Skolotājai Līgai Caunei
Saturs
Ievads 1
Dabas aizsardzība
Dabas aizsardzības problēmas 2
Ievads.
Latvija nevar lepoties ar bezgalīgām stepēm un ar augstiem kalniem, asām, šķautnainām klinšu smailēm, pret kurām paceļot acis reibst galva. Taču vajag kaut vai īsu laika sprīdi pabūt ārpus saviem zaļajiem, mīlīgajiem pakalniem, lai asi manītu to trūkumu. Raugoties svešu salu palmās, kas smuidras un lepnas stiepjas pret tropiskajām debesīm, tu pēkšņi atceries sīku bērzu dzimtenes ezera krastā. Tālums jaunā gaismā parāda tava paša zemi, atklāj tās agrāk nepamanīto skaistumu.
Jā, mūsu laikmets – ceļošanas laikmets. Palūkojies jebkurā rajona pilsētiņas autoostā, un tu redzēsi zīmīgu ainu: tik daudz cilvēku ir ceļa jutīs! Un tomēr var izbraukt desmitiem, simtiem, tūkstošiem kilometru un atvest mājās tik maz iespaidu. Es neesmu pret automašīnām, pret mūsu moderno satiksmes tehniku un ērtībām, ko tā sniedz. Parasti gribas atgādināt: būsim vērīgāki! Cik daudz brīnišķīgu ainu aizplūst garām, ja tām nepievēršam pienācīgu uzmanību!
Mēs tā esam saauguši ar akmeņiem ceļa malās, ar savas pilsētas namu fasādēm, ka tikai retu reizi pavaicājam: no kurienes tas viss radies? Kā veidojušies ieži un reljefa formas, kur un kādas no tām sastopams pie mums? Katram cilvēkam taču jāzina, kāds pamats viņam zem kājām. Tad vienmēr stingrāka un drošāka gaita.
Lūk, mainās attēls pēc attēla, parādot visā daudzveidībā mūsu republikas iežus. Mēs iepazīstamies ar retiem dabas objektiem, sākam apjaust vēja darbību smiltājos, manām, kā urdz un dūc pazemes ūdeņi, iepriecinot ceļavīrus gan vasaras tveicē, gan ziemas sala.
Protams, upes un ezeri, pavasara vai atvasaras dienā tālu sviežot spulgu atblāzmu pret padebešiem, liek sajūsmā notrīsēt ne tikai makšķernieka sirdij vien. Bet reizēm gadās, ka, no šosejas skatīts arī ūdeņu krāšņums daudziem paliek vienīgi daļēji apjausts. Bet ir taču tik daudz klusu nostūru, kas var skatītājam atklāt tādas gleznas, ko neatrast nevienā tēlotājas mākslas izstādē.
Es to pieminēju, domājot par mūsu jūru, upēm un ezeriem. Mūs apbur ūdeņu zvīlums, bet ir arī bezgala labi zināt, kā tapusi un gadu gaitā pārveidojas to gultne, kāpēc, piemēram, radies Ventas krasta nobrukums pie Zlēkām. Nemaz nav par ļaunu “atklāt”, ko slēpj sevī drusku dīvains un poētisks svešvārds – meandras. Vai esam kādreiz iedomājušies, kur, varavīksnes krāsas metot, šalc lielākais Latvijas ūdenskritums? Tas nevar mēroties ar Niagāras slavenību, nē, pat ne tuvu netiek līdzi Kivačam, kas dziļi ieslēpies Karēlijas silos, tomēr arī mūsējam ir savs spars, savs dunējums, sava neatkārtojama pievilcība.
Arī par savas dzimtenes mežiem mēs nereti zinām vēl gaužām maz. Cik bagāti mūsu meži! Tāpēc jo sevišķi patīkami sajust cilvēka rūpes par kokiem, putniem, dzīvniekiem. Lūk, tur jau rūc ekskavators Mangaļos, lai mežaudze auglīgāk dzītu saknes nosusināta zemē. Jauki pabūt jūrmalas mežā, kad rīta migla tin gādīgām rokām koptās priedes.
