Saturs
IEVADS 3
AGRĀ VALSTS (ap 3000 – ap 2800 p.m.ē.). 3
SENĀ VALSTS(ap 2800 – ap 2250 p.m.ē.). 3
VIDĒJĀ VALSTS(ap 2050 – ap 1700 p.m.ē.). 3
JAUNĀ VALSTS(ap 1580 – 1070 p.m.ē.). 4
VĒLĀ VALSTS (ap 1070 – 332 p.m.ē.). 4
GRIEĶU – ROMIEŠU PERIODS(331 p.m.ē. – 395 m.ē.). 4
PILSĒTAS ĒĢIPTĒ 4
SABIEDRĪBAS STRUKTŪRA 5
VALSTISKUMS UN VALSTU TIPI SENAJĀ ĒĢIPTĒ 5
VALDNIECĪBA UN VALDNIEKS. 6
PRIESTERI UN RAKSTVEŽI 6
TIRDZNIECĪBA 7
PRIEKŠSTATI PAR PĒCNĀVES LIKTENI. 7
DZĪVNIEKI ĒĢIPTIEŠU RELIĢIJĀ 8
BALZAMĒŠANA 9
KAPU NOSLĒGŠANA 9
Piramîdas 10
Matemātika 11
Skaitīšanas metodes. (Aritmētika) 11
Ģeometrija. 12
Astronomija. 12IEVADS
Senāk Ēģipte atradās Āfrikas ziemeļaustrumu daļā, Nīlas upes lejteces apvidū. Tā izveidojās ap 3000 gadu p.m.ē. un pastāvēja līdz 30.gadam p.m.ē. (ar pārtraukumiem).
Vēstures tēvs Herodots dēvē Ēģipti par “Nīlas dāvanu”, un līdz ar to ir tik labi un tik lakoniski raksturojis šo zemi, ka viņa vārdi vēl tagad tāpat spēkā, kā priekš gadu tūkstošiem. Nīla ar viņas gadskārtējiem plūdiem un viņas ūdens nesto dūņu nastu ir Ēģiptes maizes māte, kuras varā atrodas šīs zemes liktenis.
Citi dēvē senos ēģiptiešus par semitizētiem nūbiešiem. Citi uzskata viņus par hamitu rases piederīgajiem, kam ar semitiem nav bijis nekā kopīga, bet kas toties pirmatnējās pigmāju rases asiņu piejaukumu.
Ēģipte, cik tālu vien mēs varam saskatīt pagātnes mijkrēslī viņas likteņus, rādās mūsu acīm kā centralizēta valsts, kurā valdniekam ir dota ne vien neaprobežota laicīgā vara, bet arī galvenā vidūtāja loma starp cilvēkiem un dieviem. Tā tad teoratiska monarhija, viens no vecākajiem valsts organizācijas veidiem, kādus pirmā senatnē pārdzīvojušas gandrīz visas tautas. – Šī ir centralizēta monarhija, cik vērojams, Ēģiptē izveidojusies, apvienojoties vairākām šīkām valstīm, respektējot atsevišķiem kūltūras centriem.
Ēģiptes teritorijā cilvēki dzīvojuši jau paleolīta laikmetā. Neolītā, klimatam kļūstot sausākam, protosemītu, berberu un kušītu ciltis pārvietojās no Āfrikas savannām uz Nīlas deltu un ieleju un saplūda; tādējādi 4. gt. p.m.ē. izveidojās senēģiptiešu tauta. Notiekot pārejai no medniecības un zvejniecības uz zemkopību un lopkopību, radās teritoriālā kopiena. Kanālu un dambju ierīkošanā tika izmantots zemnieku un vergu darbs, radās ģints aristokrātija un pirmie valstiskie veidojumi, kad tie apvienojās 4. gt. vidū, izveidojās divas valstis ziemeļu daļā – Lejasēģipte, bet dienvidu daļā – Augšēģipte. Ap 3000. gadu Augšēģiptes faraons Meness (Mina) iekaroja Lejasēģipti un lika pamatus centralizētai Austrumu despotijai. Sākās t.s. dinastiju laikmets. Līdz 341. p.m.ē. Ēģiptē valdīja 30 faraonu dinastiju.
AGRĀ VALSTS (AP 3000 – AP 2800 P.M.Ē.).
Tajā valdīja 1. un 2. dinastija. Tās galvaspilsēta bija abīda. Attīstijās apūdeņošanas saimniecība, pilnveidojās akmens un vara darbarīki kā arī sāka lietot podnieka ripu. Laupīšanas nolūkā tika rīkoti karagājieni uz Nūbiju un Lībiju. Veidojās birokrātisks valsts pārvaldes aparāts. Administratīvos apgabalus – nomus pārvaldīja monarhi.
SENĀ VALSTS(AP 2800 – AP 2250 P.M.Ē.).
Valdīja 3. – 6.dinastija. Galvas pilsēta bija Memfisa. Blakus kopienas īpašumam radās privātīpašums uz zemi. Nostiprinājās valdnieka vara un izveidojās patstāvīga armija. Faraoniem Heopsam, Hefrenam un Mikerinam tika celtas grandiozas kapenes – piramīdas, izmantojot vergu un zemnieku darbaspēku. 5. un 6.dinastijas valdīšanas laikā centralizētā vara novājinājās un lielāku varu ieguva naidīgo nomu aristokrātija. Iestājās pirmais Ēģiptes sairuma posms ap 2250 – ap 20500.
VIDĒJĀ VALSTS(AP 2050 – AP 1700 P.M.Ē.).
Valdīja 11. – 13.dinastija. galvaspilsēta bija Tēbas. 12. dinastija valdīšanas laikā tika veikti plaši apūdeņošanas darbi Faijūmas oāzē. Ieviesās bronzas izstrādājumi. Paplašinājās maiņa ar Sīriju, Krētu un Puntu. Faraona Senuserta III. valdīšanas laikā (19. gs. pirmajā pusē) Ēģipte pievienoja kušu līdz Nīlas otrajām krācēm, faraona Amenemheta III. valdīšanas laikā (19. gs. otrajā pusē) nostiprinājās valdnieka vara, par galvaspilsētu kļuva Itari. Mantiskās nevienlīdzības pastiprināšanās izraisīja nabadzīgo ļaužu sacelšanos. 18.gs. Ēģiptē iebruka hiksi. Iestājās otrais Ēģiptes sairuma posms (ap 1700 – 1580).
JAUNĀ VALSTS(AP 1580 – 1070 P.M.Ē.).
