Mūsu valsts ir neliela, un iedzīvotāju tajā ir mazāk kā vidēji lielā Rietumeiropas metropolē, tomēr tāpēc mēs nedrīkstam nežēlīgi ekspluatēt Latvijas vidi un aizbildināties, ka tikai šādi varam celt savu dzīves labklājības līmeni. Es uzskatu, ka valdībai sadarbībā ar sabiedrību šajā jautājumā jāizstrādā un jāīsteno stabila attīstības programma ar noteiktiem bāzes punktiem, ap kuriem koncentrēt pārējās problēmas un to risinājumus. Par būtiskākajām lietām es izvirzu atkritumu savākšanu un pārstrādi, vietējo enerģijas resursu apguvi, vides piesārņojuma draudus un cīņu pret tiem, kā arī lauku reģionu nākotni. Manā 2038. gada vīzijā šo plānu Latvijas iedzīvotāji ir veiksmīgi (pilnībā vai gandrīz) izpildījuši.
Pirmkārt, visi atkritumi tiks rūpīgi šķirot, jo jau šodien ir ieviesta dažādu krāsu konteineru sistēma, un darbosies vairākas lielas atkritumu izvešanas firmas. Līgums ar kādu no tām būs obligāts gan daudzdzīvokļu iedzīvotājiem, gan privātmāju īpašniekiem – tas regulāri tiks uzrādīts valsts norīkotam inspektoram, gluži tāpat kā obligātā auto apdrošināšana vai algas grāmatiņa. Ja dokumenta nebūs – jāmaksā sods, kas jūtami ietekmēs naudas maku – ap 100 līdz 500 latiem (raugoties no šodienas lata vērtības). Atkritumu savācēji ieradīsies regulāri, un nebūs pieļaujam situācija, ka rūpīgi sašķiroto konteineru saturu sabērs vienā kravaskastē (kā tas nereti notiek šobrīd), šādā gadījumā ar ievērojamu naudas summu sodīs pakalpojumu sniedzošo firmu.
Sašķirotā masa nonāks nevis izgāztuvēs, bet otrreizējās pārstrādes rūpnīcās, kuras piederēs privātuzņēmējiem, kas atkritumu savācējfirmām izsniegs atlīdzības samaksu par piegādāto izejmateriālu. Piemēram, no plastmasas varēs saražot gan jaunus atkritumu maisus, gan bruģi ietvēm un pat ceļu segumu un degvielu. Man šķiet ļoti absurdi, ka nemitīgi tiek skandēts, cik drīz aptrūksies nafta, gāze un citi neatjaunojamie resursi, kamēr milzīgs daudzums šo izejvielu galaproduktu tiek vienkārši sagrūsts izgāztuvēs un naivi aprēķināts, pēc cik simtiem gadu tas sadalīsies. Nākotnē tiks otrreizēji izmantota gan plastmasa, gan papīrs, lai saudzētu Latvijas un arī citu valstu mežus, gan dažādi metāli (jo arī rūdu apjoms sarūk), gan stikls. Domāju, ka pēdējā materiāla atkallietošanas iespējas ir ļoti vāji izpētītas, piemēram, nododot stikla taru, ļoti daudzas pudeles tiek „izbrāķētas” kā nestandarta. 2038. gadā tiks veikti vairāki pētījumi, lai noskaidrotu, kā izmantot šādu stiklu būvmateriālu ražošanā. 2038. gadā valsts aktīvi finansēs savus zinātniekus, jo sevišķi tos, kas pētīs kreatīvas un racionālas atkritumu izmantošanas iespējas.
