Romānika viduslaikos

Romānika ir mākslas stils, kas bija izplatīts Eiropā 10.-12. gs., taču aizsākās jau ap 8.gs. Visizteiksmīgāk tas izpaudās arhitektūrā. Romānikai raksturīgs masīvums un skaidras formas. Šī stila galvenie veidotāji un romānikas attīstības veicinātāji bija mūku ordeņi. Jau no pašiem šī stila pirmsākumiem romānika sevī ietvēra gan antīko, gan Karolingu laika tradīcijas, kuras izplatījās visā Eiropā.

Romānikas izcilākie paraugi ir sastopami Francijā, Vācijā, Itālijā un Spānijā.

Bazilika bija viens no izplatītākajiem celtnes tipiem sakrālajā arhitektūrā. Tās konstruktīvais pamats ir kolonna un velve. Visi uzbūves elementi bi

i
ija redzami celtnes ārpusē.

Ietekmējoties no Bizantijas tradīcijām, tika celtas krusta kupola baznīcas. Šīs celtnes bija centriskas un simboliskas.

Romānikas stila katedrālēm raksturīgi biezi mūri, mazi logi, velves un torņi. Varenas, pustumšas un smagnējas izskatās romānikas katedrāles – pilsētu centrālās baznīcas.

Arhitektūra.

Arhitektūra romānikas laikmetā izplatījās kā mākslas veids. Romāņu stila aizsākumi meklējami jau 10.gadsimtā uzceltajās baznīcās, klosteros un pilīs, piemēram, Sv. Kiriaka baznīca Gernrodes sieviešu klosterī. Šajās celtnēs kā galvenie ornamenti kalpoja no romiešiem aizgūtie arhitektūras elementi: arka, velve, kupols. Galvenais dekoratīvais elements bija ar

r
rkatūras josla, kas sastāvēja no vairākām vienā līnijā izvietotām pusloka arkām.

Arhitektūrai raksturīgs simetriskums un regulāru ģeometrisko formu izmantojums. Lai celtnes izturētu velvju radīto sānspiedienu, tika veidotas biezas sienas ar nelieliem logiem. Griestu pārseguma veidošanai izmantoja cilindriskās, vēlāk krusta, velves un pu
u
usapļa arkas. Pilis un baznīcas tika veidotas līdzīgas cietokšņiem, to centrālaie elementi parasti bija torņi, īpaši donžons – liels, brīvi stāvošs tornis. Baznīcu arhitektūras pamatā bieži bija kristiešu krusta forma, tika celtas trīs vai piecu jomu bazilikas. Baznīcu austrumdaļā veidoja pusapaļas apsīdas. Centrālo jomu no sānu jomiem nodalīja ar arkādēm, kuras balstīja kolonnas. Klosteru baznīcās sāka veidot krustejas – arkāžu galeriju ieskautu baznīcas pagalmu.

Pazīstamas romānikas baznīcas ir Pizas katedrāle Itālijā un Vormsas katedrāle Vācijā. Romānikas stila celtnes sastopamas arī Latvijā, lai gan laika gaitā tās tikušas ievērojami pārbūvētas, piemēram, Sv. Jura baznīca (tagad Dekoratīvi lietišķās mākslas un dizaina muzejs), kas ir senākā līdz mūsdienām saglabājusies celtne Rīgā un Turaidas pils, kuras komleksā ietilpst vienīgais donžons Latvijā, kas saglabājies līdz mūsdienām.

Tēlotāja māksla.

Tēlotāja māksla vi

i
iduslaikos bija pakārtota reliģijai. Tai raksturīgs simbolisku tēlu izmantojums un formu stilizācija. Netika ievērotas anatomiskās un fiziskās tēlu īpatnības, piemēram, cilvēki netika attēloti ievērojot ķermeņa proporcijas, viņu tērpu kritums nebija atbilstošs realitātei. Figūru izmērus bieži noteica hierarhija. Izplatīti bija ornamenti, kā arī augu un dzīvnieku attēlojumi. Samērā izplatīta bija monumentālā glezniecība un tēlniecība.

Tēlniecībai bija nozīmīga loma arhitektūras dekoru izveidē. Galvenais tēlniecības veids bija kapiteļu un portālu rotāšana ar ciļņiem. Baznīcas tika rotātas ar freskām, kurās tika attēlotas ainas no svēto dz
z
zīves un Bībeles. Līdz mūsdienām saglabājusies tikai neliela daļa šo gleznojumu. Attīstījās arī grāmatu miniatūru māksla, kas bija aizsākusies jau Karolingu dinastijas laikā 7.-10. gs.

Secinājumi.

Kā jau minēju romānika visvairāk izpaudās arhitektūrā, īpaši piļu un sakrālajā arhitektūrā. Romāņu stils kopumā noteica Rietumeiropas arhitektūras un mākslas attīstības kvalitāti.

Romāņu stila raksturīgākās pazīmes:

• praktiskas konstrukcijas;

• izturība un skarbums, pamatīgums

• ēkas – smagnējas, tumšas

• sienu, starpsienu un mūru biezums

• nelieli, šauri logi

• formu skopums

• simbolisms

• plānojuma pamatā – krusts

Leave a Comment