Seneka
Seneka Jaunākais, pilnā vārdā Lūcijs Annejs Seneka (latīņu: Lucius Annaeus Seneca; ca. 4.g. p.m.ē. līdz 65.g. m.ē.), bija nozīmīgs romiešu filozofs, dramaturgs un valstsvīrs.
Dzīve
Seneka dzimis Kordovā (mūsdienu Spānijas teritorijā), viņa tēvs Marks (vai Lūcijs) Annejs Seneka bija turīgs orators. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Seneka bijis slimīgs bērns, kurš ticis izglītots retorikā Romā. Tur viņš iepazinies ar stoiķu filozofiju. Slimības dēļ Seneka ārstēšanās nolūkos kādu laiku dzīvojis Ēģiptē. Pēc atgriešanās Seneka uzsācis veiksmīgu advokāta karjeru, taču, nonācis konfliktā ar imperatoru Kaligulu, ap 37.g. gandrīz ticis nogalināts. Kaligula Seneku pasaudzējis tikai tāpēc, ka domājis, ka tas tāpat ilgi nedzīvos savas sliktās veselības dēļ. 41. gadā Mesalīna, imperatora Klaudija sieva, panāca laulības pārkāpšanā apsūdzētā Senekas izraidīšanu uz Korsiku.49.g. Klaudija jaunā sieva Agripīna uzaicināja Seneku atgriezties Romā, lai audzinātu tās dēlu Lūciju Domītiju, kurš 54.g. kļuva par imperatoru Nēronu.Pirmos piecus valdīšanas gadus Nērons pakļāvās Senekas un Seksta Afranija Burra vadībai, taču tad Seneka un Burrs zaudēja savu ietekmi, un Nērons kļuva par tirānisku valdnieku.65.g. Seneka tika apvainots kā dalībnieks sazvērestībā ar mērķi nogalināt Nēronu. Nērons bez tiesas sprieduma pavēlēja Senekam izdarīt pašnāvību. Seneka šai pavēlei pakļāvās.
Darbi
Seneka rakstījis filozofiskus darbus (esejas, vēstules, īpaši jāmin “Vēstules Lucīlijam par ētiku”), traģēdijas, viņam pieder arī viens satīrisks darbs un viens meteoroloģiska rakstura darbs. Seneka uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem stoicisma filozofijas pārstāvjiem. Senekas traģēdijas lielā mērā balstītas sengrieķu dramaturģijas tradīcijās, īpaši liela ir Eiripīda ietekme. Nozīmīga ir arī romiešu autoru – Vergīlija un Ovīdija – ietekme. Senekas traģēdijas lielā mērā ietekmēja renesanses laikmeta Eiropas dramaturģiju (Elizabetes laikmeta teātri Lielbritānijā, franču klasicisma dramaturģiju u.c.).
Anotācija
Senekas darbs “Vēstules Lucīlijam par ētiku”, ir īsas esejas vēstuļu veidā, par visdažādākajām tēmām: draudzību, naidu, prieku, bēdām u.t.t., kuras tiek adresētas Lucīlijam, Senekas draugam. Lasot vēstules, var spriest, ka Seneka ir Lucīlija padomdevējs, draugs un atbalstītājs, ka arī skolotājs dzīves jautājumos.Vēstules ir Senekas atbildes uz Lucīlija uzdotajiem jautājumiem. Seneka atbild uz visiem jautājumiem, un visiem rod atbildes, viņa idejas ir ļoti interesantas un tās ir izmantojamas arī mūsdienās, jo apspriestie jautājumi ir vispārīgas tēmas, par kurām uzskati nemainās gadsimtiem ilgi. Seneka savās vēstulēs ir ļoti tolerants, izprotošs, pamācošs arī emocionāls. Gandrīz katrā vēstulē ir atsauces ar paskaidrojumiem par tajā laikā lietotajiem apzīmējumiem un vārdiem, to nozīmi, ir ievietoti arī oriģinālteksta vārdi, ja tos nevar precīzi iztulkot, kā arī Senekas filozofisko domu izskaidrojumi.
Darba analīze
2. vēstule
Lasāmvielas atlase.
