Saturs
Sengrieķu reliģija 3
Sengrieķu teātris 3
Sengrieķu saimnieciskā dzīve 4
Sengrieķu amatniecība 4
Sengrieķu tirdzniecība 5
Sengrieķu kolonijas 5
Pielikums 6Sengrieķu reliģija
Reliģija ir viens no visstiprākajiem, dziļāk izjūtamajiem un visvairāk ietekmējošiem spēkiem sabiedrībā. Tā ir noteikusi cilvēku attiecības vienam ar otru, ietekmējot sabiedrību, tās ekonomisko un politisko dzīvi. Reliģiskā ticība un vērtības motivē cilvēka darbību, tas ir savs izteikšanās veids. Reliģija pasargā cilvēkus no bezpalīdzības.
Seno grieķu reliģija ir cieši saistīta ar mītu. Mīts atspoguļo jau notikušo – pasaule ir dievu radīta un ar varoņu palīdzību sakārtota. Pati daba ir dzīva, tās Visuma riti apliecina, ka pastāv augstāka realitāte. Mītos bija ietverta telpas sakārtošanas (kosmosa) vēsture, kas bija svēta. Viss jau bija noticis, un grieķa uzdevums bija pastāvošo kārtību saglabāt. Mīti fiksēja tradīciju, kuru vienmēr vajag turpināt, lai saglabātu pastāvošo un tāpēc bija jāveic reliģiskie rituāli, kulti. Cilvēks sevi un pasauli laikā uztvēra apļa formā.
Sengrieķi reliģiju apzīmēja ar vārdu “eusebeia”, kas tulkojumā nozīmē “dievu pielūgšana”. Ticību augstākajiem spēkiem galvenokārt viņi apliecināja reliģiskajā kultā – “cultus”, kas tulkojumā nozīmē kopšana, godāšana, cienīšana, un citās ar dievu pielūgsmi saistītās darbībās, rituālos. Tā grieķiem izpaudās mīta un reliģijas saistība. Vēstījumi par Dēmetru, Dionīsu, Orfeju parāda mītu saistību ar reliģisko rituālu. Pēc seno grieķu ticējumiem, sākumā bijis “htoniskais periods” – “chton”, kas tulkojumā nozīmē zeme. To dažkārt sauc par pirmsolimpisko periodu. Viss sācies no haosa ( t.i. visu stihiju savstarpējas cīņas). No haosa, kurā slēpjas radošā iespējamība, dzimusi Gaja – zeme, tad – Tartars, kosmosa dziļumi, bezdibenis, visa sākums un gals, un visur esošais, visu vienojošais Erots – kosmisks auglības spēks. Gaja tiek uztverta kā stihiska radoša būtne, auglības simbols, tā ir māte visam dzīvajiem – pasaulei, dieviem, dēmoniem, cilvēkiem. Zeme pati no sevis rada kalnus, jūras, debesis – Urānu, bet Gajas nesavaldītos spēkus simbolizē viņas radītie briesmoņi – giganti, Tifons, simtroči u.c. Šī dieviete ir mātes klēpis, kurā sākas dzīvība, bet viņa ir arī kaps, kurā tā pati dzīvība atgriežas. Htoniskā perioda priekšstati ietverti arī sirēnu tēlos. Sirēnu dziedājums ir skaists, vilinošs, bet pakļaušanās vilinājumam ietver iznīcību. Sengrieķi tās iedomājās kā būtnes ar putna ķermeni un sievietes galvu, kuras mājo klintīs jūras krastā.
