Vēstures avoti

Vēstures avoti
Ievads

Vēsture- tā sevī ietver tik daudz. Katram cilvēkam ir vēsture, kuru viņš nes- atmiņas, izjūtas un kādi notikumi. Ikviens cilvēks veido vēsturi. Tas ar savu viedokli, nostāju un darbību rada notikumus, kas atstāj savas pēdas vēsturē. Mūsuprāt, Latvijas vēsture ir notikumiem bagāta. Protams, jāatzīst, ka latviešu tauta ir piedzīvojusi smagus notikumus: daudzie gadi verdzībā, citu tautu uzkundzēšanās, izsūtījumi. Lai tuvāk izprastu un iepazītos ar savas tautas vēsturi, un noskaidrotu, kāpēc un kā tas viss ir norisinājies, mūsu darbā ir apkopoti avoti par Otrā Pasaules kara laikā piedzīvoto Liepājā.
Vēstures avoti ir tie, kas ļauj iepazīties, saprast konkrētus notikumus, un palīdz veikt kādus secinājumus par notikušo. Mēs, saskaroties vēstures mācību stundās ar vēstures avotiem, sapratām, cik nozīmīgu un svarīgu informāciju tie satur. Mūs aizrāva to daudzveidība, to dažādā saturu forma un tas, cik spilgta apraksta tajos tiek sniegts. Mums radās vēlme tuvāk iepazītie ar avotu veidošanu un meklēšanu.
Mūsu darbā ir iekļauts cilvēku atmiņas, vēstules, dienasgrāmata, avīžu raksti, dokumenti un attēli. Cilvēku atmiņas stāsta par izsūtījumā piedzīvoto…Ļoti interesanta likās cietumnieka dienasgrāmata. Tajā tiek pausta tieša nostāja par kara laiku. Tajā atklājas naids pret vāciešiem, kur naida iemesls ir meklējams jau kopš dzimtbūšanas laikiem. Tiek pausts tiešs nosodījums arī pret tiem latviešiem, kuri iestājās vāciešu armijā. Tiek aprakstīts par vāciešu necilvēcīgo izturēšanos, par šausmu darbiem Šķēdes kapos, utt. Avīžu raksti ir par visiem zināmo „Zilo brīnumu”- par ēku, kurā 1941. gadā norisinājās masu slepkavības. Tajos ir aprakstīti dažu aculiecinieku skatījums par to norisi un par bojāgājušajiem. Pašām mums līkās interesanti atrastie dokumenti par Liepājas iznīcināšanas plānu un slepkavu dienasgrāmatu. Darbā ir iekļauti arī attēli, kuri, mūsuprāt, ir vieni no tiem avotiem, kuri rada spilgtu redzējumu par vēsturē piedzīvoto. Dažiem avotiem ir pievienota to analīze: par avota autoru, vai tas ir personīgs vai publisks avota veids, par informācijas laiku un vietu, viedokļi, secinājumi un vērtējumi.
Mūsu darbā ir iekļauti avoti, kuri atklāj interesantus, daudziem nedzirdētus un pat noklusētus faktus. Avoti paver nelielu skatījumu par Otrā Pasaules kara laikā piedzīvoto Liepāja un ļauj veidot kādus savus priekšstatus un vērtējumus par to. Ceram , ka Jūs spēsiet rast to pašu, ko mēs šā darba tapšanas laikā, proti, apziņu, cik svarīga ir mūsu tautas vēsture un to, cik gan tā var būt aizraujoša un interesantu faktu bagāta.

Zilais brīnums

1993. gada 31. jūliā „Kurzemes Vārds”

„Zilajam brīnumam” jābūt kā svētvietai

No redakcijas pasta
Izlasot „Kurzemes Vārda” informāciju par ieilgušo remontu mājā Republikas ielā 19, kas liepājniekiem pazīstams ar nosaukumu „Zilais brīnums”, neviļus atmiņā atausa jūnija notikumi pirms 52 gadiem.
Kad sākās karš, pirmie šāviņi krita Toma un Vītola ielās. Mūsu mājas logiem izbira stikli. Daudzi nami tika sagrauti pilnīgi. Bija arī pirmie nogalinātie. Veselu nedēļu Liepāja tika nobombardēta, grauta, dedzināta. Un tad ienāca vācieši…
Vis mūsu iedzīve sadega. Kļuva skumji un bezcerīgi, kad mūsu priekšā pavērtās pelnos tas, kas bija mums piederējis. Tad troksnis un skaļas balsis mūs atkal atgrieza īstenībā. Pie „Zilā brīnuma” tika pacelts Latvijas karogs. Tur bija sapulcējies satraukts ļaužu bariņš. Kāds izsita logu. Uztrauktas balsis runāja, ka pagrabā ieslodzīti cilvēki. Visi neesot beigti. Un tad pa durvīm iznāca kāds vecāks cilvēks – Andrejs Ošs. It kā bezspēkā viņš noslīka uz trepītēm, iespiedis galvu rokās. Cilvēki visapkārt apklusa, neviens neuzdrošinājās viņam kaut ko sacīt vai prasīt. Liciņu pasēdējis, viņš piecēlās un aizgāja. Tad pa durvīm iznāca otrs dzīvs palikušais. Kāda sieviete, kas visu laiku nemierīgi pa ielu bija uz priekšu un atpakaļ staigājusi, tad, skaļi raudādama un reizē it kā smiedamās, pieskrēja pie viņa, un tie abi aizgāja prom.
Tas viss ir pagājis, bet mēs nevaram pieļaut, ka no ļaužu un sevišķi no liepājnieku atmiņām izzustu briesmu darbi, ko komunistiskie teroristi padarīja šajos „Zilā brīnuma” pagrabos. Daudzus gadu desmitus to no mums slēpa. Neļausim apgānīt Liepājas un arī citu Latvijas patriotu piemiņu, kuri atstājuši savas dzīvības šajā elles peklē
Kad eju gar šo namu, man katrreiz rodas jautājums: kas notiks ar šiem moka kambariem? Vai tur tiks ierīkota (kā tas pie mums pēdējā laikā notiek) kārtējā dzertuve ar nosaukumu „bārs” vai „kafejnīca”? Vai arī kārtējais SIA, dažādu dzērienu, „košļeņu” vai krāmu bode?
Tas nedrīkst notikt. Šai vietai ir jābūt svētvietai līdzīgi tai, par kādu mēs valsts mērogā turam Salaspili.
Mēs nedrīkstam neko aizmirst, un ar šo piemiņas vietu tas jāatgādina arī mūsu pēcnācējiem.
Hilda Reinfelde

1989. gada 31.marta „Lauku Avīze”,6.lpp
„ Uzskatu, ka vēsturiskais taisnīgums prasa noskaidrot, kas deva rīkojumu kara pirmajā nedēļā bez tiesas sprieduma nošaut 16 cilvēkus NKVD pagrabā Liepājā, M. Būkas (toreiz Toma) ielā 22” .Tāds bija rezultāts, bet arī pirms tam Iekšlietu tautas komisariāta vīri savā mītnē, ko tauta dēvēja par „Zilo brīnumu”, dīkā nesēdēja.
„ Manam tēva brālim Jānim Kampem šie Novilka pakļautie 1941. gadā nomauca visus nagus visiem rokas pirkstiem. Viņš gan, vedot uz nošaušanu izbēga, bet mūsu ģimenei pielipa kaunu traips, tas ir, ģimenei radās „tautu nodevējs”. Jānis Kampe bija vienkāršs strādnieks „Lignumā”, dienējis armijā, beidzis karaskolu kā rezerves virsnieks. Novika padotie sprieduši atzīties, ka viņam esot sakari ar organizāciju, kas gatavojot sazvērestību pret PSRS.

No grāmatas „Atmiņu ceļā”, Olafs Gūtmanis ”Zilais brīnums”,1998.
Mēs esam tik daudz redzējuši,
Kā mērdē badā, moka, pazemo,
Mēs, galus savelkot jau nodzīvotiem mūžiem,
Vairs nebrīnāmies ne par ko.

Bet viņi-ticīgie uz cilvēcību,
Kas nupat brīves gaitu sāk,
Kā viņi noticēt spēs tādam-
Starp namiem parastajiem-Zilajam brīnumam.

Mēs atpazīstam savas moku vietas
Pēc sastingušajiem kliedzieniem un vaidiem.
Mēs esam dzēsuši, cik mūsu spēkos,
Pret saviem pāridarītājiem naidu.

Bet viņos visas sēklas dīgst,
Ir tās, kas iekaisītas asiņainas.
Nē, viņi nepiedos un uzplēsīs
Mums sen jau krūtīs sadzijušas vainas.

Un vaicās: kas tas tāds starp parastajiem namiem
Ar aplupušām sienām milzenis?
Un mums būs jāatbild, ka tas ir vēl viens
Par asins cenu uzsliets obelisks.

Tai Liepājai, kas pazīst varonību,
Kas cilvēcībā atvērta pret visiem tiem
Reiz Zaļā birzī, Šķēdes kāpās
Un citiem notikušiem brīnumiem.

Ja vien par brīnumu var nosaukt asins ziedus,
Kas atmiņā tik lipīgi vēl riešas,
Ja vien par sēklām, tālāk sējamām,
Var nosaukt ciešanas.