Savā otrajā vēstulē Seneka Lucīlijam stāsta par to cik svarīgi ir noturēties pie noteiktiem principiem, uzskatiem un nemētāties apkārt pa pasauli. Salīdzinādams šādu mētāšanos ar tādām lietām, kā auga bieža pārstādīšana, kā rezultātā augs nenostprinās, rētu apstrādāšanu ar dažādām ziedēm, kā rezultātā tā neaprētojas. Seneka saka: “Kas ir visur, tas nav nekur,” ar to vēlēdamies pateikt, ka pastāvība ir ļoti svarīga. Taču ja rodas vēlme pakavēties citur, ko šajā gadījumā Seneka min literatūrā, tad to drīkst, taču jāatgriežas atpakaļ pie atzītiem rakstniekiem. Seneka uzskata ka grāmatam jābūt tik daudz, cik var izlasīt, un liels grāmatu audzums var novest pie nepastāvības. Katrā grāmata jāatrod kaut kas viens, ko atcerēties. Šādi Senekas uzskati ir ļoti vērā ņemami un atbilst arī mūsdienām, lai arī rakstīti vēl pirms mūsu ēras. Šajā vēstulē Seneka min Epikuru, kuru nodēvē par savu pretinieku filozofijas jomā; ir jāprot izprast arī pretējās puses uzskatus, taču tā notiek ļoti reti, varētu teikt pat ka tā nenotiek nekad, tapēc arī rodas strīdi, neizpratnes dēļ. Epikura galvenās filozofiskās pamatnostādnes ir tādas, ka cilvēka liktenis ir nenoteikts, cilvēks nav atbildīgs nekādu dievību priekšā un ir brīvs; tātad sanāk tāda kā visatļautība un ‘mētāšanās’ pa dzīvi, cilvēkam pašam nav skaidrs ko tas vēlas. Taču šajā vēstulē Seneka no Epikura ir minējis tikai vienu citātu, kurš tam noteiktajā brīdī ir palicis atmiņā: “Priecīga nabadzība, ir godpilna lieta.” Taču Seneka uz to atbild: “Bet tā jau nav nekāda nabadzība, ja ir priecīga: nabags ir nevis tas, kam ir pārāk maz, bet tas, kas grib vairāk.” Tā arī ir, cilvēki var būt ļoti turīgi un vēljoprojām nebūt mierā ar to kas viņiem ir. Senekas uzskatus es šajā vēstulē pielīdzinātu stoismam: būt mierā ar esošo un nesūdzēties par savu vietu dzīvē. Seneka uz Lucīlija uzdoto jautājumu: ‘Kāds ir bagātības mērs?’, atbild īsi un izsmeļoši: “Pirmais- kad ir tik, cik nepieciešams, nākamais – kad tik, cik pietiek.”
3. vēstule
Uzticēšanās draugiem.
Seneka ļoti interesanti un pamatoti spriežpar patiesu draudzību. Savam draugam Lucīlijam aizrādot, ka tas nesaprot īstas draudzības būtību. Seneka uzskata ka draugam ir jabūt tādam, kurš ir rūpīgi izvēlēts(ar rūpīgu izvelēšanu domādams dvēseļu radniecību, izpratni, uzskatu sakritību, jo tikai cilveks ka sir ļoti līdzīgs pašam uzskatos, var būt īsts draugs) un tad tam ir jāuzticas no visas sirds. Drauga klātbūtnē ir jāizturas tā, it kā cilvēks pats būtu vienatnē un uzticētu visus savus noslēpumus pats sev, no drauga nevajadzētu būt nekam tādam, kas būtu slēpjams. Seneka min, ka Lucīlijs vienā vēstulē gan atzīst, cilvēku kuram nodeva aiznest vēstuli, par draugu, gan neatzīst. Tadēļ, ka Lucīlijs piekodinājis Senekam nestāstīt šim draugam visu, kas skar Lucīliju, jo Lucīlijs arī pats tam visu nestāstot. Senekas uzskats par draudzību ir ļoti idealizēts, šķiet pat pārspīlēti nereāls, manuprāt, draudzība n ear vienu cilvēku nevar būt tik atklāta, ka var atļauties stastīt pilnīgi visu un tik ļoti atklāta, cik ļoti cilvēks atklājas pats sev. Varbūt es vienkārši tādu draugu vēl neesmu satikusi. Savukārt Seneka uzskata, ka tāda draudzība var eksistēt, un ka visās domās un raizēs ir