Dziesmu svētku vēsture
Pirmie Dziesmu svētki notika 1864. gadā Dikļos, kam sekoja Pirmie Kurzemes Dziesmusvētki 1870. gadā Dobelē. Vispārīgie Latviešu dziesmu svētki notika 1873. gadā un svētku rīkotāja Rīgas Latviešu biedrība, un kopskaita svētkos ieradās 1003 dziedātājus tur notika divu dienu koncerta programmām, kas trešajā svētku vakarā tika papildinātas ar drosmīgāko koru muzikālo sacensību – konkursu, žurnālistu sajūsminātos aprakstos nosauktu par “dziesmu karu”… Otrie Dziesmusvētki notiek 1880. gadā un tie spēcīgi rosināja latviešu profesionālo mūzikas izaugsmi. Trešie Dziesmusvētki notika 1888. gadā. Tos rīko Rīgas Latviešu biedrība. Līdzās tradicionālajiem sarīkojumiem pirmo reizi arī plašs vokāli instrumentālās mūzikas koncerts. Trešie Dziesmu svētki vainago tautas atmodas un kopīgu mērķu raisītas vienprātības kāpinājuma laiku. Trešo Dziesmusvētku jaunievedums – komponistu sacensības par labāko dziesmu, metodisku rakstu un brošūru izdošanu, simfoniskās mūzikas koncerta rīkošanu – pārtver un turpina nākošo svētku organizētāji. Ceturtie Dziesmusvētki notiek 1895. gadā tos rīko Jelgavas Latviešu biedrība. Pirmo reizi realizēta ideja par apvienota latviešu simfoniskā orķestra līdzdalību. Ceturtie Dziesmusvētki pierāda svētku nepieciešamību, idejiskā un mākslinieciskā ziņā gūst panākumus. Salīdzinoši vairāk dziedātāju šoreiz ir ģērbušies tautastērpos. Piektie Dziesmusvētki notika 1910. gadā un RLB labvēlīgo izdevumos tie tiek novērtēti kā izdevušies, neskatoties un nelabvēlīgajiem apstākļiem, nevienprātību un pat atklātu kūdīšanu. “Kreisāki“ noskaņoti rakstītāji paliek pie uzskata, ka “par vispārējiem šos svētkus nevar saukt tāpēc, ka pie viņiem nebija vispārējas piedalīšanas ne no dziedātāju, ne apmeklētāju puses“. Tomēr vislabāk jau paši koncerti liecina par to, ka latvju māksla mostas no snaudas. Piektajos Dziesmusvētkos pirmo reizi izskan šādi šedevri kā A. Jurjāna “Stādīju ieviņu“. “Pūt vējiņi“, “Mūsu Tēvs debesīs, J. Vītola “Gaismas pils“. Sestajos Dziesmusvētkos pirmo reizi dziesmu laikā bez galvenajiem koncertiem notiek vēl daudzi citi latviešu kultūras sasniegumus reprezentējoši sarīkojumi: simfoniskās mūzikas, solo dziesmu, ērģeļmūzikas, izcilāko koru koncerti, operu un teātru izrādes. Septītie Dziesmusvētki notika 1931. gadā. Septīto svētku galvenajos koncertos kopumā izskan 51 dziesma, arī abu kaimiņvalstu himnas oriģinālvalodā. Šajos svētkos nav koru sacensības, nav arī vokāli instrumentāla koncerta ar orķestra līdzdalību. Toties turpinās vai aizsākas dažas citas tradīcijas: krāšņāko tautastērpu apbalvošana, ilggadīgo koru dziedātāju godināšana. Astotie Dziesmusvētki notika 1933.gadā tajā dziedāja 9400 dziedātāju. Tomēr visumā – cits saudzīgāk, cits asāk – recenzenti neslēpj, ka koncertu muzikālā kvalitāte bijusi zemāka par iepriekšējo svētkos dzirdēto. Tiesa, starplaiks ir bijis īss, un koriem nebija viegli sagatavot jaunās dziesmas. Bet acīmredzot neveiksmēm ir arī vēl citi iemesli. Dažus no tiem min Jēkabs Graudiņš: “Cītīgākie ne tikai nedabū nekādu atzinību, bet kopā ar kūtrākajiem vienā kopmeiģinājumā saņem vēl pārmetumus.. Individuālās sacensības trūkums starp koriem atņēmis tiem ievērojamu centības stimulu.. šī trūkuma demoralizējošais iespaids, pēc manām domām, tagad ir pieaudzis.