adīšana

Saturs

Ievads………………………………………………………………….2.lpp.
1. Cimdu attīstības vēsture un adīšanas tradīcijas……….3.lpp.
2. Krāsu pārejas risinājums par tēmu “Mežs”…………….5.lpp.
3. Dzija:
3.1. Dzija un tās veidi………………………………………….7.lpp.
3.2Dzijas sagatavošana darbam…………………………….7.lpp.
3.3Dzijas krāsošana…………………………………………….8.lpp.
3.3.1 Dzijas sagatavošana krāsošanai………………….9.lpp.
3.3.2. Krāsošanai lietojamie trauki u.c. priekšmeti..9.lpp.
3.3.3. Krāsvielu sajaukšana……………………………….9.lpp.
3.3.4.Krāsošanas darbu secība……………………………9.lpp.
4. Cimdu – dūraiņu adīšana: …………………………………..10.lpp.
4.1. Adāmadatas un to izvēle cimdu adīšanai………..11.lpp.
4.2.Valnīša adīšana……………………………………………12.lpp.
4.3. Delnas daļas adīšana……………………………………12.lpp.
4.4. Īkšķa vietas iezīmēšana………………………………..12.lpp.
4.5. Pēcīkšķa delnas daļas adīšana……………………….12.lpp.
4.6. Cimda noraukšana………………………………………12.lpp.
4.7. Īkšķa adīšana un nosaukšana………………………..13.lpp.

Nobeigums
Bibliogrāfija
Pielikumi

———————————————1—————————————-
Ievads

Adīšana ir viena no visvecākajām rokdarbu tehnikām. Adījumi ir ļoti iecienīti, jo tiem piemīt vairākas labas īpašības – tie ir poraini, silti, elastīgi.
Adot var patīkami un lietderīgi izmantot brīvās stundas sagādājot prieku sev un saviem ģimenes locekļiem ar glīti darinātu apģērba gabalu. Adīšana sniedz sievietei neizsmeļamas iespējas individuālās gaumes attīstībai un izdomai.
Kursa projekta darba mērķis: Attēlot krāsu pāreju cimdu adīšanā par tēmu “Mežs”.
Mērķa īstenošanai tiek izvirzīti šādi uzdevumi:
1. Izpētīt literatūru par cimdu adīšanas vēsturi.
2. Izvēlēties pariezos adāmrīkus.
3. Izpētīt dziju, tās veidus, sagatavošanu darbam, krāsošanu.
4. Nokrāsot krāsu pāreju dzijai par tēmu ‘Mežs”
5. Noadīt cimdus.

——————————————-2——————————————-
1.Cimdu attīstības vēsture un adīšanas tradīcijas.

