„Laidiet mani, kur klētiņā aiz sijām ir
bērzzari un ārā līgo putni, un visa
debess no līksmības kliedz, – laidiet
mani, kur manas kalpa zēna dienas zied!”
(Jānis Akuraters)
Jānis Akuraters –
„Kalpa zēna vasara”
„Kalpa zēna vasara” (1908) – …atmiņu stāsts, kas rakstīts svešā zemē par laimīgām dienām dzimtenē. Kalpa zēns Jānis ir pats rakstnieks. Dzimtenē viss viņam liekas mīļš un tuvs. Diena un nakts, darbs un atpūta slēpj sevī neaizmirstamu burvību, kas modina tīri reliģiskas jūtas. Šo burvību pavairo kalpa zēna Jāņa mīlestība pret saimnieka meitu Almu. Autors apakšvirsrakstā norādījis, ka šis darbs ir „atmiņas zīmējums”. „Kalpa zēna vasara” analizējama, ņemot vērā stāsta žanra teorētiskos parametrus. Iespējamie satuvinājumi – ar tēlojumu un noveli. Stāstā ir visai daudz tēlojumam raksturīgu elementu.
Jāņa Akuratera labākais stāsts ir „Kalpa zēna vasara”. Par šī stāsta tapšanu Jānis Akuraters raksta: „Es dzīvoju nomalē, strādnieku kvartālā, mazā istabiņā, kur nekāda cita greznuma nebija, kā uz loga divas brīnišķi skaistas mirtes. Kad aukstās februāra dienās es kurināju mazo krāsniņu ar koksu un man bija tikai gabals maizes, ar kuru vairākas dienas jāiztiek, man nāca prātā Latvija un mani Zemgales skaistie lauki, meži, saule un cilvēki. Un, gribēdams tiem kādu atmiņu sūtīt, es sarakstīju piecās – sešās dienās „Kalpa zēna vasaru”. Nevienu darbu es neesmu rakstījis vieglāk; tā likās vienkārši kāda vēstule draugiem.”
Stāsta „Kalpa zēna vasara” sižets ir vienkāršs un labi saprotams – attēlota vasara lauku sētā, darbi un cilvēki. Tomēr blakus darba gaitām ir attēlota kalpa zēna Jāņa mīlestība pret saimnieka meitu Almu. „Kalpa zēna vasara” ir sapņojums par sen aizgājušām jaunības dienām, pilns medus salduma un nedzēšamu skumju. Akuratera atmiņas zīmējums ir mākslinieciskajiem iespaidiem bagāts – tas skatāms kā skaista Latvijas dabas glezna; izlasāms kā valdzinošs mīlas stāsts; to var izzināt kā lauku darbu poētisku enciklopēdiju un uztvert arī kā intīmu dvēseles dienasgrāmatu.
Jānis strādā par kalpu pirmo gadu. Smagais darbs un ekspluatācija izraisa jaunietī rūgtumu un protestu. To apliecina šis citāts: „..es esmu kalps, kurš par 60 rubļiem gadā un par ēdienu atdod savu miesu par izmantošanas priekšmetu, par mašīnu. Manas dienas pieder citam, es nevaru pat domāt nekā, manas domas atsitas kā pret sienu. Nakšu laiks man paiet smagā dusā, un dienās es moku savus locekļus un nedrīkstu pat uz sauli paskatīties – arī manas acis pieder darbam.” Tomēr Jānis nepadodas: „Bet es gribu lepns būt un negribu nožēlošanas”.
Kalpa zēns Jānis ir stipra rakstura cilvēks, jo viņš to visu iztur, un tas pilda viņu ar pašapziņu: „Viss ir klētīs un šķūņos, un es aplūkoju savas rokas un domāju: es esmu tas un šīs rokas, kas zelta vasaras smagos augļus saņēma.”
