Senā Grieķija
Par Seno Grieķiju sauc grieķiski runājošo pasauli senajos laikos – ne tikai pašreizējās Grieķijas teritoriju, bet arī teritorijas, kuras tad apdzīvoja grieķi – Kipru, Turcijas Egejas jūras krastu (tad sauktu par Joniju), Sicīliju un Dienviditāliju, un grieķu piekrastes apmetnes tagadējā Albānijā, Bulgārijā, Ēģiptē, Francijā, Lībijā, Spānijā un Ukrainā.
Tradicionāli par Senās Grieķijas periodu uzskata laiku no pirmajām Olimpiskajām spēlēm 776. gadā pirms mūsu ēras līdz Aleksandra Lielā nāvei 323. gadā p.m.ē. Populāri bija Dionīsiji.
Senās Grieķijas aizsākums
Ap 10. gadsimtu p.m.ē., vismaz pēc apmēram 200 gadiem pēc Trojas krišanas, Grieķijā no ilgstošā jucekļa, kas bija pārņēmis visu Vidusjūras reģionu, pamazām sāka parādīties jaunas sabiedrības veidošanās pazīmes. Šī sabiedrība būtiski atšķīrās no Egejas kultūras, pat ņemot vērā tās dažādību atsevišķos laika posmos. Galvenā atšķirība bija ne tikai tajā apstāklī, ka šī bija jau pilnā mērā dzelzs laikmeta sabiedrība ar tai raksturīgo tehnoloģiju un darbarīkiem. Tā bija arī lielā mērā jauna kultūra. Viens no pirmajiem nozīmīgākajiem šīs jaunās sabiedrības notikumiem bija Olimpiskās spēles, kas saskaņā ar vēlāko grieķu vēsturnieku liecībām, pirmo reizi notikušas 776. g. p.m.ē. Cilvēki, kas piedalījās šajās un vēlāko gadu olimpiskajās spēlēs kā dalībnieki vai skatītāji, bija vienas un tās pašas kultūras nesēji. Viņi – dorieši, jonieši, ajolieši – visi runāja vienā valodā – grieķu valodā.
Tomēr nevar teikt, ka Grieķijai nebija vairs nekāda sakara ar senākajām civilizācijām. Šī kultūra joprojām ar savām saknēm bija cieši saistīta ar Āzijas kultūru. To pierāda viens no pirmajiem līdz mūsdienām saglabājies grieķu rakstības piemērs – krūze, kas izgatavota ap 750. g. p.m.ē. Šī krūze aprakstīta ar adaptētām feniķiešu rakstu zīmēm. Grieķiem sākotnēji nebija savas rakstības vispār, līdz viņu tirgotāji neatveda līdz ar precēm arī feniķiešu alfabētu.
Jāatzīmē, ka grieķi sevi par grieķiem nemaz nedēvēja. Tā viņus sāka saukt romieši tikai pēc vairākiem gadsimtiem. Būdami ienācēji no ziemeļiem, viņi paši sevi dēvēja par helēņiem, ar to pasvītrojot savu atšķirību no vietējām šo reģionu sākotnēji apdzīvojošām tautām.
Tieši helēņi bija arī tie, kas ieviesa vārdu barbari, apzīmējot tā visus tos, kas nerunāja viņu valodā vai kādā no helēņu dialektiem. Barbars bija jebkurš, kura runa bija helēņu ausīm nesaprotami barbariski trokšņi. Helēņu un barbaru atšķirība nebūt nebija tikai valodnieciskas kategorijas jautājums. Tam bija svarīga praktiska nozīme. Piemēram, helēņu karagūstekņi, ja tie karoja savā starpā, parasti netika padarīti par vergiem, kā tas notika ar barbariem.
Polisas
Neskatoties uz valodas, reliģijas un kultūras kopību, helēņi neizveidoja valsti līdzīgu tiem modeļiem, kādi pastāvēja līdz viņiem Tuvajos Austrumos. Helēņu sabiedrības politekonomiskā organizācija visai stipri atšķīrās no agrākās vēsturiskās prakses. Izšķirošā jaunās sabiedrības atšķirība bija tās iekšējā organizācijā, kuras pamatā bija polisa vai pilsētvalsts.Tai pat laikā polisa nebija pilsēta tās mūsdienu izpratnē – kā zināms pretstats laukiem vai provincei ar raksturīgo atšķirīgo nodarbošanās un dzīves veidu. Drīzāk tieši otrādi – polisa bija komūna, kas aptvēra vairāk vai mazāk kompaktu, autonomu apdzīvotu vietu (nomu vai ciematu) grupu ar savu iekšējo likumdošanas un izpildvaru. Tieši ciemati noteica, kas būs un kas nebūs polisas pilsonis, ciematu pārstāvji ievēlēja arī polisas vecāko un padomi, kuriem piederēja reālā vara polisā.
Daudzas polisas viena no otras stipri atšķīrās. Lielākajā no tām – Atēnās 5. gs. p.m.ē. bija ap 30-50 tūkstoši pilsoņu (pieauguši vīrieši). Turpretī vairumā polisu iedzīvotāju skaits bija ap 2 tūkstošiem. Polisa parasti bija nostiprināta pret ienaidnieku uzbrukumiem. Ja polisa bija neliela, to apjoza cietokšņa siena. Polisām attīstoties ap tām veidojās ciemati un apdzīvotas vietas, bet polisas centrs attīstījās kā pilsēta – administratīvs un kultūras centrs, saglabājot un nostiprinot arī savu aizsardzības nozīmi. Šinī ziņā polisai bija līdzīgs funkciju loks kā pilskalniem vēlākajā atlantiskajā Eiropā vai Baltijā, tikai Grieķijā šo pilskalnu sauca par akropoli, kas tulkojumā no sengrieķu valodas nozīmēja – “augšējā pilsēta”.
Tai pat laikā pastāvēja polisas, kur nebija nocietinātas centrālās daļas. Tāda bija, piemēram, Sparta, kas būtībā bija ciematu savienība noteiktā teritorijā. Agrīnās polisas koncentrējās, galvenokārt, centrālajā Grieķijā, Peloponesas austrumu daļā iepretī Mazāzijas krastam (Jonijai), kā arī salās (Lesbosa, Hiosa, Samosa). Šis ir reģions, kura ekonomiskā un politiskā aktivizēšanās sākās 8.-7. gadsimtā p.m.ē. un, kurš dominēja Grieķijā un lielā Vidusjūras piekrastes austrumu daļā turpmākos, apmēram 500 gadus. Tādēļ Seno Grieķiju, kā uzskata virkne vēsturnieku, varbūt būtu bijis pareizāk apzīmēt kā Egeju.
Senās Grieķijas attīstība
Jūras nozīme
Grieķijā, pateicoties efektīvākai dzelzs laikmeta tehnoloģijai, strauji pieauga iedzīvotāju skaits, kā rezultātā sāka trūkt pārtikas, jo lauksaimniecībai derīgas zemes bija samērā maz. Egejai bija raksturīgs vēl kāds nozīmīgs ierobežojums. Proti, kalnainais šī reģiona apvidus bija visai nepiemērots kontaktu uzturēšanai pa sauszemes ceļiem – ceļošana pa sauszemes ceļiem tolaik bija grūts pasākums. Neskatoties uz kalnu daudzumu, tie nebija sevišķi bagāti ar derīgiem izrakteņiem. Tā, Egejā alva, varš vai dzelzs bija deficīts.
Toties pavisam cita lieta bija jūra. Pārvietošanās un ceļošana pa jūru bija nesalīdzināmi vieglāka un ērtāka, nekā pa sauszemi. Tādēļ arī senās Grieķijas polisas bija izvietojušās samērā šaurā 50-70 kilometru platā joslā gar jūras piekrasti. Šī situācija stimulēja arī Grieķijas koloniju dibināšanas aktivitātes, galvenokārt dažādos Vidusjūras piekrastes reģionos. Šajos pasākumos Grieķija plaši izmantoja vēl Egejas civilizācijas periodā uzkrāto jūras braukšanas pieredzi un grieķu kuģi, kuru konstrukcija un takelāža arī jau bija pilnveidoti, un tagad tie vagoja arvien tālākas jūras. Grieķu kolonisti arvien biežāk devās visos iespējamos virzienos. Uz austrumiem viņi nokļuva līdz pat Melnās jūras austrumu piekrastei, nodibinot šajā reģionā virkni koloniju – praktiski gar visu Melnās jūras rietumu, ziemeļu un austrumu piekrasti. Rietumu virzienā viņi nodibināja vairākas kolonijas Sicīlijā un Itālijas pussalas dienvidos. Virzoties tālāk grieķu kuģotāji un tirgotāji nokļuva mūsdienu Francijas dienvidos, kur tāpat tika dibinātas kolonijas.
Ekspansija
Grieķu ekspansiju veicināja arī ģeogrāfijas apgūšana. Grieķu filozofs Anaksimandrs (611-546. g. p.m.ē.) izgatavoja pirmo ģeogrāfisko karti pasaulē. Tas kļuva iespējams pateicoties intensīvai kultūras un zinātnes attīstībai grieķu sabiedrībā dažu desmitu gadu laikā. Pirmajiem grieķu 7. gs. p.m.ē. filozofiem bija daudz jāstrādā lai panāktu augsto zinātnes attīstības līmeni, kāds bija sasniegts citās valstīs. Piemēram, astronomijā un astroloģijā šajā laikā daudz tālāk bija aizgājusi Babilonija, bet ģeometrijā un aritmētikā Ēģipte.