jādalās ar draugu, ir kādam vienmār jāizstāsta savi pārdzīvojumi. Viņš min arī divus dažādus cilvēku tipus – vienus, kuri neuzticas nevienam, visu patur sevī un otrus, kuri ir gatavi par sevi izstāstīt visu un jebkuram svešiniekam, tikai ne draugam. Abi šie veidi, pēc Senekas domām ir kļūda, taču tā pasargā no nevēlamām briesmām, ja cilvēkam ir kas slēpjams. Katram ir jābūt dažādam: mierīgajam- jābūt arī darbīgam, nemierīgajam arī reizēm jābūt mierīgam. Seneka saka: “Apspriedies ar dabu: ta tev pateiks, ka ir radījusi gan dienu, gan nakti.” Pēc manām domām, dzīvē tā arī ir, ir jāprot uzticēties tiem, kurus mīlam, jāprot uzticēties līdz sirds dziļumiem, lai arī tas šķiet naivi, bet tā vajag, tad arī otrs kļūs tik pat uzticams. Taču ja nav uzticības, tad draudzība nav iespējama, tad to vairs nevar nosaukt par patiesu draudzību. Ir jāprot dalīties visā ar draugu- gan noslēpumos, gan priekos, gan bēdās un, protams, jāprot arī uzklausīt un sniegt atbalstu. Seneka sava vēstulē par patiesu draudzību min filozofu Teofrastu, kura pamatnostādnes uzskata par ļoti būtiskām šajā jautājumā: “Cilvēki, kas pretēji teofrasta norādījumiem spriež, kad jau iemīlējuši, nevis iemīl, kad nosprieduši, jauc pienācīgo secību.” Tāpat Seneka ļoti augstu novērtē godīgumu unmāku atzīt savas kļūdas (jo ir gan diena, gan nakts), un cilvekus kuri galīgi apjukusi savos melos un domās, viņš piemin ar citātu no Pomponija darba: “Daži tik dziļi nolīduši tumsā, ka viņiem viss, kas atrodas gaismā, šķiet neskaidrs.” Tā arī ir, cilvēks, kurš iestidzis melos un apjucis savas domās un uzskatos, vairs nespēj noticēt nevienam un nespēj atšķirt īsto no neīstā, patieso no nepatiesā, jo pats vairs nesaprot to, kāds ir.
69. vēstule
Par biežu vietu maiņu. Pārdomas par nāvi.
Šajā vēstulē Seneka atkal uzsver, cik būtiski cilvēkam ir nemainīt dzīvesvietas, jo bieža ceļošana liecina par nepastāvīgu garu. Par ļoti svarīgu faktu min cilvēkā esošās iekāres un spēju no tām atbrīvoties. Ja cilvēks ir atteicies no mīlas kaisles, tad viss ka sir saistīts ar iemīļoto ir jāatstāj aiz muguras, jo nekas nespēj ta uzmosties no jauna kā mīla. No kārojamā ir janovērš gan acis, gan ausis, tad arī prāts tam pievienosies. Tacū Seneka norāda uz to, ka kaisle ir dumpīga, un ta ātri vien atradīs jaunus upurus. Katrā sliktajā ir kaut kas labs, netikumos var gūt dažadas baudas, taču par to nebūs atlīdzības. Savukārt, tikumīgā dzīvē, un tādā, kuru cilvēks prot nodzīvot un saņemt sevi grožos, var sasniegt pilnību, ar patiesu centību un modrību. Seneka tic pēcnaves dzīvei, to var secināt pēc pēdēja paragrāfa, kurā viņš stāsta ka dzīve ir naves gaidīšana un nav svarīgi kurš pie kura aiziet – nāve pie cilveka jeb cilveks pie nāves. Tātad Seneka pieļauj arī pašnāvību, netic tādai lietai, ka sava īstā nāves diena ir jāgaida. Pašnāvība ir iespējama, ja tā ir patiesi nepieciešama. Seneka par galīgi aplamu uzskata teicienu :”Cik labi nomirt savā nāvē!”, jo neviens taču nemirst cita nāvē, tādēļ ka cilveka nāve ir tikai viņa paša nāve un neviens cits līdz ar to nemirst. Un pats svarīgākais ir tas, kā ir pavadīts dzīves laiks, jo tas ko cilvēks izdara un paveic paliek citiem, un līdz ar to cilvēks no savas dzīves laika neko nezaudē.
