Jānis Akuraters

Laikā, kad savus darbus raksta J.Akuraters, daiļliteratūras saturiskā un žanriskā būtība ļoti mainās. Tajā laikā notiek krasas pārmaiņas sabiedriskajā dzīvē un vislielāko atbalstu gūst filozofiski un patriotiski darbi. Tajā laikā parādās arī jauni literatūras žanri un veidi – visādu veidu pasakas (literārās, pasaku lugas), liroepika, psiholoģiskā drāma. Parādās darbi ar impresionisma iezīmēm, šajā sakarā uzmanību gūst J.Akuratera darbi – garie stāsti. Tie ir interesanti savā stilā (liriski stāsti, psiholoģiski stāsti, bērnības atmiņas). Šīs sabiedrības iekšējo nesaskaņu sakarā visus jaunos rakstniekus sāka dēvēt ar

r
rī par dekadentiem, jo viņu darbos jaunromantisms un individuālisms, simboliskie tēli un impresionisma iezīmes bija pārāk manāmas. Tie bija rakstnieki, dzejnieki, kuri publicēja savus darbus žurnālos “Kāvi”, “Dzelme, “Pret sauli”. Turklāt viņi atteicās pieņemt faktu, ka varētu mākslu pakļaut politikai vai kādiem citiem cieši nosacītiem mērķiem. Viņu skatījumā estētiskais, personības brīvība un individuālais bija augstākā māksla un vienīgais ceļš uz labu mākslu. Viņu skatījumā māksliniekam bija vajadzīga neierobežota brīvība izvēlēties par ko rakstīt un kā par to rakstīt. Minētajā laika po
o
osmā, kā tiek rakstīts literatūras kritikās, strauji pieaudzis lirisms visos epikas žanros, bet noveles, stāsti zaudē savu stilistiskās īpašības un sāk atgādināt dzejiskus tēlojumus, fantāzijas, atmiņas. Tēlu raksturojums šādos darbos ir nekonkrēts un izplūdis, tēlojuma sfēra ir tikai autora subjektīvo iz
z
zjūtu lokā. “Vecā” vēstījuma vietā nāk savdabīgs saistītās valodas pārveidojums prozā ar epitetu un dažādu neparastu tēmu un tēlu bagātību. Liekas, ka tā laika mākslinieciskie meklējumi liecina par noteiktu tendenci būt tālāk no tiešās dzīves un reālā vispār. Arī J.Akuratera darbiem tas ir raksturīgs. Ja runājam par J.Akurateru, tad zināms, ka viņa “skolotāji bijuši tādi romantisma teorētiķi un praktiķi kā Novaliss, Nīče, artī K.Hamsuns un H.Ibsens, top skaidrs, ka cilvēka personības brīvība viņam bijusi visa sākums un gals.” J.Akurateru pievilcis viss, kur cilvēk kā indivīds jūtas brīvs un nav saistīts, kur viņš var sevi apliecināt un izkopt, jo tikai caur katru atsevišķu cilvēku varētu rasties visiem kopīga cilvēcība.

Šādiem darbiem, manuprāt, ir jūtams cauri kāda no galvenajiem varoņiem pārspīlētais egocentriskums. J.Akuratera da
a
arbos bieži dvēsele tiek izteikta visai plaši, it kā tā būtu paša cilvēka raksturotāja, kas uztver visus ārpasaules impulsus, tos izšķirojot un izsijājot sliktos, atstājot vienīgi patiesību, kurā ir mūžīga un nebeidzama tieksmes pēc skaistuma un taisnības. Par to ir rakstīts arī manifestā “Mūsu mākslas motīvi”: “Vienīgi reālais, ko var saprast un aptvert cilvēka apziņa, ir viņa dvēseles iekšējie, dziļākie pārdzīvojumi.” Šie atzinumi ir ļoti svarīgi, jo diezgan precīzi raksturo jaunromantiķu mākslas pamatnosacījumus un metodes: pasaules tēlojums tikai un vienīgi ca
a
aur indivīda paša uztveri, caur paša piedzīvotajām sajūtām. Īstā dzīve ir tikai iemesls un pamudinātājs iekšēju atziņu gūšanā. Vēl kas man likās īpaši izcelts, ir tas, ka netiek ētiskais, morāli pareizais tik ļoti uzsvērta kā māksla un skaistums. Tiek ieteikts skaistais kā kaut kas pavisam īpašs un augstu vērtējams. “Izveidojās visai savdabīgs īsprozas tipoloģiskais paveids, kuru nosacīti var dēvēt par “jūtu biogrāfiju” jeb grēksūdzes tipa stāstu. Darbus ar nedaudz konkrētākām žanra robežām šeit nosauksim par romantiski liriskām novelēm. To pamatprincipi: ļoti subjektīva attieksme pret īstenību, “liriskais varonis” – pats autors. Izteikti lirisks ir vēstījuma stils – refleksijas dominē pār darbību, dialogiem. Stils emocionāli sakāpināts, nereti arī patētisks.” Balstoties uz šīs teoriju, sanāk, ka daudzi tā laika autori sacerējuši līdzīgus darbus, jo daudzu autoru, protams, arī J.Akuratera liriskajā prozā diezgan plaši izmantoti romantisma un arī modernisma simboli – nakts, migla, sapnis, maska. Bieži vien rosība notiek tumšā laikā, naktī, kad viss zaudē savu konkrētību un asumu un kļūst mazliet nedabisks un biedējošs, arī nereāls. Varētu pat sacīt, ka viss konkrētais darbs bieži vien vai pārpildīts romantisma un lirisma. Pamatnoskaņa tam visam ir divējāda – vai nu mīlestības alkas un sāpes, skumjas, vai nu milzīga sajūsma un prieks.

