Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultāte
Filozofijas nodaļa
F. Bēkona „Jaunā organona” konspekts
Rīga, 2005
Jaunais organons jeb patiesi norādījumi
dabas interpretācijā
Aforismi par dabas interpretāciju un par cilvēka varu
Pirmā grāmata
Cilvēks dabas kalps un dabas tulks, vairāk viņš nezina un nevar veikt. Cilvēka zināšanas sakrīt ar viņa varēšanu, cēloņa nezināšana neļauj sasniegt rezultātu. Tas, kas dabas vērojumā parādās kā cēlonis, darbībā parādās kā noteikums. Par to, kas jau izgudrots jāpateicas nejaušībai un pieredzei, nekā zināšanām. Mūsu tagadējās zinātnes nav nekas cits kā iepriekš izgudrotā kombinējums. Vienīgais visu ļaunumu cēlonis un sakne zinātnēs ir tas, ka mēs nepamatoti apbrīnojam un cildinām cilvēka prāta spējas un tai pašā laikā nemeklējam patiesu palīdzību. Tāpat kā mūsu tagadējās zinātnes neder jauniem atklājumiem, tāpat arī mūsu tagadējā loģika neder jaunu zinātņu atklāšanai. Vārdi ir jēdzienu simboli, vienīgā cerība ir uz patiesu indukciju. Nedz loģikas, nedz fizikas jēdzieni neko skaidri neizsaka, tie visi ir fantāzijas radīti un neprecīzi. Aksiomu noteikšanā nav mazāk kļūdu un patvaļīgu vispārinājumu kā jēdzienu veidošanā. Pastāv un var pastāvēt tikai divi patiesības meklēšanas ceļi. Viens ved tūlīt pie pašām aksiomām, otrā ceļā aksiomas tiek izsecinātas nepārtraukti un pakāpeniski. Tas ir patiess, bet līdz šim neizmēģināts ceļš. Intelekts arī iet otro ceļu, kas ir pareizais, bet bez redzamiem panākumiem. Atšķirība tomēr starp šiem ceļiem ir milzīga: viens tikai pieskaras faktiem, otrs kavējas pie tiem. Pirmais veido nederīgas abstrakcijas, otrais jau no dabas ir zināms.
Nav maza atšķirība starp cilvēka prāta elkiem un dievišķā prāta idejām, t.i. starp tukšajiem aizspriedumiem un patiesajām zīmēm un atveidojumiem, kas rodami dabā. Aksiomas, kas pamatojas tikai uz loģikas spriedumiem, nekādi nevar novest pie jauniem rezultātiem, jo dabas izsmalcinātība daudzējādi pārspīlē loģikas spriedumu izsmalcinātību. To izziņas veidu, kādu cilvēki parasti lieto, sauc par dabas anticipāciju, bet par dabas interpretāciju sauc to izziņas veidu, ko nepieciešami nosaka pašas lietas. Lai panāktu vienprātību uzskatos, lielāks spēks ir anticipācijai nekā interpretācijai. Interpretācija ir kaut kas līdzīgs mistērijai.
Veltīgi ir gaidīt lielus panākumus zinātnēs no tādiem jaunievedumiem un jaunatklājumiem, kas tiek balstīti uz veco. Atjaunošana jāsāk no pašiem pamatiem, ja vien negribam mūžīgi riņķot pa apli, panākot nenozīmīgu, gandrīz vai nicināšanas vērtu progresu. To, kas savā būtībā ir jauns, var izprast tikai pēc analoģijas ar veco. Mums jāved cilvēki pie atsevišķā, pie kārtības un secības, lai viņi uz laiku piespiestu sevi atteikties no jēdzieniem un sāktu pievērsties pašām lietām.
Akatalepsija apgalvo, ka nekas nav izzināms; grauj sajūtu un prāta autoritāti, mēs turpretim sajūtām un prātam mēģinām atrast un sniegt palīdzību.
Ir četru veidu elki, kas apēduši cilvēku prātus: pirmie – cilts elki; otrie- alas elki; trešie – tirgus elku un visbeidzot ceturtie – teātra elki. Jēdzienu un aksiomu atvasināšana ar patiesas indukcijas palīdzību, ir līdzeklis, lai norobežotos no elkiem un tos atvairītu. Zināšanas par elku būtību attiecas pret dabas interpretāciju tāpat kā zināšanas par sofisktiskiem pierādījumiem pret parasto dialektiku.
Cilts elki sakņojas pašā cilvēka dabā, cilvēka intelekts ir kļūdu pilns. Alas elki ir atsevišķa cilvēka aizspriedumi. Cilvēki zināšanas meklē mazajā pasaulē, nevis lielajā un kopīgajā. Tirgus elki rodas cilvēku kopīgajos darījumos. Teātra elki iemiesojušies cilvēku prātos no dažādām filozofiskām dogmām. Dažādām, atšķirīgām kļūdām mēdz būt vieni un tie paši cēloņi.
Cilvēka intelektam pēc savas dabas ir tieksme viegli atzīt lietās lielāku kārtību un vienveidību, nekā viņš atrod. Intelektam ir tieksme pakļaut un saskaņot visu pārējo ar tiem uzskatiem, kurus tas reiz atzinis (tāpēc, ka tie ir vispārpieņemti, vai tāpēc, ka tie labāk patīk). Cilvēks gūst mierinājumu tukšās iedomās – pievērš uzmanību tiem gadījumiem, kuri piepildās, bet tos, kuri nepiepildās viņi neievēro un paiet tiem garām. Cilvēka intelektu iespaido un domu ierosina pozitīvie argumenti nekā negatīvie. Pēc patiesības viņam vajadzētu vienādi izturēties pret abiem. Katrā pareizi konstruētā aksiomā lielāks spēks ir negatīvam argumentam. Visvairāk uz cilvēka intelektu iedarbojas tas, kas var viņu pārņemt un iespaidot pēkšņi un vienlaikus. Cilvēka intelektam piemīt tieksme vienmēr doties uz priekšu, tiecas uz priekšu, lai arī bez panākumiem. Vienmēr it kā nepieciešamības dēļ mums iešaujas prātā, ka kaut kam vajadzētu būt aiz tās. Vispārpieņemtais uzskats, ka pastāv bezgalība virzībā uz pagātni un bezgalība virzībā uz nākotni, nekādā ziņā nav pamatots. Notā izrietētu, ka viena bezgalība ir lielāka par otru un, ka bezgalīgais lielums sarūk un tiecas uz galīgo. Līdzīgā veidā no cilvēka nespējas apvaldīt domu izriet sarežģītais atzinums par bezgalīgi dalāmām līnijām. Cilvēka intelekts nav tikai skaidra gaisma, tam ir piejaukta griba un jūtas, te ir cēlonis, ka zinātnēs katrs atrod, ko viņš grib. Atsakās no grūtībām, jo pietrūkst pacietības izdarīt pētījumus, no saprātīgā, jo tas nomāc cerību, no tā, kas dabā augstāks, – māņticības dēļ, no pieredzes gaismas – lepnības dēļ. Ka tik neliktos, ka viņa prāts nodarbināts ar niecīgām un nepastāvīgām lietām no neparastā un paradoksālā – vispārpieņemto uzskatu dēļ.
