijā visu ko varējis, sūtīja ticīgo vienības palīgā saviem ticības brāļiem uz Ziemeļāfriku, kur tie kopīgiem spēkiem apspieda pagānu pretestību.
Visilgāk antīkie tempļi un māksla saglabājās Helladā. Arī pēc imperatora Juliana Atkritēja nāves te vēl vairākus gadu desmitus neskarti stāvēja vecie tempļi un svētnīcas, no kuriem pazīstamākais bija Efesas Artemīdas templis – viens no septiņiem pasaules brīnumiem.
Neskarts tas bija nostāvējis vairāk kā 500 gadu. Efesa bija viena no lielākajām Jonijas grieķu pilsētām, un viens no pēdējiem antīkās kultūras centriem un pagānisma atbalsta punktiem. Arī Jaunajā derībā stāstīts, ka Efesas iedzīvotāji ar negodu padzinuši no savas pilsētas apustuli Pāvilu ar tā svītu. Tā kā tā bija bagāta pilsēta ar saviem policejiskajiem spēkiem un patriotiski noskaņo-tiem iedzīvotājiem, kristieši, par spīti mēģinājumiem, tā arī nespēja izlaupīt un nodedzināt šo pasaulslaveno pagānu svētnīcu. Taču, kad 262. gadā Efesu ieņēma Mazāzijā iebrukušie goti, pilsētas aizsardzības spējas bija iedragātas, un kristīgie beidzot varēja nopostīt šo unikālo arhitektūras šedevru. Vēlāk imperators Justinians lika aizvest uz Konstantinopoli 8 labāk saglabājušās no 127 tempļa kolonnām, lai izrotātu tikko uzcelto sv. Sofijas katedrāli. Savukārt uz Artemīdas tempļa pamatiem tika uzcelta pirmā Jaunavai Marijai veltītā baznīca.
Kontinentālajā Grieķijā 393. gadā kristiešu spiediena rezultātā aizliedza rīkot Olimpiskās spēles. Tajā pašā gadā Grieķijā iebruka Alariha vadītie kristīgie goti. Tie postīja un dragāja vecos tempļus, dievu tēlus un mākslas pieminekļus vēl niknāk nekā vietējie kristieši citās Romas impērijas provincēs. Neskartas palika vienīgi Atēnas, kuru mūri izturēja jaunizcepto krusta karotāju uzbrukumu. Taču drīz bija jākrīt arī šim antīkās kultūras cietoksnim, kur bija patvērušies pēdējie antīkās pasaules filozofi, zinātnieki un mākslinieki. Pakāpeniski vienu pēc otras slēdza Atēnu skolas, līdz 529. gadā arī pasaulslaveno filozofijas Akadēmiju. Kristīgā mācība triumfēja arī te – antīkās kultūras šūpulī un pēdējā citadelē.
Kristiešiem bija kur izvērst savas aktivitātes. Kā liecina valstij piederošo mākslas vērtību uzskaites materiāli: IV gs. sākumā Romā bija 2 kolosi (viens no tiem 34m augsts), 22 jātnieku statujas, 80 zelta statujas, 73 apzeltīta ziloņkaula dievību skulptūras un 3785 bronzas skulptūras. Kā liecina Plīnijs, vienā pašā Rodosas salā bijis vairāk kā 3000 skulptūru. Citās impērijas pilsētās kā Atēnās, Olimpijā, Delfos u.c., to nebija mazāk. Saprotams, ka mazajās svētnīcās un privātīpašumā esošās mākslas vērtības neviens netika uzskaitījis.
Ja arī baznīcas tēvi atstāja kādu pagānu dievības statuju neiznīcinātu, tad tikai lai izmantotu savā labā. Tā, piemēram, Trīrā pie sv.Mateja baznīcas daudzus gadsimtus atradās marmora Venēras torss. Svētceļnieki un draudzes locekļi, apmeklējot baznīcu, pauda savu attieksmi un nicinājumu pret pagānu elkiem un to attēliem, apmētājot to ar akmeņiem. Tikai 1811. gadā šo statuju novāca, un šobrīd tā atrodas Trīras muzejā. Blakus torsam akmenī iekalts bareljefs, kurā attēlots bīskaps Eiharijs, kurš iekaļ ķēdēs Venēru, un uzraksts:
Vai vēlaties zināt, kas es tāda?
Ak, pagānu dieviete kādreiz biju,
Līdz svētais Eiharijs ieradās Trīrā,
un gabalos elku šo sadauzīja.
