Krievijas māksla.
Krievijas mākslu laikposmā no 19.gadsimta 70.gadiem līdz 20.gadsimta 30.gadiem vispilnīgāk pārstāv glezniecība. Šajā periodā krievu māksla ieguva nacionālu savdabību un strauji attīstījās, 20.gadsimta sākumā izvirzoties laikmeta māksliniecisko meklējumu avangardā.
Reālisms, kas Eiropas mākslā veidojās kopš 19.gadsimta vidus, Krievijā noteicošu lomu ieguva 70.–80.gados, kad mākslas dzīvi būtiski ietekmēja māksla (1870–1923). Krievu reālisma pamatiezīmes bija laikmeta sociālo parādību analīze un kritika, interese par tautas dzīvi, tēlu psiholoģiju un nacionālo ainavu. Tas atklājas eksponētajās dažādu paaudžu reālistu – Ivana Kramskoja, Alekseja Savrasova, Iļjas Repina, Vasilija Surikova, Nikolaja Bogdanova-Beļska . Atspoguļojot laikmeta parādības, kā pretmets reālismam redzami darbi (Henriks Semiradskis, Georgs Urlaubs, Aleksandrs Popovs).
19.gadsimta 90.gados mākslinieku jaunā paaudze meklēja atšķirīgus izteiksmes līdzekļus impresionismā (Konstantīns Korovins, Sergejs Vinogradovs), jūgendstilā (Aleksandrs Gaušs) un simbolismā (Konstantīns Bogajevskis, Nikolajs Sapunovs, Nikolajs Uļjanovs). Glezniecībā ienāca jauni paņēmieni – formas stilizācija, akcentēta audekla plakne, krāsu un līniju dekorativitāte. Figurālās kompozīcijās parādījās tautas svētku tēmas, teatrāli sižeti, pagājušo laikmetu ainas.
Ekspozīciju papildina tēlniecības darbi un porcelāns. 19.gadsimtā lielākās krievu porcelāna rūpnīcas bija slavenas ar augstas tehniskās un mākslinieciskās kvalitātes ražojumiem. Porcelāns atspoguļo tālaika garu un mākslas modi – aizraušanos ar rokoko, tautas dzīves tematikas un jūgendstila motīviem. Īpaša vieta ir revolūcijas pirmās desmitgades izstrādājumiem, t.s. aģitporcelānam. Unikāla parādība 20.gadsimta mākslas vēsturē ir ievērojamu gleznotāju un grafiķu veiktie apgleznojumi (revolūcijas lozungi, uzsaukumi, padomju simbolika) uz bijušās Imperatora porcelāna rūpnīcas vecajām trauku formām