IEVADS
18. gs. Lielbritānija bija ekonomiski visattīstītākā valsts: tajos laikos bija augsti attīstīta lauksaimniecība, rūpniecība, ārējā tirdzniecība un strauji veidojas kapitālistiskās attiecības. Sabiedrībā izdalījās galvenās šķiras: proletariāts, buržuāzija un zemes īpašnieki. Sakarā ar strauju ekonomikas attīstību kļuva nepieciešams izveidot sistēmu, sakārtot un apkopot ekonomiskās zināšanas. Ādams Smits ir skotu zinātnieks, kurš veicināja tajā laikā ekonomiskās domas attīstību: analizēja ekonomiskas norises un sakarības. Viņam piemīta abstraktas domāšanas spējas un prasme dzīvi stāstīt par konkrētām lietām, spēja pielietot praksē enciklopēdiskās zināšanas, savos darbos viņš izmantoja arī citu zinātnieku idejas, papildinot un kritizējot tos. Ādama Smita zinātniskas teorijas pamats bija paskatīties uz cilvēku no trijām malām :
– no morāles un tikumības pozīcijām,
– no pilsoniskām un valsts pozīcijām,
– no ekonomiskām pozīcijām.
Viņš mēģināja izskaidrot ekonomiskas attiecības, ievērojot cilvēku īpatnības no dabas – to kā viņš savā būtībā ir egoists un viņa mērķi var būt pilnīgi pretrunā ar apkārtēju interesēm. Bet cilvēkiem kaut kādā veidā izdodas sadarboties viens ar otru vispārīgā un personiskā labuma dēļ. Tātad, eksistē kaut kādi mehānismi, kuri nodrošina tādu sadarbību, un ja tos atklāt, tad var saprast, kā racionāli izveidot ekonomiskas attiecības un apmierināt cilvēku vajadzības. Atšķirībā no priekšgājējiem viņam izdevās pierādīt, ka nācijas bagātība top ne tikai lauksaimniecībā un tirdzniecībā, bet ar visām ražošanas veidiem, kas eksistē ekonomikā. 1776. gadā tika izdots Ā. Smita darbs “Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem” (Inquiry into the Nature and Causes of the Wealth of Nations). Tajā parādās slavenākais Smita izteiciens: “ Katras nācijas ikgadējais darbs ir pamats, kas apgādā to ar visu dzīvei nepieciešamo un ko veido gan tieši darba gaitā radītais, gan ar to ietirgotais no citām nācijām”. Līdz ar to pretstatā merkantilistiem, kuri uzskatīja, ka bagātība rodas no naudas, un fiziokrātiem, pēc kuru domām bagātību rada zeme, viņš apgalvoja, ka bagātību rada darbs. Šī doma ir Ādama Smita teoriju un uzskatu pamats.
1. VĒRTĪBAS TEORIJA
Ādams Smits nodibināja savus uzskatus uz darba teorijas pamatā: viņš apgalvo, ka sabiedrības bagātība palielinās uz materiālas ražošanas bāzes. Autors uzskatīja, kā darba dalīšana un darba ražīguma palielināšanas ražošanas procesā sekmē bagātības augšanai. Smits izskaidroja cenas saturu pamatojoties uz darba teorijas. Viņš mēģināja definēt cenas jēdzienu, pētīja cenas veidošanas nosacījumus, bet darba teorijā un cenas satura izskaidrojumā palika dažas pretrunas un neskaidrības. Ādams Smits uzskatīja, ka preces vērtība ir atkarīga no darba izmaksām un preču apmaiņu var veikt atbilstoši darba daudzumam, kas ir ieguldīts tajos. Preces vērtībai, pēc viņa domam, ir divas dažādas nozīmes: viena no tām apzīmē jebkurā atsevišķa priekšmeta derīgumu- to var nosaukt pār patēriņa vērtību, bet otra- šīs preces pārākums attiecībā pret citiem labumiem- tā ir maiņas vērtība. Precēm un labumiem, kuram ir liels derīgums mēs dažreiz piešķīrām niecīgu maiņas vērtību un arī pretēji. Piemēram: ūdenim un gaisām ir lielā patēriņa vērtība, tie ir nepieciešami cilvēku eksistencei, bet tomēr parastajos apstākļos tos nevar apmainīt pret kaut ko vērtīgu. Turpretī, zeltam, salīdzinājumā ar ūdeni un gaisu nav tik lielas patēriņa vērtības, bet to mēs varam apmainīt pret daudziem citiem labumiem. (Огиз Соцэкгиз, А. Смит, Д. Рикардо Сочинения. Начала Политической экономии и податного обложения- Москва, 1 глава,1 отдел 5. llp.) Preces derīgums ir nosacīta īpašība, kura ir individuāla katram cilvēkam, bet maiņas vērtības nosacījums ir preces retums un darba daudzums, kas ir nepieciešams tā ražošanai.
