Eiropas Savienības un Latvijas attiecību veidošanās

SATURA RĀDĪTĀJS

SATURA RĀDĪTĀJS 1
IEVADS 2
LATVIJAS BANKAS LOMA VALSTS VIRZĪBĀ UZ EIROPAS SAVIENĪBU 3
ĀRĒJĀ TIRDZNIECĪBA 4
EIROPAS SAVIENĪBAS UN LATVIJAS ATTIECĪBU VEIDOŠANĀS VĒSTURE 5
ĀRĒJĀS TIRDZNIECĪBAS SEKTORPOLITIKA 6
TIRGUS AIZSARDZĪBAS DROŠĪBAS PASĀKUMI 7
TIRDZNIECĪBAS REŽĪMI 7
REĢIONĀLĀS INTEGRĀCIJAS POLITIKA 9
INTEGRĀCIJA EIROPAS SAVIENĪBĀ 9
SADARBĪBA AR CITĀM DAUDZPUSĒJĀM EKONOMISKĀM ORGANIZĀCIJĀM 10
PHARE PROGRAMMA 10
IZMANTOTĀ LITERATŪRA: 12

Ievads
Galvenie stratēģiskie darbības virzieni, lai iestātos Eiropas Savienībā, ir:
• ekonomiskāsIzaugsmes nodrošināšana tiesiski sakārtotā ekonomiskā vidē;
• Iekļaušanās Eiropas iekšējā tirgū, sakārtojot savu likumdošanu atbilstoši “Baltās grāmatas” ieteikumiem;
• demokrātiskas, tiesiskas valsts, tās pārvaldes nostiprināšana (valsts, kas spēj nodrošināt sociālo drošību un stabilitāti);
• valsts drošības nostiprināšana, līdzdalība Eiropas drošības struktūrās, labvēlīgu attiecību veidošana ar kaimiņvalstīm;
• līdzdalība kopīgas politikas veidošanā lauksaimniecībā, dabas aizsardzībā, zinātnē un tehnoloģijās, informācijas sabiedrības veidošanā u.c.

Šī programma, kas mūs tuvina Eiropas Savienībai, būtībā ir valsts attīstības un modernizācijas programma.
Eiropas Komisijas sagatavotā “Bāltā grāmata” pilda trīs uzdevumus:
1) atvieglo likumdošanas tuvināšanu Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs;
2) pievērš uzmanību struktūrām, kas nepieciešams, lai likumdošanas procesu padarītu efektīvu;
3) parāda, kā uzlabot Eiropas Savienības palīdzību šajā procesā ar PHARE programmas starpniecību; “Baltās grāmatas” pielikumā, pēc apjoma galvenajā daļā, ir detalizēti aprakstīta Eiropas Savienības likumdošana iekšējā tirgus jomā un kopā ar “Jautājumiem Latvijai” veido metodisko pamatu programmas sagatavošanai.

Aizsāktais ceļš uz Eiropas Savienību nozīmē virzību uz vienotu ekonomisko telpu ar visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Vienota ekonomikas telpa prasa, lai tās dalībvalstu saimnieciskā likumdošana un saimnieciskā vide būtu savienojamas un attīstītos pēc saskaņotiem noteikumiem.
Viens no soļiem, kurus varētu spert Eiropas Savienības virzienā, ir iestāšanās Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO). Uzņemšana PTO ievērojami palielinās Latvijas tirdznieciski ekonomisko potenciālu, jo tad uz Latviju attieksies arī tie starpvalstu nolīgumi par tirdzniecību, kurus noslēgušas pārējās PTO dalībvalstis. Pēc šīs iestāšanās varētu aktivizēties arī ārvalstu investīciju ieplūde Latvijas tautsaimniecībā.
Runājot par cenu kontroles regulācijas mehānismu, PTO nostādnes nepieļauj cenu regulāciju. Līdz ar iestāšanos PTO Latvijai būs jāuzņemas saistības atcelt jebkādu cenu regulēšanu. PTO nepieļauj arī to, ka tiek subsidēts eksports.
Lai iestātos PTO, liela nozīme ir sarunām ar ASV.

Pati Eiropas Savienība ir principiāli jauna tipa ekonomiskā savienība. Visa Eiropas Savienība balstās uz trīs pamatmērķiem:
1) brīva preču plūsma;
2) brīva naudas līdzekļu plūsma;
3) brīva darbaspēka plīsma.