Daudz lielākas kļūdas un šķēršļi cilvēka intelektam rodas no sajūtu maldinošās ietekmes, no inertuma un kompetences trūkuma, jo tas, kas iedarbojas uz sajūtām, ir pārāks par to, kas uzreiz uz sajūtām neiedarbojas, kaut arī ir nozīmīgāks. Domāšana tiek pārtraukta tajā pašā mirklī, kad beidzas sajūtu iedarbība. Tas notiek tāpēc, ka neredzamas lietas tikai niecīgā mērā pakļaujas vai vispār nepakļaujas vērošanai. Sajūtas pašas par sevi ir kaut kas nenoteikts un kļūdains. Dabas interpretāciju vispatiesāk var veikt, neatlaidīgi un pastāvīgi izdarot atbilstošus un mērķtiecīgus eksperimentus, kur sajūtas tikai vērtē eksperimentu, bet eksperiments ļauj spriest par dabu un pašu lietu būtību. Intelektam ir tieksme uz abstrakto. Dabu tomēr labāk sadalīt nevis abstrakcijās, bet daļās – tā, kā to darīja Dēmokrita skola, pētīt matēriju, tās uzbūvi, uzbūves izmaiņas, kā arī tīro darbību, darbības likumu vai kustības likumu.
Cilts elki rodas no jūtu līdzdalības prāta darbībā, no sajūtu kompetences trūkuma un no atspoguļojuma veida.
Iedzimto prāta spēju pati lielākā un it kā pamata atšķirība ir šāda: vieni prāti ir noturīgāki un vairāk piemēroti tam, lai lietās spētu saskatīt atšķirīgo, citi – lai pamanītu to, kas lietās spētu saskatīt atšķirīgo, citi – lai pamanītu to, kas lietām līdzīgs. Ir sastopami prāti, kas pārmērīgi nodevušies antīkās pasaules apbrīnošanai, un prāti, kas pārmērīgi nodevušies sajūsmai par visu jauno. Tikai nedaudziem piemīt spēja nekritizēt visu, kas pareizi iedibināts senatnē, un nenonicināt visu, kas pareizi ieviests mūsdienās. Patiesība jāmeklē nevis kāda laikmeta panākumos, jo tie ir nepastāvīgi, bet gaismā, ko dod daba un pieredzes fakti, jo daba ir mūžīga.
Dabas un atsevišķu ķermeņu vērošanai jābūt alternatīvai un pārmaiņus jāpievēršas tiklab vienam, kā otram vērošanas veidam, lai intelektu padarītu gan spējīgu iedziļināties atsevišķajā, gan reizē arī spējīgu aptvert lietas kopumā. Alas elki galvenokārt atrodas pārmērīgas aizraušanās ar kaut ko vienu, no pārmērīgas tieksmes visu savienot vai sadalīt, arī no īpašajām simpātijām pret kādu no laikmetiem un no tā, ka pētāmais objekts ir vai nu pārāk plašs, vai pārāk niecīgs.
Tirgus elki ir visnomācošākie no viesiem. Tie iekļuvuši intelektā tikai pateicoties tām saistības važām, ko rada vārdi un nosaukumi. Cilvēki uzskata, ka vārdi iedarbojas uz intelektu un ietekmē to. Vārdi, kurus parasti nosaka vispārējā izpratne, lietas izkārto pa līnijām, kas vienkāršam intelektam visvieglāk saskatāms. Tomēr dabas un materiālo lietu vērošanā no šī ļaunuma pat ar definīcijām nevar izvairīties, jo pašas definīcijas sastāv no vārdiem un šie vārdi savukārt rada jaunus vārdus. Tātad būtu nepieciešams atgriezties pie atsevišķiem faktiem, turklāt tiem, kas pareizi sarindoti un sakārtoti. Elki, kurus intelektam uzspiež vārdi, ir divējādi. 1) tie var būt nosaukumi lietām, kuras vispār neeksistē; 2) tie var būt arī nosaukumi lietām, kuras eksistē. No tiem atbrīvojoties, nemitīgi atspēkojot teorijas vai atmetot tās kā novecojušas. Otrs elku veids ir sarežģītāks un dziļi iesakņojies. To rada neveikla un kļūdaina abstrakciju veidošana. Tātad, kad nākas šo vārdu attiecīgi lietot, redzam, ka pēc vienas nozīmes – liesma ir mitra, pēc citas – gaiss nav mitrs. Vismazāk pakļauti kļūdām dažādu vielu nosaukumi – īpaši zemākās sugas jēdzieni. Krīta jēdziens un dubļu jēdziens ir labi atvasināti, zemes jēdziens –slikti. Sliktāki jēdzieni, ir tie, kas apzīmē darbības veidus – radīt, iznīcināt.
Teātra elki nav iedzimti un nav arī nemanot iekļuvuši intelektā. Teātra elku, jeb teoriju elku ir ļoti daudz. Īstā teātrī izrādes vajadzībām sagudrotais sižets ir jaukāks un pievilcīgāks nekā patiesais notikumu atstāstījums, kas ņemts no vēstures. Filozofijas saturs parasti veidojas, vai nu ņemot daudz no nedaudzām lietām, vai maz no daudzām lietām. Racionālā novirziena filozofi no pieredzes faktiem paņem tiklab to, kas ir daudzveidīgs, kā arī to, kas ir triviāls, ne īsti to izzinot, ne cītīgi izpētot un pārdomājot. Ir filozofu novirziens, kuri sagroza visus faktus, lai tikai pierādītu savu teoriju un trešais filozofu novirziens, piejauc filozofijai teoloģiju un visu to, kas tradicionāls. Tādējādi no šīm kļūdām izaug trīs aplamas filozofijas mācības: sofistiskā, empīriskā un uz māņticību balstītā. Piemēram, Aristotelis – patvaļīgi izveidojis savus secinājumus, viņš centās tiem pielāgot sagrozīto pieredzi gluži kā gūstekni. Empīriskā mācība tiek veidota, nevis balstoties uz to skaidrības gaismu, bet gan balstoties uz atsevišķiem ierobežotiem un neskaidriem eksperimentiem.