Tajā valdīja 18. – 20. dinastija. Galvaspilsēta bija Tēbas. 18. dinastijas pirmais faraons Jahmoss 1 padzina hiksus no Ēģiptes. Lietošanā plašāk ieviesās bronza radās pirmie dzelzs izstrādājumi, tika uzlabota metālapstrādes tehnoloģija, attīstijās zemkopība un amatniecība. Faraoni Tutmoss I, Tutmoss III, Amenhoteps II pievienoja Ēģiptei Sīriju, Palestīnu un Kušu līdz Nīlas ceturtajām krā…cēm. Nostiprinājās verdzības iekārta. Amenhotepa III valdīšanas laikā (15. gs. otrajā pusē). Ēģipte sasniedza savu lielāko varenību. Tempļu bagātības un priesteru ietekmes palielināšanās noveda pie sadursmes starp priesteriem un faraonu Amenhotepu IV (Ehnatonu), kas ieviesa saules dieva Atona kultu. 19. dinastijas ievērojamākais pārstāvis Ramzess II (valdīja 14. gs. beigās un 13. gs. vidū) cīnijās ar hetiem, lai iekarotu Sīriju. Faraona Ramzesa II pēcteču – Marneptas un Ramzesa III valdīšanas laikā (13. gs. otrajā pusē un 12. gs. sākumā) tika atsists “jūras tautu” un lībiešu uzbrukums. Ilgstošie kari un brīvo zemnieku eksplutācijas pastiprināšanās izraisīja iedzīvotāju nemierus (13. gs. beigās). Milzīgie ziedojumi tempļiem un celtniecībai iztukšoja valsts kasi. Kas izraisīja Ēģiptes politisko, ekonomisko un militāro novājināšanos.
VĒLĀ VALSTS (AP 1070 – 332 P.M.Ē.).
Izplatījās dzelzs apstrāde (no 7. vai 6. gs.), attīstijās naudas saimniecība un augļošana, pastiprinājās parādu verdzība. 11. un 10. gs. mijā valsts atkal saira. 10. gs. vidū lībiešu algotņu vadonis Šešonks I kļuva par pirmo 22. dinastijas faraonu. Par galvaspilsētu kļuva Būbastija. 8. gs. otrajā pusē Ēģipte nonāca Kušas valsts varā, bet 671 Ēģipti iekaroja asīrieši. Ēģipti atbrīvoja un apvienoja Saisas valdnieks Psametihs I (26. dinastijas pirmais faraons, kurš valdīja no 663 – 610 vai 600). Saisas dinastijas valdīšanas laikā (663 – 525) izveidojās cieši tirdznieciskie sakari ar Vidusjūras baseina austrumu daļas zemēm. 525 Ēģipti iekaroja Persijas valdnieka Kambūza II armija, pie varas nāca 27. (persiešu) dinastija. Ap 404. gadu Ēģipte atguva neatkarību. Valdīja 29. – 30. dinastija. 331 Ēģipti pilnīgi iekaroja Maķedonijas Aleksandrs. Notika rietumu kultūru un Ēģiptes kultūras saplūšana.
GRIEĶU – ROMIEŠU PERIODS(331 P.M.Ē. – 395 M.Ē.).
Pēc Maķedonijas Aleksandra nāves (323. p.m.ē.) par Ēģiptes valdnieku kļuva Ptolemajs Lagīds, Ēģiptes Ptolemaju dinastijas aizsācējs. Ēģipte kļuva par hellēnisku valsti. Iekarotāji piespieda iedzīvotājiem maksāt lielus nodokļus. Radās jauni tirdzniecības, amatniecības un kultūras centri. Par galvaspilsētu kļuva Maķedonijas Aleksandra dibinātā Aleksandrija. 3. gs. sākumā p.m.ē. Ēģipte valdīja gandrīz pār visām Vidusjūras austrumu pikrastes zemēm un salām (Kirenaiku, Feniķiju, Palestīnu, Kipru). Karos ar Sīriju un Maķedoniju tā šīs teritorijas atkal zaudēja. 30 p.m.ē. Ēģipti iekaroja Roma un pārvērta par savu provinci. Pēc Romas impērijas sadalīšanās (395.m.ē.) Ēģipte kļuva par Austrumromas (Bizantijas) provinci.PILSĒTAS ĒĢIPTĒ
Vēsturnieku vidu nav vienprātības par Ēģiptes pilsētām. Ir pētnieki, kas uzskata, ka Ēģipte ir tīra lauku civilizācija un pat vēl Jaunās valsts laikā praktiski nevar runāt par tāda apmetņu tipa pastāvēšanu, ka atbilstu pilsētas kritērijiem. Neizvēršoties torētiskās diskusijās, var piezīmēt, ka par pamatcēloni tiek minēta vāja iekšējā tirgus attīstība (centrālā apgāde un sadale), kā arī ārējo tirgus sakaru ierobežotība (mazāka atkarība no ieveduma, dabiska ģeogrāfiska noslēgtība, pat zināma izolācija).
Turpretim vairums vēsturnieku uzskata, ka faraonu laikā Ēģiptē pastāvējušas īstas pilsētas. Pilsētu attīstība Ēģiptē izvērsās Jaunās valsts laikā, kad intensīvāk saimnieciski tika apgūta Deltas austrumdaļa – tur faraoni dibināja jaunas pilsētas, tai skaitā jaunu galvaspilsētu.SABIEDRĪBAS STRUKTŪRA
Vēsturnieki uzskata, ka Ēģiptē jau agri kopienu inkorponēja valsts sektors, un ar 2. gt. p.m.ē. brīvie kopienas zemnieki bija kļuvuši par pusbrīviem – pusatkarīgiem ļaudīm. Tie dzīvoja uz faraona, tempļu zemes kuru tie apstrādāja. Visu ražu no šīs zemes uzskaitīja ierēdņi, nodalīja no tās apmēram vienu trešdaļu, kas pienācās valstij (faraonam, templim), bet zemniekam pašam palika divas trešdaļas, vismaz teorētiski, jo nav zināms, kādas bija vēl citas nodevas un atskaitījumi. Starp tiem varēja būt arī pārtikuši ļaudis, tomēr tie nespēja lemt pilnīgi par sevi.VALSTISKUMS UN VALSTU TIPI SENAJĀ ĒĢIPTĒ
Ēģiptieši radīja senatnē pirmo vienotu nacionālo valsti. Protams, tas jāsaprot nosacīti, bet etniskā ziņā Ēģiptes iedzīvotāji bija stipri viendabīgi, jo tās atradās sāņus no lielajām tautu migrācijām. Gan valdošo slāni, gan iedzīvotāju pamatsastāvu veidoja etniski viendabīgi valsts pamatiedzīvotāji.
