Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte
Filozofijas nodaļa
Eseja par B. Spinozas „Ētiku”
Rīga, 2005
Kādā Amsterdamā ieceļojošu ebreju tirgotāju ģimenē 1632. gada 24. novembrī dzimis nākamais filozofs Baruhs Spinoza. Par filozofa dzīvi ziņu saglabājies maz. Pēc portugāļu paražas nākamais filozofs ģimenē saukts „Bento”. Māte filozofam nomira, kad viņam bija seši gadi, tēvu zaudējis1654. gadā.. Filozofs mūža gaitā iemācījies arī spāņu, franču, itāļu, holandiešu un vācu valodu. Savus pirmos sacerējumus viņš sarakstīja spāniski, bet nozīmīgākos filozofiskos darbus sacerējis latīniski. B. Spinozas izcilā apdāvinātība bijusi vērojama jau agrā bērnībā, tādēļ ģimene sūtīja viņu 1616. gadā nodibinātajā Amstredamas ebreju reliģiskajā skolā, kur mācīja nākamos rabīnus, līmenis bija visai augsts. B. Spinoza, būdams pēc rakstura maksimālists, jau visai agrīnā savas teorētiskās attīstības posmā nonāca asā konfliktā ar savas tautas reliģijas pamatdogmām un vadošajiem teorētiķiem. Ir ziņas, ka kopienas vadība piedāvājusi Spinozam kompromisu. Pieļāvusi iespēju, ka jaunais filozofs drīkst domāt visu, ko vēlas, tikai lūgusi, lai viņš nerāda sliktu piemēru mazāk izglītotajiem ebreju jauniešiem. Šo priekšlikumu filozofs noraidījis. Kad kļuva skaidrs, ka filozofs savu nostāju nemainīs, viņu no kopienas izslēdza uz visiem laikiem un nolādēja. Tas notika 1656. gada 27. jūlijā, kad filozofam bija 24 gadi.
Turpmākajos gados B. Spinozam veidojās jauns draugu un paziņu loks, galvenokārt brīvdomīgo kristiešu aprindās. Tas nebija plašs, jo filozofu varēja saprast tikai dziļi izglītoti cilvēki. Tā Spinoza atsakās no sava rituālam paredzētā vārda, nomainot to uz latinizēto „Benediktus”. Savu mūžu filozofs nodzīvo vientulīgi. Galvenokārt uzturot attiecības ar citiem filozofiem un izglītotiem cilvēkiem sarakstes veidā, analizējot dažādus jautājumus. B. Spinoza tiek raksturots kā askētisks vientuļnieks, kas savu mieru un iespēju dzīvot saskaņā ar savu pārliecību vērtēja augstāk par visiem citiem pasaules labumiem.
Pētnieki uzskata, ka mūža pēdējā posmā B. Spinoza slimojis ar plaušu tuberkulozi. Filozofs nomira 1677. gada 21. februārī tikpat klusi un mierīgi, kā bija dzīvojis pēdējos gadus. 1677. gada decembrī nāca klajā daži viņa nepublicētie darbi. Pats nozīmīgākais B. Spinozas sacerējums, kas iespiests pēc autora nāves, bija viņa „Ētika”.
Ir liecības, ka neilgi pirms nāves B. Spinoza sadedzinājis dažus savus sacerējumus un rakstus, ir īpaši apcerējumu par varavīksni un Bībeles tulkojumu holandiešu valodā. B. Spinozas darbi atstājuši būtisku ietekmi uz visu turpmāko filozofijas attīstību.
Un tagad, runājot par B. Spinozas darbu no sākuma pievērsīsimies faktiem, un tad izpētīsim ideoloģiju. Pie sacerējuma „Ētika” Spinoza sācis strādāt kopš 1661. gada. Darbu viņš veidojis galvenokārt savā galvā tādēļ uzmetumu tam bijis maz. Problēmu izkārtojuma pamatā viņš licis matemātiku, it īpaši ģeometriju. Balstoties uz B. Spinozas vēstuļu analīzi, vairāki autori izteikuši domas, ka šis sacerējums galvenajos vilcienos bijis sarakstīts jau 1665. gada pavasarī. Toreizējais darba variants sastāvējis no trim daļām. Desmit turpmāko gadu gaitā domātājs savu darbu tikai nedaudz pārstrādājis, it īpaši rūpēdamies par to, lai problēmas tiktu izkārtotas vislabākajā secībā.