Gadalaiku mijā aizdimd Daugavas ledus. Pār Raunas upi krīt skanīgas vasaras lietus lāses. Zeltainā dūmakā ieaustas koku lapotnes augšup Murjāņiem . Dzērves uz smeldzošajiem spārniem aiznes vasaru. Snieg pirmais sniegs – pārslas vieglas un gaišas kā zvaigznes.
Vārdiem šoreiz liksim mieru. Nekāpsim autobusā vai lidmašīnā, lai caur atšķirtības dūmaku atcerētos dzimtenes jaukumu. Ļausim vaļu vienīgi acīm. Lai tajās no jauna atmirdz mūsu Latvijas daba, stirnu pēdas, putnu spārni un dziesmotie knābji, ūdeņu viļņojums, pauguru zaļās muguras, mežu klusums un gaviles, iežu senraksti un mūsdienu cilvēka prieks par savu dzimto zemi!
DABAS AIZSARDZĪBA
DABAS AIZSARDZĪBAS PROBLĒMAS
Apkārtējas vides aizsardzības problēma ir ļoti aktuāla, jo izmantoto neatjaunojamo dabas resursu (piemēram, dažu derīgo izrakteņu) daudzumu jau iespējams salīdzināt ar šo resursu kopīgajiem krājumiem uz planētas. Tas pats sakāms arī par atjaunojamiem resursiem – saldūdeni, mežu u. c.
Pieaug cilvēka darbības ietekme uz dabisko vidi. Tā, piemēram, hidrotehniskās būves desmit gados upju raksturu izmaiņa vairāk nekā dabas procesi desmitiem tūkstošu gadu laikā. Ražošanas atkritumu piesārņojuma rezultātā ir notikušas jūtamas izmaiņas atmosfēras un ūdeņu sastāvā.
DABAS AIZSARDZĪBAS JĒDZIENS
Dabas aizsardzība ir pasākumu sistēma, kas virzīta uz to, lai panāktu racionālu dabas bagātību saglabāšanu un atjaunošanos, dabas resursu racionālu izmantošanu, novērstu tieši un netiešu sabiedrības darbības rezultātu kaitīgo ietekmi uz dabu un cilvēku veselību. Šiem pasākumiem jābūt zinātniski pamatotiem, un tos var realizēt dažādos līmeņos: starptautiskā, valsts, resoru, ražošanas, sabiedriskā un individuālā.
Sakarā ar zinātniski tehnisko revolūciju un iedzīvotāju skaita strauju pieaugumu sabiedrības vajadzības ir nesalīdzināmi pieaugušas un joprojām progresīvi pieaug. Saimnieciskajā darbībā tiek iesaistīti aizvien jauni dabas resursi: lauksaimniecības industrializācija un intensifikācija saistīta ar dziļām izmaiņām dabā. Zemes masīvu uzaršana (uzarti ap 10% sauszemes), zemju izmantošana ganībām (17%), mežu izciršana, aizsprostu un kanālu ierīkošana, mēslojuma un ķīmikāliju izmantošana, zemju apūdeņošana un nosusināšana, derīgo izrakteņu iegūšana un pārstrāde, kā arī daudzas citas cilvēka darbības formas var sagraut zemes biosfērā esošās sistēmas un to savstarpējos sakarus. Šīm izmaiņām dabā dažkārt ir postošas sekas (piemēram, atombumbas sprādzienam), un sevišķi bīstami cilvēces eksistencei nākotnē ir tas, ka šīs sekas var būt neatgriezeniskas.
DABAS UN SABIEDRĪBAS EVOLŪCIJA
Dabā pastāv trīs evolūcijas formas: neorganiskā, bioloģiskā un sociāla.