Adīšana ir viena no senākajām apģērba darināšanas tehnikām, kurai vienmēr bijušas ne tikai praktiskas, bet arī dekoratīvas funkcijas. Tā kā adījumi ir ļoti piemēroti mūsu klimatiskajiem apstākļiem, un tehnika un materiāli samērā vienkārši, adīšana kā tautas lietišķās mākslas nozare arī tagad nav zaudējusi savu nozīmi gan daiļamatniecībā, gan plašu tautas masu daiļradē.
Feodālisma un kapitālisma periodos cimdus adīja galvenokārt savas ģimenes vai saimes vajadzību apmierināšanai, samērā maz adīšana bija saistīta ar amatniecību un mājturību, kas ražoja tirgum, kurš diktēja savu gaumi. Tāpēc cimdu rakstos saglabājušās senas tradīcijas. Zināma nozīme šo tradīciju saglabāšanā bija arī tam, ka cimdi dāvināšanas objekts kāzu un bēru ceremonijās un dažādos citos gadījumos.
Cimdus pēc delnu formas iedala dūraiņos un pirkstaiņos.
Pēc arheoloģiskajām ziņām Latvijā adīti cimdi pazīstami no 14.-15.gs. Arheoloģiskajos izrakumos Rīgā atrasti adītie cimdi – pirkstainis un dūrainis, pagaidām ir senākie ne vien Latvijā, bet visā Ziemeļ- un Austrumeiropā. Eiropas dienvidos senākie adījumi pazīstami no 12.gs.
Cimdus darīnāja, ne vien lai pasargātu rokas no aukstuma, bet arī tādēļ, ka cimdi bija iemīļotsdarinājuma priekšmets dažādos dzīves gadījumos. Pēc lietošanas veida izšķir:
• Darba
• Goda
• Dāvināmos
• Bēru cimdus
Sevišķi daudz cimdu tika dāvināts kāzās. Līdz pat 19.gs. vidum cimdu dāvināšana jeb kā agrāk teica “sviešana” saistījā ar ticību maģiskajiem spēkiem. Piemēram, jaunajijaisievai pirmoreiz ieejot vīra mājā vajadzējqa atstāt pa cimdu pārim kūti, klētī, istabā, pirtī u.c., lai nodrošinātu saticību un sekmes mājas darbos.
20.gs. 20. gadu Latgales ekspedīciju materiālos minēts, ka 18 gadu vecas meitas pūrā bijuši 26 cimdu pāri, no kuriem katram bijis savs raksts.
Cimdu dāvināšana sākās tad, ja precībās atbraukušie precinieki bija pieņemami. Tad līgavainis pirmo reizi saņēma cimdu pāri no līgavas. Saderināšanās laikā pirms kāzām līgava deva līgavainim “raibos cimdus”,kurus līgavainis uzvilka rokās kāzu dienā. Braucot pie mācītāja laulāties, līgavai atkal vajadzēja dot līgavainim cimdus. Cimdus dāvināja arī pāra vedējam, kāzu dienā – muzikantiem, kā arī tam puisim, kurš pirmais uzlūdza līgavu dejot, un vēl daudzos gadījumos. Pūra dalīšana notika kāzās laulību vakarā pēc vainaga noņemšanas. Tad cimdus un citas dāvanas jaunā sieva deva vīra mātei un vīra tēvam, vīra brāļiem un māsām, vedējiem. Tāpēclīgavas krājuma bija jābūt ap pussimts pāru cimdu.
Latgalē līgavaiņu cimdiem bija balts pamats ar krāsainu rakstu joslām un galos vairākās kārtās greznas bārkstis. Pirksts adīts baltā krāsā.
——————————————-3——————————————-
Kāzunedēlās sestdienā jaunā sieva gāja vīramātes pirtī, kur viņai atkal “jāsviež” cimdi un jostas. Cimdus uz pirts sliekšņa, lāvas un krāsns. Latgalē vēl vairākās vietās saglabājušās dažas no šīm tradīcijām.
Pēc senajām tradīcijām cimdi bija jādod arī citos nozīmīgos dzīves un darba gadījumos, piemērām kalējam, kad pirmo reizi apkala jaunu zirgu. Latgalē ši tradīcija 20.gs. jau sastopama reti.
Dāvināmos cimdos bija ļotiliela rakstu dažādība. Rakstu izdomā adītājas it kā sacenstās, lai parādītu to labāko ko katra prot. Līdz mūsdienāmsaglabājušies seno cimdu paraugi liecina par lielu meistarību, smalku gaumi gan rakstos, gan krāsu salikumos.
Īpaši jāizdala bēru cimdi. Gados vecākās sievietes tos adīja bēru gadijumiem. Bērās cimdus deva kapa racējiem, krusta nesējiem u.c. Bēru cimdus parasti adōja melnus vai kādā citā tumšā krāsā ar baltiem krustu rakstiem.
Ikdienai adīja vienkāršus darba cimdus no rupjākas dzijas un bieži vien ar oderi, tā saucamos dubultniekus.

——————————————-4——————————————-

——————————————-5——————————————-

——————————————-6——————————————-
3.Dzija
3.1. Dzija un tās veidi

Adīšanai noder visdažādākā dzija – tiklab vilnas, kā arī pusvilnas, kokvilnas vai mākslīgās šķiedras. Dzija var būt vidēji rupja vai smalka.
Parasto vilnas dziju iegūst no aitām, ko audzē mūsu laukos. Tā ir silta, elastīga, labi mazgājama, nestiepjas, labi krāsojama. Parastā vilnas dzija ir piemērota visu priekšmetu tamborēšanai un adīšanai, izstrādājumā labi izceļas adījuma raksti. Adījumi ir viegli kopjami, mazgājot nesaveļas un neizstiepjas.
Ķemmdziju izgatavo no speciāli apstrādātas paaugstinātas kvalitātes vilnas. Ķemmdzija ir ļoti smalka. No divkārtīgas vai trīskārtīgas ķemdzijas ada smalkus pirkstaiņu. Tā ir ļoti silta, mīksta, elastīga, poraina, nestiepjas, labi krāsojama. Tā ir uzmanīgi jāmazgā, jo var savelties.
Pusvilnas dziju izgatavo no vilnas dzijas, kam pievienota kāda mākslīgā šķiedra. Tā ir ļoti praktiska, pietiekami silta, mīksta, stipra ,mazgājot nesaveļas. Adījumi no šīs dzijas jāada stingrāk, jo tiem ir tiksme izstiepties. Krāsōšanai nav piemērota.
Vēl ir arī Angoras vilnas dzija, merīnvilnas dzija, Kamieļvilnas dzija, mohēras dzija, u.c. taču cimdu adīšanai vispiemērotākā ir parastā vilnas dzija.
Rupju dziju viegli iegūt, savienojot kopā vairākas kārtas smalkas dzijas. Dažreiz var iegūt arī smalku dziju, sadalot rupjo.