Sacerējums ar nosaukumu „Ētika” pirmo reizi minēts B. Spinozas vēstulēs 1663. gadā, kur filozofs izsakās par to, kā par savu vēl neizdotu darbu. Darbs ir pašpietiekams un iekšēji vienots tāds, kāds tas ir.
Darba virsraksts „Ētika” tikai daļēji atbilst tā saturam. Sacerējumā iztirzāto problēmu loks ir daudz plašāks, nekā norādīts virsrakstā. Ētikas jautājumu risināšanas gaitā filozofs bijis spiests konstatēt, ka daudzi vispār teorētiski jautājumi filozofijā ir risināti nepietiekamā līmenī un savu viedokli ētikā viņam nav uz kā balstīt. Šādā situācijā kā blakus uzdevumu viņš bija spiests risināt arī filozofijas pašas vispārīgākās problēmās.
B. Spinozas darbs „Ētika” veidots pēc ģeometrijas sacerējumu parauga. Ģeometrijā šāda izklāsta forma bija izveidojusies jau antīkajā pasaulē un puslīdz saglabājusies arī viduslaikos. Filozofi rakstīja traktātus, dažkārt pārrunas jeb prātojumus, nereti arī dialogus. Varētu domāt, ka B. Spinoza, lieliski pārzinot ģeometriju, savu novatorisko uzskatu paušanai filozofijā par piemērotāko uzskatījis daudzu gadsimtu gaitā pārbaudīto ģeometriskā pierādījuma metodi, jo diskursīvi loģiskās spriešanas gaitā tā ļauj skaidri saskatīt un pārbaudīt katru soli, kas virza pretī secinājumam. Tomēr ne jau visu darbu viņš saspiedis ģeometriskās shēmās.
Virsrakstam „Ētika” vismazāk atbilst pirmās divas daļas. Tajās iztirzāti paši svarīgākie jautājumi, kādi vien pastāvēja 17. gadsimtā Rietumeiropas filozofijā, piemēram, vai pasaules pamatā ir viens princips vai vairāki principi, kāda ir attiecība starp garīgo un materiālo pasauli utt. Līdz ar to ikvienā no piecām sacerējuma nodaļām iztirzāts plašs un daudzveidīgs problēmu loks.
Visgrūtāk ar mehānikas likumiem esot sasaistīt cilvēka domāšanu. B. Spinoza savā traktējumā „Ētika” dod citādu traktējumu. Viņš domāšanu saista pilnīgi ar materiālo pasauli (kuras procesus tā laika zinātne spēj interpretēt tikai kā mehāniskus), ko viņš nosauc par dabu jeb Dievu. Spinozas aprakstītais Dievs, kā redzams turpmākajā tekstā, nav ne jūdaisma ne arī kristietības Dievs. Drīzāk tas ir sinonīms vārdam „Daba”. Dievs ir visu lietu cēlonis. Spinoza uzskata, ka tas, ko mēdz saukt par nejaušo, ir tikai mūsu domāšanas nepilnība. Spinoza izšķir trīs izzināšanas veidus jeb kārtas: pirmā – zināšanas var būt nedrošā pieredzē iegūtas, otrā – zināšanas var būt ar prāta palīdzību iegūtas, veidojot idejas no zīmēm, un trešā –intuīcijas ceļā iegūtas. Autors runā par to, ka tieksme un ķermeņa determinācija ir viens un tas pats, Spinoza raksturo dažādus cilvēku afektus, saka, ka iekāre ir pati cilvēku būtība. Runājot par dabu filozofs izsakās diezgan spēcīgi, piemēram, tā, ka daba neeksistē un nedarbojas kaut kāda mērķa labad. Afekts, kura cēlonis mums ir klātesošs, ir stiprāks nekā tas, kura cēloņa nav klāt. Jo vairāk kāds cenšas un spēj sameklēt sev noderīgo, proti, cenšas saglabāt savu eksistēšanu, jo tikumīgāks viņš ir. Ciktāl kāda iedaba saskan ar mūsu dabu, tiktāl tā nepieciešami ir laba. Jātiecas pēc lielākā labuma un jāizvēlas mazākais ļaunums – tā uzskata un raksta pats filozofs.
