Saturs
1. Ievads 3. lp.
2. Valoda cilvēka dzīvē un filozofiskā izpratnē 4. lp.
3. Valoda un lamatas 7. lp.
4. Secinājumi 9. lp.
5. Izmantotā literatūra 10. lp.
Ievads.
Kas ir filozofija ? Es jautāju sev, kas gan īsti ir mainījies, kopš iepazinu filosofijas priekšmetu? Vai es jau pirms filozofijas studēšanas savās runās netiku „filozofējusi”. Vai ir viena noteikta filozofija vai vairākas filozofijas ? Mana , tava ,cita filozofija?! …
Bet ir taču pazīstama tā sauktā mūžīgā filozofija, kas caurvij gadsimtus un ko pārņem cits no cita, tātad filozofija, kurā ir kaut kas savstarpēji saistīts, kura nesabrūk vienkāršā daudzveidībā. Nav iespējams izdomāt neko tik dīvainu un neticamu, ko jau nebūtu teicis kāds no filozofiem.
Studējot filozofiju, mūsdienās parasti nozīmē lasīt filozofiskus tekstus, filozofu rakstus, rakstīt par tiem. Savā darbā es gribētu pieskarties tēmai par valodas filozofiju. Es atzīstu ,ka runāt par šo tēmu var ilgi, rakstīt daudz un tomēr… Uzskatu, ka valoda ir viena no cilvēka dzīves noteicējām un tai ir sava misija mūsu dzīvē ,un nebūt ne vienkārša…
Cilvēka doma tiek izteikta ar vārdiem, tātad cilvēks lieto valodu. Valoda ir starpnieks starp mūsu domām un ārpasauli. Tātad valodai ir liels spēks. Valoda ir spējīga pieņemt nopietnus lēmumus , piešķirt cilvēka dzīvei jēgu un nozīmi vai arī pilnībā to iznīcināt.
1.Valoda cilvēka dzīvē un filozofiskā izpratnē…
„Nebijis mēles ,no tiesas, tad nebūtu jēdziena netaisnība un taisnība, patiesība un meli, krietnais un nekrietnais, netīkamais un tīkamais. Jo tikai mēle to visi padara jēdzamu. Godini mēli.„ 1
Kā radās valoda, ar kuras palīdzību sāka sazināties cilvēki? Sākumā gan tādas nebija un cilvēki spēja izdvest tikai kaut kādas skaņas, ar žestiem norādīt uz to lietu, priekšmetu vai cilvēku uz ko viņi vēlējās vērst savu uzmanību, ar mīmiku izteikt savas iekšējās sajūtas un dvēseles stāvokli, savas iekšējās emocijas… Un tad no šīm neizprotamām skaņām cilvēkam izdevās izveidot valodu.
Vai arī valoda izveidoja cilvēku par saprātīgu būtni? Tas ir jautājums uz ko katrs cilvēks atbildēs pēc sava prāta. Valoda kā forma ir izveidojusies kā saziņas līdzeklis starp cilvekiem, tomēr katrai ļaužu grupai izveidojās sava valoda, viņu tautai saprotama, tomēr ne neiemācāma tiem, kas to vēlējās. Galvenais, ka līdz ar valodu rašanos, cilvēkiem radusies iespēja sazināties savā starpā, vienalga vai savā vai svešā valodā.
Pirmo cilvēku valoda, protams, nav saglabājusies, varētu pat teikt ,ka tas ir mīts, kuru mēs pieņemam un ticam tam. Tomēr iespējams, ka valodas pirmsākumos radās šī cilvēka pāreja no primitīvā uz domājošo, salīdzinošo aspektu. Cilvēks sāka attīstīties, veidoties par personību un saprast, ka viņam ir iespēja salīdzināt tātad izvēlēties, ļaujot viņam saprast – es esmu savādāks nekā daba, dzīvnieki ,ūdens vai uguns, es spēju lietām, parādībām un būtnēm dot vārdus, es spēju sniegt informāciju un to saņemt izmantojot valodu.