“ Pēdējo dzīvā interese un labvēlīgās atsauksmes rādīja, ka latvju māksla jau bija ceļa uz starptautisku atzinību un šis ceļš būtu kļuvis vēl noteiktāks, ja drīz pēc tam nesāktos jauna pasaules katastrofa. Devītie Dziesmusvētki notika 1938.gadā Pārdaugavas Uzvaras laukuma jaunuzceltajā estrāde. Kopkorī dziedāja 14456 dziedātāji. Piedalās apvienotais simfoniskais orķestris (250 mūziķi ). Starp devītajiem un desmitajiem.. notika no 1938.gada līdz 1948.gadam – tikai desmit gadi, bet kādi.. Otrais pasaules karš. Latgales ceturtie dziesmu svētki, kuri notiek Daugavpilī 1940.gadā ir pēdējie svētki neatkarīgas Latvijas valstī. Pieticīga apmērā dziesmu svētki notiek vācu okupācijas laikā – 1943.gadā. Šo dziesmu dienu ideja ir saistīta ar Pirmo vispārīgo dziedāšanas svētku septiņdesmitgades atceri. Smagajos apstākļos no vācu okupācijas varas izkaulēta atļauja toreizējam dziedātāju paaudzēm bija gan rūgta, gan laimīga… 1946.gadā Rīga notiek koru skate, bet augustā Komunāru laukumā dzied apmēram 2000 dalībnieku liels kopkoris. Tauta dzied. Varbūt tieši tāpēc dzied – lai šajā kultūras tradīcijā atrastu kādu stipru, nesaraujamu pavedienu, pie kā turēties, kam ticēt…
Divpadsmitie Dziesmusvētki notiek 1955.gadā. Galveno koncertu programmas žanriski un stilistiski ir visai raibas, jo ar savu repertuāru tajās piedalās karavīru kolektīvi, bērnu kori, dejotāji, Arī kopkoru repertuārā masu un sadzīves tipa dziesmas skaists ir lielāks. 1959.gadā -Latgales dziesmu svētki. Šajā novadā tie ir pirmie lielie novada kopdziedāšanas svētki kopš tautai liktenīgās 1940.gada vasaras. Dziesmu svētku tradīciju pārtraukt nav iespējams, taču ir iespējams – īpaši repertuāra jautājumos – pakļaut vēl stingrākai kontrolei, kas arī tiek darīts gan 1960.gada, gan nākošajos pretējo: dziesmu svētku sarīkojuma kļūst gandrīz vai par vienīgo reizi un vietu, kur latviešu tauta var justies kā latviešu tauta. Tie kļūst par latviešu nacionālās pašapziņas savdabīgu glabātuvi. Trīspadsmitie Dziesmusvētki notiek Rīga no 1960.gadā. Notiek “Daugavas“ stadionā. 1960.gadā svētki iezīmējas ar kolektīvu teicamu sagatavotību un augstu māksliniecisko līmeni. Vienpadsmit kori un pieci deju kolektīvi saņem jaundibināto Tautas kolektīva goda nosaukumu. Četrpadsmitie Dziesmusvētki jeb Padomju Latvijas 25. Gadadienai veltītie Dziesmu un deju svētki notiek Rīgā 1965.gadā. Dalībnieku skaits ir mazāks nekā iepriekšējos svētkos, bet kvalitāte skaidri jaušams kāpums, kas izpaužas gan sacensības, gan kopkora dziedājumā. Nobriedusi nepieciešamība repertuāra tematiskai un muzikālai dažādošanai, lai plašajā viduszonā starp himniskām un pacilāti patriotiskām dziesmām un trausli liriskām miniatūrām rastos citas – tematiski un muzikāli