Debess ķermeņu neorganisko evolūciju grūti novērot un izpētīt. Kad mēs naktī raugāmies zvaigznēm klātajās debesīs, tās šķiet nekustīgas. Taču astronomi pēta kosmiskās vielas evolūciju, zvaiģžņu evolūciju, jaunu galaktiku veidošanos.
Bioloģiskā evolūcija norisinās ievērojami straujāk, un tās attīstības tempi pakāpeniski pieaug. Visprimitīvākās dzīvās būtnes uz Zemes parādījās apmēram pirms 3 miljardiem gadu (astronomiskā laika mērogā tas ir ļoti īss laiks). Bija nepieciešams vismaz 1 miljards gadu, lai tās pārvērstas par pirmajiem daudzšūnu organismiem. Kembrijā (pirms 600 miljoniem gadu) jau bija daudzveidīga jūras flora un fauna. Sākot ar ordoviku un silūru (pirms 400 miljoniem gadu), attīstās mugurkaulnieki. Pirmie putni un zīdītāji parādījās mezozojā, bet to strauja attīstība notiek tikai kainozojā, t.i., pirms 70 miljoniem gadu. Cilvēks uz Zemes eksistē 3, 5 … 4 miljonus gadu.
Vēl ātrāk notiek sociāla evolūcija. Sabiedrības attīstība ir tik strauja, ka organiskā pasaule šķiet stāvam uz vietas (vēl vairāk tas attiecas uz neorganisko pasauli) un daba nespēj pielāgoties tās iedarbības tempiem.
Sabiedrības mijiedarbības dialektika pastāv apstāklī, ka cilvēce, kas ir dabas sastāvdaļa, tajā pašā laikā darbojas tai pretī kā pārveidojošs spēks. Sabiedrības un dabs mijiedarbībā par vadošo pusi kļūst sabiedrība, kuras darbības rezultātā daba tiek pārveidota.
Sabiedrības formēšanas sākumā dabas ietekme uz cilvēka dzīvi bija ļoti liela. Cilvēks bija gandrīz pilnīgi atkarīgs no klimata, ēdamajiem augiem, kurus tas vāca apkārtējā vidē, un dzīvniekiem, ko tas medīja. Bieži vien viņš gāja bojā medībās vai arī cīņā ar lielajiem plēsīgajiem dzīvniekiem. Lielus zaudējumus sagādāja slimības. Cilvēkam bija jācīnās par savu eksistenci pret nelabvielīgiem abiotiskiem un biotiskiem vides apstākļiem, un tādēļ viņa dzīve tajā laikā bija ļoti īsa.
Mūsdienu cilvēks ir pakļāvis dabu. Ziemā, tērpies siltā apģērbā, tas nebaidās sala, viņa mājoklī vienmēr ir pietekami silts. Ēdamos augus viņš audzē, izmantojot mašīnas un mēslošanas līdzekļus. Lopkopība jau sen ir kļuvusi saimnieciski svarīgāka par medībām, bet dzīves ilgums, pateicoties medicīnai, ir palielinājies.
Un tomēr cilvēks kā dzīvs organisms gandrīz nemaz nav mainījies. Līdzīgi saviem alu priekšteciem tā elpošanai ir nepieciešams pietekami tīrs atmosfēras gaiss un tīrs dzeramais ūdens, izmantojamā barībā jābūt noteiktam kaloriju daudzumam. Tāpat ir ierobežots atmosfēras spiediena un apkārtējās vides temperatūras pieļaujamais diapazons. Respektīvi, cilvēks ir izmainījies nevis kā dzīva būtne – bioloģiskās evolūcijas produkts, bet gan kā tādas cilvēku sabiedrības loceklis, kura attīstās saskaņā ar saviem likumiem.