H.G.Gādamers atzīst, „…ka bez valodas mēs esam kā zivs bez ūdens, eksistēt nespējīgi un domāt nevarīgi. Valoda ir saprašana, dzīvespasaule un vēsture.”2
Un tagad par to, ko valoda dara mūsu dzīvē, mūsu gadsimtā, jo ir jāsaprot, ka ,lai gan cilvēks iemācījās lietot valodu, ar katru dienu, gadu, gadsimtu cilvēks iemācījās ne tikai lietderīgi izmantot valodu, bet arī ar to manipulēt , izmantot savtīgos nolūkos un tml. Kāda loma un nozīme ir valodai… Valoda tā ir mūsu domu skaļa paziņošana pasaulei. Vai mūsu runa būs skaļa vai klusa, ātra vai lēna, strauja vai pakāpeniska, ir atkarīgs tikai un vienīgi no mums, no mūsu prāta, cik ātri mēs apveram notiekošo ,cik ātri mēs esam spējīgi iekļauties dialogā. Nav jāaizmirst ,ka mūsu galvā ,mūsu aktīvās domāšanas laikā, notiek pastāvīga informācijas apstrāde, iztirzāšana, analizēšana, tāpat arī informācijas dzēšana, atcerēšanās un tml.
1 Pareizas domāšanas māksla.A.Ivins.Rīga,Zinātene,1990.,135.lpp.
2 Filosofija. M.Kūle. R.Kūlis.,Zvaigzne, ABC, 1998. -3.izdevums,557.lpp.
Tātad, sākumā doma, tad valoda.. Bet ir brīži, kad mēs runājam ar sevi bez balss skaņām, mēs domājam un sarunājamies paši ar sevi, lai gan, ja šo savstarpējo sarunu kāds mācētu ierakstīt, tad tajā būtu dzirdamas aprautas frāzes, neizprotami izteikumi, nesaprotami vārdu salikumi, nezināmas vārdkopas, īsāk sakot šo sarunu neviens nemācētu iztulkot ( piemēram, cilvēks runā būdams aizmidzis) .Bet tā arī ir valoda. Valoda starp mani un sevi. Šajā piemērā atdalīt domas no valodas ir diezgan grūti, un vai tas ir vajadzīgs? Kaut kādā brīdī tās ir domas, kaut kādā brīdī valoda, bet bieži vien pēc šādām iekšējām sarunām mēs izmantojam valodu, lai sarunātos skaļi.
Vai kāds ir novērojis tādu parādību ,kā nepieciešamību izrunāties? Tās neizturamās domas sevī, tā kārtējā izrunāšanās pašam ar sevi, tai pat laikā nebilstot ne vārda, vārdi laužas pāri lūpām, patiešām tādos brīžos nepieciešama kāda dzīva būtne ,varbūt pat kāda parādība vai kas tml., lai mēs varētu skaļi izklāstīt savus priekus vai bēdas. Un pēc tam diezgan bieži mūsos rodas atvieglojums, pozitīvas emocijas, dvēseles miers. Es esmu izrunājies…Man ir vieglāk…Ja nebūtu valodas ,tad minētās emocijas tiktu apmierinātas kādā citādā ceļā, bet ir ļoti daudz variantu dzīvē, kad valoda spēj glābt cilvēka dzīvību. Teikšu vienu no piemēriem, cilvēks nolēmis izdarīt pašnāvību publiskā vietā, tomēr minstinās to izdarīt ( nav svarīgs suicīda veids) . Iespējams viņam nepieciešama tikai cilvēku uzmanība un viņš cieš no uzmanības deficīta. Iespējams, ka šis