Intelekts fantāzijas iespaidiem nav mazāk pakļauts kā vispārpieņemto jēdzienu ietekmei. Filozofija, kas piepildīta ar fantastiskiem izdomājumiem, kā arī pārspīlēta un gandrīz vai poētiska filozofija kaitē intelektam vairāk ar glaimošanu. Pietiekami ir pateikts par to, cik apšaubāma var būt autoritātes, kas veidotas balstoties vai nu uz vispārpieņemtiem jēdzieniem, vai uz nedaudziem eksperimentiem, vai uz māņticību, cik kļūdains tomēr var būt novērošanai izvēlētais materiāls. Pirmais no šiem uzskatiem mums ir radījis ideju par elementu primārajām īpašībām, otrais – par apslēptām īpašībām, tukšajiem ieguvumiem. Gribēdami kaut ko pateikt par kustību cēloņiem un, balstoties uz tiem, izveidot dalījumu, viņi savā aprobežotībā izdala atšķirību starp dabisko un piespiedu kustību. Darbošanās īstās iespējas un lietderība ir vidējo aksiomu atklāšanā. Intelektu pauž filozofijas mācības, dodot kaut kam savu piekrišanu vai atturoties no piekrišanas. Pārmērības nostiprina elkus, padarot tos mūžīgus. Galējība izpaužas divējādi – viegli izsaka apgalvojumus, bet otra ieviesusi akatalepsiju, tik izkliedētu pētīšanas veidu, kas nedod rezultātus. Pirmā intelektu nomāc, otrā novājina to. Aristoteļa filozofija ar polemiskiem atspēkojumiem bija iznīcinājusi pārējās filozofijas mācības, turpretim Platona skola ieviesa akatalepsiju. Cilvēka intelektam un sajūtām, lai arī cik vāji tie būtu, neklājas atņemt autoratīvas tiesības- ir jāpalīdz tiem. Elkus nepieciešams atspēkot un atmest, lemjot nešaubīgi. Intelekts jāatbrīvo un jāattīra no tiem pilnīgi. Aplami pierādījumi aizsargā elkus. Pirmkārt-pašu sajūtu iespaidi ir kļūdaini, otrkārt – jēdzieni ir slikti atvasināti no sajūtu iespaidiem. Treškārt, slikta ir tā indukcija, kas, izmantojot parastu uzskaitījumu, nelietojot izslēgšanas un sadalīšanas principu, kas neizbēgami pastāv dabā. Vislabākais pierādījums ir pieredze, ja vien tā sakņojusies pašā eksperimentā. Pieredzes iegūšanas paņēmiens, kuru lieto ir akls un neprātīgs. Cilvēki pieļauj kļūdas un maldās, neturoties pie kāda noteikta ceļa, aizraujas un kļūst izklaidīgi. Mēģinājumi parasti tiek izdarīti vieglprātīgi, it kā rotaļājoties un variējot tos. Ejot uz patieso pieredzes gūšanas ceļu tā, lai nonāktu pie kā jauna, visiem par paraugu jāņem dievišķā gudrība un kārtība.. Jātiecas pēc eksperimentiem, kas nes gaismu, nevis augļus. Pazīmju zināšana spēj pārliecināt, bet cēloņu izskaidrošana novērš brīnumu. Šīs divas lietas palīdz vieglāk un saudzīgāk izskaust elkus no intelekta. Filozofi bieži vien, ātri ievirzās pļāpāšanā, nespēj radīt neko jaunu. Tātad tagadējai filozofijai raksturīgās pazīmes, ņemot vērā šīs filozofijas izcelšanos un avotus, ir nederīgas. Par filozofiju vajag spriest pēc augļiem; ja filozofija ir tukša, tad to jāuzskata par nevērtīgu. Tas, kas balstīts uz dabu, aug un vairojas, toties tas, kas balstīts uz kādu uzskatu-variējas, nevis vairojas. Zinātnes stāv tur, kur tās stāvējušas, to stāvoklis tikpat kā nemainās. Praktiskajās zinātnēs, kas balstītas uz mehāniku un pamatojas uz dabu, nepārtraukti aug.. Tā ir autoritāšu pazīšanās, kurām cilvēki tagad seko. Starp filozofiem ir pastāvējušas daudzas pretrunas un liela dažādība virzienos. Tātad tas skaidri pierāda, ka nedz pašos filozofijas novirzienos, nedz arī pierādījumu veidos nav nekā noteikta un saprātīga. Vienprātība visā, kam ir kāds sakars ar intelektu darbību, ir vissliktākā pazīme. Izņēmums ir jautājumi, kas saistīti ar reliģiju un politiku. Šī ir viena no pašām nelabvēlīgākajām pazīmēm. Kā jau teikts, apgalvojumi par pašlaik pastāvošo filozofijas mācību un zinātņu avotiem vai no to rezultātiem un progresa, vai no pašu autoru atziņām, vai arī no vispārējas vienprātības. Kļūdu cēloņi pirmkārt ir – šī gadsimta tieksme stipri sarukt, otrkārt – cilvēki pārāk maz pievērsās dabas filozofijai. Iemesls, kāpēc zinātnes nav virzījušās uz priekšu ir tās, ka nav iespējams skrējienu veikt pareizi, ja nav pareizi noteikts un pareizi nostiprināts robežstabs. Līdz šim vēl neviens nav labi nospraudis zinātņu galamērķi, tātad nav brīnums, ka maldīšanās pavada visu, kas pakļauts šim mērķim. Ceļš kādu cilvēki izvēlējušies iet uz galamērķi, pat tad, kad tas pareizi noteikts, ir bijis kļūdains un neaizejams.. Pētīšana, izmantojot dialektiku, atklāj nevis pamatprincipus un galvenās aksiomas, no kurām veidojas zinātnes, bet gan tikai to, kas šķiet pašai atbilstošs. Patiesā metode pieredzes iegūšanā vispirms iededz gaismu un pēc tam ar to apgaismo ceļu. Tā uzsāk ar tādu pieredzi, kas iegūta ar noteiktu kārtībā pēc noteiktas sistēmas, nevis ar tādu, kas kļūdaina un ačgārnā kārtībā iegūta, no šādas pieredzes izsecina aksiomas, bet no izveidotajām aksiomām – atkal jaunus eksperimentus.. Pareizais ceļš ir pilnīgi zaudēts vai nu atsakoties vai atmetot pieredzi, vai arī maldinot to. Cilvēka prāta diženums drīzi vien noārdīsies, ja tas pārāk aizrausies ar eksperimentiem un atsevišķām lietām. Cilvēkus apbūrusi un no progresa atturējusi cieņa pret senatni. Ir pareizi, ka patiesība tiek saukta par laika nevis par autoritātes meitu. Apbrīnošana piespiedusi cilvēku savā darbībā apmierināties ar tiem atklājumiem, kas jau izdarīti. Ja kāds iedomāsies pievērst uzmanību tam, kas izraisa ziņkārību – alķīmiķiem un magiem, sāks domāt, ka tas ir tikai smieklu vērts. Tie, kas darbojas ar dabas māniju izraisa apbrīnu, nevis dod kādu labumu vai ir lietderīgs mantojums.
