Latvijas tiesību vēsture

1.Latvijas tiesību vēstures priekšmets, saturs un uzdevumi. Latvijas valsts un tiesību vēsture pētī valsts un tiesību izcelšanos, to tipus, Lat. teritorijā no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Valsts – valsts ir īpaši organizēta sabiedrisks grupa, kurai ir kopēja vēsturiskā pieredze. Valsts ir tāda sabiedrības forma, kas ir dabiskās vēsturiskās attīstības rezultāts. Pamatnoteikumi valsts: 1.Sabiedrības klātbūtne 2.Sabiedrības pastāvēšana 3.Kopdzīves noteikumi 4.Teritorija!!!1.Vēsturiskā forma- pilsēta valsts (polisa) Polisa – pilsēta valsts Eiropas sabiedrības pirmsākums. Grieķu sabiedrība, grieķu kultūra. Polisas politiskā būtība pārvaldes mehānisms, tiešā demokrātija, aktīvā de

e
emokrātija, tiek realizēta caur pilsonības institūtu. Pirmais valsts prakses meodelis. 2.Romieši pārņem grieķu praksi, bet nosauc Civitas- Romas republika (respublika) iet soli uz priekšu, pāreja uz tīru valsts pārvaldes modeli. Publiskās tiesības, privātās, saistību tiesības u.c.. tas nāk no romiešu tiesībām. Lietot, valdīt un rīkoties – romiešu tiesību formulējums. 3.Impērija (imperiums)- tiek jau praktizēta visā Romas impērijas teritorijā. 476.g.- Romas bojā eja, senie laiki beidzas, sākas feodālās pārvaldes laiks, vergu vergturu laiks. 4.Terra-zemes, feodālā hierarhija, hercogistes, grāfistes. Feodālo valstu nosaukumi pēc fe
e
eodālā titula. 1600.g. Makiovelli pirmais zinātniski formulē, kas ir valsts (statuss) stāvoklis:1.Iedzīvotāji2.Teritorija 3.Varas struktūra, pārvaldīšanas varas klātbūtne. Sešas īpašības, kas raksturo valsts kopumu: 1.Valsts ir politiska organizācija (varas aparāts un varas klātbūtne)2.Normatīvisms kā īpašība un zināma hierarhija. Viss tiek reglamentēts. (V
V
Valsts likumi, pamatlikumi, konstitūcija u.c.)3.Teritoriālā organizācija. (Valsts robeža, teritorija, galvaspilsēta, metrapole)4.Suverēnā iekšējā valsts un ārējā aizsardzība. (Valsts ierēdņa aizsardzība, likumu aizsardzība, īpašuma, aparāta valsts- iekšējā aizsardzība, ārējā – robežas)5.Valsts ir vardarbīga organizācija (Piespiedu aparāts, tiesas, izmeklēšanas u.c.)6.Mazākums valda pār vairākumu. Defin.- tiesības ir normas, kas tiek radītas un attīstītas spēka, dažādu bioloģisko instinktu, politiskās varas un ekonomiskās varas nepārtrauktā mijiedarbībā. Jēdzienu tiesības raksturo 4 faktori.1)Fiziskais- spēka īpašība tiek likta jebkuras tiesību normas pamatā, spēka kritērijs.2)Bioloģiskais- atriebības instinkts, taliona princips- dots pret dotu.3)Politiskais-kam pieder vara, likumdošana.4)Ekonomiskais- kam pieder īpašums, nauda, materiālais. Visas sabiedriskās attiecības prasa tiesisko regulēšanu.Tiesības kā filozofiskais fenomens ( divās sastāvdaļās):1.ins Divinum (Dievu tiesības) – tās ir visu tautu vēsturē, pielūdzamo Dievu griba, tiek tulkota kā likums, kā tiesību norma.!!!Cilvēki ir tikai normu iz
z
zpildītāji. Dievu griba absolūta. Dievi galvenie tiesību normu noteicēji, sastādītāji, bet cilvēki tikai izpildītāji. 2.ins humanum (Cilvēku tiesības) -paražu tiesību prakse, cilvēku prakse, sadzīve, gadījuma tiesības no gada uz gadu. Šodienas tiesību prakse tiek veidota uz paražu tiesībām.Jēdziens – vēsture- dalās 3 aspektos:1)Vēsture kā process- vēsture ir bez sākuma un gala, tās pirmais kritērijs ir sabiedrība, rodas kultūra, kultūras forma. Vēsture kā process – valsts, Baltijas, globālā līmenī.2) Vēsture kā zinātne- procesa faktori tiek fiksēti (Dokumenti, speciālā literatūra, arheoloģiskie izrakumi, ekspedīcijas, pētījumi, disertācijas u.
.
.c.)3)Vēstures zinātnes vēsture- vēsture kā histogrāfija- izdevumu hronoloģēšana, vēsturisko avotu uzskaitījums. Aizvēsture- kā process vēsturē, tā ir bez sākuma un gala, zinātne norobežo vēsturi no aizvēstures. Priekšmeta struktūra. (8 skeleta zari) 1.Augstākie valsts varas orgāni (institūcijas)- likumdošanas varas orgāni vai institūcijas.2.Pārvaldes institūcijas-izpildvara (Ministru kab.)3. Vietējās varas institūcijas un pārvaldes orgāni- pašvaldības.4.Tiesu sistēma un iekārta – tiesu vara.Vienmēr jāvadās no trim aspektiem (Miesas elementi par ko jārunā): 1)Kas un kad izveidojis minēto institūciju.2)Struktūra (departamenti, nodaļas 3)Kompetence un funkcijasPar katru skeleta zaru jābūt analīzei no 1. līdz 4.punktam.5.Galvenie tiesību avoti:1)Kas un kad izdevis minēto likumu?2)Struktūra (nodaļas, paragrāfi, panti)3)Vispārējas raksturojums un nozīme (Kāds laika periods?)4)Vēsturiskā nozīme tiesību avota- mums tiek izmantots 1937.g. Civillikums, romiešu tiesības.6.Civiltiesībās ir 4 tiesību nozares:1)Īpašuma tiesības- īpašuma veidi un veida tiesiskais statuss2)Līgumtiesības un saistību tiesības- līguma veidi, līgumslēgšanas forma, līguma pušu tiesības un pienākumi3)Ģimenes tiesības:a) laulības institūts,b) šķiršanās institūts,c) vīra un sievas tiesiskās attiecības (vīra varas institūts)d) vecāku un bērnu tiesiskās attiecības (tēva varas institūts)e) adopcijaf) aizbildniecība4) Mantošanas tiesības:a) mantojuma veidi,b) mantošanas formac) mantojuma dalībniekid) mantojuma dalībnieku tiesības un pienākumi 7. Krimināltiesības:1) nozieguma jēdziens,2) nozieguma sistēma un veidi(objekts, subjekts)3) soda mērķis un soda uzdevumi4) soda veidi- upurēšana, nāves sods, spīdzināšana, naudas sodi, gods un cieņa). 8. Procesuālās tiesības vai process:1) procesa veidi 2) procesa vešanas forma3) procesa dalībnieki4) tiesiskie pierādījumi.Latvijas valsts priekšmeta pētīšanas metodes:1.Dialektikas metode (attīstības jēdziens) jebkuram jautājumam.2.Vēsturiskā metode- konkrēti, laika kritērijs, hronoloģisks kritērijs, kas izdevis?3.Salīdzinoši -tiesiskā metode(Civillikumu, krimināllikumu, procesuālo lik. kad izdoti kodeksi, salīdzina testamentēšanu ar mantošanu, sodu politiku un sodu veidus)4.Sistēmiskā metode (Vienas valsts robežās)5.Loģiskā metode !!!Visas šīs metodes darbojas vienlaicīgi, bet viena no viņām kļūst par noteicošo atbildot uz noteiktu jautājumu. Latvijas valsts priekšmeta periodizācija. Vēsturiskais process Aizvēsture Polise- mēraukla (grieķu) Eiropas civilizācijas sākums. Vēsture: 1. 3000g.pirms Kristus dzimšanas2. Franku impērija- feodālā valsts 476.g.3. 5-6gs. Barbaru impērija4. 10.-11. gs. Klasiskie viduslaiki5. 16.-18. Vēlīnie viduslaiki – absolūtās monarhijas laiki.6. 2003.g. jauno laiku vēsture Aizvēsture: 1.2.milj.gadu atpakaļ 2. 5.milj. gadu atpakaļ 3. 9.milj.gadu atpakaļ , pēdas Āfrikas kontinentā. Attīstība kā juridiska zinātne. 1.A.Švābe (1888.-1957.) Tiesību vēsturi izstrādā liekot akcentu uz tiesību avotiem un analīzi, tiek analizētas īpatnības un nozīme tagadnes formā. Vēsturiskās izdošanas un vēsturisko nozīmi. 2.V.Kalniņš ( 1907.-1981.) Valsts + tiesību vēsture Uzskata, ka ar Švābes doto ir par maz, vajag klāt valsts struktūru. Īpatnības, politiskās varas institūtu. Tiesību normas var analizēt ja runā par valsti un tiesību vēsturi.

2.Agrīno valstisko veidojumu izcelšanās un to juridiskais raksturs (10.-13.gs) Valstisko veidojumu rašanās īpatnības Latvijas teritorijā nav zināmas. Spilgtākās šķiru sabiedrības pazīmes vērojamas ap 9.gs. Samērā attīstīta šķiru sabiedrība izveidojās no 11-13.gs. Tas notika sakarā ar saimniecības straujāku attīstību, ievērojami attīstījās zemkopība, lopkopība, amatniecība arī dravniecība, zvejniecība un medniecībai joprojām bija ievērojama nozīme. Tāpat kā citur pasaulē tirdzniecība un savstarpējā laupīšana veicināja saskarsmi starp tautām, gan tirgojoties, gan karojot. Lai izdzīvotu bija nepieciešams apvienoties un veidot lielākus nocietinājumus. Pamatfunkcijas – izdzīvošana, mērķis- eksistēšana. Devīze: „Uzbrukt un aizsargāties”. Galvenā mērķa vārdā karošana. !!!Militārā Demokrātija- kolektīva lēmuma pieņemšana. Viss labākais kara draudzes rīcībā, visu ļaužu kopā sanākšana. Paši lemj, paši tiesā, soda, bezvalstiska sabiedrība. Nav speciālu amatpersonu, kas nodarbojas tikai ar vienu funkciju, cilšu sabiedrībā ir gan karotāji, gan..!!! Militārā demokrātija – līdz valstiskai sabiedrības rašanās bija cilšu sabiedrībā.1.Karalis, ķēniņš, vecākais, pilskungs2.Vecāko padome (sapulce) – pieredze, prakse, vecākā institūts latgaļu, kuršu, lībiešu, sēļu.3.Tautas sapulce (karadraudzes) – svarīgs kolektīvu lēmumu pieņemšanaiValdnieki, vispirms bija karavadoņi, kas dzīvoja pilīs, organizēja pils nostiprināšanu, veidoja karaspēku, uzlika nepieciešamās nodevas, bija tiesnesis, pārzināja tiesības lietas.u.c.Valsts nepieciešama, lai aizsargātu īpašumu. Līdz 1202.g (Zobenbrāļu ienākšanai) tiek izmantota militārā demokrātijas pārvaldes iekārta visā Eiropā un arī Latvijā. Administratīvais iedalījums:ciemi, pagasti, pilsnovadi, zemes,zemju konfederācija. Agrīnie valstiskie veidojumi Latvijas teritorijā nepaguva attīstīties par valstīm vārda pilnā nozīmē, nerunājot jau par to, ka tie nepaspēja arī savā starpā apvienoties vienā kopīgā valstī. Šo procesu pārtrauca vācu agresija Baltijā.

3. Jersikas un Kokneses valstiskā organizācija. Darbojas militārā demokrātijas iekārta. (Sk.2.biļeti) 1.Jersika un Koknese bija latgaļu valstiskie veidojumi. Jersikā ietilpa Tālavas novads, ar galveno pili Beverīnu. Kokneses valstiņa atradās rietumos no Jersikas.2.Jersika un Koknese bija Polockas kņazistes agrīnās valstiņas. Polockas politiskā klātbūtne. Kaut gan Jersikas un Kokneses valstiskie veidojumi attīstījās krievu kņazistu valsts iekārtas parauga ietekmē, tie saglabāja arī vietējo valsts veidojumu īpatnības(vecāko padomes, tautas sapiulces) Jersikas zemes varas struktūra1.Karalis (rex) – vecākais:a) seniora attiecības (Polockas lielkņazs)b) vasaļa attiecības Īpašums- lietot, valdīt, rīkoties Senjors- rīkojuma tiesības, vasalis- lietojuma un valdījuma tiesības. Funkcijas- iekšzemes kompetence:militārā,administratīvā (pārvaldīšana),tiesas- gan karagājienos, gan mītnes zemēs,reliģiskā 2.Vecāko padome- kā padomdevējs karalim. Kamēr karalis karā pārvalda cilti. Kompetence: pārvaldīšanas, likumdošanas un tiesas f-jas. 3. Tautas sapulce- karadraudze- karavīru kopums, jautājumi tiek lemti demokrātiski. Funkcijas: ievēlēšanas(arī karaļa) Pārvaldīšana ( arī amatpersonu) kolektīva lēmumu pieņemšana Tiesas- lēmumi tika pieņemti koleģiāli. Reliģiskie jautājumi. Karaļa tiesiskais status – aristokrātiskais, karaļa cilšu vecākā ievēlēšana demokrātiska. Par karali varēja būt karaļa dzimtas pārstāvis. Karalis ir kara gājienā par diktatoru, lēmumus varēja pieņemt vienpersoniski, bet atgriežoties ciltī viens nevarēja lemt, pārvērtās par demokrātijas sastāvdaļu.