Cilvēku sabiedrība maina savas attiecības ar dabu: arvien vairāk ņem no dabas un līdz ar to kļūst atkarīgāka no tās. Piemēram, alu cilvēks barības sagatavošanai un apsildei ugunskurā sadedzināja apmēram tādu pašu malkas daudzumu kā XIX gs. cilvēks līdz mašīnu parādīšanās sākumam – dažus vezumus uz vienu cilvēku gadā. 1969. gadā ASV uz katru iedzīvotāju vidēji izlietoja 12 t nosacītā kurinamā, kas ir līdzvērtīgs daudzums vairākiem vagoniem malkas. Cilvēkam ir nepieciešami visdažadakie metāli, minerāli, bez kuriem nav iespējams ražošanas process. Cilvēks ir iemācijies sintezēt daudz derīgu vielu, kādas nav sastopamas dabā, taču viņam ir nepieciešams izejvielas un milzīgs enerģijas daudzums, un to visu spēj dot tikai daba.
Sabiedrības attistības sākumā cilvēka ietekme uz dabisko vidi bija niecīga, bet līdz ar iedzīvotāju skaitu pieaugumu un tehnisko progresu tā pakāpeniski palielinājas. Cilvēka darbības arvien pieaugošais varenums, dziļums, tās dažadība attiecībā uz dabisko vidi kļūst par svarīgāko objektīvo likumu sabiedrības un dabas attiecībās.
Tai pašā laikā cilvēka iadarbības raksturu uz dabu nosaka arī apziņas attīstības līmenis un sociālās iekārtas, t.i., sabiedriski ekonomiskās formācijas īpatnības. Pirmatnējam cilvēkam neradās doma par saudzīgu atteiksmi prêt dabu vienkārši tādēļ, ka tam bija zems apziņas līmenis. Vergiem un dzimtcilvēkiem šīs domas nibija tāpēc, ka viņi apstrādāja zemi ienīstiem saimniekiem, kuri tos nežēlīgi ekspluatēja.
Mūsdienu kapitālistiskajā sabiedrībā straujš rūpniecības un autotransporta pieaugums, iedzīvotāju koncentrācija milzīgās pilsētās, arvien plašāka ķīmisko līdzekļu izmantošana lauksaimniecībā un sadzīvē, privātīpašums uz zemi un citiem dabas resursiem, dīšanās pēc peļņas visādiem līdzekļiem – tas viss noved pie apkārtējās vides peisarņōšanas un daļējas sagraušanas. Šādu paradību apzīmē par ekoloģisko krīzi. Ekoloģiska krīze rodas sabiedrības dzīlēs, un tās būtība slēpjas pašā saimniecības sistēmā, privātuzņēmēju un sabiedrisko interešu pretstatā. Tādēļ daži valstu zinātnieki ir pesemistiski noskaņoti un ekoloģiskās krīzes likvidēšanai iesaka pērtraukt rūpniecības attīstību, samazināt iedzīvotāju skaita pieaugumu un tamlīdzīgus utopiskus pasākumus.
Dabas aizsardzība ir nepieciešama visās valstīs, jo vienmēr daba ir tas avots, no kura cilvēki smeļ savas eksistences līdzekļus.
DABAS RESURSI.
Dabas resursi ir cilvēku sabiedrības eksistences līdzekļi, kuri eksistē dabā neatkarīgi no cilvēka vai arī kurus daba atjauno un pavairo ar cilvēka palīdzību. Tās ir izejvielas rūpniecībai, nafta, akmeņogles, kā arī stādīts mežs un labība, ko cilvēks audzē tīrumos.
Dabas resursus var klasificēt no dažādiem viedokļiem. Dabas aizsardzībai vissvarīgākais ir to izsīkšanas pakāpe. No šī viedokla izsmeļamos un neizsmeļamos.
IZSMEĻAMIE RESURSI.