Ēka, kura Liepājā iesaukta par „Zilo brīnumu”,1941.gada okupanti spīdzināja un nonāvēja vietējos iedzīvotājus. Par upuriem kļuva daudzi liepājnieki.
Pētera Jaunzema foto no Aigara Štāla arhīva

1990.gad 19.jīnijs, „Kurzemes Vārds”, 1.lpp
15.jūnija pievakarē pie „Zilā brīnuma”-mājas, kas savās sienās glabā daudz traģisku dzīves stāstu, – bija pulcējušies ļaudis, lai pieminētu 1941. gadā te nomocītos. Atmiņās dalījās aculiecinieki, kā arī nejaušā un gandrīz neticamā kārtā „Zilā brīnuma” dzīvi izkļuvušiem. Pēc mācītāja vārdiem ļaudis devas gājienā uz moku staciju, un viņu kājas skāra to pašu bruģi, pa kuru savulaik uz moku vietu tika vilkti arestanti, un to pašu namu logi akli nolūkojās viņos, tāpat kā toreiz-pirms gandrīz piecdesmit gadiem.
Stacijā, vilcienu riteņiem klaudzot un izsūtīto atmiņās klausoties, šķiet, visus vienoja viena doma-nekad, nekad tam neatkārtoties! Un tiešām, vai ir iespējams vienaldzīgi noklausīties, kā lopu vāģī dzimst bērni, kā no vagoniem apstāšanās reizē iznes pārdzīvojumu neizturējušos vecos ļaudis un aprok ceļmalā. Vai strādīgs zemnieks bija pelnījis tādu pēdējo ceļu?
„Krusta ceļš nekad nav veltīgs”-sacīja mācītājs. Kaut tas nebūtu veltīgs arī mūsu tautai un dotu spēku cīņā par cilvēka cienīgu nākotni!
Sarmīte Kožuskēvica
Aigara Hibnera foto

„Kurzemes Vārds”, trešdiena, 2003.gada 12. martā, Latviešu karavīri Otrās pasaules karā: ārpolitikas skatījums. /Ainārs Lerhis,Dr. Hist., LU Vēstures institūta pētnieks/
Latvijas situācija bija daudz sarežģītāka nekā vairākām Vācijas okupētajām Austrumeiropas valstīm, kurām tomēr bija trimdas valdības Londonā un kuras bija Lielbritānijas sabiedrotās. Vācijas okupētā Latvija oficiāli nevarēja būt Rietumu lielvalstu sabiedrotā, jo tai neatļāva izveidot valdības trimdā, kas būtu tiesīga izšķirt alianšu jautājumus. Rietumvalstis uzskatīja Latviju par ienaidnieka ( Vācijas) okupētu teritoriju.
Tas, ka Latviju oficiāli nebija karojoša valsts attiecībā pret Vāciju un nebija Vācijas ienaidniece, sarežģīja Latvijas attieksmes noteikšanu pret Vāciju un līdzīgi-arī pret PSRS. Latvija kara gados atradās sarežģītā starptautiskā un iekšpolitiskā situācijā. Tādēļ Latvijas oficiālajiem pārstāvjiem neizdevās panākt, ka tiktu oficiāli noformēts Latvijas kā dalībvalsts statuss antihitleriskajā koalīcijā.
Latvijas iedzīvotāji pretojās PSRS un Vācijas centieniem pakļaut Latviju. Iedzīvotāji noradīja Vācijas ieceres iekļaut Latviju trešā reiha sastāvā un cīnījās pret vācu iebrucējiem, par galamērķi paturot neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanu, kura tiesiski joprojām pastāvēja.
Minētā starptautiskā situācija noteica latviešu karavīru situāciju Otrajā pasaules karā. Šādos apstākļos plaši tika uzskatīts, ka savas dzimtenes aizsardzība un cīņa pret abām okupācijas varām būtu iespējama, tās uzsākot vācu organizētajā Latviešu leģionā vispirms pret Sarkano armiju, vēlāk pavēršot ieročus pret pašiem vāciešiem.
Veidojot leģionu, Vācija iesauca okupētās Latvijas pilsoņus savos bruņotajos spēkos un iesaistīja pusmilitārajos formējumos. Par izvairīšanos no piespiedu mobilizācijas draudēja ieslodzīšana koncentrācijas nometnē vai nāvessods. Lai slēptu no pasaules starptautisko tiesību pārkāpumu, vācu valdība iesaukšanu formāli pasludināja par brīvprātīgi pieteikšanos.
Objektīvas informācijas trūkuma dēļ latviešiem bija grūti izšķirties: paklausīt leģiona vadītāju aicinājumiem un latviešu pašpārvaldes mudinājumiem ņemt rokā ieročus aktīvai cīņai pret komunismu, vai klausīt pagrīdnieku un nacionālās pretestības kustības darbinieku aicinājumiem no iesaukšanas izvairīties. Vairums iesaucamo kā mazāko no diviem ļaunumiem atzina par pareizāku stāties leģionā. Īstenībā latviešu pašpārvaldes politiski tuvredzīgajiem solījumiem-iegūt no Vācijas autonomiju-nebija pamata. Tomēr, sevišķi leģiona sākuma posmā, ievērojams skaits latviešu karavīru latviešu vienībā pieteicās brīvprātīgi. Tam par iemeslu bija gan latviešu pašpārvaldes izplatītais uzsaukums piedalīties cīņā pret boļševismu, gan 1940.1941. gada padomju represijas Latvijā. Kara beigās arvien pieauga latviešu izvairīšanās no iesaukšanas armijā.
Nevar noliegt leģionāru upurus un patriotismu. Daudzi Latvijas patrioti cerēja un analoģijām ar Pirmā pasaules kara beigu posmu. Viņi cerēja, ka vienuviet koncentrēts liels latviešu bruņots spēks varētu kļūt par pamatu jaunai Latvijas armijai un vēlāk piedalīties neatkarības atjaunošanā. Daudzi leģionāri bija agrākās Latvijas armijas karavīri. Viņi bija skaidri savā pārliecībā, ka viņiem nav nekā kopīga ar SS, nacistu partiju un nacionālsociālistisko ideoloģiju. Viņi piekrita cīnīties pret boļševikiem, lai nepieļautu komunismu režīma atgriešanos Latvijā. Leģionāri bija lepni par to, ka nekad nepiedalījās karadarbībā pret rietumvalstīm. Vācieši tomēr neturēja solījumu neizmantot leģionus ārpus Latvijas teritorijas. Leģionāri cīnījās, aizstāvot Latvijas zemi pret padomju karaspēka uzbrukumu. Viņus vadīja doma par brīvu Latviju, taču gados jaunāki cilvēki nedomāja tiktāl, kādas ārpolitikas sekas radīs viņu atrašanās Vācijas armijas sastāvā.
Iespējams, sarežģītajos un bīstamajos kara apstākļos bija grūti saprast tikpat sarežģīto starptautisko situāciju, tomēr šajā reizē, lai īpaši atceramies vīrus, kuri saskatīja politisko tuvredzību kaut īslaicīgā sadarbībā ar jebkuru no svešajām varām. Viņi pretojās abiem totalitārisma režīmiem, pauda nesamierinātību ar tām gan morāli, gan politiski. Latvijas sūtņi mēģināja slepenā ceļā nosūtīt tautiešiem norādījumus nekādā ziņā nepadoties un gaidīt uz Rietumu demokrātiju uzvaru. Abas naidīgās varas apkaroja latviešu nacionālās pretestības kustības dalībniekus īpaši nežēlīgi. Lai šodien īpaši pieminam tos leģionārus, kuri vēlāk noraidīja sadarbību ar naidīgo varu, cīnījās par Rietumu demokrātiskajām vērtībām.
Latviešu strēlnieki PSRS armijas rindās, arī leģionāri apstiprināja to traģisko situāciju, ka diemžēl nebija iespējas atnest savai dzimtenei Latvijas brīvību, cīnoties citu, turklāt savstarpēji naidīgo, valstu armijas sastāvā. Diemžēl cīņā par vienas armijas sakāvi nozīmēja otras armijas iekarojumu veicināšanu. Abas svešās varas izmantoja latviešu patriotismu savās interesēs. No Latvijas valsts viedokļa nebija uzvarētāju, bet abās armijās karojošie latvieši bija kara upuri. Atbildība par latviešu karavīru likteņiem vislielākā mērā pieder diviem totalitāriem režīmiem Vācijā un Padomju Savienībā. Tā bija traģēdija, ka latviešiem nebija iespējas Otrā pasaules karā cīnīties savas armijas sastāvā Rietumu demokrātisko valstu pusē. Vēsturiskā pieredze liek secināt, ka latvieši vislabāk savus mērķus ir panākuši tad, kad cīnījušies Latvijas armijas sastāvā, nevis citu valstu armijās zem citiem karogiem. Jo šīs valstis izmantoja latviešu pakalpojumus tiktāl, cik tas bija vajadzīgs, un pēc tam nodibināja Latvijā savu kārtību. Baltija pieredzēja nevis vienas, bet divu totalitāru varu trīs okupācijas.

1989. gada 27. oktobra „Komunists”, 8.lpp.