Ādams Smits pieradīja, kā preces var proporcionāli apmainīt vienu pret otru atkarībā no darba izmaksām. Gandrīz visi labumi, kuri ir cilvēku velmju priekšmets, var saražot un palielināt to skaitu līdz bezgalībai, lai apmierināt viņu vajadzības, bet lai to izdarītu ir nepieciešami cilvēku resursi- darbs. Tieši tāpēc, preču maiņas vērtība vai likums, kurš nosaka kādu vienas preces daudzumu jāmaina pret citu ir atkarīga no darba daudzuma, kas bija ieguldīts tajā ražošanā. Smits saprata, ka vērtības lielumu noteic nevis atsevišķa preču ražotāja faktiskas darba izmaksas, bet vidējas darba izmaksas, kuru ir nepieciešami preces ražošanai. Viņš arī atzīmēja, ka kvalificētam un sarežģītam darbam ir vairāk vērtības un tāpēc preces cena ir augstāka nekā nekvalificētam darbam.
Ā. Smitam piederēja tajos laikos revolucionāra ideja- ka apmaiņa ar precēm notiek tikai tad, kad tā ir izdevīga abām pusēm un īstenībā eksistē universāls labums visiem, kas stājas apmaiņā. Šis labums ir darba ekonomija un preces maiņas vērtība ir proporcionāli atkarīga no darba laika. Ar citiem vārdiem, cilvēks piekrīt uz apmaiņu tikai tad, kad uzskata, ka uz atdodamās preces izgatavošanu viņš patērēja mazāk laika, nekā viņam nāktos iztērēt uz tās preces izgatavošanu, kuru viņš grib saņemt.
Skotu zinātniekam pieder daudzi ekonomiskie atklājumi, revolucionāras idejas, bet diemžēl Ā. Smita teorijai bija arī trūkumi. Viņam un vispār tajā laikā nebija saprašanas kā darbam ir divējāds raksturs, tieši tāpēc autors neuzskatīja kā preces cena sedz ne tikai darba izmaksas, bet arī ražošanas līdzekļu izmaksas. Ā. Smits apgalvoja ka lauksaimniecībā preces cena veidojas ne tikai ar cilvēka darbu, bet arī ar dabas palīdzību. Viņu spriedumos arī ir sastopama subjektīva doma, ka darbam ir piespiedu forma un tas ir cilvēku upuris.
Ādams Smits attīstīja darba teoriju un saprata, ka preces vērtību var noteikt ne tikai ar darba daudzumu, kas ir patērēts uz ražošanu, bet arī ar darbu, uz kuru var iegadāties šo preci. „Darbs bija pirmā cena, sākotnējā nauda, kuru maksāja par visam precēm”. Un tālāk „Pirmatnējā sabiedrībā, kurā veidojas kapitāla uzkrāšana un zemes kā privātīpašuma izmantošana – darbs bija vienīgais starpnieks dažādu preču apmaiņā” (Ā. Smits) Piemēram: ja medniekiem nogalināt bebru ir divkārt grūtāk un pieprasa vairāk pūļu, nekā nogalināt briedi, tad vienu bebri var apmainīt pret diviem briežiem, vai viens bebrs maksās tik daudz cik maksā divi brieži. (Огиз Соцэкгиз. А. Смит, Д. Рикардо Сочинения. Начала Политической экономии и податного обложения- Москва 1935, 1 глава, 1 отдел 7-8 llp. )
Ā. Smits attīstīja savu teoriju un ieveda jaunas definīcijas: preces „dabiskā” un tirgus cena. „Dabiskā cena”- tā ir cena, ko ir vērta katra prece īstenībā, tas ir darbs un pūles, kuras cilvēkam ir jāpielieto lai iegūtu šo labumu. Cilvēkam, kurš ieguva kādu preci un grib pats to lietot, vai apmainīt pret kādu citu, šīs preces reālā vērtība ir darbs un pūles , kurus viņš var ietaupīt, vai uzlikt uz citiem. „Šī cena it kā bija centrāla, pie kuras tiecas visas preču cenas” – uzrakstīja Smits. ( Петти В., Смит А., Риккардо Д., Кейнс Дж., Фридмен М. Классика экономической мысли: Сочинения – Москва: Изд- во ЭКСМО – Пресс, 2000, 5 глава 103 llp. ) Dažādos apstākļos reālas tirgus cenas krietni atšķiras no „dabiskajam” cenām, tie var būt ievērojami augstāki un dažreiz- zemāki. Bet neskatoties uz šķērslim, kuri novirza cenas no noturīga centra, tie vienmēr tiecas pie tā. Ā. Smits nolika sākumu pētījumam par konkrētiem faktoriem, kuri ietekmē uz cenu novirzi no īstas preces vērtības. Vēlāk viņš pētīja pieprasījumu un piedāvājumu kā cenu veidošanās faktorus un dažādu monopolu veidu lomas.