Seno grieķu reliģijā antropomorfisms sasniedza savu vispilnīgāko veidolu. Senais grieķis bija nešaubīgs reālists, viņa domāšana bija augstākā mērā konkrēta. Piešķirot dieviem cilvēka līdzību, grieķi bija konsekventi līdz galam. Viņi dieviem piešķīra ne tikai cilvēka ārējo veidolu, bet arī visas cilvēka īpašības: viņi ēda, dzēra, gulēja, viņus varēja ievainot, bet ne nonāvēt, viņi juta sāpes, tiem bija savi netikumi, viņi bija greizsirdīgi, skaudīgi, godkārīgi vai arī mazdūšīgi, viņi mīlēja un nīda, viņi dižojās, meloja un krāpa. Grieķi nevairījās no reālās dzīves patiesībām, jo viņi uzskatīja, ka cilvēkiem, tāpat kā dieviem, blakus mīt dižais un sīkais. Grieķu dievi bija pilnasinīgas būtnes, nevis fantastiski rēgi.
Dievu pielūgsmē svarīga nozīme bija mūzikai, dejošanai. Galvenais mūzikas instruments bija oboja vai flauta, lira vai cītara, kuru saskaņā ar grieķu ticību esot izgudrojis Apollons un Hermess, un varbūt tas radās Mazāzijā. Mūzikas veidi tika saistīti ar noteiktām īpašībām. Piemēram, Dorieši ar drosmi, līdieši ar maigumu. Mūzikas skaņdarbi bija ar vai bez balss pavadījumu, mūzika pavadīja spēles, kā arī valsts svētkus
Arī deja bija cieši saistīta ar mūziku, dejas ritmi arī pauda morālās īpašības. Īpaši koru vai grupu dejas ir radniecīgas modernajām Grieķijas tautas dejām, izpildīja būtisku lomu rituālos vai godināšanas ceremonijā. Dejotāji pantonīmas veidā pauda svēto stāstu, un viņi izrādīja arī savas emocijas, ko saturēja stāsts.Sengrieķu teātris
“Teātris” ir grieķu vārds un nozīmē “vieta izrādēm”.
Teātra pirmsākumā bija zemkopju svētki. Zemkopji rīkoja gājienus pa ciemu un pilsētu ielām. Viņi stāstīja mītus par Dionīsu, attēloja ainas no mītiem. Lai būtu ērtāk , izrādes sāka rīkot kalna piekājē, bet skatītāji izvietojās kalna nogāzēs.
Kalna piekājē uzcēla telti, grieķu valodā ”skēnē”. Tur aktieri pārģērbās. Vēlāk telts vietā uzcēla nelielu ēku, arī to sauca par “skēnē”. Uz šīs ēkas izrādes laikā uzkāra zīmētas dekorācijas. Ēkas priekšā uzbūvēja laukumu – orkestru, kur uzstājās aktieri un koris. Kalna nogāzēs izvietoja solus skatītājiem. V gs beigās un IV gadsimta sākumā pirms mūsu ēras šādi teātri bija uzcelti gandrīz visās grieķu pilsētās. Atēnu teātrī vienlaicīgi vieta atradās 17 000 skatītājiem.
Seno grieķu teiksmas deva bagātīgu un spilgtu matreālu teātrim. No mītiem radās lugas, kuras sauca par traģēdijām. Vārds “traģēdija”(gr tragiodia) nozīmē “āža dziesma”, tā izcelsme saistīta ar dieva Dionīsa kultu. Tā pauž brīvības un nepieciešamības dialektiku, personības un sabiedrības pretrunas, skaistā cīņā ar neglīto. Traģēdijās darbojošas personas parasti bija mītu varoņi. Traģēdijās tika attēlota varoņu cīņa un varoņdarbi, ciešanas, dažkārt pat bojāeja. Pitmais ievērojamais traģēdiju autors bija Atēnu rakstnieks Eshils. Viņš sarakstījis traģēdiju “Sasaistītais Prometejs”. Traģēdija vēsta par dieva Zeva dusmām uz Prometeju, kurš atnesis cilvēkiem uguni, mācījis strādāt un izglītojis cilvēkus.