Latvijā šobrīd imports pārsniedz eksportu. Iestājoties Eiropas Savienībā, imports varētu tikai palielināties.
Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā tiks izlīdzināti investēšanas ekonomiskie un juridiskie nosacījumi starp Latviju un citām Eiropas Savienības valstīm. Viena no investīciju piesaistītājām varētu būt celulozes ražošana.
Ja būs brīva darbaspēka plūsma, Latvijas darbaspēka potenciāls saruks. Vienīgi varētu nedaudz samazināties bezdarbs. Strukturālais bezdarbs paliks, jo Latvijas tautsaimniecības pārstrukturizēšana ir ilgs process un tam vajadzīgas programinvestīcijas.
Valdībā un Saeimā jārisina juridiskie jautājumi, jānoslīpē likumdošana, lai tā ļautu Latvijai pienācīgi iekļauties Eiropas Savienībā. Visās Eiropas Savienības valstīs Latvijas vēstniecībās jāizveido īpašas atbalsta grupas valsts pasākumu un privātās uzņēmējdarbības sekmēšanai.
Latvijas Bankas loma valsts virzībā uz Eiropas Savienību

Latvijas virzībā uz Eiropas Savienību Latvijas Bankas kā valsts centrālās bankas tiešā vai pastarpinātā ietekmē atrodas četri galvenie problēmu bloki:
1) centrālās bankas statuss un darbības pamatprincipi;
2) maksājumu plūsma un kapitāla pārvietošana starp valstīm;
3) komercbanku darbību regulējošie noteikumi;
4) Eiropas Savienības vienotās valūtas ieviešana.
Eiropas Savienības valstu saimnieciskās integrācijas attīstība, ko pastiprinās plānotā Eiropas Savienības vienotās valūtas ieviešana vēl šī gadsimta beigās, prasa stingri vienotus principus dalībvalstu centrālo banku statusā un to darbības principos. Tāpēc Eiropas Savienības Komisijas jautājumu paketē asociētajām valstīm daudzi jaitājumi tika veltīti tieši šim problēmu lokam, uzsverot prasību pēc likumā nostiprinātas centrālās bankas neatkarības un monetārās politikas principu stabilitāti.
LR likums “Par Latvijas Banku” atbilst galvenajām Eiropas Savienības prasībām: tas nosaka centrālās bankas neatkarību un definē cenu stabilitātes saglabāšanu kā monetārās politikas galveno uzdevumu.
Eiropas Savienības Komisija īpaši uzsver nepieciešamību pēc centrālās bankas neatkarības, jo jebkuri mēģinājumi ierobežot centrālās bankas neatkarību tās kompetences ietvaros nonāk tiešā pretrunā ar Eiropas Savienības prasībām.
Eiropas Savienības prasības noteic arī to, ka centrālā banka nedrīkst tieši finansēt valdību, t.i., aizdot līdzekļus budžeta deficīta segšanai vai citām vajadzībām. Pagaidām Latvijā šī prasība netiek pilnā mērā ievērota: likums “Par Latvijas Banku” paredz iespēju valdībai tieši aizņemties no centrālās bankas.
Kā jau iepriekš bija minēts, Eiropas Savienības saimnieciskā sistēma paredz brīvu maksājumu un kapitāla plūsmu starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Latvijas Banka brīvu maksājumu un kapitāla plūsmu ir nodrošinājusi: Latvijas nacionālā valūta ir brīvi konvertējama un nav nekādu šķēršļu tās apmaiņai pret citām valūtām un starptautisku maksājumu veikšanai uz Latviju vai no Latvijas.
Eiropas Savienības valstīs pastāv vienota banku licence, t.i., jebkura Eiropas Savienības valstu komercbanka var brīvi darboties jebkurā citā Eiropas Savienības valstī un šādai darbībai nav vajadzīga jauna licence. Uzraudzību par šādas bankas darbību (ieskaitot tās filiāles, meitas uzņēmumus u.c.) veic tās valsts uzraudzības institūcija, kurā banka ir dibināta.
Eiropas Savienības direktīvas izsmeļoši reglamentē noteikumus komercbanku darbībai, nosakot gan banku minimālo dibināšanas kapitālu, gan arī daudzus banku darbības standartus un ekonomiskos normatīvus.
Latvijas Bankas normatīvu sistēma jau vairākus gadus tiek veidota uz Eiropas Savienības prasību pamata, tādēļ jau šobrīd vairākums Eiropas Savienības standartu tiek ievēroti, turklāt daudziem no tiem ir likuma spēks. “Kredītiestāžu likums” ietver prasības, kas attiecas uz komercbanku minimālā dibināšanas pamatkapitāla un pašu kapitāla apjomu, uz kredītiestāžu maksātspēju, uz riska darījumiem, uz banku līdzdalību citu uzņēmumu kapitālā, uz ārvalstu valūtu atklātajām pozīcijām u.c. Visas “Kredītiestāžu likumā” ietvertās prasības atbilst Eiropas Savienības direktīvu noteikumiem. Tomēr salīdzinājumā ar Eiropas Savienības valstu banku sistēmu, Latvija atrodas uz zemākas attīstības pakāpes.
Ārējā tirdzniecība

Latvijas ekonomisko integrāciju nosaka valsts ārējās tirdzniecības politika.
Latvijas ārējās tirdzniecības koncepcijas izstrādē jāņem vērā gan politiskie, gan ekonomiskie faktori, kas raksturo ārējo vidi un faktoru savstarpējo mijiedarbību un ietekmi uz Latvijas tautsaimniecības attīstības procesu. Pieņemot lēmumu par noteiktu tirdzniecības orientāciju un integrācijas nepieciešamību, jāņem vērā sekojoši politiskie faktori:
1) stabilitāte reģionā, t.i., orintācija uz tirdzniecību ar valstīm, kurās ir stabila politiskā situācija;
2) nacionālā un valstiskā identitāte;
3) drošības garantijas un kolektīvā drošība.