Ja preču maiņas vērtība ir atkarīga no darba izmaksām, tad ja mēs ieguldām vairāk pūļu un darba lai izgatavot šo preci, tad preces vērtību atbilstoši ir jāpalielina, bet ja mēs samazinām darba izmaksas-tad jāsamazina. Bet Ādams Smits neievēroja šo principu, viņš izvirzīja vēl vienu vērtības mēru- maizi, bet dažreiz- darbu, nevis darba daudzumu, kas ir ieguldīts preces ražošanā, bet tādu darba daudzumu, par kādu tirgū var nopirkt šo preci. Bet tas nav viens un tās pats, ja strādnieka darbs kļuva divkārt sekmīgāks un tādēļ viņš var ražot vairāk preces, tad it kā viņam jāsaņem divkārt vairāk nekā agrāk. Ja tas būtu patiesība, tad strādnieka atalgošana būtu proporcionāla tam, cik viņš saražoja. Tad darba daudzums, kas ir patērēts uz tas ražošanu un darba daudzums, kas par šo preci var nopirkt, būtu vienādi, un jebkurš no tiem varēja kļūt par preces vērtības mēru. Bet tie nav vienādi: darbs, kas ir patērēts uz preces ražošanu ir nemainīgs mērs, bet darba daudzums, par kuru var nopirkt preci ir nestabils tāpat kā preces cenas, ar kuriem mēs to salīdzinām. Ādams Smits pierādīja ka zelts un sudrabs ir nestabils vērtības mērs, šo metālu vērtība mainās atkarībā no tas daudzuma apgrozībā, bet lai noteikt cenas izmaiņas viņš izvēlējas ne mazāk mainīgo mēru. Tātad apgalvojums, kā par vienu un to pašu darba daudzumu var nopirkt dažādu preču skatu, tad šajā gadījumā mainās tikai preces cena, bet darba vērtība paliek nemainīga- ir nepareizs.
Apgalvojums, kā preces vērtība ir atkarīga no darba izmaksām ir pareizs vienkāršai preču ražošanai, jo tad nebija algotā darba un ražošanas līdzekļi piederēja preču ražotājiem. Piemēram: strādā audējs un kurpnieks, audējs maina saražota auduma gabalu pret zābakiem- tad var teikt, kā auduma gabals maksā tik pat, cik maksā zābaku pāris. Tomēr kapitālistiskai ražošanai apgalvojums ir nepareizs, jo kurpnieks strādā kapitālistu labā un ražošanas līdzekļi nepieder viņam. Tad sanāk, kā zābaku vērtība, darba vērtība un kurpnieka atalgojums nav vienādi. Auduma gabals joprojām maksa tik daudz, cik zābaku pāris, bet tas maksā vairāk nekā kurpnieka darbs, jo preces cenā ir iekļauta kapitālista papildvērtība. (Огиз Соцэкгиз, А. Смит, Д. Рикардо Сочинения. Начала Политической экономии и податного обложения- Москва, 7 отдел 24. llp.)
Tieši tāpēc Ā. Smits mēģina paskaidrot preces vērtības atkarību no darba daudzuma, uz kuru var nopirkt šo preci, bet kapitālists izmaksā algotam strādniekam tikai daļu no saražotas preces vērtības, tāpēc teorijā rodas pretruna. Tad Ā. Smits nonāk pie secinājuma, kā sākotnēja teorija ir pareiza tikai vienkāršai preču ražošanai, bet lai izskaidrot cenas saturu kapitālistiskajā sabiedrībā viņš rada jauno „Ienākuma teoriju”.