*15. Privileģēto kārtu tiesas. 1) Vācijas valsts kamertiesa bija augstākā tiesa Vācijā – tiesāja galvenokārt pēc romiešu tiesībām. Livonijas vācu muižniekiem bija tiesības tiesāties šai tiesā. 2) Landtāga tiesa – visas Livonijas privileģēto kārtu kopēja sanāksme, kas pieņēma likumdošanas aktus, lēma par nodokļiem, zemes aizsardzību, karu vai mieru, starptautiskiem līgumiem, kā arī sprieda tiesu. Kā pirmā instance izskatīja svarīgas muižnieku strīdu lietas un darbojās arī kā apelācijas tiesa. 3) Mantāga tiesa darbojās kā atsevišķu Livonijas novadu lēņu vīru sanāksmes, kas izlēma svarīgus saimnieciskus un politiskus jautājumus, kā arī sprieda tiesu, kuru vadīja lielfeodālis. Iztiesāja vasaļu strīdus(civillietas) un pārkāpumus (krimināllietas). 16. Bruņinieku tiesību avoti. Vācu iekarotāji Li izveidoja sarežģītu feodālo valsts iekārtu un ne mazāk sarežģītu feodālo sistēmu. Viņi ieviesa Vācijas un citu Rietumeiropas zemju juridiskos institūtus (galvenokārt vācu lēņu tiesību pamatus), nostiprinot sev dažādas privilēģijas. Šie juridiskie institūti Livonijā pārveidojās un attīstījās atbilstoši Baltijas apstākļiem. Ir zināms, ka laika posmā no 13.- 16.gs. vidum ir pastāvējušas četras bruņinieku jeb vasaļu tiesību kodifikācijas. 1. Voldemāra un Erika lēņu tiesības (1315). Tās Dānijas karaļi ir piešķīruši Ziemeļigaunijas vasaļiem – vāciešiem. Šīs tiesības satur vācu lēņu tiesību principus. Par paraugu kodifikācijai ir ņemts t.s. Sakšu spogulis. Kodeksā ir 60 panti. Saturā ietvertas lēņu tiesības, tiesu iekārtas noteikumi un procesuālās tiesības. 2. Livonijas senākās bruņinieku tiesības. Tas ir Voldemāra – Erika lēņu tiesību pārstrādājums Livonijas bīskapiju vajadzībām. Vēsturē zināmi trīs redakciju varianti. Pirmais burtiski ir Voldemāra – Erika lēņu tiesību pārrakstijums, bet pielāgots bīskapijai nevis Dānijas karalim. Otrs variants – teksts būtiski papildināts, ietverti 67 panti un ir lejasvācu valodā. Tas lietots Tartu bīskapijā. Trešais variants faktiski ir otrā augšvācu tulkojums. 3. Livonijas vidējās jeb paplašinātās bruņinieku tiesības sastādītas Rīgas bīskapijai 15.gs.sākumā, iespiestas 1537.gadā lejasvācu valodā. Iekļauti 249 panti. Šis krājums uzskatāms par Livonijas vecāko bruņinieku tiesību, Sakšu spoguļa u.c.tiesību avotu pārstrādājumu.4. Sistemētiskās jeb pārstrādātās bruņinieku tiesības. Tas ir sistemātisks pārstrādājums ar ietvertām normām 3 grāmatās pa 28 -40 pantiem katrā. Tiesību normas nav sakartotas pa tiesību nozarēm. Krimināltiesības ir ietvertas 2.un 3.grāmatā. Livonijas sistemātiskās jeb pārstrādātas bruņinieku tiesības sastādītas 15.gs. Par Rīgas arhibīskapijas likumu tās izsludinājis Limbažu mantāgs. Kad Livonijā 15.gs. Feodālās valsts attīstība sasniedza otro stadiju – kārtu pārstavniecību (parādījās mantāgi un landtāgi) , pārveidojās Livonijas tiesības, baznīca attcēla pārbaudījumus ar sakarsētu dzelzi u.c.. Tika paplašinātas lēņu mantošanas tiesības. Rīgas arhibīskapijā nodibināja “arkla tiesneša” amatu. (nodokļu t.)Bruņinieku feodālās zemes īpašuma tiesībasVācu feodāļu dzīves ekonomikas pamats bija viņu muižu īpašumi Li. Juridiski zemes īpašums bija nostiprinātas ar lēņu aktiem, privilēģiju rakstiem un bruņinieku tiesību kodifikācijām.Li bruņinieku tiesībās ir izteikta feodālā īpašuma uzbūve – zeme pieder vairākiem feodāļiem dažādā lēņu pakļautības līmeni. Izšķir virsīpašumu un apakšīpašumu. Tipiski visīpašnieki Li bija Rīgas arhibīskaps un pārējie bīskapi. Feodālos zemes īpašumus vēl varēja iegūt dižciltīgie vācu bruņinieki, kuri saņēma lēņos savas muižas kā apakšīpašnieki (būtībā vasaļi). Tiesības bija izmantot muižas ienākumus, t.i. iegūt augļus, valdīt pār ciemiem, laukiem, mežiem, ūdeņiem, sodīt ar nāvi. Pienākums – kā Li bruņiniekam jāpilda zemes aizsardzība, t.i. jāpiedalās karā, kas jāveic par saviem līdzekļiem. Ja krīt gūstā, tad pašam jārūpējas par savu izpirkšanu. Bruņiniekam bija pienākums kalpot bīskapam tikai iekšzemē, bet nevis ārzemēs. Lēņošanas noteikumi paredzēja, ka bīskaps juridiski palika izlēņotās zemes feodālais virsīpašnieks, bet bruņinieki – lēņu vīri – juridiski kļuva par feodāliem apakšīpašniekiem un kuri nevarēja muižas pārdot bez virsīpašnieka piekrišanas. Livonijas bruņinieku tiesībās izšķir divējādus zemes īpašumus (muižas)No tēva mantotās muižas, – muižu nevarēja pārdod bez mantinieku piekrišanas vai arī jāpierāda galīga nepieciešamība – augsts mantas apķīlājums, nabadzība.Pirktās vai kā citādi iegūtās muižas – pilnīga rīcības brīvība.Visumā Li bruņinieku (īpašuma) tiesības cenšas saglabāt feodālās muižas noteiktām dižciltīgām ģimenēm, lai pārdošanas gadījumā tās nenonāktu svešu feodāļu rokās un tas ir raksturīgs princips visām feodālajām tiesību sistēmām. 17.Livonijas pilsētu tiesības.Vācu iekarotāji Baltijā dibināja pilsētas pēc Vācijas feodālo pilsētu parauga. Bīskaps Alberts XIII gs. sākumā Rīgai piešķīra pilsētas tiesības, kādas bija Gotlandes salas pilsētai Visbijai. Tādejādi Rīgā nostiprinājās satversme pēc Gotlandes tiesībām. Smoļenskas un Rīgas 1229.g. līgums Baltijas zemju iekarošanas laikā b. Alberts un citi Rīgas vācu feodālie klerikālie varasvīri vēl uzturēja dzīvus tirdzn. un politiskos sakarus ar krievu kņazistēm. Šai ziņā viens no nozīmīgākajiem ir 1229.g. Smoļenskas līgums ar Rīgu, kura teksta varianti krievu val. Vēl glabājas Rīgā. Līguma saturā ir daudz krievu tiesību normu, kas liecina, ka tai laikā Latvijas novados, arī Rīgā, vēl bija krievu tiesību ietekme. Dažus gadu desmitus vēlāk, kad vācu okupanti bija iekarojuši Baltijas novadus un nostiprinājušies, viņi orientējās tikai uz Vācijas pilsētu tiesībām. Turpmākā Rīgas pilsētas attīstība notika vienīgi pēc Hanzas pilsētu parauga. Rīgas tiesības daļēji aizguva citas Livonijas pilsētas. Laikā no 1270.- 1293. g. Rīga pārņēma Hamburgas pilsētas tiesības, bet Rēvele jau 1284.g. ieguva Lībekas pilētas tiesības. Rīgas statūti vēlākā attīstībā daudz grozīti un pārstrādāti.Pārstrādātie Rīgas statūti.Sastādīti ap 1293.g. un vairākus gadsimtus ir Rīgas pilsētas tiesību pamats. Tie sastādīti 11.nodaļās: 1- Rātes grāmata, II- Fogta grāmata, III- Par lieciniekiem, IV – Grāmata par mantojumiem īpašumiem, V – Par ģimenes dzīvi, VI – Par laulības pārkāpšanu, VII – Par aizbildnību un testamentiem, VIII – Par viltojumiem, IX – Par slepkavībām, miesas bojājumiem un apvainojumiem, X – Par laupītājiem un zagļiem, XI – Par kuģniecības tiesībām.Agrāk rātes locekļus vēlēja briģeru sapulce, tagad pārstrādātajos Rīgas statūtos noteikts, ka rāti vēlē pati rāte. Rātes locekļu skaits- 16 rātskungi, ievēlami uz gadu, iztrūkstošos locekļus varēja pieaicināt no lieltirgotāju aprindām. Rāte savus lēmumus pieņēma ar balsu vairākumu, un par to izpildīšanu gādāja birģermeistars.Fogta galvenā funkcija bija tiesas spriešana. Statūti noteica, ka fogtu amatā ieceļ rāte. Ar laiku rāte kļuva par pārsūdzības tiesu fogta spriedumiem, t.i. otrā tiesas instance.Pārstrādātajos Rīgas statūtos pieminēti arī svarīgākie civiltiesību institūti. Vispirms- mantojami īpašumi- galvenokārt bija nami, dažādas ēkas un cita veida briģeru manta. To varēja pārdot tikai ar rātes ziņu.Ja viena gada un vienas dienas laikā netika celti iebildumi, tad manta galīgi pārgāja pircēja īpašumā. Brīvi pārdot bija atļauts tikai tādu īpašuma objektu, ko vīrs un sieva bija pirkuši, turpretī no senčiem mantotu – tikai ar radinieku piekrišanu vai ārkārtējās nepieciešamības gadījumā.Statūtos paredzēja arī minēto īpašumu mantošanu: ja nomira sieva un ģimenē bērnu nebija, tad vīrs paturēja divas trešdaļas un sievas radi vienu trešdaļu no kopējās mantas, turpretī, ja nomira vīrs, neatstājot bērnus, tad sieva saņēma pusi un vīra radi otru pusi kopmantas.Dažas statūtu nodaļas bija veltītas krimināltiesībām. Par naudas viltošanu- sods no 1sudraba markas līdz rokas nociršanai, bet ja viltotās naudas daudzums vairāk kā vērdiņš – noziedznieku „cepināja uz pannas”. Viltojumi tirdzniecībā – par mēru vai svaru viltošanu vai krāpšanu, smagākos gadījumos draudēja nāves sods. Par laupīšanu un zagšanu- baznīcas aplaupītājus sodīja ar nāvi uz rata, ja nozadzis vairāk par vērdiņu – to pakāra, ja par pusvērdiņu- iededzināja zīmi, nogrieza ausi un izraidīja no pilsētas. Par buršanu vai indes sagatavošanu – sods ar nāvi uz sārta.Par Rīgas pilsētas tiesību avotu uzskatāmas arī tā sauktās Rīgas birģeru runas. Pēc Rīgas pilsētas tiesību parauga savus statūtus dabūja daudzas citas Livonijas pilsētas: Aizpute, Kuldīga, Ventspils, Cēsis, Valmiera, Pērnava u.c. Tādejādi Baltijā izveidojās Hanzas savienības pilsētu tiesību atzarojums- vietējā Livonijas pilsētu – meitu tiesību sistēma.Pārstrādātos Rīgas statūtus izmainīja ap 1680.g., bet faktiski darbība ilga un publiski tiesību normas bija spēkā līdz 1877.g. 18. Kanoniskās tiesības Livonijā.Kanoniskās tiesības ir katoļu baznīcu tiesību normas. Par kanoniem sauc baznīcas pieņemtos normatīvos aktus. Kanoniskās tiesības regulēja baznīcas organizāciju, katoļu garīdznieku un ordeņa brāļu savstarpējās attiecības. Daudzos tiesību jautājumos tām bija pakļauti visi Livonijas iedzīvotāji kā katoļu draudzes piederīgie. Kanoniskās tiesības regulēja laulības, liecību došanu tiesā, procentu ņemšanu u.c. Kanonisko tiesību sistēma bija sakopota īpašā krājumā Corpus iuris canonici. Par tiesību pielietojumu Livonijā liecina kanonisko tiesību statūti, kas bija izdoti Rīgas arhibīskapijā. Tas konkretizēja kanoniskās tiesības Livonijas apstākļos. Tajā skarti arī tīri laicīga rakstura jautājumi – testamenti, laulības, saderināšanās, radniecība, pirkšana-pārdošana u.c. 19. Romiešu tiesību recepcija Livonijā. Piezīme- recepcija- citā valstī vai laikā izstrādātu normu aizgūšana.Viens no Livonijas tiesību avotiem 13.gs. bija romiešu tiesību sistēma.Feodālās tiesības bija primitīvas un bieži vien pretrunīgas. Līdz ar tirdzn. un amatniecības attīstību, bija nepieciešams uzlabojums tiesību normu sistēmā. Jauno ražošanas attiecību veidošanās procesā feodālās sistēmas tiesību normas bija bremzējošas. Rom.t., lai arī tās bija radušās vergturu sabiedrībā, bija krietni vairāk piemērotas, jo balstījās uz neierobežotu privātīpašumu un to normas bija izteiktas abstraktā formā, kas ļāva tās plaši piemērot preču-naudas attiecību regulēšanā. Rom. T. aizgūšana jeb recepcija uzsākās Vācijā un romiešu tiesības šeit tika pārņemtas pilnīgi, plašāka romiešu recepcija Vācijā un Li sākās pēc Vācijas valsts augstākās tiesas nodibināšanas 1495.g. šī tiesu instance tiesāja pilnīgi pēc romiešu tiesībām vai impērijai kopīgām tiesībām.15.-17.gs. Vācijā notika intensīva romiešu tiesību studēšana un pētīšana, tika izdotas mācību grāmatas, rokasgrāmatas, juridiskās vārdnīcas. Romiešu tiesības netika pārņemtas automātiski, bet ar skaidrojumu – glosu palīdzību. Skaidrotāji – glosatori vai komentatori savus skaidrojumus rakstīja uz pergamenta malām vai starp rokrakstu līnijām. Tiesās piemēroja tikai tās romiešu tiesību normas, kurām bija skaidrojums. Līdz ar to, ja nebija glosatora atzinuma – romiešu tiesību normai nebija juridiska spēka. Glosatoru,juristu -zinātnieku un tiesību doktoru ietekme un autoritāte Vāc. pieauga pat tādā mērā, ka Karalis Kārlis IV tos ieskaitīja dižciltīgo kārtā. Juristi -romiešu tiesību zinātāji izspieda no pārvaldes aparāta agrāko laiku juridiskos konsultantus – garīdzniekus. Tā pārvalde nonāca laicīgās rokās. Uz rom. t. balstītā Vāc likumdošana būtībā bija progresīva un antifeodāla. Tas arī nodrošināja viņu piemērošanu līdz pat 1900.gadam.