Kvalitatīvs pavērsiens Grieķijas attīstībā sākas 7.gs. p.m.ē. beigu posmā. Grieķijas kontinentālajā daļā un Egejas salās sākās jauns kolonizācijas vilnis. Tā iemesls bija pārapdzīvotība, kas bija izveidojusies grieķiskajās austrumu provincēs, it īpaši Mazāzijā, to straujās saimnieciskās attīstības rezultātā. Stiprs brīvu zemju trūkums izraisīja pakāpeniskas, bet būtiskas izmaiņas Grieķijas saimnieciskajā sistēmā. Nelielajās polisu platībās nevarēja vairs izdzīvot balstoties uz universālas lauksaimniecības, kas funkcionēja pēc maksimālas pašnodrošināšanās principa. Bija nepieciešama darba dalīšana polisu starpā, to specializācija. Piemēram, Atēnas izgatavoja un eksportēja lielu daudzumu keramisko izstrādājumu un eļļu, bet ieveda graudus, kurus tā vairs nespēja izaudzēt iekšējam patēriņam pietiekamā daudzumā. Arī Hiosa arvien lielākā apjomā ražoja vīnu un eļļu, bet savam patēriņam ieveda graudus. Savukārt par galvenajiem graudaugu kultūru ražotājiem un eksportētājiem kļuva Ēģipte un grieķu Melnās jūras piekrastes polisas. Pateicoties specializācijai un darba dalīšanai strauji attīstījās tirdzniecība. To atviegloja un veicināja līdiešu izgudrojums – nauda.
Tirdzniecības saites ar Vidusjūras reģioniem veicināja tirgotāju politekonomiskās lomas nostiprināšanos. Tā, līdz ar grieķu polisu attīstību Egejā, Vidusjūras rietumu daļā jau bija izvērsusies ap 800.g. p.m.ē. feniķiešu nodibinātā Kartāga. Starp abām civilizācijām veidojās intensīvas ekonomiskās attiecības. Savukārt Itālijā šajā pat laikā bija uzplaukusi etrusku civilizācija, kura līdz ar grieķu kolonijām veidojās kā ekonomiski aktīvs Vidusjūras subreģions.
Izmaiņas Grieķijas un citu Vidusjūras valstu saimnieciskajā struktūrā izraisīja arī būtiskas izmaiņas sabiedrībā un politikā. Līdz ar tirdzniecības paplašināšanos polisās strauji sāka attīstīties vidējais slānis – tirgotāji. Agrākie dižciltīgie zemes īpašnieki zaudēja varas monopolu polisās. Tiem arvien vairāk nācās dalīt varu ar šo jauno sabiedrības slāni. Tā tirgotāji pakāpeniski kļuva par faktiskajiem saimniekiem polisās, bet vēl izteiktāki daudzajās grieķu kolonijās. Lai gan viņiem nebija politisko tiesību, to faktiskā ietekme Grieķijas sabiedrībā palielinājās. Rezultātā tirgotāji, daļēji arī bagātākie amatnieki, kļuva par politisko faktoru un sāka arvien uzstājīgāk pieprasīt politiskās varas un tiesību pārdali. Lai panāktu savus mērķus šīs jaunizveidojušās sabiedrības grupas apvienojās ar zemniekiem, kuriem arī nebija nekādu tiesību un, kuri grima arvien dziļāk nabadzībā. Šī savdabīgā koalīcija uzsāka kopīgu cīņu pret veco aristokrātiju. Tā bija ilgstoša, bet tās rezultātā Grieķijā, tās sabiedrībā un kultūrā notika strauji pārveides procesi. Viena no spilgtākajām izmaiņām ir tirānu periods, kas sākās vairumā Grieķijas polisu un ar to saistītais labklājības pieaugums.
Tirānu periods
Tirānija Grieķijā nebūt nenozīmēja nežēlīgu, despotisku varu. Tā bija vienpersoniska vara, bet bez mantošanas tiesībām. Varas uzurpēšana parasti notika iekšējo cīņu rezultātā starp konkurējošām vietējo augstmaņu grupām. Lai sagrābto varu nostiprinātu un noturētu, bija nepieciešams iegūt plašu pilsētas vai polisas iedzīvotāju atbalstu. Tādēļ tirāni parasti sāka būvēt monumentālas celtnes, veikt plašus pilsētas labiekārtošanas darbus. Tādēļ, neskatoties uz tirānu periodu, Grieķijas pilsētas auga sevišķi strauji. Tā, 479-478. g. p.m.ē. Atēnām tika uzcelta jauna aizsargsiena, jo iepriekšējās iekšienē pilsētai jau kļuvis par šauru. Tas vēl vairāk nostiprināja pilsētu lomu antīkās pasaules attīstībā.
Neskatoties uz Grieķijas pilsētu valstu politisko separātismu, arī tirānu laikā grieķu kultūra kļuva arvien integrētāka. Piemēram, lai gan pastāvēja daudz dažādu dialektu, grieķiski runājošie varēja viegli sarunāties jebkurā pilsētā vai kolonijā. Arī grieķu reliģija bija universāla visā zemē. Visas grieķu pilsētas piedalījās Olimpiskajās spēlēs un dažādos festivālos.
Grieķu demokrātija
Straujais ekonomiskais un sociālais progress Atēnās un citās grieķu polisās drīz vien sasniedza savu augstāko robežu, jo ierobežotās zemes platības pamazām koncentrējās neliela skaita īpašnieku rokās. Tie, kļuvuši par sava veida monopolistiem, zemi par arvien augstāku cenu iznomāja tās reālajiem apstrādātājiem – zemniekiem. Ja pēdējie nevarēja samaksāt zemes renti, zemes īpašnieki tos, līdz ar pārējiem ģimenes locekļiem varēja pārdot verdzībā. No kādreizējās pārticības laukos 7. gadsimta p.m.ē. beigās vairs nebija palicis ne vēsts, to bija nomainījusi nabadzība un zemniecība bija uzkrājusi milzīgu parādu slogu. Nabadzīgākie slāņi jau atklāti sāka gatavoties revolūcijai, lai panāktu bagātības pārdalīšanu sev par labu. Savukārt arī bagātie zemes īpašnieki, nespējot vairs nodrošināt ienākumus, kādus tie uzskatīja par pienācīgiem, bija saniknoti un noskaņoti ļoti kategoriski. Tie gatavojās nopietni, visiem iespējamiem līdzekļiem aizsargāt savas intereses, tai skaitā ar ieročiem, kā arī ieviešot daudz stingrāku likumdošanu. Atika un senā grieķu civilizācija kopumā bija nonākusi ekonomiskās un politiskās katastrofas priekšā. Tā droši vien arī būtu notikusi, ja vien nebūtu parādījies cilvēks, kurš kļuva par vienu no civilizācijas vēstures lielākajām leģendām. Tas bija Solons. Šis, ar gudrību un asu prātu apveltītais, kādas aristokrātiskas ģimenes pēctecis, drīz kļuva par daudzu likumu autoru un grieķu sabiedrības demokrātisko reformu iniciatoru. Solona reformas daļēji novērsa politisko krīzi, taču pilnībā neatrisināja briestošās grieķu sabiedrības politekonomiskās problēmas.
Briedums
Ap 500.g. p.m.ē. Grieķijas ekspansija Vidusjūras reģionā bija sasniegusi tādas robežas, ka konflikti ar citām civilizācijām bija kļuvuši neizbēgami. Rietumos grieķi bija izveidojuši spēcīgas polisas Sicīlijā un Itālijas dienvidu daļā. Arī Korsikā un Francijas dienvidos (Masīlijā – vēlākajā Marseļā) atradās vairākas lielas grieķu apmetnes. Pat centrālajā Itālijā starp etruskiem un latīņiem bija izvietojušās atsevišķas grieķu kolonijas.
Taču pirmais lielākais karš grieķiem sākās līdz ar persiešu iebrukumu Līdijā. Patiesībā runa ir par veselu periodu Senajā Grieķijā – Persiešu kariem. Šo karu rezultātā grieķu armija un flote guva leģendāras uzvaras pār persiešu spēkiem.
Pēc uzvaras pār Persiju Atēnas kļuva par galveno Grieķijas valsti, bet Sparta savu kādreizējo augsto prestižu pakāpeniski zaudēja. Arī gandrīz viss atlikušais 5. gs. p.m.ē. pagāja kā Atēnu zelta laikmets. Atēnas kļuva par skaistāko pilsētu pasaulē. Tika uzceltas slavenākās ēkas – Partenons, Akropole u.c., savu augstāko attīstības pakāpi sasniedza zinātne un māksla. Turpināja attīstīties arī demokrātijas tradīcijas, pilnveidojās likumdošana. Senās Grieķijas kultūra, it īpaši Atēnu zelta laikmetā, joprojām ir apbrīnas objekts. Diemžēl biežāk tiek izcelti šīs civilizācijas sasniegumi, pārmērīgi to idealizējot, daudz retāk tiek runāts par tās ēnas pusēm. Bet to bija pietiekami, lai senā grieķu civilizācija kādreiz izbeigtu savu pastāvēšanu.
Krīze un sabrukums
Grieķu savstarpējie kari
Viens no Senās Grieķijas krīzes iemesliem bija savstarpējie grieķu kari, kuri pēc Persijas sakāves strauji izvērsās pašu grieķu starpā. Tā, Peloponesas līga, kas pastāvēja jau kopš 550. g. p.m.ē., tātad vēl pirms Persiešu kariem un, kas bija apvienojusies ap Spartu, nekad nebija samierinājusies ar Atēnu prioritāti. Arī pašas Atēnas lielā mērā provocēja citu Grieķijas pilsētu neapmierinātību ar to, ka savu kādreizējo diplomātiju, kas palīdzēja grūtā brīdī brīvprātīgā ceļā apvienot grieķu spēkus, tā sāka aizvietot ar savas gribas uzspiešanu. Peloponesas līga arvien biežāk sāka izrādīt pretestību Atēnu politikai, līdz abas konfederācijas nonāca līdz atklātam konfliktam – Peloponesas karam – kas sākās 431.g. p.m.ē. un turpinājās līdz 404. g. p.m.ē., tātad 27 gadus.
Karš vislielākos cilvēku un materiālos zaudējumus nesa tieši Atikai. Galveno uzmanību Atēnas līdz šim bija pievērsušas aizsardzībai pret iespējamiem uzbrukumiem no jūras. Tādēļ tika veidota un augstā kaujas gatavībā uzturēta spēcīga jūras flote. Savukārt sauszemes spēku militārais potenciāls bija daudz vājāks. Tas konkrētajā situācijā deva lielākas stratēģiskās priekšrocības Spartai, kuras tās arī izmantoja, sākot uzbrukumus Atēnām un citām Atikas pilsētām. Tām nācās apkārtējos iedzīvotājus ar visām ģimenēm un iedzīvi paslēpt aiz pilsētu sienām. Veselai paaudzei nācās dzīvot pastāvīga aplenkuma apstākļos, saspiestībā, trūkumā un badā. To veselību un morāli arvien vairāk grāva slimības.
