Domraksts.
Mans viedoklis par mācībām un mācīšanos.
Sens sakāmvārds vēsta, ka “var pievest zirgu pie ūdens, bet nevar piespiest viņu dzert”. Skolā svarīga ir pedagoga un audzēkņa savstarpēja bagātināšanās, kur katrs ir līdzatbildīgs par mācību procesu un tā rezultātiem. Pedagogus allaž ir nodarbinājusi audzēkņu mācību aktivitātes problēma. Jau Aristotelis ir uzsvēris, ka labākais, kā iesaistīt un ieinteresēt audzēkņus, ir ļaut pašiem kaut ko izpētīt, atklāt, radīt darbīgu mācību vidi.
Franču domātājs Mišels Monteņs “Esejās” ir paudis universālās didaktiskās atziņas, kuras nav zaudējušas savu pedagoģisko aktualitāti arī šodien:
1) atziņa, ka vienvirziena komunikācija mācībās ir mazefektīva – “..Es negribu, ka audzinātājs domā un runā viens, es gribu, lai viņš savukārt uzklausa savu audzēkni.”
2) atziņa, ka zināšanām, ko dod gatavā veidā nav lielas vērtības, jo tas nerosina prātu – “..Lai audzinātājs liek skolēnam pašam visu izzināt, nevis iekalt galvā. Lai skolotājs viņam pasniedz spriedumu dažādību; viņš izvēlēsies, ja tas būs viņa spēkos, ja ne, – paliks šauboties.”
3) atziņa, ka būtu radāma tāda mācību vide, kurā audzēkņi patiesi mācās, jo viņus virza izziņas intereses – “.. Pats svarīgākais ir ieaudzināt tieksmi pēc zināšanām, citādi mēs izaudzināsim vienkārši ar grāmatu gudrībām apkrautus ēzeļus.”
4) aktuāla ir arī atziņa, ka citu zināšanas nevar pārņemt nekritiski, ka pasīvi uzņemtas zināšanas ir maz noderīgas – “.. Citu cilvēku zināšanas ir kā sveša uguns. Tam, kas aizgājis sildīties pie kaimiņa, nevajag aizmirst, ka uguns jākur pašam savā mājā. Mācīti mēs varam būt ar citu zināšanām, bet gudri – tikai ar savu gudrību”.
Mācīties var gan caur kontaktu ar cilvēku, gan izmantojot informācijas avotu (grāmatas, internets).
Sekmīgas mācīšanās priekšnosacījumi ir svarīgi ir noskaņoties mācībām. Sekmīgas zināšanu apguves pamatā ir uztveršana, apjēgšana, iegaumēšana un iegūto zināšanu praktiska pielietošana.
Es mācos vidusskolas 11.klasē, ir atlikušas tikai dažas nedēļas līdz mācību gada noslēgumam. Laiks atskatīties atpakaļ uz to, kāds bija aizejošais mācību gads un pareģot uz priekšu, kāds varētu būt gaidāms pēdējais vidusskolas gads, un padomāt par mācībām un motivāciju mācīties. Bakalaura studiju sākumā – uz bakalauru pašu pirmo sesiju es cītīgi mācījos.
Uz stundām gāju trīcošām kājām. Katra nākamā stunda sanāca arvien “bīstamāka” – darbi kļuva arvien sasteigtāki un tika iesniegti arvien tuvāk “pēdējam brīdim”. Primārajām būtu bijis jābūt mācībām, un visam pārējam – pakārtotam. Tomēr mācībām paredzētais laiks pakāpeniski tika sarucināts līdz minimumam.
Tagad, kad tā padomā, līdzīgi pagāja arī pamatskolā. Atnākot mājās no skolas, stundā vai reizēm pat jau pusstundā mājasdarbi bija uzražoti, grāmatas ciet, un es pieķēries pie svarīgākām lietām. Mājasdarbi pa laikam bija izpildīti pirms stundas pēdējā brīdī vai vispār neizpildīti, kāda klade aizmirsta mājās, un mūždien no blakussēdētāja jāaizņemas pildspalva. Es vienkārši “spruku cauri”, darot tik maz, cik vien iespējams.
