PATSTĀVĪGAIS DARBS
LATVIEŠU PEDAGOGA KĀRĻA DĒĶENA DZĪVE UN DARBĪBA
Darba autors:
_______________________
(paraksts)
Asistente: Natālija Riņģe
_______________________
(paraksts)
Kārlis Dēķens – ievērojams XIX.gs. beigu – XX gs. sākuma latviešu pedagogs un sabiedriskais darbinieks, viņš ieņem nozīmīgu vietu latviešu pedagoģiskās domas veidošanā un attīstībā. Viņa aktīvā darbība notiek laikā, kad Latvijai ir jāpierāda sevi ne tikai kā neatkarīgai valstij, kas spēj veidot savu politiku un ekonomiku, bet arī izveidot jaunu izglītības sistēmu. Tiek veidotas ne tikai latviešu, bet arī mazākumtautību skolas, tādā veidā pierādot, ka Latvija ir demokrātiska republika. Liels darbs tiek ieguldīts, lai sastādītu visiem izglītību līmeņiem attiecīgas mācību programmas. Strauji pieauga skolu skaits un ir nepieciešams risināt jautājumu par jaunu pedagogu izglītošanu.
Kārļa Dēķena (1866 -1942) biogrāfija.
Kārlis Dēķens – ievērojams XIX.gs. beigu – XX gs. sākuma latviešu pedagogs un sabiedriskais darbinieks. Viņš dzimis 1866. gada 28. jūnijā Jaungulbenes ,,Šļaukās” – miris 1942. gadā. K. Dēķens beidzis skolu, 3 ziemas apmeklēja draudzes skolu, pēc tam sagatavojās iestāties Cimzes skolotāju seminārā, ko apmeklēja 1884. – 1887. gadā līdz tā pārveidošanai par ķersterskolu. Tad K. Dēķens pārgāja uz Kuldīgas semināru, ko pabeidza 1889. gadā. Vienpadsmit gadus K. Dēķens bija skolotājs Lejas draudzes, Viļķenes (≈ 1890.g.) un Susējas pagastu skolās.
1892. g. Dēķenu ģimenē Viļķenes skolā piedzima meita Anna (Anna Grēviņa, dz. Dēķena). Vēlākajos gados K. Dēķens strādājis Valmierā, Rīgā. Viņš piedalījies 1905. gada revolūcijā, par ko apcietināts un tiesāts kara tiesā. Pirmā pasaules kara laikā Kārlis Dēķens strādāja Lubānas komercskolā Novgorodas guberņā, skolotāju sabiedrības komercskolā Maskavā, kur apmeklēja arī Šaņavska universitātes pedagoģiskos un psiholoģiskos kursus. 1917.g. K. Dēķens pārnāca uz Rīgu. Viņš Rīgā darbojās kā skolotājs Rīgas pilsētas 3. vidusskolā, tad lektors Latvijas Universitātē, vēlāk skolotāju kursos, tautas augstskolā un centrālajā pedagoģiskajā institūtā. Sarakstījis Londonā izdoto ,,Mūsu tautskolu” (1902.g.), grāmatas ,,Vadonis ģeogrāfijas mācībā”, ,,Agrā bērnība”, ,,Rokas grāmata pedagoģijā”, ,,Latviešu valodas metodika” un citas skolas grāmatas un politiskas brošūras.
K. Dēķena pedagoģisko uzskatu izveidē liela nozīme bija sabiedriskajiem apstākļiem Latvijā XIX gs. beigās un it īpaši 1905. – 1907. gadā. Šajā laikā K. Dēķens cīņu par skolas demokratizāciju saistīja ar politisko cīņu pret cara patvaldību. K. Dēķena uzskati veidojušies jaunstrāvnieku ietekmē. Savus uzskatus par tā laika skolas būtību un demokrātisko pārkārtojumu nepieciešamību viņš izteicis darbā ,,Mūsu augstskola” (1902).
