Dzimis 1892.gada 28.martā Tukuma apriņķa Annenieku pagastā Ļūkās. Zēnam bija lemts kļūt par vienu no izcilākajiem latviešu portretistiem. Valdemāra Tones mērķtiecīgais dzīves gājums izpaudās ne tikai glezniecībā, viņš bija studentu iecienīts Latvijas Mākslas akadēmijas pedagaogs, kā arī citu allaž augsti vērtēta, neatkarīga personība.
Valdemārs Tone no 1900.g. līdz 1906. gadam mācās Annenieku pagastskolā, 1906.-07.gados Francmaņa skolā Dobelē, savukārt 1909.gadā iestājas Rīgas pilsētas mākslas skolas dienas klasē pie barona G. Rozena, tomēr no pārpūlētiem nerviem 1910.gadā viņš brauc mājup atpūsties, pirms tam dodoties uz Pēterburgu, kur iepazīst Ermitāžas muzeju.
Laukos viņš strādā par skolotāja palīgu un ķesteri Blīdenes baznīcā.
1911.gadā V.Tone atsāk mācības Rīgas Pilsētas mākslas skolā, kur mācās līdz 1915.gadam, pie Rozentāla, Purvīša un Tillberga, un paralēli glezniecībai nodarbojas ar tēlniecību pie A.Folca, vēlāk pie K.Rončevska.
1913.gadā ar preča kuģi, kura kapteinis ir viņa brālis, V.Tone ceļo pa Vidusjūras zemēm, redz Sicīliju, Āfrikas ziemeļu piekrasti, Marseļu, Nicu, Barselonu, kā arī Malagu.
1913. gada ziemā ar dažādām ainavu studijām piedalās trešajā Latviešu mākslinieku izstādē, savukārt 1914. gadā piedalās ceturtajā Latviešu mākslinieku izstādē. Arī V.Tone ir to jauno mākslinieku vidū, kurus ietekmē J.Grosvalda darbi.
1915.-1916. gados viņš mācās Penzas mākslas skolā.
Pirmā pasaules kara laikā Penzā iestājas strēlniekos. 1917. gadā Tone bijis latviešu strēlnieku 2.rezerves pulka brigādes komandieris Rīgā. Kopā ar Ansi Cīruli un Konrādu Ubānu bija klāt vēsturiskajā apspriedē par nacionālā karoga krāsu dalījumu. Savukārt pēc demobilizācijas 1917.-18. gados dzīvojis Pleskavā, Petrogradā un 1918.gadā atgriezies Rīgā. Atšķirībā no J.Grosvalda un J.Kazaka, V.Tone nav dokumentējis kara laika notikumus.
1920.gadā viņš pievērsies kubismam u.c. modernisma izteiksmes līdzekļu lietojumam glezniecībā, savukārt no 1921.gada- reālisma izteiksmei.
1919.-1920. gados strādājis par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju 2. un 3. visdusskolās. Piedalījās Brīvības cīņās.
1919-23. gados vadījis savu studiju Rīgā. Viņš piepelnījies arī ar dažādiem sīkiem grāmatu grafikas darbiem, un 1919. gadā pagatavojis dažas dekorācijas Nacionālajā teātrī.
1921.gadā sarīko personālizstadi Rīgā.
V.Tone bijis Rīgas mākslinieku grupas biedrs, viens no dibinātājiem, piedalījies tās izstādēs, 1924. gadā izstājies, bet no 1930, gada atsācis piedalīties izstādēs.
1922.gadā, izmantojot Kultūras fonda piešķirto pabalstu, mākslinieks dodas uz Parīzi.
1924.-25. gados mākslinieku biedrības „Sadarbs” biedrs. Tāpat bijis Mūkusalas mākslinieku biedrības goda biedrs.
V. Tone saņēmis Kultūras fonda prēmijas( 1924, 1934).
1930.gados izveidojis individuālu glezniecisku rokrakstu, kas veidojies apvienojot reālistiskus un modernistiskus izteiksmes līdzekļus, kā arī dažādus glezniecības tehniskos paņēmienus. Pievērsies sievietes tēlam, radījis virkni psiholoģiski raksturojošu, tipizējošu portretu un aktu.( viens no viņa iecienītākajiem modeļiem bija topošā gleznotāja Anna Dārziņa).Gleznojis eļļas, temperas un jauktā tehnikā, kā arī zīmejis ar ogli. Darinājis klusās dabas un ainavas.
1925.-1932. gados Tones vada portretu gleznošanas klasi Latvijas Mākslas akadēmijā. No 1932.gada vadījis akta glezniecības klasi, 1944. gadā izvirzīts profesora vietai.
1929. gadā apmeklē Itāliju.
1934.gadā saņem Latvijas Mākslas akadēmijas izcila mākslinieka grādu par nopelniem glezniecībā.
1938. gadā kļūst pat Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri.
1944. gadā V. Tone emigrē uz Vāciju. Trimdas laikā iepazīstas ar divdesmit vienu gadu jaunāko Ainu, ar kuru salaulājas 1943. gada 6.martā. Aina atzīst, ka tieši viņa bailēs no nākotnes mudinājusi vīru pamest dzimteni, un tā studentu cienīts augstskolas pasniedzējs un pazīstams gleznotājs kļuva par pārvietoto personu Vācijā. V. Tone turpināja glezniecību. Viņa galvenais un iemīļotais žanrs palika portrets, nemitīgi gleznojot vistuvāko, vienmēr blakus esošo un pozēšanai gatavo modeli- sievu.
Tone neatmeta domu atgriezties dzimtenē, bet, kad cerības arvien samazinājās, 1948. gada beigās dēvās uz Londonu, kur Aina jau pusotru gadu strādāja smago slimnieku kopējas darbu.
1946. gadā sarīko personālizstādi Vācijā- Detmondā, 1947. gadā Minsterē, 1948.gadā Lībekā, 1952.gadā Londonā, 1953.gadā Stokholmā un Gēteborgā.Par ievērības cienīgu kļuva izstāde Londonā 1951. gada jūnijā, kura nedeva nekādus ienākumus, bet par to rakstīja angļu prese. Tāpat arī 1953.gada izstāde reprezentatīvā ēkā Stoholmas centrā, guva dalītu uzmanību.
Tāpat piemiņas izstādes bijušas Rīgā(1959, 1992). Mākslinieks piedalījies arī Kultūras fonda un latviešu mākslas izstādēs Latvijā un ārzemēs.
Tone mira 66 gadu vecumā Londonā 1958. gada 30. jūnijā. Neilgi pirms nāves sievai viņš pateica, lai pārdod viņa gleznas tiem, kas vēlas, bet sev atstāj tik, cik var izlikt dzīvoklī pie sienām. Šos 42 darbus, kā arī arhīvu Aina Tone- Baker 2006. gada novembrī uzdāvināja Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, kurā glabājas dauzdveidīga Tones gleznu un zīmējuu kolekcija. Klasiskie šedevri vienmēr apskatāmi pastāvīgajā ekspozīcijā, taču trimdas laika daiļrade bija pārstāvēta tikai ar divām klusajām dabām. Tāpēc dāvinājums, kaut arī neliela daļa no aptuveni 200 trimdā radītajiem portretiem un klusajām dabām, sniedz Latvijā līdz šim nezināmu ieskatu mākslinieka daiļradē!