Kalpa zēns Jānis ir nemitīgos sevis meklējumos, viņš sev uzdod jautājumus par to, vai ir pareizi darījis, piekrītot strādāt par kalpu pie saimnieka Pētera Granta. To apliecina šis citāts: „Un es jautāju pats sev: kur es esmu? Un liekas man, ka es mūžam svešumā esmu; reiz esmu savu dzimteni atstājis un nevaru vairs atgriezties. Savu dzimteni? Jā, kas tad ir mana dzimtene? Sapņi apņem savas rokas ap mani, un es redzu tad manu dzimteni. Ievas sāk smaržot, un es eju atkal pa zaļām ielejām un klausos, kā kviešu druvas malā grieze griež”.
Ļoti jauki un pozitīvi ir tas, ka Akuraters kalpa zēnu Jāni ir attēlojis kā optimistisku cilvēku, kurš arī savos skumju un pārdomu brīžos nezaudē ticību nākotnei. Tas jūtams viņa teiktajos vārdos: „Bet es neesmu noskumis. Es vēl esmu par daudz jauns. Man patīk visur lūkoties un visu redzēt. Man patīk arī sveši cilvēki, jo katrs no tiem ir savādāks un katram ir tas, kā otram nava.” Visā stāstā gaitā ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem tiek parādītas pārvērtības dabā, arī Jāņa iekšējais dvēseles stāvoklis. Jāņa Akuratera kalpa zēns, smagi strādājot, pārgurst, taču ar prieku sagaida katru jaunu dienu. Tā ir jaunības prieka dziesma, oda jaunu asiņu straujumam, ko raksta Akuratera romantiskā sirds un skandina kalpa zēns Jānis un citi dzīves vēl nenogurdinātie un nesalauztie: „Bet, kad iedomāju rītdienu, man kļūst uzreiz priecīgi krūtīs. Rīt būs pavasara saule, silta,karsta; viņa kāps, un cīruļi dziedās, un nupat tik puķes sāks ziedēt no katras ceļmalas. Man liekas, ka rītdienā ir visa mana laime, un es pakratu galvu una tliecu cepuri pakausī, nezināms prieks mani dīda”.
Otrs kalpa puisis ir Mārtiņš. Viņš ir precējies vīrs, apmēram piecdesmit gadu vecs. Pēc rakstura Mārtiņš ir mierīgs un pieticīgs, bet viņa izskats raksturots šādi: „Mati pelēki un nogriezti visapkārt vīlē – taisni pēc strīpas”. Mārtiņa lielākā gudrība un dziļākā filozofija skan šādi: „Vai Dievam dienu trūkst, vai saimniekam darba?”, savukārt kalpa zēnam Jānim viņš māca nesteigties ar darbu un visu izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, jo laika esot diezgan. Mārtiņa rūpes par izskatu stāstā „Kalpa zēna vasara” raksturotas šādiem vārdiem: „Ir ūsas, ir bārdu viņš dzen sestdienas vakaros pirtī vai virtuvē pie silta ūdens. Ar roku ieziepē un velk ar pucnazi, kur tik biezāks. Tad aprauga, kur atlicis, un velk atkal, kamēr gluds. Ne spoguļa, ne pindzeles nevajag.”
Kalpa zēna saimnieks Pēteris Grants visās lietās ir praktisks cilvēks, kurš stāstā tiek raksturots šādiem vārdiem: „Viņš ir pazems vīrs pliku pakausi un viscaur nodzītu bārdu. Bet tā aug atkal arvien no jauna, un tagad sirmie sari ir krietni vien redzami. Viņš ievelk pa dūmam no baltās pīpes un nospļaujas taisni, un ievelk atkal.” Lasot tālāk šo stāstu, ļoti labi tiek attēlota Jāņa attieksme pret svu saimnieku: „Saimnieks praktiskuma un dzīves mācības piesūcies kā dēle ūdens. Visā mājā man viņš visnepatīkamākais. Kā ķirmis viņš grauza savu dzīvi pamazām un prātīgi. Viņš brauc ik nedēļas pārdienām uz tirgu, ved cāļus, olas, pienu un labību, izdzer šņabi un pudeli alus un brauc mājās, un skaita naudu. Mājas un manta viņu sasējušas kā cietumnieku, un par katru nieku viņš rūc un lādas. Un svētdienās dzied pātarus.” Savukārt saimniece ir klusa un mierīga sieviete. Viņa vienmēr labi izturas pret kalpiem un meitām, nepasakot nevienu ļaunu vārdu.