80. vēstule
Nebīties nāves un nabadzības.
Seneka vēstuli iesāk ar atvieglojuma prieku, par to, ka visi pilsētnieki ir aizgājuši uz bumbas spēli, līdz ar to viņam ir miers un brīvs laiks. Seneka uzskata ka visi, kas vingrina savu miesu, aizmirst par gara un prāta vingrināšanu. Mūsdienās šīs abas lietas ir moderni saistīt kopā, kaut gan bieži nākas novērtēt cik neinteliģenti ir daudzi sportisti. Seneka uzskata, ja jau cilvēks ķermeni var attīstīt tik ļoti, ka tas spēj paciest visdažādākos dabas triecienus, tad kādēl gan nevarētu attistīt garu līdz tādai pakāpei, kad tas spēj pārvarēt visdažādākos un gŗutākos morālos triecienus.
Seneka vēstulē stāsta Lucīlijam par to, kā sasniegt krietnumu. Tam ir vajadzīga tikai vēlēšanās. Cilvēka krietnums nav mērāms, tajā, cik cilvekam ir bagātības, bet gan tajā, kāds cilvēks viņš ir. Pirmais solis uz to ir atbrīvoties no verdzības, lai arī likumīg esi ‘šķietami’ brīvs. Arī mūsdienu pasaulē tā ir- mēs visi esam pakļauti likumiem, varai, nosacīti esam brīvi, bet tomēr- vergi, kuri ir atkarīgi no sistēmas, kurā darbojas pasaule. Tādēļ, Seneka min, ka ir jāieskatas dziļi sevī un bagatība nav noteicošais laimes un krietnuma nesējs. Seneka salīdzina bagāto smieklus ar nabadzīgo smiekliem: “…trūcīgais smejas biežāk un no sirds…un ja arī gadās kādas raizes, tās aiziet ka viegls mākonītis.” ; “Par laimīgiem dēvētu cilvēku jautrība ir mākslota…”. Arī latviešiem ir teiciens- ‘kas bez biksēm, tas bez bēdām!’ Nabadzīgie prot tvert un izbaudīt mirkli, ko tie sniedz dzīve, prot saskatīt visu labo, zin ka sir dzīve, labak izprot cilveka saikni ar dabu, samierinās ar savu lomu dzīvē. Teču bagātie ir tie īstie vergi, viņiem pieder tik daud un tas viss viņus saista pie noteiktas vietas un uzliek atbildību. Tā nav īsta brīvība. Tādēļ, Seneka min, ka laime ir tikai maska, un ka no malas visi var šķist laimīgi. Ja cilvēks grib izprast to kāds viņš patiesi ir, ir jāaizmirst sava mantība, bagātība, viss ka maska jānoliek malā, un tad atklasies patiesā seja. Bet tas kam Lucīlijs noteiktajā brīdī tic, ir tas ko par viņu domā citi, jo tie neredz viņu bez maskas, viņa patieso būtību.
96. vēstule
Izturēšanās nelaimē.
