Akūts apendicīts

Akūts apendicīts

Apendicīts – aklas zarnas piedēkļa iekaisums. Viņš ir nespecifisks, tam nav noteikta mikroba izsaucēja. Bet visbiežāk izsauc: enterokoki, kolibakterija, stafilokoki. Cilvēkā organismā tie nokļūst hematogēnajā ceļā (ARVI, tonsilīti, gripa). Kad iekaisuši visa piedēkļa sieniņa, procesā iesaistās visi apkārtēji audi.
Sakumā iekaisums ir seros, vēlāk – strutains. Tam var pievienoties arī peritonīts. Ja iekaisuma norise ir labvēlīga, process norobežojās labajā iliocikālā rajonā.

 Klasifikācija:

1. grupa: akūts apendicīts 2. grupa: hronisks apendicīts
1.1. flegmonols 2.1. primāri hronisks
1.2. gangrenozs 2.2.recidivējošs
1.3. komplicēts 2.3. reziduāls

 Klīnika:

1. galvenais simptoms – sāpes, kuras var būt nepārtrauktās, pastāvīgas, lēkmjveida un griezošas. Sāpju intensitāte pakāpeniski pieaug.
Sāpes sākas pēkšņi, pacients var precizēt saslimšanas laiku. 2-3 stundu laikā sāpes prognozē. Visbiežāk sāpes sākas epigastrijā. Pēc 5-8 stundām pārvietojās uz vēdera lejasdaļu. Dažreiz sāpes sākas uzreiz labā iliocikālā rajonā. Piedēklis var novietoties arī atipiski. Sāpes pastiprinās pie kustībām. Pacients cenšas gulēt uz labajiem sāniem, ar rokam pietur slimo vietu.
2. simptoms – gremošanas sistēmas traucējumi: slikta dūša, appētīta zudums, vemšana.
3. simptoms – vēdera izejas traucējumi: aizcietējumi, retāk šķidra vēdera izeja.
Klīnisku gaitu mēdz iedalīt 3 periodos:

– agrīnais (48 stundas)
– vidējais (3-4 dienas)
– vēlīnais (5. diena)

 Objektīvas izmeklēšanas dati:

– Pulss – paātrināts;
– ķermeņa temperatūra – subfebrīla (37,5 – 38 °C);
– mēle – bāli aplikta, sausa;
– vēders – uzpūsts, klepojot pieaug sāpes, jāskatās vai vēders piedalās elpošanā;
– vēdera muskuļi – sasprindzināti, „kā dēlis”. Palpējot vēderu, atzīmē sāpīgumu tipiskos punktos.

Ir raksturīgi simptomi:

1. Blumberga – Ščētkina simptoms. Palpē labajā iliocikalajā rajonā un roku strauji atraujot, pacients jūt ka pieaug sāpes.
2. Sidkovska simptoms. Pacients guļ uz kreisajiem sāniem. Labajā iliocikalajā rajonā sāpes pastiprinās.
3. Rovzinga simptoms. Kreisa pusē uzspiež, sāpes izstaro uz labo pusi.

Svarīga ir asinsaina: leikocītu daudzums ir ļoti paaugstināts!

 Diagnostika:

1. Apskate – pulss, ķermeņa temperatūra, mēle, vēders
2. Asins analīze
3. Rentgenu izmeklēšana (USG), diferenciāla diagnoze (jo var sajaukt ar 12 pirkstu zarnas čūlu, iliusu, olnīcas iekaisumu, urīnceļu infekcijām, gastrītu, kolicistītu u.c.)

 Komplikācijas:

1. periapendikulārais infiltrāts vai abscess – izveidojās 3-5 dienu laikā pēc saslimšanas. Strauji pieaug ķermeņa temperatūra, parādās drudzis, palpējot sāpīgu veidojumu, sāpes ir trulas, bet velkošas;
2. peritonīts;
3. retroperitoniālā flegmona;
4. sepsi;
5. aknu abscess – ja gadījums ir ļoti smags un apendicīts jau ir plīsis;
6. pneimonija.

 Ārstēšana:

Operācija. Ekscidē apendicītu. Labi drenē, un veic pārsiešanu. Šuves noņem ambulatori.
Režīms: aktīvs. Gultas režīms – 10-12 stundas pēc operācijas. Pakāpeniski jāpalielina slodzi. Darba spējās atjaunojās pēc viena mēneša.
Diēta: sakumā – tikai slapināt pacienta lūpas. Drīkst dod kumelīšu un ķimeņu tēju vai ūdeni, bet bez gāzēm. No otras pēcoperācijas dienas – tumes, vieglus buljonus, kefīru un sausiņus. No ceturtās pēcoperācijas dienas – vārītus sasmalcinātus biezeņus. No sestās pēcoperācijas dienas – liesas gaļu, pienu, tvaicētas koklētas. Pēc divām pēcoperācijas nedēļām – parasta diēta. Tikai ar maizi vajag būt ļoti uzmanīgām. Tāpat jāpacieš ar visiem citrusu augļiem.
Rūpīgi jāseko vēdera izejai. Ja trešajā pēcoperācijas dienā nav bijusi vēdera izejas, uz ceturtās dienas jāizdara klizmu.
Šuves jānoņem 7-9 dienā.
Medikamenti: pēc operācijas plaši pielieto i/m antibiotiķus (bet individuāli).

Hronisks apendicīts

Attīstās, ka sekas, pēc pārciesta akūta apendicīta lēkmes. Pacients sūdzas par velkošām sāpēm iliocikālā rajonā. Sāpes pastiprinās periodiski, īpaši pie fiziskās slodzes, diētas kļūdām. Periodiski ir slikta dūša, appētīta zudums, ķermeņa temperatūra – normā, asins analīzes – normā, peritoniāli simptomi – pozitīvi tikai pie dziļas palpācijas. Diagnozi precizē ar rentgena (USG) palīdzību.

Bērniem līdz 14. gadu vecumam vispār nevar būt!!!

 Ārstēšana: plānveida operācija.

Izmantotās literatūras un avotu saraksts:

1. J. Volkolavs, “Vispārīgā ķirurģija”, “Zvaizgne”, Rīga, 1985, 444 lpp.
2. С. Н. Муратов, “Хирургические болезни с уходом за больными”, “Медицина”, Москва, 1981, 335 стр.
3. http://www.tvnet.lv/women/health/article.php?id=4948477
4. http://www.medotvet.ru/dict/zabol/gl_04/homemed_gl_4_artgn.php