Kādreiz par Venēru mani dēvēja,
Bet tagad – es ticīgajiem par apsmieklu.
Tikai dažās nomaļākajās vietās vēl kādu laiku nepamanītas saglabājās dažas skulptūras. Tā XI gs. kristiešu brīnumdaris sv. Hristodoluss kādā Potmosas salas birztalā atrada Artemīdas statuju. Viņu, dabiski, ne mirkli nemāca šaubas ko ar to iesākt – viņš pašrocīgi to apgāza un sadauzīja gabalos.
Ja kristietim nācās nejauši uzdurties pagānu templim vai dievības statujai, tam uzreiz vajadzēja, lai aizbaidītu ļaunos garus, pārmest krustu un skaļi nosvilpties. Bīskaps, kurš pavadīja imperatoru Julianu Atkritēju uz Atēnas templi Ilionā, pēc tam sašutis rakstīja: “Viņš ne tikai priecājās, ka pagānu templis vēl nav sagrauts, bet arī neizdarīja to, kas būtu jādara katram kristietim – nepārmeta sev krusta zīmi un nenosvilpās! “
Bieži, lai neitralizētu pagānu dievību statujās it kā mājojošos ļaunos garus, tām pierē iecirta krustu. Kad imperators Konstantins pavēlēja izgatavot sev pieminekli no milzīgās Apolona statujas, nomainot tai galvu, viņš padarīja senos dēmonus nekaitīgus ar pašu “drošāko” metodi – statujas bronzā tika ielodēta skaida, kas it kā ņemta no tā koka krusta, pie kura bijis pienaglots Jēzus.
Agrīnās kristietības laikā māksla un arhitektūra (gluži kā paši jaunās ticības piekritēji) bija dažādu savstarpēji svešu elementu maisījums, kam absolūti nepiemita tā plastika un proporciju harmonija, kas raksturīga antīkajai mākslai. Vecā maksla un kultūra bija iznīcinātas, savukārt jaunajai mākslai sākotnēji nebija ne oriģinalitātes, ne radoša gara. Kristieši gluži vienkārši piemēroja savām vajadzībām antīko mākslinieku rastos risinājumus. Uz kristiešu kapsētu sienām, kapakmeņiem un sarkofāgiem mēs sastopam amoru, delfīnu, ziedu virteņu un putnu attēlus, kas pēc pagānu ticējumiem simbolizē pēcnāves dzīvi Elisejā. Bieži par Jēzu simbolu izmantoja Amora, Orfeja, u.c. pagānu dievību tēlus. Tendence nosaukt pagānu dievību atveidojumus kristiešu svēto vārdos, un izmantot to savas ticības stiprināšanai, saglabājās arī vēlākos gadsimtos. Piemēram, viena no skaistākajām Atēnu Agoras skulptūrām bija laimes un liktens dieviete Tīhe, kas rokās tur mazo Plutonu, labklajības aizgādni. Skulptūras alegoriskā jēga ir skaidra – labklajība ir liktens rokās. Savukārt, kad XVII gs. beigās to atrada Atēnu vecpilsētas drupās, vietējie baznīcas tēvi to izstādīja sajūsminātajam ticīgo pūlim kā senu Marijas un Jēzus skulptūru.
Uz seno romiešu un grieķu galdiem bija milzums brīnišķīgu zelta un sudraba trauku ar attēlotiem antīkās mitoloģijas sižetiem. Lielāko daļu no tiem pirmajos kristietības gadsimtos pārkausēja stieņos un monētās. Savukārt viduslaikos attieksme pret antīkajiem traukiem mainījās. Tad ticīgo ģimenēs bija pieņemts tos (kas vēl bija saglabājušies) turēt mājās lai tajos spļautu, tā izsargājoties no nešķīstajiem spēkiem. Pēc pietiekami ilgas šādas apstrādes trauku uzskatīja par attīrītu no senajiem dēmoniem un derīgu lietošanai. Ļoti daudzi antīkie trauki ir saglabājušies līdz mūsu dienām, tikai pateicoties šādai “sterilizācijai”.
Ticīgo pūļi bija izdemolējuši mākslinieku darbnīcas, paši mākslinieki, ja kāds vēl bija dzīvs, bija vai nu emigrējuši, vai paslēpušies kur provincē. Taču arī jaunajam kultam radās vajadzība pēc reprezentatīvām celtnēm un priekšmetiem. Tāpēc baznīcas kalpi savām vajadzībām izmantoja vēl no iznīcināšanas paglābušos antīkās mākslas darbus. Tā kausus, šķīvjus vai vāzes bieži izmantoja kā ziedojumu vai svētā ūdens traukus, bet no sārtā marmora grieztais bagāta patricieša krēsls kļuva par pāvesta troni.