Lielo uzticēšanos un atzinību senām zinātnēm, vairojusi arī to cilvēku niecība un vieglprātība, kuri piedāvājuši jaunās zinātnes. Vēl vairāk zinātnēm ir kaitējusi sīkumainība un to uzdevumu niecīgums un nenozīmība, kurus cilvēks savā aktīvajā darbībā pats sev uzlicis, godprātības un augstprātības deva, tukšas slavas. Cilvēki rūpējas tikai par to, lai viņu zinātne tiktu novērtēta kā nevainojama, un cenšas radīt pārliecību, ka to, kas līdz šim nav atklāts un izpētīts, nevar ne atklāt, ne arī izpētīt turpmāk vai izdarīt tikai kaut kādu vienu atklājumu. Tas, kas vienās lietās tiek uzskatīts par noslēpumu, citās parādās kā acīm saskatāma un novērojumos nodarbosies tikai ar primārām lietām. Dabas filozofijas pretinieks – māņticība un akls nevaldāms reliģisks fanātisms. Citi baidās, ka tikai rosība un pārmaiņas, kas notiek filozofijā, nekalpotu kā piemērs reliģijai un nepadarītu tai galu. Visbeidzot, citi, lieks, ir norūpējušies par to, ka dabas pētīšanā netiktu atklāts kaut kas tāds, kas varētu atspēkot reliģiju vai vismaz iedragāt to skolās, akadēmijās un tamlīdzīgās sanākšanas vietās. Lasījumi un nodarbības ir tā iekārtotas, ka nevienam nevar ienākt prātā apsvērt vai novērot kaut ko tādu, kas atšķirtos no visa ierastā. Zinātniskā un mācību darba vadīšanas kārtība, par kuru iepriekš teicām, kā smags slogs nospiež zinātņu attīstību. Mēģinājumi un pūles paliek bez pienācīga novērtējuma: zinātņu attīstīšana un to novērtēšana nav atkarīga no vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Vislielākais šķērslis zinātņu progresam vai darbam pie jauniem uzdevumiem vai jaunā nozarē izrādās tas, ka cilvēkus pārņem bezcerība un doma par neiespējamību.
Pirmsākumam katrā ziņā jānāk no Dieva. Dievs ir visa labā radītājs un gaismas tēvs. Dieva valstība nenāk ārīgi nomaināma- tas pats notiek visās lielajās providences lietās. Tas nepārprotami dod mājienu un norāda, ka liktenis paredz, lai cilvēku došanās pasaulē un zinātņu attīstību iekristu vienā un tajā pašā laikmetā. Jā kļūda ir paša ceļa izvēlē un ja cilvēka pūles nebūt nav bijušas veltītas tam, kam vajadzīgs, tad izriet, ka grūtības rodas nevis pašās lietās, bet gan cilvēka intelektā, tā pielietošanā un izmantošanā. Bet te var līdzēt ārstēšana un zāles.
Empīriķi līdzīgi skudrām vāc un savākto izmanto; racionālisti ir līdzīgi zirneklim – tie no sava materiāla izveido audumu; bite izvēlas vidējo ceļu – savāc materiālu no dārza un lauku ziediem un to pārveido un sakārto to pēc savām spējām un prasmes. Eksperimentālo un racionālo apvienošana dos kaut ko labāku. Kaut ko labāku gaidīt vajag no tāda cilvēka, kurš, būdams brieduma gados, ar nenotrullinātām sajūtām un attīrītu prātu, no jauna pievērsīsies pieredzes faktu un atsevišķo gadījumu pētīšanai. Vienīgā cerība ir uz zinātņu atdzimšanu – lai tās, balstoties uz pieredzi, noteiktā secībā tiktu pārskatītas un no jauna nodibinātas. Dabas zinātnēs nevar atrast neko, kas būtu pienācīgi izpētīts; neko, kas izmērīts. Bet tas, kas vērojumos ir nenoteikts un neskaidrs, tas informācijā ir maldinošs, un uz to nevar paļauties. Noslēpumi atklājas dabā labāk tad, kad tie pakļauti mehāniskai iedarbībai, nevis iet savu ceļu. Zinātnes progresēs tālāk, tikai tad būs īsti pamatota, kad dabas pētījumos tiks uzņemti un apkopoti neskaitāmi eksperimenti, kas paši par sevi nenes nekādu labumu, palīdzot atklāt aksiomas un cēloņus. Šādus eksperimentus mēs parasti saucam par apgaismojošiem, lai atšķirtu no auglīgiem. Kad pieredze virzīsies uz priekšu, vadoties pēc noteikta likuma, noteiktā secībā un bez pārtraukumiem, tad varēs cerēt, ka zinātnes dos labākus rezultātus. Tomēr izziņu nevar novērtēt atzinīgi, ja tā nav rakstiskā veidā. Kad tas kļūs par ieradumu, tad varēs cerēt, ka pieredze, kuras fakti tiks beidzot pierakstīti, dos labāku rezultātu. Kaut ko cerēt varēs tikai tad, kad ar piemērotām, labi izkārtotām un it kā dzīvām atklājumu tabulām tiks ieviesta noteikta kārtība un saskaņotība visā tajā, kas pieder pie pētījumu objekta, un kad prāts izmantos šo iepriekš sagatavoto un sakārtoto tabulu palīdzību. Vairāk var gaidīt no jaunās gaismas, ko dod aksiomas. Tās tiek izsecinātas no atsevišķiem faktiem ar noteiktu metodi un pēc noteiktiem faktiem ar noteiktu metodi un pēc noteiktiem likumiem un savukārt nosaka un norāda jaunus atsevišķā gadījumus. Šis ceļš nav līdzens: tas virzās gan augšup, gan lejup- no sākuma paceļas līdz aksiomām, tad nolaižas līdz praktiskai darbībai. No atsevišķiem faktiem ir jāiet pie zemākām aksiomām, tad pie vidējām, no vienas paceļoties augstāk pie otras, līdz beidzot nonākam pie pašām vispārīgākajām aksiomām. Cilvēka intelektu vajag apveltīt ar svinu un atsvariem, lai tie varētu valdīt jebkuru domas lēcienu vai lidojumu. Indukcijai, kuru varēs izmantot zinātņu un praktisko mākslu atklāšanai un pierādīšanai, dabu vajag sadalīt, izmantojot atmešanu un izslēgšanu. Ir iespējams atvairīt izmisumu un radīt cerību, ja norobežojas no iepriekšējo laikmetu kļūdām vai tās izlabo. Ir jādodas pa pareizo ceļu, ievērojot noteiktu kārtību, atmetot pārlieku dedzību un nepastāvību. Ne mazums no tā, kas jau atklāts, ir tāds, par kuru pirms tā atklāšanas nevarēja pat iedomāties, ka kaut kas tāds eksistē.
Citi atklājumi – tādi, kas pierāda, ka cilvēki var neievērot un paiet garām pat tādiem slaveniem atklājumiem, kas atrodas turpat viņu acu priekšā. Ja cilvēki izmantotu no tā visa kaut nelielu daļu tiem nodarbošanās veidiem, ka ir saprātīgi un droši, tad nebūtu tādu grūtību, kuras nevarētu pārvarēt. Cilvēki savus spēkus sāks apzināties nevis tad, kad neskaitāms cilvēku daudzums darīs vienu un to pašu darbu, bet tad, kad katrs darīs savu darbu.
Atjaunošanas destruktīvajai daļai, ko veido trīs atspēkojumi, proti, cilvēka iedzimtā prāta atspēkojums, pierādījumu atspēkojums un pieņemto teoriju, filozofiju un doktrīnu atspēkojums. Taču mūsu ceļš un mūsu metode ir šādi: mēs iegūstam nevis praktisko darbību no praktiskās darbības vai eksperimentus no eksperimentiem, bet gan cēloņus un aksiomas no praktiskās darbības un eksperimentiem, un no cēloņiem un aksiomām no jauna gūstam praktisko darbību un eksperimentus – kā jau patiesi dabas interpretētāji. Nekas tā nav stājies filozofijas ceļā, kā tas, ka cilvēki nav apstājušies un nav pakavējušies pie bieži sastopamu un vienkāršu lietu novērošanas.