Pie izsmeļamiem resursiem pieder neatjaunojamie resursi – zemes dzīļu bagātības. To krājumi ir ierobiežoti, tādēļ tos var aizsargāt, tikai taupīgi izmantojot. Pie izsmeļamiem resursiem pieder arī atjaunojamie resursi – augu un dzīvnieku valsts. Izcirstais mežs no jauna izaug, izķerto zivju vietā parādās citas. Taču pārmērīga izmantošana var novest pie tā, ka atjaunojamie resursi kļūst par neatjaunojamiem: meži, ko izcirta Spānijā, neatjaunojās, un valsts, kura bija bagāta mežiem, kļuva par pustuksnesi. Stellera govs vai arī jebkura cita iznīcināta dzīvnieku suga uz Zemes no jauna nerodas.
Dažus resursus grūti attiecināt uz vienu vai otru grupu. Piemēram, Maskavā, Kolomenskā, aug pēdējie sešsimtgadīgie ozoli. Kā jebkurš koks tie, protams, ir atjaunojami, taču no cilvēka dzīves ilguma viedokļa tie ir neatjaunojamie resursi, jo ir piedzīvojusi visu Maskavas valsts vēsturi, sākot no Ivana Kaļitas un beidzot ar mūsu dienām. Bet Amerikas sekvojas, kas ir vecākas par sengrieķu, romiešu un pat ēģiptiešu kultūru, vēl jo vairāk nav uzskatāmas par atjaunojamiem resursiem.
Augsne veidojusies tūkstošiem gadu ilgi, bet ar cilvēka palīdzību tā var izveidoties ievērojami ātrāk. Tādus resursu, kas ieņem starpstāvokli, sauc par relatīvi atjaunojamiem resursiem.
NEIZSMEĻAMIE RESURSI.
Šos resursus iedala kosmiskajos (saules radiācija, Mēness un Saules pievilkšanas spēks, kas rada okeānu ūdeņu paisumu un bēgumu), klimatiskajos (gaiss, vējš) un ūdens resursos. Arī šis iedalījums ir relatīvs. Piemēram, saldūdeni var uzskatīt par izsmeļamu resursu, jo daudzās zemeslodes vietās jau asi jūtams tā deficīts. Taču runa iet par ūdens sastāva izmaiņām, par piesārņojumu, kas padara to nederīgu lietošanai, kaut arī ūdens resursi uz planētas ir neizsmeļami. Pagaidām arī atmosfēras skābekli var uzskatīt par neizsmeļamu resursu.
DABAS NOZĪME CILVĒKA DZĪVĒ.
Dabas nozīme cilvēka dzīvē ir ļoti liela un daudzveidīga, tā var būt rūpnieciska, ekonomiska, zinātniska, ārstnieciska, audzinoša, estētiska. Līdz ar to arī dabas aizsardzībai var būt savas īpatnības.
DABAS RUPNIECISKĀ NOZĪME.
Tas izpaužas tādējādi, ka jebkurš produkts, kas vajadzīgs cilvēkam, tiek ražots, izmantojot dabas resursus. Mūsdienu apstākļos saimnieciskajā apritē iesaistīts milzīgs daudzums dažādu dabas vielu, pie tam dažu šo vielu krājumi ir mazi, bet izmantošanas intensitāte liela (varš, dzīvsudrabs). Tātad, lai nodrošinātu tālāku sabiedriskās ražošanas attīstību vispirms ir jāsaglabā visi nepieciešamie resursi vai arī jāatrod to atvietotāji.
Dabas aizsardzības ekonomiskais aspekts pirmām kārtām paredz dabas resursu aizsardzību dabas izmantošanas procesā.
DABAS ZINĀTNISKĀ NOZĪME.
Dabas zinātniskā nozīme izriet no tā, ka daba ir visu zināšanu avots. Vērojot un pētot dabu, cilvēks atklāj objektīvos likumu, pēc kuriem vadoties, tas izmanto saviem mērķiem dabiskos spēkus un procesus. Tādējādi zināšanu pieaugums palielina cilvēka varu pār dabu. Taču jāatceras, “ ka mēs nebūt nevaldām pār dabu tā, kā iekārotais valda pār svešu tautu, ne valdām par to tā, kā tāds, kas stāv ārpus dabas, – bet gan, ka mēs ar savu, miesu, asinīm un smadzenēm piederam tai un atrādamies tajā un ka visa mūsu vara pār dabu nozīmē tikai to, ka mēs atšķirībā no visām citām būtnēm protam izzināt un pareizi piemērot tās likumus”
DABAS ĀRSTNIECISKĀ NOZĪME.