2. IENĀKUMU TEORIJA
Ā. Smits uzskatīja, kā preces vērtībai ir trīs sastāvdaļas- sabiedrības slāņu ienākumi. Kapitālistiskā sabiedrībā Smits izšķīra – strādnieku, kapitālistu, un zemes īpašnieku kārtas. Atbilstoši tam, par pamata ienākuma veidiem viņš uzskaitīja: algu, peļņu, renti. Zemturu rokās atrodas galvenais ražošanas līdzeklis – zeme. Viņi saņem ienākumu zemes rentes veidā, tā ir maksā par zemes nomu, kas ir izrentējama kapitālistiskiem fermeriem. Kapitālisti pārvalda ar citiem ražošanas līdzekļiem (rūpnieciskam ēkām, aprīkojumu, kuģiem, fermām, izejvielas krājumiem ), viņi pieņem darbā strādniekus un saņem ienākumu peļņas veidā. Ja kapitālisti nomā zemi, tad daļu no peļņas viņam ir jāsamaksā zemes rentes veidā. Tas tāpat attiecās uz kapitālistiem, kuri ir iesaistīti kalnrūpniecībā un nomā raktuves. Ā. Smits neredzēja starpību starp kapitālistiem, kas darbojās rūpniecībā un lauksaimniecībā. Tomēr kapitālistu starpā viņš īpaši iedalīja kapitālistus, kuri izsniedz aizdevumus. Viņu ienākums ir aizdevumu procents, kas parastajos apstākļos ir rūpnieciskas peļņas daļa un šos procentus viņiem atdot kapitālisti-aizņēmēji. Trešais slānis ir pati lielākais un nabadzīgākais- algotie strādnieki, kuriem nav privātīpašuma un viņi ir spiesti pārdot savu darbu par algu. Smits saprata, ka reāla sabiedrība sastāv ne tikai no šīm trim kārtām, bet iekļauj arī dažādus grupas un starpslāņus. Pamatslāņi atšķiras ar to, ka viņu ienākumi ir primāri, bet visu citu grupu ienākumi ir sekundāri un galīgais stāvoklis ir peļņa, rente, vai alga. Preces cenas veidošanos viņš izskaidroja sekojoši: ja galīgo produktu apmaina pret naudu, darbu vai citam precēm, cenai jābūt tik lielai, lai segt darba, izejvielu izmaksas un jāiekļauj naudas summu- peļņu uzņēmējam, kurš riskē ar savu kapitālu preces ražošanas procesā.
2.1. DARBA ALGA
Darba alga – tā ir maksa par darbu. Pētot darba algas problēmu, Ā. Smits izšķīra divas ražošanas stadijas: vienkārša un kapitālistiska preču ražošana. Viņš uzskatīja kā pirmā stadijā darba produkts ir dabīgs atlīdzinājums par darbu, vai arī tā darba alga. Pie otrā ražošanas veida Smits atzīmē, ka strādnieks saņem tikai daļu no sava darba produkta vērtības algas veidā. Viņš rakstīja, ka pirmatnējās sabiedrībās, strādājot ar saviem personīgiem ražošanas līdzekļiem un uz savas zemes, strādnieks saņēma pilnu darba produktu, bet tikko zeme un kapitāls sāka koncentrēties dažu uzņēmēju rokās, tā uzreiz strādnieks kļuva par algotu darbinieku, tāpēc notiek darba produkta sadale: darba ņēmējs saņem darba algu, bet darba devējs – atlikušo darba produkta daļu – peļņu. Ja ražošanas attiecības paliktu tādi, kā pirmatnējā sabiedrībā, tad būtu jāpalielina strādniekam darba algas, jo darba dalīšanas rezultātā palielinājusies darba ražīgums. Šajā situācijā visas preces pakāpeniski kļūstu lētākas, jo būtu nepieciešams mazāk enerģijas un piepūles uz preces ražošanu. Šīs preces varētu apmainīt pret „vieglāka darba” precēm, jo preču apmaiņa notiek tad, ja uz ražošanu ir patērēts vienāds darba daudzums. Cenas īstenībā kļūstu mazākas, bet no pirmā acu uzmetiena varētu izlikties, ka daudzas preces kļuva dārgākas, nekā agrāk, jo tie samainās uz lielāku citu produktu daudzumu. Piemēram: kā ražošanas nozarē daudzi uzņēmumi palielinājuši darba ražīgumu desmit reizēs, bet kādā uzņēmumā – tikai divas reizēs. Šajā situācijā strādnieki varēja apmainīt desmitkārtēju produktu daudzumu pret divkāršu produktu daudzumu, tāpēc noteikts produkta daudzums dotajā uzņēmumā šķiet kā kļuva pieckārt dārgāks, bet īstenībā – divkārt lētāks. Kaut arī iegādei ir nepieciešams pieckārt lielāku citu produktu daudzumu, bet tas ražošanai nākas patērēt divkārt mazāku darba daudzumu, nekā agrāk. Tātad, iegūt šo preces daudzumu būs divkārt vieglāk. (Петти В., А. Смит., Рикардо Д., Кейнс Дж., Фридман М., Классика Экономической мысли: Сочинения, 8. nodaļa 115. llp.)