Ēģipte kā teritoriāla valsts izveidojās, ja tā varētu teikt, dabiskā ceļā. 4. gt. pirmajā pusē p.m.ē. Nīlas ielejā izveidojās apūdeņošanas sistēma. Uz atsevišķu lokālu apūdeņošanas sistēmu bāzes veidojās lielas kopienas – nomi ar savu centrālo apmetni un kopienas pārvaldi. Pavisam ielejā bija kādi 40 nomi, kas izvietojās virknē gar upi. Nomi ātri vien apvienojās, un Nīlas ielejā izauga divas valstis – Augšēģipte un Lejasēģipte. Aptuveni 4./3. gt.mijā abas valstis apvienoja Augšēģiptes valdnieks Meness, un sākās vienotas teritoriālas Ēģiptes valsts dinastiju laikmets.
Kādi faktori Nīlas ielejā noveda pie nomu apvienošanās jau valsts veidošanās pašos sākumos? Atbildi meklējot, vēsturnieki min vairākus faktorus, dodot priekšroku vienam vai otram no tiem. Nav šaubu, ka sava loma te bija vides faktoram. Noslēgtā, šaurā (dažus kilometrus, reti ap 20 km platā) Nīlas ielejā ar ļoti biezu iedzīvotāju blīvumu (daži zinātnieki lēš ap 850 cilvēku uz vienu kvadrātkilometru) spieda lielas ļaužu masas uz ļoti ciešu kopdzīvi. Ielejas virsma bija ļoti viendabīga, un purvāji (izņemot Deltu, bet to sāka intensīvi apgūt tikai vēlāk) un smiltāji nenodalīja vienu kopienu no otras. Bet vienīgā varenā upe Nīla kā ēģiptiešu zemes centrālā ass darbojās kā vienojošs faktors. Vides specifika dēļ Nīlas ielejā agri vajadzēja veidot lielas maģistrāles irigācijas sistēmas, kas ietvēra daudzu nomu teritorijas vienotā sistēmā, kas neapšaubāmi spēlēja centrtieces lomu.
Daži vēsturnieki kā ļoti nozīmīgu faktoru min Nīlas ielejas iedzīvotāju ārējās tirdzniecības vājo attīstību agrīnajā posmā. Ēģiptes ģeogrāfiskais stāvoklis neveicināja sakarus ar citām zemēm. Tas savukārt kavēja lielu centru – pilsētu veidošanos Ēģiptē, kur koncentrētos noteiktas teritorijas saimnieciskais un reliģiskais centrs, kas kontrolē noteiktu agrāru novadu un līdz ar to veicinātu teritorijas fragmentāciju. Ēģiptē izveidojās tikai dažas pilsētas kā valdnieku rezidences. Tāpēc šeit arī neizveidojās pilsētvalstis. Vēlāk, kad risinājās intensīvāka pilsētu celtniecība, tā tomēr neiztukšoja Ēģiptes laukus.
Bez šaubām, ka bija vēl citi faktori, kas veicināja vienotas Ēģiptes valsts veidošanos.
Ēģiptes teritoriālā valsts bija noturīga, stabila. Reti tajā vērojami iekšēju juku laiki. Vēsturnieki Ēģiptes vēstures 3 gadu tūkstošos konstatējuši tikai četrus varenības krituma periodus, pēc kuriem atkal atjaunojās uzplaukums, kamēr 525. gadā p.m.ē. Ēģipti pakļāva Persijas valdnieks.
Šo stabilitāti noteica, acīmredzot, gan dabas procesu stabilitāte un ritmiskums, gan virsmas viendabīgums un harmonija, un līdz ar to izstrādātā optimālā un stabilā saimniecības sistēma, gan lielā mērā etniskais viendabīgums, kas viss radīja ēģiptiešos priekšstatu par pastāvīgumu, nesatricināmību, mūžīgumu, kas izpaudās ēgiptiešu valsts organizācijā, reliģijā un mākslā.VALDNIECĪBA UN VALDNIEKS
Ēģiptes faraons bija saules dieva Ra dēls un Ozīrisa un Izīdas dēla Hora iemiesojums uz zemes. Tātad faraons pats bija dievs. Ēģiptē 1. gt. p.m.ē. faraonu atzina par mirstīgu valdnieku.
Pēc valdnieka nāves vakantajā tronī visbiežāk nāca viņa vecākais dēls (kroņprincis). Šādas pašas tiesības bija arī vecākajai meitai (kroņprincesei). Vēsturnieki domā, ka tāpēc Ēģiptē bija brālim jāprec māsa. Taču attiecībā uz vēlāku laiku vēsturnieki domā, ka tas tika darīts, lai pasargātu valdnieku dzimtas asins tīrību.
Vecais valdnieks varēja nozīmēt sev par pēcteci arī kādu citu personu, kas nepiederēja pie valdnieka dzimtas.
Bija arī nelikumīgi valdnieka varas iegūšanas gadījumi, kad troni sagrāba apvērsuma ceļā vai arī to iekaroja ar militāru spēku.
Ēģiptes valdniekam bija jāveic divi galvenie uzdevumi, kas ietvēra sevī veselu rindu funkciju. Pirmais uzdevums – valdniekam bija jābūt starpniekam starp dieviem un cilvēkiem. Viņam bija jānovada līdz cilvēkiem un jāskaidro tiem dievu griba un savukārt jāpārstāv cilvēki, sava tauta dievu priekšā. Ēģiptes faraoni veica daudzas valsts kulta darbības.
Otrs uzdevums – valdniekam bija jāpārvalda valsts, kas izpaudās kā rūpes par savu tautu. Tas nozīmēja gādāt par kārtību, mieru un drošību savā valstī, rūpēties par savas tautas materiālo labklājību un vispirms par iztiku, gādāt, lai tiktu ievērotas tiesības, likumi un taisnīgums, īpaši attiecībā pret vājiem un neaizsargātiem (avotos vienmēr uzsvērtas rūpes par atraitnēm un bāreņiem). Protams, te ir sava daļa oficiālas propogandas, taču tam ir arī savs reāls segums.
Pēc ēģiptiešu priekšstatiem tieši valdnieks bija absolūtais faktors, no kā atkarīga zemes un tautas labklājība un pastāvēšana. Valdnieks pārklāj zemi ar tīrumiem un dārziem un pabaro visu zemi, viņš pavēl dabas spēkiem un liek upēm pārplūst, viņš rok kanālus un ierīko ūdens krātuves, viņš vairo cilvēku skaitu, bez viņa ziņas nedzimst jauna paaudze. Viņš būvē tempļus dieviem, ceļ pilsētas, ierīko ceļus utt. Viņš aizsargā valsti no ienaidniekiem.
Valdnieka rokās tātad bija augstākā vara: tiesas izpildu, likumdošanas, reliģiskā vara, bet praktiskās kulta un valsts lietas veica amatpersonas (priesteri, ierēdņi) ar valdnieka deliģētām pilnvarām. Valsts bija pilnīgi centralizēta tajā funkcionēja sarežģīts birokrātisks pārvaldes aparāts.