Leģendārais Atēnu valdnieks Perikls, kura laikā Atēnu demokrātiskās tradīcijas un kultūras attīstība sasniedza visaugstāko līmeni, mira divus gadus pēc Peloponesas kara sākšanās (429.g. p.m.ē.). Līdzvērtīga aizvietotāja nebija un Atēnās sāka valdīt demagogu oligarhijas, kas valsti veda no vienas neveiksmes otrā.
Šajos apstākļos zinātne un kultūras dzīve tika pamesta novārtā, sabiedrības morāles problēmas (prostitūcija, homoseksuālisms, u.c.), kuras bija acīmredzamas vēl pirms kara, karam ieilgstot, veda pie vispārēja morāla pagrimuma, grieķu civilizācijas gars sāka strauji zaudēt savu spožumu.
Šis karš beidzās ar Spartas uzvaru un Atikas izpostīšanu. Rezultātā dominējošā vara Grieķijā pārgāja no Atēnām uz Spartu. Arī Dēlas savienība, neskatoties uz tās nopelniem karos pret persiešiem, tika likvidēta. Sparta visā Grieķijas teritorijā un kolonijās ieviesa tirānijas režīmu, kas izrādījās daudz nežēlīgāks, nekā to pēdējā laikā bija pasākusi praktizēt Atēnu valdība. Piemēram, t.s. trīsdesmitvīru tirānijas laikā, kas pastāvēja tikai astoņus mēnešus, tikai Atēnās bez tiesas sprieduma tiek nogalināts ap 1500 tās pilsoņu, bet ap 5000 demokrātu tika izsūtīti. Jebkāda sanāksmju un publisku runu brīvība tika aizliegta. Daudzu bagātu tirgotāju un zemes īpašnieku īpašumi un manta tika konfiscēti. Tempļi tika izlaupīti. Tādēļ grieķu pilsētās sākas regulāras sacelšanās pret tirānijas varu.
Sabiedrības degradācija
Atēnās demokrātija gan tika atjaunota. Tomēr tas neveda pie stabilizācijas un atveseļošanās. Pēc kara un tirānijas plosīšanās Atēnas bija zaudējušas lielāko daļu izglītotāko pilsoņu. Tūlīt sāka izpausties tā vēstures īstenība, ka, kā uzskata daudzi vēstrnieki un filozofi, demokrātija ir progresīva iekārta tikai pietiekami civilizētā, izglītotā sabiedrībā un otrādi – šāda sabiedrība parasti dabīgā ceļā veicina demokrātijas nostiprināšanos. Maz izglītota sabiedrība ar zemu kultūras līmeni demokrātijas apstākļos viegli pārvēršas par nekontrolējamu anarhiju, tajā varu viegli sagrābj avantūristi, populisti un demagogi. Tā tas tiešām notika arī Atēnās. Piemēram, publiska tiesa, 500 cilvēku sastāvā, starp kuriem tikai nedaudziem bija laba izglītība, 399. g. p.m.ē. atzina filozofu Sokrātu par vainīgu bezdievībā, jaunatnes morāles bojāšanā utt., un piesprieda viņam nāves sodu. Šāds tiesas spriedums gan tika pieņemts ar nelielu balsu vairākumu, kas, saskaņā ar Atēnās pastāvošo tiesu praksi, deva iespēju Sokrātam pašam piedāvāt alternatīvu sodu. Katrā ziņā viņam uz visiem laikiem būtu jāpārtrauc publiski nodarboties ar filozofiju un lasīt lekcijas.
Sokrāts noraidīja viņam izvirzītos apvainojumus un atteicās pārtraukt savu filozofa darbību. Kā alternatīvu sodu viņš piedāvāja samaksāt trīsdesmit minu (ap 3000 latu) lielu naudas sodu. Šāds priekšlikums saniknoja tiesu un tā atkārtoti piesprieda Sokrātam nāves sodu, šoreiz jau ar lielu balsu pārsvaru.
Sokrāta nāve simboliski iezīmēja Grieķijas zelta laikmeta beigas. Tās tālākā vēsture kļuva arvien nožēlojamāka. Grieķu sabiedrība turpināja arvien vairāk degradēt. Liela sabiedrības daļa pārstāja ticēt jebkādu Dievu esamībai, plauka prostitūcija un seksuālā visatļautība. Toties ģimenes prestižs arvien vairāk kritās. Arvien biežāk grieķi priekšroku deva civillaulībai, izvairoties uzņemties oficiālu atbildību par ģimeni un pēcnācējiem. Arvien zemāka kļuva arī politiskā morāle. Korupcija kā sērga bija pārņēmusi visus valsts pārvaldes līmeņus. Persija dāsni dalīja kukuļus dažādu grieķu pilsētu politiķiem, lai tie provocētu karu vienam pret otru. Kādreiz slavas apmirdzētie grieķu karotāji masveidā pārdevās citu valstu ģenerāļiem vai pat barbaru ordu vadoņiem. Kad Maķedonijas Aleksandrs kaujas laukos vēlāk sastapās ar persiešu armijām, viņš ar izbrīnu konstatēja, ka tās burtiski mudž no grieķu algotņiem.
Lieta aizgāja pat tik tālu, ka atsevišķas Grieķijas pilsētas sāka meklēt palīdzību karā viena pret otru pie kādreizējā kopējā ienaidnieka – Persijas. Pat Sparta, nespējot tikt galā ar dumpīgajām pilsētām, slēdza līgumu ar Persiju par savienību. Tālākajā laika gaitā Grieķijā iestājās arvien lielāks haoss – grieķu pilsētas apvienojās savienībās un līgās lai cīnītos pret citām pilsētu savienībām. Šīs līgas drīz vien izjuka, bet citas radās no jauna, jau citos sastāvos. Lielākie savstarpēji konkurējošie spēki Grieķijā šajā laikā bija Atēnas, Sparta un Tēbas, bet neviens no šiem spēkiem tā arī nespēja iegūt izšķirošu pārsvaru pār pārējiem. Tā grieķu civilizācija dažos gadu desmitos pazaudēja gandrīz visu, ko tā ar tādām pūlēm bija attīstījusi un uzkrājusi vairākos gadsimtos. Pazaudēts bija galvenais – nācijas, tautas un valsts ideja, nākotnes vīzija, attīstības mērķi.
Dzīvotspējīgākā tomēr izrādījās grieķu filozofija. Arī pēc Sokrāta nāves un citu ievērojamu filozofu padzīšanas no Atēnām, tajās vēl saglabājās filozofiskās domas uguntiņas, kas spīdēja vēl vairākus gadu desmitus, turklāt pietiekami spoži, lai atstātu Eiropas kultūrā pēdas, kas bija manāmas vairāku nākamo gadsimtu laikā. Arī glezniecība, skulptūra, arhitektūra, dzeja un rakstniecība vēl ilgi turpināja grieķu kultūras tradīcijas, kas ļāva saglabāt tai mūžam paliekošu vietu Eiropas kultūrā.
Grieķija Romas impērijas valgos
Pēc Aleksandra Lielā nāves 323.g. p.m.ē. Romas impērija pakāpeniski,bet laikā no 215.g. p.m.ē. līdz 168.g. pm.ē. jau pilnībā pakļāva Maķedonijas reģionu, bet 148.g. p.m.ē. tā tika pārveidota par vienu no Romas provincēm. Tāds pats liktenis piemeklēja Āhenas līgu un drīz vien visu pārējo Grieķiju.
Kā vienu no savām provincēm Roma pārvaldīja Grieķiju turpmākos 60 gadus. Tomēr Romai neizdevās Grieķiju pilnībā integrēt impērijas politekonomiskajā sistēmā. Par to liecina virkne notikumu. Piemēram, 88.g. p.m.ē. Pontas valdnieks Mitridats VI uzsāka kampaņu pret Romas impēriju ar mērķi atņemt tai tās kontrolētās austrumu teritorijas. Daudzas grieķu pilsētas tūlīt sacēlās pret Romas kundzību, atbalstot šo Āzijas monarhu, jo tas bija apsolījis atjaunot Grieķijas neatkarību.
Romas leģioni tomēr sakāva Mitridata spēkus, padzina tos no Grieķijas un apspieda grieķu pilsētu sacelšanos. Kā sodu par šo sacelšanos romieši nežēlīgi sodīja Grieķijas pilsētas, daudzas no tām izpostot, tai skaitā Atēnas un Tēbas. Kādreiz plaukstošais Grieķijas centrālais reģions tika pārvērsts krāsmatās. Rezultātā sākās visas valsts ekonomiskā deintegrācija. Lai gan Atēnas vēl saglabāja savu zinātnes un filozofijas centra lomu, bet savu saimniecisko nozīmi tā bija pazaudējusi pilnībā. Ja neskaita īsu Grieķijas renesanses periodu pirmajos mūsu ēras gadsimtos Romas imperatora Adriāna laikos, Grieķija arvien vairāk noslīdēja līdz atpalikušas Eiropas provinces stāvoklim. Mūsu ēras 3. gadsimta vidū Grieķiju atkal nopostīja tur iebrukušie gotu karapulki. Pēc Romas impērijas sadalīšanās Rietumu un Austrumu (Bizantija) daļās, Grieķijas un Āhenas provinces nonāca Bizantijas sastāvā. Šajā laikā šeit ieplūda imigrantu pūļi no Vidējiem Austrumiem, bet 6.-8. gadsimta laikā Balkānu pussalā, it sevišķi Ilirijā un Trāķijā no ziemeļiem ienāca liels skaits slāvu cilšu. Šejienes vēsturiskā helēņu kultūra, kura vienmēr bijusi cieši piesaistīta Tuvo un Vidējo Austrumu senajām civilizācijām, daļēji pārslāvojās, daļēji atkal nonāca Vidējo Austrumu ietekmē. Taču pēdējie, pēc Bizantijas krišanas seljuku turku rokās, arī jau bija pazaudējuši savu īpatnējo, izsmalcināto senā Orienta kultūru.