Tomēr sabiedrības pirmatnējam stāvoklim, kurā strādnieks saņem darba pilno produktu, ir jāmainās no momenta kad zeme nonāk privātīpašumā un rādās kapitāla iekrājumi. Tas notika ilgu laiku pirms tā, kā tika sasniegti panākumi darba ražīguma palielināšanā, tāpēc būtu bezjēdzīgi pētīt kā darba alga un peļņa ietekme uz cenām vienkāršā ražošanā. Tikko zeme kļūst par privātīpašumu, zemes īpašnieks pieprasa daļu no saražotas vai novāktas no šīs zemes preces. Rente ir pirmais atskaitījums no darba produkta, kas ir patērēts uz zemes apstrādi, otrais atskaitījums ir kapitāla izmantošanas apmaksa ( iekārtu avansējums, kā arī algu un iztikas līdzekļu finansējums)
Par darba algas lielumu Ā. Smits rakstīja: “Cilvēkam vienmēr ir jābūt iespējai pārtikt no sava darba, un viņa darba algai ir jābūt vismaz iztikas minimuma lielumā.” Viņš uzskaitīja, ka algas lieluma pamatā ir iztikas līdzekļu vērtība, kura nepieciešama strādnieku dzīvei un viņu bērnu audzināšanai, jo bērni ar laiku nomainīs savus vēcākus darbā tirgū. Viņš atzīmēja, ka algas zemākā robeža ir cilvēka iztikas minimums. Ja algoto strādnieka alga nolaižas zemāk nekā šis minimums, tas draud ar ”rases izmiršanu”. Ādams Smits apgalvoja, kā tas ir iespējams valstīs, kurās ir ekonomiskais regress, un kā piemēru viņš minēja teritorijas Indijā, kas atradās zem Anglijas kundzības, un Ķīnu, kur alga ir nedaudz lielāka par iztikas minimumu, un ekonomika atradās krīzes stāvoklī. Bet valstīs, kurās ekonomika attīstījās mēreni vai ātrā tempā, darba alga bija lielāka un tas lielums tika noteikts pēc patēriņa normām, tradīcijām, kulturālu līmeni. Smits atzīmēja, ka alga Amerikā ir augstāka, nekā Anglijā, jo tur ekonomika attīstījās daudz straujāk. . ( Петти В., Смит А., Риккардо Д., Кейнс Дж., Фридмен М. Классика экономической мысли: Сочинения – Москва: Изд- во ЭКСМО – Пресс, 2000, 6 глава 104. llp. )
Viņš uzskaitīja, ka stihisks tirgu mehānisms notur dabisku (vidēju, normālu) algu noteiktā līmenī, ierobežojot faktiskas algas novirzes no šā līmeņa. Darba algas palielinājums ietekmē uz dzimstības paaugstināšanu strādnieka ģimenēs un uz bērnu lielāku skaitļu izdzīvošanu, tādēļ palielinās darbaspēka piedāvājums un konkurence. Zem šo faktoru ietekmes algas līmenis pazeminās, kas var izsaukt apgriezto tendenci: dzimstības kritienu, bērnu mirstības palielināšana, darbaspēka piedāvājuma samazināšanas un konkurences pastiprināšana starp uzņēmējiem. Rezultātā darba algas līmenis var pacelties. Tāda bija Smita priekšstati par brīva tirgus lomu ekonomiska līdzsvarā.
Darba algas lielumu lielā mērā ietekmē vienošanās (līgums) starp darba ņēmēju un darba devēju, un viņu intereses nebūt nav vienotas. Darba ņēmēji grib panākt algas palielināšanu, bet darba devēji – algas samazināšanu. Abās pusēs tiek noslēgtas vienošanās: pirmajā gadījumā par streiku, otrajā – par darba algas vispārējo samazināšanu. Anglijā likuma ietvaros strādniekiem tika aizliegts rīkot streikus un savstarpēji vienoties par darba algas palielināšanu, bet toties nepastāvēja nekādu aizliegumu to darīt darba devējiem. Smits piebilst, ka saimnieku vienošanās nepalielināt darba algu ir neformāla un neoficiāla, un tās pārkāpēji zaudē cieņu citu vidū.