Kāpēc tā ir, vai es tiešām būtu tāds baigais sliņķis? Tas protams, bet pats sev esmu teicis, – vaina ir tajā, ka neesmu motivēts uzcītīgi mācīties.
Viena motivācija varētu būt papīrītis.
Otra motivācija ir patiesās, īstās zināšanas. Mācīšanās zināšanām nevis atzīmēm. Mācīšanās zināšanu alku pēc nevis iesniedzamo darbu termiņu dēļ. Šī ir laba motivācija, un, man šķiet, ka man kāda tiesa no tās ir.
Jebkura mācību iestāde – skola, koledža, institūts, akadēmija, savā ziņā ir šāda vērtīgu mantu noliktava. Tikai šeit neglabājas materiālas lietas, bet garīgas vērtības. Būt par skolēnu vai studentu, tas nozīmē, ka tev ir dota vienreizēja iespēja paņemt no šīs dārgumu krātuves tik, cik vien tu spēj «panest». Un šīs lietas nav mazsvarīgas. Tās ir jaunas zināšanas, jaunas prasmes, jauna informācija. Tā ir garīgo spēju jauna attīstības pakāpe. Tie ir darba rīki un ieroči, kurus nākotnē izmantos mans prāts, lai cīnītos par savu vietu zem šīs saules. Sen pagājuši laiki, kad kaut ko vērā ņemamu dzīvē varēja izcīnīt tikai ar fizisku spēku un lielu rungu rokā. Mūsdienās personīgā labklājība un vieta sabiedrībā tiek izcīnīta tieši ar garīgajiem ieročiem un garīgajiem darba rīkiem. Ja man ir zināšanas un prasmes par ko citi ir gatavi maksāt naudu, darba tirgū, es varu izvirzīties priekšā simtiem un varbūt pat tūkstošiem sev līdzīgo.
Jebkuradarbības joma, ko savā dzīvē izvēlēšos uzsākt un arī pati šī izvēle, balstīsies tikai uz tiem garīgajiem ieročiem un instrumentiem, kurus es sev paņemšu līdzi no skolas. Tai skaitā, arī no apgūtās mākas patstāvīgi iegūt informāciju no dažādiem avotiem un pilnveidot savas zināšanas. Lai veiksmīgi vadītu uzņēmumu ir nepieciešamas zināšanas likumdošanā, ekonomikā, tirguszinībās un vēl daudzās citās jomās. Lai pērkot un pārdodot iegūtu, nevis pazaudētu naudu, ir vajadzīga prasme rēķināt. Tie visi ir instrumenti, ar kuru palīdzību es dzīvē varu izvirzīties starp tūkstošiem sev līdzīgo.
Neredzamās, garīgās mantas, kuras būšu paņēmis savā jaunībā, manā dzīves laikā pārvērtīsies materiālajos labumos. Ja mēs spētu saskatīt materiālos labumus, kas slēpjas aiz garīgajām mantām, mūsu attieksme pret mācībām būtu pavisam savādāka.
No vienas puses mēs mācību laiku pavadām monotoni, apnicīgi, pat kaitinoši aicinājumi mācīties, mācīties, vēl labāk mācīties.
