Ievads
Izvēlējos tematu “Latvijas nacionālie simboli”, jo vēlējos vairāk uzzināt par dzimto zemi – Latviju. Uzskatu, ka Latvijas nacionālie simboli ir valsts lepnums, jo, piemēram, valsts karogu ir nepieciešams izmantot gan īpašās svētku dienās, gan Latvijas nozīmīgos pasākumos un citur. Arī citi Latvijas nacionālie simboli nav mazsvarīgi, jo tie raksturo Latviju un pēc simboliem var atšķirt valsti no citām pasaules valstīm.
Iztirzājums
Kā jau pieminēju, viens no Latvijas nozīmīgākajiem nacionālajiem simboliem ir Latvijas karogs. Rakstiskas liecības par sarkanu karogu ar baltu svītru saglabājušās no 13.gadsimta otrās puses, kad ar tādu karogu kaujās pret senigauņu ciltīm devušās senlatviešu ciltis. Šīs ziņas ļauj ierindot latviešu karogu pasaules senāko karogu kārtā. 1917.gadā maijā Latvijas valsts karoga pašreizējo dizainu izstrādājis mākslinieks Ansis Cīrulis. Latvijas karoga sarkanā krāsa ir īpašā tumši sarkanā tonī, ko pasaulē mēdz dēvēt arī par “latviešu sarkano”, jeb “Latvian red”. Karoga krāsu proporcijas ir 2:1:2, bet karoga garuma un platuma proporcijas ir 2:1. Latvijas valsts karogs kopā ar ģerboni šādā izskatā apstiprināts ar īpašu Satversmes sapulces lēmumu, kas pieņemts 1921.gada 15.jūnijā.
Ļoti nozīmīgs simbols Latvijai ir arī ģerbonis. Latvijas valsts ģerbonis izveidots pēc Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas. Ģerbonis apvieno gan Latvijas nacionālā valstiskuma simboliku, gan senus vēsturisko novadu simbolus. Latvijas nacionālo valstiskumu simbolizē ģerboņa vairoga augšdaļā esošā Saule. Pirmā pasaules kara laikā Saules attēlu veidoja ar 17 stariem, kas simbolizēja 17 latviešu apdzīvotos apriņķus. Trīs virs valsts ģerboņa vairoga esošās zvaigznes iemieso ideju par vēsturisko novadu (apvienotā Kurzeme-Zemgale, Vidzeme un Latgale) iekļaušanu vienotajā Latvijā. Kultūrvēsturiskos novadus raksturo arī senāki heraldiski tēli, kas radušies jau 16.gadsimtā. Kurzemi un Zemgali simbolizē sarkans lauva. Lauva kādreizējās Kurzemes hercogistes ģerbonī parādās jau 1569.gadā. Vidzemi un Latgali simbolizē teiksmains spārnots sudrabots zvērs ar ērgļa galvu, jeb grifs. Šis simbols radies 1566.gadā, kad tagadējā Vidzemes un Latgales teritorija bija nonākusi Polijas–Lietuvas valsts pakļautībā. Latvijas valsts ģerboni izstrādājis latviešu mākslinieks Rihards Zariņš. Lieto trīs veida valsts ģerboņus – lielo, mazo papildināto un mazo ģerboni. Lielo ģerboni, piemēram, atļauts lietot Valsts prezidentei, Parlamentam (Saeimai), Ministru prezidentam, Ministru kabinetam, Augstākajai tiesai, Ģenerālprokuratūrai, kā arī Latvijas diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām. Mazo papildināto ģerboni atļauts lietot iestādēm, kas atrodas Parlamenta, Ministru kabineta un ministriju tiešā pakļautībā vai pārraudzībā. Savukārt mazo ģerboni drīkst lietot, piemēram, uz Latvijas mācību iestāžu izdotajiem iegūto izglītību apliecinošiem dokumentiem, to drīkst lietot arī pārējās valsts iestādes un pašvaldības.