Bet, pēc Ā. Smita domām, pastāv faktori, kas labvēlīgi ietekmē strādnieku dzīvi un palielina viņu darba algu ievērojami augstāk par iztikas minimumu. Kad valstī pastāvīgi palielinās pieprasījums pēc darba spēka, kad katrs nākošais gads dod vairāk darba nekā iepriekšējais, tad strādniekiem nevajag savstarpēji vienoties lai palielinātu darba algu. Nepietiekams strādnieku skaits rada konkurenci darba devēju vidū, kuri, lai dabūtu sev strādniekus, piedāvā lielāku darba algu, tādējādi pārkāpjot neformālo vienošanos. Acīmredzami, ka pieprasījums pēc darba spēka palielināsies proporcionāli darba algu fondu palielinājumiem. Izšķir divu tipu darba algas fondus: pirmkārt, ieplānota ienākuma pārpalikums; otrkārt, ieplānota kapitāla pārpalikums, ko darba devējs izmanto ražošanas uzsākšanai.
Ienākumu un kapitāla palielinājumi, savukārt, nozīmē nacionālās bagātības izaugsmi. Tātad, pieprasījums pēc darba spēka ir tieši atkarīgs no nacionālās bagātības. Smits konstatē, ka nevis nacionālās bagātības lielums, bet gan nemitīga izaugsme izraisa darba algas palielinājumu. Tātad, darba alga ir lielāka nevis bagātākajās valstīs, bet gan valstīs, kur ir vērojama nacionālās bagātības nemitīga izaugsme.
2.2. PEĻŅA
Vērtība, kuru strādnieki pieskaita pie materiāla cenas sadalās divās daļās, vienā ir tika lietota lai apmaksāt algas, bet otrā ir uzņēmēja peļņas apmaksa par izsniegto avansu algas veidā un izmantoto kapitālu. Uzņēmējām nebūtu nekādas intereses pieņemt darbā strādniekus ja vien viņš nevarēja saņemt no sagatavotas preces pārdošanas pāri summai, kas ir pietiekama tikai uz viņa kapitāla atlīdzināšanu; arī tāpat viņš nebūtu ieinteresēts patērēt lielāku kapitālu, ja vien viņa peļņas nav atbilstoša kapitāla lielumam, kas ir izmantots darbā.
Ā. Smits teica, ka no darba procesā izveidotās preces cenas strādnieks saņem darba algas veidā tikai nelielu daļu no tās, bet pārējā, darba procesā izveidotā preces cenas daļa, ir kapitālista peļņa. Dažos gadījumos daļu no tās viņam ir jāatdod zemes rentes veidā, daļu – aizņēmuma procenta veidā, ja viņš izmantoja svešu kapitālu.
Peļņu Smits definēja kā starpību starp darba procesā pievienoto vērtību un strādnieka darba algu, un šajā gadījumā viņš to sauca par pievienoto vērtību. Citos gadījumos ar peļņu viņš domāja atlikumu pēc zemes rentes un aizņēmuma procenta nomaksas, un šajā gadījumā viņš sauca to par kapitālista uzņēmējdarbības ienākumu. Viņš nepieņēma apgalvojumu, ka peļņa ir cits darba algas veids, kas atlīdzina uzraudzības un vadības darbu uzņēmumā. Peļņas lielums ir atkarīgs nevis no ieguldītās darba smaguma pakāpes un kvalitātes, bet no uzņēmumā izmantota kapitāla lieluma. Vēl vairāk, daudzos uzņēmumos uzraudzības un kontroles funkcijas tika nodotas uzņēmuma uzraugam. Smits domāja, ka peļņa ir likumsakarīgs kapitāla ražīguma rezultāts un atlīdzība kapitālistiem par viņu darbību un iespējamo risku zaudēt kapitālu.
Ā. Smits bija pirmais, kas atklāja peļņas normas samazināšanas tendenci, jo strādnieka algai ir pretēja tendence. Brīvas konkurences apstākļos kapitālists nevar palielināt preces cenu, jo viņš kļūst par konkurētnespējigo. Faktori, kuri palielina darba algu, nācijas bagātība vai kapitāla izaugsme un iedzīvotāju skaita palielinājums vai samazinājums, sekmē peļņas pazemināšanai. Tādējādi, augsta darba alga un augsta peļņa nav novērojamas vienlaikus.