Tagad par to, kas zems un pat izraisa riebumu, jo tas, kas ir esamības vērts, ir arī zināšanu vērts. Zināšanas ir esamības atspoguļojums. Vienādi eksistē gan zemais, gan tīrais. Īstais un pienācīgais laiks izsmalcinātībai ir tad, kad tiek vērtēta pieredze un, kad no tās tiek veidotas aksiomas,- vismaz tad ir dodama priekšroka izsmalcinātībai. Kurš negribēs veltīt uzmanību šādām lietām, uzskatot tās par pārāk mazām un niecīgām, nevarēs ne iegūt, ne arī noturēt varu pār dabu. Jaunu lietu atklāšana jāmeklē dabas gaismā, nevis atgriežoties antīkās pasaules noslēpumainībā. Mūsu atklājums drīzāk ir laika nevis talanta radīts, jo nejaušībai cilvēka pārdomās nudien ir ne mazāka nozīme kā viņa praktiskajā rīcībā un darbos. Taču patiesības vērošana ir kaut kas cēlāks un paceļas pāri tam, kas liekas noderīgs un liels praksē. Atšķirība starp cilvēka prāta elkiem un dievišķā prāta idejām- pirmie ir patvaļīgas abstrakcijas, bet otrās patiešām ir paša radītas zīmes radītajās lietās, kas iezīmētas un ierobežotas matērijā ar patiesām un smalkām līnijām. Praktiskā darbība ir vairāk jāvērtē kā patiesības ķīla, nevis pēc tiem labumiem, ko tā var dot dzīvei. Senie domātāji bija savu pārdomu sākumos sagatavojuši lielu piemēru un atsevišķu faktu daudzumu. Tomēr tā nebija tāda dabas pētīšana un tāda pieredze, kādai tai vajadzēja būt, un visu pazudināja pati tieksme pārlēkt uz pašām vispārīgākajām lietām. Tā ko piedāvājam nav akatalepsija, bet gan likatalepsija, jo mēs nemazinām sajūtu nozīmi, bet palīdzam tām un intelektu nenoniecinām, bet virzām to. Turklāt labāk ir zināt to, kas jāzina, un tomēr uzskatīt, ka mūsu zināšanas nav pilnīgas, nekā domāt, ka mēs visu zinām pamatīgi, un tomēr neko nezināt par to, kas jāzina. Arī lietu dabu mēs virzām ar prātu tā, lai tas vienmēr varētu ar derīgiem paņēmieniem pievērsties lietu dabai. Mēs nekādā ziņā negribam likt šķēršļus tam, lai vispārizplatītās zinātnes rosinātu disputus, rotātu sarunas un tiktu izmantotas skolās un sabiedrības dzīves vajadzībām, visbeidzot, lai tās būtu kā apgrozībā esoša monēta, ko cilvēki var izmantot pēc savstarpējas vienošanās. Tie paņēmieni, kādus pašlaik izmanto, daudz gan nevar pavirzīt uz priekšu zinātnes, nedz novadīt tās līdz plašai izmantošanai praksē. Vispirms, izrādās, ka izcilu atklājumu ieviešana nešaubīgi ieņem pirmo vietu visā cilvēku darbībā. Piemēram, grāmatu iespiešanas māksla – izglītībā, šaujampulveris-kara lietās, magnēta adata- kuģniecībā. Pirmā veida ambīcija raksturīga tiem, kas grib paplašināt varu paši savā tēvijā, otrā veida ambīcijas – tiem, kas tiecas vairot savas tēvijas varu un spēku pār visu cilvēci, bet, ja kāds mēģinās atjaunot un pavairot savu spēku-tad šī ambīcija nešaubīgi ir cēlāka par pārējām, jo pār dabu nevar valdīt citādāk, kā vien tai paklausot. Lai tikai cilvēks apgūst savas tiesības uz dabu, kuras viņam piešķīrusi dievišķā labvēlība, un lai viņam tiek dota vara – pielietošanu tad pārvaldīs īstais saprāts un saprātīgā reliģija.
Mēs turamies pie šāda uzskata: ja cilvēkiem būs pieejami īsti dabas un pieredzes pētījumi un ja viņi nodosies tiem cītīgi, un turklāt vēl izrādīsies spējīgi izdarīt divas lietas – pirmkārt, atmest pieņemtos uzskatus un jēdzienus, otrkārt-uz laiku atturēt prātu no paša vispārīgākā un arī no tā, kas tam tuvāks, – tad viņi varēs pietuvoties mūsu interpretācijas mākslai ar pašu dabas doto prāta spēju palīdzību, neizmantojot kaut kādu citu mākslu. Māksla izdarīt atklājumus var attīstīties tikai un vienīgi vienlaikus ar pašiem atklājumiem.
Otrā aforismu grāmata par dabas interpretāciju jeb
par cilvēka varu
Cilvēka varas uzdevums un mērķis ir radīt un piešķirt dotajam ķermenim jaunu iedabu vai vairākas jaunas iedabas. Cilvēka zināšanu uzdevums un mērķis ir atklāt doto dabisko formu vai patieso atšķirību vai radošo dabu, izcelšanās avotu. Šiem diviem uzdevumiem tiek pakārtoti divi citi uzdevumi. Pirmajam – konstruētus ķermeņus transformēt vienu otrā iespējamības robežās; otrajam- jebkurā kustībā un jebkurā radīšanā atklāt latento procesu. Pareizs ir uzskats: īsti zināt nozīmē zināt cēloņus. Cēloņu iedalījums četros vaidos: matērija, forma, aktīvais cēlonis un gala cēlonis. Atklāt formu ir bezcerīgi. Likums ar saviem iedalījumiem, ko mēs saprotam ar vārdu formas. Nepilnīga ir tā cilvēka vara, kurš spēj iedarboties tikai uz atsevišķiem matērijas veidiem. Tas, kurš pazīst formas, spēj aptvert dabas vienotību atšķirīgos matērijas veidos. Ceļi, kas ved uz cilvēka varu un viņa zināšanām, ir saistīti un gandrīz vai vieni un tie paši. Nepieciešams saskatīt, kādi likumi vai padomi, vai norādījumi visvairāk būtu vajadzīgi. Prasība, kas tiek izvirzīta patiesam darbības likumam ir: tam jābūt precīzam, brīvam un tādam, kurš ir disponēts uz darbību vai vedina uz to. Ķermeņu transformēšanas likumi vai aksiomas mēdz būt divu veidu. Pirmais aplūko ķermeni kā vienkāršu iedabu grupējumu, toties otrais aksiomu veids izriet no tādiem konkrētiem ķermeņiem, kādi tie atklājas dabā. Latentais process, kuru mēs izprotam kā nepārtrauktu procesu, kuru sajūtas nespēj uztvert. To vajag meklēt visās citās pārmaiņās un kustībā. Latentās struktūras meklēšana un atklāšana ķermeņos ir ne mazākā mērā jauna lieta kā latentā procesa un formas atklāšana. Patiesu latentās struktūras anatomiju ķermeņos, kuri tiek uzskatīti par līdzīgiem. Bet arī tā ir neliela darba daļa patiesās struktūras atklāšana saliktā ķermenī. Struktūra ir kas izsmalcinātāks un precīzāks. Ir nepieciešams nodalīt un sadalīt ķermeņus ar domāšanu mums ir nodoms izvilkt gaismā uzbūves un struktūras. Pētījumā latentās struktūras atklāšanā ir īsta un skaidra gaisma, kas izklīdina tumsu, izriet no pirmajām aksiomām. Tāpēc novirzām uz patiesām daļiņām, kādas tiek atklātas. No abiem aksiomu veidiem rodas zinātņu un filozofijas dalījums. Formu pētīšana veido metafiziku. Aktīvā cēloņa, matērijas, latentā procesa, latentās struktūras pētīšana veido fiziku. Līdzīgā veidā tiem pakļaujas divi praktiski iedalījumi: fizikai-mehānika, metafizikai- maģija.