Ārējo faktoru loma Grieķijas attīstībā
Viena no lielākajām Grieķijas priekšrocībām vienlaicīgi bija arī tās trūkums. Grieķija nekad nav pastāvējusi kā unitāra, vienota valsts. Pat izšķirīgos vēstures brīžos Grieķija funkcionēja kā atsevišķu, patstāvīgu polisu savienība. Grieķu polisas un kolonijas bija izkaisītas pa izstieptu, samērā šauru Vidusjūras piekrastes joslu un daudzām salām. Tas bija ļoti izdevīgi no tirdzniecības viedokļa un Grieķijā tā bija labi attīstīta nozare. Tomēr nevar Grieķiju viennozīmīgi uzskatīt par tirgotāju un jūrasbraucēju nāciju. Grieķu apmetņu, vēlāk polisu saimnieciskais pamats vienmēr bijusi lauksaimniecība. Taču šīs nozares pilnvērtīgai attīstībai derīgas zemes bija ļoti maz. Tikai labas, apstrādāšanai derīgas zemes akūts trūkums spieda grieķus doties jūrā, meklēt jaunas zemes un dibināt tur savas kolonijas. To veicināja arī krasās ražas svārstības dažādos gados. Sausos gados ražas bija niecīgas un tās nepietika. Labvēlīgos gados, kad pietiekošā daudzumā bija gan saules, gan mitruma, izdevās bagātas ražas un veidojās lieli pārpalikumi. Pirmajā gadījumā grieķiem bija nepieciešams papildināt nepietiekošo pārtikas nodrošinājumu ar importu, otrajā, izdevīgi bija pārpalikumus eksportēt.
No drošības faktora viedokļa Grieķijas stāvoklis bija vēl sarežģītāks. Militārā ziņā grūti iedomāties vēl neizdevīgāku un grūtāk aizsargājamu teritorijas konfigurāciju ar izstieptām komunikācijām, kāda bija Grieķijā. Tas neļāva ne izveidot efektīvu aizsardzības sistēmu pret ārējiem ienaidniekiem, ne arī sagatavot pietiekami lielu armiju iebrukumam ienaidnieka teritorijā. Acīmredzot tieši šis apstāklis spieda grieķus meklēt šīs problēmas risinājumu inovatīvā veidā – radot hoplitu vienības, bet vēlāk falangas. Tā, grieķu armijas guva uzvaru Persiešu karos tikai pateicoties progresīvākai armijas organizācijai, kvalitatīvākam bruņojam, kā arī labākai stratēģijai un taktikai, kas izrādījās daudz svarīgāks faktors par karotāju skaitu. Iespējams, ka taisnība šinī ziņā Hērodotam, ka jaunā Eiropa tieši ar labāku militāro stratēģiju viennozīmīgi parādīja savu pārākumu pār Āziju.
Šo priekšrocību Grieķijai vairs nebija tās cīņā par varu un ietekmi Vidusjūrā ar Romu. Jau pašā Romas impērijas sākuma posmā vairs nebija būtisku atšķirību romiešu un grieķu militāro spēku sagatavotībā, ieroču kvalitātē, stratēģijas un taktikas mākslā. Toties būtiska bija kļuvusi starpība armijas skaitliskajā sastāvā. Ja grieķi, kā atzīmē virkne vēsturnieku (Norman Dawis u.c.), praktiski nekad pa savām izkaisītajām polisām nebija varējuši savākt karotāju skaitu lielāku par 40-50 tūkstošiem, tad romieši varēja nostādīt pretī līdz pusmiljonam vīru lielu karaspēku, ko nebija nemaz tik grūti izdarīt, ņemot vērā jau toreiz blīvi apdzīvotās Itālijas pussalas iespējas.
Tieši grieķu uzkrātās zināšanas dažādās jomās, neskaitāmās inovācijas kuģu būvē, militārajā jomā, viņu iedibinātie likumdošanas un demokrātijas principi, difūzijas ceļā tika pārņemti un attīstīti tālākā Eiropas civilizācijas veidošanās procesā.
Romas impērija
Romas impērija bija Senās Romas periods, kas aizsākās pēc Romas republikas sabrukšanas 1. gs. p.m.ē. otrajā pusē, līdz ar Oktaviāna (Augusta) (63. g. p.m.ē. — 14. g.) valdīšanas sākumu. Ko uzskatīt par Romas impērijas beigām, domas vēsturnieku vidū dalās. Vieni uzskata, ka Romas impērija pastāvēja līdz Rietumromas sabrukumam 476. gadā. Savukārt citi autori par beigām traktē Austrumromas, jeb Bizantijas impērijas beigas — 1453. gadā, kad tās galvaspilsētu Konstantinopoli (mūsdienu Stambula) ieņēma Osmaņu impērijas karaspēks. Izplatītāks tomēr ir pirmais viedoklis, jo vairums vēsturnieku ne bez pamata uzskata, ka Bizantija no kultūrvēsturiskā viedokļa būtiski atšķiras no Rietumromas, kura līdz ar Seno Grieķiju ir vēlākās latīniskās Eiropas civilizācijas tiešs kultūras, tradīciju, dzīvesveida, mentalitātes un citu galveno raksturiezīmju avots un pamats.
Impērijas uzplaukums
Pēc Augusta iecelšanas par imperatoru, bet Romas pārtapšanu no republikas par impēriju, iesākās ilgstošs tās uzplaukuma un labklājības laiks. Agrāk iekarotās teritorijas tika nostiprinātas ar efektīvu pārvaldi un precīzi iezīmētām robežām. Austrumu teritorijas, kuras karu laikā bija jau gandrīz nošķirtas no Romas, tika atkal pievienotas. Augusta laikā Roma centās mierīgā ceļā uzlabot attiecības arī ar tās pierobežā dzīvojošām kaimiņu tautām. Lai uzlabotu zemju pārvaldi, tās tika sadalītas sīkākās administratīvās vienībās. Piemēram, Gallija, kuru bija iekarojis vēl Cēzars, tika sadalīta četrās provincēs, bet Spānija — trijās. Tika atjaunota kontrole arī pār Ēģipti.
Pēc Augusta nāves Romas impērija, tās pastāvēšanas 1. gadsimta otrajā pusē, arvien vairāk kļuva integrēta, kosmopolītiska sistēma. It īpaši tas iezīmējās ar Spānijā dzimušā Trajāna (valdīja 98.-117. g.) kļūšanu par Romas imperatoru. Pirmo reizi Romas vēsturē par tās valdnieku bija kļuvis provinciālis. Lai gan arī turpmāk Itālijas pussala un Roma saglabāja savu noteicošo nozīmi visās impērijas saimnieciskajās, politiskajās un kultūras sfērās, impērija tomēr nebija mehānisks pakļauto teritoriju kopums. Tām bija arī kopīgas intereses, izveidojās vienota Romas kultūra, izkristalizējās līdzīgas dzīves stila pazīmes, lai gan arī saglabājās daudz acīmredzamu etnisko atšķirību un reģionālo īpatnību.
Briedums
Trajāna laikā Romas impērija sasniedza savus maksimālos teritoriālos izmērus. Trajāna leģioni sasniedza zīmīgu robežu — Persijas līci, iekļaujot impērijas sastāvā divas jaunas provinces: Mezopotāmiju un Asīriju.
Okupēta bija arī visa Ibērijas pussala, Gallija aptvēra mūsdienu Francijas teritoriju un pletās līdz pat Reinai (Akvitānija, Lugdunēnzija, Beļģija). Romas province bija arī Grieķija, kā arī Balkāni (Moēzija, Trāķija un Dācija). Impērijas sastāvdaļa bija arī faktiski visa Ziemeļāfrikas piekraste.
Ne vienmēr Romas ekspansijas pamatā bija neapturamas kaimiņzemju iekarošanas ambīcijas. Tā, gallu zemju iekarošanu 2. gadsimtā p.m.ē. noteica divi galvenie faktori. Pirmkārt, Romai bija nepieciešamas drošas sauszemes komunikācijas ar tās jaunajām Spānijas provincēm. Otrkārt, pie Romas pēc palīdzības griezās senais tās sabiedrotais – grieķu Masālija, kuru nepārtraukti tiranizēja gallu cilts salūvi. Iespējams, ka Romas varas elite pat neparedzēja, ka tās iejaukšanās konfliktā Gallijā radīs nepieredzētu ķēdes reakciju ar dramatiskām sekām. Jau pašā romiešu iesaistīšanās konfliktā sākumā, viņi nonāca sarežģītā situācijā. Dažādas ķeltu ciltis Gallijā gandrīz nepārtraukti karoja viena ar otru. Romiešiem ierodoties, tās sašķēlās divos naidīgos blokos – vieni uzskatīja Romu par savu sabiedroto (aedui), citi par saviem niknākajiem ienaidniekiem (arverni). Gallu iekšējās nesaskaņas bija viens no galvenajiem faktoriem, kas ļāva romiešiem samērā īsā laikā pakļaut visu Galliju un pārvērst to par savu provinci.
Pēc Gallijas pakļaušanas situācija tur 2. gadsimta p.m.ē. laikā stabilizējās, starp Gallijas zemēm sākās aktīva tirdzniecība un jaunajā Romas provincē sākās straujš saimnieciskais uzplaukums. Arī Trajāns iekaroja un kā provinci iekļāva impērijas sastāvā Dāciju ar mērķi nodrošināt kontroli pār Donavu, kā drošāku dabīgo šķērsli pret barbaru iebrukumiem. Savukārt, lai attīstītu tirdzniecību ar Indiju un, tālāk uz austrumiem ar Ķīnu, viņš pakļāva Partiju (teritorijas mūsdienu Irānā un Afganistānā), kā arī Armēniju, Asīriju un Mezopotāmiju.