Saimniekam ir divas meitas. Viena ir Anna, desmit gadus veca, bet otra meita Alma ir daudz lielāka un pilsētā jau iet skolā.
Lai arī kalpa zēnam Jānim nav nekādu īpašumu un mantu, viņš prot novērtēt pašu dzīves burvību un priecāties par tagadni, par katru dzīves mirkli. Viņam piemīt absolūti pozitīva domāšana. To apliecina šīs rindas: „Bet vajaga art un strādāt, es domāju. Man nav nekā vairāk kā manas drēbes un mana dzīvība. Man nav ne ābeļdārzu, ne māju, ne auglīgas zemes; pat šis arkls, kuru es nesu, nav mans, bet man ir tomēr tik labi un saldi sirdī, jo es esmu jauns un gribu dzīvot. Un tikai reiz pa reizei skumjas mani grābj cieti kā neredzama roka, un visklusākā brīdī es ciešu un nezinu, kāpēc…”. Tomēr tas nemaz nav tik vienkārši – uz sliktām lietām paskatīties pozitīvi.
Šādiem vārdiem stāstā ir raksturota jaunā kalpone Minna: „Minna ir gaiša un kaunīga meitene – viņa tikai otru vasaru pie saimnieka esot. Kad es viņai ko saku vai palūdzu, viņa dod tik ātri, ka priekšmets izkrīt no rokām, un viņa nokaunējusies un samulsusi aiziet tad prom. Visi locekļi viņai glezni un miesa nenobriedusi, bet viņa nes smagus ūdens nēšus un agri un vēlu rīkojas pa govju staļļiem. Viņa mīl puķes, un šad tad viņa ir saimnieka dārzā un runā ar mazo Annu, un rokas pa puķu dobēm. Svētdien, uz baznīcu ejot, par to viņai ir tiesība paņemt kādus ziedus līdz. Un reizēm saimniece viņai tad uzsien gaišu zīda lakatu, jo Minnai vēl nekā nav – viņa ir gluži nabadze. Bet viņa iet un strādā tik daudz, ka es tiešām nesaprotu, kā viņas miesas to var izturēt”.
Otra kalpone Ieva ir jau mazliet vecāka par Minnu – viņai ir tuvu pie trīsdesmit. Viņa ir drukna un sarkana, bet nav diez ko labsirdīga, jo kliedz uz cilvēkiem un kustoņiem tā, ka ļoti tālu var dzirdēt. Reizēm viņa ir arī dusmīga, bet pēc pabeigta darba uzreiz liekas gultā, bet no gultas pie darba – jo tas ir viss, ko viņa prot.
Psiholoģiski smalki un daudzkrāsaini stāstā „Kalpa zēna vasara” attēlota Jāņa mīlestība pret saimnieka meitu Almu. Tā izraisa puisī dziļu laimes un spēka apziņu un kāpina viņa ilgas pēc plašākas, brīvākas dzīves. Taču, tā kā Alma ir saimnieka meita, kalpa zēna pašlepnums Jānim liedz viņai tuvoties. Mīlestības izrādīšanu viņš uzskata par sava lepnuma zaudēšanu: „Jaunas sajūtas ir manī, un es neesmu vairs lepns. Mīlestība…”. Lūk sajūtas, kādas pārņēma kalpa zēnu Jāni, laukmalā ieraugot Almu: „Kā karsts viesulis mani sagrābj, kad es meitu pulkā ieraugu Almu ar draudzenēm. Es liekos viņas neredzot, bet trakot es gribu, pār visiem es gribu būt! Un, kad sāk spēlēt, es ņemu Minnu un dancoju kā apmulsis. Es esmu tik viegls kā vanags. Arvien trakāk un trakāk man gribas lidot”.
