Sengrieķu kultūra.
Grieķu sadzīve.
LAULĪBA, ĢIMENE.
Gan reliģijai, gan sabiedrībai bija nosodoša attieksme pret vīriešiem, kas nestājās laulībā. Tomēr pilsoņu tiesības viņi nezaudēja. Nestāšanās laulībā bija pārkāpums pret sabiedrību.
Precējušies vīrieši tika cienīti. Vairāk uzticējās vīriešiem, kam laulībā bija daudz bērnu īpaši dēlu.
Sākot ar 6.gs.p.m.ē parādījās testamenti. Tēvs nedrīkstēja atstāt meitas bez pūra un dēlus bez īpašuma.
Sievietes uzskatīja par pastāvīgai dzīvei un rīcībai nespējīgām būtnēm, un politisku tiesību tām nebija.
Meitām vīru izraudzīja tēvs. Laulības bija darījums.
Starp vīru un sievu parasti bija liela vecuma starpība: meitas pie vīra tika izdotas ~13 – 15 gadus vecas, bet vīrieši parasti precējās ~ 30 gadu vecumu.
Laulību šķiršana līdz pat klasiskajam laikmetam tikpat kā nebija sastopamas.
Sparta un Atēnas bija Grieķijas lielākās pilsētvalstis. Šo pilsētvalstu iedzīvotāju dzīvesveidi bija ļoti dažādi.
SPARTA
Iedzīvotāji galvenokārt nodarbojās ar karošanu. Spartiešu dzīvesveids bija skarbs un pakļauts disciplīnai. Katrs spartietis sāka trenēšanos kara mākslā 7 gadu vecumā un palika karavīrs līdz 60 gadu vecumam. Visā Grieķijā baidījās no bargajiem spartiešu karavīriem.
Arī sievietes bija labā fiziskā formā, jo nodarbojās ar skriešanu un cīņu.
Par spartietēm teica:” Vienīgi Spartā vīri ieklausās sievās.” Uz to kāda spartiete atbildēja:’’ Vienīgi Spartā sievas dzemdē īstus vīrus!”
ATĒNAS
Atēnietis cēlās līdz ar rītausmu un ar lūgšanu sveica sauli. Pēc maizes un vīna iebaudīšanas viņš devās uz ielas.
Atēnietis ar baudu klausījās laba oratora runā. Oratoriem bija trīs pamattipu runas: politiskās, svinīgās un tiesas runas. Par oratoru mākslas augstāko sasniegumu atzina politiskās runas. Atēnieši iebilda oratoriem, ja notika uzskatu sadursme.
Atēnu turīgo pilsoņu(vīriešu) laiks parasti pagāja ārpus mājas, tirgus laukumā (agorā) kārtojot darījumus, sarunās ar draugiem u.c. pilsoņiem vai Akropolē, kur pastaigājās tempļu kolonnu ēnā un apsprieda jautājumus, runāja par filozofiju, mākslu un morāli.
Vissvarīgākās sastapšanās vietas bija pilsētas centrālais laukums – agora jeb tirgus. Satikšanās vieta bija arī ostmala Pirejā.
Pusdienu laiku atēnieši dēvēja par ‘’pilnā tirgus laukuma laiku”. Jo parasti tad pilsoņi devās uz tirgu.
Sievietes uz ielas parādījās ļoti reti. Ikdienā viņas dzīvoja mājās sieviešu pusē kopā ar bērniem. Sievietes strādāja mājās: vērpa, auda, darināja apģērbu, cepa maizi, konservēja augļus un dārzeņus
Pēc pusdienām atēnietis devās uz ģimnāziju vai palestru, kas pildīja mūsdienu kluba vai kafejnīcas funkcijas. Šeit sportoja, diskutēja, apsprieda politiskos notikumus.
Vakaros tika rīkoti tā sauktie simpoziji – vīru vakarēšana. Tad vienīgā sieviete bija flautiste, dažreiz kāda dejotāja. Parādījās tradīcija atpūsties pusguļus. Pie dīvāna – sofas uz zema galdiņa tika novietoti ēdieni un dzērieni. Viesi dzēra stipri atšķaidītu vīnu, nedaudz ēda, dziedāja, noskatījās mīmu uzstāšanos. Ar tumsas iestāšanos simpoziji tika pārtraukti, Atēnu vārti tika aizslēgti.
Sabiedriskajā dzīvē liela nozīme bija hetērām – Bagātu vīriešu draudzenēm un simpoziju biedrenēm. Daudzas hetēras bija izglītotas mūzikā, literatūrā, orientējās filozofijā un kuplināja simpozijus ar dejošanu, muzicēšanu, piedalīšanos sarunās.
Bagātajiem Atēnu pilsoņiem bija pienākums organizēt un finansēt kopīgus pilsētas pasākumus. Šādus pasākumus sauca par liturģijām.
Atēnās atzīmēja 50 svētkus, kas kopā aizņēma ap 100 dienām. Grieķiem nebija brīvas nedēļas nogales tādēļ tās bija vienīgās brīvdienas.
Ģimenes uzskati
Ja ģimenē piedzima zēns , māju rotāja ar olīvu zaru, ja meitene, tad ar vilnas dzijas pavedieniem.
Ģimene uzskatīja meitu par „piesaistītu ģimenes īpašumam”, tāpēc viņu sauca par epiklēros.
Skološana
Meitas skolā negāja, visu ģimenes dzīvei nepieciešamo viņas iemācījās mājās, arī slimnieka kopšanu.
Zēniem mācības sākās septiņu gadu vecumā. Šajā laikā zēns pārgāja tēva aizbildniecībā. Uzskatīja, ka labai izglītībai nepieciešams gramatiķis, kitārists (mūziķis) un vingrošanas skolotājs.
Izmantotā literatūra:
Andrejs Mūrnieks „Ieskats kultūras un reliģiju vēsturē II ” RaKa 2000.
Andris Rubenis „Senās Grieķijas kultūra” Zvaigzne ABC 1998.
Autoru kolektīvs „Lielā ilustrētā enciklopēdija” Zvaigzne ABC 1996.
Autoru kolektīvs „Pasaules vēsture vidusskolai I ” Zvaigzne ABC 2000.
Mārīte Lapiņa „Seno un viduslaiku kultūras vēsture vidusskolai I ” RaKa 1998