Savulaik Haetas ostā uz piestātnes atradās milzīga (aptuveni cilvēka augumā) vāze, kuru greznoja lielisks atēnieša Salpiona veidots bareljefs – Hermejs dod nimfām mazo Dionisu, bet apkārt dejo satiri. Kristieši šo vāzi pārveda uz katedrāli, kur to izmantoja kā svētā ūdens trauku. Tikai 1805. gadā Neapoles karalis pavēlēja nomainīt šo pagānu roku darbu pret citu trauku, bet pašu vāzi novietoja Borboniko muzejā.
Sv.Marka katedrālē ilgu laiku par bīskapa troni kalpoja sēdeklis no imperatora Augusta laikā veidotiem marmora kaujas ratiem. Ticīgajiem tika stāstīts, ka šajā tronī sēdējis pats sv. Marks. Tikai 1734. gadā to izvāca no katedrāles. Savukārt 1788. gadā Frančesko Antonio Franconi pievienoja šiem kaujas ratiem divus auļojošus marmora zirgus un citas trūkstošas detaļas, un nu tie rotā Vatikāna muzeja della Biga zāli.
Dažus vecos tempļus gluži vienkārši pārbūvēja, piemērojot tos jaunā kulta vajadzībām, taču lielākā daļa antīko kulta celtņu bija tā nopostītas, ka tās atjaunot nebija vērts. To, cik pamatīgi tika īstenots šis postīšanas darbs, apstiprina arī 397. gada edikts, kas liek sagrauto tempļu drupas izmantot kā izejmateriālu ceļu, tiltu, akveduktu un sabiedrisko ēku remontam. Tāpēc drupas izmantoja kā sava veida akmenslauztuves, lai iegūtu celtniecības materiālus. Savukārt kristīgie valdnieki cits citam dāvināja vēl saglabājušos antīko celtņu apdarē izmantotos arhitektūras elementus – kolonnas, portālus, utt. Tā imperators Heraklijs lika noplēst no Romula svētnīcas 630 bronzas plāksnes un uzdāvināt tās pāvestam Honorijam I, kurš lika ar tām izrotāt sv.Pētera katedrāles jumtu. Vecākajās kristiešu baznīcās mēs redzam, ka to būvē izmantoti veseli antīko celtņu bloki. sv. Sabīnes baznīcas fasāde tika izrotāta ar no kāda tempļa paņemtām 24 lieliskām korintiešu kolonnām, kas piešķīra ēkai necerēti elegantas aprises, kas to būtiski izceļ citu visai neveiklo un smagnējo agrīnās kristietības kulta celtņu vidū. Jaunavas Marijas baznīca Romā ir slavena ar to, ka tās balsta kolonna nākusi no imperatora guļamtelpas.
Taču pakāpeniski izsīka milzīgais jau gatavo celtniecības elementu krājums, un celtnieki sāka drupās sameklētos materiālus dažādi kombinēt, lai tā kompensētu to parametru savstarpējo nesaderību. Joanītu bruņinieku ordeņa celtnieki, būvējot savus nocietinājumus Rodas salā, celtniecības materiālus ņēma no divus gadu tūkstošus vecā Halikarnasas mauzoleja. XIX gs. beigās Mazāzijas apceļotāji pievērsa uzmanību Budrunas cietoksnim (bijušais joanītu sv. Pētera cietoksnis), kura sienas bija apšūtas ar lieliskiem antīkajiem bareljefiem. Kad to uzzināja Lielbritānijas sūtnis, viņš ieradās Budrunā, lai to visu aplūkotu pats savām acīm. Pēc visai ilgstošām pārrunām viņam izdevās nopirkt 12 plāksnes, kuras krustneši bija izmantojuši būvē, un aizvest tās uz Lielbritāniju. Arheologi visai drīz konstatēja, ka viņu rokās nonākusi daļa no slavenā Skopasa darba Amazonomahija.