No smieklīgajām dzīves ainām radās komēdijas. Komēdija (gr. Komodia) nozīmē jautra izrāde. Komēdijas ne tikai uzjautrina skatītājus. Tajās dažkārt pausts dzļāks saturs. Komēdijās bieži paustas dzīves pretrunas: neatbilstība starp jauno un veco, saturu un formu, mērķiem un līdzekļiem, cilvēka reālo būtību un viņa domām par sevi. Komēdiju autori attēloja savus pretiniekus, kā krāpniekus un meļus. Darbojošajās personās skatītāji viegli varēja pazīt savus laikabiedrus.
Teātra izrādes grieķijā rīkoja 2 vai 3 reizes gadā, tās turpinājās 3 dienas no rīta līdz vakaram. Vīrieši tēloja arī sieviešu lomas. Viņi uzlika maskas , kas atbilda lomām. Spilgtās maskas bija saskatāmas pat no tālajām skatītāju rindām. Maskas bija veidotas tā, ka tās pastiprināja aktieru balsis, arī teātri bija celti ar labu akustiku.
Grieķi ļoti mīlēja teātri. Valsts izsniedza naudu nabadzīgākajiem iedzīvotājiem lai tie varētu noskatīties izrādes. Izrāžu dienās jau no agra rīta teātrī ieradās daudz skatītāju. Uz izrādēm Atēnās brauca skatītāji no citām pilsētām. Skatītāji vētraini dzīvoja līdz lugās atainotajam. Speciāla komisija noteica labāko lugu autorus un labākos aktierus. Viņus apbalvoja ar vainagu un citām vērtīgām mantām. Izcilākajiem lugu autoriem parādīja īpašu godu. Eshilam un Sofoklam Atēnu teātrī uzcēla piemiņas statujas. (teātra attēlus skatīt pielikumā)Sengrieķu saimnieciskā dzīve
Grieķu zemnieki bija savas zemes gabala īpašnieki. Viņi varēja to pirkt, pārdot un mantot. Zemnieks zemi apstrādāja pats kopā ar ģimeni. Dažreiz viņš nolīga palīgu. Vergus lauku darbos izmantoja maz.
Grieķijā labi auga vīnogas un olīvas. No kurām ražoja vīnu un olīveļļu, ko bieži vien eksportēja uz citām zemēm. Savukārt visvairāk ievesta tika labība, jo tā netika izaudzēta pietiekošā daudzumā.
No mājlopiem visvērtīgākie bija vērši. Tika attīstīta aitu un kazu audzēšana. Zemnieki turēja arī cūkas un mājputnus. Zirgus varēja atļauties tikai bagātie, jo tie bija ļoti dārgi.Sengrieķu amatniecība
Grieķi bija ļoti prasmīgi amatnieki. Viņi izgatavoja visdažādākos priekšmetus ne tikai savām vajadzībām, bet arī izvešanai uz citām valstīm. Meistaram pašam bija sava darbnīca. Kopā ar viņu strādāja dēli vai nolīgti strādnieki un daži vergi. Lielu darbnīcu, kur strādātu vairāk par 20 cilvēkiem, nebija daudz.
Podnieka amats bija viens no svarīgākajiem amatiem senatnē. Senie grieķi visvairāk lietoja māla traukus. Grieķu podnieku ražojumi bija daudzveidīgi, izturīgi un, galvenais, ļoti skaisti. Tos pirka visā senajā pasaulē. (attēlus skatīt pielikumā)Sengrieķu tirdzniecība
Grieķijā bija daudz nozīmīgu tirdzniecības pilsētas, bet galvenā no tām bija Atēnas. Pēc kara ar Persiju Atēnām piederēja vislielākā flote. Tā kontrolēja kuģniecību visā Egeja jūrā. Atēnu Kuģi bija sastopami visā Melnajā un Vidusjūrā. Atēnu osta bija Pireja. Pirejas tirdzniecības ostā vienlaicīgi varēja noenkuroties ap 400 kuģu. Pireja izveidojās par mazu pilsētiņu. Te dzīvoja kuģu īpašnieki, tirgotāji, jūrnieki, utt.