Līdz ar to esmu nonākusi pie citas būtiskas nākotnes problēmas – enerģijas resursu trūkuma. Jau vairāku valstu pētnieki aprēķinājuši, ka nafta pietiks vēl tikai 40 gadiem, gāze – 70 gadiem (un melnā zelta iegūšana Baltijas jūrā vai Kurzemes dzīlēs šo situāciju visnotaļ neatrisinās), līdz ar to, šodienas politiķu vēlme celt jaunu (protams, ne lētu) gāzes energoieguves staciju šķiet muļķīgi tuvredzīga. Domāju, ka 2038. gadā, kad pie varas atradīsies mūsdienu progresīvās jaunatnes centīgie darbinieki, tiks aktīvi izmantoti tādi resursi kā zemes dzīļu siltums, ūdens enerģija, jūras piekrastē būs daudz vairāk vēja ģeneratoru, TES (termoelekrostacija) apkurinās ar ātri audzējamu koksni (tiks veidotas speciālas apšu un alkšņu plantācijas), varēs izmantot pat trūdošas biomasas radīto siltumu. Miglā tītu iemeslu dēļ aizvien tiek apturēti jebkuri mēģinājumi radīt biodegvielu. Manuprāt, tās ir naftas degvielas ražotāju un izplatītāju savtīgas vēlmes, kas ikvienu alternatīvu cenšas apbērt ar simt un vienu trūkumu. 2038. gadā, kad melnā zelta krājumi būs uz izsīkšanas robežas, latvieši jau būs radījuši darboties spējīgu biodegvielas formulu, kā arī sadarbībā ar citām tautām – automašīnas ar atbilstošiem dzinējiem. Valsts atbalstīs šādu pētījumu programmu, jo tas spēs kļūt par globāla tirgus segmentu, kurā Latvija varēs ieņemt savu vietu (atšķirībā no šodienas). Šādi valsts izkļūs no ārzemju degvielas piegādātāju diktētās cenu šantāžas un kļūt gan ekonomiski, gan politiski neatkarīgāka.
Domāju, ka atkritumu pārstāde, enerģijas resursu ieguve, ražošana un arī sadzīves darbības veicinās vides piesārņojuma draudus. Līdz ar to nākotnē rūpnīcām, kā arī citām ēkām, kuru dūmeņi izdalīs salīdzinoši lielu izmešu daudzumu, būs obligāti jāuzstāda attīrīšanas filtri, kas samazinās gaisa piesārņojumu. Ja pārbaudes laikā atklāsies, ka to nav – būs jāmaksā soda nauda. Visās notekūdeņu sistēmās būs uzstādītas attīrīšanas iekārtas, jo tīrs ūdens nākotnē kļūs par ekskluzīvu vērtību, un, tā kā, Latvijā ir salīdzinoši lielas saldūdens rezerves (ap 3000 upes un 1000 ezeri) būtu neprāts tās sabojāt īslaicīgi ietaupītu līdzekļu vai slinkuma pēc. Tiks domāts par nevietā izmesto atkritumu savākšanu – skolā jau no mazotnes mācīs, ka piesārņota daba ir neglīta un bojā valsts tēlu (lai paši bērni nevēlētos nākt no nekulturālo sušķu zemes), vairāk tiks rīkotas talkas (jo sevišķi obligātas pilsētas skolu audzēkņiem, lai viņi saprastu, cik nejauki ir mest atkritumus kur pagadās, ar vieglu prātu nodomājot – gan jau sētnieki savāks), nelegālās izgāztuves un piesārņotās ceļmalas būs jāaizvāc un jāsakopj likumpārkāpējiem – reibumā braukušiem šoferiem, agresīviem braucējiem, sabiedriskā miera traucētājiem, huligāniem – cilvēkiem, kas izdarījuši samērā vieglus pārkāpumus un mūsdienās samaksā nelielu naudas sodu, kurš nebūt nerosina mainīt savu uzvedību. Publiskā darba veikšana, manuprāt, būs daudz nepatīkamāka, taču efektīvāka.
Vēl viena aktuāla problēma – Latvijas lauku reģioni. Pētījumi apliecina, ka provinces iedzīvotāju skaits strauji samazinās, jo daudzi dodas uz pilsētām vai ārzemēm izdevīgākas un ērtākas dzīves meklējumos. Domāju, ka 2038. gadā latviešu lauksaimnieki jau būs aizmirsuši par šodienas tradicionālajām kultūrām (kartupeļiem, graudaugiem un piena mājlopiem), no kurām sagādāt pārtiku valsts iedzīvotājiem. Rietumeiropas, arī Polijas un pat Lietuvas lielsaimniecības viņus izkonkurēs ar lētāku produkciju, jo viņām kā aizvien būs pieeja lielākam resursu skaitam (zeme, tehnoloģijas, finansējums un darbaspēks u.c.). Latviešu zemniekiem beidzot būs jāsaprot, ka globalizācijas apstākļos tik maza zeme kā Latvija varēs izdzīvot tikai tad, ja specializēsies šaurās, specifiskās vai vēl maz aizņemtās nišās, piemēram, audzēt kultūraugus biodegvielai, linus – ekoloģiski tīrajiem un dabīgajiem linu audumiem, rudzus – unikālajai rupjmaizei, šitaki, austeres un sēnes eksportam uz „vecās” Eiropas restorāniem un gardēžu veikaliem, dažādas ogas (sākot no smiltsērkšķiem līdz dzērvenēm), kazas – veselīgu šo raglopiņu piena produktu ražošanai. Vietējo pārtikas tirgu apgādās pārējās ES zemnieki un ražotāji, bet mūsu produkcija būs dārga un eksotiska prece Eiropas izvēlīgajiem un salīdzinoši turīgākajiem iedzīvotājiem.