Patiesībā jāizzina
Latvijas vēstures
ceļos un krustcelēs

14. jūnijs un 25. marts. Atmodas laikā Latvijā šīs dienas nozīmē: sarkanbaltsarkani karogi ar melnām lentēm, klusējošu ļaužu gājieni pilsētās un laukos, mītiņi to noslēgumos. Parasti pie dzelzceļa stacijām. Bet vai tās ir vienīgās sēra dienas latviešu tautā?
Liepājā pēdējā laikā kļuvis par tradīciju uzsākt šādu gājienu ar piemiņas brīdi pie namiem Republikas un m.Būkas ( Toma) ielu krustojumā. „Zilais brīnums”- šī ēka jau agrāk tā saucās. Klāt nācis „Sarkanais brīnums”. NKVD un MKGB mītnes. Cik cilvēku sākuši un beiguši savu Golgātas ceļu šo namu pagrabos?
Daudzdzīvokļu namā Republikas ielā 19 pēc tam, kad Latvijā bija ienākusi Sarkanā Armija, 1940. gadā iekarotajās Liepājas pilsētas milicijas nodaļa. Kas tur notika, liepājnieki nezināja. Plašākai sabiedrībai šīs nama pagraba durvis atvērās 1941. gada 29. jūnijā. Pieci cilvēki pa tām iznāca kā dzīvi asinsdzīru liecinieki. Astoņpadsmit nošauto cilvēku uzzīmēšana piedalījās liels skaits liepājnieku. Kāds skats pavērsās viņu acīm, redzams fotogrāfijās, kuras ievietotas grāmatā „Baigais gads”, bet oriģināli šobrīd redzami pilsēta muzeja ekspozīcijā. LTF Liepājas pilsētas nodaļas Destaļinizācijas un reabilitācijas komisija vāc materiālus par šiem notikumiem. Ar savu guvumu mūs parasti iepazīstina jauniešu apvienība „Tēvzemei un Brīvībai”, Liepājas vēstures un mākslas muzejs, kā arī pilsētas arhīvu darbinieki, tiek vākti arī atmiņu pieraksti. Darbs tiek koordinēts ar republikas prokuratūras ierosinātās krimināllietas pārzinātājiem- sevišķi svarīgo lietu izmeklētājiem, bijušajiem liepājniekiem V. Majaušķi un J. Grīnvaldu. Šobrīd noskaidrota lielākā daļa 1941. gada 27. jūnijā pulksten trijos naktī milicijas pagrabā noslapkavoto personības. Lūk, viņu uzvārdi:
1. Francis Konrāda dēls Rozenholms, dzimis 1894. gadā, kalējs Pluto fabrikā, dzīvoja Raiņa ielā 52, soms.
2. Krišis Viļa dēls Hindenbergs, dzimis 1914. gadā, dzīvoja Dārza ielā 49, latvietis.
3. Jāzeps Keiselis, tēva vārds nezināms, dzimis 1886. gadā, strādnieks, kādreiz bijis policists, dzīvoja Ukstiņa ielā 19, latvietis.
4. alfrēds Roberta dēls Holcmanis, dzimis 1914. gadā, „Sarkanā metalurga” kantorists, dzīvoja F. Brīvzemnieka ielā 10-3, latvietis, no Purmsāta pagasta.
5. Farancisks Franciska dēls Jancīno, dzimis 1905. gadā, rūpnīcas „Tosmare” inženieris, dzīvoja K. Valdemāra ielā 18, vācietis.
6. Melānija Jacīno, tēva vārds nezināms, dzimusi 1884. gadā, mājsaimniece, dzīvoja turpat, vāciete.
7. Zallijs Gešaja Šloma dēls Biļeckis, dzimis 1879. gadā, tirgotājs, dzīvoja Grauda ielā 50, ebrejs.
8. Eižens Kārļa dēls Vilamovskis, dzīvoja Dzintra ielā 52, latvietis (vācietis?).
9. Alberts Jāņa dēls Kalve, dzimis 1907. gadā, bijušais Liepājas apgabaltiesas viceprokurotors, dzīvoja K. Barona ielā 19, latvietis.
10. Augusts Otto dēls Tauriņš, dzimis 1910. gadā, pilsētas bibliotekārs, dzīvoja Zivju ielā 7 (Peldu ielā 38?), latvietis.
11. Fricis Miķeļa dēls Strazdiņš, dzimis 1880. gadā, pārdevējs, dzīvoja Siena ielā 11, latvietis.
12. Kate Miķeļa meita Starzdiņš, dzimusi 1883. gadā, pārdevēja, dzīvoja T. Breikša ielā 5, latviete.
13. Līza Miķeļa meita Roštena (dzimusi Srazdiņa), dzimusi 1885. gadā, veikalvalde, dzīvoja Bāriņu ielā 21, latviete.
14. Rūdolfs Kristapa dēls Strazdiņš, dzimis 1912. gadā, lauksaimnieks, dzīvoja Durbes pagasta „Kugrās”, latvietis.
15. Jānis Viļa dēls Vilbrants, dzimis 1876. gadā, pensionārs, dzīvoja F. Brīvzemnieka ielā 47, latvietis.
16. Andrejs Brekters, dzimis 1872. gadā mehāniķis, dzīvoja Lāču ielā 31 (T. Breikša ielā 32?), latvietis, 2. Lutera draudzes priekšnieks.
17. Ernesta Briķis, pārējie dati nezināmi.
18. Nepazīstamas krievu tautības ieceļotājs (?).
Viens no pieciem dzīviem palikušiem upuriem, kurš vēl šobrīd dzīvo Liepājā, atceras, ka no viņa kameras ieslodzītos veduši ārā pa vienam uz citu kameru, kur notikusi nošaušana. Šauts ar naganiem. Šāvuši pilsētas milicijas miliči… Kāds no tā laika miličiem šodien atceras, ka milicis Feldmanis viņam kara laikā stāstījis, ka ieslodzīto nošaušanu milicijas pagrabā organizējis inspektor Jāzeps Kristepa Cēbers, Lūkins un Vrobļevskis.
Ieslodzīto iznīcināšanas apstākļu līdzība Liepājā un Rīgas centrālcietumā, Citur Latvijā, kā arī Lietuvā un Ukrainā rada pamatu pārliecībai, ka tās iemesls bijusi centralizētā pārvalde. Vai beidzot nav pienācis laiks par to stingri pajautāt nāves pārmijniekam, bijušam tautas komisāram Novikam: no kā šāda pavēle tika saņemta, kas un kam to tālāk nosūtīja izpildei? Tieši viņš šajā laikā bija Iekšlietu tautas komisāra vadītāja un viņa ziņā atradās visas republikas cietumi un milicijas. Bez tam- uz kara laikā izdarītājiem noziegumiem staļinisku tik iemīļotais noliegums neattiecas. Cerēsim, ka jaunais republikas prokurors V. S. Daukšis teiks savu izšķirošo vārdu.
Bez tam mūsu komisija lūdz visus tos liepājniekus, kuriem ir kaut kas zināms par šī nozieguma apstākļiem, kā arī represēto un dzīvi palikušo (Kāns, Ošis, Oldenburgs, Štegers) personībām, radiem, aizturēšanas apstākļiem un apbedījuma vietām, ziņot LTF Liepājas nodaļas koordinācijas centram (tālrunis 24677) Liepājā, Padomju prospektā 13, vai ieriesties tur ceturtdienās pēc pulksten 17.
L. MUCIŅŠ,
advokāts

No grāmatas „Atmiņas nākotnei”, 1998.gads, Arnolds Treide „Turpināsim izdzīvot”.