Grieķijas pilsētu tirgos notika rosīga tirdzniecība ar dažādiem produktiem, apģērbu, apaviem, ieročiem, keramiku un citām patēriņa precēm. Tirgojās, galvenokārt, paši zemnieki un amatnieki, kā arī sīktirgotāji, kas uzpirka viņu preces. Uzpircēji ievērojamu daļu preču iepirka no saimniekiem galvenokārt eksportam, nevis iekšējām tirgum.
Vergturu sabiedrība attīstijusies preču saimniecība sadūrās ar neizbēgamām grūtībām – ar vietējo polisu tirgus ierobežotību. Tiešie ražotāji – vergi – neko nepirka, bet brīvo amatnieku izputēšana, kas bija saistīta ar vergu darba izmantošanu amatniecība, mazināja arī brīvo amatnieku pirktspēju. Šādos apstākļos ļoti svarīgi nozīmi ieguva ārējās tirdzniecības sakari. Sakarā ar konkurenci ārējā tirdzniecībā radās konflikti starp tirdzniecības un amatniecības polisām: starp Atēnām un Korintu, starp Atēnām un Megarām utt. Attīstījās jūras tirdzniecība, kas solīja ienākumus, taču tajā pašā laikā bija saistīta ar risku. Tirgotājus un jūras braucējus vienmēr apdraudēja jūras stihijas un pirāti.
Arējā tirdzniecība pamatojās uz cenu starpību, kas pastāvēja starp vienām un tām pašām precēm dažādās valstīs. Tika izvesti vietējie izstrādājumi, kurus neražoja pārējos apvidos, un greznuma priekšmeti. Attīstījās tieši jūras tirdzniecība, jo preču pārvadāšana pa sauszemi, izmantojot jūga lopus, bija ievērojami grūtāka un dārgāka.
Atēnu pirmā jūras savienība bija apvienība, ar kuras starpniecību tika daļēji pārvarēta polisas ekonomiskā ierobežotība. Šī savienība, kas izveidojās, lai gūtu uzvaru karā pret Persiju, faktiski sagrāba savās rokās kontroli pār tirdzniecību Egejas jūras baseinā un tirdzniecības ceļiem caur jūras šaurumiem, kā arī pastiprināja tirdzniecības sakarus ar Melnās jūras piekrastes polisām.
Sengrieķu grieķu kolonijas
Apsaimniekošanai zemes nebija tik daudz lai visiem pietiktu. Ievestā labība bija dārga. Zemniekiem vajadzēja aizņemties labību un naudu. Un ja nevarēja atdot parādu, tad vajadzēja šķirties no sava zemes gabala. Vajadzēja meklēt iztikas avotus citur.
Tirgotāji un jūrnieki redzēja tālās zemēs tādas vietas, kur bija labas ostas, daudz auglīgas zemes. Un tādejādi Grieķu polisās sāka veidoties izceļotāju grupas. Izceļotāju vidū bija ne tikai zemnieki un tirgotāji, bet arī amatnieki, kuri svešumā cerēja iegūt sev lielu bagātību. Izceļot bija gatavi visi, kuri nejutās labi savā dzimtajā polisā.
Izraudzīta vietā zemi nopirka vai vienkārši atņēma ar varu. Pamazām piepirka (atņēma) blakus stāvošos zemes gabalus, apkārt uzstādīja sētas un mūrus. Veidojas kolonija.
Kolonijas ātri nostiprinājās un kļuva bagātas, topot par patstāvīgam polisām. Kolonijas Grieķijai piegādāja vergus, zivis, dažādus metālus un citas lietas.
Ļoti daudz grieķu koloniju izveidojās ap Melno jūru. Tās izauga arī Vidusjūras krastos. Sevišķi daudz koloniju atradās Sicīlijas salā un Dienviditālijas piekrastē.
Grieķijas polisu pārvalde vienmēr iejaucās vietējā ekonomiskajā dzīvē, īpaši rūpēdamies par tirgus nepārtrauktu apgādi ar labību. Norisa arī cīņa pret spekulāciju.Pielikums
Grieķu podnieku darbi
Grieķu teātra laukumi