3.2. Dzijas sagatavošana darbam.

Ne visos gadījumos jāiegādajas jauna dzija. Mājās vienmēr atradīsies kāda kleita, jaka vai džemperis, kas jau ir apvalkāts vai vienkārši apnicis. Apģērba gabalu izārda.
Iegūto dziju satin 100 – 150 g. Lielās šķeterēs, pārsien vairākās vietās ar baltiem, izturīgiem kokvilnas diegiem un mazgā. Mazgā vai ziepju putās vai sintētiskā mazgāšanas līdzekļa šķīdumā.
Lai pēc mazgāšanas iztaisnotu ārdītu dziju, šķeters žāvējot, to galos jāoekar kāds smagums. Ja šāds paņēmiens nelīdz un pēc izžūšanas dzija nav iztaisnojusies, tad to tvaicē uz gludināmā dēļa. Dzijas šķeteri uzliek uz gludināmā dēļa tā, lai tā gludināmo dēli aptvertu, pārklāj ar samitrinātu marli un ar gludekli tvaicē. Pēc šķeteres tvaicēšanas to uz pāris stundām atstāj brīvi izliktu un tikai pēc tam satin.
Jauna dzija pirms adīšanas jāmazgā, jo tā ir netīra, eļļaina. Pat samērā tīru dziju mazgājot, zaudē 10 –15% no tās svara. Tas jāatceras, aprēķinot dzijas daudzumu kāda priekšmeta adīšanai. Pirms dzijas mazgāšanas, šķeteres vairākas vietās jāpāsien ar izturīgu diegu.
Mazgājot vilnas dziju tā jāspaida un jācilā, bet nedrīkst berzt, jo beržot
——————————————-7——————————————-

vilnas dzija var savelties. Vilnas dzija saveļas arī tad, ja to mazgā pārāk karstā
ūdenī. Visiem mazgājamajiemun skalojamajiem ūdeņiem jābūt vienādā temperatūrā (28 – 30o C).
Vislabāk mazgāšanai izmantot saimniecības ziepes. Uz 500g. Dzijas vajadzīga puse no ziepju gabala. Ziepes sarīvē uz rīves un pārlej ar karstu ūdeni, uzvāra, lai skaidiņas izšķīst. Tad mazgājamajam ūdenim pielej daļu no sagatavotā ziepju šķīduma, uzputo unmazgā. Dzija jāmazgā 2-3 ūdeņos, katreiz pievienojot ziepju šķīdumu.
Lai dzija pēc mazgāšanas nekļūtu cieta, to nedrīkst skalot aukstā ūdenī. Dziju skalo vairākos ūdeņos. Skalojamajam ūdenim var pievienot 1 ēdamkaroti glicerīna uz 2 litriem ūdens – tad dzija kļūst mīksta un tās krāsa tīkamāka. Skalojot baltu dziju, ūdenim jāpievieno ožamais spirts.
Dzijas šķeteres žāvē, pakārtas siltā vietā. Dziju nedrīkst žāvēt pie karstas krāsns vai uz radiatoriem, tad tā kļūst plankumaina. Aukstumā žāvēta dzija kļūst asa.
Ja dzija ir krēmkrāsas, bet vajag iegūt baltu dziju, tad tā jābalina. Dzija jābalina arī tad, ja to paredzēts krāsot gaišos toņos, jo citādi nekad nevar iegūt tīru un dzigru toni. Dziju balina emaljētā traukā. Balināšanas šķīduma jābūd tik daudz, lai dzija būtu pilnīgi pārklāta. Balināšanai uz 1 litru ūdens ņem 5.g 3% ūdeņraža pārskābes un 1.g ožamā spirta.
Balināmo dziju izmazgā, skalo ūdenī, kuram pievienots nedaudz dzeramās sodas vai ožamā spirta, viegli nospiež un ievieto traukā ar balināšanas šķīdumu. Dziju maisot karsē uz uguns līdz 50o C temperatūrai 20-30 min. Pēc karsēšanas trauku ar dziju no ceļ no uguns un ļauj atdzist. Kad balināšanas šķīdums atdzisis, dziju izskalo un žāvē.
Dziju balina arī pēc krāsošanas – gadījumos, ja tā ir nokrāsojusies pārāk tumša. Tad dziju karsē ziepju šķīdumā.