Šī vēstule, tāpat kā citas ir rakstīta ļoti optimistiska stilā galvenā doma: par neko nedrīkst žēloties un saīgt, visas nepatikšanas un raizes ir jāpieņem ar tādu domu, ka tā tam jābūt, ka nepatikšanas ir uzsūtītas tikai un vienīgi mūsu pašu stiprināšanai. Atkal Senekas darbs liecina par stoicisma pazīmēm: samierināties ar savu lomu dzīvē un uzskatīt ka viss ir liktenī ierakstīts. Visas problēmas pieder pie dzīves, katram savas problēmas un katram savi risinājumi tām. Varoņi ir tie, kuri prot pārvarēt problēmas. Seneka Lucīlijam novēl: “Lai dievi un dievietes nepieļauj, ka kļūsti par laimes lutekli!”, ar šiem vārdiem vēlēdamies pasacīt ka tie, kuriem visur uzspīd veiksme, patiesībā garā ir vāji, un nespēj pārvarēt grūtības, tie ir mīkstčaulīgi cilvēki. Seneka dzīvi salīdzina ar karadienesta pildīšanu, ka dzīve tapat kā kara ir jāpieņem vispardrošakie izaicinājumi un jāprot cīnīties līdz galam, tie kas to dara un spēj izdarī ir patiesi dzīves verti, bet otri, kuri savu mieru rod savā negodā, tā arī paliek- neko nesasnieguši.
Kopsavilkums
Senekas filozofiskos uzskatus nav grūti noteikt, viņš turās pie vieniem un tiem pašiem uzskatiem un domām. Par Seneku radās iespaids, ka tas ir bijis cilvēks, kurš īsti saprot lietu pareizo būtību un zin ko grib. Pie tam spēj atbildēt uz visiem drauga uzdotajiem jautājumiem ar vienkāršām un īsām atbildēm, kuras paskaidrojis arī sīkāk vēstules tekstā, pati atbilde šajās vēstulēs atrodas pēdējā rindkopā un ietver sevī vienu teikumu. Viens no Senekas galvenajiem uzskatiem ir tāds, ka cilvēkam ir nepieciešama pastāvība, gan ģimenes, draugu, gan dzīvesvietas ziņā, Seneka ļoti labi izprot pastāvības svarīgumu un sauc to par gara stiprumu. Ja cilvēks ir spējīgs noturēties viena vietā ilgāku laiku, tad tā gars ir stiprs. Seneka, manuprāt, ir izteikts stoiķis, jo atkārtoti min, ka samierinašanās ar dabā doto vietu ir ļoti svarīga, ka arī rada par sevi iespaidu ka viņš dzīvo saskaņā ar dabas likumiem, pakļaujas tiem. Spriežot pēc vēstuļu tekstiem, Seneka dzīvojis ļoti vienmērīgu dzīvi, bez baudām, kaisles, naida, bez liekām problemām. Tāda ir viņa dzīves filozofija- dzīvot un izprast lietu un dabas patieso būtību saistībā ar cilvēku, samieriāties ar savu vietu dzīvē un necensties iegūt to, ko nevar un kas nav aizsniedzams.
Secinājumi
Referātu uzrakstīt bija samērā vienkāršs darbs, jo izprast Senekas idejas nebija grūti, tēmas par kurām viņš raksta ir tā saucamās ‘mūžīgās’ tēmas, Senekas uzskati ir diezgan vienpusīgi un viņš turās pie noteiktiem principiem. Lai arī ziņas par šī autora dzīvi un darbiem nebija tik plašas kādas tās ir par citiem filozofiem, taču ar to atrašanu arī nebija grūtības. Lasot seno autoru darbus rodas iespaids, ka cilvēks šo daudzo gadu gaitā savā garīgaja attīstībā un savstarpejās attiecībās nav nekur tālu ticis. Cilvēku uztveri par attiecībām un dzīvi nav spējuši mainīt nekādi notikumi. Ir, protams daudz lietas, kuras gadu gaitā nākušas klāt, taču tās ir, lielākoties jau esošo ideju un uzskatu papildinājumi. Strādāt pie šī referāta bija ļoti interesants darbs, jo mani aizrauj seno domatāju idejas, tās ir tādi, kā pamati un šajās idejās es spēju atrast atbildes uz sev interesējošiem jautajumiem. Dažbrīd liekas, ka senie domatāji dzīvi izprata un spēja izskaidrot daudz labāk, nekā mūsdienu cilvēks to spētu.
Izmantotā literatūra
Seneka L.A. Vēstules Lucīlijm par ētiku. R., 1996
Klīve V.V. Gudrības ceļos. Zinātne, R., 1996
Kūle M., Kūlis R., Filosofija. Burtnieks, 1996, 1997.
www.wikipedia.com
www.liis.lv