Aiz valdnieka tūlīt stāvēja pirmais un augstākais ierēdnis (vēstures literatūrā to bieži apzīmē kā pirmo ministru vai lielvezīru), kura rokās bija visi pārvaldes pavedieni – viņš pārzināja un uzraudzīja galma ceremoniālu pilī, visas kancelejas, zemes fondu un ūdens apgādi, augstāko militāro varu, nocietinājumu būvi, karaspēka vervēšanu, augstāko tiesu, nodevu resoru un vietējās pārvaldes. Par visu viņš atskaitījās tieši valdniekam.
Viena ierēdņu daļa bija iesaistīta vietējā pārvaldē. Valsts bija sadalīta administratīvos apgabalos – nomos, kurus pārvaldīja valdnieka iecelti pārvaldnieki. Arī pilsētas un cietokšņus pārvaldīja tādi paši pārvaldnieki.
Otra ierēdņa daļa pārzināja centrālās pārvaldes nozares. Ēģiptē bija vairāki nozaru resori, starp kuriem galvenās bija sabiedrisko darbu, tiesas, finansu un nodevu, kara resors. Valdnieka vārdā tos valdīja valdnieka iecelti augstākie ierēdņi. Šajos resoros bija nodarbināta milzīga ierēdņu armija. Vēsturnieki lēš, ka Ēģiptē uz katriem 110 iedzīvotājiem bijis viens ierēdnis. Valstī bija stingra uzskaite: par zemi, ūdeni, cilvēkiem, cik iesēts un cik novākts, fiksēta cilvēku nosūtīšana valsts darbos, nodokļi, naturāliju piegādes utt. Tā bija stingri organizēta, unificēta monarhijas forma, ko apzīmē par despotiju ar neierobežotu, patvaļīgu valdnieka – despota varu.PRIESTERI UN RAKSTVEŽI
Katrā Ēģiptes pilsētā un ciemā bija templis vietējiem dieviem vai ģimenes dieviem. Kā stāstīts teiksmā, kādreiz dievi dzīvojuši zemes virsū, bet tagad mājo mirušo valstībā. Šis templis bija tieši tā dieva “Ka” mājoklis. Priesteri katru dienu izņem dieva tēlu no svētnīcas, nomazgāja un apģērba to un upurēja tam ēdienu.
Tādā lielā pilsētā kā Sezostrisa II galvaspilsēta pie Lištas tempļi bija dižāki nekā tādā pilsētiņā kā Kahuna, bet tie visi bija būvēti pēc viena un tā paša projekta. Dieva svētnīcas pašā templī varēja tuvoties caur pagalmu un hipostilo zaļu (zāles ar daudzām kolonnām) rindu.
Templis sastāvēja mūra iežogojumā, un tam apkārt bija daudz ēku, kas veidoja lielu saimniecību. Tur bija zemnieku sētas, lai apgādātu ar pārtiku dievus, priesterus un viņu apkalpotājus, kā arī atradās darbnīcas visu viņu vajadzību apmierināšanai. Saimniecībā bija nodarbināti daudz amatnieki un strādnieki, un tā atgādināja mazu pilsētiņu. Priesteri vadīja skolas un mācīja vecākus zēnus par profesionāļiem hronistiem vēstuļu rakstītājiem, kas bija pazīstami kā rakstveži. Viņi bija nepieciešami, tāpēc ka ne jau visi prata lasīt un rakstīt. Kļūšana par rakstvedi bija pirmais solis jebkurā profesijā, tāpēc ka ierēdņiem vajadzēja rakstīt izsmeļošus protokolus, lai viņi priekšnieki varētu ziņot vezīram par darba gaitu.
Visdziļākā svētnīca bija maza un tumša. Priesteri iegāja tajā ar lāpām un atvēra svētnīcas durvis, lai tuvotos dievam. Dievs saņēma ēdienu simboliski. Tam nebija nozīmes, ka barība netiek patiešām apēsta. Pēc tam to atdeva priesteriem kā daļu no viņu atalgojuma.TIRDZNIECĪBA
Ēģiptiešu tirdzniecības aktivitātes izpaudās trīs virzienos: dienvidu virzienā gar Nīlu uz augšu, uz Nūbiju (zelts, vērtīgas koku šķirnes, metāli, ziloņkauls, melnie vergi u.c.), pa Sarkano jūru līdz pat Somijas krastiem, bet īpaši aktīvi ziemeļaustrumu virzienā – Sīnaja pussala, Palestīna, Feniķija, Sīrija (metāli, kokmateriāli, sveķi balzamēšanai, sudrabs, feniķiešu vilnas audumi, purpurs, trauki, olīveļļa).PRIEKŠSTATI PAR PĒCNĀVES LIKTENI.
Ēģiptieši ar visu savu būtību mīlēja šīs zemes dzīvi. To apliecina ēģiptiešu literatūra, kurā jūsmīgi runāts par dabu, mīlestību; tēlotājmākslā, īpaši glezniecībā, dominē dzīvespriecīgas sadzīves un darba ainas, brīvā laika pavadīšanas ainas, maz vardarbīgu ainu. Cilvēki attēlos ir dzīvespriecīgi, mierīgi, nesaspringti, dominē gaišas krāsas. Pati daba ēģiptiešos attīstija skaistuma un gaišuma izjūtu: saule mūžīgi zilajās debesīs. Varenās upes diženais skaistums un svētība, brīnišķīgais dārzu un tīrumu zaļums dzelteno smilšu vidū, simetrija, sakārtotība ainavā ar centrālo asi – upi. Ēģiptē viss izstaro stabilitāti, nemainību, mūžīgumu: stabilā ekoloģiski ģeogrāfiskā vide, Nīlas plūdu precīzā regularitāte, saimnieciska un politiska stabilitāte ar retām uzplaukuma un krituma svārstībām. Šī stabilitāte un mūžīgums uzskatāmi iemiesots kolosālos akmens kristālos – piramīdās, milzīgos tempļos un klintīs izcirstās kapenēs, akmens obeliskos, valdniekā – dievā, Ēģiptes gandrīz 4000 gadus ilgajā vēsturē, etnolingvistiskajā vienotībā un nemainībā, sākot no 6./5. gt. mijas p.m.ē. līdz grieķu – romiešu periodam.
Ēģiptieši smagi strādāja, taču to viņi darīja savā un sava faraona – dieva labā. Faraons – dievs ēģiptiešu acīs bija tas absolūtais viņu eksistences grants, kas rūpējās par savu tautu, lai tā būtu paēdusi, lai tiktu ievērota taisnība un likumība, kas gādāja par mieru un drošību. Viss tas kavēja sociālas netaisnības izjūtas attīstību un nodrošināja iekšēju mieru un harmoniju.