3.3. Dzijas krāsošana.

Dziju var krāsot gan ar dabiskajām, gan arī sistētiskajiem krāsošanas līdzekļiem.Dabiskie krāsošanas līdzekļi dod siltus, patīkamus pasteļtoņus. Visizplatītākā dabiskā krāsviela ir sīpolu mizu novārījums.
Pašlaik dzijas krāsošanai visvairāk lieto sintētiskās krāsvielas.
Ir 2 veidu krāsvielas:
1. kokvilnas jeb substantīvās krāsvielas. Ar šīm krāsvielām krāso augu valsts šķiedrvielas – kokvilnu, linu, sintētiskās šķiedras – kapronu, vistru, mākslīgā zīda izstrādājumus;
2. vilans jeb skābās krāsvielas. Šīs krāsvielas noder dzīvnieku valsts šķiedrvielu – vilnas un dabiskā zīda krāsošanai.

——————————————-8——————————————-
3.3.1. Dzijas sagatavošana krāsošanai.

Dziju vispirms notin šķeterēs. Krāsojot lielu daudzumu dzijas, vienas šķeteres svars nedrīkst pārsniegt 200-400 g. Tādas šķeteres garumam jābūt 60-80 cm. Vieglāk krāsot 100 g. Smagas šķeteres, ja to garums ir 40-50 cm.
Šķeteres vaļīgi pārsien ar baltu izturīgu diegu vai lentīti 3-4 vietās. Krāsojot dzijas šķeteres nedrīkst nosiet pārāk cieši, jo zem pārāk cieša nosējuma krāsa nevienmērigi piekļūst dzijai un nenokrāsotās vietas izveido neglītus plankumus.
Dzijai pirms krāsošanas jābūt pilnīgi tīrai un slapjai. Dzijas mazgāšanai piemērotākās ir veļas ziepes. Ja krāsojamā dzija ir tīra, pirms krāsošanas to mērcē siltā ūdenī 30-40 min.

3.3.2. Krāsošanai lietojamie trauki u.c. priekšmeti.

Emaljēts kakls vai bļoda ir piemērotākie trauki. Skārda kakls vai vanniņa – arī izmantojami. Mente – šķeteru cilāšanai, krāsvielu šķīduma maisīšanai. Nūjiņas – šķeteru uzlikšanai. Mazas koka mentītes – krāsu maisīšanai šķīdināšanas laikā. Marles gabalīni vai citas drāniņas – krāsu krāsu izkāšanai.

3.3.3. Krāsvie0lu sajaukšana.

Iecerēto krāsu toni ne vienmēr iespējams iegūt, izmantojot vienu krāsvielu, nereti jāņem divas vai vairākas. Krāsvielu sajaukšanu izdara mazā emaljētā vai fajansa trauciņā verdošā ūdenī. Krāsu toni nosaka, iemērcot šķīdumā krāsojamā materiāla paraugu.

3.3.4. Krāsošnas darbu secība krāsojot ar vilnas krāsvielām

1.Katlā ielej vajadzīgo ūdens daudzumu. Ūdens svaram jābūt 20 rezes lielākam par krāsojamās dzijas svaru. Piemēram, 200-300 g. dzijas krāsošanai vajadzīgi 6-8 l. ūdens, 1 paciņa krāsvielas, 1 ēdamkarote etiķa esences vai1,5 glāzes galda etiķa, 1 ēdamkarote sāls, ko iepriekš izšķīdina 1l ūdens.
Krāsojot ar vilnas krāsvielām, ūdenim sākumā pievieno pusi no paredzētā etiķa daudzuma un visu vārāmās sāls daudzumu. Šķīdumu izmaisa un karsē gandrīz līdz vārīšanās temperatūrai.
2.Sagatovo krāsvielu šķīdumu:krāsvielu izšķīdina mazā trauciņā karstā ūdenī, maisot ar mentīti. Lai izšķīdinātu 1 paciņu krāsvielas, vajag 0,5l. ūdens.
——————————————-9——————————————-