Ārējās tirdzniecības politikas veidošanās pamatā ir divi ekonomiskie aspekti:
1) Latvijas ekonomiskās intereses (Latvijas eksporta palielināšanās un pozitīvas bilances radīšana, investīciju piesaistīšana, jaunu darba vietu radīšana un kopējās ekonomiskās situācijas uzlabošana valstī),
2) starptautiskās saistības un pienākumi, ko Latvijai uzliek esošā vai gaidāmā līdzdalība starptautiskajās organizācijās vai valstu reģionālajās apvienībās.

Latvijai ir svarīgi iesaistīties daudzpusējās tirdzniecības organizācijās. Iestājoties šādās organizācijās/līgumos, Latvija var izmantot tās priekšrocības, ko lielās valstis savstarpēju vienošanos rezultātā dod viena otrai, lai gūtu iespēju piekļūt lieliem tirgiem, tādējādi atverot jaunus tirgus Latvijas eksportam.
Tomēr tagadējā pasaules ekonomikas attīstības situācijā, ko raksturo starptautiskās integrācijas un sadarbības pieaugums, praktiski neiespējami ir realizēt autonomu ekonomisko un, tajā skaitā, ārējās tirdzniecības politiku, neiekļaujoties starptautiskos procesos. Stabila tirdzniecības vide, ko garantē starptautisko līgumu tiesiskā bāze, ir arī priekšnoteikums ārvalstu investīciju ieplūšanai Latvijā.
Divas nozīmīgākās un lielākās institūcijas, kuras šobrīd var būtiski ietekmēt Latvijas ārējās tirdzniecības politiku, ir:
1) reģionālās integrācijas partneris – Eiropas Savienība. Latvijai kļūstot par Eiropas Savienības dalībvalsti, Latvijas ārējās tirdzniecības politika būs jāpieskaņo Eiropas Savienības tirdzniecības politikai, jo šai ekonomiskajai savienībai kā muitas ūnijai ir vienotas saistības attiecībā uz ārējās tirdzniecības politiku. Tas nozīmē pakāpenisku piemērošanos Eiropas Savienības ārējās tirdzniecības politikai un attiecību veidošanu ar GATT/PTO dalībvalstīm caur šo valstu savienību un tās sastāvā;
2) GATT – daudzpusējs tirdzniecības nolīgums un starptautiskās tirdzniecības normu kopums starp 128 valstīm un PTO – pārmantotāja organizācija.

Līdz 2005.gadam Latvija pamatā orientēsies uz integrācijas padziļināšanu ar Eiropas Savienību un valstīm (valstu grupām un apvienībām), kas atrodas integrācijas procesā ar Eiropas Savienību un no minētajām prioritātēm izrietošo brīvās tirdzniecības līgumu sagatavošanu un slēgšanu.
Latvijas attiecību padziļināšanās ar Eiropas Savienību ir uzskatāma par Latvijas ārpolitikas un ārējās tirdzniecības attiecību prioritāti.
Vislielākās labvēlības režīma attiecību pamatā tiks veidotas uz daudzpusējā līguma GATT/PTO bāzes. Divpusējo līgumu slēgšanā nozīmīgas ir tikai tās valstis, kas nav GATT/PTO dalībvalstis un tuvākajā nākotnē negatavojas par tādām kļūt.
Latvijas sadarbības un integrācijas process dažādās jau pastāvošajās rereģionālajās apvienības un starptautiskajās organizācijās ir plānots sekojošos pakāpeniskos etapos:
1) iestāšanās GATT/PTO
2) iestāšanās EBTA (Eiropas brīvās tirdzniecības asociācijā) – 1996./97.gadā, turpinot jau esošo brīvās tirdzniecības attiecību procesu,
3) Baltijas muitas ūnijas izveidošnu no 1998.-2000.gadam,
4) Brīvās tirdzniecības līguma slēgšana ar CEFTA valstīm (Ungāriju, Poliju, Čehiju, Slovākiju), kā arī ar citām Eiropas Savienības Asociētajām valstīm (Rumāniju, Bulgāriju, Kipru, Maltu) un Slovēniju līdz 1998.gada beigām,
5) pievienošanās EET (Eiropas ekonomiskās telpas) līgumam līdz 1999.gada beigām,
6) sarunu uzsākšana par pievienošanos Eiropas Savienībai, ņemot vērā likumdošanas harmonizācijas procesa gaitu (Asociācijas līgums pārejas perioda laikā vai pēc tā beigām),
7) sarunu uzsākšana ar NAFTA (Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības asociācija) par iespājamo brīvās tirdzniecības līgumu, ņemot vērā Eiropas Savienības – NAFTA attiecību turpmāko attiecību (ar 2000.gadu)
8) attiecību stabilizācija ar NVS valstīm, ņemot vērā šo valstu pievienošanās GATT/PTO procesu – laika periodā no 1996.-2000.gadam.
Eiropas Savienības un Latvijas attiecību veidošanās vēsture