Ēģipte sava ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ maz cieta no ārējiem iebrukumiem un lielu karu postu.
Acīmredzot, viss tas un vēl kādi citi apstākļi radīja ēģiptiešus kā dzīvespriecīgus cilvēkus ar pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Aiz mīlestības pret dzīvi ēģiptietis nespēja samierināties ar domu par nāvi kā netaisnīgu dzīves skaistuma pārtraucēju, kā eksistences izbeigšanos. Tāpēc radās tik krāšņa ēģiptiešu mācība par nāvi un pēcnāves likteni kā nāves triumfa noliegums. Nāve nav cilvēka eksistences izbeigšanās, bet gan viņa pāriešana no viena eksistences veida citā.
Šāda mācība balstās uz vērojumiem par dabas procesu cikliskumu, par dabas sezonveidīgumu un ikgadējo atjaunošanos, par dienas ikrītēju dzimšanu. Šī mūžīgā atjaunošanās atspoguļojas mītā par Ozīrisu: seno auglības dievu Ozīrisu nogalināja ļaunais nāves un svešo tuksnešu dievs Sets. Taču citi dievi viņu atkal atdzīvināja. Pēc tam Ozīriss devās uz aizkapa pasauli un tur kļuva par mirušo valstības valdnieku un tiesnesi. Ozīrisa nāvi un atdzimšanu ēģiptieši saistīja ar gadalaiku maiņu: viņa nāve izraisot sausuma periodu, bet atdzimšana – atmodu dabā.
Dienas ikrītēju atdzimšanu ēģiptieši saistīja ar saules dieva Ra diennakts ceļojumu: dienas laivā viņš brauc pa debess jumtu, bet vakarā tas tuvojas rietumu kalnam, kur atrodas ieeja pazemē; te viņš pārsēžas nakts laivā, kurā brauc pa pazemes ūdeņiem. Te tas pusnaktī cīnās ar pazemes būtni -milzu čūsku Apopu un no rīta atjaunots kā saules lēkts atkal parādās austrumos pie apvāršņa.
Šāda regulāra atdzimšana dod iespēju diviem būt vienmēr jauniem, jo novecojies un nespēcīgs dievs ir bīstams pasaules kārtībai; var novest pie pasaules sabrukuma, pavērt ceļu naidīgu spēku darbībai, jukām un haosam.
Sakarā ar iepriekš minētajiem priekšstatiem cilvēka nāvi ēģiptieši iedomājās ne kā pilnīgu iznīcību, bet tikai kā dažu cilvēka komponentu atmiršanu, kamēr citi eksistē tālāk.
Ēģiptieši uzskatīja, ka mirst tikai fiziskais ķermenis, bet pārējie cilvēka būtību veidojošie elementi turpina eksistēt. Ja cilvēks pareizi apbedīts, ja ievēroti visi priekšstati, tad viņš pēc nāves turpina dzīvot savā esamībā svētlaimīgo viņpasaulē duatā, ko ēģiptieši iztēlojas kā zemes dzīves labāku variantu.
Lai mirušais viņpasaulē būtu nodrošināts ar visu nepieciešamo un nejustu diskomfortu, lai tas varētu turpināt ierasto un statusam atbilstošu dzīvi viņpasaulē, viņa kapenēs tika dots līdzi viss nepieciešamais, taču tikai viņa lietas tās, kas viņam piederējušas.
Tomēr neskatoties uz gaišajām …izredzēm, ka pēc nāves mirušā cilvēka dzīve turpinās ierastajos apstākļos, tiesa, gan citā eksistences veidā, bet nebūt ne sliktākā, ēģiptietis nebūt nejūsmoja par nāvi. Pēc vēsturnieku domām ēģiptietis pārsvarā orientējās uz šīs pasaules dzīvi. Jo vairāk tāpēc, ka viņš itkâ zina, kas viņu sagaida viņpasaules dzīvē, bet tomēr “neviens vēl nav atgriezies no turienes, lai pastāstītu, kas tur ir.”DZĪVNIEKI ĒĢIPTIEŠU RELIĢIJĀ
Ēģiptieši dažus dzīvniekus uzskatīja par dievišķām būtnēm un pielūdz tos. Tomēr šeit Mariets atklāja taustāmu pierādījumu šai dīvainajai paražai – veselu kapsētu, kur bija apglabātas slavenā vērša Apisa kārtējās inkarnācijas. Apiss bija dieva Pta kalps, kuram par godu cēla tempļus un izdalīja īpašas priesteru kolēģijas.
Dzīvnieks visu savu mūžu pavadīja templī vai tuvējās ganībās, un, kad beidzās tā bezrūpīgās gaitas, priesteri, ievērojot izmeklētu reliģisku rituālu, to iebalzamēja un apbedīja pazemes katakombās.
Ēģiptieši ticēja, ka nomirst tikai dzīvnieka ārējais veidols, bet dvēsele pārvietojas cita vērša ķermenī. Pēc ilgām un svinīgām sēru ceremonijām, tempļa sūtīti priesteri devās ceļojumā pa visu zemi, lai starp vēršiem atrastu dieva pēcnācēju. To var pazīt tikai pēc viņiem vien zināmām vērša spalvas īpatnībām. Ar ziediem izgreznotais krāsainām lentēm rotātais dieva iemiesojums svinīgi procesijā tika nogādāts templī. Pa ceļam ticīgo bari sumināja vērsi ar līksmām dejām un dziesmām.
Interesanta detaļa ir tā, ka dažādos novados pielūdza dažādus dzīvniekus; no
tā, ka šis kults radies jau tajā laikā, kad Ēģipte vēl bija sadalīta atsevišķu cilšu valstiņās. Bubastanā un Beni – Hasanā atrasta iebalzamētu kaķu kapsēta, Ombosā – krokodilu, Ašmunenā – ibisu, bet Elefantinā – aunu. Dažos novados šos dzīvniekus uzskatīja par svētām, neaizskaramām būtnēm, turpretī citos bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem nogalināja. Ar šiem pretišķīgajiem ticējumiem izskaidrojams, piemēram, dīvainais fakts, ka daži Nīlas posmi mudžēt mudžēja no krokodiliem, bet citos to nebija nemaz, jo tos šeit iznīcināja.