Norādījumi par dabas interpretāciju ietver divas dažāda veida daļas: pirmo – par aksiomu izsecināšanu vai radīšanu, otro – par jauna eksperimenta izveidošanu. Dabas un eksperimentālie pētījumi ir pamatā visam, jo vajag atklāt to, ko paveic, nes daba. Dabas un eksperimentālais pētījums samulsina, novirza intelektu no ceļa. Tāpēc jāveido tabulas un piemēru salīdzinājums, vajag lietot īstu un pamatotu indukciju, kas ir pati interpretācijas atslēga. Formu pētīšana notiek šādi: no sākuma vajag par katru doto iedabu sniegt intelektam visus zināmos piemērus, šāds apkopojums ir jāveic vēsturiski, bez pārsteidzīgas prātošanas vai kādas citas pārmērīgas izsmalcinātības. (Tiek pētīta siltuma forma). Noliedzošais piemērs jāpakļauj apstiprinošam un iedabas trūkums ir jāapskata tikai tajos priekšmetos, kas īpaši radniecīgi. Tabulas, kurās parādītas kļūdas, mēdz saukt par tabulu novirzēm.
Siltuma pakāpju vai salīdzinājuma tabulas pētījuma atklāsme – ar tausti nav sajūtama nekāda siltuma pakāpe. Starp cietiem un sataustāmiem ķermeņiem nav atrodami tādi, kas būtu sākotnēji pēc savas iedabas silti. Attiecībā uz potenciālo siltumu, ir sastopami daudzi ķermeņi, kas ir disponēti. Ķermeņi, kas iepriekš bijuši sasildīti saglabā kaut kādas apslēptas bijušā siltuma paliekas. Starp augu valsts ķermeņiem nav atrodams nekas tāds, kas cilvēka pieskārienam liktos silts. Dzīvnieku ķermeņa daļās nevar atklāt nekādu siltumu, kas cilvēkam būtu sajūtams ar tausti. Tam, ar ko mēslo laukus, piemīt zināma dispozīcija uz siltumu. Pūšanas process ietver sevī vāja siltuma izraisītājus, bet ne tādā mērā, lai varētu to uztvert ar tausti. Pirmā siltuma pakāpe, kuru siltumu cilvēks var uztvert ar tausti, ir dzīvnieku siltums, kam ir diezgan liela siltuma amplitūda. Dzīvām būtnēm ķermeņa siltums pieaug, ja tās kustas. Ziemā visām dzīvām būtnēm ķermenis no ārpuses atdziest, bet iekšēji kļūst siltāks. Debess ķermeņu siltums nesasniedz tādu siltuma pakāpi, lai uzliesmotu, vai iegūtu spēju aizdedzināt. Vienas zvaigznes satur vairāk siltuma, citas mazāk. Saule silda savos perigejos nevis apogejos. Debess ķermeņu siltums palielinās trejādi: tiem atrodoties perpendikulārā stāvoklī; vai perigeja tuvumā; vai zvaigznēm savienojoties vai veidojot sakopojumus. Pastāv liela atšķirība starp dzīvas būtnes un debess ķermeņu staru siltumu. Pastāv vairākas siltuma stipruma un vājuma pakāpes. Nokaitētiem ķermeņiem tāpat piemīt dažādas siltuma pakāpes. Starp nokaitētajiem ķermeņiem var atrast tādus, kas ir karstāki nekā dažas liesmas. Kustība palielina siltumu. Ugunsgrēki ātrāk izplatās pret vēju, nevis pa vējam. Liesma neizceļas un arī neuzliesmo, ja nav telpas. Degošos ķermeņos, kas ir poraini uguns tūlīt nodziest, ja šai kustībai uzspiež. Siltumu savienošana palielina siltumu, ja netiek sajaukti ķermeņi. Silta ķermeņa ilgstoša klātbūtne palielina siltumu. Ir daudzas pakāpes siltuma uzņemšanā, gaiss ir tas, kurš visvieglāk uzņem un izdala siltumu. Pēc gaisa visjūtīgākie pret siltumu ir tie ķermeņi, kurus uzreiz izmaina un sarauj sals. Jo mazāka ir ķermeņa masa, jo ātrāk tas sasilst, siltums ir kas daudzveidīgs un relatīvs.
Cik nabadzīgi mēs esam savos pētījumos, saskatāms tabulās. Jāizdara pilnīga dabas dalīšana. Tāpēc indukcijas pirmais uzdevums ir atmest vai izslēgt atsevišķas iedabas, tad, kad būs veikta atmešana un izslēgšana, otrajā vietā paliks apstiprinošā forma, kas būs spēcīga un labi noteikta. Kad mēs nonāksim pie latentiem procesiem un latentām struktūrām un, kad sāksim atklāt, kā tās parādās substancēs vai konkrētās iedabās. Kad runājam par formām mēs saprotam tīras darbības likumus un noteikumus, pētām siltuma formas. Ja kādam arī mūsu formas liksies mazliet abstraktas tā iemesla dēļ, ka tās sajauc un savieno atšķirīgo. Jāliek priekšā izslēgšanas vai atmešanas piemērs tām iedabām, kas saskaņā ar uzskatāmības tabulām izrādās nepiederošas pie siltuma formas. Lai atmestu kādu iedabu, pietiek ar atsevišķām tabulām, kādiem atsevišķiem piemēriem, pretrunīgs piemērs sagrauj pieņēmumu par formu.
Izslēgšanā ir ielikti pamati patiesai indukcijai, izslēgšana nekādā ziņā nav pabeigta, jo izslēgšana ir vienkāršu iedabu atmešana. Lai interpretētu dabu, cilvēku gars ir tā jāsagatavo un jāizglīto. Ļausim intelektam sagatavoties un izdarīt dabas interpretēšanas mēģinājumu. Šāda veida mēģinājumu mēdzam saukt par intelekta permisiju vai par interpretēšanas sākumu, vai par pirmo ražu. Ir jāievēro, ka lietas forma piemīt visiem piemēriem un katram atsevišķi, nav pieļaujams nekāds pretrunīgs piemērs. Šāda veida piemērus mēs saucam par apgaismojošiem jeb norādošiem piemēriem. Siltums sajūtām ir k-kas relatīvs: tas attiecas uz cilvēku, nevis uz Visumu. Tikuši vaļā no jebkuras divnozīmības, mēs varam pāriet pie patiesām atšķirībām. Pirmā atšķirība ir tā, ka siltums ir ekspansīva kustība. Otrā atšķirība ir iepriekšējās modifikācijas, siltums ir ekspansīva kustība vai vērsta uz visām pusēm. Šī atšķirība atklājas, ja ugunī ievieto knaibles vai dzelzs nūju. To var redzēt arī destilācijas procesā. Trešās atšķirības būtība ir tā, ka siltums ir kustība, kas neizplatās vienmērīgi pa visu masu, bet izplatās mazākās ķermeņa daļiņās. Šī atšķirība vislabāk parādās liesmā un verdošos šķīdumos. Šī atšķirība ir kopīga ar aukstuma iedabu. Ceturtā atšķirība ir iepriekšējās modifikācija, caurspiešanās un pārņemšanas kustībai ir jābūt diezgan ātrai. Atšķirība parādās, tajos iedarbības veidos, kurus rada uguns, salīdzinot ar tiem, kurus rada laiks un vecums.