patstāvīgas. Piecpadsmitie Dziesmusvētki notiek 1970.gadā. Tā kā koru kvalitāte izaugsmē vērojams būtisks pavērsiens, tad, sākot ar 1970.gadu, koru sacensības vērtē pēc starptautiskajā konkursu praksē aprobētās 25 punktu sistēmas, kas ļauj izvērst precīzāku vērtējumu skalu. Jaunumiem pieskaitāms arī tas, ka rajons koriem piepulcējušies vairāki skolotāju kolektīvi. Tautas koru mazāka sastāva sniegums brīvdabas apstākļos skan akustiski bālāk. Sešpadsmitie Dziesmusvētki notiek 1973,gadā. Lielajā estrāde 14800 dziedātāju, 1444 pūtejorķestra muzikanti, ap 100 koklētāju un 1190 dejotāju. Simtgades svētki visā dziesmu svētku virknē izceļas kā starojošs kalns. Šo kalnu uzcēlusi savlaicīgi sākta gatavošanās, gadu desmitu gaitā izslīpēta organizācijas sistēma, bet galvenokārt milzīgs un neviltots latviešu dzidātājtautas entuziasms. Simtgadi Rīgā izdzīvot grib katrs koris, katrs dziedātājs. Tāpēc arī “ koru karos“ izvēršas vēl nebijušai augsta līmeņa radošas sacensības. Septiņpadsmitie Dziesmusvētki notiek 1977.gadā Izcilākie deju ansambļi un dažādi viesu kolektīvi koncertē Sporta pilī. Šajos svētkos piedalās ļoti plašs viesu kolektīvu loks- astoņi kori un pieci deju kolektīvi. Ievērojami ir audzis Tautas koru skaits. Līderu grupa ir kļuvusi izcili spēcīga, “dziesmu karos“ vadošo kolektīvu starpā iet cīņa par punktu desmitdaļām. Astoņpadsmitie Dziesmusvētki notiek Rīgā 1980.gadā. Kopkorī 17425 dziedātāji, stadionā “ Daugava “ ap 5000 dejotāju. Ap 2000 muzikantu pūtēju orķestrī. 1980.gadā dziesmu svētki tautas koru “Zeltu rindās“ līdzas zināmajiem ieraksta jaunus vārdus: par pirmo vietu ieguvējiem kļūst “ Daile“(Gido Kokars). Šie svētki vēlreiz no jauna apliecina tautas muzikālo gaumi: koriem uztieptās tematiski aktuālas “ viendienītes“ tūlīt pēc svētkiem no atmiņas kambariem tiek izmestas, bet Dziesma paliek. Deviņpadsmitie Dziesmu svētki, kas ve;tīti 40.gadadienai kopš padomju tautas uzvaras Lielajā Tēvijas karā un 45.gadskārtai kopš padomju varas atjaunošana Latvijā, notiek 1985.gadā. Ne pēc vieniem iepriekšējiem svētkiem nebija tā diskutēts kā pēc šiem – 1985.gadā svētkiem. Tieši tāpēc, ka tādu svētku enerģija, izdoma, darbs, tieši tāpēc, ka tie apliecina pašas tradīcijas noturīgumu, taču gribās, lai tie patiešām izdodas. Divdesmitie Dziesmusvētki notika 1990.gadā. 1990. gada dziesmu svētki notiek atgūstamās garīgās un politiskās brīvības zīmē. Svētku programma ir brīva no cenzūras spaidiem, tajā atgriežas daudz aizliegto dziesmu. Un pats lielākais guvums – svētkos piedalās pasaules latviešu diasporas kori un diriģenti. Divdesmit pirmie Dziesmusvētki notika 1993.gadā. Kopkorī 13000 dziedātāju, apvienoto deju kopu koncertos stadionā “Daugava” 10746 dejotāji, apvienotajā pūtēju orķestrī 1600 muzikantu. Uzstājas arī folkloras un tautas mūzikas ansambļu 700 dalībnieki. Ārzemju latviešu kordziedāšanas un tautisko deju amatierus pārstāv 27 vienību 700 ciemiņi. Divdesmit otrie 1998.gadā. XXII Vispārējie latviešu Dziesmu un XII Deju svētki notika šā gadsimta un