Dabas ārstnieciskā nozīme nerada šaubas. Cilvēka veselību labvēlīgi ietekmē tīrs gaiss, labs dzeramais ūdens, atpūta mežā, peldes jūrā, ekskursijas kalnos un tamlīdzīgi. Daba ir ne tikai materiālo labumu krātuve, tā ir veselības, prieka un garīgas bagātības avots. Jo tīrāks ir gaiss, ūdens un augsne, jo vairāk ir ūdenstilpju, mežu, parku, dārzu, jo labāki apstākļi tiek radīti iedzīvotāju veselībai.
No sanitāri higiēniskā viedokļa dabas aizsardzība vispirms ir pilnvērtīgu dzīves apstākļu saglabāšana cilvēkam, t. i., tīra ūdens, atmosfēras gaisa, augsnes un pārtikas produktu saglabāšana.
DABAS AUDZĪNOŠA NOZĪME.
Saskarsmēm ar dabu labvēlīgi ietekmē jebkura vecuma cilvēku, tā vispusīgi attīsta bērnus. Pareizi audzinot bērnu, viņam izveidojas iemaņas saudzīgai attieksmei pret dabu, attīstās jēga par dabas resursu nozīmi un nepieciešamību tos saprātīgi izmantot. Pētot dabu un strādājot tajā, bērns sāk to iemīlēt, un šī mīlestība, prasmīgi vadīta, pāriet uz visa ciemata vai pilsētas, novada, savas valsts – Dzimtenes mīlestību Pēc dažu pedagogu novērojumiem, vairums bērnu, kuriem audzināšanas procesā ieaudzinātas mīlestības jūtas pret dzīvniekiem, izaug par labiem, sirsnīgiem cilvēkiem.
Ievērojamas pedagogs V. Suhomļinskis bērnu audzināšanas pamatā lika to tuvāku iepazīšanas ar dzīvo dabu.
DABAS ESTĒTISKĀ NOZĪME.
Estētiskā nozīme dabai ir milzīga. Daba vienmēr ir bijusi mākslas iedvesmotāja, piemēram, tai ir bijusi centrālā vieta mākslinieku ainavistu un animālistu daiļradē. Dabas ainas ir atspoguļotas lielo rakstnieku darbos. Dabas skaistums saista ļaudis un labvēlīgi ietekmē to garastāvokli . Tieši tādēļ atpūtas vietās lielu uzmanību pievērš skaistu parku un puķu stādījumu iekārtošanai.
Pastāv dažādi uzskati par dabu. Nereti grūti tos saskaņot, pie tam visbiežāk rodas pretrunas starp ekonomiskajām un citām, piemēram, pedagoģiskajām, zinātniskajām, estētiskajām un dabas aizsardzības interesēm. Lūk, daži piemēri.
Lai nesaindētu laukus pārāk lielā daudzumā ar indīgām ķimikālijām, kuras izlietoja pret suslikiem, vienā no Pievolgas apgabaliem susliku alu pieliešanai ar ūdeni un to izķeršanai ar lamatām nodarbināja skolēnus, pie tam ne tikai no vecākajiem klasēm. Saimnieciskais rezultāts bija labs, bet to nevar teikt par audzinošo, jo skolēniem bija jānonāvē dzīvie zvēriņi. Nodarīto zaudējumu nav iespējams novērtēt naudas izteiksmē.