“Dievs, svētī Latviju!” ir Latvijas Republikas valsts himna. Himnas teksta un mūzikas autors ir latviešu komponists Kārlis Baumanis (saukts par Baumaņu Kārli). “Dievs, svētī Latviju!” radusies 19.gadsimta otrajā pusē, kad latviešu tautā vērojamas nacionālās atmodas process. Kārlis Baumanis bija pirmais latviešu komponists, kas kādas dziesmas tekstā bija uzdrošinājies iekļaut vardu “Latvija”. “Latvija” tobrīd bija pavisam jauns jēdziens, kas bija radies nacionālās atmodas darbinieku prātos un tika lietots, lai apzīmētu visus latviešu apdzīvotos novadus. Kaut gan šajā brīdi latviešu tauta vēl neuzdrošinājās sapņot no Krievijas impērijas neatkarīgas valsts izveidi, kopš šī brīža dziesma “Dievs, svētī Latviju!” pārtapa par tautas pašapziņas veicinātāju. Sākotnēji Krievijas varas iestādes pat aizliedza dziesmas nosaukumā un tekstā izmantot vārdu “Latvija” un to bija jāaizvieto ar vardu “Baltija”. Pirmo reizi Latvijas valsts himna dziedāta Pirmajos Vispārējos latviešu dziesmu svētkos, kas notika 1873.gada jūnija nogalē Rīgā. Pirmoreiz kā valsts himna dziesma “Dievs, svētī Latviju!” dziedāta 1918.gada 18.novembrī Latvijas Republikas proklamēšanas akta laikā. 1920.gada 7.jūnijā “Dievs, svētī Latviju!” oficiāli apstiprināta par valsts himnu.
Latvijas oficiālo simbolu – karoga, ģerboņa un himnas lietošana bija aizliegta kopš 1940.gada vasaras, kad Latviju bija okupējusi un anektējusi komunistiskā PSRS. Par valsts oficiālajiem simboliem tos atkal atjaunoja 1990.gada 15.februārī.
Par neapstrīdamu Latvijas neatkarības simbolu kļuvis Brīvības piemineklis galvaspilsētā Rīgā. Tas būvēts no 1931. līdz 1935.gadam par tautas saziedotajiem līdzekļiem. Pieminekli veidojis latviešu tēlnieks Kārlis Zāle. Monumenta pamatā esošās skulpturālās grupas ilustrē atsevišķus nozīmīgus brīžus Latvijas vēsturē, bet pieminekļa smaile noslēdzas ar “Brīvības tēlu” – sievieti , kas simbolizē Latvijas suverenitātes ideju. Pie Brīvības pieminekļa pakājes nekad netrūkst ziedu, kas te tiek nolikti dziļā cieņā pret tiem, kas veidojuši valsti un neatkarības cīņu laikā upurējuši savu dzīvību nacionālas valsts un tautas labklājības labad.
Par Latvijas nacionālo upi tautā pieņemts uzskatīt Daugavu. Daugava ir lielākā Latvijai cauri plūstošā upe (kopgarums 1005 kilometru, no tiem 352 kilometri Latvijas teritorijā). Jau kopš romantisma laikmeta latviešu literatūrā pieņemts uzskatīt Daugavu par likteņupi vai upju māmuliņu, kas ietekmējusi tautas vēstures ritējumu. Pagātnē un mūsdienās Daugava kalpo kā robežšķirtne starp dažādiem vēsturiskiem novadiem, tā atšķeļ Kurzemi un Zemgali no Vidzemes un Latgales.
Dzintars jau izsenis ir uzskatīts par dārgakmeni, kas raksturo Baltijas jūras austrumu piekrastes teritoriju. Paši latvieši Baltijas jūru pat reizēm sauc par “Dzintarjūru”, tādējādi apliecinot dzintara simbolisko nozīmi tautas un teritorijas vēsturē. Baltijas dzintars veidojies no organiskām vielām – pārakmeņojušos skujkoku sveķiem. Senā pagātnē Latvijas teritorija bija paši pazīstama kā dzintara ieguves vieta. Dzintars no Baltijas jūras piekrastes kalpoja gan kā izejmateriāls juviliermākslā, gan kā tirdznieciskās maiņas līdzeklis Senajā Ēģiptē, Asīrijā, Grieķijā un Romas impērijā. Dažviet tas pat tika uzskatīts par dārgāku kā zelts. Līdzīgi kā sirmā pagātnē, arī mūsdienās dzintaru izmanto lielākoties kā rotaslietu.