cilvēks patiešām nolēmis šķirties no dzīves. Galvenais ,lai mēs šī cilvēka rīcību nenovērtētu bezatbildīgi un pavirši. Mēs zinām, ka šādu lēmumu pieņemt var tikai spēcīgs cilvēks. (Šeit spēcīgs tādā nozīmē – ka viņš atmet jebkādas bailes nodarīt sev nāvējošas darbības vai rīcības). Kad ar šo cilvēku uzsāk pārrunas glābēju dienests un starp viņiem notiek dialogs, šis „nelaimīgais” izrunājās un izsaka savas sāpes, domas, nelaimes ar valodas palīdzību, pēc pārrunām šim cilvēkam ir pārgājusi tieksme izdarīt pašnāvību. Kas bija šī cilvēka glābiņš? Viennozīmīgi viens no glābiņa veidiem bija šo cilvēku valoda. Šeit valoda tika izmantota ,lai rezultātā tiktu glābta cilvēka dzīvība. Valoda var gan izglābt cilvēka dzīvē vissvarīgāko- dzīvību vai arī nogalināt! Un no tā varam secināt, ka katram cilvekam valoda ir ļoti svarīga dzīves sastāvdaļa. Svarīgi ir gan uzņemt infromāciju, gan sniegt to citiem, svarīgi ir kontaktēties un darīt par sevi un savām domām zināmu citiem…
Turpinot runāt par valodu , ir jāpiemin valoda kā sazināšanās līdzekli ( varētu teikt komunikācijas veidu ).
Pirms cilvēks sāk runāt, noteikti sākumā viņš savā prātā izvērtē teikto, ir cilvēki ,kuri šādas darbības veic ātri, citi lēni, bet citi vispār nedomājot. Valoda ir tā laipa no cilvēka prāta uz klausītāja ausi. Ātra valoda var pieļaut kļūdas, lēna – palikt garlaicīga apkārtējiem un nogurdinoša, savukārt, kad tiek runāts nedomājot – tad iespējams cilvēks var sarunāt daudz muļķības un bezjēdzības.
Kad notiek dialogs starp cilvēkiem, valoda ir mūsu sazināšanās līdzeklis. Tā piemēram,
ja mūsu tikšanās ir lietišķa – tad ,iespējams, pirms katra teikuma vai frāzes mēs stipri pārdomāsim teikto, lai ar valodas palīdzību savas domas padarīt saprotamas kolēģim, turpretim , ja mūsu tikšanās ir ar draugiem, paziņām, mūsu emocionālais stāvoklis vairs nav tik saspringts un mēs runājam brīvi, valoda ir brīva. Teikšu tā ,iespējams, ka jau daudz mazāk pārdomājam savas domas un tās izsakām daudz straujāk, minimāli pie tām piedomājot. Kas notiek sarunā ar mājiniekiem ? Ja mūsu attiecības ar mājiniekiem ir draudzīgas un mīļas, savas domas mēs īpaši nepārdomājam, runājam kā saka „visu kas ir uz mēles „. Iespējams tāpēc mēs biežāk strīdamies ar tuviniekiem, nekā ar darba kolēģiem.
Saka, ka „vārds ir kā putns, aizlido un noķert nevar”, bet ko varam darīt mēs ,lai izlabotu savu rīcību? Jo ne vienmēr mums sanāks tā, ka valoda radīs mums tikai labas un patīkamas situācijas. Iespējamas arī konfliktsituācijas . Piemēram, cilvēka izteikta frāze dusmu brīdī – „Es tevi neieredzu!„ ,radīs naidu sarunasbiedrā, un sekas var iestāties pat letālas. Tātad valoda ir spējīga iepriecināt, apbēdināt, nogalināt, izglābt un tt. Ar pāris pateiktiem vārdiem mēs kādu varam ļoti spēcīgi ietekmēt vai arī kādā situācijā daudz ko mainīt.
Valoda nav neitrāls notiekošā vērotājs vai izteicējs, jebkurai lietai vai notikumam un tml, tā piešķir savu nozīmi un tieši tādu kādu tajā brīdī mēs izsakām.