Ā. Smits atzīmē dažādas likumsakarības:
• Parasti lai veikt tirdzniecību pilsētā nepieciešams lielāks kapitāls nekā laukos, tas samazina peļņas normu pilsētā. Pilsētās pastāv liela kapitālu konkurence un uzņēmējiem ir grūti atrast darba spēku. Tas ievērojami palielina darba algu, kas izraisa peļņas samazināšanos. Ārpus pilsētas strādnieku skaits ir pietiekams, tāpēc nav nepieciešams palielināt darba algu lai nolīgtu tos, kas nesamazina peļņas lielumu.
• Liels kapitāls kaut arī nes mazāku peļņu, bet tas palielinās ātrāk nekā mazs, kas nes lielu peļņu.
• Peļņas lielumu var palielināt jaunu nozaru attīstība, vai arī jauno nekustamo īpašumu pirkšana, jo tur ir jūtama mazāka kapitālu konkurence. Bet šo uzņēmēju vēlmi ieguldīt savu kapitālu jaunajās nozarēs var izmantot savā labā. Kapitāla trūkuma dēļ valstī tā nepietiek visām nozarēm, un kad parādās perspektīva nozare, tad kapitāls tiek reinvestēts tajā. Kapitālu konkurences samazināšanās vecajās nozarēs samazina ražošanas izmaksas un preču piedāvājumu, kas palielina cenu un peļņu. Tātad situācija, kad valstī ir jūtams kapitāla trūkums ir labvēlīga uzņēmējiem, jo tie spēs iegūt lielāku peļņu.
• Peļņas lielumu var palielināt samazinot naudas līdzekļus, kas nepieciešami preču ražošanai un pazeminot darba algu.
• Minimālai peļņas normai jābūt pietiekamai lai segt neparedzētas zaudējumus. Šīs pārpalikums ir tīras peļņas daļa, atšķirībā no bruto peļņas, kas iekļauj ieturēto summu zaudējumu atlīdzināšanai.
• Augsta peļņa vairāk ietekmē uz cenu paaugstināšanu, nekā lielā darba alga. Ja palielināt darba algu, tad tā cenas daļa ko ietekmē darba alga palielināsies aritmētiskajā progresijā. Bet peļņas palielinājums izsauks tās cenas daļas, ko ietekmē peļņa, ģeometrisko palielinājumu.
• Peļņas lielums var būt dažāds, bet tas ir atkarīgs no aizdevuma procenta lieluma. Smits atzīmēja, ka ir grūti noteikt iegūtas peļņas lielumu, bet priekšstatu par to spēj dot parasts aizdevuma procenta lielums. Aizdevuma procents būs lielāks tajos gadījumos, kad ir iespējams iegūt lielāku peļņu no kapitāla, un arī pretēji. Tātad, aizdevuma procentu izmaiņas liecina par peļņas lieluma izmaiņām. Ā. Smits rakstīja, kā Anglijā procentu likme ir aptuveni ½ no peļņas.
• Zemu procenta likmi un normālas peļņas līmeni Smits uzskatīja par valsts ekonomiskās attīstības un veselības indikatoru. Procentu likmes un peļņas normas samazināšanas tendenci viņš paskaidro sekojoši: bagātās valstīs, ekonomikas attīstībā gaitā izveidojas kapitāla pārpalikums, kurš sekmē kapitālu konkurences palielināšanai un ienākuma pazemināšanai.
2.3. RENTE
No tā laika, kad zeme kļuva par privātīpašumu, zemesīpašnieki uzsaka pieprasīt renti par dabiskiem zemes augļiem. Tagad ir uzstādāma noteikta papildus cena par kokiem mežā, par zāli uz pļavām un par visiem darbiem, kuras agrāk, kad zeme bija kopīga, nemaksāja darbiniekam neko. Darbiniekam tagad ir jāmaksā par atļauju strādāt uz šīs zemes un jāatdod zemturim daļa no saražotas preces. Šī daļa, vai šīs daļas cena, sastāda zemes renti, un šī rente izveido preču cenas trešo sastāvdaļu.