Vispārinot var sacīt, ka dzīvniekiem ēģiptiešu reliģijā bija ļoti svarīga loma. Jau vissenākajos laikos dievi parādījās govs, auna, vanaga, ibisa, šakāļa, krokodila, runča, čūskas utt. izskatā. Ar laiku tie pieņēma cilvēka veidu, tomēr vēl saglabādami dzīvnieka galvu, līdz beidzot, reliģisko ticējumu pēdējā attīstības fāze, galīgi pārvērtās par cilvēkiem.BALZAMĒŠANA
Mūmijas savu vārdu ieguvušas no arābu “mummiya”, kas nozīmē “bitumens”. Tas tāpēc, ka sveķi, ar kuriem bija pildītas dažas mūmijas, gadsimtu ritējumā padarīja tās melnas, līdz beidzot mūmijas izskatījās pēc bituma. Viduslaikos ārsti uzskatīja, ka šis “bitumens” ārstē slimības, un šajā nolūkā mūmijas sūtīja uz Eiropu, kur tās saberza un viduslaikos un pat vēl vēlāk lietoja kā zāles.
Senajā Ēģiptē mūmijas kalpoja ļoti dažādiem nolūkiem. Cilvēki ticēja, ka pēc nāves dvēsele aiziet bojā, ja tai nav savas miesas, uz kuru paļauties. Tāpēc bija ļoti svarīgi apturēt līķa trūdēšanu, pārvēršot to par mūmiju. Līķi nodeva balzamētājiem, kuri pirms atdošanas piederīgajiem apbedīšanai to izžāvēja, iebalzamēja un ietina.
Agrākos apbedījumos, apmēram līdz 3000. g. pirms K. dz., līķi dabiski saglabājās savos smilšu kapos – ļoti lielā sausumā miesas neturēja. Kapenēs līķi tik labi nesažuva, tāpēc tie bija jāietin ar sveķiem piesūcinātā audeklā un jāpārklāj ar ģipša javu. Var būt, ka arī agrīnā Senās valsts (2688.-281. g. pirms K. dz.) faraoni ir tā balzamēti, taču mēs nevaram būt par to droši, tāpēc ka šo piramīdu apbedījumu kamerās nav atrasta neviena mūmija. Tās bija jau sen izlaupītas. Ļoti daudzas no arheologu atrastajām mūmijām attiecas uz Jauno valsti vai vēlāku laiku, kad balzamēšanas process bija rūpīgāk izstrādāts.KAPU NOSLĒGŠANA
Bēru dienā procesija aiznesa zārkā guldīto mūmiju uz kapličas templi. Te notika mutes atvēršanas ceremonija. Priesteri, no kuriem viens bija mirušā faraona dēls, ar rituāla piederumiem pieskārās faraona mūmijas sejai un rokām un skaitīja lūgšanas. Šī ceremonija atdeva mūmijai visas viņas fiziskās sajūtas, lai faraons pēcnāves dzīvē varētu ēst, runāt un klausīties. Pēc tam iezārkoto mūmiju novietoja uz ragavām un pa pagaidu slīpni uzvilka augšā tieši pie ieejas piramīdā. Priesteri aiznesa zārku pa šaurajām ejām uz apbedījuma kameru un ielaida sagatavotajā sarkofāgā, ko sedza smags akmens vāks. Apbedījuma kamerās atstājas ēdienus un dzērienus, bet pieliekamie bija pilni ar lieliskiem dzīves piederumiem, ieročiem, drēbēm un dārglietām, kas faraonam bija vajadzīgas pēcnāves dzīvē. Tad bērinieki izgāja ārā un ieeju kapenēs noslēdza.
Tika darīts viss iespējamais, lai stingri nodrošinātu, ka vēlāk neviens nevarēs iekļūt piramīdā, lai apgānītu tās svētumu vai izlaupītu faraona bagātības. Gaiteni aizsprostoja ar akmens plāksnēm, bet virs ieejas novietoja visiem pārējiem akmeņiem līdzīgu pārsedzes akmeni. Dažām piramīdām bija ieejas ar neīstām durvīm un strupceļiem, lai maldinātu zagļus.
PIRAMÎDAS
Piramîdas senajā Ēgiptē bija dzīves veids, jo ļoti daudzu cilvēku mūzs bija atkarīgs no šīm varenajām celtnēm.
Senie Ēģiptieši ticēja, ka faraons, viņu valdnieks, ir Saules dieva dēls. Kamēr viņš valdīja zemes virsū, viņš bija Hors, lielā Saules dieva RA dēls. Nomiris viņš no dzīvo valstības pārcēlās uz mirušo valstību, kur savienojās ar pašu dievu RA. Viņa pēctecis faraona tronī kļuva par jauno Horu šajā pasaulē.
Kad saule nozuda rietumos, Ēģiptieši domāja, ka saules dievs ceļo cauri naktij. Viņi zināja, ka nākamajā rītā tas atdzims. Viņi ticēja, ka nomirušais faraons ceļo uz rietumiem līdz ar sauli. Tāpēc mirušo valstîba atradās rietumos un šī iemesla dēļ Ēģiptieši apbedīja cilvēkus rietumos no Nīlas. Pilsētas viņi būvēja austrumu pusē.
Ar labu valdnieku, kas dzīvoja mūžīgi, Ēģipte baudītu jebkuru dieva labvēlību. Bet, lai to nodrošinātu, faraona miesas vajadzēja saglabāt, citādi viņa gars mirtu. Piramīdas bija milzīgi cilvēka roku darināti kalni, kas bija domāti faraona miesas saglabāšanai uz laiku laikiem. Dziļi to iekšienç atradās valdnieka apbedījuma kamera. Kaut arī viņa pavalstnieki necerçja iemantot tādu pašu dievišķu nemirstību kā faraons, tomēr viņi cerēja uz pēcnāves dzīvi. Piramīda bija tāds cerību simbols. Tā solīja mūžīgu labklājību, ja būs nodrošināta faraona savienība ar dieviem.
Katrs faraons sāka celt savu piramīdu jau ilgi pirms tam, kad bija kļuvis vecs vai gaidīja nāvi, tāpec ka šis darbs prasīja daudzus gadus. Viņš paveleja savam arhitektam izgatavot piramīdas uzmetumus un nosūtīja savus ierēdņus izvēlēties tai piemērotu vietu kalna nogāzē rietumos no Nīlas. ¨ai vietai vajadzēja būt uz stingra pamata, lai noturētu pabeigtās piramīdas milzīgo smagumu, taču ne pārāk tālu no upes, tāpec ka daudzos akmeņus no lauztuvēm veda ar laivām.
Kad vieta bija izraudzīta un klints attīrīta no smiltīm iezīmēja piramīdas pamatus. Nogāzēm vajadzēja būt vērstām tieši pret ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem, tāpēc pirms darba sākšanas priesteris astronoms novēroja zvaigznes, lai noteiktu, kurā pusē īsti atrodas ziemeļi. Tad ar mietiem un palmu šķiedru norobežoja pamatu laukumu. Aukla ar laiku izstiepās, tāpēc vēl jo vairāk jābrīnās, ka, lai gan Lielās (Heopsa) piramīdas sānu malas ir apmēram 230 metru garas, tās atšķiras cita no citas tikai ar nepilniem 20 cm.