Kā uzskata franču filozofs Rolāns Barts – valoda ir varas forma.. Un tas ir ,- valodai ir patiess spēks, jo šeit par piemēru var minēt komunismu. Viens vārds „komunisms„cilvēkos radīja aklu ticību, pakļaušanos, bailes, nedrošinu un tml. īpašības, savukārt ,kuri bija pret komunismu un nebaidījās par to runāt, tika sodīti. Tātad par „nepareizi” pateiktu vārdu ne tajā vietā un ne tajā laikā, draudēja necilvēcīga spīdzināšana, smags nāvessods.
„Tāpēc uz valodu jāskatās ne tikai kā uz domāšanas un izziņas procesa daļu, faktu aprakstīšanas līdzekli, bet galvenokārt kā uz cilvēka eksistences veidu un darbību.„2
1 Filosofija. M.Kūle. R.Kūlis.,Zvaigzne, ABC, 1998. -3.izdevums,561.lpp.
2 Filosofija. M.Kūle. R.Kūlis.,Zvaigzne, ABC, 1998. -3.izdevums,560.lpp.
Valoda un lamatas…
Parastā vai dabiskā valoda veidojas stihiski un pakāpeniski. Tās vēsture nav šķirama no tautas vēstures. Mākslīgā valoda, ko cilvēki ir radījuši ar zināmu nolūku, atsevišķos gadījumos ir populārāka par dabisko valodu. Taču šis pārākums attiecībā uz nolūkiem, kuru loks ir šaurs, visos citos aspektos neizbēgami izvēršas par trūkumu.
Dabiskā valoda ir tikpat bagāta kā pati dzīve. Funkcijas ,ko pilda valoda ir daudzveidīgas un dažkārt vispār nesaderīgas, tāpēc visus savus uzdevumus tā neveic ar vienlīdz lielām sekmēm. Bet tieši šis plašums valodai neļauj iesūnot stingros norobežojumos un pretstatījumos. Tā nekad nezaudē spēju mainīties līdzi dzīvei un vienmēr paliek tikpat elastīga kā dzīve, tikpat gatava uz turpmākajām pārmaiņām. Parastai valodai, kuras misija ir ikdienas saziņa, piemīt vesela virkne īpatnību, kas savā ziņā uzskatāmas par tās trūkumiem.
Gan pēc vārdu krājuma, gan pēc tā, kā tiek veidoti izteikumi un kā tiem tiek piešķirtas nozīmes, dabiskā valoda ir amirfa. Tajā nav skaidru un noteiktu apgalvojuma kritēriju. Neatklājās slēdzienu stingri loģiskā forma. Atsevišķo vārdu un izteikumu nozīme atkarīga ne tikai no pašiem vārdiem un izteikumiem, bet arī no to apkaimes. Daudzas vienošanās par vārdu lietošanu ir nevis atklāti formulētas, bet tikai prātā turētas. Daudziem vārdiem ir vairākas nozīmes.
Vienus un tos pašus priekšmetus reizēm var dēvēt dažādi, tiem var būt vairāki nosaukumi. Ir arī vārdi, kas neapzīmē nekādus objektus. Taču šīs un citas īpatnības liecina ne tikai to ,ka parastā valoda varētu būt nepilnīga, bet gan drīzāk to, cik tā ir elastīga, varena un ar apslēpto spēku. Pret bagāto un sarežģīto valodu ir jāizturas ar uzmanību, tomēr ,ja mēs neievērosim šās valodas īpatnības, tā var mūs piekrāpt un ievilināt lamatās.
Viena no galvenajām grūtībām, kuru dēļ runātāji var nesapraties ir saistīti ar vārdu daudznozīmīgumu, proti, kad vārdam ir divas vai vairākas nozīmes. Tā viens no šādiem vārdiem ir „iet”, iet var cilvēks, dzīvnieks, iet var laiks vai mākoņi, iet var kinofilma kinoteātrī un iet var ledus upē, vai arī telegramma adresātam. Daudznozīmība dabiskai valodai neliedz sekmīgi funkcionēt. Palaikam mēs šo daudznozīmību nemaz nemanām.