Ā. Smita grāmatā “Pētījums par tautu bagātības dabu un cēloņiem” ir vesela nodaļa veltīta rentes teorijas izskaidrojumam. Tā ir izpētīta virspusēji, bet dažādas Smita domas pelna uzmanību. Viņš definēja renti kā zemes īpašnieka ienākumu, kuru viņš saņem par sākotnējiem un nesagraujamām augsnes spēkiem izmantošanu. Smits noliedza priekšstatu, kā rente ir likumīgs maksājums, procents no kapitāla izmantošanas, kuru zemturi kādreiz ieguldīja zemes uzlabošanā, jo zemnieki saņem renti arī par augsni, kura nebija uzlabota. „Tikko zeme kļūst par privātīpašumu, zemes īpašnieks pieprasa daļu no saražotas vai novāktas no šīs zemes preces”. (Огиз Соцэкгиз, А. Смит, Д. Рикардо Сочинения. Начала Политической экономии и податного обложения- Москва 1935 г. 2 глава 34. llp. )
Pēc viņa domām rente ir pirmais atskaitījums no darba produkta, kas izmantots zemes apstrādei. Zemturis pieprasa maksāt renti par zemi, kura netika apstrādāta un par dabas objektiem, kuri vispār nevar būt uzlaboti un pieprasa palielināt rentes lielumu, ja nomnieks uzlabo augsni par saviem naudas līdzekļiem. Smits atzīmēja, kā dažādi zemes gabali var atšķirties pēc augsnes auglības un izvietošanas. Šīs atšķirības var kļūt par cenas diferencēšanās iemesliem.
Ā. Smits izskaidroja rentes jēdzienu kā peļņu, kā ienākumu, kuru saņem ne par darba izpildi, bet kā atskaitījumu no preces cenas zemes īpašnieku labā. Smits rakstīja: „Zemturi grib saņemt atalgojumu par savu bezdarbību. Viņi piešķir sev tas, kas ir radīts ar cita darbu ” (Огиз Соцэкгиз, А. Смит, Д. Рикардо Сочинения. Начала Политической экономии и податного обложения- Москва 1935 г. 2 глава 35. llp. )
SECINĀJUMI
Ā. Smits bija viens no izcilākiem 18. gs. zinātniekiem, kurš veicināja ekonomiskās domas attīstību. Teorijas pamatā bija apgalvojums, ka sabiedrības bagātība palielinās uz materiālas ražošanas bāzes. Viņa svarīgākie atzinumi ir:
1. Preces vērtība ir atkarīga no darba izmaksām un preču apmaiņu var veikt atbilstoši darba daudzumam, kas ir ieguldīts tajos.
2. Preces vērtību var noteikt ar darba daudzumu, uz kuru var iegadāties šo preci.
3. Dabīga cena – tā ir cena, ko ir vērta katra prece īstenībā, tas ir darbs un pūles, kuras cilvēkam ir jāpielieto lai iegūtu šo labumu.
4. Strādnieks saņem pilnu darba produktu, jo viņš strādā ar saviem personīgiem ražošanas līdzekļiem un uz savas zemes.
4. Ja zeme ir privātīpašumā-preces cenas sastāv no trim pamata ienākuma veidiem: algas, peļņas un rentes.
5. Kapitālistiskajā sabiedrībā notiek darba produkta sadale: darba ņēmējs saņem darba algu, bet darba devējs – atlikušo darba produkta daļu – peļņu.
6. Rente un kapitāla izmantošanas apmaksa (uzņēmēja peļņa) ir atskaitījumi no darba produkta.
7. Peļņa ir atlīdzinājums uzņēmējam par izmantoto darbā kapitālu.
8. Peļņa ir starpība starp darba procesā pievienoto vērtību un strādnieka darba algu.
9. Rente ir zemes īpašnieka ienākums, kuru viņš saņem par sākotnējiem un nesagraujamām augsnes spēkiem izmantošanu.
Mūsdienās Ā. Smita teorijas un priekšstati ir novecojušies, bet viņa darbs deva impulsu ekonomiskās domai attīstībai un nākotnē tas kļuva par zinātnes pamatu.
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS
1. http://www.microuho.455.ru/Economics/ теория стоимости Адама Смита
2.http://macmep-xogok.narod.ru/Books/Ricardo/Ricardo.html#chap01 Огиз Соцэкгиз, А. Смит, Д. Рикардо Сочинения- Начала Политической экономии и податного обложения. Москва 1935 г.
3. Петти В., А. Смит., Рикардо Д., Кейнс Дж., Фридман М., Классика Экономической мысли: Сочинения – Москва; Изд- во ЭКСО – Пресс, 2000 – 896с.