Sagatavoto šķīdumu izkāš caur divkārt saliktu marli. Vienas paciņas krāsvielu pietiek, lai nokrāsotu 200-400g. dzijas. Krāsas daudzums ir atkarīgs arī no tā, kādu krāsas intensitāti krāsotājs vēlas iegūt. Krāsojot ar jebkuru krāsvielu, sākumā ūdenim pievieno 0,5 krāsvielu šķīduma, labi izmaisa un atdzesē krāsošanas sulu līdz 30-40oC temperatūrai.
3.Visu krāsošanai paredzēto materiālu slapju liek kaklā un lēni karsē
līdz vārīšanai. Krāsojamo materiālu nepārtraukti cilā un groza. Vāra 10-15 minūtes.
4.Tad krāsojamo materiālu pirmo reizi izņem no katla. Krāsojot ar vilnas krāsvielām, krāsošanas sulai pievieno atlikušo krāsvielu šķīdumu, labi izmaisa, liek krāsojamo materiālu atpakaļ katlā un vēlreiz karsē 10-15 minūtes.
5.Krāsojamo materiālu otreiz izņem no katla. Krāsojot ar vilnas krāsvielām, krāsošanas sulai pievieno atlikušo etiķa daudzumu, izmaisa, liek krāsojamo materiālu atpakaļ katlā un trešo reizi karsē 30-40 minūtes.
6. Pēc tam kaklu noceļ no uguns un krāsojamo materiālu krāsošanas sūlā atdzesē līdz 28oC. Vilnas dzijas izskalo siļtā ūdenī, tad mazgā ziepju putu ūdenī un atkārtoti skalo vairākos siltos ūdeņos. Pēdējam skalojamajam ūdenim pievieno tikpat daudz etiķa esences kā krāsojot.
7.Izskaloto dziju izsusina drānas gabalā vai centrifūgā. Dziju nedrīkst žāvēt saulē, jo dzija var izbalēt, un nedrīkst žāvēt arī lielā karstumā, jo tad tā var kļūt plankumaina un cieta.
Adīšanaidzija no šķeteres jāsatin kamolā. Dažreiz, notinot lielu šķeteri, iegūst mazu kamolu. Tas nozīmē, ka dzija satīta pārāk cieši. Šādi satīta dzija daudz zaudē no savas kvalitātes. Lai tā nenotiktu, dziju tinot, starp komolu un uztinamo kārtu jātur īkšķis. Kad uztīta neliela kārtiņa, īkšķi izvelk, pagriež kamolu un tin virsū jaunu kārtu citā virzienā.

4.Cimdu – dūraiņu adīšana.

Cimdu adīšanai nepieciešmas piecas adāmadatas.
Mazs cimds nav ērts, nesilda un ātri plīst. Pārāk liels cimds neturas rokā un labi nesilda. Tāpēc cimds jāada pēc mēra. Vajadzīgo valdziņu skaitu aprēķina. Vispirms nomēra rokas delnas apkārtmēru. Pēc tam noada nelielu paraudziņu no dzijas, kas paredzēta cimda adīšanai, nosaka, cik valdziņu ietilpst 1 cm platumā. Šo skaitli reizinot ar rokas apmēra centimetru skaitu, noskaidro vajadzīgo valdziņu skaitu. Valdziņu skaitu sadala 4 daļās. Valdziņus uzmet uz 2 kopā saliktām adatām. Vispirms uzmet pirmo ceturtdaļu no vajadzōgo valdziņu skaita, tad vienu adatu izvelk, šai adatai pieliek klāt vienu brīvu adatu un uzmet nākošo – ceturto daļu
——————————————–10—————————————-
valdziņu. Tā turpina, līdz visi valdziņi uzmesti. Cimda adīšanu uzsāk, savienojot pirmo un ceturto adāmadatu. Lai savienojums būtu stingrāks, uzsākot pirmo kārtu, dažus vadziņus ada ar dubultdziju, pavedienu no kamola saliekot kopā ar adījuma uzmetuma galā palikušo pavedienu.
Atbilstoši cimda valdziņu skaitam aprēķina un uzzīmē cimda rakstu. Sacerot cimda rakstu, jāatceras, ka valnīša rakstam jāsaskan ar visa cimda rakstu.