Eiropas Savienības un Latvijas attiecību vēsture nav gara. 1991.gada 21.augustā Eiropas Komisija atzina Latvijas neatkarību. Eiropas Komisija bija pirmā no pasaulē nozīmīgākajiem spēkiem, kas atzina Baltijas valstu neatkarību, tādējādi paātrinot citu valstu lēmumu pieņemšanu.
Latvija 1992.gada 11.maijā parakstīja līgumu par tirdzniecību un sadarbību. Šis līgums nosaka Latvijas precēm lielāku labvēlības statusu, ievedot tās Eiropas Savienībā bez kvantitatīvajiem ierobežojumiem un daļēji bez importa muitas nodevām. Līgumā ir panti, kuros Latvija un Eiropas Savienība apņemas:
1) nediskriminēt viena otru tirdzniecības jomā,
2) veicināt komerciālo un ekonomisko sadarbību,
3) tirgoties ar precēm par tirgus cenām,
4) informēt vienai otru par statistikas un tarifu noteikumiem,
5) izveidot kopīgu komiteju, kas pārbaudītu līgumā paredzēto noteikumu ievērošanu, izstrādātu rekomendācijas sadarbības uzlabošanai.

1992.gada 11.maijā Eiropas Komisija ar Baltijas parakstīja arī kopīgu deklarāciju par politisko dialogu, kas īstenojas, tiekoties ministru, kā arī augsta ranga ierēdņu līmenī. Eiropas Savienību šajās sarunās pārstāvētu MP prezidentūra un komisija.
Šobrīd Eiropas Komisija ir lielākā palīdzības sniedzēja Latvijai. Pēc Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas datiem, 1991.gadā Latvijai tika iedalīti 5.0 milj. ECU, no tiem pa 1.25 milj. lauksaimniecības un enerģētikas vajadzībām un 2.0 milj. transportam. 1992.gadā šī summa tika paaugstināta līdz 15 milj. ECU, no kuriem 4.5 milj. tika paredzēti privatizācijas attīstībai, 3.0 milj. finansu un banku sektoram, bet 1.5 milj. TEMPUS programmai (augstākajai izglītībai). 1992.gadā Latvija no Eiropas Komisijas saņēma arī humāno palīdzību 200 000 tonnu graudu veidā par 30 milj. ECU.
1992.gada septembrī Eiropas Komisija paziņoja, ka piedalīsies Baltijas valstu ekonomikas stabilizācijā, piešķirot 300 milj. ASV dolāru lielu aizdevumu.
Lai Latvija integrētos Eiropas Savienībā, Latvijai ne tikai jāatbilst politiskajām un tiesiskajām prasībām, ne tikai jāveido tirgus ekonomika, bet arī vairākiem ekonomiskajiem rādītājiem jābūt tuviem Eiropas un pasaules attīstīto valstu līmenim.
Par šādiem kritērijiem ir izvirzīti: vidējais gada iekšzemes kopprodukta pieaugums, inflācijas un bezdarba līmenis. Lai pievienotos Valūtas savienībai, budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no IKP (iekšzemes kopprodukts), kopējais valsts parāds nedrīkst būt lielāks par par 60% no valsts IKP, kā arī inflācijas līmenim jātbilst labākajiem Eiropas Savienības valstu standartiem.
Visātrākā iekļaušanās Eiropas Savienībā Latvijai nevarētu notikt ātrāk par 2000.gadu, kaut gan reāli tas varētu notikt vēlāk. Saskaņā ar Mārstrihtas līgumu, kas paredz līdz 1999.gadam izveidot vienotu valūtas sistēmu, Latvijai, iestājoties Eiropas Savienībā, būs jāpievienojas arī Valūtas Savienībai.
Ārējās tirdzniecības sektorpolitika

Svarīgs faktors ir tas, ka Latvijai kā mazai valstij, kuru raksturo samērā liels ārējā sektora īpatsvars tautsaimniecībā, un kura atrodas tranzītplūsmu krustpunktā, ārējai tirdzniecībai vienmēr būs ļoti nozīmīga loma un tā neapšaubāmi ir tautsdaimniecības vilcējspēks. Ārējā sektora lielo īpatsvaru nosaka ierobežotie izejvielu resursi un nepieciešamību tos importēt, kas rada vajadzību pēc brīviem pēc brīviem finansu resursiem, kurus savukārt iegūst, eksportējot Latvijā ražotās preces un pakalpojumus.
Ārējās tirdzniecības struktūrpolitikā ļoti svarīgi jau laicīgi pāriet no tradicionālās uztveres par tirdzniecību kā tirdzniecību ar precēm. Pasaulē milzīgu lomu ieņem Latvijai tik ļoti perspektīvs un svarīgs ārējās tirdzniecības veids kā tirdzniecība ar pakalpojumiem. Latvijai nozīmīgas sfēras ir tranzīta pakalpojumi, tūrisma, ostu pakalpojumi, jūrniecības pakalpojumi u.c.
Tas būtu jāņem vērā arī izstrādājot eksporta veicināšanas programmu.