Pāreja aizsardzībā un atkāpšanās
Atkāpšanās sākums
Tomēr, proporcionāli Romas impērijas teritoriju platībai pieaugot, kritās tās spēja nodrošināt pietiekamu to aizsardzību. Tā, tai pašā Gallijā 2. gadsimta p.m.ē. beigās tur iebruka ģermāņu ciltis kumbri un teitoņi – tas bija pirmais nopietnākais Eiropas ziemeļos pieaugošās varas pieteikums uz savām teritoriālajām ambīcijām.
Arī agrāk iekarotās zemes, neskatoties uz relatīvi “inteliģento” Romas okupāciju, nereti turpināja izrādīt sīvu pretestību. Piemēram, iekarotās Tuvo Austrumu zemes dumpojās regulāri. Tā, 66. g. sākās ebreju sacelšanās Palestīnā, kas pārauga asiņainā, 4 gadus ilgā karā pret romiešu okupāciju. Romiešu ģenerālim Titam, vēlākajam Romas imperatoram, 70. g. nācās ieņemt un izpostīt Jeruzālemi, kā arī izsūtīt lielu ebreju daļu no viņu dzimtās zemes.
Līdzīgas situācijas veidojās arī citās Romas provincēs. Tādēļ drīz vien Roma bija spiesta no vairākām provincēm atteikties. Jau nākošais Romas imperators Adriāns (valdīja 117.-138.g.) bija daudz vairāk norūpējies par esošā saglabāšanu, nekā jaunu teritoriju iegūšanu. Pēdējās iekarotās provinces – Mezopotāmija un Asīrija – šajā shēmā vairs neiekļāvās un romieši tās atstāja tāpat kā Armēniju un Irāku. Adriāns arī noteica galīgās Romas impērijas robežas Britānijā, 122. g. pavēlot uzcelt 117 km garo Adriāna sienu, kuras daļas saglabājušās vēl līdz mūsdienām, bet Rietumeiropā robežas tika noteiktas pa Reinas un Donavas upēm.
Provinces un robežas
Liela uzmanība Adriāna valdīšanas laikā tika pievērsta arī impērijas provinču nostiprināšanai. Provinces pilsētas lielā mērā par impērijas kopējiem līdzekļiem tika sakārtotas, izbūvēta infrastruktūra, celtas skolas, teātri, labiekārtotas ielas. Šāda Adriāna politika balstījās uz vienkāršu loģiku – impērijas ekonomiskais pamats ir provinces. No tām nāk lielākā ieņēmumu daļa valsts kasē. Tādēļ jārūpējas, lai provinces būtu patīkama vieta tās iedzīvotājiem ar labiem ceļiem, tīrām, sakoptām pilsētām, aktīvu sabiedrisko un kultūras dzīvi tajās. Jāatzīmē, ka šī politika tiešām nesa pozitīvus rezultātus – Adriāna laikā Romas impērijā valdīja miers, stabilitāte un plaukstoša ekonomika, kā nekad pirms un pēc viņa.
Adriāna impērijas nostiprināšanas politiku konsekventi turpināja arī viņa gallu izcelsmes pēctecis Antonijs Pijs (valdīja 161.-180. g.), izvietojot gar visu impērijas robežu spēcīgus garnizonus. Arī viņa laikā Romas impērija bija plaukstoša, stabila zeme ar taisnīgiem likumiem un lielu iedzīvotāju personīgo brīvību.
Neskatoties uz šo pēdējo imperatoru pūliņiem nostiprināt robežas, barbari, it īpaši ģermāņi no Eiropas ziemeļiem, arvien biežāk un arvien lielākā skaitā iebruka Romas impērijas teritorijās. Vairums šo iebrukumu tika veikti laupīšanas nolūkā. Bet arvien biežāk spiedienu uz Romas robežām izdarīja dažādas klejotāju tautas, kas meklēja teritorijas lai ierīkotu pastāvīgas apmešanās vietas un uzsāktu zemes apstrādi. To veicināja virkne faktoru – gan tehniskais progress, gan šo tautu kultūras attīstības process, gan kopējais iedzīvotāju skaita pieaugums visā Eiropā.
Vieni no pirmajiem, kas aizsāka garo iebrukumu sēriju Romas impērijas teritorijā līdz pat tās sabrukumam, bija spēcīga ģermāņu cilts markomani. Viņi pārrāva romiešu Donavas aizsardzības līniju, izpostīja vairākas romiešu Donavas provinces un iebruka Apūlijā Ziemeļitālijā. Pēc smagām, ilgstošām kaujām romiešiem izdevās markomanus atspiest atpakaļ aiz robežām. Tomēr tas vēl bija tikai sākums barbaru iebrukumiem Romas impērijā.
Impērijas iekšējās atšķirības
Romas impēriju arvien vairāk tricināja ne tikai barbaru iebrukumi, bet arī pretrunīgi iekšējie procesi. Kā tas nereti notiek sabiedrības attīstībā, līdz ar integrācijas procesiem padziļinās arī diferenciācija. Arī Romas impērijā arvien jūtamāka kļuva divu atšķirīgu kultūru attīstība, kas arvien vairāk viena no otras attālinājās līdz impērija sašķēlās divās daļās – Rietumromā un Austrumromā (Bizantijā). Šīs kultūras atšķirības kļuva izšķirošas Romas austrumu provincēm, kas bija izvietotas Grieķijā, Āzijā un Āfrikā, pieņemot grieķu valodu kā galveno valodu. Tai pat laikā rietumu provincēs Britānijā, Gallijā, Spānijā, kā arī Reinas un Donavas provincēs, nemaz nerunājot par Itāliju, nedalīti valdīja latīņu valoda.
Sākotnēji Romas politiskā elite Austrumromas veidošanās procesam nepievērsa īpašu uzmanību, jo kopš impērijas pirmsākuma pakļautās tautas bez īpašas uzspiešanas pašas drīz vien sāka sevi vismaz daļēji uzskatīt par romiešiem, lai gan turpināja saglabāt savu nacionālo un etnisko identitāti. Turklāt Romas imperators Karakalla (īstajā vārdā Marcus Aurelius Antoninus (188-217)) atcēla jebkādu politisko vai sociālo atšķirību starp brīvībā dzimušajiem romiešiem un provinciāļiem. Līdz ar to galīgi nostiprinājās romiešu sabiedrības kopējās tradīcijas un identitāte (Romanitas).
Iekarotajās provincēs romieši izvietoja karaspēka daļas un izveidoja vietējo administrāciju, kuras augstākās amatpersonas parasti bija romieši. Šīs provinces tika iekļautas vispārējā impērijas ekonomiskajā, administratīvajā un izglītības sistēmā. Rezultātā, provincēs veidojās romiešu militārā un civilā diaspora, kas bija dominējošā provinciālās sabiedrības sastāvdaļa – paraugs un atdarināšanas objekts vietējiem provinču iedzīvotājiem. Turklāt, katrā provincē romieši uzsāka plašu celtniecības programmu organizējot ne tikai nocietinājumu, cietokšņu un fortu būvniecību, bet arī attīstot ceļu tīklu, būvējot pilsētas un tās labiekārtojot. Tādēļ, lai gan Romas galvenā saimniecības nozare bija lauksaimniecība, par impērijas pamatu arvien vairāk kļuva pilsētas. Tās auga provincēs kā sēnes pēc lietus, rezultātā radikāli mainot vēl nesen mežonīgo barbaru dzīves veidu. Pilsētu attīstība stimulēja strauju darba dalīšanas padziļināšanos, veidojās reģionālā specializācija. Pilsētās uzplauka amatniecība, kas ātri apguva Romas tehnoloģiju, izgatavoja kā ieročus, tā arī darbarīkus, tādējādi veicinot arī darba produktivitātes paaugstināšanos un provinču ekonomisko attīstību.
Katras iekarošanas stratēģijas pamats ir armija. Bez pietiekama militārā potenciāla nav iespējams nosargāt savu valsti, nemaz nerunājot par iekarojumiem. Tomēr romiešu armija bija daudz kas vairāk, nekā vienkāršs militārs spēks, kura uzdevums ir iznīcināt pretinieku. Romiešu militāro stratēģiju grūti atdalīt no politikas. Iekarojot kārtējo provinci, romieši tūlīt sāka iesaukt armijā vietējos iedzīvotājus. Rezultātā jau 1. gadsimta beigās Romas armijā itāļi bija mazākumā. Tikai elites militārās vienības, atsevišķi leģioni, vēl tika komplektēti no Romas pilsoņiem.
Barbaru kalpošanai romiešu armijā bija visai būtisks stimuls – pēc demobilizācijas viņiem tika piešķirtas tiesības iegūt Romas pavalstniecību. Romieši iekarotajās teritorijās, it īpaši robežu tuvumā, būvēja tipveida pilsētas, kur varēja izvietoties no armijas demobilizētie kareivji. Romieši jau no paša būvniecības sākuma centās izveidot šīs pilsētas pievilcīgas dzīvošanai, ceļot glītas sabiedriskās ēkas – teātrus, bazilikas, pirtis, bibliotēkas. Šādu pilsētu tuvumā tiecās izvietoties arī apkārtējie iedzīvotāji, veicinot straujāku to attīstību.
Uzplaukstot pilsētām, padziļinoties darba dalīšanai, pārveidojās arī lauksaimniecība. Tā kļuva daudz intensīvāka. Šīs nozares attīstību veicināja gan augošo pilsētu, kā arī fortos izvietoto armijas daļu pieprasījums, tā arī efektīvāka tehnika un tehnoloģija, ko no savas puses laukiem piedāvāja pilsētas. Bez zemes apstrādes tehnikas laukos vairumā parādījās arī trauki, dažādi saimniecības priekšmeti, kas atviegloja mājsaimniecību. Sevišķu pārticību Romas provinces sasniedza impērijas pastāvēšanas pirmajos divos gadsimtos.