Dažkārt kristīgās baznīcas vajadzībām tika izmantotas gandrīz neizmainītas pagānu dievību statujas. Tā, imperatora Konstantina Lielā laikā, dievu mātes Kibeles skulptūru pārveidoja par dievlūdzēju – tai tikai mainīja roku stāvokli un noņēma lauvas, kas atradās pie dievietes kājām. Venēcijā atrodas sv. Jura statuja. Drakona uzvarētājs veidots no imperatora Adriana laika karavīra torsa un Ponta valdnieka Mitridata VI Eipatora (132-63. p.m.ē.) galvas, kurai piemontēts nimbs. Antīkie torsi izmantoti arī tādās kristīgā laikmeta skulptūrās kā Veronas dāma Erbē laukumā, sv. Marija Santa-Kročē, sv. Agnese Romā, Rafaelo Kurradi un Kozimo Salvestrini veidotajā Mozus skulptūrā Florencē, u.c. Kristīgie valdnieki, kā Fabricio Kolonna, Alesandro Farneze, Karlo Barberini, Frančesko Aldobrandini u.c., veidoja sev pieminekļus, uzliekot antīkajiem torsiem savu galvu atveidus.
Tāds pats liktenis piemeklēja slavenās Trajana un Marka Aurelija kolonnas. Pāvests Siksts VI, pēc kura pavēles tika iznīcināts ne viens vien antīkās kultūras piemineklis, 1587. gadā lika uz šīm kolonnām uzstādīt apustuļu Pētera un Pāvila statujas.
Kad 330. gadā Konstantinopole tika pasludināta par jaunās Austrumromas impērijas galvaspilsētu, tās valdnieki cītīgi sāka pilsētu izdaiļot. Tā kā ticīgie bija visai papūlējušies, vajājot māksliniekus kā pagānu elku izgatavotājus, vairs nebija neviena, kas varētu radīt ko jaunu. Tāpēc izvēlējās vieglāko ceļu – vākt vēl saglabājušos antīkās mākslas darbus. Valdošajās aprindās, kas vēl bija baudījušas klasisko izglītību, pār ticības fanātismu ņēma virsroku veselais saprāts – kaut arī tās ir pagānu dievību statujas, svarīgi, lai tās kalpotu jaunajai ticībai un ar savu skaistumu priecētu cilvēkus. Viss, kas vēl bija saglabājies sagrautajās Grieķijas un Mazāzijas pagānu svētnīcās, tika vests uz jauno galvaspilsētu.
No Romas uz Konstantinopoli tika aizvestas 60 visskaistākās statujas. Konstantinopoles piļu arkas un pilsētas laukumi tika izrotāti ar antīkajiem šedevriem. No Helikonas atveda slaveno mūzu skulpturālo grupu, no Delfiem – Zelta trijkāji, no Atēnām – Polignota un citu V gs.p.m.ē. mākslinieku gleznas. sv. Sofijas katedrāli vien rotāja 427 pagānu dievību un varoņu skulptūras.Otrās impērijas valdnieku organizētā antīko vērtību izlaupīšana bija sasniegusi tādus apmērus, ka vēlāk, kad imperators Konstants II 662. gadā sūtīja meklētājus uz pirmās impērijas teritoriju, tie atgriezās gandrīz tukšām rokām.
Vienīgais šīs ekspedīcijas ieguvums bija divi apzeltīti zirgi un bronzas plāksnes no Panteona jumta. Kaut arī Panteons jau sen bija pārbūvēts par kristiešu baznīcu, tos bez žēlastības norāva un aizveda uz Konstantinopoli.Beigu beigās Konstantinopoles imperatoru pils bija piebāzta ar antīkajām mākslas vērtībām, kas atvestas no izlaupītajiem pagānu tempļiem un svētnīcām visas bijušās Romas impērijas robežās. Paviršu priekšstatu par tām mēs varam gūt no Georgiosa Kedrenosa apraksta:
“Tur atradās no milzu smaragda izgriezta 4 elkoņus augsta Lindas Atēnas statuete (Sikillisa un Dipoinosa darbs), kuru savulaik Lindas tirāns Kleobuls bija dāvinājis Ēģiptes tirānam; Knidas Afrodīte no balta marmora (Praksitela, Lisipa un Hera darbs); no Mindas atvestais spārnotais Eross ar loku; Fidija Zevs, kuru savulaik Perikls bija uzdāvinājis templim Olimpijā. Te bija arī Lisipa veidotā Hronosa statuja, bet tālāk bija marmora un bronzas vienradži, tīģeri, grifoni, žirafes, vēršveidīgi ziloņi, kentauri un satīri …”