Bet mēs pacentīsimies izskaidrot vairāk gan laikam paši sev, kāpēc filozofs pielietojis tieši tādu paņēmienu un, kādēļ izvēlējies tieši tādu problēmu risināšanu.
Pirmais jautājums, kurš radās man, bija tieši par ģeometriju. Kādēļ jāizvēlas tieši ģeometrija, lai shematizētu un labāk parādītu ētiku un tās problēmas? Vai arī tikai tādēļ, ka filozofam tā bija tuva zinātne, ar kuras palīdzību izskaidrot sacerējumā radušās problēmas? Ļoti iespējams, ka ģeometrija tika izmantota tieši tāpēc, ka šo jautājumu pierādīšanai bija nepieciešama sava deva abstrakcijas. Jau no hellēnisma laikiem ģeometrija bija sasniegusi augstu abstrakcijas un sistemātiskuma līmeni, kas, manuprāt, ļoti labi palīdzēja filozofijas problēmu risināšanā.
Ļoti specifiski un interesanti likās arī tas, ka viss darbs līdz pēdējam tika paturēts autora galvā. Es to izprotu tā, ka viņam bija nepieciešama jau gatava, nogatavojusies doma, nevis vairākas nesavienojamas frāzes, kas varētu tikt savienotas ar vēl kādu papildus ideju. Tiklīdz viss darbs bija strukturizēts un tīri izplānots, tad autors nosprieda, ka tas ir gatavs redzēt dienas gaismu. Tieši tāpēc darbs ir tik vienots, pašpietiekams veselums. Gluži tāpat ir ar šiem pamatojumiem darbā, izrādījās, ka nav pietiekoši atrisināti citi filozofiska rakstura jautājumi, kuri varētu pamatot viņa, ar ētiku saistītās problēmas. Ļoti iespējams, ka tieši tādēļ autors pievērsies ne tikai darba nosaukumā minētajai ētikai, bet arī pāris filozofiska rakstura problēmām, kuru atrisinājumi lieliski kalpo par pamatojumu ētiskas dabas jautājumiem. Darbs tiešām ir sarežģīts un autora domai ir diezgan grūti izsekot, tā ved tevi kā pa labirintiem un pašam jāsaprot, kur drīkst uzkavēties un no kurienes ātrāk jātiek ārā. Palīdz tas, ka nodaļu sākumā pasniegtās definīcijas paskaidro svarīgākos ikvienā nodaļā iztirzātos jēdzienus. Spinozas darbā bija tik daudz apgalvojumu, ka īsti nezināji, kuram drīkst, kuram gribētos un, kuram vajag pieķerties. Līdz beigās saproti, ka šie apgalvojumi lieliski pamato un palidina viens otru, viens bez otra nepastāv.
Pats darbs, lai arī tas radies pāris gadsimtus atpakaļ pagātnē, tomēr lieliski raksturo mūsdienu problēmas. Šķiet sabiedrība taču aug, līmenis manāmi ceļas, bet pāris jautājumi, formulējami, šķiet ir palikuši ārpus laika. Tādēļ izlasot šo darbu, cenšoties to izprast vismaz minimāli, pats sev nemanot sāc vilkt paralēles ar „savu brīvību”, „ar savu pienākumu” un ar „savām tiesībām”. Mainās laiki, mainās cilvēki, bet šis tas, acīmredzot paliek nemainīgs!