Teorētiski faraons pats atrada šo vietu un nolika tajā piramīdu, jo, būdams dieva dēls, bija visvarens un viszinošs. Praktiski šo darbu paveica viņa ierēdņi un faraons to simboliski attēloja īpašā ceremonijā.
Kad vieta tika sagatavota sākās pašas piramīdas celšana. Ja piramīdas apbedījuma kamera atradās zemes līmenī vai arī dziļāk zemē, tad tā bija veidojama pirmā. Faraona sarkofāgu nolika vietā jau tad, kad būvēja šo kameru, tāpēc ka tas bija pārāk liels, lai t…o velāk ienestu pa ieejas gaiteni. Tad cēla piramīdu no horizontāliem akmens slāņiem.
Ēģiptieši nelietoja celšanas ierīces vai transporta līdzekļus ar riteņiem. Visus akmeņus vilka augšā savā vietā pa slīpnēm, kuras, celtnei kļūstot augstākai, izveidoja piramīdas nogāzē. Arheologi nav īsti pārliecināti, kā šīs slīpnes bijušas novietotas. Daži domā, ka nogāze bijusi tikai viena milzīga taisnā leņķī izvietota slīpne. Citi uzskata, ka bijušas cetras slīpnes, kas sākušās katrā stūrī un gājušas uz augšu gar nogāzēm.
Gaiteni no apbedījuma kameras uz izeju necirta cauri pabeigtajai piramīdai. “Sim nolūkam katrā akmens slānī atstāja spraugu. To apjuma ar īpašām plāksnēm, lai noturētu lielo smagumu virs tās. Ieeja parasti bija izvietota ziemeļu sienā, bet mazliet augstāk par zemi un ne pašā vidū, tā ka nebija viegli to ieraudzīt. Tika pieliktas lielas pūles, lai pasargātu daudzos valdnieka kapa dārgumus no varbūtējiem laupītājiem vēlākos laikos.
Piramīda nestāvēja kalna nogāzē viena. Tai apkārt bija daudz citu celtņu. Blakus kaplicas templim un mazajiem sāntempļiem nereti slējās viena vai vairākas mazākas piramīdas. Kādreiz arheologi domāja, ka tās ir valdnieku piramīdas, bet tagad viņi uzskata ka tajās varbūt ir glabātas valdnieka slēgtās krūkas ar viņa ķermeņa daļām. ¨ai piramīdai apkārt bija ierīkotas faraona radinieku un galminieku zemo, plakano mastabas kapeņu gatves.
Senās valsts piramīdu akmens celšanai bija vajadzīgs milzīgs daudzums cilvēku un liela prasme. Tempļi un uzbērumu sienas bija rotāti ar bareljefā izcirstām un apgleznotām faraona un dievu figūrām, bet dažādi tempļi bija viscaur noklāti ar dažādu granītu. Daži no šiem bluķiem Mikerina kaplicas templī sver apmeram 220 t. katrs. Vairāk nekā 30 t. smagas granīta plāksnes vestas no apmēram 600 jūdžu attālās Asuānas.
Vēl kā viens no interesantākajiem Ēģiptiesu pieminekļiem ir interesants veidojums ir Sfinksa. Tas ir tēls ar lauvas ķermeni un cilvēka galvu. Šis simbols atrodas Gīzā. Tas ir piecdesmit septiņus metrus garš un divdesmit metrus augsts akmens tēls ar faraona Hefrena sejas vaibstiem. Starp milzīgās Sfinksas priekšējām ķepām atrodas ieeja Hefrena templī. Velāk veidoja arī mazākas Sfinksas.
Faraoni nebūtu varējuši radīt šos apbrīnojamos pieminekļus, ja viņiem nebūtu izdevies piespiest savus zemniekus veikt šo smago un bīstamo darbu. Tomēr būtu nepareizi apgalvot, ka, palīdzot faraonam iemantot mūžīgu dzīvošanu, viņi palīdz vairot Ēģiptes slavu. Kopš Vidējās valsts laikiem viņi sāka cerēt uz vietu Mirušo valstībā, nedomādami gan nonākt dievu vidū kā viņu faraons, bet būt laimīgi viņa lauku kopēji.
MATEMĀTIKA
Ēģiptieši atstāja pašus senākos tekstus matemātikā, kuri ir zināmi mūsdienās. Seno laiku galvenie uzdevumi bija saistīti ar ikdienas dzīvi: ēku celšana, zemes dalīšana, ieguvuma dalīšana starp tirgotājiem, atrast īsāko ceļu jūrā un tam līdzīgi.
Seno Ēģptiešu matemātikas līmenis bija diezgan augsts. Ēģiptiešu matemātikas līmenis daudzu gadu garumā būtiski nemainījās, tāpēc zinātniekiem mūsdienās ir ļoti grūti noskaidrot precīzus datus. Avotu, pēc kuriem varēja spriest par seno ēģiptiešu matemātikas līmeni, ir pavisam nedaudz. Par galvenajiem var uzskatīt trīs, kas attiecas uz 20. – 17. Gs. p.m.ē.
Viens no galvenajiem avotiem ir Rainda papiruss, kurš tā nosaukts par godu savam pirmajam īpašniekam. Tas tika atrasts 1870. g. Tas ir 33 cm šaurs un 5,25 m. garš. Tas satur 84 uzdevumus. Tagad viena šī papirusa daļa glabājas Londonā, Britu muzejā, bet otra – Ņujorkā. Rainda papirusu apmēram 1650. g. p.m.ē. pārrakstīja Ahmess. Oriģināla autors nav zināms. Zināms ir tikai tas, ka teksts tika radīts 19 g. p.m.ē. otrā pusē.
Otrs ir Maskavas papiruss. To 1888. g decembrī atrada Luksorē viens no krievu zinātniekiem. (Vladimirs Goļeniševs). Tagad tas pieder valsts muzejam. Tas ir 5,44 m garš, 8 cm plats un satur 25 uzdevumus. Šo papirusu pārrakstīja kāds zinātnieks ap 1800 – 1600 g. p.m.ē.
Trešais ir ādas vīstoklis, ko ar lielām grūtībām izdevās iztaisnot 192…7. g. Tas deva daudz jaunus atklājumus Ēģptiešu matemātikā. Tagad tas glabājas Britu muzejā.
Ādas ēģiptiešu vīstoklis datējas 19 – 18. gs. p.m.ē.
Papirusos ir piemēri aritmētiskajām darbībām, uzdevumi par īpašuma dalīšanu, plaši izmantojamo trauku un priekšmetu tilpumu atrašanu, grīdas laukuma aprēķināšana u.t.t.