*33. 1570.gada G.Ketlera privilēģija Kurzemes muižniekiem.1570.g. 20.jūnijā, lai normalizētu hercogs attiecības ar muižniekiem un saglabātu savu varu, šo dokumentu apstiprināja Po karalis. Rezultātā h. būtiski paplašināja muižnieku tiesības, sašaurinot savas:1) paliek spēkā visas vecās un jaunās privilēģijas; apsolīja nodrošināt luterticību un tuvākā laikā sakopot zemes tiesības īpašā statūtu grāmatā kā arī revidēt tiesu iekārtu; 2)ierobežotais lēņu īpašums kļuva par neierobežotu privātīpašumu (privātmuižu statuss);3)personiskā lēņu dienesta vietā tika izveidots nepersonisku jātnieku dienests. Atbilstoši muižas platībai katram muižniekam bija jāuztur bruņots jātnieks hercogistes aizsardzības vajadzībām. Tos apvienoja zem dižciltīgo muižu karoga, hercoga muižās komplektētos – zem galma karoga.;4) Piešķīra muižniekiem augstāko un zemāko tiesu varu. Muižnieku muižu zemnieki nevarēja sūdzēties nevienā tiesā; 5) Atbrīvoja muižniekus no nodokļiem, muitas. Atļāva turēt krogus, tirgoties un gūt citādu peļņu. 34. 1617.gada Valdības formula. Konstitucionāla rakstura tiesību akts. Polijas karaļa sūtītā komisija izstrādāja satversmi kurzemes hercogistei, kuru izsludināja 1617.g. 18.martā. 52.panti latīņu valodā. Paredzēja hercoga un pārējo valsts varas apmatpersonu un organizācijas varas funkcijas; 27.pantā tika minēts, ka pats šis kodekss pieskaitīts pie pamatlikuma aktiem, kam nedrīkst runāt pretī pat landtāga lēmumi. Hercogs stājoties amatā zvērēja, ka valdīs saskaņā ar šo Valdības formulu.

35. 1617.gada Kurzemes statūti. Polijas karaļa sūtīta komisija izstrādāja Kurzemes likumu grāmatu „Kurzemes un Zemgales muižniecības tiesības un likumi jeb Kurzemes statūti”. Avoti-Piltenes statūti, bijušās Livonijas tiesības, 50%Romiešu tiesības. 228.panti latīņu valodā. Oriģinālā nebija ne nodaļu, ne pantu. Kurzemes statūti tika pārtulkoti vācu valodā. Un tā kā vairāk kā 100 gadus hercogistē lietošanā bija tikai noraksti, tad bija radušās vairākas šī kodeksa redakcijas. Dažkārt muižnieki apzināti sagrozīja dažus sev vēlamos pantus. Bija izdoti muižniekiem, vēlāk sāka piemērot arī birģeriem. Uz zemniekiem šis kodeks attiecās tikai kā uz objektiem, paredzot viņiem dzimt-ku verdzību.

36. Kurzemes hercogistes tiesību raksturojums. Ar Gotharda privilēģiju un citiem pamataktiem muižnieki ieguva ne tikai privātās dzimtmuižas agrāko lēņu muižu vietā, bet arī tiesības izdot saistošus noteikumus un spriest tiesu pār zemniekiem savas muižas novadā (varēja sodīt pat ar nāvi). Civiltiesībās pakāpeniski samazinājās muižnieku atkarība no hercoga oficiālās varas, kā arī nostiprinājās nelielā vācu īpatsvara visplašākā kundzība pār pamatiedzīvotājiem – latviešu zemniekiem. Ar Gotharda privilēģiju un citiem pamataktiem gan privātīpašuma tiesības uz lēņu muižām, gan tiesības pieņemt dažādus normatīvos aktus un tiesāt zemniekus savas muižas novadā. Muižnieki panāca zemnieku beztiesisko stāvokli juridisku noformējumu hercogistes likumdoš. aktos. Zemnieki tika pielīdzināti vergiem. Saskaņā ar Kurz, Piltenes statūtiem un landtāga lēmumiem nedižciltīgie un svešzemnieki nedrīkstēja pirkt un valdīt dzimtmuižas. Tirdzniecības tiesības – no piedalīšanās tajā pilnīgi atstūma zemniekus, jo tiem taču nekas nepieder. Pārējie civiltiesību institūti (lietu, saistību ties.) bija galvenokārt pārņemti no romiešu t. un papildināti ar vācu tiesību piejaukumiem. Ģimenes t. – plaši pārņemtas no romiešu tiesībām (tēva vara pār bērniem, aizbildnības vara, pūrs u.c.). Laulāto mantiskās attiecības tika regulētas ar mantas kopību. Mantošanas t. – no romiešu t. it sevišķi testamenta nozarē. Paralēli iet arī feodālo bruņinieku mantošanas tradīcijas – bru-ka apbruņojums tika pirmdzimtam dēlam vai tuvākam vīriešu radiniekam. Kriminālt.- Kur. statūtu pēdējā nodaļa, par noziegumiem un sodiem. Paredzēti nežēlīgi bargi sodi, kas aizgūti no feodālās Vāc. 1532 k-likumiem t.s. Carolina. Sodus izpildīja publiski. Kur. muižnieki centās visiem līdzekļiem mazināt zemn. aizbēgšanu uz citiem novadiem. Sāka lietot krimt. Represijas kā pret pašiem bēgļiem tā arī pret to atbalstītājiem.

37. Zviedrijas agresija Baltijā. Juridiskais statuss.Zv. agresija Baltijā aktivizējās pēc Liv. sabrukuma. Liv. kara laikā (1558-1583) Po un Zv. sadarbojās. Tomēr pretrunas starp abām valstīm bija lielas, Baltijas zemju pakļaušanas jautājumos. Zv. hercogs Kārlis padzina karali Sigismundu no Zv. un kļuva par Zv. karali Kārli IX. Starp Zv. un Po. izcēlās ilgs karš(1600-1629), kas norisinājās galvenokārt Vidzemē un Igaunijā. Tas beidzās ar Altmarkas pamiera līgumu 1629 un Zv. ieguva Vidz. teritoriju. 1660 tika noslēgts Olīvas miera līg. un saskaņā ar šo līgumu Vidz. uz mūžīgiem laikiem tika atstāta Zv. Zv. valdīja un saimnieciski izmantoja Vidz. nepilnus 100g. Politiskās varas subjekti bija metropole (Zv.) un kolonija (Vidz.).Luterāņu reliģijas izplatīšana, baznīcas padoto skolu organizēšana, tiesu iestāžu dibināšana utt bija tikai līdzekļi zemes pakļaušanai un zemnieku izmantošanai. Tika uzsvērts Zv. karaļvalsts metropoles statuss un Vidz. tika pielīdzināta valsts provincei. Zv. likumdošana bija attiecināma arī uz V., palika spēkā arī muižnieku un birģeru privilēģijas, dzimtbūšanu neatceļ. Ar muižu redukciju (1680.g.) tika muižnieku feodālā kārta pārvērsta par arendatoru kārtu. Visvairāk zviedru kolonizētajā Vidz. cieta dzimtzemnieki, uz tiem gūlās gandrīz visas nodokļu masas. Zv. koloniālā vara beidzās pēc Kriev. uzvaras pār Zv. Ziemeļu karā(1700-1721). Vidz. pārgāja Kriev. Impēr. sastāvā. 1721 Nīštates miera līgumā tiek fiksētas visas tiesības un tiesību avoti, atcelts muižnieku arendatoru statuss.

38.Zviedrijas pārval struktūra Vidzemē.Pastāvēja monarhija.V. pārvaldīja Zv. iecelts 1) ģenerālgubernators (Rīgas pilī), viņš skaitījās karaļa vietnieks – augstākais militārais priekšnieks. Funkcijas: 1.garīgo lietu uzraudzība;2.tiesu darbības administratīvā uzraudzība;3.sekot, lai būtu ievērotas karaļa majestātes tiesības un regālijas;4.nodokļu un nodevu lietu pārraudzība;5.pasta lietu uzraudzība;6.satiksmes lietu (ceļu,tiltu būvju) uzraudzība;7.bija augstākais militārais priekšnieks. Ģeng. pārziņā atradās ne tikai visas laicīgās, bet arī garīgās lietas V. Ģeng.: Johans Šite -tiesu reformas realizators V.; Klaudijs Tots – Zv. likumkrājumu galvenais kodifikators. Ģeng. bija padoti: divi gubernatori (ģengub. vietnieki 2 gab.);apriņķa priekšnieki (nodarbojās ar 3 apriņķu pārvaldīšanu); apriņķa fogti(Zv. varai uzticamas amatpersonas, adm., tiesas un policijas funkcijas); valdības padomnieki (1650.g tika izveidoti, kas mazināja landrātu kolēģijas nozīmi). Tāpat kā Zv. karalim bija valsts padome, tā Zv. tika nodibināta 2) Zemes padome, vēlāk to sauca par landrātu kolēģiju, kura sastāvēja no sešām muižniecības personām bez tiesiskas varas. Zemes padome bija V. muižn. pārstāvības orgāns pie ģeng. 3)Landtāgs, ko iepriekš sauca par konventu bija V. muižn. sanāksme, Zv. ietekmē, tiem tika noņemta tiesas funkcija. Tas bija tikai vienas kārtas – muižniec, galvenokārt bruņniecības orgāns. Landtāga kompetencē bija apspriest karaļa vai ģeng. Priekšlikum vai ierosin.; apspriest pašu V. muižn. lietas.