Domāju, ka govis un zirgi kļūs par aizgājuša laikmeta eksponātiem – izklaides objektiem, ko apskatīt latviešu bērniem un jaunatnei, kā arī ārzemju tūristiem. Šajā laikā latviešu lauku iedzīvotāju galvenais uzdevums būs tūrisma iespēju radīšana un apmeklētāju piesaistīšana – lai katru aizaugušu, purvainu pļaviņu viņi varētu pašpārliecināti prezentēt kā eksotisku, Eiropā sen vairs nesastopamu apskates objektu. Protams, lai padarītu Latviju ekoloģisku, vēsturiskā un aktīvā tūrisma citadeli, būs arī daudz jāpaveic – sākot ar dabas taku, maršrutu izveidi un beidzot ar daudzo lauku piļu un muižu atjaunošanu. Domāju, ka 2038. gadā ļoti daudzās mūsu valsts vietās būs izveidoti dažus desmitus hektāru lieli, iežogoti aploki, kuros mitināsies savvaļas govis, zirgi, brieži u.c. mūsu klimatam pielāgoties spējīgi dzīvnieki. Mūsdienu zoodārzu šauros būrus un to apātiskos iemītniekus aizstās savdabīgs realitātes šovs „revolūcija – mājlopa pārvēršanās savvaļas zvērā”, kas piesaistīs ne tikai dabas pētniekus, bet arī citus interesentus.
Šķiet, ka pēc, apmēram, 30 gadiem globālās sasilšana un tās sekas vairs nebūs tikai ledāju kušana tālajā Antarktīdā un sniega vētras siltajās zemēs. Es nespēju paredzēt, vai daļa Latvijas būs nonākusi Baltijas jūras valstībā, vai sniegs būs tā baltā un pūkainā lieta, par kuru bērni zinās tikai no mūsu stāstītā, tomēr ticu, ka jaunākajai paaudzei mēs varēsim parādīt reālus piemērus, kādēļ pret dabu vajag attiekties ar lielāku atbildības sajūtu. Tomēr mēs nevarēsim paļauties tikai uz cilvēku godaprātu un sirdsapziņu, aizvien būs veiksmīgāk apelēt pie viņu racionālajām un praktiski vērstajām vēlmēm. Piemēram, ja otrreizēji pārstrādāsim atkritumus, daudzas preces būs lētākas, nekā no izsīkstošās naftas un gāzes ražotās, ja lietosim savus energoresursus – maksāsim mazāk un būsim neatkarīgāki no citu valstu ambīcijām, ja izkopsim lauku teritorijas – piesaistīsim tūristus, ja apgūsim specifiskus tirgus segmentus – gūsim lielāku peļņu. Cilvēkiem vajadzēs solīt labklājību, lai viņu rīcībai būtu reāls un pragmatisks mērķis. Liela nozīme šajās jomās būs arī valdībai, kas radīs atbilstošu likumdošanu (tikai ar valsts kontroli cilvēki tiks ievirzīti pareizajā gultnē, tiks pārvarētas atsevišķu indivīdu vēlmes pēc vieglas un ātras peļņas, kas kaitē videi), kā arī finansēs zinātnieku pētījumus, atbalstīs lauku iedzīvotājus un ražotājus, kas vēlēsies pārstrukturēties uz specifiskajām nozarēm un tūrismu. Vide – tīra un sakopta – būs Latvijas vērtība, un, kā zināms, vērtības mēs neizšķiežam pa labi un pa kreisi īsā laika posmā, bet saudzējam, un pārdomājam, kā tās izmantot pēc iespējas lietderīgāk.