„Daudznozīmība ir dabiska un neatņemama parastas valodas īpatnība. Pati par sevi tā vēl nav nekāds trūkums, taču potencionāli tā var būt loģiskas kļūdas cēlonis.” 1
Piemēram, runājot par zvaigznēm pie debesīm un pārejot uz citu tēmu par zvaigznēm – rotasmantām uz egles. Tēmu pārejas laikā, nebrīdinot par to sarunasbiedru, var rasties nesaprašanās. Valodā ir vārdi ar vairākām nozīmēm, valoda ir jāprot runāt, valoda ir jāciena, tad
1Pareizas domāšanas māksla.A.Ivins.Rīga,Zinātene,1990.,137.lpp.
gan mūsu valoda, gan runa būs akurāta un saprotoša, bet klausītājs vienmēr mūs sapratīs. ”Tiklīdz šo principu neievēro, rodas loģiska kļūda, ko sauc par ekvivokāciju.”1
Kļūdas un pārpratumi, kuru pamatā ir vārdu vai teikumu daudznozīmība, gan parastajā saziņā, gan zinātniskajā komunikācijā rodas diezgan bieži. Dažreiz šāda kļūda var būt par iemeslu nopietnām situācijām. Tā ,piemēram, vairāk nekā pirms divsimts gadiem angļu ārstu D.Hillu izbalsoja Karaliskās zinātņu biedrības vēlēšanās. Pēc kāda laika šai biedrībai viņš aizsūtīja referātu ar šādu saturu, ka kādam matrozim uz kuģa, kur viņš strādāja par ārstu, sašķaidīja kāju. Viņš savāca visus gabalus, salika tos kā nākas un pārlēja ar darvu un zemdarvas ūdeni, kas rodas darvu tecinot. Drīz vien gabali bija savienojušies un matrozis staigāja it kā nekas nebija noticis. Toreiz karaliskā biedrība daudz sprieda par zemdarvas ūdens un darvas dziedniecisko īpašību. Tomēr pēc dažām dienām ,kad iepriekš dr.Hilla ziņojums tika nolasīts kādā zinātniskā sesijā, dr.Hills biedrībai atrakstīja papildus ziņojumu, ka viņš bija piemirsis savā referātā pieminēt, ka matroža kāja ir bijusi no koka”.2
Tātad jebkuram mūsu sniegtā informācija var tik pārprasta vai nesaprasta, ja tā netiek pietiekami skaidri izklāstīta. Un tas nozīmē, ka katrs vārds mūsu valodā un sarunā ir nozīmīgs.
Bailes no vārdiem visbiežāk ir bailes no parastās valodas daudzveidības. Domājot, ka no tās var izvairīties, lietas nenosaucot, bet parādot, protams ir naivi. Ne vien lietas, bet arī pilnīga klusēšana ir tikpat nozīmīga kā vārdi. Galu galā daudznozīmība ir bīstama tiem, kuri neprot apieties ar valodu. Protot veiksmīgi runāt, iekļaujot savā leksikonā vārdus ar daudznozīmīgumu, tie sniegs ļoti interesantus pavērsienus sarunā. Taču ir arī jāpārdomā kādus vārdus izmanto savā leksikā, jo pastāv arī iespējamība, ka vari tik nesaprasts izmantojot specifiskus vardus (piemēram, medicīnas terminoloģiju u.tml.)
Par nesaprašanās cēloni šeit noteikti būtu jāpiemin vārdi, kuri sākumā izklausās ļoti nevainīgi, tomēr teiktajam tiek piešķirta savādāka nozīme. Piemēram „Fizioloģija” – zinātne par organisma dzīvības norisi un „ftizioloģija” – zinātne par tuberkolozi.