Pēcrevolūcijas laikā viņš darbojās Latvijas Skolotāju biedrībā (1907 – 1911) un Skolu muzeju biedrībā (1912 – 1915). Kārlis Dēķens darbojies arī Jaunā teātra direkcijā, skolotāju kursos un Pedagoģiskajā biedrībā. Viņš bijis arī politiskais darbinieks, 1917.gadā Vidzemes pagaidu zemes padomē skolu nodaļas faktiskais vadītājs; viens no Tērbatas skolotāju kongresa ierosinātājiem un vadītājiem.
1917. gadā par darbību Latvijas Sociāldemokrātisko skolotāju birojā, kas aizstāvēja skolotāju intereses, K. Dēķenu apcietināja, bet drīz vien pierādījumu trūkuma dēļ atbrīvoja.
Lielinieku laikā Dēķens Rīgā atvēra latviešu kurlmēmo klasi un atjaunoja neredzīgo skolu Strazdu muižā. K. Dēķens ir bijis Tautas padomes, Satversmes sapulces un trīs Saeimu loceklis, kur kā izglītības un budžeta komisijas un Kultūras fonda loceklis sekmējis izglītības demokratizēšanu. K. Dēķens no 1920. -1934. gadam bijis Rīgas domes priekšsēdētājs.
Kārļa Dēķena pedagoģiskās atziņas.
Kārlis Dēķens lielāko daļu dzīves veltījis darbam, kas bija saistīts ar skolu, tautas izglītību un pedagoģijas zinātni, sarakstījis mācību grāmatas un mācību līdzekļus.
Darbā „Skola, tās veidi un iekārta” K.Dēķens aktīvi aizstāv nacionālās skolas ideju: „Demokrātiska Latvijas republika ir pilnīgi patstāvīga valsts. Visiem viņas iemītniekiem ir kopēja dzīves vieta, kopēji likumi, vienādas tiesības, vienādi pienākumi. Dzīves apstākļi, materiālā un arī garīgā kultūra citādāka, nekā citās zemēs. Citāda pagātne, citāda tagadne un citādas izredzes nākotnē. Citādi audzināšanas pamati un citādi mērķi. Kā Latvija pati ir īpatnēja valsts, tā Latvijas skolai vajag būt īpatnējai. Mēs nevaram šurp pārcelt ne Vācijas, ne Anglijas, ne Amerikas, ne arī kādas citas zemes skolas. Jo vairāk mūsu skola piemērosies mūsu zemes un valsts īpatnībām un vajadzībām, jo vairāk tā atšķirsies no visu citu zemju skolām, to tiesu nacionālāka tā būs.”
K. Dēķens aktīvi darbojies valodniecībā. Skolu metodikā Kārlis Dēķens terminu lietoja dzīvā valoda, atzīstot, ka skolu mācību grāmatās un mācību procesā valodas piemēru saturam jāatspoguļo bērnu vide, intereses un valodas vingrinājumos nevajadzētu likt saturā nesaistītus, bērniem nesaprotamus teikumus.
K. Dēķens lielu vērību audzināšanas procesā pievērsa bērna gribas veidošanai. Viņš atzina, ka no tā, cik ātri pieaug griba, ir atkarīga visa bērna tālākā attīstība, jo iemaņas ātrāk veidojas bērniem, kam stiprāka griba. Lai apgūtu vienu kustību, tā jāatkārto neskaitāmas reizes, lai to spētu, nepieciešama gribas piepūle. Gribu, pēc K. Dēķena domām, stiprina ārējie faktori. Ikviena cilvēka individuālo attīstību nosaka iekšējie un ārējie faktori. Ar iekšējiem viņš domā iedzimtos, bet ar ārējiem – vides, dabas, sociālos faktorus, pasvītrojot abu faktoru nozīmi bērna attīstībā. Bērnu attīstību K. Dēķens salīdzina ar graudiem – iesēti zemē, tie visi attīstās vienādi, bet katrs izaug citāds. Tāpat arī katrā bērnā ir iedīgļi, visiem vienādi, bet katrs bērns izaug citāds.