Tarifu politika

Latvijas muitas tarifu politikas pamatā ir Latvijas atkarība no ārējiem izejvielu resursiem (zemi importa tarifi), to raksturo liberāla un atvērta tirdzniecība ar rūpniecības precēm (zemi un vidēji importa tarifi) un samērā protekcioniska politika tirdzniecībā ar lauksaimniecības precēm (vidēji, dažām grupām vidēji augsti importa tarifi). Tomēr, salīdzinot Latviju ar vairākām pasaules valstīm, jāsecina, ka importa tarifu vidējais līmenis nav augsts.
Kopumā Latvijas muitas tarifu politika tiek veidota saskaņā ar GATT/PTO noteikumiem un tie ņemti vērā, izstrādājot likumu “Par muitas nodokli (tarifiem)”.
Galvenās LR tarifu politikas iezīmes ilgtermiņa skatījumā ir:
1) stabila tarifu politika, orientēta uz liberalizāciju sakarā ar iestāšanos GATT/PTO un Eiropas Savienībā,
2) pāreja uz ad-valorem tarifu piemērošanu, ko veicina muitas vērtības noteikšanas pilnveidošana saskaņā ar GATT/PTO noteikumiem,
3) zems tarifu līmenis, kopumā saglabājot esošo tarifu struktūru (izejvielas – rūpniecības preces – lauksaimniecības preces),
4) pieaugošs starptautiski fiksēto/saistīto (bound) tarifu skaits, īpaši uz HS 22.-27. Grupām, kā arī iespējamais tarifu samazinājums šajā grupā Latvijas pievienošanās GATT/PTO procesā.

Tarifu politikai jāveicina apstrādātas produkcijas ražošana, kā arī maksimāli izdevīgs izejvielu un investīciju imports. Plānota tiek izejvielu importa tarifa samazināšana līdz 0% tarifam.
Reģiona aspektā Latvijas ilgtermiņa virzība uz dalībvalsts statusu (laika periodā pēc 2000.gada) prasa pilnīgu tarifu atcelšanu tirdzniecībai ar Eiropas Savienības valstīm un Eiropas Savienības tarifu politikas piemērošana pret trešajām valstīm.

Ārpustarifu politika

Starptautiskajā tirdzniecībā liela nozīme tiek piešķirta tirdzniecības ārpustarifu mehānismu harmonizēšanai un nediskriminējošai pielietošanai. Ārpustarifu mehānismi daudzkārt satur ierobežojumus tirdzniecībai.
Latvija nākotnē paredz esošo kvotu (kvantitatīvie ierobežojumi) piemērošanas izbeigšanu un jaunu kvotu ieviešanu, tādējādi pakļaujoties starptautiskās tirdzniecības prasībām.
Tarifu kvotas šobrīd tiek piemērotas tikai kā tirdzniecību liberalizējošs mehānisms Latvijas Republikas – Eiropas Savienības brīvās tirdzniecības līguma ietvaros.
Lai būtu iespējama Latvijas preču pārdošana ārzrmēs, Ārējās tirdzniecības programmai jābūt izstrādātai ciešā saistībā ar Kvalitātes nodrošināšanas nacionālo programmu. Kvalitātes standartu paaugstināšana arī aizsargā patērētājus no nekvalitatīvu preču importa.
Tirgus aizsardzības drošības pasākumi

Gan Latvijas brīvās tirdzniecības līgums ar Eiropas Savienību, gan GATT/PTO paredz iespēju, ka stipru traucējumu, kas radīti kādai nozarei importa palielināšanās rezultātā, ir iespējams piemērot pagaidu drošības pasākumus. Tie var izpausties kā paaugstināts tarifs, tarifu kvota ar paaugstinātu tarifu, kā arī kvantitatīvs ierobežojums. Lai piemērotu šādus pasākumus, ir jāveic nopietna tirgus analīze, prognozes, jāaprēķina nozarei nodarītie zaudējumi, kās arī jāizskata iespēja piemērot antidepinga un kompensācijas nodokļus. Latvijai ir jāpierāda saviem tirdzniecības partneriem, ka situācija kādā nozarē ir kritiska, sniedzot iepriekš minēto informāciju.

Eksporta veicināšanas politika

To veido:
1) eksporta/importa kredītgarantiju mehānisma darbība,
2) subsīdiju politika, ieskaitot eksporta subsīdijas,
3) nodokļu politika,
4) privatizācijas procesa saistība ar eksporta veicināšanas politiku,
5) Latvijas tirdzniecības misiju veidošana.

Viens no veidiem, kā veicināt Latvijā ražoto preču noietu pasaules tirgū, ir veidot tirdzniecības tīklu ārvalstīs. Tā varētu stimulēt Latvijas preču noietu un darbosies kā komercstarpnieks Latvijas interesēs.
Tirdzniecības režīmi
Sākot no 1991.gada Latvija ir parakstījusi divpusējus starpvalstu līgumus par tirdzniecības režīmiem:
1) piešķirt lielākās labvēlības režīmu savstarpējā tirdzniecībā 27 valstīm (1994.gadā),
2) piešķirot brīvās tirdzniecības režīmu 7 valstīm (1994.gadā).