Šajās formās rakstītie darbi, šķiet, pārstāv romantikas ideālāko variantu – sapni un ilgas par cilvēka neatkarību un brīvību cilvēku vidū un romantiskas personas eksistēšanu, varoni ar ļoti izteikti atklātu jūtu dzīvi. Visādu acumirkļu, pēkšņu izjūtu un iespaidu fiksēšana dziļu pārdzīvojumu vietā. Arī tas, kā tiek emocijas izteiktas – nenoteikti, fragmentāri, saraustīti – tas liecina par impresionisma ietekmi. Tā jaunais dzīves uztveres, izzināšanas attēlošanas veids iegūst citu saturu, tās zaudē it kā savu asumu.

J.Akuraters savus prozas tēlus veido uzticīgi romantisma principiem. Viņu raksturā, liktenī, dzīves principos vai vēlmēs ir kāda sevišķa noslēpumainība, visbiežāk gan kas neparasts, taču tas nav pārspīlēts, jo nāk no parastas vides. Piemēram, darba “Degoša sala” varoņu neikdienišķība izpaužas viņu nepraktiskumā, nespējā normāli iekļauties reālajā kontekstā, loģiskā prāta un pierasto cilvēka vajadzību jau sen nosacītajās prasībās. Tieši šis ‘neprakstiskā’ sapņotāja tips ir jūtīgais, biklais mīlētājs, poētiskās dvēseles īpašnieks Smailis Zimza. Tāpat arī ģēniji, ne ģēniji – jaunie mākslinieki garstāstā “Puķes ziemeļos”. J.Akuratera liriskajā prozā manāms arī, manuprāt, liels subjektīvisms. Liekas, ka visi viņa radītie tēli ir autora paša atspoguļojums, jo viņu teiktajā jaušami līdzīgi uzskati un domas, tāpēc šo tēlu vispārīgajam raksturojumam ir maza nozīme. Tas ir raksturīgs romantismam un arī J.Akurateram, ka nav tik svarīgi attēlot ko konkrētu lietā, bet gan uzsvērt sevis paša attieksmi pret to, vērtējumu par to. J.Akuratera literārie tēli nemitīgi izjūt garīgu diskomfortu, gandarījumu trūkumu, kas liedz būt mierā ar jau sasniegto. Tie ir vairāk vai mazāk aktīvi ļaudis, kas laužas ārā no ikdienības un pierastības, no personību ierobežojošām lietām. Īpaši kolorīti prozā ir dažādo raksturu dabasbērni, mīlētāji, kā arī ir daudz sieviešu tēlu.

“Kalpa zēna vasarā” kalpa zēns Jānis arī ir pats autors jaunībā. Arī stāsta varonim ir sapņotāja tieksmes un autoram raksturīgie ‘vaibsti’. Dzīvi viņš dzīvo un izdzīvo, viņš to slavē un bauda. Viņš mīl strādāt, par darbu ir prieks. Arī dabai ir liela nozīme stāstā, tā nav kā blakus eksistējoša dekorācija, bet gan tā ir tepat blakus ar savām skaņām, smaržām, dabas skatiem gan naktī, gan dienā.

Tēlu vidū mākslinieciski svarīgākie noteikti ir tēli ar simbolisku nozīmi. Piemēram, fantāzija “Sātana sapnis.” Kā Sātans vēlas jau radītos cilvēkus pārveidot, lai tie nebūtu vergi, sātans tāpēc liek cilvēku krūtīs jaunu sirdi, kas ir skaista par skaistāko dzintaru. Taču tas izrādās tikai sapnis, un autors ir neapmierināts ar cilvēka būtību kā tādu.