Lai arī bija zaudēta brīvība, bija zaudēta Dzimtene, nebija zaudēta cerība. Un tūkstošiem cilvēku, izrauti no mājām, ciezdami aukstumu un bada svešā zemē, vienmēr ar skatienu pavadīja rietošo sauli, kura tanī brīdī spīdēja virs mājām. Lai arī bija parakstīs spriedums par mūža nometinājumu, neviens nezaudēja cerības par atgriešanos dzimtenē. Pat tiem nomocītiem, kura dzīves ceļš pārtrūka svešumā, pēdējie vārdi bija: „ Pasveicini dzimteni, kad atriezīsies.”
Smagie apstākļi, kopējais liktenis cilvēkus tuvināja, jo mērķis visiem bija viens- izdzīvot un atgriezties. Pēc vairākiem mokās un ciešanās pavadītiem gadiem, kad tūkstošiem cilvēku jau bija gājuši bojā, beidzot atausa cerību rīts- bija beidzies karš. Vai tiešām pēc šī drausmīgā kara, kurā zaudēts miljoniem cilvēku un kurā, beidzot, izcīnīta uzvara, neapžēlos arī mūs? Tie taču bija svētki, kuros, šķiet viss tika piedots. Bet velti, cerības nepiepildījās. Represijas sākās ar jaunu sparu, un atkal simtiem tūkstošiem nevainīgo cilvēku tika apcietināti, izsūtīti, iznīcināti. Bet tur svešumā cilvēki cieta, atcerējās mājas un cerēja…
Tad atausa vēl viens cerību rīts-nāve pienāca vienu no asiņainākajiem mūsdienu tirāniem. Bija lielas sēras, tika izsludināta amnestija. Atvērās cietumu un lēģeru vārti, un brīvību atguva miljoniem zagļu, bandītu, laupītāju. Tikai cilvēkiem, kuri mīlēja savu zemi, bija strādājuši, lai tā zeltu un plauktu, ciešanu ceļš turpinājās. Politieslodzīto un izsūtīto dzīvē nekas nemainījās. Represiju dzirnas mala tālāk.
No okupācijas un ciešanu sākuma bija pagājuši 16 gadi. Cik daudzi šo cerību rītu nepiedzīvoja, palika apbedīti svešā zemē. Bērni, kuri kādreiz tika izvesti no mājam, jau bija pieauguši. Bet skaistākie bērnības un jaunības gadi palika neizdzīvoti šo cilvēku dzīvē. Pat atmiņas par mājām sāka izbalēt. Un tad nāca valdnieks, kurš visai pasaulei gribēja parādīt savu varenību. Un beidzot tas brīdis bija pienācis, kad mums atļāva atgriezties mājās! Ne jau visiem uzreiz. Tikai tiem, kuriem Latvijas varenie deva atļauju. Lai arī līdz pēdējam brīdim neuzzinājām, par ko mums tik daudzus gadus šīs mokas bija jācieš, lai ari neuzzinājām, kādēļ tik daudziem cilvēkiem bija jāiet bojā, beidzot mēs bijām priecīgi.
Cerējām atgriezties mājās, strādāt un, lai arī ar lielu pārtraukumu, dzīvot tālāk savā dzimtenē. Mēs taču bijām brīvi! Bet citādās domās šeit, mājās, bija vietējie ielikteņi. Grūti bija pierast pie viņu nicinošā un naidīgā skatiena, kad gājām lūgt darbu vai pierakstu. Viņi nevēlējās saprast, kādēļ esam atgriezušies. Un, kas beidzot, pēc vairāk nekā divu mēnešu staigāšanas, dabūju pierakstu aizliegtās zonas pilsētā Liepājā un darbu, biju noguris.
Un tad man šķita, ka, izņemot tos dažus desmitus cilvēku, ar kuriem biju pēdējā laika posmā Ziemeļos un kuri tagad izkaisījušies pa visu Latviju, neviens cits izsūtīts nav bijis. Šai laikā par to neviens nerunāja. Pat ģimenes to nelabprāt atcerējās, it sevišķi bērnu klātbūtnē. Un, lai arī skaitījāmies brīvi un atgriezušies mājās, šī baidīšanās un klusēšana pamazām izveidoja tādu kā vainas apziņu, -mēs taču nekad nebūsim tādi kā tie, kas palika Latvijā. Bijām bez vainas vainīgie.
Laiks gāja. Vienu pēc otra pie kremļa sienas apglabāja bargos kungus, un katrs jaunais nāca ar saviem projektiem. Un beidzot pienāca laiks pārbūvei. Laikam jau arī šis nebija īstais projekts padomju sistēmai, jo pārbūve aizgāja pretēja virzienā. Nāca lielā Tautas manifestācija Mežaparka estrādē. To pārdzīvojumu un tā laika izjūtas ir grūti aprakstīt. Nezinu, kāpēc vecajiem vīriem acīs bija tik daudz mitruma. Tad arī sāka runāt par represiju upuriem, par kuriem pirmie skaļi pateica grupa „ Helsinki-86”. Neaizmirstamas bija dienas, kad dibināja tautas fronti. No rīta līdz vakaram ļaudis sekoja katram vārdam, kas beidzot tika brīvi teikts pēc ilgiem apspiestiem gadiem. Tas bija neaizmirstams laiks, un viss agrāk pārdzīvotais likās tik mazsvarīgs, izjūtot un pārdzīvojot šo vēsturisko brīdi.(…)LTF Liepājas nodaļa saņēma lielu iedzīvotāju atbalstu un iespēju robežās centās palīdzēt savā paspārnē esošajiem likteņa pabērniem.
Laiks bija trauksmains un atmiņā paliekošs. Kam vēl būs lemts piedzīvot neaizmirstamo Baltijas ceļu? Kāda vienotība bija vakarā pie ugunskuriem cauri visai Baltijai! Bet bija arī citi ugunskuri, kas dega Rīgas centrā, pie tiltiem, televīzijas un citās vietās. Tas jau bija barikāžu laiks. U represētie zināja, ka viņu vieta ir tur. Visi, kam veselība un apstākļi atļāva, brauca, lai vajadzības brīdī būtu arī pie šiem ugunskuriem. Pārējie centās palīdzēt un atbalstīt barikāžu varoņus, kā vien varēja.(…)
Represētie karjeru vairs netaisīs. Viņu „karjera” allaž bijusi- atrast iespēju izdzīvot grūtā brīdī. Tagad katrs no šiem izdzīvojušiem ir izvēlējušies savu programmu, kā atbalstīt patriotiskos spēkus, lai pie varas nenāktu tie, kuri gatavi nodot un aizmirst visu, par ko kādreiz cīnījās LTF. Mēs paliksim kopā ar to un centīsimies turpināt izdzīvot.

No grāmatas „Atmiņu ceļā”, Izolde Šteinberga ”Līdzdalība”,

Atceros, trauksmainajās 1991.gada janvāra dienās ļaudis patiesi bija ārkārtīgi atsaucīgi. Viņi nāca un nāca. Ne jau skaļu pateicības vārdu mudināti. Bet gan tāpēc, lai pateiktu savu „nē” rupjai varmācībai. Vairāk gan gados vecāki, kam aiz muguras garš un sūrs darba mūžs. Ziedojumu summas bija dažādas, cik nu katram pa kabatai-no dažiem rubļiem līdz pat tūkstotim. Taču ne jau rubļu daudzums, manuprāt, toreiz bija svarīgākais, bet gan vēlēšanās kaut vai tādā veidā būt kopā ar visiem. Vaivares un Zīvertes kundzes, Opelta un Kaupeļa kungi ziedoja katrs pa 300 rubļiem, Jakubenes kundze pat 1000 rubļu. Visus grūti uzskaitīt. Turklāt bieži vien tieši citi teica:
„ Kāda gan nozīme uzvārdam, galvenais- gribam palīdzēt. ”
Arī daudzi darba kolektīvi pārskaitīja savus nopelnītos līdzekļus gan žurnālistu solidaritātes fondā, gan Rīgas aizstāvjiem. PMK ziedoja 100 rubļu, Liepājas tipogrāfija-800, „Liepājas zieds”-500, Neredzīgo biedrība-400 un daudzi citi. Rīgas barikāžu aizstāvjiem liepājnieki saziedoja 11 108, bet žurnālistu solidaritātes fondā-10 217 rubļus.
Paužot atbalstu un uzmundrinājumu, ļaudis barikāžu dienās nesa uz koordinācijas centru sainīšus un paciņas gan ar tēju, gan kafiju, gan cepumiem un cigaretēm. Kaut vai cimdu pāri un divas liepziedu medus burciņām, ko atnesa kāda vecāka kundze.

No grāmatas „Atmiņu ceļā” ,1998.gad,Jauns laiks pēc veca scenārija.

Dīvaina sajūta rodas, ja izlasām PSKP CK Paziņojumu par notikumiem Baltijā.
Kādreiz, vēl cara laikā, krievu tauta kūdīja pret ebrejiem, tos vainojot visās krievu nelaimēs. Staļiņa valdīšanas laikā sākās tautas ienaidnieka masveida medības. Brežneva laikā, tikko kāds nepienācīgi izteicās, tas uzreiz kļuva par pretpadomnieku. Un cik līdzīgas bija 1939.-1940. gada ultimatīvās prasības, kādas Staļina valdība izvirzīja Polijai, Somijai, Baltijas republikām!
Kas tad īsti notika Maskavā? Vai, pasludinājusi pārbūvi un demokratizāciju, PSKP CK nolēma to tūlīt, kā mēdz teikt, norakt dziļāk? Vai arī Staļins atdzīvojies?
Nekad draudi demokrātijai nav gājuši no normām uz centru, drīzāk gluži otrādi-draudi un nepamatotas prasības nāca no Maskavas. Tikai tagad laiks vairs nav tāds. Baltijas tiesisko valstu demokratizācijas procesu un noskaņojumu neizdosies apkarot nedz ar paziņojumiem, nedz ultimātiem, nedz tankiem. To apliecina vēsture.
A.BARKANOVS

