Gruniga komunikāciju modeļi

Gruniga četri modeļi.

Pirmais un visvienkāršākais no tiek ir publicitātes modelis. Vienvirziena komunikācija no informācijas raidītāja pie saņēmēja, lielā mērā atgādinot pirkšanas un pārdošanas aktu un nedaudz asociējoties ar propagandas jēdzienu, kuru PR sakarībā mēdz lietot ļoti nelabprāt, taču kura būtībā kopš sākotnējā Katoļu baznīcas definējuma nekas jauns nav parādījies. Turpretī jauns pavērsiens bija masu mēdiju intensīvā klātbūtne un iekļaušanās šajā komunikācijas modelī līdz PR parādīšanos. Šajā mirklī dzimst PR publicitātes fenomens/efekts kā apzinātās produktu/personu/ organizāciju/iestāžu publiskas popularitātes nodrošinājums. Pirmie to sā

ā
āka praktizēt ASV preses aģenti, te dzimis arī izplatītais apgalvojums, ka nav nekā ļaunāka par sliktu publicitāti (sliktu slavu), un izveidoti priekšstati, kas dod padomus, kā šo negatīvo parādību novērst. Tai pašā laikā transmisīvā komunikācija nodrošina arī pozitīvu publicitāti un plaši tiek izmantota šodienas PR un reklāmas akcijās, īpaši priekšvēlēšanu kampaņu laikā.

Otrais modelis- informācijas piesātinājums, kas pieprasa plašas un daudzpusīgas informācijas piegādi. Pionieris šajā jomā bija „New York Times” bijušais žurnālists Ivy Ledbetter lee (1880- 1934), kuru pamatoti uzskata par PR pamatlicēju. Ti
i
ieši viņš savulaik ieteica Pensilvānijas Dzelzceļa virsvaldei atklāti paust publikai visus faktus par situācijas stāvokli, arī tos, kas no dzelzceļa uzņēmuma vadības viedokļa bija nevēlami publicēšanai. Viņš norādīja, ka atklātas attiecības ar presi ir stratēģiska metode, kas atmaksāsies laika gaitā. Ru
u
unājot par saviem principiem, Lee atzīmēja: „.preses biroja (PR- S.V.) darbā nav nekādu noslēpumu. Viss darbs tiek darīts atklāti. Mēs piegādājam ziņas [..] ziņojumu veidā, un mūsu mērķis ir atklāti, vaļsirdīgi biznesa koncernu un publisko institūciju vārdā piegādāt Amerikas Savienoto Valstu presei un līdz ar to precīzu un nekavējošu informāciju par jautājumiem, kas interesē un būtu jāzina publikai” (Gruning, Hunt, 1984). Šāda pieeja atgādina žurnālista darbu, kad maksimāli plašs argumentācijas spektrs tiek uzskatīts par vislabāko publicistikas priekšnosacījumu.

Taču ne vienmēr vispusīga un dziļi argumentēta informācija panāk vēlamo. Neveiksmes iemesli var būt vairāki- kultūras, izglītības, pasaules uzskata u.c. konfliktus ieskaitot. Šajā situācijā PR mēdz izmantot nākamo modeli- pārliecināšanu (pierunāšanu). Pārliecināšana ir ilglaicīgu pūliņu rezultāts, bet pierunāsāna ir PR sprinta distance jeb konkrētās situācijas ri
i
isinājums. Amerikāņi gan liero tikai vienu jēdzienu- „persuasion” (pārliecināšana, pierunāšana). Gruing šo procesu raksturo kā scientific persuasion, kurā iekļaujams publikas viedokļa pētījums un tikai uz šīs izpētes pamata izveidojama pierunāšanas platforma ar pārliecināšanas efektu. No šejienes izriet tā saucamais atgriezeniskais jeb divu ceļu (two-ways) modelis ar asimetrisko komunikāciju. Minēts PR komunikatīvās nostādnes īstenais autors ir Edward L. Bernays (1891-1995), kas, kā jau minēts iepriekš bija cieši saistīts ar Freida teorijām un tāpēc jau savos agrīnajos darbos uzsvēra PR uzdevumu respektēt sabiedrības va
a
ajadzības un interese. Tai paša laikā sabiedrības intereses bija jāsinhronizē ar PR pasūtītāja interesēm, un no šejienes, protams, dzimst pārliecība par nepieciešamību pierunāt un pārliecināt. Gruning un Hunt savā rokasgrāmatā „Managing Public Relations” (1984) komentē šo nostāju nedaudz sarkastiski: „Jums jārauga, lai rīkojaties sabiedrības interesēs, taču jūsu loma šajā darbā ir šāda- jums jāatrod tas, kas publikai jūsu uzņēmumā varētu patikt, pēc tam šis aspekts ir jāparāda tā, lai tajā viss būtu saskatāms un lai tajā būtu redzami visi vērtību un attiecību paraugi, kas ir būtiski, un lai tie auditorijai asociētos ar šo organizāciju.” Šādu metodi autors sauca par „piekrišanas konstruēšanu” (ingeneering of consent).

Ceturtais modelis ir dialogs simetriskas komunikācijas apstākļos. Runa šajā gadījumā ir nevis par pļāpāšanu, sarunu vai diskusiju, bet gan par konstruktīvu dialogu jeb saziņu. Nav noslēpums, ka dialoga forma ar tā principiālo atklātumu un rezultāta risku jau sen atbaida daudzus PR praktiķus, kas bieži lieto tiešo mārketingu kā iespējamu dialoga variantu. Meklējumu un koncepciju šajā virzienā ir daudz (Peter Szyszka, Lothar Rolke, Roland Burkart). Jau 50. gados Scott M.Cutlip kā viens no pirmajiem PR pētniekiem formulēja šo modeli, raksturojot to kā centienus izveidot starp organizāciju un sabiedrību „harmonious adjustment”- harmonisku sakārtošanos (Cutlip, 1952). Nākamo teorētisko soli šajā virzienā spēra Harol Burson, precizējot PR uzdevumu „ kā prasmi saprotami paskaidrot tautai biznesa institūciju mērķus ” (1974). Harmonija un saprotamība nav iespējama bez abu pušu līdzsvarotības jeb dialoga