J.Akuratera darbu varoņi ir cilvēki, kuriem vajag visu vai neko, viņi nespēj izvēlēties vidusceļu, viņi grib visu no jaunā, neapsīkstoši skaistā un cēlā meklētāji, nekad neatrodamās patiesības racēji – zvejnieka dēls, staltais daugavietis Daumants (Uz Sauleskalnu). Sauleskalna princesē Liesmā ir it kā tā pilnīgā un absolūtā brīvība, un uz to nespēj aizkavēt pat stāvās klintis, ne dēmons Bads. Pat nāve nespēj mierināt šīs meklējumu alkas, to liecina vīnstīga, kas, pretojoties ziemām un saliem, ik pavasari tiecas pret sauli. Darbā rasts interesants dabas tēla pielietojums. Tas ir izskaidrots, ka arī katrs augs tiecas pret sauli un nekad to nesasniegs, kādēļ putni nedzīvo mūžīgā vasarā un siltumā, bet pavasaros lido atpakaļ uz mājām. Skatoties J.Akuratera biogrāfijā, šķiet viņš pats ir bijis šī mūžīgi strīdīgās meklētājs. Šie meklējumi bieži vien nemaz to nenozīmē vārda tiešajā nozīmē, bet varoņa gaitas tomēr neļauj ieslīgt ikdienā, pierastībā, kas tomēr ir svarīgi. Piemēram, noveles “Svešinieks” galvenais tēls Vitauts ir pārliecināts, ka, ja ļausies pelēkajām masām un tikpat pelēkajai ikdienai, viņš nomirs visādā veidā: gan garīgi, gan fiziski, protams. Arī viss skaistais, viņa karstā un kvēlā sirds nomirs.. Viņš ir tāds iekšējs nemiers un trauksme, dzenoties pēc nebijušā, neredzētā, nepierastā, viņš negribēja zaudēt iespēju ‘aptaustīt’ visu. Tāpat ir darbā ”Kalēja dēls”. Vienalga ko – meklēt, jūsmot, redzēt, varbūt pat zaudēt, bet tikai ne būt mierā un pierastībā, pelēkajā dzīvē. Arī Jānis Krauklis ir ar mūžīgā meklētāja ‘zīmogu’. Viņš dodas pasaulē, lai meklētu sauli, skaistumu un brīvību. Arī tāpat beigās nāk vilšanās visā, jo laiks iet un viss noveco, arī skaistums zūd un pieaug zināms cinisms pret pasauli.

Neskatoties uz to, ka lielākoties J.Akuratera varoņu centieni netiek īstenoti, tie parasti ir enerģijas un uzņēmības, un ticības pilni. Piemēram, novele “Dieves meklētājs”. Galvenais varonis ir it kā, es tā domāju, pārsmalks savā būtībā, mīl izsmalcinātu skaistumu, bet neviena sieviete tam to nevar dot, jo katrā ir tikai mazliet no iedomātās pilnības, ko viņš ir redzējis Venēras skulpturālajā veidolā. Viņš meklē dievīšķi skaistumu – dažā viņam patīk acis, dažā gaita, smaids – tas viss ir tikai daļiņas no visa veselā. Viņš atzīst, ka meklē un meklēs mūžīgi, bet arī, ka viņš sev neko nevar padarīt, lai cik tas sāpīgi nebūtu, viņš atzīstas sev, ka dzīvē tas nekad nenotiks. Šī apziņa, ka nav tās pilnības, rada vēl lielāku vēlēšanos pēc pilnīgā un Sils tomēr paliek mūžīgais meklētājs.

Lai gan pieprasīts tiek ļoti augsts garīgums un ideālu pilnība, tomēr romantisms nav abstrakts. Dzīvēs burvība un traģisms ir acumirkļa notikums. Man vislabāk patika citāts no noveles “Mana vismīļā”: “Kad atzīsti, ka dzīvība ir skaistums un acumirklis, tad mostas ārkārtīgi salda laime sirdī”. Tad šie ir tie mirkļi, no kuriem veidojas lēnām mūžīgais un veselais, jo mīlestība taču arī ir kā veselums no maziem gabaliņiem – sāpīga, kvēlojoša, sapņaina, klusa. J.Akuratera darbu galvenie varoņi īpaši nenopūlas ar nopietnu problēmu risināšanu, bet gan spēj spēcīgi pie-un pārdzīvot katru mirkli, sajust un izprast savas dvēseles smalkākās trīsas. Piemēram, darbā “Dzīvības spēks”, kur cilvēks izlēmis pamest šo pasauli, tūlīt arī to darīs, bet.. Nodomu izjauc viens vienīgs mirklis, kad viņš ierauga kādas kundzes skumjās acis – tās viņam atdod dzīvesprieku, jo šajā neiegūtajā bija savs skaistums. Nezinu. Ko es teiktu par šo darbu, laikam pārāk vienkāršots skatījums, bet man liekas, ka, tie, kas visvairāk domā par pašnāvību, to nemaz nespēj izdarīt, jo ir pārāk lieli egoisti savā būtībā. Doma par dzīvību kā par dzīves centrālo principu, man šķiet, ir dziļi iestrādāta darbā. Šeit apvienojas kaut kādas zināmas egocentriskas tendences, pašsaglabāšanās un pašaizsardzības instinkts, paša indivīda dzīves izpratne un tās cena. Viņš ieraudzīja to, kas glābtu viņu – kādas svešas sievietes skaistās, skumjās acis.