gadu tūkstoša izskaņas gaisotnē. Tie izvērtās par vispārējiem latviešu kultūras svētkiem, kuros latviešu kultūra bija pārstāvēta pilnā spektrā, aptverot gan tautas mākslu, gan profesionālās mākslas svarīgākās nozares. Svētki kļuva par Rīgas 800 gades svinību ieskaņas gada kulmināciju, šajos svētkos paplašinājās arī svētku nacionālās robežas, ietverot sevī pasaules mūzikas kultūras mantojumu. Latviju kā pasaulei atvērtu zemi iepazina daudzie svētku viesu kolektīvi. Divdesmit trešie Dziesmusvētki. Sākās ar Svētku gājienu kurš veda mūs no pirmo Dziesmu svētku norises vietas – Viesturdārza līdz Brīvības piemineklim, simbolizējot ceļu no pagātnes uz nākotni, no materiālas ikdienības uz garīgu piepildījumu. Noslēguma koncertā, kurā piedalījās 319 koru 12 380 dziedātāji, 35 pūtēju orķestru 600 dalībnieki, 40 deju kolektīvu 480 dalībnieki, folkloras kopas un teicēji. Garīgās mūzikas koncerts, kurā no visas sirds savu lūgšanu Visaugstākajam izdziedāja 23 dažādu žanru kori. Koncerta finālā visi tā dalībnieki kopīgi atskaņoja Riharda Dubras himnu “Te Deum”.(1.)(3.)
Tautastērpi
Daudziem kolektīviem ir sašūti jauni linu krekli, meitām ir saadītas zeķes, uzdarinātas jaunas galvassegas, nomainītas vestes un ņieburi, izgatavoti jauni apavi. Tiešām nu jau palikuši tikai sīkumi, kas lielā mērā atkarīgi no paša cilvēka intereses sakārtot savu tēlu un kolektīva vadītāju attieksmes. Ja ir prasīgs vadītājs, cilvēki domā līdzi, ko dara, un cenšas uz to labāko. Un, kad vajag, atrod līdzekļus. Turklāt ne vienmēr ir vajadzīgi milzu līdzekļi, lai tērpu sakārtotu, ļoti bieži no tā, kas ir, var izveidot tādu variantu, kāds ir vajadzīgs. Katrai sievai bija citādāks lakatiņš, kādu tirgotājs no Eiropas bija atvedis un kādu viņa varēja atļauties nopirkt. Tāpat kaprona zeķes arī tolaik nebija, bet mūsdienu jaunās meitenes nereti pie tautas tērpa grib vilkt tādas caurspīdīgas zeķes. Un arī apakšsvārku tolaik nebija, kur nu vēl špicainu biksīšu, kas velkamas pie izteikta pilsētas tipa tērpa, bet ne pie tradicionālā tautas tērpa. “No kāda veca kokvilnas palaga pie krekla līdz puslieliem jāpiešuj tā sauktā piešuve vai pierietne ar šķēlumiem sānos. Tā ir pietiekami plata, jo krekls ir plats, visu var izdejot, un arī tad, kad griežas dejā, nekas uz augšu neceļas. Līdz šim ir bijis pierasts, ka kultūras nams iedod dejotājam vai koristam gatavu tērpu, ko viņš pēc uzstāšanās noliek līdz nākamajai reizei. Bet tas ir ļoti skaisti, ja ir redzams, ka cilvēkam ir personīga attieksme pret to, ko viņš dara un arī velk mugurā. Un mums nebūt negribas cilvēkus pārtaisīt par klauniem tautas tērpos, jo katram ir savs sejas tips, kas vienam piestāv, citam ne. Viņiem ir jājūtas labi, jājūt tērps un vismaz mazliet ar kaut ko jāatšķiras no blakus cilvēka. Puišiem iesaka katram siet savu kaklautu, sievām izvēlēties katrai savu lakatu vai aubi, lai vismaz ar nelielu detaļu pasvītrotu savu individualitāti. Tāpat jācenšas saglabāt sava novada specifiku, kaut ko tikai šim novadam raksturīgu.(3.)(2.)