Jauniešu vidū izplatās smēķēšana, alkohola lietošana, narkomānija. Arī tas nenotiek nejauši. Šo vielu lietošana veido it kā savdabīgu atlasi. Vienam tas var kļūt par nāvīgu slazdu, citam, pateicoties individuālajai nervu sistēmas izturībai un tuvu cilvēku palīdzībai, izdodas no šī slazda izbēgt ar lielākiem vai mazākiem veselības bojājumiem. Katrā ziņā, zaudētājs ir katrs jaunietis, kas uzsācis lietot kādu no šīm vielām. No «brīvā tirgus ekonomikas» viedokļa visizdevīgāk ir jauniešus pieradināt pie smēķēšanas. Nikotīns ātri izdalās no organisma un rada nepieciešamību to ievadīt atkal un atkal, vidēji divdesmit reizes dienā. Turklāt, iedarbības ziņā tas nav tik antisociāls. Bet pats galvenais – no smēķēšanas atkarīgais vergs tik ātri nezaudē darba spējas, kā lietojot citus draņķus.
Tev saka, ka valsts cīnās pret smēķēšanu, alkoholismu un narkomāniju jauniešu vidū? Muļķības! Tā nav cīņa, bet gan reklāmas kampaņa, kas darbojas pēc «aizliegtā augļa principa», padarot šo vielu lietošanu vēl pievilcīgāku. Nopietnās cīņas uz dzīvību un nāvi notiek nežēlīgi, slepeni un klusi. Par tām netiek bazūnēts laikrakstos, žurnālos un televīzijā. Pie mūsdienu augsti attīstītajām tehnoloģijām, kad ar zemes pavadoņu palīdzību var novērot pat atsevišķu cilvēku, kurš strādā savā sakņu dārzā, opija magoņu un narkotisko kaņepju lauku atrašanās vietas noteikt nav problēma. Noklausīšanās un izsekošanas tehnika, savukārt, ļauj pilnībā atklāt un likvidēt visus narkotiku izplatības tīklus un narkomānu perēkļus. Ja pasaules mērogā valstis, pasludinot narkotiku ražotājus un izplatītājus ārpus likuma, uzsāktu vienotu un nežēlīgu cīņu, narkotiku tirdzniecība visā pasaulē tiktu likvidēta nepilna gada laikā. Bet kādēļ gan iznīcināt to, kas ienes milzīgu peļņu uz cilvēku muļķības rēķina? Atsevišķi «brīvā tirgus» ideologi pat ir izteikuši priekšlikumu, ka visas narkotikas būtu jālegalizē, lai «atņemtu noziedznieku aprindām nesamērīgi lielo peļņu» un novirzītu to valsts kasē.
Bet atgriezīsimies pie izglītības. Papildus tam, ka nemanāmi tavā un citu jauniešu apziņā tiek mazināts izglītības nozīmīgums, vēl arī pats mācību process priekš jums ir padarīts maksimāli apgrūtinošs un garlaicīgs. Ņemsim kaut vai tādus interesantus priekšmetus, kā ķīmija un fizika. Palasi šo priekšmetu mācību grāmatas pamatskolām! Grūti būs atrast vēl garlaicīgāku un sarežģītāku attiecīga līmeņa lasāmvielu. Definīcijas, formulas, svešvārdu un speciālo terminu pārpilnība. (Bet pamatskolu programmas taču būtu jāizstrādā tā, lai radītu vispārēju priekšstatu un interesi par attiecīgo priekšmetu!) Tas ir apmēram tas pats, kas mantu noliktavā vērtīgas mantas iesaiņot iespējami neglītās kastēs, kuras tad novietot uz augstiem plauktiem, lai tev par tām nerastos interese un arī piekļūt tu tik viegli tur nevarētu.