39. Vidzemes tiesu iekārta Zviedrijas laikos. Zv. koloniālā vara uzskatīja, ka iedarbīgas tiesas ir viens no svarīgākiem līdzekļiem iekarotās zemes pakļaušanai un vēlamās kārtības uzspiešanai. Karalis GustavsIIĀdolfs pavēlēja Vidz. izveidot Zviedru parauga tiesas, koleģiālās instances. Galvenās tiesas bija:1) Zemes tiesa (3 locekļi)- pirmās instances tiesas, kurām bija pakļauti visi Zviedrijas pavalstnieki, kuri dzīvoja kādas zemes tiesas aptiņķī (arī zemnieki)- civilās un krimināll.arī baznīcas lietas. Parasti gan muižnieku krimināll. zemes tiesai piekrita tikai izmeklēšana, bet spriedumu taisīja hoftiesa;2)Pilstiesa – tām bija policijas uzdevumi un neliela kriminālā jurisdikcija. Uzdevums bija piedzīt parādus, kā arī daļēji uzraudzīt domēņu lietas.18.gs. beigās pilstiesa beidza pastāvēt, daļu funkciju pārņēma kārtības tiesa, daļu hoftiesa.;3)Hoftiesa – augstākā tiesas iestāde, spriedumu pieņēma ar balsu vairākumu. Piekrīt – muižnieku civiltiesiskie strīdi(par privilēģijām uz muižām, par robežstrīdiem, parādu prasības, testamentu lietas), sevišķi svarīgas krimināllietas(valsts nozieg., amatpersonu nozieg, nozieg valsts mantas un kases lietās, muižnieku divkaujas, goda lietas). Hoftiesa bija augstākā garīgā tiesu instance. Zemnieki varēja iesniegt sūdzību pret saviem kungiem, tomēr nevarēja neko panākt. Pastāvēja līdz 1889.g.Pastāvēja arī -1) Kārtības tiesa – tās daļēji pārņēma pilstiesas funkcijas, tādējādi tās bija sava veida policijas tiesas. To uzdevums rūpēties par V. policijas noteikumu izpildīšanu un piemērošanu, augstākstāvošo tiesu spriedumu izpildīšanu un nelielu krim-tu izspriešanu. 2) Apriņķu fogti – īpašas Zv. varai uzticamas amat-nas ar admin. tiesas un policijas funkcijām, pienākums bija uzraudzīt iedzīvotājus. 3) Lauku bāriņu tiesas – piekrita uzraudzība pār aizbildņu amata pildīšanu. Paralēli pastāvēja arī baznīcas tiesas, rātes tiesas – pilsētniekiem, pagastu, muižu tiesas – zemniekiem.

40. Tiesības un tiesību avoti Zviedrijas Vidzemē. Sastāvēja no centrālās varas (karaļa) un vietējās varas (ģeng.) izdotiem tiesību aktiem, vietējo un Zv. tiesību krājumiem, kā arī pilsētu tiesībām. 1.Zv. karaļa likumdošanas akti – plakāti(plakātu veidā visu iedz. zināšanai, piem. Soda likums), reglamenti(Zv amatpersonām Vidz. adresētie dienesta pienākumu pildīšanas noteikumi), ordonances (pavēles amatpersonām un iestādēm), rezolūcijas(likumdoš. akti), instrukcijas (amatpersonām). 2.Ģengubernat. likumdošanas akti – vietējās varas likumdošanas akti, kurus mēdza saukt arī par plakātiem. Lielākai daļai bija paskaidrojošs un instruējošs raksturs.3.Livonijas privilēģijas un tiesības – bruņinieku tiesības- Voldemāra un Ērika lēņu tiesības; Livonijas senākās bruņinieku tiesības; Livonijas vidējās jeb paplašinātās bruņinieku tiesības; Sistemātiskās jeb pārstrādātās bruņinieku tiesības; baznīcas tiesības; birģeru tiesības; zemnieku tiesības – Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības; Lībiešu un igauņu zemnieku tiesības; Kuršu zemnieku tiesības; Romiešu t. recepcija.4.Dāvida Hilhena zemes tiesības 1598. – projekts.5.Rīgas pilsētu tiesības no1680.g. tika piemēroti Jaunie Rīgas pilsētas statūti(6.nod. 386.panti)I – pilsētas rātes satversme II-tiesu iekārta un process; III-IV-civiltiesības; V-jūras un vekseļu tiesības; VI-krimināltiesības. Tie paliek spēkā līdz 1877, kad V. guberņā tiek realizēta pilsētu reforma. 6.Vidz. tiesību kopojumi – Zv. varas orgānu izdoti likumdošanas akti tulkojumu vācu valodā. Ik gadu tika izdoti no 1688.-1707. 5sadaļas: pārvaldes-admin. tiesības; baznīcas t.; kriminālt.; civilt.; tiesu iekārta un pro-lās t. 7.Zemes tiesības – muižu redukcijas 1680.g. noteikumi (muižn.paliek par arendatoriem) 8.Baznīcu t – 1686 Zviedrijas luterāniskās baznīcas satversme 28.nod. ar 5 sadaļām – baznīcas tiesaiskais stāvoklis, dievkalpojumu kārtība, grēksūdzes institūts, noteik. par mācītāja amatu un baznīcas mantām. No 1694.g. – baznīcas grāmatas, kad bija jāfiksē: dzimšana, kristīšana, laulība, miršana.

56.Tiesības un t.avoti 19.gs.2.pusē. 1.Baltijas vietējo likumu kopojums 1.un 2.daļa. (1846.g.1.iestādes.2.likumi par kārtām) 2.Baltijas vietējo lik.kopojums 3.daļa Bunges Civillikums 4600.panti(pamats 1937.g.Civ.likumam)(1864.g.civillik. – ievads-piemērošana un iztulkošana, ģim.,lietu, mantojuma, prasījuma tiesības. 3. 1845.g Nolikums par kriminālsodiem (4.galvenie – visu tiesību zaudēšana, izsūtīšana katorgā, izsūtīšana uz Aizkaukāzu, nāvessods) un septiņiem labošanas sodiem – jaunās sankcijas,piem.visu tiesību atņemšana un izsūtīšana uz Sibīriju, rājiens tiesas priekšā, piezīmes un aizrādījumi, naudas sodi.. Krimināltiesību avots 1845.g. “Nolikums par kriminālsodiem un labošanas sodiem” – 1 reizi piemēroja no 01.01.1846.g.

57.Fr.Bunges 1842.g. Civill.(III d.), tā izstrādāšana un struktūra. 1856.g uzdeva sastādīt,pabeidza 1862.g.,cars likumpr.parakstīja un ofic.stājās spēkā 1865.g. Civill.3.daļu ar 4600.pantiem, struktūra: 1.Ievads-spēkā esošo likumu un noteikumu piemērošana un iztulkošana. 2.Ģim.t.- a)laul.t.- *laul.personiskās t-bas(vīra vara), *laul.mantiskās t. b)vecāku un bērnu tiesiskās attiec.-*vec.vara personiskās attiecībās ar bērniem, *vec.vara pār bērnu mantu, *ārlaulības bērni. c)audžu bērnu institūti- *radniecība,*aizbildn.un aizgādn. 3.Lietu t.-*dažādi lietu veidi*valdījuma t. *īpašuma t.*ķīlas t. 4.Mantoš.t.-*likumiskā*testamentārā*līgumiskā mantošana. 5.Saistību tiesības -*aizdevuma, pirkuma, nomas darba līgumi,*saistību tiesību pārkāpumi.

58.Valsts iekārta un tiesības Latvijas teritorijā līdz 1.pas.kara sākumam. Pārvalde pēc dzimtb. iekārtas atcelšanas līdz 1.pas.kara sākumam saglabāja iepriekšējo guberņas pārvaldes sist. Papildināta ar jaunām iestādēm: 1.Z-ku lietu komisāri- funkcijas-pārraudzīt pagasta kapitālu izmantošanu,izrakstīt no pagasta,z-ku un muižn. strīdu izšķiršana zemes jautājumos. 2.Gub. z-ku lietu pārvalde(augstākā). 3.Gub. pilsētu lietu pārvalde (sask.ar 1892.g.pils.lietu nolikumu) 4.Apriņķa pārvaldes iekārta – funkcijas- 1888.g.lik.par policijas reformu Balt.gub.ieviesa centralizēto policijas pārvaldes sistēmu: *apriņķa priekšnieks-reprezentē valdības varu,koordinē karaklausības,cietumu komisiju un iestāžu darbu,ir policijas pr-ks. *pagasta pārvaldes iekārta- pagasta sabiedrība,vispārējā pagasta sapulce,pagasta vietnieku sapulce. *muižniekiem -landtāgs,landmarš.,landrātu kolēģija. 1906.g.pārstrādātajā Kr.pmatlikumā – konstitūcijā paredzēja Valsts domi. Tā sanāca 4.reizes-atļauts apspriest tikai likuma projektus. Tiesu iekārta-1.vietējās t.(miertiesas,miertiesnešu sapulces,pagastu t.) 2.vispārējās t. (apgabalt.,tiesu palātas,senāts) 3.lauka karat. Pārvaldes īpatnības Latgalē – zemstes vēlēti varas orgāni – demokrātiski vēlētas institūcijas guberņas mērogā – *guberņu zemestu sapulces, kompetence-vietējo sadz.jaut.apspriešana.*guberņas zemstu valde-izpildvara, *apriņķa zemstu sapulce,*apriņķa zemstu valde.Nozīme mūsu Latv.vastiskuma tapšanā nenovērtējama-brīva Latvija-brīvā Krievijaā. Caur 1905.g. revolūciju nonācām līdz Latv.I.revolūcijai un 1818.g. 18.11.LR izveidošanai.

59.Valsts iekārta un tiesības Latv.ter.pirmā pas.kara laikā(1914-1918). Pirmā pas.kara sākums 1914.g.19.07. Kr.armijas piefrontes zonā Vidz. un Latg. notika Pārvaldes militarizācija. Turpina pastāvēt: centrālā valsts vara,guberņu,apriņķu,pilsētu,pagastu pārvaldes iestādes un pārvaldes institūciju sistēma. Vietējo valsts varas un pārvaldes orgānu funkcijas pārņēma militārās iestādes un amatpersonas. Civilpārvaldes iestādes – 1915.g.iecēla pilnvaroto Baltijas novada Civilpārvaldes jautājumos, kam tika pakļauti visi trīs Baltijas guberņu gubernatori (ģen.gub.statuss) Augstākā militārā vara: 1.augstākais virspavēlnieks(pieder ārkārtējas pilnvaras, karadarbības rajonos viņa rīkoj.un pavēlēm tāds pats juridisks spēks, kā cara izdotiem likumiem), 2.armijas galvenie komandieri, 3.armiju komandieri (abiem arī plašas pilnvaras – atcelt no amata zemākos komandierus, gan valsts iestāžu un pašvaldību ierēdņus, pastiprināt kriminālsodus). Tiesību avoti – 1.Nolikums par karaspēka lauku pārvaldi -1914.g.red. 2.Noteikumi par teritorijām, kurās izsludināts karastāvoklis,1914.g.red.Izmainās tiesu iekārta(galvenā teikšana pieder karatiesām): nāk klāt Karatiesa (1914.g. 20.07. likums par Karatiesas reglamenta grozīšanu,izmainās sadaļa “Par tiesu kara laikā”),*pulka t.,*kopusu t.,*kara apgabalu t., galvenā kara t. (kasācijas t.), lauku kara t. Tās izskatīja militārpersonu un ar armiju saistītos noziegumus. Civiltiesībās spēkā Baltijas vietējo likumu kopojuma 3.daļas normas (1846.), svarīgākais civil.ties.avots Vidzemē, Latgalē Kr.impērijas likumu kopojuma I daļas civillikumi (1900.) . Tirdzniecības tiesības atdalījās no civiltiesībām, kļūstot patstāvīga tiesību nozare.Kriminālties.(pakļautas kara apst.)1845.g.nolikums “Par labošanu un kriminālsodiem”. 1916.g.tika izdarītas izmaiņas Kara reglamenta normās, nosakot krim.atb. par izvairīšanos no dienesta.Procesuālās tiesības – tiesību avoti – Kr. impērijas 1864.g. civil. un kriminālprocesa nolikumi. Tiesāšanā sacīkstes princips.Pirmā pasaules kara ieguvumi- *tiek izveidotas pirmās nacionālās militārās vienības,likti pamati vēlākajai LR armijai *1917.g. Latgali apvieno ar pārējo Latviju *nostiprinās autonomijas un neatkarības ideja.

60.Vācu okupācijas pārvalde un tiesības Latvijā 1914.-1918.g. 1915.g.ķeizariskās Vācijas karapulki okupēja Kurz. un Zemg. teritoriju un sadalīja 2.policijas apgabalos-Jelgavas, Liepājas. Izveidojās Austrumu frontes virspavēlnieka pārvaldes apgabals, ko pārvaldīja Austrumu frontes virspavēlnieks. 1915.g.08.nodibināja īpašu varas iestādi-Kurzemes vācu pārvaldi, no 1917.g. Kurz. militārpārvalde – 28.personas, 6.nodaļas – saimniec.,tirdzn.mmežu,tieslietu,žandarmēr.,muitas, izdeva saistošus dokumentus. Saglabājās agrākais iedalījums: *apriņķos- valde,militārā polic.*pilsētas-birģermeistari, rātes*pagastos – pārvalda milt.policija un pagastu pārstāvji. 3.pag., pagastu pārstāvis. Svarīgakie t.avoti: *Austrumu frontes virspavēlnieka rīkojumi un pavēles (likuma spēks) *Baltijas vietējo likumu kopojums 1.2.3.daļa-civiltiesībās *1903.g.Soda likums(krimināllikums) -sevišķā daļa, vispārīgā daļa. Tiesu sistēmā ietilpa:10 miertiesas, 2apgabalt.,1virst.(Jelgavā), kas darbojās pamatojoties uz Vācijas 1877.g. civilproc. un krimproc. likumiem – tiesvedība notiek vācu valodā. Secinājums par pirmo okupāciju-kā varēja vācu okupācijas laikā proklamēt Latv.valsti- iekārta bija ļoti demokrātiska, respektēja Hāgas konvens.,darbojās visi polit.organizāciju atbalsta centri, partijas.