4.1. Adāmadatas un to izvēle cimdu adīšanai.

Adīšanas procesā adāmadatām ir ļoti liela nozīme, tāpēc no to pareizas izvēlēs ir atkarīga adāmā priekšmeta kvalitāte.
Adāmadatas izgatavo no koka, kaula, metāla vai plastmasas. Visvairāk izplatītas ir metāla adāmadatas. Parasti adītājas dod prikšroku niķelētajām adāmadatām, jo tās darba procesā gandrīz nemaz nelokās un nesmērē dziju. Tās gan ir mazliet pasmagas, it sevišķi, ja ir rupjas, bet šo trūkumu pilnībā atsver ļoti viegla dzijas slīde. Alumīnija adatas svara ziņā ir vieglas, bet šo adāmadatu trūkums savukārt ir tas, ka smērē gaišu dziju un dzija pa tām grūtāk slīd. Ar rupjām plastmasas adāmadatām ir viegli adīt, bet smalkās viegli lokās un ātri lūst.
Koka adāmadatas ir ļoti vieglas, piemērotas adīšanai ar rupju dziju.
Visbiežāk lieto taisnas adāmadatas, kuru diametrs ir no 1,5-3,5 mm un garums 350 mm. Garākas adāmadatas darbā ir neērtas. Ar šādām adāmadatām parasti ada jaku un džemperu detaļas.
Sīku, cilindrveida priekšmetu, piemēram, zeķu, cimdu u.c., adīšanai lieto īsās adāmadatas. Šīm adatām nosmailināti abi gali, to garums parasti ir 200-250 mm un diametrs no 1-3 mm.
Adāmadataslielākoties izvēlas divas reizes rupjākas nekādzija. Dzijas pavedienu saliek divām kārtām un savij. Iegūtajam dzijas rupjumam jābūt vienādam ar izraudzīto adāmadatu diametru. Ja adāmadatas būs par smalku, adījums veidosies ļoti bļivs un ciets, savukārt, ja tās būs rupju, adījums veidosies rets un nesaglabās formu.
Adīšanai jāiegādajas vieglas, labi pulētas adāmadatas, jo visniecīgākie asumi traucēs adīt. Adāmadatu gali nedrīkst būt ne pārāk smaili, ne arī pārāk noapaļoti. Ar pārāk smailiem adatu galiem viegli var savainot pirkstus un arī saraut dziju.
Adāmadatu numurs atbilst to diametram milimetros. Ieteicams iegādāties adāmadatu komplektu no nr.1 lidz 10 ar pusnumura intervāliem, kā arī apaļadāmās un īsās adāmdatas. Darbam nepieciešamas arī divas tamboradatas – viena ar lielāku galviņu dzijas pavediena galu noslēpšanai un apdares darbiem, otra ar mazāku galviņu.

——————————————11—————————————–
4.2. Valnīša adīšana.

Valnīti ada 6-7 cm garu vai arī tik kārtu, cik valdziņu ir uz 2 adatām.

4.3. Delnas daļas adīšana.

Pēc valnīša ada cimda rakstu. Delnas daļu ada līdz īkšķa sākumam un to ada tik kārtu, cik uz 1,5-2 adatām valdziņu.

4.4 Īkšķa vietas izīmēšana.

Kad delnas daļa noadīta līdz īkšķim, jāiezīmē īkšķa vieta. Īkšķim atstāj 3 vai 4 valdzinūs mazāk, nekā ir valdziņu uz vienas adāmadatas. Labajai rokāi īkšķa vietu iezīmē uz trešās adāmadatas, bet kreisajai rokai – uz otrās adāmadatas. Vispirms noada 2 valdziņus pēc raksta, tad īkšķa vietu iezīmē ar krāsaina diega pavedienu, ko ieada īkšķim atstājos valdziņos. Pavediena galus cimda iekšpusē sasien. Tad bez adīšanas pārņem visus krāsainos īkšķa valdziņus no labās adāmadatas uz kreiso un tajā pašā kārtā turpina adīt pēc raksta. Adot tālāk, iezīmētos valdziņus īpaši neievēro, bet ada šajā vietā pēc raksta. Šādā veidā iezīmējot valdziņus, īkšķa caurums neveidojas. Īkšķa vietu iezīmējot, var veidot arī caurumu. Tādā gadījumā uz 3. adāmadatas (labās rokas cimdam) vispirms noada 2 valdziņus pēc raksta. Tād īkšķim atstātos valdziņus uzver uz drošības adata vai pavedienā, bet uz labās adāmadatas no jauna uzmet īkšķim atstāto valdziņu skaitu un turpina adīt uz kreisās adatas pal8ikušos 1 vai2 valdziņus pēc raksta.