Situācija ar citiem mācību priekšmetiem nav labāka. Piemēram, svešvalodu apguvē galvenais uzsvars tiek likts uz gramatiku. Un pamēģini tikai apšaubīt gramatikas nozīmi svešvalodu apgūšanā! Svešvalodu speciālisti tevi nolinčos. Bet, lai pasaka man šie svešvalodu speciālisti, kā tas nākas, ka pasaulē ir daudz cilvēku, kas ļoti labi un tekoši runā angļu, spāņu vai ķīniešu valodā un tajā pašā laikā neko nav dzirdējuši par tādu gramatiku?! Vēl vairāk – viņi vispār neprot ne lasīt, ne rakstīt. Un kā latviešu un krievu bērni, pagalmā kopā spēlējoties, tik ātri iemācās gan latviešu, gan krievu valodu? Neticu, ka viņi savā starpā pārrunā lietvārdu vai darbības vārdu locīšanu tagadnes, pagātnes un nākotnes formās. Acīm redzot, kaut kas mums skolās ieviestajā svešvalodu mācīšanas metodikā tomēr ir nepareizs. Sarunvalodas un gramatikas mācīšana nav sabalansēta. Bet varbūt, tieši otrādi – viss ir pareizi? Jo, kaļot galvā gramatikas likumus, ātri vien zūd interese par jebkuru svešvalodu. Un bērni aiziet no skolas, nepaņemot sev līdzi vērā ņemamas svešvalodas zināšanas. Iespēja iegūt šo nozīmīgo prasmi savā garīgajā bagāžā paliek neizmantota. Nākotnē visi šie jaunieši uz profesijām, kur nepieciešamas svešvalodas zināšanas, ir konkurēt nespējīgi.
Gandrīz katru dienu tev no saviem vecākiem vai skolotājiem nākas dzirdēt apnicīgus mudinājumus mācīties, bet šeit un tūlīt nekādu īpašu labumu no šīs mācīšanās tu neizjūti. Jo tiem, kas ignorē pedagogu prasības un nemācās ir tādas pašas skolēnu tiesības un vieta klasē, kā apzinīgajiem. Arī pati mācīšanās ir garlaicīga, nogurdinoša, grūta, bet apkārt ir tik daudz pievilcīgāku, interesantāku un kārdinošāku lietu. Vai gan kāds brīnums, ja tev rodas iekšējs protests un neapmierinātība ar šādu situāciju? Un šis protests vēršas vispirms jau pret tiem, kuri aicina nodarboties ar šo apnicīgo mācīšanos. Tā rodas jaunieši, kas demonstratīvi ignorē skolas kārtības noteikumus un neklausa ne skolotājus, ne savus vecākus. Viņi smēķē, lieto alkoholu, narkotikas, nemācās, piedalās dažādās krimināla rakstura aktivitātēs, bēg no skolas, klaiņo. Pašiem viņiem liekas, ka ar šādu rīcību viņi kādam ir metuši izaicinājumu, apliecinājuši savu pārākumu pār sabiedrības morāles normām, «stulbajiem likumiem», ieriebuši, iespītējuši «apnicīgajiem skolotājiem». Bet tā tas nav. Īstenībā viņi ir izdarījuši tieši to, ko no viņiem gaida un uz ko viņus visu laiku slepeni virza. Viņi ir atteikušies no sev nākotnē tik noderīgajām zināšanām. Jā, viņi to ir izdarījuši nedaudz asākā formā, kā citi, bet vienalga, tā ir labprātīga izstāšanās no spēles, to pat tā īsti neuzsākot. Tā ir atteikšanās no savām nākotnes iespējām citiem par labu, jo tā ienesīgā vieta sabiedrībā, ko katrs šāds jaunietis būtu varējis ieņemt, jau nepaliks tukša.
Papildus tam, viņi ir izdarījuši visu, lai pievienotos pašam zemākajam, pašam beztiesiskākajam sabiedrības slānim – noziedzniekiem. Šāda veida protestējošu dumpinieku parādīšanās nav nekāds pārsteigums. Priekš viņiem jau viss ir iepriekš sagatavots – attiecīgās juridiskās normas, tiesa, policija, nepilngadīgo likumpārkāpēju ieslodzījuma vietas, cietumi. Noziedzniekiem jau sen šajā sabiedrībā ir ierādīta sava vieta un loma. Nepateicīgā «grēkāžu» un «peramo zēnu» loma.