„Bīstamākie ir tā sauktie egocentriskie vārdi, kas it kā pavedina uz dažādu nozīmju jaukšanu…Egocentriskie vārdi, kurus sauc arī par situatīvajiem….”. 3
Pārprasti vai nesaprasti vārdi var būt arī profesionālās terminoloģijas vārdi, jaunvārdi, aizguvumi un tml., jo tas vārds var izrādīties pazīstams tev, bet nezināms citiem. Valodā svarīgi ir paust savu domu apkārtējiem saprotamā veidā, pretējā gadījumā tai nav nozīmes un tas var izklausīties pēc kaut kādu vārdu vārstījuma.
1 Pareizas domāšanas māksla.A.Ivins.Rīga,Zinātene,1990.,137.lpp.
2 Pareizas domāšanas māksla.A.Ivins.Rīga,Zinātene,1990.,139.lpp.
3 Pareizas domāšanas māksla.A.Ivins.Rīga,Zinātene,1990.,143.lpp.
Secinājumi
Mūsu parastā valoda – valoda, kurā mēs runājam, ir pilntiesīga visu mūsu domu un darbu līdzautore. Turklāt nereti šī līdzautore ir dižāka par mums pašiem. Savā ziņā tā ir klasiķe, turpretim mēs esam tikai sevis pašu laikabiedri. Valodas dižuma un gudrības avots ir tas ,ka valodā fiksēta un koncentrēta neskaitāmu paaudžu pieredze, veselas tautas īpašais pasaulredzējums. Jau no pirmajiem bērnības gadiem, dzimtās valodas gaisotnē pamazām iedzīvodamies, mēs apgūstam ne tikai vārdu krājumu un gramatiku. Paši to nemanīdami, ar valodas starpniecību mēs uztveram savu laikmetu un arī milzīgo pagātnes pieredzei, kas tajā iegūlusi.
Savā referātā ,pievēršoties valodai filozofiskā izpratnē, es sev atklāju, ka valodai ir nepārprotams spēks un nozīme katra cilvēka dzīvē. Valodu var saprast, var nesaprast, var pārprast, to var saprast pārnestā nozīmē, vai arī tiešā, to var pieņemt var nepieņemt, tā var mums palīdzēt izvirzīties karjerā, tā var padarīt mūs par nabagiem…Valoda- tā ir otrais mūsu „ES „, cik izglītoti esam mēs, tik labi skanēs mūsu valoda, cik audzināti būsim mēs, tika kulturāla būs mūsu valoda.. Ar valodu mēs varam paust visas mūsu domas, darīt zināmu par sevi un saviem uzskatiem, parādīt citiem, kādi mēs esam. Un pats galvenais – valoda ir mūsu ikdienas saziņas līdzeklis, kas ļauj mums kontaktēties ar apkārtējiem, tā palīdz mums saprast un tik saprastiem. Valoda ir galvenais mūsu ierocis gan mīlestībā, draudzībā, cīņā un jebkurā citā situācijā, galvenais ir to pariezi pielietot.
Tātad viss ir atkarīgs no mums pašiem, atliek vienīgi turpināt nodarboties ar pašizglītošanos un mūsu valoda sekos mūsu paraugam . Mums nebūs jākaunas par savu valodu tad, kad mēs jutīsimies droši par sevi. Un neļausim emocijām, uztraukumam un nedrošībai ielavīties mūsu valodā, runāsim tā, lai valoda skanētu skaidri, brīvi un interesanti.
Izmantotā literatūra.
1. Gudrības mīlestība.R.Podoļnijs.Rīga,Zvaigzne,1987.,220.lpp.
2. Filosofijas pamati vidusskolai. T.Airaksinens. Zvaigzne ABC,136.lpp.
3. Filosofija. M.Kūle. R.Kūlis.,Zvaigzne, ABC, 1998. -3.izdevums,656.lpp.
4. Kas ir filozofija? H.Bēringers.Lielvārds,Lielvārde,1995.g.,127.lpp.
5. Pareizas domāšanas māksla.A.Ivins.Rīga,Zinātene,1990.,239.lpp.