No grāmatas „Atmiņu ceļā”,1998.gads. No preses materiāliem ( „Liepājas Vārds”,1989.gada 18.septembris)
Trīs zvaigznes spodrināt… .
Latvijas Tautas frontes vieta un nozīme sabiedrībā un tautā laika ritumā nostiprinājusies kā kvantitatīvā, tā kvalitatīvā ziņā. Gan LTF piekritējiem, gan tās nelabvēļiem acīmredzot kļuvis skaidrs viens-tautas fronte kā reāls un nopietns politiskais spēks nav ignorējams. Arvien skaidrāka kļūst apjausma- tautas fronte, tāpat kā savulaik latviešu strēlnieki, A. Čaka vārdiem runājot, ir:
”Septiņsimts gadu
Slāpēt
Zemnieku tautas
Dvēseles kvēlošā lava”.
Tieši tāpat – „ dvēseles kvēlošā lava”, tieši tāpat kā strēlnieki-zemessardze, zemes sargātāji. Jo mums ir ko sargāt. Jo mums ir no kā sargāt. Un mums ir no kā piemēru ņemt.
Gadu desmitus latviešu tautā krājies ne tikai izmisums, bailes, naids, bet arī ticība, cerība un spīts. Nu vadzis pilns un lūst, nu sākām neslēpjoties, tā, lai dzird visi:
Mūsu tauta grib pati lemt savu likteni.
Mēs gribam cilvēcīgu dzīvi.
Mēs gribam SAVU VALSTI.
Šī vēlēšanās nav ne noziedzīga, ne ekstrēmistiska, ne arī naiva. Tieši otrādi-naivi cerēt, ka tauta bezgalīgi samierināsies ar nebrīvību. Mūsu tauta uz savu valstiskumu gājusi grūti, ilgi un neatlaidīgi, tikpat grūti to nostiprinājusi 20.-30. gados. Pašlaik mēs esam viss kaut kas-nomnieki, pretinieki, pusgraudnieki, kolhoznieki, īrnieki-, tikai ne saimnieki. (…)
Runājot par LTF darbību sabiedrisko norišu kontekstā, jāsaprot, ka svarīgs ir bijis un būs kā vārds, tā darbs, kā teorija, tā prakse. Ne velti vārds tiek dēvēts par spēcīgu ieroci, un citkārt atkal vārds ir kā labas zāles. Īstais vārds īstajā laikā arī ir darbs. Mums joprojām būs vajadzīgi kritiski mītiņu vārdi-aizvadītajā laikā tādu ir bijis daudz-,bet vēl vairāk vajadzīgi konstruktīvi priekšlikuma vārdi, darba vārdi.
No vārdiem uz darbiem-šāda devīze noderējusi visu laikmetu sabiedriskām kustībām, ja tās vēlējušās ne tikai gandarījumu no pašas darbošanās, bet arī konkrētus rezultātus. Gandrīz 12 tūkstošus plašas Liepājas tautfrontiešu saimes darbs ir bijis intuitīvu meklējumu, haotiskas maldināšanās, entuziasma un arī pieredzes trūkuma iezīmēts. Turpmāk, pienācīgi novērtējot entuziasma milzīgo nozīmi, tas tomēr jāstalibizē un jāatbalsta ar labāk izstrādātu darba organizācijas mehānismu. Pašlaik šķiet, ka pārāk daudz tautfrontiešu ieņēmuši līdzjutēja pozīcijas. Vēl nebūt ne visi atbrīvojušies no nejēdzīgā paraduma gaidīt un izpildīt tikai norādījumus no augšas. LTF iniciatīvās darbības galvenajam virzienam jābūt citādam- no apakšas uz augšu.
Ja ne es, tad kas cits? Šo principu derētu ielogot, izvirzot jaunas idejas un priekšlikumus. Vienlaikus jānorāda, kura persona, kuri cilvēki, kura grupa vai organizācija attiecīgo darbu varētu veikt. Pārāk daudz mums ir izvirzītu, pateiktu problēmu, pieņemtu prasību, aicinājumu un rezolūciju, kuras palikušas bez adresāta, bez darītāja, bez konkrēta atbildīgā. Tādu darba stilu turpmāk nevaram atļauties. Sargāsimies no padomju iekārtas kolektīvās bezatbildības spožo tradīciju tālākas kultivēšanas!
Ja Tu esi Tautas frontes biedrs, tad Tev jābūt dalībniekam, darbiniekam, darba veicējam. Jo darba roku un gudru galvu nevar būt par daudz.
Un vēl-nesagādāsim to prieku mūsu nedraugiem, kuru viņi izjūt, redzot mūs ķildojamies, pie varas laužamies vai zemojamies. Tā visa jau bijis diezgan. Lai ir tā, kā saka Olafs Gūtmanis: ”Pie pleca plecs…”
Un lai mums izdodas!
LIEPĀJAS NODAĻAS VALDE

No grāmatas „Atmiņu ceļā”, 1998.gads,konkursa ”Piemini Latviju” absolūtās uzvarētājas Sanitas Bilertes domraksta.
Ir vakars, un vēl viena diena aizskrien. Un tā gribas kādu no tām saķert aiz rokas un teikt, lai uzgaida, kamēr sapratīs, kam tev dienas vajadzīgas. Jau rudens, un tāpēc tik vēss. No vienaldzīgi pelēkām debesīm kā garastāvoklis noveļas viena tārpu apgrauzta lapa, pačukstējusi kaut ko par dvēseli rudenī, bezrūpīgi aizripo tālāk. Tu nolūkojies viņai pakaļ un domā, ka esi jau to redzējis kaut kad agrāk. Bet lapai vienalga. Tā paļāvīgi iekrīt kādas brāzmainas dienas klēpī un nozūd simtiem dažādu citu lapu jūklī. Un tu mazliet apskaud, jo nezini, kamdēļ tā piedod vasarai, kura noklusējusi par pirmo salnu. Ar līku jautājuma zīmi kabatā bezmērķīgi klīsti pa ielām un veries namu logos. Varbūt tajos pavisam nejauši ir iemaldījusies tava atbilde. Acis veras no vienas rūts otrā, bet ierauga tikai žūstam salmenes, kādu kaltētu zivju virteni vai aizvilkto aizkaru rožainos rakstus. Tu rūgti pasmaidi, jo sen jau zini, ka tālredzīgi ir dzīvi iekonservēt un nolikt katram gadījumam vai aizvilkt aizkarus un izlikties, ka nemaz neesi…
Kāpēc tieši šoruden laiks ir tik nepielūdzams?
Zemes elpa nevar izlauzties caur smacējoša asfalta slāni, lai sasildītu tavas nosalušās domas. Tu ej un ne velna nevari saprast, kāpēc šīs ielas jāsauc par savām. Kāpēc caurvējš, kas aizķeras kādas Liepājas durvīs, pieder tev.
Kamēr vēl gaišs, aiziesim uz jūrmalu. Apsolu, ka mūs noteikti sagaidīs viens smaidīgs un mūža apmierināts vējš un arī tad, ja, veroties cilvēces formulās, būs mazliet sapīcis, tevi neaizmirsīs. Kā vecam draugam pabužinās galvu un atgādinās, ka te vairs nav skola-drīkst būt mazliet nepareizs. Drēbju sukas, kabatlakatiņus, ķemmes un baltās apkaklītes iesaiņosim pieklājības frāzēs un, atstādami to visu aiz kāpām, trijatā skriesim pretī jūrai. Ar katru viļņu mājienu tā aicinās savā valstībā garāmgājējus, bet, pagurusi no visdažādākajiem saprāta rājieniem, kļūs mazliet sentimentāla. Sapņaini vērsies debesīs, ar zaļo acu skatienu svētīdama katras kaijas gājumu. Varbūt nodziedāsim vienu latviešu dziesmu, un tobrīd liksies, ka lielākas laimes nemaz nevar būt. Un tieši tāpēc, ka tas ir bezjēdzīgi, dejosim tikai mums vien zināmu deju, kamēr nekam vairs nebūs nekādas jēgas, jo tā būs iemainīta pret vienu nodilušu patiesību. Bet, ja aušīgais vējš, gribēdams būt brīdi likteņa lomā, pa jokam saber tev smiltis acīs, neaizej viens, kā pie mammas aiziet uz apvainojies bērns. Vai tu, proti, tās izraudāt? Un tikai tā-mazliet… jo šī ir patiesības spēle, kurā nav zaudētāju. Mums pieder šis gaiss, jūra, vējš, kāpas un pēdas, kuras atstājis kāds gājējs, kas nācis ar Liepāju parunāt. Vai dzirdi, ka viņš un mēs nemaz neesam vientuļi, tikai ļoti tālu viens no otra?
Sāk krēslot, un ir jāatgriežas. Atkal ejam pa tām pašām ielām, bet nez kāpēc tās vairs nav tik pelēkas. Cilvēku straumes plūst garām un vairs nešķiet tik bezkrāsaini drūmas. Vai tu vari tajās nostāvēt, nezinot neko par to, cik ļoti pie cilvēkiem salst? Un, ja nu tomēr šī straume tevi aiznesīs pie svešiem pārliecību krastiem, piemini savējo,. Piemini Latviju…

Krotnieks Arvīds (1923). 1941 un kara gados jūrnieks uz tirdzniecīda kuģa Liepājā. 1944.VII apcietināts par dezertēšanu no vācu fašistu armijas, ieslodzīts Liepājas kara ostas cietumā, 24.VIII nošauts.

Mātei Ilzei Krotniecei uz Liepāju
Liepājas cietums 1944. g. 23. augustā

Sveiks, dārgā mammīt un arī dārgās māsiņas!