Pasaules attīstības tendence ir balstīt valstu tirdznieciskās attiecības uz daudzpusējiem principiem. Tādēļ divpusējo tirdzniecības attiecību uz vislielākās labvēlības labvēlības režīma principu attīstība pamatā notiks tikai, ņemot vērā Latvijas ieinteresētību veidot attiecības arī ar tādām valstīm, kuras vēl kādu laiku nebūs gatavas kļūt par daaudzpusējo tirdzniecības līgumu (GATT/PTO) dalībvalstīm.

Vispārējā Vienošanās par Tarifiem un Tirdzniecību (GATT) un Pasaules tirdzniecības organizācija (PTO)

Pēc savas būtības GATT/PTO veic trīs funkcijas:
1) darbojas kā daudzpusēji saskaņotu noteikumu komplekss, kuršs regulē valdību politiku tirdzniecībā,
2) veic starptautiskā foruma lomu tirdzniecības pārrunās, kas ir virzītas uz tirdzniecības liberalizāciju un tās tālākās attīstības perspektīvu, vai nu atverot nacionālos tirgus, vai paplašinot jautājumu un instrumentu kopumu, kas regulē ārējo tirdzniecību,
3) veic starptautiskās “tiesas” lomu, dodot iespēju valdībai atrisināt strīdu ar citām GATT/PTO dalībvalstīm, kas var ievērojami palīdzēt tirdzniecisko strīdu risināšanā ar Krieviju (ar noteikumu, ka arī Krievija kļūst par GATT/PTO dalībvalsti).

LR valdība 1993.gada novembrī pieņēma lēmumu iestāties GATT. Līdz ar šī lēmuma pieņemšanu visa tirdzniecība un ar tirdzniecību saistītā likumdošana tika izstrādāta, balstoties uz GATT principiem, kas ievērojami atvieglos LR uzņemšanu GATT/PTO.
1995.gada februārī Latvija ir izteikusi vēlmi iestāties PTO. Lai Latvija iestātos PTO, tai ir jāpievienojas visiem Urugvajas raundā noslēgtajiem līgumiem. Latvijai tas nozīmē arī iesaistīšanos sarunās par tirdzniecību ar pakalpojumiem liberalizācijā un turpmākajā tirgus atvēršanā.

GATT/PTO formulētie starptautiskās tirdzniecības politikas pamatprincipi un to ietekme uz Latvijas ārējās tirdzniecības politikas veidošanos

Latvija vēlas īstenot starptautiski akceptējamu, atvērtu un liberālu tirdzniecības politiku saskaņā ar GATT/PTO principiem:
1. Tirdzniecība bez diskriminācijas, t.i., tai jābalstās uz t.s. vislielākās labvēlības režīmu un nacinālo režīmu (ar izņēmumiem).
2. Aizsardzība pret tarifiem, t.i., GATT/PTO prasa, lai vietējās ražošanas aizsardzība tiktu balstīta uz muitas tarifiem.
3. Tirdzniecības vides stabilitāte, t.i., šis princips nosaka, ka stabila tirdzniecības vide daļēji tiek garantēta ar stabiliem tarifu līmeņiem.
4. Godīga konkurences sadarbība, t.i., konkurencei jābūt atklātai, taisnīgai un neizkropļotai.
5. Iespējamās rīcības ārkārtējos apstākļos, t.i., jebkura dalībvalsts var pieprasīt kādu konkrētu saistību GATT/PTO ietvaros atcelšanu, ja valstī strauji pasliktinās ekonomiskā vai tirdznieciskā situācija kopumā vai kādā atsevišķā nozarē.

Ņemot vērā pašreizējo Latvijas ekonomisko stāvokli un to, ka daudzās nozarēs vēl nav pārvarēts krīzes stāvoklis, rodas jautājums, vai Latvijai ir nepieciešams iesaistīties savstarpēja tirgus atvēršanas procesā, jo daudzi uzņēmumi var neizturēt ārvalstu uzņēmumu konkurenci.
Šajos apstākļos īpaši jāpasvītro valsts nozaru politikas loma, jo sektors, ko valsts izraudzīsies par prioritāti, ir iespējams saglabāt tirgus aizsardzību uz laiku ,kas nepieciešams, lai šīs nozares nostiprinātos. Tāpat GATT/PTO līgumā paredzētas iespējas aizsargāt nozares, kurās strauja importa palielināšanās rezultātā rodas nopietni traucējumi, bezdarba draudi utml. (rīcība ārkārtējos apstākļos).
Iestājoties GATT/PTO, Latvija nodibinās vislielākās labvēlības režīmu tirdzniecībā ar vismaz 128 valstīm.
Latvijai tiks atvērti jauni tirgi, kas palielinās Latvijas eksporta iespējas. Tā ir arī iespēja nodibināt ilgtermiņa un stabilas tirdzniecības attiecības ar Krieviju.