Jānis Akuraters stāstā „Kalpa zēna vasara” veiksmīgi atklājis galvenā varoņa psiholoģiskos procesus, dvēseles stīgu vissmalkākās vibrācijas. Mīlas poēzija ir tā, kas piedod krāsas un skaņas pasaulei. Jauniešu mīlestībai aptumšojoties, arī pasaule kļūst pelēkāka, saule – bālāka un cilvēks – īsteni nabagāks. Simbolisku papildjēgu ieguvusi Jāņa un Almas pēdējā tikšanās ābeļdārzā uz augļu pilno rudenīgo ābeļu fona: „ „Gribat ābolus?” viņa smejas atkal draudzīgi un mīlīgi. Es pieeju, un mēs esam divi vien lielajā dārzā. Viņa pasniedz man ābolu un gaida, ko es vēl teikšu. Es esmu samulsis kā arvien.”
Stāstā jaušams arāja, sējēja darba cildinājums, zemes darbu svētuma un mūžīguma apziņa. Zemes kopēja darbība ieguvusi rituāla jēgu, augstākās misijas nozīmi: „Gar pakalna slīpumu var redzēt citus laukus – visi ir sējēju un arāju pilni. Un, kad es tagad to atminos, man liekas, ka es kādu reliģisku kultu būtu līdzsvētījis agros pavasara rītos – arvien tad, kad saule kāpj.”
Zemes apstrādāšanas darbs netiek izskaistināts, skaidri parādīts tā grūtums un sviedrainība, tomēr šī darba kopējais augstais novērtējums, zemnieka darba augstās jēgas apziņa visu laiku paliek spēkā un netiek apšaubīta. „Kalpa zēna vasarā” Akuraters sakausējis dažāda tipa noskaņas: dabas lirisms, jaunības romantika, mīlas elēģisms, darba reālais smagums apvienojumā ar atmiņu nostaļģiju veido fascinējošu stilistisko kopskaņu, patiesi māksliniecisku harmoniju.
Stāsts „Kalpa zēna vasara” pierāda Jāņa Akuratera ainavista un portretista talantu. Vasaras pilnbrieda dāsnais krāsu un skaņu prieks ieaudies poētiski spilgti vārdiski zīmētajās lauku ainavās. Dabas tēlojumos ir daudz redzes tēlu, vairāk vai mazāk plašu krāsainu gleznu: „Nakts blāzma ir dzeltensarkana un klusām lien no vakariem uz rītiem, bet visa ziemeļpuse ir gaiša, un aiz pļavām var redzēt egļu virsotņu melnās kontūras, kā izrakstītas uz dzeltenām debesīm. (..) Tad blāzma sāk plaukt un rīta puse dzeltēt. (..) Migla ir baltāka un smagāka izaugusi. Un debess viz kā zītars zeltā.”
Meistariski izdevies arī vasaras laika skaniskās partitūras raksturojums: „Un gaiss pilns putnu, un skaņas ar skaņām jaucas un sakliedzas. Mežā tālu rubina rubeņi, un viņu dziesma skan, kā kad ūdeni lietu caur pudeles kaklu ārā, skanīga un ātra. Upes kārklos velk vālodzes šmaugi un skaisti, un no meža purvāja nāk kliedzošas ķīvīšu skaņas, un cīruļi tepat kā apreibuši lej bez mēra.”
Akuratera valoda šai darbā ir spilgta, krāšņa un tēlaina, bet tai pat reizē arī vienkārša. Stāstā ir daudz spilgtu redzes un dzirdes gleznu, piemēram: „Tie ir upes līči – acis tikko var pārredzēt zāļaino līdzenumu. Upe guļ dziļi mitrajos krastos, kalvām un niedrām pieaugusi un saules sasilusi. Melnie atvari klusi kā miroņa acs, tikai gar malām zied baltās ūdens lilijas, atvērušās saulei. Cik viņu daudz! Kā balti tauriņi viņas ir starp zaļām, platām lapām. Pār niedrāju lido siseņi ziliem spārniem. Viss plašums kā noslīcis bezgalīgā auglībā.”
Pievilcīgais un saistošais kalpa zēna tēls un mākslinieciski spilgtais dzimtenes dabas atveidojums dara stāstu „Kalpa zēna vasara” tuvu arī mūsdienu lasītājiem, jo paralēli dabas tēlojumam tiek pausts cilvēka pārdzīvojums un iekšējais saviļņojums. Manuprāt, stāstā „Kalpa zēna vasara” paustās atziņas noder kā ierosinātājas un pamudinātājas morālā ziņā. Ar savu vienkāršo, bet lielo mākslu šīs atziņas palīdz audzināt un attīstīt cilvēkus.