Audzināšanas procesā K. Dēķens galveno lomu piešķir ģimenei. ,,Ģimenes dzīve ar saviem iespaidiem un jūtām, uzskatiem un tradīcijām ir stiprs pamats audzināšanas procesa turpināšanā. Grūti vēlāk ir izlabot to, kas ielaists agrā bērnībā. Tāpēc ģimenes dzīve ir pirmais nepieciešamais solis audzināšanas procesa lietderībā.”
Ja ģimenē ir noteikts, stabils dzīvesveids un savstarpējā cieņa, tad bērns bez liekiem aizliegumiem un pavēlēm ieaug ģimenes sadzīvē un nonāk pie izpratnes ,,kā pie mums dzīvo un ko pie mums dara.”
Latviešu pedagogs K.Dēķens atzīmē, ka tieši „atdarinot bērns ieaug savas apkārtnes kultūras dzīvē, piesavinās tās parašas un tikumus, mācās pazīt un lietot kultūras ieguvumus”. Šo domu var turpināt- kultūra ir tad, kad bērns, rotaļājoties ar lelli, dzied tai māmiņas dziedāto šūpļa dziesmu.”
K. Dēķens norāda, ka svarīga vieta bērna attīstībā pieder darbam, kuru bērns sākumā veido spēlē, bet pēc tam izpilda viņam uzliktos pienākumus. ,,Ja ģimenē ir vairāki bērni, tad brāļu un māsu savstarpējās attiecības vajag veidot ,,savstarpējās palīdzības, pašupurēšanās otra labā un augstsirdības augsnē.”
Strādājot Saeimā, Dēķens aizstāvēja vienotas darba skolas ideju.
Arī, rakstot par skolu, Latvijas brīvvalsts pedagogs Kārlis Dēķens pievērsa uzmanību skolēnu patstāvīgajam darbam. Viņi rakstīja par to, ka skolēnos jāattīsta patstāvīgā darba prasmes un iemaņas K. Dēķens teica: ,,Sargāties sacīt to, ko skolēns pats var sacīt, un dot to, ko tas pats var atrast!”
K. Dēķena audzināšanas idejas arī šodien ir aktuālas Latvijas pedagoģijā. Mūsdienu apstākļos, kad īpaši tiek akcentēta bērna personības veidošana pedagoģijā un bērna patstāvības veicināšana, tiek aktualizētas šī slavenā Latvijas pedagoga idejas par bērna gribas un darba mīlestības veidošanu. Un, protams, tiek uzsvērta arī ģimenes primārā loma bērna audzināšanā, par kuru ir tik daudz rakstījis K. Dēķens.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. Albrehta, Dz. Didaktika. Rīga: RaKa, 2001. -124.lpp.
2. Dēķens, K. Agrā bērnība. Rīga: saule, 1921. – 78.lpp.
3. Dēķens, K. Ievadījums latviešu valodas mācībā. Rīga: Zihmaņa apg., 1916. – 130.lpp.
4. Dēķens, K. Skola, tās veidi un iekārta. Rīga: Saule, 1924. -138.lpp.
5. Dēķens, K. Rokas grāmata pedagoģijā, Rīga: Izglīt. Koop. ,,Kultūras balss”, 1919. -86.lpp.
6. Latviešu konversācijas vārdnīca. 3. sējums. Rīga, 1928. -380.lpp.
7. Špona, A. Audzināšanas process teorijā un praksē. Rīga: RaKa, 2006. – 212.lpp.
8. Ūsiņš, V. K. Dēķena pedagoģiskie uzskati (kritisks apskats). Rīga: Zvaigzne, 1975. – 130.lpp.
9. Vīgule, D. K. Dēķens par pirmsskolas bērnu audzināšanu un attīstību. Rīga: RaKa, 1998. – 238.lpp.