Ja runa iet par japāņiem, tad ļoti bieži mēs dzirdam vārdu- geišas. Katram ir savādāka asociācijas ar šīm noslēpumainajām būtnēm un katrs no mums viņas iztēlojas citādāk, bet kā tad īsti ir? Cik daudz mēs par viņām zinām? Kad ir parādījusies šī noslēpumainā būtne? Ko tad viņa īsti dara? Kā viņa to dara u.c. Mans mērķis ir to noskaidrot, lai rastos kāda skaidrība par geišām.
“Geiša”, tieši tulkojot no japāņu valodas nozīmē “mākslinieks” jeb “mākslas cilvēks” (www.wikipedija.org 5. decembris 2007. gads)
Kad un kā tad viņas īsti radās?
Agrākos laikos, pirms 18.gs. Japānā bija stingri aizliegts sievietēm izklaidēt vīriešu sabiedrību, tieši šī iemesla dēļ geišas sākotnēji bija vīrieši, kas izklaidēja sanākušo publiku, paralēli uzstājoties ar mākslinieciskiem priekšnesumiem. Sākot no 18.gs. parādās pirmās geišas sievietes. Ir dzirdētas dažāda versijas kā parādījās geišas un kādam nolūkam, bet viens no ticamākajiem ir- kāda brīvo mākslinieču grupa pārņēma prostitūtu biznesu, piedāvājot saturiski kvalitatīvākus dziesmu un deju programmas vīriešu pasākumos. Ap 19.gs nabadzīgākie japāņi pārdeva savas meitas geišu mājām jau 5-6 gadu vecumā un turpmākos 10 gadu viņas tika apmācītas geišas arodam, taču mūsdienas meitenes uz šo skolu dodas tikai pēc pamatskolas beigšanas lai pēc vairākiem gadiem kļūtu par geišu, taču tikai neliels procents no studentēm kļūst par sekmīgām geišām. ( www.tvnet.lv 27.decembris 2005.gads)
Ar ko geišas nodarbojas?
Šajā skolā meitenēm māca japāņu mākslu, mūziku, dziedāšanu, dejošanu, māca vadīt tējas ceremonijas, samisena spēli (samisens- japāņu mūzikas instruments ar 3 stīgām, to spēlē ar plektru, kas veidota no ziloņkaula) . Geišas mācījās spēlēt arī citus instrumentus kā- cucumi (maza bundziņas) tās tur uz pleca un spēlē ar roku, okava ( lielākas bundziņas) tās atbalsta uz ciskas, taiko ( vislielākās bungas) šīs jau tiek noliktas uz palikņa un spēlētas ar vālītēm, fue (flauta) un koto (japāņu tradicionālais mūzikas instruments ar trīspadsmit stīgām). ( www.wikipedia.org 5.decembris 2007.gads).
No visām geišu mākslām deja ir visiecienītākā. Dejas skola ir izveidojusies no kabuki teātra. Dejas laikā sejai ir jābūt pavisam neizteiksmīgai, it kā atdarinot teātra masku. Parasti deja ir vesels stāsts, kurš tad ar geišu palīdzību tiek izstāstīts. Geišas zina ļoti daudz un dažādu dziesmu veidus, no kurām visizplatītākās ir balādes. Balādes ir gari gabali no kabuki teātriem, kuros tiek izstāstīts kāds notikums. Otrs populārākais ir muzikālie dzejoļi. Tiem vairs nav tik nopietns saturs kā balādēm – tas ir vienkāršs, īss dzejolis, kuru dzied. Dziedāšanas īpatnība ir tāda, ka tradicionālajā japāņu dziedāšanā ir daudz trallināšanas un dziedāts tiek dziļi rīklē, skaņa nāk no deguna nevis mutes.. kas ir interesanti, tad Rietumniekiem šī dziedāšana atgādina kaķu ņaudēšanu, bet domājams, ka tas tikai tādēļ, ka viņi nav pieraduši pie šāda muzikālā izpildījuma. ( www.wikipedia.org 5.decembris 2007. gads)
Geišu tēls.
Tas, kā geišas izskatās vizuāli nevienam nav noslēpums. Visi uzreiz acu priekšā redz trauslu japāņu sievieti tērptu smalki darinātā kimono ar sarežģīti veidotu frizūru, sarkanām lūpām un koka kurpītēm, bet īstenībā, tas viss nemaz nav tik vienkārši. Geišu ģērbšanās laiks ir vairākas stundas un ir ļoti sarežģīts process. Geišas matu sakārtojums ir kā nevainojami sašķelts persiks, grims sarežģīts kā krustvārdu mīkla un apģērbs kā tikko izplaucis lotosa zieds.