Izņēmumi no vislielākās labvēlības režīma

1. Brīvā tirdzniecība, muitas ūnijas, vienotais tirgus.
2. Vispārējo priekšrocību sistēma (General System of Preferences – GSP).
3. Pierobežas tirdzniecība, brīvās ekonomiskās zonas u.c.
Reģionālās integrācijas politika

Saskaņā ar LR ārpolitikas galvenajiem virzieniem (Latvija ir deklarējusi mērķi kļūt par Eiropas Savienības dalībvalsti), iekļaušanās Eiropas procesā aplūkojama kā Latvijas ārpolitikas stratēģiskais pamatmērķis.
Reģionālās integrācijas ekonomiskie aspekti:
1) samazinot birokrātiskās procedūras uz robežām, samazinās standartu un kvalitātes prasību barjeras,
2) tirgus fragmentācijas samazināšana – iespējas uzņēmumiem izvērst savu darbību plašākos tirgos, kas kopumā ietaupa lielus līdzekļus gan privātajam, gan valsts sektoram. Tālāk seko valsts ekonomisko rādītāju uzlabošanās ,
3) palīdzība reģioniem ar zemāku attīstības pakāpi ir tādā līmenī, ko nekādi nespētu nodrošināt Latvijas valsts budžets,
4) kapitāla kustības ierobežojumu atcelšana – bankas, uzņēmēji, privātpersonas var ieguldīt naudu, kur vēlas.

Konkurences palielināšanās apstākļos jānosaka sektori un nozares, kuros nepieciešams saglabāt papildus aizsardzību uz laiku, lai mazinātu konkurenci attiecīgajās nozarēs.
Integrācija Eiropas Savienībā

Gan politiskā, gan ekonomiskā prioritāte ir Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, kas tiks veikta vairākos etapos:
1. Brīvās tirdzniecības līgums (jau spēkā no 01.01.1995.).
2. Asociācijas dalībvalsts statusa iegūšana, noslēdzot Asociācijas (Eiropas) līgumu ar Eiropas Savienību. Tas nozīmē jau esošās brīvās tirdzniecības līguma turpmāko darbību un iekļaušanu šī līguma sastāvā, kā arī vienošanās attiecībā uz tirdzniecību ar pakalpojumiem, kapitāla kustība, kā arī darbaspēka un personu kustību. Līgums paredz pārejas periodu līdz 1999.gada 31.decembrim.
3. Dalībvalsts statusa iegūšana (pēc 2000.g.). Tas nozīmē Latvijas iesaistīšanos vienotajā tirgū ar visām no tā izrietošajām sekām, kas, galvenokārt, izpaudīsies pilnīgā likumdošanā, t.sk., tirdzniecības likumdošanas harmonizēšana ar Eiropas Savienību.

Latvijas politiķi, sagatavojot un parakstot brīvās tirdzniecības līgumus ar valstīm, varētu balstīties uz diviem kritērijiem:
1) reģionālais tuvums, vēsturiskā kopība:
• Baltijas valstis
• Rietumeiropas valstis – Eiropas Savienība
• Krievija, Baltkrievija, Ukraina, Moldova, ar nosacījumu, ka no šo valstu puses tiek realizēta īsta brīvā tirdzniecība
• Centrāleiropas valstis – CEFTA (Centrāleiropas valstu brīvās tirdzniecības asociācija + Rumānija un Bulgārija
2) Latvijas eksporta potenciāls (nozaru griezums, tradīcijas un attīstības iespējas:
• Dienvideiropas valstis (Turcija, Kipra, Malta)
• Vidusāzija
• NAFTA (Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības asociācija).

Brīvās tirdzniecības līguma noslēgšana ar kādu valsti (valstu grupu) ir ļoti svarīgs faktors jaunu eksporta tirgu pieejamības veicināšanai.

Muitas ūnijas/savienības

Nākamais etaps Latvijas liberalizācijas un reģionālās integrācijas politikā ir muitas ūniju/savienību veidošana, kas paredz vienotas ārējās tirdzniecības politikas realizēšanu attiecībā pret trešajām valstīm, kuras nav muitas ūnijas dalībvalstis.
Puses vienojas par nacionālo tirdzniecību ierobežojošo pasākumu atcelšanu un tirdzniecības politikas koordinēšanu starp dalībvalstīm.
Baltijas valstu un Centrāleiropas valstu kopīgās virzības uz Eiropas Savienību rezultātā varētu veidoties kopīga muitas ūnija visā šajā reģionā (pēc 2000.g.).
Ir pieņemta deklarācija par Baltijas valstu muitas ūnijas izveidošanu līdz 1998.gada 1.janvārim.
Sadarbība ar citām daudzpusējām ekonomiskām organizācijām

1. Sadarbība ar Starptautisko Valūtas Fondu (IMF).
2. Sadarbība ar Pasaules Banku.
3. Sadarbība ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju (OECD).
4. Sadarbība ar Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības Banku (EBRD).
5. Sadarbība ar Apvienoto Nāciju Attīstības Programmu (UNDP).
6. Sadarbība Baltijas jūras valstu padomi.
7. Sadarbība ar Apvienoto Nāciju tirdzniecības un Attīstības konferenci (UNCTAD).
8. Sadarbība ar Pasaules Muitas organizāciju (WCO).
9. Sadarbība ar Apvienoto Nāciju Eiropas Ekonomisko komisiju (UNECE).