Citu domas par Dziesmusvētkiem
Dziesma- tie ir spārni, ar kuriem debesīs paceļas gaišās domas, un nekas nevar uzveikt vai sašķelt ļaudis, kurus vieno kopēja dziesma. Patiess gandarījums, ka ar šo festivālu latviešu balsis savīsies diženā kopkorī ar Eiropas kaimiņu tautām. Vaira Vīķe- Freiberga
Esiet sveicināti MŪZIKAS IEDVESMAS LAUKĀ! Esmu gandarīts un lepns par to, ka tieši Rīgai pieder Eiropas un pasaules koru kopā pulcēšanas lieliskā ideja. Rīga izsenis mācējusi dziedāt. Rīgas kori ir pilsētas svētku un ikdienas neatņemama sastāvdaļa, tie priecē Latvijas klausītājus un plūc ievērojamus laurus pasaules prestižākajos konkursos un festivālos. Līdz ar MŪZIKAS IEDVESMAS LAUKA idejas piedzimšanu Rīgai uzticēts atbildīgs pārbaudījums- kļūt par jaunas tradīcijas izveides vietu. Rīga ar prieku uzņemas šo patīkamo pienākumu un ir pārliecināta, ka iedvesmas nepietrūks. Lai labi skan un līksma kopā būšana.
Jānis Birks – Rīgas domes priekšsēdētājs(2.)
Dziesmu svētu gājiens
1873. gada vasara Latvijas vēsturē ierakstīja jaunu lappusi. No Latvijas malu malām sabrauca dziedāt gribošie latvieši un pieskandināja Rīgu. Tā aizsākās stāsts nu jau 130 gadu garumā, kurā laiks ir atstājis savas pēdas, nemainot svētku būtību, nesalaužot dziesmu garu un saglabājot tradīcijas. Viena no skaistākajām latviešu kopā būšanas un vienotības apzināšanās izpausmēm ir Dziesmu svētku gājiens.
Šogad Dziesmu svētku dalībnieku gājiens būs īpašs. Gan tādēļ, ka, godinot to cilvēku piemiņu, kuri aizsāka latviešu Dziesmu svētkus, gājiens sāksies vecākajā Rīgas parkā Viesturdārzā – tur notika Pirmie Dziesmu svētki, gan tādēļ, ka svinīgi tiks atklāta piemiņas plāksne Latvijas himnas autoram Baumaņu Kārlim. Visas Latvijas koru dalībnieku izdziedāts un dejotāju izdejots gājiena ceļš – pa Ausekļa ielu, pa Kronvalda bulvāri, gar Kronvalda parku, pa Valdemāra ielu, gar Nacionālo teātri, pa Aspazijas bulvāri, gar sirmo Vecrīgu – noslēgsies mūsu tautai vissvētākajā vietā – pie Brīvības pieminekļa.
Dziesmu svētku gājiens ir ceļš no pagātnes uz nākotni, no materiālas ikdienības uz garīgu piepildījumu, ceļš kā mūžīga virzība uz ideālu Latviju.(2.)