„Kalpa zēna vasara” analizējama, ņemot vērā stāsta žanra teorētiskos parametrus. Iespējamie satuvinājumi – ar tēlojumu un noveli. Stāstā visai daudz tēlojumam raksturīgu elementu; atsevišķos gadījumos darbs interpretēts kā liriska novele.
„Kalpa zēna vasara” ir sapņojums par sen aizgājušām jaunības dienām, pilns medus salduma un nedzēšamu skumju. Akuratera atmiņas zīmējums ir mākslinieciskajiem iespaidiem bagāts – tas skatāms kā skaista Latvijas dabas glezna; izlasāms kā valdzinošs mīlas stāsts; to var izzināt kā lauku darbu poētisku enciklopēdiju un uztvert arī kā intīmu dvēseles dienasgrāmatu.
Akuratera kalpa zēns, smagi strādājot, pārgurst, taču ar prieku sagaida katru jaunu dienu. Tā ir jaunības prieka dziesma, oda jaunu asiņu straujumam, ko raksta Akuratera romantiskā sirds un skandē kalpa zēns Jānis un citi dzīves vēl nenogurdinātie un nesalauztie:
„Bet, kad iedomāju rītdienu, man paliek uzreiz priecīgi krūtīs. Rīt būs pavasara saule, silta, karsta; viņa kāps, un cīruļi dziedās, un nupat tik puķes sāks ziedēt no katras ceļmalas. Man liekas, ka rītdienā ir visa mana laime, un es pakratu galvu un atliecu cepuri pakausī, nezināms prieks mani dīda.”
Akuraters ir sapņu un ideālu mākslinieks.
Stāsts pierāda Akuratera ainavista un portretista talantu. Priecē autora un viņa literārā dubultnieka – kalpa zēna organiskā dabas izjūta un spēja gūt no dabas iespaidiem estētisku un ētisku gandarījumu. Kā ārējā sižeta, tā arī varoņu iekšējo pārdzīvojumu vide un fons ir daba (pretstatā stāsta ietvara tekstā tēlotajai akmens mūru pasaulei). Vasaras pilnbrieda dāsnais krāsu un skaņu prieks ieaudies poētiski spilgti vārdiski zīmētajās lauku ainavās. Dabas tēlojumos daudz redzestēlu, vairāk vai mazāk plašu krāsainu gleznu:
„Nakts blāzma ir dzeltensarkana un klusām lien no vakariem uz rītiem, bet visa ziemeļpuse ir gaiša, un aiz pļavām var redzēt egļu virsotņu melnās kontūras, kā izrakstītas uz dzeltenām debesīm. [..] Tad blāzma sāk plaukt un rīta puse dzeltēt. [..] migla ir baltāka un smagāka izaugusi. Un debess viz kā zītars zeltā.”
Meistarisks izdevies arī vasarlaika skaniskās partitūras raksturojums:
„Un gaiss pilns putnu, un skaņas ar skaņām jaucas un sakliedzas. Mežā tālu rubina rubeņi, un viņu dziesma skan, kā kad ūdeni lietu caur pudeles kaklu ārā, skanīga un ātra. Upes kārklos velk vālodzes šmaugi un skaisti, un no meža purvāja nāk kliedzošas ķīvīšu skaņas, un cīruļi tepat kā apreibuši lej bez mēra.”
P. Ērmanis par „Kalpa zēna vasaru” saka:
„Zemgales saule te apviz ik rindu, mēs jūtamies ievīti dabas varenajā gaitā, pavasara tvanos, vasaras kvēlē, rudens mierīgi saltā elpā. Veļu laika mistiskā miglā.”