Romas austrumu provincēs situācija bija pilnīgi citāda. Pirms romiešu atnākšanas šajā reģionā daudzas varenas valstis cita citu nomainot bija uzplaukušas un norietējušas. Tomēr tās bija saglabājušas to civilizāciju struktūras elementus, tradīcijas un kultūras sasniegumus, kas šeit bija veidojušās daudzu gadsimtu laikā vēl pirms romiešiem. Austrumu sabiedrības, atšķirībā no ķeltiem vai galliem, kas romiešiem atnākot dzīvoja galvenokārt ciematos, bija senu pilsētu sabiedrības. Austrumu reģionos infrastruktūra bija samērā labi attīstīta jau sen. Teritoriju un pilsētu administrēšanā, dažādu sabiedrisko darbu organizēšanā, nodokļu ievākšanā u.c. šeit nereti bija pat lielāka pieredze nekā romiešiem. Tādēļ, no vienas puses, romiešiem bija samērā viegli pārvaldīt austrumu provinces.
Tomēr, no otras puses var teikt, ka romieši no vēstures viedokļa šeit ieradās stipri par vēlu. Šīs sabiedrības, kuru saknes aizsākās senajās civilizācijās, bija izveidojusies un nostiprinājusies sava kultūras identitāte un dzīves veids, nevarēja romanizēt tāpat kā barbarus. Būtībā romiešiem šīm sabiedrībām pat nebija īsti ko piedāvāt, jo romiešu pārņemtie grieķu kultūras sasniegumi Tuvajos un Vidējos Austrumos bija pārņemti vēl krietni agrāk. Savukārt pašu romiešu sasniegumi lielā mērā bija patapinātās grieķu zinātnes, mākslas un tehnoloģijas pilnveidojumi, kur gan bija daudz kas derīgs, bet maz kas principiāli jauns. Citiem vārdiem, galvenais ko paveica romieši austrumu provincēs bija miera un kārtības ieviešana, ļaujot funkcionēt vairumam jau agrāk izveidotiem sabiedrības mehānismiem, kas pamatā tāpat bija pietiekami efektīvi.
Impērijas noriets
Kultūras un morāles krīze
Pēc Romas uzvaras pār galvenajiem ārējiem ienaidniekiem galvenā uzmanība tika pievērsta savstarpējiem konfliktiem un kariem, cīņai par varu. Romai, sākot ar Augustu, kļūstot no republikas par impēriju, lieli iekšējie kari vairs netika pieļauti. Romas sabiedrībā arvien vairāk sāka iezīmēties kultūras un morāles krīze, kas aizsākās tikko kā Roma kļuva par noteicošo spēku Vidusjūras reģionā. Arī aiz ārēji spožā Augusta un viņa pēcteču valdīšanas laika turpinājās arvien dziļāks Romas civilizācijas pagrimuma process. Tas atspoguļojās, piemēram, slavenajās romiešu spēlēs. Sabiedrības uzmanības centrā nonāca spēles un izpriecas, kas kļuva arvien plašākas un grandiozākas, bet vienlaicīgi arī atbaidošākas. Tā, ja republikas laikā spēles bija noteiktas tikai četras nedēļas gadā, tad impērijas periodā tās pamazām kļuva gandrīz nepārtrauktas. Pirmajās reģistrētajās spēlēs 264. gadā p.m.ē. “tikai” trīs vergu pāri cīnījās uz dzīvību un nāvi. Četrus gadsimtus vēlāk, piemēram, imperatora Trajāna (53 – 114) laikā izpriecās tika mērķtiecīgi nonāvēts tūkstošiem cilvēku un dzīvnieku. Šādi “šovi” vairs nebija gladiatoru cīņas, bet īstas militāras kaujas. Romas sabiedrība pieprasīja arvien cietsirdīgākus, dzīvnieciskākus un neķītrākus skatus. Tā, pārtraukumos starp asiņainajām kaujām publika tika “izklaidēta” ar skatiem, kur, sagūstīti kristieši tika dzīvi sisti krustā, cepināti, dedzināti vai atdoti plēsīgiem zvēriem saplosīšanai. Lielu interesi parasti izraisījuši skati, kad kristieši vai raganas sēdināti laivās ar cauru dibenu un tiem vajadzējis irties pāri baseinam, kurš mudžēja no krokodiliem. Par sevišķi “pikantiem” uzskatīti skati, kur mežonīgi buļļi izvaroja jaunas, ar izplestām rokām un kājām piesietas meitenes – verdzenes, kuru dzimumorgāni bija noziesti ar govju menstruālajiem izdalījumiem.
Arī politiskajā dzīvē arvien vairāk bija vērojama dekadence. Par pirkšanas pārdošanas objektu kļuva aristokrātiskie tituli, jauno pilsoņu motivācijā kādreizējās kara lauka slavas vietā sāka dominēt alkatība un iedomība. To veicināja augstākie Romas politiķi, masveidīgi uzpērkot dažādus salašņas, kas “veidoja” viņiem vajadzīgo sabiedrisko domu slavinot neesošas viņu labdarības.
Lai gan Roma bija kļuvusi par impēriju, kur imperatoram faktiski piederēja absolūta vara, tikai daži no imperatoriem iegājuši vēsturē pateicoties savām spējām stiprināt valsti un attīstīt tās kultūru. Lielākā to daļa bieži sagrāba varu savu priekšgājēju slepkavības vai apvērsuma rezultātā. Kopumā astoņi no desmit Augusta pēcnācējiem Romas imperatora krēslā mira vardarbīgā nāvē. Gandrīz visu viņu valdīšanas laikā viņu tuvākā apkārtne bija pilna intrigu un slepkavību.
Galvaspilsētas pagrimums
Šādā gaisotnē arvien vairāk pagrimt sāka Roma kā impērijas galvaspilsēta. No kādreizējās Romas republikas laika aristokrātijas vairs nebija ne miņas. Spējīgākajiem un enerģiskākajiem romiešiem situācija galvaspilsētā kļuva arvien neizturamāka. Daudzi no viņiem nemanot sāka saistīt savus dzīvi un darbību ar provincēm, kur ieguldot darbu un kapitālu varēja nodrošināt vismaz mierīgu, pārtikušu dzīvi. Rezultātā impērijas galvaspilsētas faktiskā loma un spēja ietekmēt perifērijas arvien vairāk mazinājās. Turpretī provinces, it sevišķi impērijas rietumu daļā sāka uzplaukt. Vara, intelekts un resursi arvien vairāk novirzījās no galvaspilsētas uz provinču centriem, it īpaši Lugdunumu (Lionu) un Mediolānumu (Milānu). Romas impērijā nemanāmi, bet nenovēršami bija sācis darboties centrbēdzes mehānisms. Impērijas sabrukums no šī brīža vairs bija tikai laika jautājums.
Reformu neveiksmes
Imperatora Septīma Severa laikā (valdīja 193.-211.g.) Itālijai, kas vienmēr bija baudījusi dažādas privilēģijas, it sevišķi nodokļu jomā, tās gandrīz visas tika atņemtas. Tas bija ļoti sāpīgs solis, bet citas izejas nebija – tikai milzīgās armijas un birokrātiskā aparāta uzturēšana vien prasīja lauvas tiesu no visiem impērijas ieņēmumiem. Tiesa, Severs īstenoja enerģiskas reformas, it īpaši juridiskajā un militārajā jomās. Tā, piemēram, viņš atļāva bijušajiem virsniekiem ieņemt civilos amatus Romas vai provinču administrācijās, lai izvairītos no dumpjiem armijā viņš uzlaboja kareivju stāvokli, kā arī samazināja Romas Senāta varu un ierobežoja itāļu aristokrātijas privilēģijas. Konkrētajā situācijā tās bija progresīvas reformas. Tomēr pakāpeniski sāka izpausties šo reformu ilgtermiņa sekas, kuru pozitīvais efekts jau bija daudz mazāks. Tās bija saistītas ar to, ka impērijas iekšpolitiskajā dzīvē atkal sāka būtiski pieaugt armijas loma, jo profesionālie politiķi – senatori, aristokrātija – tika pakāpeniski nobīdīti malā. Savukārt romiešu armija un pat tās komandieri, kas arvien lielākā skaitā tika komplektēti galvenokārt no provinču iedzīvotājiem, kādreizējiem barbariem vai to pēctečiem, etniskā sastāva ziņā bija kļuvusi ļoti raiba. Armijas daļas (leģioni) bija izkaisītas pa dažādiem milzīgās impērijas nostūriem. Arī daudziem šo daļu augstākajiem komandieriem kopīga rakstura īpašība bija politiskas ambīcijas, taču to intereses bija dažādas. Lai īstenotu šīs intereses armija arvien vairāk tika izmantota kā politisks instruments.
Taktika parasti bija ļoti vienkārša – kurš armijai solīja vairāk naudas un lielākas privilēģijas, tas arī tika pie valdīšanas grožiem. Līdz ar to arvien biežāki un nežēlīgāki kļuva iekšējie konflikti, kas pakāpeniski pārauga gandrīz nepārtrauktā pilsoņu karā, padarot impēriju arvien nestabilāku. Aizņemti iekšējās cīņās armijas formējumi arvien mazāk uzmanības veltīja ārējiem draudiem.
Sekas nelika sevi ilgi gaidīt. Ģermāņu ciltis, nogaidījušas izdevīgu brīdi, 238.g. lielā skaitā iebruka Melnās jūras reģionā. Bet goti un hēruli 253.g. uzsāka Egejas piekrastes postīšanu, līdz 267.g. tie ieņēma Atēnas. Vienlaicīgi pieauga spiediens arī uz Donavas robežām tādā mērā, ka Roma bija spiesta faktiski atteikties no Dācijas. Vēl draudīgākas bija spēcīgās ģermāņu cilšu savienības – alemānu, aktivitātes. Alemāni 259.g. iebruka Gallijā, šķērsoja to un ielauzās Spānijā. Nedaudz vēlāk vairākas ģermāņu ciltis iebruka arī Ziemeļitālijā.
Nopietnas problēmas romiešiem radās ne tikai ar ģermāņiem. Juzdami Romas varas atslābumu, agresīvus plānus pret to sāka īstenot arī nesenie sabiedrotie. Tā, iepriekš draudzīgās Palmīras karaspēks 270.g. iebruka Ēģiptē un iekaroja to.
Neliela atelpa no iekarotāju uzmākšanās no ārienes un dumpiniekiem iekšienē tika panākta imperatora un pieredzējušā karavadoņa Lūcija Aurēliāna laikā (valdīja 270.-275.g.), kurš sakāva gan Palmīras armiju, gan ģermāņu ciltis. Tomēr šīs vienas no pēdējām leģendāro Romas armiju uzvarām neko daudz neatviegloja impērijas situācija – tā tik un tā palika svārstīga un nedroša.