Geišu frizūrās ir ievīti brīnumaini ziedi, skaisti rotājumi un krāsaini lakatiņi, tomēr sprādzes geišas atļaujas likt tikai tad ja ir jāvada tējas ceremonija. Lai saglabātu šo brīnišķo frizūru geišas guļ uz īpašiem spilveniem, kas atbalsta tikai kakla daļu. (www.galms.lv 13.junijs 2007.gads)
Geišas grimā uzsvars ir uz melnajām līnijām apkārt acīm, jo tās ļoti kontrastē ar balto seju un spilgti sarkanām lūpām. Uzliekot balto grimu, nenokrāsotu atstāj vien trīsstūri uz kakla, kas iekvēlina un sajūsmina Japānas vīriešus. Japāņi uzskata, ka tieši kakls ir visskaistākā un erotiskākā ķermeņa daļa, tāpēc arī kimono aizmugurē ir tik liels kakla izgriezums. (www.galms.lv 13.junijs 2007.gads)
Geišas apakšveļā īpaši iecienīta krāsa ir sarkanā, kas simbolizē ne vien seksualitāti un agresiju, bet arī skaistumu un laimi. Apakškimono tiek piediegtas attiecīgas krāsas apkaklītes, kuras var būt tik sarkanas kā ziedošas magones vai arī tik baltas kā pirmais sniegs, kas, gājputniem kliedzot, iekrīt man matos. Geišu mācekles valkā ļoti spilgtus virskimono, lai pievērstu sev lielāku uzmanību, savukārt geišas, kuras sevi jau ir pierādījušas, var atļauties nēsāt kimono ļoti mierīgās krāsās. Īpašas uzmanības vērts ir sarežģītais un ritualizētais ģērbšanās process, kurā geišām parasti palīdz profesionāls palīgs un pat tad tas var aizņemt vairāk nekā stundu. (www.galms.lv 13.junijs 2007.gads)
Tējas rituāls.
Japānā ļoti svarīga uztura sastāvdaļa ir tēja. Tējas dzeršana nav parasts, ikdienišķs process, bet gan vesels rituāls, kurā ļoti liela loma ir arī geišām. Šo tējas rituālu viņas apgūst tajā pašā skolā kur pārējās iemaņas. Dzēriena gatavošanai viņas izmanto tējas pulveri, kuru maisa ar karstu ūdeni, līdz rodas putas. Tēju gatavo porcelāna bļodiņās ar bambusa putotāju. Japāņi nekad nesaldina tēju un nepievieno tai garšvielas, bet saldmi gūst, ēdot tējas kūkas. (www.pickwicktea.com 5.decembris 2007.gads)
Par nevainību.
No izvirtības ir arī savs labums — nevainības zaudēšana tiek atalgota ar aizspriedumu zaudēšanu. Tā esot teicis franču filozofs Denī Didro.
Geišas nevainību sauc par midzuagi, un par to tiek rīkotas izsoles. Tāpēc nevainīgo geišu iegūst vīrietis, kurš samaksā vislielāko naudas summu, vienlaikus kļūstot par šīs geišas midzuages aizbildni. Tas gan viņam nedod nekādas tiesības, un par savu samaksāto naudu viņš neko vairāk par vienu nakti neiegūst. Midzuages izsolītāja piedāvā vīriešiem sacensties. Tiek saceptas speciālas kūciņas Ekubo. Tās darina no rīsiem, un kūciņām vidū ir sarkans dekorējums. Tad geiša šīs kūciņas dāvina katram vīrietim, kurš, viņasprāt, ir ieinteresēts viņas midzuagē. (www.apollo.lv 26.jūnijs 2007.gads)
Geišas veicina tūrismu.
Arī geišas liek savu daļu valsts tūrisma attīstībā. Šā gada vasarā geišas rīkoja īpašu konferenci Japānas pilsētā Čikumā. Konferences laikā geišās iepazīstinājušas ar sevi un savu arodu, stāstījušas konferences apmeklētājiem ar ko nodarbojas, izklāstījušas sava darba specifiku un izklāstīja tūristu iespējas attiecībā uz geišām. (www.nra.lv 2.jūnijs 2007.gads )
Interesanti, patiesi stāsti.
.