4.Agrīnie valstiskie veidoj. Rietumlat. Kursa. Zemgale. Statuss1.K un Z bija kuršu un zemgaļu valstiskie veidojumi, kuri aptvēra visu šo cilšu apdzīvoto teritoriju.2. K un Z bija patstāvīgi baltu cilšu valstiskie veidojumi, kuru ārējais ietekmes faktors bija vikingi un to pārvaldes iekārta. Vikingi- Dān. un Norv. Iedzīv., kuri kā karavīri, jūrnieki un tirgotāji ceļoja pa Eiropas valstīm, tās iekarodami un dibinādami pat jaunas valstis, gan kā noziedznieki siroja.Valstiskās organizācijas elementi 1.Karalis – vikingu koniing, cilšu vecākais, pilskungs a)Kursas valdnieks Lameķis, karalis – rex, pārvaldīja savu valsti ar galvasp. Kuldīgu.b)Zemg. valdn. Viesturs – seniors, bet nekad rex, pārvaldīja Zemg. novadu, izņemot Mežotni.2.Vecāko padome- kā padomd. karalim. Kamēr karalis karā pārvalda cilti. Kompetence: pārvaldīšanas, likumdošanas un tiesas f-jas.3.Tautas sapulce- karadraudze karavīru kopums arī ļaužu sapulces, jautājumi tiek lemti demokrātiski. Funkcijas: ievēlēšanas(arī karaļa),Pārvaldīšana ( arī amatpersonu) kolektīva lēmumu pieņemšana Tiesas- lēmumi tika pieņemti koleģiāli.Reliģiskie jautājumi.

5.Latvijas baltu un lībiešu paražu tiesības (10.-13.gs.) Paražu tiesības- ieraduma tiesības, un vide, kurā tās attīstās ir sabiedrība. Paražu t.- ir tiesības , kuras nav devis likumdevējs, bet kas līdzīgi valodai iegūst un patur savu saistošo normatīvo spēku, vienādas, ilgas un lietošanas ceļā kļūstot par masu uzvešanās noteicēju tiesiskā dzīvē.Par. tradīcija- vēsturiskā tiesību skola. Paražu tiesību rašanās principi:1.nesistemātiskās tiesības 2.kāzuistiskās (gadījuma)3.mutiskās tiesību normas 4.no paaudzes uz paaudzi 5.sakrālā (dievišķā) daba. Par. t. galvenie avoti. 1.folklora- tautas dainas, sakāmvārdi, parunas, teikas, leģendas, pasakas.2.Indriķa Livonijas hronika – atskaņu hronika3.Miera un padošanās līgumi4.Zemnieku tiesības (cilvēku sadzīve, tradīcijas). 2.,3.,4. ar feodālās varas palīdzību pierakstītas. Paražu tiesības tiek dēvētas par vaigu tiesībām, asins atriebības akcentēšana.Cilvēktiesību institūts par. t. normā.1.ĪPAŠUMA t. veidojās sairstot teritoriālajai kopienai, izveidojās privātīpašums patriarhālo ģimeņu galvām.1) nekustamā manta (aramzeme, pļavas, tēvu zeme, meži, bišu druvas)2) kustamā manta (govis, zirgi)2.MANTOŠANAS t. radās līdz ar īpašuma tiesību attīstību.1) vecākā dēla priekšrocība (R-Latvijā)2) jaunākā dēla priekšrocība (A-Latvija)3)meitu mantošanas princips (ja nav brāļu)3.ĢIMENES t. galvenokārt regulēja laulību norisi.1)laulības instit. a) līg. laupīšana( bez piekrišanas)- vienpusējs darījums, līgavainis noskata b) līg. zagšana (ar piekrišanu)- ar līg. līdzzināšanu notiek zagšana c) līg. pirkšana – līgumiskā līg. tēvs un līg. ir galvenie izvēlētāji Laulība- ir vienas paaudzes divu subjektu , līg. un līgavaiņa savienība.2)vīra un sievas tiesiskais status a) vīra vara- ģimenes galva (īpašuma rīkojuma tiesības, mantošanas t., sievas aizbildnis)b) sievas tiesiskais status- mājas atslēgu turētāja (mājas pārvaldīšana, izpildvara)c) šķiršanās institūts (ja vīrs pamet s, visa manta paliek s un bērniem)Ienākot kristīgai baznīcai paražu tiesību prakse izbeidzas. Paliek vienīgā laulību noslēgšanas iespēja – baznīca.3)ģimene-rodas tikai ar bērnu piedzimšanu, rodoties ar 2 paaudžu savienību:Tēva varas institūts, ģimenes apliecinājums:a) jumts b) sēta(vārti) c) galds- d) lietas ( inventārs) 4) saime- savējie un svešinieki, savējie ģimenes locekļi, svešinieki- kalpi, palicēji, aizgājēji (veļu tiesības) vienas ģimenes traktējumā. Nekustamā manta paliek arī aizgājējiem.dzimts- vīriešu kārtas visi asins radinieki.4.SAISTĪBU t. ir atkarīgas no tirdziniec. attīstības. 1)līgumtiesības- maiņas, dāvinājuma, pirkuma- pārdevuma, aizdevuma, ķīlas, glabāšanas. 2) līgumslēg. formas -a) mutiskā (vīrs un vārds)b) roku došana (derības, līkops)c) liecinieki (trīs krietni vīri)d) zvērests (garantijas līguma pildīšana, zobena nomešana uz zemes un uzkāpšana uz zobena)e) manta, kā ķīlas forma Vīrs tikai varēja slēgt līgumus.5.KRIMINĀLT. veidoja galvenokārt asinsatriebības un izpirkuma paražas no kopienas laikiem. Noziedz.- cietušais. „Toliona” princips -dots-pret-dotu.Rodas asinsatrieb. nosacījums. 1.Nozieg. v.-fiziskie(nonāvēšana,piekaušana, izvarošana), mantiskie (zādzības, zirgu zagšana) morālie ( cieņas un goda aizskaršana), reliģiskie(atteikšanās no tēva ticības, raganas, buršanas) 2.Soda v- asinsatrieb. un izpirkums, nāves sods, naudas sods, miesas sods, izraidīš.( vārgi).

6.Sākotnēja tiesa un tiesas spriešana. Pierādījumi. (10.-13.gs.)Par. t. jomā Latvijas iedzīvotāji sarežģītas tiesiskas attiecības uztvēra kā vienotas, tāpēc lietoja vārdu „tiesa” dažādu juridisku jēdzienu apzīmēšanai. Latviešu valodā seni vārdi ir prāvnieki (cietušais un apsūdzētais, prasītājs un atbildētājs) un prāvoties (tiesāties), kam ir procesuāla nozīme. Vārda tiesa pirmnozīme baltu tautām ir taisns virziens: tieši, taisni, patiesi. Tiesas sastāvs un vieta.a)vienkāršām lietām- tiesnesis (ciema vecākais vai pagasta vecākais)b)svarīgākā lietā – sasauca visu brīvo iedzīvotāju sapulci. Tiesas notika tiesneša dzīves vietā vai otrajā – sapulču vietā, parasti zem upuru ozola. Sīkāki pārkāpumi pēc paražu tiesībām tika iztiesāti attiecīgajā dzimtā. Tur paražu zinātājs un spriedējs bija dzimtas galva, dzimtas vecākais, mājas saimnieks.Tiesas process. a)laicīgā stadija- pietiek, ja lietas apstākļi bija noskaidrojami ar juridiskiem līdzekļiem, apsūdzētā atzīš., liecinieku pierād., zvēresti (kriminālnoziegumā – tas kurš zina, saceļ publisku trauksmi (Ķeriet zagli!) civill. prasītājs izsaka prasību, nosauc atbildētāju, liec-kus.)b)sakrālā stadija – nepieciešama, ja pirmajā stadijā nevarēja iztiesāt, galvenais tiesas spriedējs ir Dievs ( liela nozīme dievreģiem, zīmlēmjiem- īpaši mācītiem zintniekiem, spriežot t., taisnību parasti uzzināja ar zīlēšanu – Dieva tiesa jeb ordālijas, liela loma Dieva tiesā bija zirgam, Lietiskie pierādījumi- liecības, lietiskie pierādījumi, zvērests. Sodu izpilde- paražt. noziedz. savu vainu izpirka ar savu miesu vai mantu.

7.Vācu krustnešu iebrukums Baltijas z. un Livonijas izveidošanās.13.gs.vācu tirgot. un feod. ar katoļu baznīcas aktīvu līdzdalību izdevās pakļaut Igaun. un Lat. ter., kuru apdzīvoja vietējie iedzīvotāji. Vācu okupantu mērķis bija sagrābt ceļus Eiropas austrumos, iedzīvoties bagātībās uz svešu tautu rēķina. Vācu feod. varas klātbūtne Lat. saistāma ar garīgās varas augstāko subjektu Romas pāvestu, 1199.g. pasludināja Krusta karu, kurš ilga līdz pat 1290.g. Krusta k. cēlonis: Romas pāvests. Romas pāvests ar Krusta k. palīdzību apsola teritoriju iegūšanu, grēka izpirkšanas saņemšanu, mantas iegūšanu. Jaunais solījums uz mūžu cīnīties ar neticīgajiem ar uguni un zobenu. Romas katoļu baznīca dibināja Baltijā bīskapijas, organizēja vācu krustnešus krusta kariem. Rīgas bīskaps Alberts panāca patstāvīga militāra spēka organizē. un 1202.g. tika nodibināts Zobenbrāļu ordenis. Or. locekļi bija dažādi ļaudis, galvenokārt avantūristi, kas meklēja dēkas un kara laupījumus, un noziedznieki. No 1207.- 1208.g.vāciešiem izdevās ieņemt Kokneses pili un apkārtējo novadu. 1209.g. krustneši izlaupīja Jersikas pili. Jersikas valdniekam Visvaldim bīskaps Alberts uzspieda vasaļa pakļautības līgumu.1236.g. notiek kauja pie Saules, kur lietuvieši un zemgaļi, kopēji uzbrūkot gandrīz iznīcināja Zobenbrāļu ordeni. Tas beidz pastāvēt 1237.g. apvienojoties ar vācu ordeni – izveidoja Teitoņu ordeni. Šī ordeņa Baltijas nozarojumu sāka saukt par Livonijas Ordeni.1290.g.iznīcinot Sidrabenes pili, vācu iebrucēji bija pabeiguši visas Latvijas teritorijas iekarošanu.V. iekarotās zemes Balt.dabūja nosaukumu Livonija.Liv. izveidošanās pamatu veidoja Ikšķiles bīskapi un to valdījumi. Pēc pirmā Ikšķiles b. -Meinarda-1199.g. pie varas nāca Alberts (3 Ikšķiles b.), kurš troni pārcēla uz Rīgu un kļuva par Rīgas b. Alberts iekarotās zemes nodeva Romas Svētās vācu impērijas ķeizaram un kļuva par viņa vasali., saņemdams Vācijas firsta statusu. Kopš šī brīža Rīgas b. bija savas bīskapijas augstākais garīgās un laicīgās varas īpašnieks. Romas pāvests pasludināja Rīgas bī-jas neatkarību no Brēmenes b., vēlāk tā kļuva par Rīgas arhibīskapiju.

8.Livonijas valstiskā organizācija (13.-16.gs.) 1237.- 1561. Livonijas sastāvdaļas1) Rīgas arhibīskapija 2) Kurzemes bīskapija Tērbatas (Tartu) bīskapija 4) Sāmsalas Vīkas bīskapija 5) Ordeņa valsts Tiesiskā proporcijaOrdeņa valsts1/3,Rīgas bīskapija 2/3 Livonijas konfederācija pakļāvās Romas pāvestam, Vācijas ķeizaram un Vācu ordenim. Livonija bija konfederācijas, t.i. – četru bīskapiju un Ordeņa v-ts savienības forma, kurā abu pušu suverenitāte saglabājās ievērojamā apjomā. Li. tika apvienota laicīgā un garīgā vara. Kā galvenie Li. valstiskuma elementi bija – vispirms Rīgas arhibīskaps, vēlāk landtāgs. Sevišķu vietu ieņēma Rīgas pilsēta kā arhibīskapijas centrs. Li. konfederācijai nebija īsta virsfeodāļa – senjora. Romas pāvests uzskatīja krusta karos iegūtās zemes par savu īpašumu, bet viņa praktiskā vara bija vāja. Pa baznīcas līniju pakļautība Romai gan bija stingra. Pamatotākas saites Li. bija ar Vāciju : Li. bīskapi dokumentāli bija saņēmuši augstāku varu no feodālās Vāc. ķeizara un skaitījās viņa vasaļi. Bet ordenis, saņemot zemi no bīskapiem, juridiski kļuva par Livonijas bīskapu vasaļiem un Vāc. ķeizara apakšvasaļiem. Palielinoties Vāc. decentralizācijai, samazinājās un palika formālāka arī Li. valstu atkarība no feodālās Vāc.Līdz ar to Livonijas ordeņa juridiskā saikne bija tuvāka ar Vācu ordeni, nevis Romu.