Tiek uzskatīts, ka šādi papirusi tika izmantoti kā mācību līdzekļi vai grāmatas. Pēc uzdevumu satura var spriest, ka tie bija paredzēti zemniekiem. Papiruss aptver zemniekiem ikdienā nepieciešamos uzdevumus, taču daži uzdevumu nozīme precīzi nav noskaidrota. Tiek uzskatīts, ka tie bija nepieciešami rakstvežiem, kas skaitījās diezgan dižciltīgi un viņiem vajadzēja mācēt izrēķināt jebkuru uzdevumu.
SKAITĪŠANAS METODES. (ARITMĒTIKA)
Apmēram 3 – 2. t.g. p.m.ē. senie ēģiptieši izdomāja savu skaitīšanas sistēmu. Tajā galvenie skaitļi 1, 10, 100 un tā tālāk tika apzīmēti ar hieroglifiem. Tos ēģiptieši rakstīja ar niedres spalvām uz papirusa vīstokļiem. Pārējie skaitļi tika sastādīti no pamatskaitliem, izmantojot skaitīšanas metodi. Pie tam skaitļa lielums nebija atkarīgs no tā, kādā secībā bija uzrakstīti hieroglifi. Tie varēja būt uzrakstīti rindiņā, stabiņā vai sajauktā veidā.
Laika gaitā hieroglifi mainījās tā pamazām atvieglojot rakstību. Seno Ēģiptiešu skaitīšanas māka visvairāk ir aprakstīta Rainda papirusā.
Skaitīšanas māka ēģitiešiem bija atkarīga no mācēšanas saskaitīt, atņemt un divkāršot veselus skaitļus, kā arī daļskaitļus palielinot līdz veseliem. Reizināšana un dalīšana sastāvēja no vairākkārtējās divkāršošanas vai dalīšanas ar divi. Ēģiptieši pazina daļskaitļus tikai 1/n. Kā papildus daļskaitli izmantoja arī 2/3. Citus daļskaitļus mēģināja izteikt kā m* (1/n) Priekš tā bija sastādītas speciālas tabulas. Ēģiptieši prata risināt vienkāršus vienādojumus. Dažu uzdevumu risināšanā bija nepieciešams ieviest mainīgo, ko apzīmēja ar hieroglifu un sauca par “kaudzi”.
Ēģiptiešu papirusos sastopami uzdevumi arī par ģeometrisko un aritmētisko progresiju, kas liecina par ēģiptiešu centieniem sasniegt augstākas matemātikas zināšanas par tām, kas nepieciešamas praktiski. Un mēģināja radīt pirmās teorētiskos atklājumus.ĢEOMETRIJA.
Atšķirībā no diezgan vieglās mūsdienu izpratnē aritmētikas, ģeometrija Ēģiptē sasniedza diezgan augstu līmeni. Ļoti svarīgi Ēģiptē bija ģeometrijas pielietošana celtniecībā, vajadzēja prast precīzi atrast laukumu dažādām figūrām un tilpumus.
Taču Ēģiptiešu ģeometrija ar to neaprobežojās. Viņi mācēja konstruēt pat diezgan precīzu taisnleņķa trijstūri. 1. tūkstošgadē. p.m.ē., taisnā leņķa konstruēšanai Ēģiptieši izmantoja auklu ar tajā iesietiem 12 mezgliem (kas iesieti vienādos attālumos viens no otra). Virves galus sasēja kopā un tad virvi piestiprināja pie trim mietiem, veidojot trijstūri. Ja malu attiecība bija 3:4:5, tad veidojās taisnleņķa trijstūris. Tas bija vienīgais taisnleņķa trijstūris, ko pazina senajā Ēģiptē. Nav atrasti uzdevumi, kas jebkādi saistītos ar Pitagora teorēmu.
Plūdi nopostīja lauku robežas, tādēļ katru gadu pēc plūdiem laukus vajadzēja pārmērīt un nospraust robežas. Tā rezultātā radās zemes mērīšanas māka. Ēģiptē lietoja īpašu mērauklu, kurā ar mezglu palīdzību bija atzīmēti noteikta garuma gabali. Par mērvienībām lietoja arī pirksta platumu, plaukstas garumu, pēdas garumu, elkoni u.c. t.l.
Ļoti svarīgs bija Ēģiptiešu sasniegums, par diezgan precīzu skaitļa “pi” tuvinājumu.ASTRONOMIJA.
Ēģiptieši dalīja gadu trijos periodos, kas bija atkarīgi no Nīlas uzvedības. Pirmais- tulkojumā no seno ēģiptiešu valodas nozīmēja plūdi, tas sakrita ar Nīlas iziešanu no krastiem. Tajā laikā (no jūlija līdz oktobrim) upe pārpludināja ielejas.
Nākamais posms, kas arī turpinājās apmēram četrus mēnešus, nozīmēja zemes parādîšanos. Tas attiecās uz laiku, kad upe atkāpās un sākās auglības laiks. Šis periods sākās ar sēšanu un beidzās ar ražas novākšanu.
Sākot ar martu no Sahāras tuksneša puses pusotru mēnesi pūta sausie vēji un sākās pēdējais gada periods, kas nozīmēja laiku bez ūdens.
Ēģiptiešu priesteri ievēroja, ka pirms upes ūdens līmeņa pacelšanās notiek vasaras saulgrieži, kas sakrīt ar laiku, kad pirmo reizi pirms saullēkta parādās zvaigzne Sīriuss.
Vērojot mēnesi Ēģiptieši izveidoja mēness kalendāru, kas sastāvēja no 12 mēnešiem. Katrs 29 vai 30 dienu garš. No pilnmēness līdz pilnmēness. Lai mēneši atbilstu gada periodiem vienu reizi divos vai trijos gados vajadzēja pielikt 13 to mēnesi. Sīriuss palīdzēja noteikt laiku, kad jāieliek šis mēnesis. Pirmā gada diena skaitījās pirmā pilnmēness diena pēc šīs zvaigznes atgriešanās.
Tāds “novērošanas” kalendārs nebija piemērots iedzīvotājiem, tāpēc tika ieviests vispārējs kalendārs. Tajā gads dalījās 12 mēnešos ar 30 dienām. Gada beigās pielika vēl 5 dienas, kas veidoja gadu no 365 dienām. Ēģiptieši zināja, ka gads sastāv no 365 dienām un ¼ dienas, tāpēc atlika katram ceturtajam gadam pielikt klāt vēl vienu dienu, lai viss būtu pareizi. Taču tas netika izdarīts. 40 gadu garumā, tas ir, vienas paaudzes laikā, kalendārs “steidzās” uz priekšu par 10 dienām, un rakstveži varēja viegli pielāgoties pie periodu pienākšanas datumu izmaiņām.