Man beidzamās stundiņas vēl ir trīs. Šorīt, 24. augustā, plkst. 7 rītā izbeidzas mana dzīvīte. Tad jums rakstu jums beidzamo vēstuli. Novēlu jums visiem laimīgu dzīvi…[Nesalasāms.-Red.]
Dārgā mammīt un māsiņas, sirsnīgi pateicos, ka jūs esat par mani tik daudz pūlējušās, un sirsnīgi, lūdzu, nekreņķējieties un piedodiet, ko esmu jums ļaunu darījis. Es gaidu savas pēdējās stundiņas. Esmu uztraucies un nokreņķējies, bet, dārgā mammīt, tur vairs neko nevar darīt, tas ir liktenis. Un sirsnīgs sveiciens Tev, dārgā un mīļā mammīt, un dārgās un mīļās māsiņas Austriņ, Lidiņa, Alīdiņa, …Janket, Andrejiņ, mazos dārgos bērniņus Vilīti, Arnīti, Ojieti. Dārgie radiņi, man miegs nenāk,es visu nakti gaidu un domāju. Mammiņa atnesa papirosus, maizīti, šokolādi, vīnu, tas te stāv, nekas negaršo.
Sveiciniet Alfrēdiņu, Puntuzīti un Anniņu. Šie ir pēdējie sveicieni, jo mēs bijām laimīgi ar Robertiņu, ka mēs tikām trīs dieniņas kopā. Šovakar mūs atkal izšķīra un man paziņoja, ka nāvessods ir apstiprināts, un šorīt, 24. augustā, nāvessods tiks izpildīts plkst. septiņos rītā.
Dārgā mammīt, tikai nekreņķējies. Es zinu, ka tev sāp sirds, bet nekā nevar darīt. Ja tu kreņķēsies, Tu pati sevi iedzīsi kapiņā. Man nav grūta nāve, man ir diezgan viegla- desmit lodes- tas tikai ir moments, bet tas ir tikai tagad, kamēr jāgaida. Vēl dažas stundiņas, bet es visu to pacietīšu, tas ir jāpārcieš, nekā nevar darīt. Atceraties Arvīdu kādreiz. Es zinu, mammīt, jūs mani nevarējāt glābt, tas viss velti jūsu pūliņi, cik jūs pielikāt, jo tagad ir kara laiks, un viņi tagad neskatās ne uz ko. Bija viss velti.
Vardūt jūs domāsiet par savu brālīti…, bet nedomājiet, tad jūs drīz aizmirsīsiet. Un velreiz paliekat visi mīļi un dārgi sveicināti un sviecinat visus, visus pazīstamos. Mēs neredzēsimies nekad un nekad.
Dārgā mammīt, māsiņas un brālīt, dārgie radiņi, aizmirstiet Arvīdu un, ja jums atliek kāds kumosiņš maizītes, tad atnesiet Robertiņām, viņš paliek sēdot, cik ilgi, to nezinu.
Beidzamais sveiciens, dārgie mammucīt, māsiņas, brālīt.
Arvīds.

Geriks Roberts Teodors (1922.24.I Liepājā). 1941. un kara gados sanitārs pilsētas slimnīcā Liepājā. 1944.VII apcietināts par izvairīšanos no mobilizācijas fašistu armijā, ieslodzījumā Liepājas kara ostas cietumā, pēc tam konc. Nometnē pie Ratenovas pilsētas Vācijā, 1945.IV nometnes evakuācijas laikā izbēdzis, nokļuvis pie sabiedrotajie. Dzīvo Liepājā.

Alīdai Krotniecei uz Liepāju
Liepājas cietumā 1944. g. 27. augustā

Sveika, Alīdiņ!

Tu saki, lai es kaut ko atrakstu. Bet, Alīdiņ, ko es tagadvaru vair rakstīt pēc tām sāpēm, ko jūs visi piedzīvojāt? Jo jūs taču ziniet, ka brālīša vairs nav. Lai arī cik tas sāpīgi nebūtu, tur tagad vairs nekas nav līdzamas. Varu jums tikai pastāstīt, kā mēs dzīvojām līdz brālīša pēdējām stundām. Visu laiku mēs bijām visi trīs izšķiri nāvinieku kamerās. Dienas bija mums garlaicīgas, jo nebija neviena, ar ko varētu pārmīt kādus vārdus. Tikai tie, kas izsniedz zupas, sacīja, ka Arvīds domājot un domājot, nekā neēdot, tikai rokas drebot. Bet tad pagājušajā sestdienā (19. augustā) telpu trūkuma dēļ, jo daudzi todien tika no jauna ievesti, mūs četrus uz nāvi notiesātos salika manā kamerā. Nu tad bija citādi. Arvīds sāka ēst tā, ka likās, ka viss, ko nesāt, ir par maz. Dziedājām un pat svilpojām. Dažreiz nevienam no mums nelikās, ka no mūsu vidus viens gaida nāvi. Es nakad nedomāju, visu laiku, kamēr biju kamerā, ka būs mūs jānošauj. Es liku cerības, ka mūs visus trīs apžēlos, bet kā nu iznāca. Trešdienas vakarā pēc vakariņām Gustiņam ar Arvīdu lika pārvākties vecajās kamerās, viņiem sacīja, ka citi aizsūtīti uz Vāciju un viņu kameras atbrīvojušās. Bet Arvīds sāka drebēt un vairākas reizes atkārtoja: „Robert, nu es zudis.” Es viņu gan mierināju, lai gan arī es nekā vēl nezināju. Tad, guļot, pulkstens 11-os es dzirdēju daudzus soļus, kameras atslēgšanu, un kautko nolasīja. Tagad es sapratu, vai nu nāvessods apsiprināts, vai apžēlots. Tad soļi nāca pie manas kameras, bet es biju mierīgāks par mierīgu. Domāju, kā būs, tā būs, jo līdzēt nekā nevar. Izsauca mani ārā. Tulks man saka: „Geriks, nāvessods tev nav apstiprināts, tev būs jauna tiesa.” Es šim prasu: „Bet viņam?”- un pametu ar galvu uz Arvīda kameras pusi. „Gatavas,” viņš nosaka. Patiesībā, kur man būtu bijis jāpriecājas, man palika tik slikti, ka es pat nepateicos par sevi, bet apgriezos un gāju apdullis kamerā, kur es sāku trīcēt pie visas miesas. Visu to nakti es neaizvēru acis un krūtīs bija tik smagi, smagi… No rīta dzirdēji mācītāju dziedam un pāparus skaitām un domāju par Arvīdu un jums visiem, kad dabūsiet to zināt, būs tā kā zibens spēriens. No rīta viņus abus reizē izveda. Es varu sapras jūsu sāpes un ciešanas, bet jūs paši zināt, ka ne es, ne cits tur vairs nekā nevar līdzēt. Visvairāk man žēl muterītes, jo viņa tā mīlēja Arvīdu. Es zin, ka viņa ir slima aiz sāpēm un kreņķiem. Būtu labāk es aizgājis Arvīda ceļu, ne man mātes, ne tēva, nebūtu es atstājis piederīgiem tādas sāpes. Arvīds pēdējo nakti jums uzrakstīja vēstuli, bet, vai jūs to esat saņēmuši, to nezinu. Pēdējā vēlēšanās viņam bija parunāt ar mani, bet tas netika atļauts. Nezinu, kādēļ. Un tad vēl es gribētu sacīt, es redzu, ka Tu Alīdiņ, jeb citi man nesat pusdienas. Nedariet to , Alīdiņ, nevaru tagad nekā ēst. Tas bija citādi, kad Arvīds bija, tad es vēl sapratu, bet tagad es esmu viens, un es taču neesmu jūsu dēls vai radinieks, kura dēļ jūs varat uzupurētie, mērojot tādu gabalu šurp.
Mums būtu jāpateicas dievam par dzīvību, kādēļ vēl iepriecinājums no ārienes? Teikšu jums pareizi- nejūtos nemaz kā apžēlots, man bija labāka dūša, kad biju viens pats nāvinieku kamerā. Tagad ir tik smagi, smagi. Nez` kad to varēsū. Biju stipri saradis ar Arvīdu. Pagaidām nekā nerakstīšu vairs. Alīdiņ varbūt, ka kādreiz tiksimies, tad pastāstīšu sīkāk. Paliec mīļi sveicināta. Alīdiņ, sveicini mīļo muterīti un visus pārējos, un neļaujiet sāpēm jūs uzvarēt.
Roberts.

Rasa Roberts (1912.10.III Liepājā). 1941 un kara gados galdnieks A.Reiņa galdnieku darbnīcā Liepājā. Palīdzēja trīs padomju karagūstekņiem slēptie darbnīcā, pēc tam mēģināja izvest tos no Liepājas uz Lietuvu, bet ceļā nodevības dēļ apcietināts, ieslodzīts Liepājas cietumā, tajā pašā dienā, 1942.22.V, zvērīgās pratināšanas laikā sasists līdz nāvei.

Ieraksti Roberta Rasas dienasgrāmatā 1942.gadā (janvāris-marts)

Liepājā 1.janvārī

Jaungadu sagaidot, Latvijas radiofons nenoraida nevienu vārdu, nevienu apsveikumu, nevienu uzsaukumu latviešu valodā. Plkst. 23.00 pēc Viduseiropas laika uzgriežam Maskavu un ar padomju ļaudīm reizē ieejam Jaunajā gadā. Liels, pacilājošs saviļņojums plūst reizē ar Internacionāles skaņām mūsu sirdīs. Projām no savas tautas esam kā tālā salā.
Ar vislielāko sasprindzinājumu gaidām katru vārdu no Padomju Savienības. Katru ziņu apēdām ar ēšanu par cīņa norisi sniega laukos. Arvien un arvien dabūjām jaunas un iepriecinošas ziņas par sarkanarmiešu panākumiem cīņā pret vācu iebrucējiem.
Pašlaiki esam nospiesti apmēram tāpat, kā pēc vēstures cīņām latvieši bijuši nospiesti no vācu muižniecības pirms dzimtbūšanas atcelšanas.
Jaungadu sagaida latviešu tauta ar tukšu vēderu un kailām kājām…