Veiksmīgi ļaužu portretējumi nevar iznākt, ja vienlaikus nenotiek arī varoņu psihes izprašanas mēģinājums, ja netiek panākts ārējā veidola un psihes struktūras saskaņojums. Akuraters vērīgi ieskatās sava personāža sejās un tajās „izlasa” arī morāles pamatprincipus, personības garīgo statusu. Meklējot ārējā izskata un iekšējās būtības attiecības, autors visbiežāk atrod un parāda vairāk vai mazāk sinhronas atbilstības gadījumus. Salīdzinājumam kalpa meitu – Minnas un Ievas tēlu skicējumi. Minna – „Jauna, balta meitene”; „gaiša un kaunīga meitene”; „ātri samulst, mīl puķes”; „locekļi viņai glezni un miesa nenobriedusi”; „mazas, glītas kājas un šmaugs augums”; lokana, daudz strādā. Ieva – „drukna un sarkana, pilnām krūtīm un resnām gūžām”; „kliedz uz kustoņiem un cilvēkiem”; „puišus nekad nesmādē”; „pēc beigta darba gultā – no gultas pie darba – tas ir viss, ko viņa prot”. Tēlu aprakstos organiski iekļaujas īsi, kodolīgi salīdzinājumi, asociatīvas līdzības. Saimnieks Pēteris Grants – „praktiskuma un dzīves mācības piesūcies kā dēle ūdens”; „kā ķirpis viņš grauza savu dzīvi pamazām un prātīgi”. Kalps Mārtiņš – „mierīgs un iet izplēties kā meža lācis”; „kāju pirkstiem nagi kā zirgam”; „viņš ir kentaurs. …zemes stampātājs, pasaules nesējs, vērsis”. Minna „ir kā jauna ģeorģīne”; ganu puika Gusts „ir sarkans kā ābols”.
„Kalpa zēna vasaras” autors veiksmīgi atklājis galvenā varoņa psiholoģiskos procesus, dvēseles stīgu vissmalkākās vibrācijas. Mīlas poēzija ir tā, kas piedod krāsas un skaņas pasaulei. Jauniešu mīlestībai aptumšojoties, arī pasaule kļūst pelēkāka, saule – bālāka un cilvēks – īsteni nabagāks. Simbolisku papildjēgu ieguvusi Jāņa un Almas pēdējā tikšanās ābeļdārzā uz augļu pilno rudenīgo ābeļu fona:
„ „Gribat ābolus?” viņa smejas atkal draudzīgi un mīlīgi. Es pieeju, un mēs esam divi vien lielajā dārzā. Viņa pasniedz man ābolu un gaida, ko es vēl teikšu. Es esmu samulsis kā arvien.”
Aizliegtā augļa vilinājuma motīvs ievijas arī citos prozas tekstos („Degoša sala”, „Pēters Danga” u. c.).
Arī nākotnes skaistās dzīves vīzijas Akuratera varoņiem saistās ar lauku un dārzu iekopšanu, ar puķu un ābeļu audzēšanu, ar sauli un mīlestību, ar saules apspīdētām labības druvām, puķu un ābeļu dārziem, ar mīlestības apstarotām cilvēku attiecībām, arī ar mākslas brīnuma klātbūtni.
Stāstā jaušams arāja, sējēja darba cildinājums, zemes darbu svētuma un mūžīguma apziņa. Zemes kopēja darbība ieguvusi rituāla jēgu, augstākās misijas nozīmi:
„Gar pakalna slīpumu var redzēt citus laukus – visi ir sējēju un arāju pilni. Un, kad es tagad to atminos, man liekas, ka es kādu reliģisku kultu būtu līdzsvētījis agros pavasara rītos – arvien tad, kad saule kāpj.”
Zemes apstrādāšanas darbs netiek izskaistināts, skaidri parādīts tā grūtums un sviedrainība, tomēr šī darba kopējais augstais novērtējums, zemnieka darba augstās jēgas apziņa visu laiku paliek spēkā un netiek apšaubīta.
„Kalpa zēna vaasarā” autors sakausējis dažāda tipa noskaņas: dabas lirisms, jaunības romantika, mīlas elēģisms, darba reālā smagme apvienojumā ar atmiņu nostaļģiju veido fascinējošu stilistisko kopskaņu, patiesi māksliniecisku harmoniju.
„Kalpa zēna vaasara” ir viens no populārākajiem latviešu literatūras sacerējumiem (blakus K. Skalbes „Kaķīša dzirnavām” un J. Jaunsudrabiņa „Baltajai grāmatai”).