Laiku pa laikam lielu postu nodarīja ugunsgrēki. Daudz mākslas vērtību gāja bojā 672. gadā nikeju (no dumpinieku kaujas sauciena “Nike!”) sacelšanās laikā. Taču vēl ilgi Konstantinopole bijā pēdējā lielā antīkās kultūras vērtību krātuve.Punktu traģiskajam stāstam par kristietības uzvaru pār antīko kultūru pielika baznīcas organizētais IV krusta karš (1202.-1204.). Svētais karaspēks, kas devās uz Ēģipti ar uguni un zobenu pievērst saracēņus “priecas mācībai”, piepeši mainīja maršrutu un ielenca Konstantinopoli. Vēl neieņemtajā pilsētā uzliesmoja ugunsgrēki. Par to mērogu varam spriest pēc aculiecinieka Niketasa Honiatesa apraksta:
“Mūsu pilsēta ir piedzīvojusi ne vienu vien ugunsgrēku, taču nekas tam līdzīgs vēl nebija pieredzēts. Nodega Konstantina forums un pilsētas kvartāli uz ziemeļiem no tā. Liesmas nesaudzēja arī hipodromu un visu pilsētas rietumdaļu. Cik gan daudz lielisku celtņu, kurās atradās neskaitāmas un neaprakstāmas vērtības, gāja bojā! …”
Ticīgie to uztvēra kā pagānu dēmonu un sātana darbu, un sākās stihiski grautiņi. Tā tika iznīcināta Konstantina forumā stāvošā Promahosas Atēna (Fīdija darbs), jo tā ar savu uz austrumiem izstiepto roku “saukusi palīgā neticīgos saracēņus”.1204. gada 12. aprīlī “svētais Kristus karaspēks” ielauzās pilsētā. Sākās trīs dienu ilgas vardarbības, vandālisma un laupīšanas orģijas. Gan “laicīgie” karotāji, gan “svēto” mūku/karavīru ordeņu bruņinieki vāca savos maisos sudrabu, zeltu un dārgakmeņus. Arī parastie mūki un priesteri stiepa uz kuģiem baznīcās sazagtās “svētās relikvijas”, līdzi paķerdami arī mazāk svētas vērtības. Karagājiena hronists Gotfrīds fon Villegarduins apmierināts secina: “Kopš pasaules radīšanas vēl nevienā pilsētā nebija gūts tik bagātīgs kara laupījums”.
Krusta karotāji, kā neatbilstošas kristīgajam garam un ticībai, iznīcināja visas Konstantinopolē esošās antīkās skulptūras, bronzu un dārgmetālus pārkausējot stieņos. Tika pārkausēti Lisipa veidotais Herakla koloss, kas attēloja Heraklu atpūtā pēc Augeja staļļu tīrīšanas, Lavīnija veidotā bronzas cūka, skulpturālā grupa ēzelis un dzinējs, ko savulaik Apolona templim dāvinājis imperators Augusts, skaistā Helēna, Romuls, Rems un vilku māte, ērglis un čūskas, u.c. Sadauzīja un pārkausēja visas ap hipodromu uzstādītās statujas; tai skaitā uzvaras dieviete Nike, imperatora statuja, Herakls ar čūsku, ziloņu dzinējs, u.c. Tikai Hēras statujas galvas atlūzas vien piepildīja četrus pajūgus. Pat no imperatora Konstantina VII obeliska tika noplēstas visas apzeltītās bronzas plāksnes.
Šajā vardarbības un vandālisma jūrā neskarti saglabājās tikai četri bronzas zirgi, kas rotāja ieeju hipodromā. Tos aizveda uz Venēciju un uzstādīja pie ieejas sv. Marka katedrālē. Kopā ar šiem zirgiem uz Venēciju aizveda arī imperatora Diokletiana un līdzvaldītāju bareljefus.
Vēsturē mēs zinām daudzas epizodes, kad ticības fanātiķi vajājuši citādi domājošos un iznīcinājuši sev nesaprotamās kultūras vērtības. Taču nevienas citas idejas sekotāju postītkāre un izlieto asiņu daudzums nevar līdzināties kristiešu sasniegumiem. Visa kristīgās baznīcas vēsture ir viena vienīga ticības vārdā izlieto asiņu upe – sākot ar antīkās kultūras iznīcināšanu un pagānu vajāšanu (kas krietni vien pārspēja pirmo kristiešu vajāšanas), ķeceru vajāšanu, ticības kariem, un beidzot ar vēl XVIII gs. liesmojošajiem raganu sārtiem. Un cilvēku asinis baznīca pārstāja liet tikai tad, kad tā zaudēja reālo varu, t.i. tai vairs nebija tehniski iespējams īstenot tālāk šo savu politiku – pirms nieka 150 gadiem.