17.janvārī

Apzinīgie liepājnieki, latvieši! Visas pasaules humānie cilvēki, kam smadzenes galvā ir domāšanai, bet ne tikai, lai piepildītu jūsu galvaskausus! Vai tiešām jūs arī ļausaties iespaidot sevi no rietumu barbarisma, kas jums sludina laimi un maizi, kuru jums atnesīs dievs no debesīm?
Neesiet kā tās vecās sieviņas, kuras akli tic tai propagandai, kuru ievazā latviešu vergu dvēseles, bendes un barona rokaspuiši, baznīckungi. Boikotējiet savus asinssūcējus! Sitiet morāliski un iznīciniet savas tautas nodevējus un bendes fiziski.
Kurš gan nepazīst mūsu tautas „lepnumu”, mūsu „zaļos” kārtības sargus (šucmaņus), kuri sastādās tikai no visreakcionārākie, vismelnākie maitu putniem. Tur ir komplektējies visu latviešu padibeņu kadrs no plānprātiņiem, slaistiem, sadistiem un seksuāli nenormāliem radījumiem. Tas ir latviešu tautas lāsts.
Vienā vienīgā naktī, vienā stundā tie aizmirsuši 700 gadus ilgo verdzības nakti muižas rijā. Lielskunga suņa pātaga tik tagad nosaukts par „labu dzīves skolas nepieciešamu atribūtu”! (Arvēds Švābe „Radio programmas” žurnālā 1941. g.)- bez kuras, protams, laba audzināšana nav domājama.
Protams, starp vēsturisko muižas vagaru un tagadējo 1942. g. kārtības sargu nav nemaz starpības. Tie ir cienīgi savu senču aroda turpinātāji.
Vai ir kāds, kurš nepazīst tos skaļos, dūšīgos vīrus, kuri pirms diviem gadiem prata mest vismelnākos dubļus virsū vācietim? Tie ir tie paši, kas abām dūrēm vālēja sev krūtīs un solījās kā viens vīrs stāties prētī vācu iebrukumam Latvijā, ja dzimtene sauks. Viņi lielījās ar savu patriotismu kā tītari, izkliegdami, ka septiņus gadsimtus tie palikuši nesalausti no vācu uzkundzēšanās.
Bet tagad tas pats skaļais patriots, kurš dienu no dienas mala frāzi par tēvzemes sargāšanu un galvas likšanu uz ežiņas, krīt ceļos sava senā kunga priekšā un laimīgs skūpsta tam roku…
Nav neviena liepājnieka, kas nebūtu ar dusmām vērojis neģēlīgo asinsdarbu sākumu. Jautājiet Kalpaka, Raiņa un Brīvības ielām par tām nebeidzamām ļaužu masām, kuras kājām, gan ar smagām automašīnām sūtīja uz nāves lauku slepkavošanai Kara ostas mežā pie tā saucamā Šķēdes tilta.
Vēl šodien šīs mēmās ielas jūt savā akmens sirdī tās tēvu un māšu asaras par saviem bērniem, kuriem jāmirst, pirms tie dzīvi skatījuši.
Šī iela varētu kliegt aiz sāpēm un satricinājuma par šo nāvei lemto spītīgo klusēšanu. Rinda aiz rindas, simts aiz simta soļo spēka pilni vīrieši kopā ar sievām, mātēm un bērniem. Asaru nav. Nav nekā ārēja, kas nodotu viņu sāpes. Viņi nelūdzas. Tie labāk mirst, nekā gļēvuļiem lūdz žēlastību; viņi zin, ka žēlastības nav viņiem, bet viņi zin, ka arī viņu slepkavām nekad un nekur nerast žēlastības, jo viņi nav pasaulē beidzamie cilvēki, aiz viņiem vēl ir miljoni, kas taisnību radīs pasaulē un, protams, arī tikai ar uguni un zobenu.
Līdz nesamaņai piedzērušies, latviešu bendes necilvēcīgi dauza vecos sirmgalvjus un vecītes, kuri nespē jaunajiem tikt līdzi. Rindas beigās soļo kāds apmēram 80 gadus vecs pāris. Viņi atpaliek. Tiem no aizmugures nākošais sargs palaikam ar šautenes laidni sit pa mugurām. Vecais vīrs kailu galvu tomēr soļo, cik jaudas, kat gan sitieni vēl novājina viņa jau tā vājos spēkus.
Vai patiesi latviešu strādnieks nejūt, ka tam norauj pēdējo drēbes gabalu no muguras un apēd viņa plāno maizes garozu izbadējušais Hitlera bandīts, kura locekļus jau stindzina 1941. un 1942. gadu ziema, bet no bojā ejas nekas vairs viņus nespēj glābt?
Un reizē ar šiem bandītiem pazudīs drausmīgie cilvēkēdāji „kārtības sargi” latvieši. Pilnā mērā ir attaisnojies iebrucēja skanīgais vārds „atbrīvotājs”.
Tiešām viņš ir atbrīvotājs, viņš mūs atbrīvojis no visa iedomājamā un arī dzīvības. Nav tālu vairs tā diena, kad strādnieks samīs galvu šīm divām odzēm, vācu fašistam un tā latviešu līdzskrējējam.

20.janvārī

Tomēr pienākusi kārta arī Liepājai ar izsituma tīfa briesmām. Taču vainīgi pie šīs slimības ievazāšanas neesot vāci, bet gan boļšoviki (?), kaut gan tie no Latvijas padzīti jau 1941. g. jūnijā un līdz šim laikam nekur netika šī slimība manīta.
Protams, vispirms izsituma tīfs parādījies gūstekņu starpā, jo galvanās šīs slimības iznēsētājas ir drēbju utis. Vistuvākā laikā gaidāma šī slimība pārējo iedzīvotāju vidū…
Platsliežu dzelzceļi nepārvada vairs nevienu privātpersonu. Vilcieni pārslogoti ar karamateriālu sūtījumiem uz austruma fronti. Dabūju zināt, ka šodien ārkārtīgi daudz „bīstamo elementu” paņemts no Drāšu fabrikas. Gaidīt varu arī savu kārtu. Gandrīz nav iespējams ticēt tam, vai es maz iziešu sveikā cauri šai nedienai.
Pilsētā strauji izplatās veneriskās slimības, kuru ievazāšanai šoreiz gan nevarēs vainot boļševikus. Tās nāk tieši no rietumiem reizē ar slaveno „kultūru”…

26.janvārī

Padomju savienība vakar ziņoja, ka janvāra mēnesī atgūtas pavisam 2000 apdzīvotas vietas. Tāda ziņa ir kā balzāms slimai dvēselei. To starpā arī daudz pilsētas. Latvijai vistuvākā pilsēta ir Veļikije Luki,- apmēram 100 kilometrus no Latvijas robežām. Cīņas notiek arī pie Pleskavas. Lēni un neatvairāmi vāci tuvojas savam kapam…
Līdz apnikumam ik dienas skandina laikrakstos un radiofonā, lai jaunekļi, kuri dzimuši no 1920.-1922. g., brīvprātīgi iestājas darba dienestā. „Darba dienesta ir goda dienests, un jūs varat būt laimīgi, ka arī jums, latviešu jauniešiem, tiek parādīts gods būt vācu darba dienesta locekļiem,”- saka propagandas mudinājumi. Paldies par šādu „laipnu goda parādīšanu”. Tomēr nav daudz, kas brīvprātīgi pieteicas. Tāpēc jau 24. janvārī tiek izteikts brīdinājums neiestāšanās gadījumā lietot spaida līdzekļus. Arī vervē armijai kadrus no brīvprātīgajiem. 25. janvārī izteicis valsts ministrs Rozenbergs aplinkus draudus, ja, piemēram, latvieši nepiedalīsies pilnos apmēros boļševisma satciekšanā, tad Baltijas valstīm jāizšķiras: „būt vai nebūt?”.
Tātad gaidāms, ka var iznākt arī mums sekot „lielā vadoņa aicinājumam”. Nāk ziņas par ārkārtīgi daudz nosalušiem vācu karavīriem austrumu frontē. Arī tapat liepājā redzami ar apsaldētām ausīm un daguniem vācu kareivji. Bet tagad vēl janvārī ielās redz kareivjus bez mēteļiem. Kur tad nu paliek tā priekšzīmīgi apģērbtā armija, pa kuru arī muļķīgās latviešu pļāpas tā bazūnēja?…

13. februārī

…No lauciniekiem dienu no dienas ienāk jauna sašutuma vēstis. Viņi ar katru dienu paliek neapmierinātāki ar pašreizējām klaušām un nodavām. Neviens vairs nesaka: „mūsu atbrīvotāji”, „mūsu glābēji”. Jo ko tad lai vairāk vēlas, kad ir atbrīvoti no itin visa, tikai ne no darba. Arī laucinieka mērs tomēr reiz pilns. Bet tomēr vēl ir tūkstošiem neapzinīgu līdzskrējēju, kuri kliedz neapnikuši visas nosmulētās frāzes par „žīdu boļševisma jūgu”, kuru arī latvietis aicināts nokratīt no visa Eiropas tautām.
Gadās jau arī, ka visaprobežotākie slaisti un „memmesdēli” aizraujas no lielās propagandas un aiziet savai nāvei pretī uz Ļeņingradas frontes rajonu, no kurienes neviens atpakaļ nenāk. Tur visus sagaida droša un nesaudzīgas sarkanarmiešu lodes…
Es tomēr gribu turēties pretī līdz pēdējam, kaut arī mani nošauj tepet Latvijā, tad vismaz mani nošaus kā apzinīgu cilvēku, bet ne kā nodevēju, savas tautas un valsts ienaidnieku. Taču mēs esam Padomju Savienības pilsoņi, un mēs nedrīkstam pacelt ieroci pret Sarkano Armiju, kura cīnās patiesi visa pasaules labklājības dēļ…

25. februārī

Mani no vakardienas policija ņem zem uzraudzības. Otrienās un piektdienās jābūt 1. iecirknī parakstīties, ka vēl esmu „dzīvs”. Vakar Liepājai uzlidoja krievu lidmašīna, kurai vāci neko nepadarīja.

