Ģimene tiek definēta kā sociāls objekts, kas saistīts ar laulībām, dzimšanu vai adopcija, kurš dzīvo kopā oficiāli sankcionētās attiecībās un kurš saistīts ekonomiskajā sadarbībā, sociāli pieņemtajās seksuālajās attiecībās, bērnu taisīšanā un audzināšanā. Ģimene ir asinsradniecības sistēmas daļa. Poligāmija ir laulība, kas ietver divus vai vairāk partnerus. Poligīnija ir daudzsievība, bet poliandrija – daudzvīrība. Monogāmija ir laulības ar vienu dzīvesbiedru vienā laika posmā. Eksogāmija ir laulības starp dažādu sociālo kategoriju cilvēkiem, turpretī endogāmija ir laulības starp viena sociālo kategoriju cilvēkiem. Antisigācijas likumi neatļauj laulības starp dažādām grupām, piemēram, starp melnajiem un baltajiem.
Patrilineārā asinsradniecība ir asinsradniecība pa tēva līniju, bet matrilineārā asinsradniecība pa mātes līniju. Abpusējā asinsradniecības sistēma ir radniecība, kas ietver gan mātes, gan tēva līniju. Patrikoālā asinsradniecības sistēmā pēc laulībām sieviete tiek atšķirta no saviem asinsradiniekiem un dzīvo kopā ar vīra radiem. Matrilokālā asinsradniecības sistēmā, turpretim, vīrs tiek nošķirts un dzīvo pie sievas radiem. Neolokālā dzīvesvieta ir jaunā pāra iekārtotā dzīvesvieta. Patriarhija ir sabiedrība vai grupa, kur vīrietim ir lielāka vara pār sievieti, bet matriarhijā sieviete ir tā, kurai lielāka vara. Egalitārās sabiedrībās vīrieši un sievietes varu dala vienlīdzīgi.
Paplašinātās ģimenes ir tās, kurās lielas radniecīgas ģints grupas dzīvo kopā vienā mājā. Parasti šīm grupām kopēji jādala ekonomiskie resursi, lai izdzīvotu. Nukleārā ģimene ir ģimene, kurā dzīvo pāris ar bērniem.
Funkcionālismu teorētiķi ģimeni interpretē kā piepildītas sabiedrības īpašas vajadzības, ietverot jauno socializāciju, seksuālo aktivitāšu regulāciju un radīšanu, fizisko ģimenes locekļu aprūpi un dodot psiholoģisko atbalstu un emocionālo aizsardzību indivīdiem. Attiecībā pret funkcionālismu, ģimenes eksistē, lai būtu šīs vajadzības.
Konflikta teorētiķi izvirza dažādus pieņēmumus par ģimeni kā institūciju, interpretējot ģimeni kā varas attiecību sistēmu, kas pastiprina un atspoguļo nevienlīdzību sabiedrībā. Konflikta teorētiķi ir ieinteresēti, kā ģimenes tiek ietekmētas no šķirām, rasēm un dzimumu nevienlīdzības. Šī perspektīva redz ģimeni kā objektu, kur privilēģijas, rasu, šķiru un dzimumu mīnusi tiek iegūti. Raksturīgs patriarhiālisms.
Feministu teorija ir veicinājusi jaunus ģimenes konceptionālus veidus ar socioloģiskām analīzēm balstītas uz sievietes pieredzi ģimenē un veidojot dzimuma centrālo priekšstatu analizējot ģimeni kā sociālo institūciju. Balstoties uz funkcionālisma teorija, Parsons uzskata, ka vīrieši spēlē instrumentālu lomu ģimenē, apgādā ģimeni, bet sievietes spēlē ekspresīvo lomu, saistītas ar mīlestību, ēdināšanu, barošanu, kopšanu un emocionālo atbalstu.
Simboliskā interakcionisma teorija tiek lietota, lai saprastu ģimenes. Tā akcentē, ka cilvēki nozīmi piešķir viņu uzvedībai un citiem tā ir sociālās mijiedarbības bāze. Simboliskais interakcionisms studē ģimenes attiecības, tas ir, pēta, kurš dara mājasdarbus, kurš rūpējas par bērniem u.t.t.
Reliģiozitāte ir intensīva un patstāvīga cilvēka ticība. Pastāv vairākas reliģijas formas. Monoteisms ir ticība vienam Dievam. Monoteisma ticība Dievu definē kā visu varenāko un visiem labi zināmo. Politeisms ir ticība vairākiem dieviem. Reliģijas var būt arī patriarhālas un matriarhālas. Patriarhālās reliģijas ir tās, kur reliģiskās pārliecības un praktizēšanās balstīta uz vīrieša spēku un autoritāti. Kristietība ir patriarhāla reliģija. Matriarhālā reliģija ir balstīta uz sieviešu labestību.
Emīls Dirkeims uzskatīja, ka reliģija ir funkcionāla sabiedrībai, jo tā no jauna apstiprina sociālās saistības, kas cilvēkiem ir savā starpā, radot vienotību un integrāciju. Reliģiskie rituāli ir simboliskas aktivitātes, kas izsaka garīgo pārliecību.
Pastāv vairākas reliģijas pasaulē: Kristietība, Jūdaisms, Islāms, Hinduisms, Budisms, Konfūcisms. Tiek izdalītas arī reliģiskās organizācijas: baznīca, sekta un kults. Baznīcas ir formālas organizācijas, kas redz sevi un citi tās redz kā primāras un atzītas reliģiskas institūcijas. Sektas ir grupas, kas ir atšķirtas no vispār pieņemtās baznīcas. Sektas protestē pret pasauli. Kulti ir reliģiskas grupas ar harizmātisko līderi priekšgalā.