Un tā, pirmkārt mēs runāsim par prerogatīviem piemēriem, otrkārt par indukcijas palīglīdzekļiem, treškārt par labojumiem indukcijā, ceturtkārt par pētīšanas variēšanu saskaņā ar priekšmeta dabu, piektkārt par prerogatīvām iedabām, sestkārt, par pētījuma robežām jeb par visu sastopamo dabu sinopsi, septītkārt, par dedukciju līdz praktiskajai darbībai, astotkārt, par sagatavošanos pētīšanai; un, visbeidzot, par augšupejošiem un lejupejošiem aksiomu pakāpieniem. Starp prerogatīvajiem piemēriem mēs vispirms norādīsim savrupējuma prerogatīvos piemērus. Šie prerogatīvie piemēri ir savrupi līdzības ziņā. Starp prerogatīvajiem piemēriem otrajā vietā mēs liekam pārejas prerogatīvos piemērus. Pārejas prerogatīvie piemēri ir ļoti lietderīgi praktiskajā darbībā. Ar jēdzienu aktīvais cēlonis mēs saprotam formas dzinēju vai formas nesēju. Pārejas prerogatīvais piemērs šīs iedabas radīšanā ir vesels stikls un sasmalcināts stikls. Ar pārejas prerogatīvajiem piemēriem vajag saprast tos, kuros ir pāreja pie palielināšanās vai pamazināšanās.
Trešajā vietā starp prerogatīvajiem piemēriem mēs liekam norādījuma piemērus. Tos mēdzam saukt par apgaismošanas vai atbrīvošanās vai dominējošiem prerogatīvajiem piemēriem.
Ceturtajā vietā starp piemēriem mēs liekam apslēpšanas prerogatīvos piemērus, kurus mēdzam saukt arī par krēslas piemēriem. Tie it kā ir pretēji norādījuma prerogatīvajiem piemēriem, jo parāda pētāmo iedabu tās zemākajā spēka pakāpē.
Piektajā vietā starp prerogatīvajiem piemēriem mēs liekam konstitūcijas prerogatīvos piemērus, kurus mēs mēdzam saukt arī par manipulu prerogatīvajiem piemēriem. Tie ir piemēri, kas sastāda vienu pētāmās iedabas veidu – tādu, kā mazāko tās formu.
Sestajā vietā starp prerogatīvajiem piemēriem mēs liekam atbilstības vai proporciju prerogatīvos piemērus, kurus mēdzam saukt arī par paralēlēm vai fiziskajām līdzībām. Tie ir piemēri, kas rāda lietu līdzības vai savienojumus nevis mazākajās formās, bet pavisam konkrētajā.
Septītajā vietā starp prerogatīvajiem piemēriem mēs liekam savdabīgus piemērus, kurus bieži mēdzam saukt arī par neregulārajiem jeb heteroklitiskajiem piemēriem. Piemēri parāda, kādus ķermeņus to konkrētībā, kuri šķiet ekstravaganti.
Astotajā vietā starp prerogatīvajiem piemēriem mēs liekam novirzes prerogatīvos piemērus, proti, dabas kļūdas un izkropļojumus un dīvainības.
Devītajā vietā mēs liekam limita prerogatīvos piemērus, kurus mēdzam saukt arī par divu dabu prerogatīvajiem piemēriem. Piemēri, kas norāda tādu ķermeņu paveidus, kuri, šķiet, ir sastādīti no diviem veidiem.
Desmitajā vietā starp prerogatīvajiem piemēriem mēs liekam varas piemērus jeb fascijas, kurus mēdzam saukt arī par spēju piemēriem vai cilvēka rokām. Tie ir paši izcilākie un vislabāk izstrādātie darinājumi ikvienā mākslā.
Pēdējos piecus piemēru veidus, par kuriem mēs runājām, proti, atbilstības, savdabības, novirzes, limita un varas prerogatīvos piemērus, tomēr nevajag turēt it kā rezervē tikmēr, kamēr netiks atklāta kaut kāda noteikta to iedaba.
Vienpadsmitajā vietā mēs liekam pavadonības, kā arī naida prerogatīvos piemērus, kurus mēdzam saukt arī par stabilo premisu prerogatīvajiem piemēriem. Tie piemēri, kas pārstāv kaut ko ķermenisku vai konkrētu.
Divpadsmitajā vietā liekami tie paši – pievienošanas piemēri, par kuriem runājām jau iepriekš aforismā un, kurus mēdzam saukt arī par galējības vai robežas piemēriem. Tāda veida piemēri ir noderīgi paši par sevi un savās īpašībās.
Trīspadsmitajā vietā starp prerogatīvajiem piemēriem mēs liekam savienības vai savienības prerogatīvos piemērus, kas sajauc un apvieno tās iedabas, kuras tiek uzskatītas par heterogēnām.
Četrpadsmitajā vietā starp piemēriem mēs liekam krusta prerogatīvos piemērus, šos piemērus mēs mēdzam saukt arī par izšķiršanas vai lēmuma prerogatīvajiem piemēriem.
Piecpadsmitajā vietā liekam nošķirtības prerogatīvos piemērus, tie parāda dabā visbiežāk sastopamos atdalīšanas gadījumus.
Nākamos piecus prerogatīvos piemēru veidus apzīmējam ar vienu kopīgu nosaukumu – lampas jeb pirmā priekšstata prerogatīvie piemēri. Piemēri, kas palīdz sajūtām. Pirmie no šiem pieciem piemēriem pastiprina, paplašina vai izlabo darbības, otrie padara par uztveramu ar sajūtām to, kas sajūtām nepakļaujas; trešie atklāj pašu procesu lietām un kustībām, kas nav ievērojamas citādi kā vien to nobeigumā, ceturtie aizvieto sajūtas tad, kad tās ir pilnīgi bezspēcīgas; piektie ierosina sajūtu uzmanību un to aktivitāti.
Sešpadsmitajā vietā starp prerogatīvajiem piemēriem mēs liekam durvju jeb vārtu prerogatīvos piemērus. Piemērus, kas ir noderīgi tajās uztveres darbībās, ko sajūtas nepastarpina.
Septiņpadsmitajā vietā starp prerogatīvajiem piemēriem mēs liekam rosinājuma prerogatīvos piemērus, jo tie rosina parādīties to, kas iepriekš nav bijis. Mēs Mēdzam tos saukt arī par uzaicinājuma prerogatīvajiem piemēriem.