Par ievērojamākiem latviešu tradicionālajiem svētkiem tautā uzskata Jāņus vai Līgosvētkus. Šie svētki ir iemantojuši dziļu simbolisku jēgu latviešu tautā un ir pazīstami ārpus valsts robežas. Līgovakaru svin 23.jūnijā, bet Jāņus nākamajā dienā – 24.jūnijā. Svinamās dienas sakrīt ar vasaras saulgriežiem un šo svētku svinēšanā saglabājušās daudzas senas tradīcijas. Svētku norises galvenā sastāvdaļa ir zāļu plūkšana, ozollapu un ziedu vainagu pīšana, pagalmu, ēku un lopu pušķošana ar savvaļas ziediem un augiem, ceremoniālās jāņuguns dedzināšana un īpašu līgodziesmu dziedāšana. Rituāla cienasts ir Jāņu siers un miežu alus.
Latvijas nacionālais putns ir baltā cielava. Latvijā šis slaidais un graciozais putns sastopams ļoti bieži no aprīļa līdz oktobrim. Baltā cielava uzturas galvenokārt apdzīvotu vietu un dažādu ūdenstilpju tuvumā. Ziemo Eiropas dienviddaļā un Āfrikas ziemeļos. Balto cielavu par Latvijas nacionālo putnu 1960.gadā Tokijā apstiprinājusi Starptautiskā putnu aizsardzības padome.
Par Latvijas nacionālo kukaini ir noteikta divpunktu mārīte. Divpunktu mārīte ir pazīstama kā derīgs kukainis, kurš pasargā augus no kaitēkļiem. Kukaiņa latviskais nosaukums – mārīte – ir sinonīms latviešu aizvēsturiskai dievībai Mārai, kas sevī iemieso zemes spēku. Par Latvijas nacionālo kukaini divpunktu mārīti 1991.gadā noteica Latvijas Entomoloģijas biedrība.
Par Latvijas nacionālajiem kokiem uzskatāmi liepa un ozols. Ozols un liepa ir raksturīgi Latvijas ainavas elementi. Abus kokus joprojām plaši izmanto ārstniecības nolūkos. Latviešu tautas dziesmas (dainas), kas sevī slēpj senus tautas ētikas un morāles priekšstatus, liepu un ozolu citu koku vidū piemin visbiežāk. Jau tradicionāli latviešu tautas ticējumos un folklorā liepu uzskata par visa sievišķā simbolu, bet ozolu – par vīrišķības simbolu. Kaives (Senču) dižozols uzskatāms par lielāko un vecāko ozolu Baltijas valstīs, tā stumbra apkārtmērs ir 10 m Savukārt Valdemārpils Elku liepa ir vecākā un lielākā liepa Latvijā, stumbra apkārtmērs tai ir 8 m.
Par Latvijas nacionālo ziedu uzskatāma pīpene , kas te aug arī savvaļā. Latvijas apstākļos parastās vai savvaļas pīpenes zied no jūnija līdz septembrim. Pīpenes, kas tautā sauktas par margrietiņām, ir ļoti iecienīts zieds, kuru bieži izmanto puķu pušķiem un dāvināšanai.
Nobeigums
Secināju, ka Latvijas nacionālie simboli ir ļoti dažādi un atšķirīgi, un tie viens otru papildina. Domāju, ka ir labi, ja Latvijai un citām valstīm ir savi nacionālie simboli, ar ko lepoties. Centīsimies savas valsts simbolus saglabāt un cienīt, kā īstiem latviešiem pienākas!