Par impresionisma iezīmēm J.Akuratera darbos. Man šķiet, ka impresionisma iezīmes ir autora fiksētie, atsevišķie, savstarpēji pat nesaistītie mirklīši, kas tomēr iesēžas atmiņā. “Draugu sejās” sastaptie cilvēciņi – svešais japāņu princis, kas tērpies tumšzilā zīda apģērbā, kurš, neskatoties uz milzi pārdzīvojumiem, ir gaišs un jauks cilvēks. Norvēģiete Helga, ar to saistītie pārdzīvojumi tikai sasmaidoties vien. Man liekas, ka asumu darbā uztur tieši tas, ka ‘runā’ acis, bet nav vārdu. Tas vien, kā meitene iebrien jūrā, kā plīvuru vējš norauj, kā kāds viņu saķer – šķiet, ka tas ir tas mirklis, kura dēļ ir vērts dzīvot. Katrs no šiem cilvēkiem ir kā mirklis – zūdošs, bet neaizmirstams. Stāstā “Apiņi” šis moto, man liekas, gūst lielāku pamatojumu, kā iepriekš minētajā darbā. “Apiņos” ir īsts baudas un skaistuma slavināšana, kas parāda, cik skaistais ir mānīgs un nenoturīgs, jo īpaši cilvēki – Dagdai patīk klasiskā mūzika un dziesmas siltajā rudens saulē Daugavas krasta vecajā mājā – tās ir kā atmiņas par skaistāku pagātni, nekā tā bija, par idealizētāku pagātni. Izteikts individuālisms.

Impresionisms ir arī jūtams sieviešu portretējumā. J.Akuratera prozā ir daudz skaistu sieviešu, ar sevišķu baudu un patiku tiek aprakstīts daiļums un estētiskai valdzinošais veidols.. Pasaules padziļināta izpratne rada arī padziļinātas skumjas, sāpju izjūtu, šaubas, personības sašķelītbu. Savās izjūtās patiesas un tādēļ skaistas ir mazā Līziņa stāstā “Līza”, arī saimniekmeita Alma no “Kalpa zēna vasaras”, Rūtiņa poētiskajā atmiņstāstā “Degošā sala”. Ļoti smalks liriskums apdveš arī pirmo, nenobriedušo mīlestību “Kalpa zēna vasarā”. J.Akurateram raksturīga turēšanās starp dziļu intimitāti un erotisku tīksmināšanos, dažreiz pat zaudējot māksliniecisko līdzsvaru.

Poēma prozā “Uz Sauleskalnu” tapusi laikā, kad Latvijā sākas Pirmā pasaules kara darbība. Bet savā darbā autors lasītāju aizved uz tādu savdabīgu pasaulīti, kur viss mirdz un laistās, kur cilvēki ir īsti mākslas gardēži un skaisto mirkļu baudītāji. Skaistāks kā dzīve ir dzīves sapnis – tāds ir visur daudzinātais šī darba moto. Šis darbs ir rakstīts tādā, man šķiet, īpatnējā formā, ka tas man vairāk atgādina lirisku dzejoli, kas rakstīts tekstā. Tas ir kā tādu ilūziju vai sapņu apkopojums, kas saistās ar ļoti emocionāla stāstītāja būtību.

J.Akuratera noveles un garie stāsti, liekas, garuma ziņā ir pilnīgi vienādi. To varoņu izjūtu un emociju tēlojums varbūt ir nedaudz spraigāks, apkārtējās vides raksturojums it kā nomāc saturu, varoņu tēlojums nav īpaši konkrēts, kā jau sākumā minēju. Darbos kāds sīkums, nejaušs iespaids, kāda lieta bez jebkādas noteiktas lomas pēkšņi izvirzās priekšplānā un kļūst pat galveno apspriežamo objektu, pēc tam sižeta līnija sadalās un sākas vairāki, savā starpā nesaistītu notikumu risinājumi. Tas it kā nedod novelei raksturīgo, stigrāko kompozīciju. J.Akuraters ‘bijušajai’ novelei pievieno kaislības un nemieru ar spilgtām metaforām, kuras saista ar visādu smaržu un krāsu priekšstatiem un aprakstiem, kas nebija līdz šim raksturīgi.

Leave a Comment