Astoņpadsmitajā vietā starp prerogatīvajiem piemēriem mēs liekam ceļa prerogatīvos piemērus, kurus mēdzam saukt arī par iešanas jeb posma piemēriem. Tie ir piemēri, kas parāda kustības to pakāpenībā un nepārtrauktībā.
Deviņpadsmitajā vietā starp piemēriem mēs liekam papildinājuma vai aizvietojuma prerogatīvos piemērus, kurus mēdzam saukt arī par patvēruma prerogatīvajiem piemēriem. Tie ir piemēri, kas papildina priekšstatus, kad sajūtas ir pilnīgi bezspēcīgas.
Divdesmitajā vietā starp prerogatīvajiem piemēriem liekam pāršķelšanas prerogatīvos piemērus, kurus mēdzam saukt arī par uzkūdīšanas prerogatīvajiem piemēriem, bet atšķirīgā nozīmē. Mēs tos saucam par uzkūdīšanas piemēriem tāpēc, ka tie uzkūda intelektu.
Divdesmit pirmajā vietā mēs liekam rīkstes jeb stara prerogatīvos piemērus, kurus saucam arī par galējības jeb galējās robežas prerogatīvajiem piemēriem. Lietu spēki un kustības darbojas galējā un noteiktā telpā.
Divdesmit otrajā vietā mēs liekam skrējiena prerogatīvos piemērus, kurus mēdzam saukt arī par ūdens prerogatīvajiem piemēriem. Šie piemēri mēro dabu laika sprīžos līdzīgi tam, kā rīkstes prerogatīvie piemēri mēro dabu pēc pakāpes telpā.
Divdesmit trešajā vietā mēs liekam kvantitātes prerogatīvos piemērus, kurus mēdzam saukt arī par dabas dozām. Tie ir piemēri, kas nosaka spēju mēru atkarībā no ķermeņu kvantitātes un norāda, kā ķermeņa kvantitāte ietekmē spēju mēru.
Divdesmit ceturtajā vietā starp prerogatīvajiem piemēriem mēs liekam spēka prerogatīvos piemērus, kurus mēdzam saukt par dominēšanas prerogatīvajiem piemēriem. Tie parāda spēju savstarpēju pārsvaru un savstarpēju pakļaušanos.
1.Pirmā kustība ir pretošanās kustība.
2.Otrā kustība ir tā, kuru saucam par saistīšanās kustību.
3. Trešā kustība ir tā, kuru saucam par atbrīvošanās kustību.
4. Ceturtā kustība ir tā, kurai mēs esam devuši nosaukumu –matērijas kustība.
5. Kustība ir nepārtraukta kustība.
6. Sestā kustība ir tā, kura tiek saukta par ieguvuma kustību vai par vajadzības kustību.
7. Septītā kustība ir tā, kuru mēs saucam par lielākā sabiezējuma kustību.
8. Astotā kustība ir mazākā sabiezējuma kustība.
9. Devītā- magnētiskā kustība.
10. Desmitā kustība ir bēgšanas kustība, proti, kustība, kas ir pretēja mazākā sabiezējuma kustībai.
11. Vienpadsmitā kustība ir asimilācijas kustība vai pašvairošanās, vai arī vienkāršas radīšanas kustība.
12. Divpadsmitā – ierosinājuma kustība, kas pieder pie asimilācijas veida, un dažkārt mēs to nedalīti tieši tā arī saucam.
13. Trīspadsmitā kustība ir atveidojama kustība, kas arī ir viens no asimilācijas kustības veidiem.
14. Kustība, kas ir apveida vai stāvokļa kustība.
15. Pārejas kustība vai kustība pa noteiktu eju.
16. Valdnieka kustība vai valdošā kustība.
17. Septiņpadsmitā kustība ir spontānā rotācijas kustība.
18. Astoņpadsmitā ir drebēšanas kustība.
19. Deviņpadsmitā, turklāt pēdējā kustība ir tāda, kuru tik tikko var nosaukt par kustību. Šo kustību var nosaukt par miera kustību vai par negribīgu kustību.
Divdesmit piektajā vietā starp prerogatīvajiem piemēriem mēs liekam mājiena prerogatīvos piemērus, proti, tos, kas liek mainīt vai vērš uzmanību uz to, kas cilvēkam izdevīgs.
Divdesmit sestajā vietā starp prerogatīvajiem piemēriem mēs liekam plaša pielietojuma prerogatīvos piemērus, tie ir piemēri, kas attiecas uz daudzām lietām un ir bieži sastopami.
Tātad par pirmo vietu – parastais negaiss, kas visur ir klāt un visur iespiežas, un debess ķermeņu stari var traucēt daudzējādā ziņā. Runājot par otro no septiņiem iepriekš minētajiem veidiem, vajag pirmām kārtām atzīmēt to, ka saspiešanai un tamlīdzīgi piespiedu kustības veidiem ir visspēcīgākā iedarbība uz lokālo kustību. Trešais no septiņiem veidiem attiecas uz to, kas dabā tāpat kā mākslā, ir varens darba līdzeklis, proti, uz siltumu un aukstumu. Ceturtais iedarbības veids ir izturēšanas ilgums, kas patiesi ir it kā dabas klētnieks un pārtikas izsniedzējs, un it kā pārvaldnieks. Kustības regulēšanai(kas ir piektais iedarbības veids) nav mazāks spēks. Par kustības regulēšanu mēs saucam to, ka viens ķermenis, sastopoties ar otru, traucē, atgrūž, uzņem vai virza tā spontāno kustību.
Toties sestais veids noris saskaņā ar vienprātību vai nevienprātību, ir bieži slēptas dziļumos. Pēdēja vietā no septiņiem iedarbības veidiem paliek septītais veids, proti, darbība, kurā pārmaiņus tiek mainīti viens ar otru iepriekšējie seši veidi.
Divdesmit septītajā, turklāt pēdējā vietā, starp prerogatīvajiem piemēriem mēs liekam maģijas prerogatīvos piemērus, kad matērija vai aktīvais cēlonis ir vājš vai mazs salīdzinājumā ar darbības vai tai sekojošā efekta lielumu.
Tātad tik daudz ir pateikts par vērtībām jeb prerogatīvajiem piemēriem. Šajā organonā tiek izklāstīta loģika, nevis filozofija. Izriet tas, ka pastāv divdesmit septiņi prerogatīvie piemēri, kas kalpo kā atbalsts vai nu sajūtām, vai intelektam. Jāķeras pie indukcijas palīglīdzekļiem un pie indukcijas labošanas; un pēc tam pie konkrētā, pie apslēptajiem procesiem, kuri tika uzskaitīti divdesmit pirmajā aforismā. Neizbēgami sekos cilvēka stāvokļa uzlabošanās, kā arī palielināsies viņa vara pār dabu, jo krītot cilvēks pazaudē gan savu nevainīga cilvēka slavu, gan varu pār visu, ko daba radījusi. Pēc vairākiem pūliņiem daba ir spiesta daļēji dot cilvēkam maizi, proti, kalpot cilvēka dzīvei.