Daudzajos karos arvien vairāk panīka arī Romas saimniecība. Lauksaimniecības produkcijas apjoms 3. gadsimta laikā arvien vairāk samazinājās. Arvien plašākas zemju platības tika pamestas neapkoptas. Daudzi zemnieki neredzot jēgu zemes apstrādē pameta savas mājas un pievienojās neskaitāmajām laupītāju bandām, kas siroja pa visu impērijas teritoriju. Turklāt lauksaimniecība bija galvenais Romas nodokļu ieņēmumu avots. Līdz ar lauksaimniecības samazināšanos strauji saruka arī valsts kase. Smagu triecienu provinču saimniecības saņēma 166.g., kad romiešu armijas atgriezās no karagājiena austrumos, atnesdamas līdzi mēri, kas burtiski izpļāva lielu iedzīvotāju daļu daudzās Rietumromas provincēs.
Administratīvi teritoriālā reforma
Romas politiskā un militārā elite izmisīgi meklēja ceļus kā nodrošināt impērijas pastāvēšanu. Viens bija skaidrs – milzīgo teritoriju no viena centra vairs nav iespējams nedz pārvaldīt, nedz arī nosargāt. Tādēļ Diokletiāns (valdīja 284.-305.g.) beidzot izšķīrās par radikālu soli – impērija teritoriāli tika sadalīta 101 provincē, kuras tika apvienotas 12 lielākās struktūrvienībās (diecēzēs) un 4 lielākās daļās. Faktiski impērijas teritoriālās struktūras šo reformu rezultātā tika “standartizētas”, tās katra savā līmenī ieguva vienlīdzīgu statusu. Tas gan arī nozīmēja, ka Itālijas sevišķais stāvoklis, kura tā baudīja līdz šim tika likvidēts. Kopš šī brīža Itālija kļuva tāda pat province, kā jebkura cita. Arī Romas kā galvaspilsētas nozīme samazinājās – galvaspilsēta tika pārvietota uz Mediolānu (Milānu), kas tā laika situācijā šķita izdevīgāk izvietota no drošības viedokļa. Tomēr barbari drīz iebruka arī Milānā un valdība no tās tika pārvietota uz it kā vēl drošāku vietu – Ravennu. Līdz ar to Ravenna kļuva ne tikai par impērijas galvaspilsētu, bet pakāpeniski arī par kristietības kultūras centru. Šo funkciju Ravenna saglabāja vairāk nekā 3 nākamos gadsimtus.
Administratīvo reformu rezultātā impērijas pārvalde tika īstenota daudz stingrāk, lai apspiestu iespējamos nemierus tika izveidots milzīgs slepenpolicijas un informatoru aparāts, vara kļuva arvien represīvāka. Lai cīnītos pret arvien pieaugošo inflāciju un naudas vērtības samazināšanos, administratīvi ierobežojumi tika ieviesti arī saimniecībā – tika noteikti maksimālie cenu un algu līmeņi (šie pasākumi gan drīz tika atcelti, jo izrādījās neefektīvi). Stingra uzraudzība tika ieviesta arī pār nodokļu ievākšanu. No dažādiem reorganizācijas pasākumiem neizvairījās arī armija.
Impērijas sadalīšanās
Nozīmīgākais Diokletiāna enerģisko reformu rezultāts tālākajam Romas impērijas liktenim izrādījās tas, ka valsts faktiski sadalījās divās galvenajās daļās – Rietumu impērijā un Austrumu impērijā. Tās gan atkal apvienoja nākamais Romas imperators Konstantīns I (valdīja 306.-337.g.), bet šim solim lielas nozīmes vairs nebija, jo viņš pats imperatora mītni 324.g. pārcēla uz Konstantinopoli Mazāzijā, padarot to par impērijas jauno galvaspilsētu. Pēc Konstantīna nāves Romas impērija, nu jau uz visiem laikiem, atkal tika sadalīta divās politiski un administratīvi neatkarīgās daļās.
Pēc galvaspilsētas maiņas impērija sāka arvien jūtamāki pārvērsties. Tas, šīs senās civilizācijas gars, ko kādreiz devēja par romanitas, sāka arvien vairāk izplēnēt no sabiedrības apziņas. Parādījās arī jaunas politiskās prioritātes. Par svarīgāko impērijas reģionu vairs neuzskatīja Itāliju, bet gan Balkānus un Mazāziju. Ja svarīguma ziņā nākamās agrākajā Romas politikā pēc Itālijas bija Gallija vai Spānija, tad tagad par tādām kļuva Ēģipte, Sīrija un pat Armēnija. Ja par svarīgāko Romas impērijas ārējo robežu, kura aizsargājama par jebkuru cenu, kādreiz uzskatīja Reinu, tad tagad par tādu uzskatīja Donavas upi un Pontijas piekrasti.
Tā, visa 4. gadsimta otrā puse pagāja gandrīz nepārtrauktās romiešu militārās neveiksmēs un sakāvēs, kuru rezultātā viņu leģioniem nācās nepārtraukti atkāpties. Vispirms pikti un skoti ielauzās Britānijā (360.g.), kā rezultātā romieši bija spiesti šo provinci atstāt. Huņņu un gotu iebrukumi dažādās Romas teritorijās sekoja viens otram, līdz 378.g. austrumgoti sagrāva imperatora Valēna (valdīja 364-378) armiju Trāķijā pie Adrianopoles (mūsdienu Edirne Turcijā), bet viņu pašu nogalināja. Tikai imperatoram Teodosijam I (valdīja 392.-395.g.) beidzot izdevās impēriju atkal apvienot. Viņš savāca romiešu spēkus vienkopu un barbaru uzmākšanās uz laiku tika apturēta.
Īslaicīga atelpa
Pēc Diokletiāna un Konstantīna enerģiskajām reformām un Teodosija enerģiskās rīcības situācija stabilizējās. Austrumromas provincēs atsākās saimniecisks uzplaukums un rosība. Attīstījās tirdzniecība, cilvēku dzīves līmenis pamazām sāka uzlaboties. Ap 400.g. Romas impērija atkal izskatījās stabila un plaukstoša, bet 3. gadsimta asiņainie un postošie kari un mēris šķita kā pagātnē uz neatgriešanos izgaisis murgs. Šajā laikā īpaši strauji attīstījās Konstantinopole. Atšķirībā no Romas, kas bija pārsvarā administratīvs un kultūras centrs, tātad, galvenokārt, patēriņa punkts. Konstantinopolē zēla tirdzniecība un amatniecība. Līdz ar to pēdējā daudz lielākā mērā balstījās pati uz saviem iekšējiem attīstības faktoriem, nevis uz iekaroto un pakļauto zemju resursiem. Tas daudzējādā ziņā izskaidro Konstantinopoles izdzīvošanas spēju. Var teikt – kamēr nebija ieņemta un pakļauta Konstantinopole, Bizantija pastāvēja. Taču par Romu to tā nevarēja teikt.
Vēl izteiksmīgāka par saimniecisko attīstību, bija sabiedrības morāles nostiprināšanās. Kristietība, kas agrāk bija tikai viena no daudzām reliģijām, ātri vien izspieda citus konkurējošus pasaules uzskatus. Konstantinopole kļuva par civilizētās pasaules kristīgās reliģijas centru. To netraucēja nekādas pagānisma paliekas, kā tas bija Romā. Reliģijas nostiprināšanās veicināja arī strauju kultūras attīstību. Tās ietekmē cilvēki arvien vairāk nodarbojās ar savas dvēseles un gara pilnveidošanu, pievēršot lielāku uzmanību kultūras norisēm. Lai gan tā nebija gluži grieķu romiešu (latīņu), bet gan drīzāk orienta reliģija un kultūra, 4. gadsimtā šī atšķirība vēl nebija tik krasa un to vēl neviens neuzskatīja par kaut ko īpašu. Problēmas, saistītas ar senās civilizācijas kultūras diversifikāciju sāka parādīties vēlāk, arvien vairāk saasinoties līdz pat mūsdienām.
Atjaunotais miers, stabilitāte un uzplaukums tomēr nebija ilgstoši. Sākās periods, ko vēsturnieki gandrīz vienprātīgi dēvē par Romas sabrukumu (šajā kontekstā runa ir par Romas rietumu daļu).
Impērijas sabrukums
Jauns uzbrukumu vilnis
Mieru un šķietamo Romas impērijas stabilitāti gandrīz visā 4. gadsimta laikā pēkšņi izjauca rietumgoti, 401.g. sākot virzīties no Balkāniem Itālijas virzienā. Gandrīz desmit gadus viņu spiedienu noturēja romiešu karaspēks talantīgā vandāļu izcelsmes politiķa, diplomāta un karavadoņa Stiliho (359-408) vadībā. Tomēr, lai garantētu Itālijas drošību, Stiliho bija spiests noņemt daļu karaspēka no Reinas robežas un pārvietot to uz Itālijas ziemeļiem. To izmanto citas ģermāņu ciltis – vandāļi, alāni un suēvi – kuri meklēdami glābiņu no huņņu uzmākšanās no austrumiem (mūsdienu Ungārijas un Austrijas teritorijām), 406.g. ziemā šķērsoja aizsalušo Reinu pie mūsdienu Koblencas un iebruka Gallijā. Bez šīs Reinas robežas citu vērā ņemamu šķēršļu romiešu ienaidniekiem rietumu provincēs vairs nebija. Ģermāņi Gallijā netraucēti slepkavoja, laupīja un dedzināja, pakāpeniski virzīdamies tālāk uz dienvidiem, līdz 408.-409.g. tie šķērsoja Pirenejus un iebruka Spānijā. Šo, aizgājušo ģermāņu cilšu vietā Gallijā iebruka franki un burgundieši, bet Britānijā, no kurienes romiešiem savus militāros spēkus arī nācās evakuēt, nesteidzoties ieradās Ziemeļjūras piekrastē dzīvojošās ģermāņu ciltis – angli, sakši un jūti.