Vēl vairāk piemēru par nodarītiem zaudējumiem var atrast tad, ja pieeja dabas izmantošanai ir vienpusīga un skar tikai viena resora intereses. Upju aizdambēšana dod lētu elektroenerģiju, ūdeni izkaltušo augšņu apūdeņošanai, palielina ūdens transporta iespējas. Taču, no otras puses, dambji aizsprosto ceļu vērtīgajām zivīm, un to dabiskā atjaunošanās tiek pārtraukta. Biogēnās vielas izgulsnējas ūdenskrātuvēs, pasliktinās zivju barības bāze upju grīvās, barošanās vietas utt. Lauksaimniecībai tiek atņemtas pārplūstošas, visauglīgākās palieņu augsnes; mainās ūdens režīms – ceļas gruntsūdens līmenis.
Kā redzams, dabas izmantošanas racionālitātes kritērija noteikšana nebūt nav viegls uzdevums un ne vienmēr šis kritērijs ir tikai ekonomiskā lietderība (it sevišķi izdevīgums šodienai).
DABAS AIZSARDZĪBAS UZDEVUMI.
Pirmais un svarīgākais dabas aizsardzības uzdevums ir atklāt cēloņu un seku cilvēku sabiedrības un dabas mijiedarbībā. Atrast līdzekļus, lai novērstu cēloņus vai cilvēka darbības nelabvēlīgās sekas, ir svarīgs un vēl sarežģītāks uzdevums.
Apskatīsim to ar piemēriem. Upē konstatētas beigtas zivis, un ūdenim ir fenola smaka. Iepriekšējā dienā rūpnīca, kas atrodas augstāk pie upes, ielaida piesārņotus rūpnieciskos notekūdeņus. Te viss ir skaidrs – kā cēlonis, tā sekas, atliek tikai sameklēt personu, kurai ir jāatbild par upes saīdēšanu, un noteikt tas vainas pakāpi (kaut arī tas viss neatjaunos bojā gājušās zivis).
Daudz piemēru par divējādo iedarbību uz dabu varam atrast lauksaimnieciskajā ražošanā.
Bez indīgo ķimikāliju palīdzības pagaidām nav iespējams tikt galā ar kaitīgajiem kukaiņiem, bet indes vienlaicīgi iznīcina arī daudzus derīgus dzīvniekus, saindē vidi, kurā dzīvo cilvēks, un pašu cilvēka organismu. Lopu ganīšana mežā no lopkopju viedokļa ir pieļaujama, taču tā krasi samazina augšņu ūdenscaurlaidību, samazina koksnes pieaugumu, sekmē kaitēkļu attīstību, samazina ogu un sēņu ražu, samazina putnu skaitu, rada stabilus ērču encefalīta perēkļus. Pēdējais piemērs rada, cik lielu ietekmi uz cilvēka apkārtējo vidi atstāj tikai viens saimnieciskais pasākums – lopu ganīšana mežā. Ļaunums, ko mežam nodara lopu ganīšana, drīz vien kļūst acīmredzams, taču daudzās vietās to neuzskata par bezsaimnieciskumu un turpina, aizbildinoties ar ganību trūkumu.
Praksē parasti savijas vairāku dabas izmantotāju intereses. Par nožēlošanu, nereti summārais pasākumu komplekss, kas vienam dabas izmantotājam šķiet absolūti derīgs, citām tautas saimniecības nozārem nodara ļaunumu.
Īstenībā dabas aizsardzība arī ir to negatīvo parādību konstatēšana un neitralizēšana vai pavājināšana, kuras, bez šaubām, izraisījusi no kaut kāda viedokļa derīga iejaukšanās dabā.
Tālāk, balstoties uz daudziem piemēriem, kas ņemti no prakses, būs parādīti dažādi viedokļi attiecībā uz vienu vai otru parādību, ko rada ražošana vai kāds cits cilvēku sabiedrības darbības veids.
Dažos gadījumos risinājums var būt acīmredzams, bet visbiežāk nākas izpētīt sarežģitus dabas procesus un to izmaiņas, lai noteiktu darbības programmu.