4.5. Pēcīkšķa delnas daļas adīšana.

Pēc īkšķa vietas iezīmēšanas ada delnas delnas tālāko daļu līdz mazā pirkstiņa galam, turpinot adīt cimda rakstu. Šo daļu ada tik kārtas, cik ir valdziņu uz 2,5-3 adatām.

4.6. Cimda nosaukšana.

Par nausaukšanu sauc adījuma valdziņu skaitu samazināšanu. Cimda galu var noraut divējādi – ar apaļo un trīstūrveida nauraukumu. Cimda apaļo noraukumu izmanto adot vienkāršus, bezrakstu vimdus. Norauc katras adatas
——————————————–12—————————————-
vidū un beigās, saadot kopā divus valdziņus labiski. Jāraugās, lai norautie valdziņi nebūtu nekārtīgi izkaisīti pa visu cimda galu, bet veidotu glītu vertikālu rindu. Pēc pirmās noraukuma kārtas trīs kārtas izada bez noraukšanas. Tad atkal norauc un izada vienu kārtu bez noraukšanas. Tad atkal norauc un izada vienu kārtu bez noraušanas. Tālāk norauc katrā kārta, kamēr uz katras adāmadatas paliek 2 valdzņi. Pavedienu norauj, izvelk cauri visiem baldziņiem, izver cimda kreisajā pusē un tur nostiprina pavediena galus. Rakstainus cimdus norauc trīstūrveidā. Noraukuma veido cimda sānos: kreisās rokas cimdam – starp otro un trešo adāmadatu un starp ceturto un pirmo. Labās rokas cimdam starp ceturto un pirm un otro un trešo adāmadatu.
Veidojot trīstūrveida noraukumu, pirmo valdziņu uz pirmās adāmadatas izada labiski. Otro un trešo valdziņu norauc ar pārcelšanu ( t.i. otro valdziņu noceļ, trešo-izada labiski un nocelto pārvelk pāri izadītajam), pārējos pirmās adāmadatas valdziņus, izņemot pēdējos trīs valdziņus, izada pēc raksta. Trešo un otro valdziņu adatas beigās norauc, tos labiski saadot, bet pēdējo valdziņu izada labiski.
Trešo adāmadatu ada tāpat kā pirmo, bet ceturto adatu – kā otro adāmadatu. Raukšanu izdara katrā kārtā tik ilgi, kamēr uz katras adāmadatas paliek 2 valdziņi. Pavedienu galus nostiprina tāpat kā iepriekš.

4.7. Īkšķa adīšana un noraukšana.

Uzmanīgi izvelk īkšķa vietā ieadīto krāsaino pavedienu. Izveidojas īkšķa caurums ar valdzinīem. Valdziņus “uzlasa” uz trim adatām tā, lai adāmadatu maiņu vietas nebūtu īkšķa sānos. Uzņemot valdziņus,jāatceras, ka ados īkška sānos jāuzņem adījuma pārstaipi. Adot pirmo kārtu, uzņemtos valdziņus sagriež un izada labiski. Īkšķa valdziņu skaits ir palielinājies par diviem valdziņiem, tos nenorauc. Pavediena galu ieliek caurumā un, sākot no 1. adāmadatas, īkšķi ada pa apli no labās puses uz kreiso.
Taisno īkšķa daļu ada līdz pusnagam. Rakstaina cimda īkšķa galu norauc tāpat kā cimda galu, izmantojot trīstūrveida noraukumu. Vienkārsaina cimda īkšķa galu norauc ar apaļo noraukumu. Katras adāmadatas beigās divus valdziņus saada kopā labiski. Norauc katrā kārtā. Pavediena galu nostiprina tāpat kā cimda galā.
Pēc cimda noadīšanas to izver uz kreiso pusi un nostiprina visus dzijas galus. Pēc tām cimdu atkal izver uz labo pusi un caur mitru drānu ar gludekli viegli tavaicē.

——————————————–13—————————————-