PHARE programma

PHARE ir EK Komisijas vadīta palīdzības programma 11 Centrāleiropas valstīm, kuras izveido tirgus ekonomiku. PHARE sniedz daudzveidīgu palīdzību palīdzību (konsultācijas, ekspertīze, projektu izstrāde un ieviešna, mācības u.c.) sabiedrības pārvaldes un tautas saimniecības attīstības pasākumos. PHARE tika izveidota, deleģējot ekonomiskās palīdzības programmu koordināciju reģionā PHARE EK Komisijai. Tādējādi PHARE palīdzība atsevišķām PHARE valstīm, kā arī PHARE reģionālās programmas veicina šo valstu integrāciju Eiropas Savienībā.
Latvijai laika posmā no 1991. Līdz 1995.gadam tika piešķirti aptuveni 100 milj. ECU. Galvenokārt tika sniedts atbalsts reformu projektiem infrastruktūras nozarēs (enerģētika, transports, vide), lauksaimniecībai, privatizācijas sagatavošanai, finansu sektora un banku pārveidošanai, civildienesta attīstībai. Sākot ar 1995.gadu, Eiropas integrācijas pasākumi tika izdalīti kā atsevišķs lauks PHARE programmā.
1996.gadā Latvijai ir piešķirti 32 milj. ECU, un laika periodā līdz 1999.gadam plānotais finansējuma apjoms ir 108 milj. ECU. Eiropas integrācijas jomā sabiedriskās iestādes saņems atbalstu konsultāciju un mācību veidā, iekārtu piegādēs, ar piedalīšanos Eiropas Savienības programmās u.c. Programma tiks koncentrēta šādos virzienos:
• sabiedrības pārvaldes reformai kā priekšnoteikumam Eiropas līguma ieviešanai, kas īpaši attiecas uz adekvātu budžeta veidošanas un nodokļu ievākšanas praksi;
• sociālās apdrošināšanas reformai, lai panāktu sociālās aizsardzības finansiālo dzīvotspēju un iespaidīgu pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem, kuru sociālai aizsardzībai ir jāsasniedz Eiropas Savienības līmenis;
• darbasspēka attīstībai, kas īpaši attiecas uz zināšanām tiesībās, grāmatvedībā, svešvalodās, vispārējo arodizglītību un vadītāju sagatavošanu; uz augstāko izglītību un zinātnisko pētījumu plānošanu;
• atbalsts investīcijām sabiedriskajā jomā, kuras ir būtiskas no integrācijas viedokļa Eiropas Savienībā un Baltijas jūras reģiona ietvaros, saskaņā ar Latvijas valsts investīciju programmu (enerģētika, vide, transports).

Laikā no 1991. līdz 1995.gadam palīdzības piegādēm kopā tika izlietoti aptuveni 63 milj. ECU. Pārējie 31 milj. netika izmantoti, un tie ir pieejami projektu finansēšanai papildus 1995.gadā piešķirtajiem līdzekļiem. Tas ir saistīts ar projektu izstrādes, saskaņošanas un noformēšanas procesos pastāvošajām grūtībām. Iesaistītās puses dažkārt norāda uz trūkumiem. Piemēram, EK Komisijas darbinieki uzsver Latvijas puses nespēju adekvāti formulēt savas vajadzības, savukārt Latvijas puse norāda uz pārlieku sarežģīto un ilgo procedūru, kā arī uz neskaidrībām prasībās, kuras tiek izvirzītas potenciāli atbalstāmajiem projektiem.
Ir dažas veiksmīgu projektu īpašības, kuros:
• ir parādīts, kā konkrētais uzdevums iekļaujas lielāka mēroga darbībā, kādas darbības ir novedušas pie šī projekta nepieciešamības, kurām organizācijām, uzņēmumiem, iestādēm Latvijā tas ir vajadzīgs, kā tas saistās ar Latvijas valdības, pašvaldību plānotajām un citām norisēm nozarē (citas programmas, projekti, kredītu izmantošana u.c.);
• iesaistītajām Lartvijas pusēm nav domstarpību par projekta mērķiem, lietderību, saturu un izpildes kārtību;
• projekta mērķi ir noteikti samērā vispārīgi un tālejoši, taču palīdzības saņēmējs ir precīzi formulējis, ko tas vēlas panākt ar šo konkrēto projektu (kādas problēmas tas atrisina), nosakot darba apjomu un sagaidāmos rezultātus paredzētajos termiņos;
• ir minēts, ko konkrēti nepieciešams saņemt no donora (konsultācijas, analīzi, mācības, iekārtas u.c.), kā arī ieguldījums, kuru Latvijas puse sniedz projektam, apmaksājot no valsts budžeta: partneri (personas, iestādes), biroja telpas un pakalpojumi, dokumentācija, organizatoriska palīdzība u.c.

PHARE programma ir Eiropas Savienības aktīva klātbūtne Latvijā.

Izmantotā literatūra:

laikraksti:

žurnāls

Olga Šulca • “Dienas Bizness”
• “Bizness & Baltija”
• “Diena”

“Latvija un Eiropas Savienība”

“Latvijas ekonomiskā integrācija Eiropas Savienībā”