9.Zobenbrāļu ordenis. 1202.- 1237. Mūku- bruņinieku ordenis, kura ofic. Nosauk. bija Kristus bruņinieku brālība. Tradicionālais nosauk. z-ļi radās vēlāk, pateicoties tam, ka uz ordeņbrāļu baltajiem apmetņiem kā atšķirības zīme bija attēlots sarkans krusts un zobens.Z. ord. Dib. 1202.gadā, kļūstot par pirmo mūku- bruņinieku or., kas izveidots ārpus Vidusjūras reģiona. Vēstures avotos atrodamas pretrunīgas ziņas par or. dibinātāju. Par to tiek saukts gan bīskaps Alberts, bez kura akcepta, protams, or. izveidot nevarētu, gan cisteriešu mūku or. abats Teoderihs, kuram acīmredzot arī bija lielāki nopelni or. izveidošanā, jo or. dib-nas laikā Teoderihs vairākkārt bija devies uz Romu. Or. tika izveidots, jo bija nepieciešams regulārs militārais spēks, Livonijā uzturētos nepārtraukti, nodrošinot tai aizsardzību, kā arī jaunu zemju iekarošanu. Or. dibināšanas būtība ir – Romas katoļu baznīcas krusta karš pret baltu ciltīm tos pakļaujot un pievēršot ticībai, kā misionārus izmantojot vācu krustnešus. Formāli tas kalpoja cīņai pret “neticīgajiem” Baltijā, kaut arī daļa teritorijas iedzīvotāju bija pievērsti pareizticībai. Zobenbrāļu ordenis (1202.-1237.) bija regulārs militārs formējums, lai uzturētu kārtību iekarotā teritorijā un aizsargātu to, kā arī iekarotu jaunas zemes. Galvenais uzdevums bija-jaundibinātās kat. baznīcas nostiprināšana. Zobenbrāļu or. teritorijas varas struktūrā blakus eksistēja divas varas:Romas pāvesta virsvara un Vāc. feodālās valsts ķeizara virsvara.Or. locekļi bija bruņinieki kuriem, iestājoties or., bija jādod un jāpilda četri solījumi:1)pilnīga paklausība,2) atteikšanās no personīgās mantas par labu ordenim,3)- celibāts, 4) mūžīga cīņa pret neticīgiem.Or.locekļi-brāļi bruņinieki(augstākā kateg.), brāļi priesteri (garīdznieka fun-ija ) un zemākā kategorija – pusbrāļi vai brāļi kalpotāji (kuri savukārt iedalījās br. Strēlnieki, br. amatnieki). Zobenbrāļu or. pārvalde.1)Mestrs- ordeņa priekšnieks, rezidence- Or. pilsRīgā.Funkcijas:a)militārā- iekarošana,b)administratīvā – pārvaldīšana,c)reliģiskā Attiecības ar Romas pāvestu un Vāc. ķeizaru, senjoru vasaļu varas robežās.2)Komturs- atsevišķu nov. priekšnieks3)Fogti- nodevu iekasētāji un tiesas veicēji.Katru svētdienu sanāca katrā pilī dzīvojošo brāļu kopums- konvents jeb kapituls, vienas pils or. brāļu sapulce, kuru vadīja komturi. Kapitulam -likumdošanas v. funkc., adm-jas, tiesas v. f-jas, or. priekšnieka ievēlēšanas privilēģija. Sevišķi svarīgu jaut. apspriešanai mestrs Rīgā varēja sasaukt ģenērālkapitulu – visu brāļu kopsapulci.

20. Livonijas zemnieku tiesību avoti. Vācu varas orgāni Li sastādījuši trīs tiesību krājumus arī vietējiem iedzīvotājiem. Minētie likumu krājumi izdoti atsevišķiem novadiem, bet ne visai Li teritorijai. Šajos krājumos saglabājušās vietējās seno paražu tiesību paliekas. Tie bija uzrakstīti lejasvācu valodā. 1)Rīgas arhibīskapijas zemnieku tiesības – sastādītas pēc vietējo iedzīvotāju parašu tiesībām un Vācu agrīno feodālo tiesību normām. Minētajā tiesību krājumā ietvertas krimināltiesību, kā arī nedaudz civiltiesību un procesuālo tiesību normas. Krājums nav liels – 45 panti. 2)Lībiešu un igauņu zemnieku tiesības – pēc valodas un satura spriežot, šis, salīdzinot ar iepriekšējo ir mazliet jaunāks tiesību krājums. Asinsatriebības paliekas te vairs nav saskatāmas. Pantu kopskaits 45. Saturā galvenokārt krimināltiesības un procesa tiesības. 3)Kuršu zemnieku tiesības – tās ir visjaunākās no visiem trīs tiesību krājumiem, 45p. Tas izskaidrojams ar to, ka kuršu zemi vācu feodāļi pakļāva sev vienu no pēdējām. 1267. gadā Vācu ordenis apspiedis kuršu sacelšanos “vienojās” ar kuršiem, ka tie pieņems visas lībiešu tiesības, tāpēc kuršu zemnieku tiesības kļuva vairāk vai mazāk kopīgas visiem Kursas novadiem. Šī tiesību redakcija bieži vien sakrita ar Rīgas arh-ijas zemnieku tiesībām. Kuršu tiesību krājums kā avotu, tā sistēmas ziņā bija ļoti līdzīgas citām Livonijas zemnieku tiesībām. Sākumā Kuršu zemnieku tiesības bija spēkā tikai Kursas novados, bet vēlāk arī Zemgalē un Sēlijā. Saglab. tikai viena Kuršu zemnieku ties. redakcija -17. gs

21. Livonijas zemnieku krimināltiesības. Lai turētu paklausībā vietējos iedzīvotājus, vācu feodāļi izstrādāja tiem īpašas normas par noziegumiem un sodiem. Šajā zemnieku krimināltiesībās daļēji bija ietvertas vācu, kā arī vietējo paražu tiesību normas. Raksturīgākie nozieguma veidi bija:Kungu pavēles nepildīšana.; “Desmitās tiesas ” nodevas nedošana- tika stingri prasīta „desmitā tiesa” piedraudot pat ar nāves sodu.; Slepkavība- viens no smagākiem noziegumiem. Miesas bojājumi- biežāk pielietotais sods – puse no vīra naudas. Šai pantā vēl ir saglabājušās asinsatriebības paliekas „zobs pret zobu”; Sievietes izvarošana- tika atspoguļota visos zemnieku tiesību krājumos. Par izvarošanu sodīja ar nāvi; Laupīšana. Ja laupīšana notika uz ceļiem, istabā vai baznīcā, tad sodīja ar galvas nociršanu, ja laupīts tika cita vietā, tad sods par laupīšanu īpaši neatšķīrās no soda par zādzību; Zādzība – par zādzību sods tika piemērots atkarībā no nozagtās mantas vērtības;Dedzināšana.- par sodu dedzinātājam bija jāatlīdzina nodarītie zaudējumi un jāmaksā naudas sods – kungam; Robežu zīmju pārgrozīšana- par nodarīto noziegumu tika piemērots naudas sods; Svešu tīrumu uzaršana- par pārkāpšanu draudēja naudas sods; Nepatiess apmelojums- feodāļu varas orgāniem ļoti svarīgi bija dažādi ziņojumi par noziedzībām, tikai tie nedrīkstēja būt nepatiesi. Par apmelojumu varēja dabūt pērienu ar rīkstēm; Ķecerība- bija raksturīgs tā laika katoļu baznīcas noziegums, par ķecerību sadedzināja sārtā; Buršana- arī baznīcas noziegums, par buršanu tika sadedzināti uz sārta. Sodu veidi:Asinsatriebība – Li zemnieku tiesībās tīrā veidā vairs nepastāv, tomēr šī institūta princips bija vēl saglabājies; Nāves sods – atšķirībā no asinsatriebības nāves sodu izpildīja valsts vara; Miesas sods, parasti rīkstes – galvenokārt tika pielietots Li zemniekiem; Izpirkšanas maksa jeb vīru nauda- bija spiests maksāt, lai izpirktos no asinsatriebības; Naudas sods- speciāla naudas summa, kas noziedzniekam bija jāmaksā par savu noziegumu valstij.Li zemnieku krimt. pamatos bija vietējās paražu tiesību normas, kas tika pārstrādātas un papildinātas ar jauniem noteikumiem vācu feodāļu interesēs. Lai turētu savus dzimtļaudis pakļautībā, vācu feodāļi nebija aizmirsuši noteikt miesas sodus. Parasti zemn. tiesu sprieda pagasta nodevu vākšanas vietās un laikos. Pēc iespējas tiesu sprieda tajā ciemā, kur noziedznieks tika notvers. Strīdus jaut. izspriešanā bija nepieciešama prāvnieku (sūdzētāja un atbildētāja) klātbūtne. Spriedumi zemn. lietās bija galīgi un nepārsūdzami, tos izpildīja nekavējoties.

22. Polijas teritoriālie iekarojumi Baltijā, to politiskā attīstība (1561-1629).16.gs. Baltijas novadu ar tās svarīgo jūras tirdzniecības ceļu gatavojās sagrābt kaimiņvalstis – Polija, Zviedrija, Krievija, Dānija. Cīņa par kundzību šajā novadā izvērtās tai saucamajā Livonijas karā (1558-1583). Daļa no Livonijas meklēja aizsardzību pie Lietuvas lielkņaza toreizējā Po karaļa Sigismunda II Augusta. Pēc Livonijas kara Livonijas feodālās valstiņas saira un sāka veidoties kaimiņzemju koloniālās kundzības valstiskie formējumi. Viļņas 1561.g. 28. nov. pamiera līgums, sakarā ar kuru mainās politiskās varas subjekti, ar Vāciju tiek izbeigti, nodibinās ar Poliju 2 tiesiskie stāvokļi: 1) tiešā Polijas jurisdikcijā Vidzeme, Latgale kā Polijas valstssastāvdaļa-Aizdaugavas Livonijas hercogiste (1561-1569) līdz. 1629.g. bieži tika saukta par Aizdaugavas Livonijas provinci. 2) netiešā Polijas jurisdikcijā Kurzeme, Zemgale, kā Polijas vasaļu valsts – Kurz hercogiste, Zemg hercogiste (saukta par Kurzemes hercogisti) 1561.g., kuras pirmais hercogs (un Aizdaugavas hercogistes pārvaldnieks – administrators) Gothards Ketlers, Livonijas pēdējais mestrs veda pārrunas ar Polijas karali Sigismundu II Augustu par Kurz, Zemg hercog. izveidošanu. Ļubļinas ūnija 1569.g. Lietuvas pievienošana Polijai izveidojas savienotā Polijas Lietuvas valsts – Rzecz Pospalita. Hercogistes statusu Vidz. saglabāja no 1561-1845.g. tomēr to bieži dēvēja par Aizdaugavas Livonijas provinci. Polija un Krievija 1582.g. noslēdza pamiera līgumu, daļa Livonijas (Vidz,Latg un Dienvidigaunija) aiziet tiešā Po pārvaldīšanā.Poļu -Zviedru karā (1600-1629) Aizdaugavas Livonijas provinces smagi cieš, to ekonomika panīkusi un 1629.g. Aizdaugavas Livonijas province beidz pastāvēt. Vidzeme tiek nodota Zv pārvaldīšanā, bet Latg paliek kā Po valsts sastāvdaļa bija noteikts 1629. g. Altmarkas pamiera līgumā, kur arī tiek noteikts Poļu inflantijas statuss. Poļu inflantijas (Latgales) teritorijas piederību apvienotai Po un Lietuvas karaļvalstij galīgā veidā apstiprināja 1660.g. Olīvas miera līgums. 1677.g. seims izdeva ordināciju, kas noteic, ka Latgales teritorija uzskatāma par vienu vojevodisti un piešķirts nosaukums Inflantijas kņaziste. Po varas klātbūtne Latg saglabājās līdz pat 1772.g. līdz Polijas I sadalīšanai. Rīga sākumā atteicās pakļauties Po un kādu laiku (1561-1581) pastāvēja kā neatkarīga pilsētvalsts, bet beidzot bija spiesta pakļauties Po virskundzībai.