Var teikt, ka būt par noziedznieku – tā arī savā ziņā ir profesija. Un Krimināllikumā mēs varam izlasīt šai «profesijai» piederošo amatu aprakstus, kā arī uzzināt par katram «darbam» noteikto «atlīdzību». Atšķirībā no citām profesijām, kur par darbu cilvēki saņem garantētu samaksu, noziedznieka profesijā strādājošajiem kā atlīdzība tiek paredzēti dažādi ieslodzījuma termiņi un citi soda veidi. Tādēļ noziedzību par savu «pamatprofesiju» izvēlas tikai truli un garīgi neapdāvināti ļautiņi. Viņi nesaprot, ka būt par noziedznieku, tas nozīmē dzīvot nepārtrauktā nedrošībā un bailēs.
Pēkšņi un negaidot jebkurš noziedznieks var tikt atmaskots un notiesāts, bet visi viņa nelikumīgi iegūtie naudas līdzekļi un šķietamā labklājība atņemta. Noziedznieki taču ir tie, kas dod iespēju savas algas pelnīt gan tiesnešiem un advokātiem, gan cietumsargiem un policistiem. Bez tam, arī noziedznieku pasaulē zināšanas un prasmes spēlē ļoti nozīmīgu lomu. Šeit, ne reti tas ir pat izdzīvošanas jautājums. Tādēļ tie, kuri priekšlaicīgi pamet mācības skolā, arī noziedznieku pasaulē uz veiksmi var necerēt. Nekas vairāk par primitīva ierindas noziedznieka likteni, kura galvenā mājvieta ir cietums, tādus nesagaida. Ar noziedzīgām darbībām iedzīvoties bagātībā izdodas tikai atsevišķiem cilvēkiem, kam noziedzība ir savdabīga «blakus nodarbošanās», kurā viņi panākumu gūšanai ļaunprātīgi izmanto gan tās pašas mācību iestādēs iegūtās zināšanas, gan savu pamatprofesijā ieņemamo amatu vai dienesta stāvokli.
Bet, atstāsim noziedzniekus viņu liktenim. Neizmantojot savas iespējas viņi ir izdarījuši izvēli. Tev un man šī viņu izvēle ir vienaldzīga. Mums vienaldzīga ir jebkura cilvēka izvēle, ja vien tā kaut kādā veidā neskar mūs un mūsu personiskās intereses. Vienaldzība pazūd, ja kāds izvēlas kļūt par konkurentu mums. Vienalga, vai tas būtu labi atalgots darbs, peļņa biznesā, panākumi mīlestības lietās vai godalgota vieta kādā konkursā. Jo vairāk spējīgāku un spēcīgāku konkurentu, jo mazākas un grūtāk piepildāmas ir mūsu pašu izredzes. Vai tad tas nebūtu jauki, ja mēs pašu bīstamāko konkurentu domas, centienus un intereses kaut kādā veidā varētu novirzīt citā virzienā? Tā laipni, nemanāmi un ar smaidu. Tā, lai vismaz daļa no viņiem paši atteiktos no šīs iespējas – būt mūsu konkurenti. Un arī mūsu ienaidnieki lai viņi nekļūtu, jo ienaidnieks taču ir visniknākais, vissīvākais konkurents.
Jā, izrādās, ka katrā no mums iekšā sēž tāds «laipns onkulis», kurš nevienam negrib varmācīgi atņemt viņa iespējas, bet labprāt ir gatavs padarboties, lai zināmos gadījumos citi šīs savas iespējas neizmantotu.
Tādi esam mēs un tāda ir sabiedrība, kurā mēs dzīvojam. Ko darīt? Mācīties par spīti visam! Ja kaut kas tev sagādā grūtības, tad tas ir vēl viens iemesls, lai tu to paveiktu. Visā pasaulē ir tikai viens vienīgs cilvēks, kurš šajā lietā tik tiešām var tev palīdzēt. Un viņa rīcībā ir daudzas iespējas, kuras var un vajag izmantot. Šis cilvēks esi tu pats