28. februārī

Vakar mani izsauca atkal uz nopratināšanu Kūrmājas prospektā. Uzstāda dažādus muļķīgus jautājumus pašam par sevi un citiem cilvēkiem. Katrā strādniekā latviešu „patrioti” ierauga visniknāko savu ienaidnieku.
Katru dienu pašlaik jaunas apcietināšanas. Nezinu, cik ilgi mani turās „brīvībā”, bet ilgi jau man tie prieki nebūs, tas jau ir gluži skaidrs. Jo, ja frontē iet grūti, jo vairāk apcietina strādniekus…Tagad vairs neviens netic vācu uzvarai, pat ne paši vācieši. Vēl liek pēdējās cerības uz pavasara iestāšanos.
Nesen vāci lika saviem okupēto zemju rokaspuišiem stāstīt pasaulei pasaciņu, ka Padomju zeme ir kultūras ziņā atpalikusi aiz Vācijas par 200 gadiem, un tagad, šonedēļ, mūsu fabrikā izlikts paziņojums : „Kas nokavēs darbu vai darbā ieradīsies iereibis un laiski strādās, tam uzskaitīs pa muguru 15 kokus.” (Fakts.)
Tas norāda, ka vāciem vēl pa maz ir bijis citu tautu asiņu, sviedru un ciešanu. Turpiniet tikai tādā pašā garā.
Mūsu lielais latviešu „patriots” ģenerālis O.Dankers, kurš 1939.g. pāreva Hitleram Latviju, tagad izvirzījies vācu baronu roklaižu priekšgalā. Viņam pr katru cenu jāgādā vāciem latviešu lielgabalu gaļa. Tagad viņš ir atradis jaunu paņāmienu, kā iekustināt iesalušos „patriotus” brīvprātīgi pieteikties frontes dienestā. No katras darba vietas jādod zināms skaits „brīvprātīgo”. Tikai visur dzirdama kurnēšana, un tomēr liktās cerības atkal neattaisnosies.

1.martā

Šodien notiek Padomju Savienībā plašs latviešu mītiņš (radiomitiņš). Es klausījos ar sasprindzinātu uzmanību, ar nebijušu ziņkāri katru dzirdēto vārdu. Kā pirmais runāja prof. Kirhenšteins, Ž.Spure, A.Upītis un citi. Viņi aicina latviešu tautu būt vienotai un satriekt brūnos fašistu laipītājus.
To arī es saprotu, ka Hitlera kalpi ir latviešu tauta un visas pasaules darbaļaužu visniknākie ienaidnieki. Un ka katra strādnieka svēts pienākums ir piedalītis šajā cīņā fiziski un morāliski. Bet taisni labākie un spējīgākie mūsu biedri pašlaik smok un mirst koncentrācijas nometnēs no tīfa un bada. Brīvībā palikušos terorizē „lentainie asinssuņi”, kā tauta to sauc.
Trūkst mums vadoņu, trūkst organizētāju un ieroču. Daudzreiz mums jāapmierinās tikai ar savām domām un labu gribu. Bet ir arī starp mums biedri, kuri nebaidās ne no kā, par kuriem runās nākotne un vēsture.

30. martā

Gaidu ar lielu napacietību laiku, kad tomēr varētu satriekt neģēlīgo vācu varu.
Angļi ar` it neko nedara, lai viņi palīdzētu satriekt vāciešus. 28. martā angļi mēģinājuši Sent-Nazaras [Sennazēras] ostā uzbrukumu, bet pēc vācu ziņām maz panākumu viņiem ir bijis. Cik Padomju Savienībā dragā vācu spēkus, tik arī ir.
Šodien 11.30 aizgāja no Liepājas brīvprātīgie tautas nodevēji uz kautuvi „autrumu frontē”. No turienes neviens tomēr neatgriežas. Apmēram varēja būt ap 500 nodevēju: plānprātiņi, cilvēces izdzimteņi, kas laiza saviem ienaidniekiem roku.
Nabadzība tomēr ir lielu lielā, pat nav šauteņu vāciem, ko dot saviem latviešu kalpiem. Aiztapinājuši vai nolaupījuši no padomju karavīriem. Pvadītāju nav visai daudz, tikai paši tuvākie radi, sievar un bērni un vieglprātīgās „naktslidotājas”. Rindās daudz ierbušu. Sajūsmas nemaz nav; skats ir apmēram tāds pats kā bēru procesijai, taisni nelabi paliek skatoties.
Aiziet arī daudz žīdu un komunistu slepkavas. Tomēr ne visi. Pa lieldienām tos jau sasniegs atpestitāju boļšiviku lode, kas tiem atmaksās par visu „labo”, ko viņi darījiši latviešu un žīdu tautām. Kaut viņus jau šodien pacienātu kāda padomju lidmašīna ar svaigām tērauda svietsmaizēm.

Avotu analīze. Šī dienasgrāmata ir personīgs dokuments, kura ir piederējusi 1912. gadā dzimušajam cietumniekam, kurš apcietināts par palīdzēšanu krievu karagūstekņiem. Šie dienasgrāmatas ieraksti ir 1942. gada janvārī, martā. R. Rasa pārsvarā raksta par savu attieksmi pret vāciešiem. Tā ir ļoti naidīga un to var izskaidrot ar ilgo laiku vācu muižnieku pakļautībā. Šis naids seko no paaudzes uz paaudzi. R. Rasa ir par PSRS, par ko liecina viņa palīdzēšana krievu karagūstekņiem, ieprieca par Padomju Savienības atgūtajām zemēm un veiksmēm karagaitā. Šajā avotā atklājas tā laika reālais stāvoklis, ka daļa latviešu bija vāciešu armijā, bet citi Sarkanajā armijā. Šeit parādās tas pats stāvoklis, kāds Pirmā Pasaules kara laikā, ka viens latviešu brālis pret otru. Tas traucēja latviešu tautā gūt vienotību un nodibināt latviešu armiju, kas spētu stāties pretī abiem ienaidniekiem. R. Rasa dienasgrāmata ir izdota 1987. gada grāmatā, kas var ietekmēt faktu atspoguļojumu, to ticamību, jo Latvija tajā laikā vēl atradās Padomju Savienības sastāvā.
No grāmatas „Atmiņas nākotnei”,1998.gads

Andra Gertsona foto

Liepājas ebreju tautības noslepkavošana.1941.g.decembris

Secinājumi.

Veicot šo projektu mēs apkopojam atmiņu stāstījumus, dokumentus, avīžu rakstus un izvērtējām tos. Šis darbs mums likās saistošs, interesants, bet tas nebija vienkāršs. Mēs saskārāmies ar materiālu trūkumu pretējai pozīcijai, kur būtu paust Vācijas puses viedoklis, jo mums pieejamās grāmatas ir izdodas tai laikā, kad mēs bijām PSRS sastāvā. Līdz ar to nevar iegūt pilnīgi objektīvu viedokli par tā laika notikumiem, bet domājam, ka tas tomēr pietiekams, lai labāk izprastu, kas tajā laikā notika, ko piedzīvojusi mūsu tauta. Mūsuprāt, lasot šajā darbā cilvēku izjūtas, var vairāk saprast viņu rīcību, kāpēc viņi darīja tā un ne savādāk, kā arī vairāk izprast viņu sāpes un spēcīgo patriotismu viņos.
Rakstot šo projektu mēs ieguvām zināšanas vairāk par avotu analizēšanu, kā jāanalizē un kā tos apkopot. Pirms tam mums nebija īstas skaidrības, kā rakstīt, bet darba gaitā mums ir radusies gandrīz pilnīga skaidrība par to.
Šo darbu rakstot, mēs pārliecinājāmies, ka latvieši ir piedzīvojušu lielu sāpju laiku. Lai cik daudz informāciju mēs lasītu, skatītu, tomēr mēs nekad nevarēsi iedomāties, cik lielas tās bijušas. Tās atmiņas, kas mūsu tautiešiem palikušas nav iespējams aizmirst, neviens neaizmirst, kurš ar varu tika aizvest un cieta mokas saltā svešumā, tūkstošiem kilometru tālumā no Mājas un Dzimtenes. Mēs varam šodien atcerēties, godināt viņus, būt ar viņiem domās un nepazaudēt mūsu tautas patriotisko sajūtu, mīlestību pret zemīti, kur mēs dzīvojam.
Izmantotā literatūra

Aurora Ūdre „Ienaidnieka aizmugurē”, izdevniecība „Zinātne”, Rīga, 1987. g.
A.Kadiķis „Mēs apsūdzam”, izdevniecība „Liesma”, Rīga, 1965. g.
„Komunists”, 1989. gada 27. oktobris, 8. lpp.
„Kurzemes Vārds”, 1993. gada 31. jūlijs
O.Gūtmanis, E. Lāms un S.Šēniņa „Atmiņas nākotnei”, Zvaigzne ABC,1998.gads.,