23. Polijas pārvalde Aizdaugavas Livonijas provincē. 1561-1629.g. Pēc 1569.g. Ļubļinas ūnijas Aiz-vas hercogiste bija pakļauta Lietuvai un Po karlim un turpmāk bieži saukta par Aiz-vas Livonijas provinci. Poļu Inflantijas teritorija bija noteikta 1629.g. Altmarkas pamiera līgumā. Po un Zv 1660.g. Olīvā noslēdza miera līgumu, kurā noteikts, ka Po nodod Vidzemi Zv uz mūžīgiem laikiem, bet sev patur Livonijas daļu – Poļu Vidzemi, jeb Latgali. Po Seims 1677.g. deva Latgalei atsevišķas vojevodistes statusu. Administratīvais iedalījums un pārvalde Aiz-vas Li provincē: 1)apriņķi- 1569.g.,2)prezidiāti – 1582.g.;3)vojvodistes – 1598.g.1) Apriņķa dalījums ar 1569.g. tiek izveidoti 4 apriņķi – Rīgas, bez Rīgas pilsētas Rīgas pilsētai no1561-1581g. brīvpilsētas periods, Cēsu. Turaidas, Daugavpils apriņķis. Augstākā pārvalde- konvents (bijušais landtāgs) tikai vienas kūrijas pārstāvis, ievēlēja Senatoru – augstāko amatpersonu, kā arī delegātus uz Po seima sēdēm. Senators- pārvaldnieks, atskaitās Po karalim. Funkcijas: likumdošanas, pārvaldīšanas, finansiālā, juridiskā un tiesas vara, tiesības piedalīties Seimā apspriešanā (pārstāvniecības tiesības feodālo kārtu monarhijā – Seimā).Tiesas:1) Zemes tiesas – izskata civillietas, kriminālties;2) Senatora tiesa – apelācijas instance zemes tiesām, pārsūdzības instance;3) Karaliskā tiesa Varšavā, līdzīgs tiesā līdzīgu, izskata tikai dižciltīgo muižnieku pārsūdzības lietas.2) Prezidiāti 1582.g. trīs: Cēsu, Pērnavas, Tērbatas Augstākā amat-na-a) gubernators, jeb admi-rs, b) provinces kvestors- speciāla karaļa iecelta amatpersona- pārzināja nodokļu un valsts ienākumu lietas provincē, c)prezidents- bija katra prezidiāta priekšgalā un realizēja administratīvo, policijas un daļēji arī tiesas varu, d) stārasti, kuru rezidence atradās pilsētās vai nocietinātās pilīs, pildīja pārvaldes funkcijas 29 stārastijās, kurās bija savukārt iedalīti prezidiāti. Stārastijas tika dalītas sīkāk muižu zemēs un pagastos, kas jau bija izveidojies no Li laikos. Visas pārvaldes aparāta amatpersonas iecēla Po karalis. Augstākā pārvalde- konvents (bijušais landtāgs).Tiesas:1) Zemes tiesas – izskata civillietas, kriminālties;2) Konventa tiesa – apelācijas instance zemes tiesām, pārsūdzības instance;3) Karaliskā tiesa Varšavā, līdzīgs tiesā līdzīgu, izskata tikai dižciltīgo muižnieku pārsūdzības lietas.3) Vojvodistes- 1598.g. Augstākā amatpersona, pārvaldnieks- Vojevoda, neierobežota vara, saikne ar karali, ar seimu un varas saturs. Vojevodistes sadalītas stārastijās, kuru pārvaldnieki Stārasti – likumdošanas, administrē., kārtības uzturēšanas, finanšu, tiesas vara. Vajevoda un muižnieku deputāti piedalījās Po seima jautājumu izlemšanā un pieņemšanā. Augstākā pārvalde- konvents (bijušais landtāgs).Tiesas:1) Zemes tiesas – izskata civillietas, kriminālties;2) Augstākais tribunāls – apelācijas instance zemes tiesām, pārsūdzības instance; 3) Karaliskā tiesa Varšavā, līdzīgs tiesā līdzīgu, izskata tikai dižciltīgo muižnieku pārsūdzības lietas.Rīgas pilsētas pārvalde.1.Rāte – augstākā pārvalde. Funkcijas – likumdoš, admin., militārā, pārvaldes, tiesu. Sastāv no 4 birģmeistariem, 16 rātskungiem un šos amatus uz mūžu ieņēma patricināta pārstāvji. Rāte bija paklausīga Po karalim- tā realizēja pilsētas pārvaldes funkcijas karaļa politiskā ietekmē. Tomēr Rīgas rāte bija tiesīga grozīt , papildināt vai labot pilsētas statūtus.2.Burgrāfs bija vienīgais, kas pārstāvēja karaļa varu pilsētā3. Lielā un Mazā ģilde -joprojām darbojās kā birģeru organizācijas., kuru biedri reizēm uzstājās pret rāti un po karaļa centieniem atjaunot Rīgā katoļticību. Sevišķi tas izpaudās t.s. Kalendāra nemieru laikā (1584.- 1589.g.)Tiesas- Rātes t augstākais t orgāns pilsētā. Burggrāfa t- iztiesāja Vidzemes muižnieku un citu nepilsētnieku krim-tas. Burggrāfu Po karalis iecēla 1 no 4 birģ-iem, piesēdētājus izraudz. no rātes locekļiem. Burggrāfa tiesas spriedumu varēja pārsūdzēt vienīgi Po karalim.

24. Tiesības un tiesību avoti Aizdaugavas Li provincē.Pēc Aizd Li provinces pakļaušanas Po, šiem novadiem sāka izdot poļu likumdošanas aktus. Galvenie tiesību avoti:1)Karaļa normatīvie akti – reskripti, rezalūcijas, diplomus, grāmatas, organances- latīņu valodā, speciāli Aizd.liv.p.; 2)Polijas seima lēmumi – poļu val., vēlāk tulkoti latīņu, vācu val.; 3)Livonijas ordinācija- konstitucionāli likumdoš. akti, ko izdeva SigismundsIIIVaza 1589 un 1598.g.4)Livonijas tiesības un privilēģijas, visas, kas bija: 4 bruņinieku avoti, pilsētas statūti, 3 zemnieku tiesību avoti, romiešu tiesību recepcija.Tomēr Po bija ieinteresēti vājināt vācu muižnieku tiesības un privgilēģijas.; 5)Dāvida Hilhena „Vidz zemes tiesību projekts”(nekad nav darbojies ar likuma varu)(1598.g.red.)no 1600.g. pielieto kā pagaidu likumu, pirmo reizi tiesiskā formā, tiek izstrādāts un noformēts dzimtcilvēka tiesiskais statuss, stāvoklis. Sastāv no 3 gr: 1.22 tituli- publiskās tiesības; 2.67 tit- privātās tiesības un krimināltiesības; 3.31.tit – procesa tiesības un tiesu iekārta. Privātajās tiesībās tiek formulēts muižkunga tiesiskais statuss (2.gr) „Dzimtzemnieks ir cita varai pakļauta persona (fiziska) un tāpat viņu dzīve un manta ir viņu kungu varā, nevar bez pēdējo gribas tikt atsavinātas vai citur liktas.” Sākot ar 1677.g. Latgalē oficiāli stājās spēkā Lietuvas statūti (1588)un tas bija attīstītu feodālo tiesību krājums.

41. Zemes tiesības – muižu redukcija Vidzemē. Zv. karalis visumā atzina V. muižnieku agrākās privilēģijas. Zv. likumdošanas un politiskā ietekmē mainījās juridiskās koncepcijas V zemes tiesībās. Lai palielinātu valsts ienākumus, radās doma par bijušo kroņa un lēņu muižu atdošanu atpakaļ valstij, tā saucamā muižu redukciju. Daļa muižnieku agrākās valsts zemes bija pārvērtuši par saviem īpašumiem. 1680.g. tika pieņemts lēmums par muižu redukcijām. Muižu redukciju sāka realizēt V pēc 1681, kad tika nodibināta muižu redukcijas komisija. Atklājās, ka V ir sevišķi daudz nelikumīgu muižu valdījumu. Līdz. 1687.g.5/6 nelikumīgi iegūto muižu tika atdotas atpakaļ valstij. Liela daļa reducēto muižu valdītājus noformēja par valsts muižu arendatoriem un visi šie jaunie muižu valdītāji izdarīja regulārus maksājumus valstij. Zv. ienākumi palielinājās, taču pieauga arī ienaidnieku skaits no Vidz. muižnieku vidus.

42. Dzimtbūšanas tiesības Vidzemes zemniekiem. Lai gan pašā Zv. dzimtb. nebija, tomēr dzimtbūšana V. netika atcelta. Zv likumdošanas akti to tikai nostiprināja un papildināja. Noteikumi par zemn. izdošanu regulēja zemn. atprasīšanu un izdošanu atpakaļ viņu kungiem. Likumā paskaidrots, ka dzimtzemnieks rodas ar dzimšanu no dzimtzemn. un pieder dzimtkungam. Dzimtcilvēks – ar to pasvītrota viņa verdziskā pakļaušana, atgādina Romiešu vergu juridiskos noteikumus. Par zemnieku piespriešanu un viņu taksi – paredzēja, ka ar tiesas starpniecību V. muižn. varēja nodot dzimtzemn. savu kreditoru rīcībā parādu atstrādāšanai un gadskārtējo procentu nomaksai. Noteikumi par zemnieku kāzām normālas saimniekošanas intereses regulēja kāzu ilgumu (2 dienas), kā arī noteica produktu un dzērienu daudzumu. Aizliedza ielūgt vairāk kā 32 cilv. un dāvināt vērtīgas dāvanas.Plakāts par dzimtzemn. bēgšanu no vienas muižas uz otru, viņu uzņemšanu un pieturēšanu, civilatbildību papildināja ar kriminālsodiem. Plakāts par zemnieku nepaklausību un ietiepību. Gadījumos, ka zemn. pretojoties, bija nonāvēti kungi, likums paredzēja bargus sodus (nāve uz rata, par citiem pārkāpumiem – pēršana) tā cenšoties apspiest zemn. pretošanos. Noteikums par neražu un zemn. atbildības pienākumu bija izdots, lai papildinātu Zv. valsts ienākumus.

43. Carolīna Vidzemē.Hercogistes galvenais krimināltiesību avots bija Kurzemes statūtu pēdējā nodaļa par noziegumiem un sodiem. Tajā paredzēti nežēlīgi bargi sodi, kas galvenokārt aizgūti no feodālās Vāc. 1532.krimināllikuma, t.s. Carolīnas. Tiek piemērota tortūra – spīdzināšana, kuras pamatuzdevums bija panākt tiesājamā atzīšanos 5 kārtās: spīdzināšana ar īkšķu skrūvēm; roku, kāju šņorēšana ar kaņepauklām; spāniešu zābaks; stienšana un lauzīšana gan horiz-li, gan vertikāli; dedzināšana ar degošu piķi, sēru vai spirtu. Ja arī tad neatzinās – duršanā, slepkavībā, bērnu nogalināšanā, izvarošanā, zādzībā, robežu viltošanā – tad attaisnoja.

44.Latvijas novadu iekļaušana Krievijas imp. 18.gs. (Vidzeme, Latgale, Kurzeme).1708.g. ukazs par guberņas dibināšanu; 1775.g. ukazs par guberņu pārvaldi. Vidzeme.Vidzemes pievienošanās notika Ziemeļu kara (1700-1721) rezultātā. Karadarbība Latvijas teritorijā faktiski beidzās 1710.g. ar Rīgas kapitulāciju. 1719.g. tika izveidotas Rīgas un Rēveles guberņas. Miera līgums tika noslēgts 1721.g. 30.augustā Nīštates pilsētā. Notika varas subjekta maiņa no Zv. karaļa uz Kr. Imperatoru. 1783.g. Vidzemei piešķirts Vidzemes guberņas statuss, tas saglabājās līdz 1917.g. Kr. Impērijas sabrukumam. Vidzemes pievienošana Krievijai bija pirmais solis koloniāli saskaldītās Latvijas teritorijas apvienošanā vienas valsts sastāvā.Latgale. 18.gs Po bija karos novājināta un tās ekonomisko un politisko stāvokli vēl nestabilāku pagarīja asās šķiru pretrunas. 1772.g. Pēterburgas, Berlīnes un Vīnes monarhi noslēdza slepenu vienošanos par Po sadalīšanu (pirmā dalīšana). 1772.g. Krievija ieguva Latgali un citas vojevodistes. Latgale tika nosaukta par Pleskavas guberņu. No sākuma Latgale bija Baltkrievijas guberņas sastāvdaļa, bet no 1802.g. Viķebskas guberņas sastāvā (līdz 1917.g. cariskās Krievijas sabrukumam). Latgalē vairs nebija spēkā Baltijas vietējās tiesības – vācu muižnieku un birģeru privilēģijas – bet gan Krievijas guberņās pastāvošie likumi.Kurzeme. Pēc Livonijas sairuma Kurzemes un Zemgales pastāvēja kā hercogistes (1561-1795) Polijas virsvarā. Tā atradās lēņtiesiskā atkarībā kā vasaļvalstiņa. Kurzemes hercogistes sairumu paātrināja arī Polijas karaļvalsts sabrukums. Kurzemes muižnieki centās savas muižas, privilēģijas un varu pār zemniekiem saglabāt ar Krievijas palīdzību. 1793.g. notika otrā Po dalīšanās. 1795.g. 17.martā Kurzemes pēdējais hercogs Pēteris Bīrons atteicās no troņa. 1795 Kurzeme tika pievienota Kr. impērijai un Piltenes autonomais apgabals (no 1611.g. darbojas uz Piltenes statūtu bāzes) tika pievienots Kr. 20.aprīlī muižniecības deputāti zvērēja uzticību jaunajai varai un 1795.g. 27.maijā Kurzemes hercogisti pasludina par Kurz. guberņu Krievijas imp. sastāvā. Katrīna II atzina visas Baltijas muižnieku tiesības un privilēģijas.