Kokina jeb īstajā vārdā Kajo Kaburaki piedzima 1909.gada 24.septembrī un jau pusaudzes vecumā kļuva par geišas mācekli. Japānā grācijas, talanta un skaistuma dēļ ļoti iecienītās profesijas pārstāves nav prostitūtas, kā bieži vien kļūdaini uzskata Rietumos. Kokina reiz apsvērusi iespēju pamest šo profesiju un apprecēties, taču Otrā pasaules kara laikā viņas izredzēto nosūtīja uz Sumatras salu Indonēzijā, kur viņš arī gāja bojā. Kopš tā laika viņa dzīvo un strādā netālu no Tokijas esošajā kūrortpilsētā Atami, dienā trenēdamās dejas mākslā un mūzikā, vakarā izklaidējot viesus. Kokina gan atzīst, ka pēdējā laikā atteikusies no dejošanas un baltā sejas grima, taču joprojām spēlē japāņu tradicionālo trīsstīgu instrumentu “sjamisenu” un skaļi dzied klasiskās japāņu dziesmas. Lai gan vecā sieviete stāsta, ka nekad nav slimojusi, pat ar geišām raksturīgo ceļu kaiti, kas rodas no ilgās tupēšanas uz ceļiem uz cietās grīdas, viņai tomēr nav nekādas ilgdzīvošanas receptes un viņas dienas režīms ir pavisam vienkāršs – “guļu, pamostos un ēdu”. Viņa atzīst, ka pagātnē viņai ne vienmēr šis darbs bijis pa prātam, taču tagad viņa ar nepacietību gaida vakaru, vienalga, vai jāizklaidē viens vai simts viesu. Tomēr viņa žēlojas, ka pēdējā laikā apmeklētāji labāk dodas uz karaoke bāriem, nekā ļauj sevi izklaidēt geišām. 1965.gadā Atami strādājušas 1300 geišas, bet tagad vairs tikai 230. Tomēr Kokina apgalvo, ka viņu joprojām interesē sarunas ar jauniem puišiem, un viņa joprojām pērk daudz jaunu kimono, lai vienmēr būtu moderna un pievilcīga, lai gan atzīst, ka viņai nav tik daudz iespēju, lai tos visus uzvilktu un izrādītu viesiem. (www.easyget.lv 3.decembris 2007. gads.)
Divdesmit trīs gadus vecā Kimina strādā Kioto par geiko – tā šajā apkaimē sauc geišas. “Kad es atklāju vecākiem, ka vēlos kļūt par geiko, viņi sacīja – par ko gan tu domā? Viņi negribēja sūtīt savu meitu uz šo dīvaino pasauli.” Kimina pirmo reizi ieraudzīja maiko – geišu mācekli – televīzijā, vēl mācoties pamatskolā. „Es nodomāju, ka viņa izskatās kā princese,” atceras meitene. “Vēlāk man vajadzēja pārliecināt māti, ka tā ir nopietna profesija. No otras puses, mans tēvs ir ļoti spītīgs, tāpēc mēs viņam melojām, teikdamas, ka es dodos uz parastu skolu.” Kiminas pienākums ir izklaidēt viesus, kas ielūgti uz svinībām tējas namiņā, restorānā vai viesnīcā: “Man jāielej dzērieni, jāuztur saruna un jāizklaidē viesi ar mūziku un dejām. Visvairāk man patīk spēlēt šamisenu. Man arī jālasa laikraksti un jāskatās televīzija, lai es zinātu, kas notiek, kas ir jauns un populārs,” piebilst geiša. Viņa atklāj, ka mūsdienās japāņu mājās bieži ir rietumniecisks interjers un arī dzīvesstils, tāpēc geišu pienākums ir saglabāt arī kultūras tradīciju – apciemojot viņas, viesiem ir iespēja neaizmirst un iepazīt tradicionālos tērpus, runas un uzvedības stilu. Kimina atzīst, ka ir arī klienti, kas ierodas, lai satiktu kādu konkrētu geiko – šādās attiecībās var būt arī kas vairāk par nevainīgu izklaidi. “Man reizēm ir klienti, kas salasījušies muļķības par attiecībām starp geiko un vīriešiem. Nākas viņiem atgādināt – lai ko jūs arī nebūtu lasījuši, tas ir pilnīgi nepareizi, mēs neko tādu nedarām. Ja vīrietis man pieskaras, es par to pastāstu savai mātei (aģentei), un viņa ienāk telpā, lūdzot klientu apsēsties blakus viņai, un pajoko par viņa uzvedību, lai neizjauktu svētku atmosfēru. Neviena geiko neguļ ar klientiem – tas nav atļauts.” ( www.una.lv novembris 2004.gads )