Mūsu dienās aprēķinus veic ar matemātisko modelēšanu un elektronu skaitļotājiem
DABAS AIZSARDZĪBAS SAKARI AR EKOLOĢIJU UN CITĀM ZINĀTNĒM
Plaša sabiedrības pievēršanās dabai un tās aizsardzībai noveda pie tā, ka zinātnieki – visdažādāko zinātņu pārstāvji – tagad nodarbojas ar dabas aizsardzības jautājumiem.
Dzīvas dabas aizsardzības zinātniskie pamati bāzējas uz ekoloģijas un it īpaši biocenoloģijas datiem. Ekoloģija – zinātne par organismu un virsorganismu sistēmu savstarpējam attiecībā un apkārtējo vidi – lielā mērā atklāj cilvēka un dabas savstarpējas attiecības. Ekologiem ir ievērojama loma dabas aizsardzības zinātnisko principu attīstībā. Bieži vien viņi dabas aizsardzību uzskata par praktisko ekoloģiju, un tas ir pilnīgi pareizi.
Lielākais angļu ekologs E. Makfedens uzskata, ka visvērtīgākā mūsdienu pieejas īpatnība dzīvās dabas aizsardzībai ir cenšanās radīt tādu sistēmu, kurā būtu apvienots stabils skaits, produktivitāte un estētiskās īpašības, ko nosaka sugu dažādība: šāda sistēma pēc būtības ir pretēja monokultūrai, kurai raksturīgs monotunums, kā arī tendence katastrofiski savairoties kaitēkļiem un samazināties ražai.
Lauksaimnieciskā ražošana atrodas ievērojami tuvāk dabai nekā rūpniecība. Vēl vairāk – te var izmantot ekoloģijas principus, slēgto sistēmu principus. Tomēr tikai nedaudzos gadījumos tos izdodas radīt. Vispilnīgāk to realizē zivkopji dīķsaimniecībās. Atteikšanas no monokultūras (karpām) un pāreja uz polikultūrām dod iespēju pilnīgāk izmantot ūdenskrātuves dabisko barību. Turot dīķos ūdensputnus, krasi palielinās augu produktivitāte, jo ūdenskrātuve tiek mēslota ar putnu mēsliem. Piekrastes augus nopļauj un saliek kaudzēs turpat ūdenī, kur attīstās ļoti daudz baktēriju, infuzoriju un citu mikroorganismi. Ar tiem barojas planktona vēžveidīgie – dafnijas, ciklopi, kas savukārt ir nepieciešama barība gandrīz visu sugu zivju mazuļiem. Ja dabiskajos nobarošanas dīķos ir zivis – nezāles, tad tajos kopā ar gadu veciem karpu mazuļiem ielaiž arī kārtējā gada līdakas, kas attīra dīķi no karpu konkurentiem un rudenī vēl dod tirgus produkciju. Zivis nepiebarojot, samazinās zivsaimniecības intensivitāte, taču samazinās arī produkcijas pašizmaksa.
Nepieciešamību pēc dabas aizsardzības izraisīja cilvēku sabiedrības organizēta ražošanas, tātad ir jāpēta cēloņi, kas rada izmaiņas dabā. Bet tas attiecas uz humanitāro zinātņu sfēru. Pētījumos par dabas aizsardzība, ir dabai kaitīgas cilvēku darbības tiesiskā regulēšana. Juridiskās zinātnes jau sen nodarbojas ar šiem jautājumiem.
Tādējādi dabas aizsardzības idejas iespiežas tautas saimniecības nozarēs, un dabas aizsardzība neapšaubāmi ir kļuvusi arī par dažādu zinātņu nozari.
Izmantotā literatūra:
1. “Dabas aizsardzība” L. Astaņins, K. Blagosklonovs, “Zvaigzne” 1982g.
2. “Dabas ainas” P. Kalniņš, “Zvaigzne”. 1990 g.
3. www.google.lv
4. www.liis.lv
5. www.siets.lv