Šinī kritiskajā situācijā romieši rīkojās neizprotami. Viņi vainu par visām nelaimēm uzvēla Stiliho. Turklāt bija paklīdušas baumas, ka par Romas imperatoru Stiliho gatavojas ielikt savu dēlu. Tādēļ viņš līdz ar citiem viņam padotajiem ģenerāļiem tik apsūdzēts nodevībā un 408.g. nogalināts. Austrumgoti, redzot ka romiešiem vairs nav neviena līdzvērtīga karavadoņa ar ko Stiliho aizvietot un pārliecinoties par pilnīgu Rietumromas administrācijas un karaspēka bezspēcību, uzsāka plašu iekarošanas kampaņu, līdz 410.g. tie iebruka Romā un to izlaupīja. Tikai pēc ceturtdaļgadsimta – 535.g. Bizantijas ģenerālim Belizārijam (505-565) izdevās Itāliju uz laiku atkarot, bet tas arī bija Romas pēdējais elpas vilciens – noturēt šī teritorijas vairs nebija iespējams. Belizārija militārā kampaņa Itālijas pussalā gan vēl turpinājās līdz 554.g. Kaujas ar gotiem visā kampaņas gaitā izcēlās ar īpašu nežēlību. Liela Itālijas daļa pēc šīm kaujām izrādījās pilnīgi izpostīta.
Sagrāve
Britāniju romiešu leģioniem nācās atstāt 410. gadā. Nesastopot nopietnu pretestību, to sāka iekarot ģermāņi. Tā, ģermāņu cilts jūti šeit ieradās no savas sākotnējās mājvietas Jitlandē. Tūlīt pēc viņiem Britānijas austrumu krastā sāka izcelties angli – arī ģermāņu cilts, kuras pēdas vēl līdz mūsdienām saglabājušās to sākotnējās mītnes zemes nosaukumā – Angelnas reģions Šlezvigā Holšteinā (Vācija).
Sakši sākotnēji izcēlās Britānijas dienvidu daļā un nodibināja šeit savu karalisti – mūsdienu Saseksas (Sussex) grāfiste, no kā cēlies arī tās nosaukums. Nākamais sakšu vilnis devās tālāk Britānijas iekšienē, kur arī nodibināja karalisti – mūsdienu Midlseksa. Pēdējais lielākais sakšu kontingents apmetās Temzas ielejas augšējā daļā, kur arī tika nodibināta atsevišķa karaliste – mūsdienu Eseksa (Essex). Tā beidzās Romas impērijas Britānijas provinces pastāvēšana un sākas ilgs Britānijas barbaru iekarošanas periods, kura beigās, daudzu dramatisku vēsturisku notikumu rezultātā izveidojās Anglija. Šis process turpinājās apmēram 3 gadsimtus.
Belizārija kampaņa darīja galu arī Romas galvaspilsētas kultūras dzīvei, kas līdz šim, neskatoties uz ģermāņu karaļu valdīšanu, bija turpinājusies. Lielākā daļa Romas aristokrātijas aizbēga no Itālijas uz Konstantinopoli un 4.-5. gadsimtu laikā Bizantijas un Rietumromas saites kļuva arvien vājākas, līdz tās pārtrūka pavisam. No šī brīža Roma arvien vairāk slīga pilnīgā pamestībā, aizmirstībā un nabadzībā, bet iebrūkot tās neviena neaizsargātajā teritorijā slāviem un bulgāriem, oriģinālā latīņu kultūra ([[romanitas]]) izplēnēja pavisam. Ar to arī beidzas klasiskās pasaules vēsture.
Arī Ravenna, pēdējā oficiālā Rietumromas galvaspilsēta, 751.g. krita langobardu rokās un kļuva par pelēcīgu, provinciālu pilsētiņu. Tā Rietumromas impēriju soli pa solim pilnībā pārņēma barbari. Roma gan mēģināja vienoties ar relatīvi miermīlīgākām barbaru ciltīm, ka tās aizsargās impērijas robežas pret agresīvākajiem ienaidniekiem apmaiņā pret atļauju apmesties pierobežas teritorijās, bet tas labākajā gadījumā tikai nedaudz mīkstināja barbaru invāzijas asumu. Gala rezultātā tik un tā vandāļi apmetās Spānijā un Āfrikā, austrumgoti Dalmācijā, huņņi Panonijā un citās Austrumeiropas daļās.
Izšķiroša nozīme Rietumromas pastāvēšanas pēdējā fāzē bija ģermāņiem. Vēl pirms iebrukšanas Romas impērijas teritorijā, ģermāņu ciltis, atšķirībā no Āzijas nomadiem, bija zemkopji. Tā kā ierodoties Gallijā, Spānijā un citās bijušajās Romas provincēs nevarēja ilgstoši dzīvot tikai no laupīšanas (vērtības kādam arī jārada), ģermāņi apmetās jaunajās zemēs un uzsāka saimniekošanu. Ģermāņu cilšu augstmaņi sagrāba iepriekšējo romiešu saimnieku pamestās villas, vai dalīja tās ar vēl palikušajiem saimniekiem un uzsāka zemnieku ekspluatāciju, drīz vien pārstājot pievērst uzmanību to sākotnējai etniskai izcelsmei – ķeltu, romiešu, ģermāņu vai citai.
Rietumroma beidza pastāvēt 476.g. līdz ar tās pēdējā imperatora Romula Augusta nāvi un ģermāņu ģenerāļa Odoakra iecelšanu par Itālijas karali. Tas gan nenozīmēja, ka viņš kļuva par Romas imperatoru. Formāli imperatora krēsls skaitījās tukšs un, arī Romas impērija formāli vēl it kā turpināja pastāvēt. Tomēr faktiski visu Romas impērijas rietumu daļu savā politiskajā kontrolē bija pārņēmuši dažādi ģermāņu cilšu grupējumi – franki iekaroja Galliju 5. gadsimta sākumā, Itālija kļuva par gotu karaļvalsti, rietumgoti līdz 507. gadam valdīja Spānijā, bet vandāļi iekaroja bagātākās Ziemeļāfrikas zemes.
Protams, vēl vairākus gadsimtus turpināja pastāvēt Bizantija, bet to vairs nevarēja saukt pat par Austrumromu, jo ar latīņu Romu šajā vārdu saliktenī bija visai attālināts sakars. Tāpēc turpmāk to arī sauca par Bizantijas impēriju. Un arī tad vēl tā tikai zināmu laiku varēja pretendēt uz grieķu (klasiskās) kultūras mantojumu.
Impērijas sabrukuma iemesli
Parasti tiek minēts, ka Romas impērija ģeogrāfiski bija izpletusies pārāk plaši līdz kļuva neiespējami to pārvaldīt, trūka arī resursu; izstiepto robežu aizsardzībai bija nepieciešama milzīga armija, kas prasīja ļoti lielus resursus; savukārt šo resursu mobilizēšanai nācās izveidot daudzskaitlīgu birokrātisko aparātu, kuru uzturēja arvien mazāks zemes apstrādātāju skaits; politiskās sāncensības rezultātā turpinājās pilsoņu kari, kas iztukšoja valsts kasi, iznīcināja cilvēkus un noplicināja laukus. Augsts inflācijas līmenis samazināja naudas vērtību, bet tas spieda emitēt apgrozībā arvien lielākas naudas masas lai varētu apmaksāt armijas un administrācijas uzturēšanu. Rezultātā nauda arvien vairāk zaudēja uzticību, bet ekonomikas aktivitāte pasīka. Romas sabiedrība kļuva neelastīga, arvien vairāk iesūnojās, tā nokļuva ekonomiskās depresijas un birokrātiskas stagnācijas ciklā. Visus šos faktorus saasināja nebeidzams ienaidnieku spiediens uz impērijas robežām, kas prasīja arvien lielāku armiju un lielākus nodokļus. Līdz ar to Romas impērija bija nonākusi faktoru kopuma apburtajā lokā, no kura izkļūt tai tā arī neizdevās.
Rietumromas sabrukuma sekas Eiropā
Vairāk nekā tūkstoš gadu laikā pēc Rietumromas sabrukuma Eiropai nācās pārsvarā aizsargāties un cīnīties par savu izdzīvošanu. Dienvidos, gar Vidusjūras piekrasti, tai nācās atvairīt arābu musulmaņu uzbrukumus, vikingu sirojumus rietumos un ziemeļos, bet vislielāko, bīstamāko un ilgstošāko spiedienu bija jāiztur no austrumu puses. Tie bija dažādu Āzijas tautu pulki, kā avāri, maģāri, mongoļi, taču visdramatiskākās cīņas bija ar turkiem. No divām nozīmīgākajām pretuzbrukumu sērijām, vienā Eiropa zaudēja, otrā panāca uzvaru.
Pirmajā gadījumā tie bija Krusta kari, kuru mērķis bija atkarot Jeruzālemi un atjaunot kristīgās valstis Vidējos Austrumos. Šis mērķis, neskatoties uz lieliem cilvēku un materiālo resursu zaudējumiem, ne tikai netika sasniegts, eiropieši (krustneši) paši deva nāvējošu triecienu pēdējam Romas impērijas (Bizantijas) bastionam austrumos – Konstantinopolei, to 1204.g. nopostot. Tam bija dramatiskas un ilgstošas sekas, jo līdz ar to kristīgās Eiropas spēcīgākā aizsardzības robeža bija salauzta un osmaņu turki drīz vien sagrāba visu Mazāziju, Konstantinopoli un tālāk arī Balkānu pussalu. Pat vēl Vīnei 1683.g., pilnīgā milzīgas turku armijas aplenkumā, nācās izmisīgi cīnīties par savu izdzīvošanu. Tikai XVII-XIX gs. laikā eiropiešiem izdevās atbrīvot lielāko Balkānu pussalas daļu no turkiem, taču ne Konstantinopoli un Mazāziju.
Otrajā gadījumā Eiropa gan bija veiksmīgāka. No musulmaņiem tika atbrīvota Ibērijas pussala, kur izveidojās divas mūsdienu valstis – Portugāle un Spānija, kā arī Sicīlija.