45. Krievijas pārvaldes orgānu struktūra Vidz. 18.gs. 1719.g. tika izveidota Rēveles un Rīgas guberņas. Rīgas guberņa sastāvēja no 2 provincēm – Smoļenskas(Kr. zeme) un Vidzemes (sastāvēja no 4 apriņķiem – Rīgas, Cēsu, Pērnavas, Sāmsalas). Katrīna II saglabāja visas Baltijas muižnieku tiesības un privilēģijas. Guberņas augstākā amatpersona bija cara (cars 1547-1721.g. no 1721.g. imperators) iecelts 1)Gubernators. Viņa padomdevējs bija īpaša landrātu kolēģija, ko Baltijā sauca par Valdību. Gub. saskaņojot ar valdību izdeva rīkojumus ar likuma spēku, ko sauca par patentiem. 1775.g. Rīgas guberņa tika iedalīta 9 apriņķos un tajās tika ieviests ģen. gubernatora amats, kura uzdevums bija augstākā uzraudzība pār guberņu un tiesības komandēt tajā izvietoto karaspēku, bet praktiskās pārvaldes vara palika gubernatoram. 2) Guberņas valde – agrākās landrātu kolēģijas vietā tagad guberņas valde, kas bija gub. padomdevējorgāns. 1801.g. Vidzemes, Rēveles un Kurzemes guberņas tika pakļautas vienam ģenerālgubernatoram.3) Landtāgs – Vidz. valdošās šķiras kārtu saime, faktiski vācu muižnieku kopsapulce. Landtāgā varēja piedalīties tikai imatrikulētā bruņniecība (pārsvarā). Kompetence – apsprieda gubern. priekšlikumus; ievēlēja amatpersonas; noteica un sadalīja nodevas un nodokļus; izlēma lietas, kas attiecās uz Vidz. pārvaldi.Landmaršals – Vidz. muižn. korporācijas ievēlēts priekšnieks un landtāga priekšsēdētājs. Uzdevums bija sargāt muižnieku kārtas intereses.4) Landrātu kolēģija – Vidz. muižnieku vēlēts pašvaldības orgāns(12landrāti). Izpildvara – kārtības uzturēšana, tiesas funkcijas.Pilsētu pārvalde:Rāte – pilsētnieku, birģeru kārtas varas institūcija (pilsētas statūti). No 1877.g. tika likvidēta vācu pilsētas pārvalde.

46. Krievijas pārvaldes orgānu struktūra Kurz. 18.gs. Kurzeme pievienojās Krievijas impērijai 1795.g. Arī te vācu muižnieku un birģeru pašvaldības iestādes palika tādas pašas kā Kurzemes hercogistes laikā. Ģenerālgubernators – visām trim baltijas guberņām kopīga augstākā amatpersona. Viņa galvenais pienākums bija uzraudzīt guberņu pārvaldi, maz iejaucoties to pienākumu pildīšanā, tieši sazinoties ar caru un komandēt pārvaldāmajā teritorijā dislocēto karaspēku. Civilgubernators – augstākā amatpersona guberņā, kas padota ģeng. Vadīja un kontrolēja katras guberņas civilās administrācijas darbību un amatpersonas. Landtāgs Kurzemē atšķirībā no Vidzemes landtāga – visu muižnieku kopsapulces bija tikai muižnieku pārstāvības orgāns. Kurzemes landtāgu deputātus ievēlēja draudžu sapulces. Kurzemē nebija landrātu kolēģijas; šī orgāna funkcijas izpildīja bruņniecības komiteja. Kurzemes bruņniecībai nebija landmaršala. Tā vietā darbojās divas amatpersonas: 1) landtāga priekšsēdētājs, kas vadīja landtāga sēdes un parakstīja pieņemtos aktus; 2)bruņniecības jeb zemes pilnvarotais, viņš kā autoritatīva persona vadīja bruņniecības komisijas sēdes. Guberņas valde – civilgub. padomdevēja iestāde. Skaitījās guberņas augstākā koleģiālā administratīvā iestāde. Priekšsēdētājs bija pats gubernators un locekļi – vicegub., divi padomnieki un piesēdētājs un pēc vajadzības pieaicinātie guberņas augstākie ierēdņi(gub. Ārsts, gub. Mērnieks, gub. Arhitekts u.c.). Kroņa palāta – gubern. iestāde, kas pārzināja valsts mantu un valsts finansu lietas. Apriņķa pārvalde – Guberņas Baltijā bija iedalītas apriņķos, kuriem bija sava pārvalde. Līdz 1888.g. saglabājās pilskungu amats. Tie pildīja admin-ās, policijas un tiesu funkcijas. Kārtības tiesa pildīja admin. funkcijas, rūpējās par likumu un rīkojumu izpildīšanu u.t.

47. Tiesību raksturojums 18.gs. beigās. Civiltiesībās bija tāds stāvoklis, kāds bija pirms Baltijas teritorijas pievienošanas Krievijas impērijai. Muižnieki lēņu muižas centās pārvērst par aloda muižām. 1783.g. alodifikācijas akts Vidzemes un Igaunijas muižniekiem. Ar to agrākie vasaļi un apakšīpašnieki ieguva neierobežotas īpašumtiesības. Zemnieki tika uzskatīti par apgrozības objektiem – kustamām lietām, kuras var pirkt un pārdot. Aizbēgušos dzimtcilvēkus varēja atprasīt ar īpašu aktu. Baltijas guberņās turpinājās romiešu tiesību recepcija. Tika piemēroti arī Zviedrijas laikā izdotie likumdošanas akti. Tos papildināja Krievijas ukazi. Tirdzniecības tiesības – kā civiltiesību speciāls nozarojums, pastāvēja kā vietējā rakstura tiesības. Avoti: Rīgas pilsētas t.; Zviedru jūras t.; Zviedru vekseļlikums; Karaliskais tirdzn. likums Rīgas pils.; Rīgas pilsētas tirdzn. likums. Krievijas impērijas vara lielā mērā rēķinājās ar Baltijas vācu birģeru senajām tirdzn.t. un vietējām paražām un tikai nepieciešamības gadījumā ieviesa krievu tiesību noteikumus. Civilprocess – Baltijas vietējās tiesības sekoja galvenokārt Vācijas paraugiem. Spriežot pēc avotiem tas pamatojās uz romiešu, vācu, poļu, zviedru procesuālajām tiesībām un atsevišķiem Krievijas varas iestāžu ukaziem, kas minētos avotus papildināja. Pirmo reizi tika atdalīts civilprocess no kriminālprocesa. Civilprocesa jaunie buržuāziskie principi:1)sacīkšu; 2)tiesas neiejaukšanās; 3)formālisms dokumentu noformēšanā un iesniegšanā. Civilprocess nebija domāts zemniekiem. Krimināltiesības – pēc pievienošanās Krievijas impērijai, spēkā palika vietējās agrāko gadsimtu krimt. Tomēr pieauga krievu tiesību ietekme. Muižniekus tiesāja tikai ar cara ziņu vai piekrišanu. 1716.g. Kara uzstavs kļuva par spēkā esošo krimināllikumu. Pātagu un pletņu sods tika aizstāts ar rīkšu sodu, piemērojams latviešu un igauņu zemniekiem. Rīkšu sods tika aizvietots arī ar naudas sodu, ja zemnieks varēja to samaksāt. Krievu tiesību ietekme Vidz. un Igaunijas krimināltiesībās, salīdzinot ar citām t. nozarēm, izpaudās visvairāk. Kriminālprocess – ieviešot Baltijas novados Krievijas guberņu pārvaldi un noteicot vietējo policistu darbību, iezīmējās 2 krimināllietu iztiesāšanas stadijas – iepriekšēja izmeklēšana, kas bija jāveic policijai un galvenā izmeklēšana, kas bija jāveic tiesu iestādēm. Zemnieki kriminālprocesu nevarēja izmantot pret savu kungu pārestībām. Varēja ierosināt valsts – par smagiem noziegumiem un privātsūdzības – par sīkiem pārkāpumiem.Tiesību avoti.1) Rīgas kapitulācijas akts (noteikta Rīgas virsvaras maiņa);2) 1721.g. 30 aug. Nīštates miera līgums(9p – visiem vācu muižniekiem, cunftēm, ģildēm garantētas privilēģijas, parašas tiesības un taisnība; 11p – par muižu arendatoru statusa atcelšanu.)3) Kr. impērijas likumi – ukazi;4) Speciālie imperatora likumdošanas akti – vārda ukazs, statūti, reglamenti;5)Impērijas centrālo varas orgānu normatīvie akti – senāta ukazi;6) Landtāga lēmumi un rātes lēmumi; 7) Baltijas tiesu prakse;8) 1737.g. Burbergas un Šrēdera zemes tiesību projekts- 5.nodaļas:1.tiesu iekārta un process; 2.ģimenes tiesības; 3.mantošanas tiesības;4.lietu tiesības, saistību tiesības; 5.krimināltiesības. Alods -kustamas mantas apzīmējums, vēlāk par alodu sauca kustamu tā nekustamu privātīpašumu. Aristokrātija -kādas šķiras vai sociālas grupas augstākais slānis. Bajārs -feodālis vai augsta amatpersona Krievijā 9.-17.gs.Savu īpašumu teritorijās bajāriem bija neierobežotas tiesības. Barons -tiešs karaļa, hercoga vai grāfa vasalis un vienkāršo bruņinieku senjors R-Eiropā un V-Eiropā viduslaikos. Latviešu tauta par baroniem sauca visus vācu muižniekus Baltijā. Baznīcas lēnis -baznīcas īpašums Eiropā viduslaikos, ko izlēņoja laicīgiem feodāļiem par pakalpojumiem baznīcas labā. Briģeris -privileģēta pilsētu iedzīvotāju kārta Eiropā viduslaikos, vēlāk visus pilsētniekus, kuri pilsētā bija ieguvuši pilsoņu tiesības. Briģeris bija rātskungu, tirgotāju un vēlāk arī cunftīgo amatnieku goda nosaukums. Rīgā 14.gs par birģeriem kļuva turīgie pilsētas iedzīvotāji- tirgotāji un amatnieki. Cars – valsts galvas tituls Krievijā 14.-18.gs., neoficiāli pastāvēja līdz 1917.g. Desmitā tiesa-nodoklis 1/10 apmērā no iedzīvotāju ienākuma graudā vai naudā priesteru un reliģisko iestāžu uzturēšanai. Baltijā „desmito tiesu” ieviesa 12.-13.gs.. Dzimbūšana – zemnieku feodālās atkarības forma, kas izpaudās viņu piesaistīšanā pie zemes, pakļaušanā feodāļu administratīvajai un tiesas varai. Feods -zemes īpašums R-Eiropā 11.-15.gs., ko senjors piešķīra savam vasalim lietošanā par militāru vai administratīvu dienestu. Glosas -tiesību avotu un pieminekļu, sevišķi Justiniāna kodifikācijas iztulkojumi. Glosas kā piezīmes mēdza rakstīt starp teksta rindām vai uz rokrakstu malām. Investitūra -R-Eiropā viduslaikos- 1.Nekustamā īpašuma nodošanas svinīgs, simbolisks akts, ar ko lēņa kungs vasaļu tiesas priekšā nodeva lēni kādam citam. 2. Svinīga iecelšana baznīcas amatā. Klaušas – piespiedu darbs Eiropā viduslaikos un jauno laiku sākumā, ko feodāli atkarīgie zemnieki ar savu inventāru bez atlīdzības veica feodāļa saimniecībā. Komendācija-simbolisks akts, ar ko senajā Romā klients nonāca patricieša patronātā, bet R-Eiropā viduslaikos karavīrs iestājās kunga karadraudzē un lēņu vīrs lēņa kunga vasaļos. Krievu tiesa -senkrievu likumu krājums, pierakstīts 11.-12.gs. Kūrija-īpaša pamatorganizācija senajā Romā, no kurām sastāvēja senā romiešu kopiena un senjora padome un tiesa, kuru vasaļi bija R-Eiropā viduslaikos. Ķeizars -kronēts valdnieks vairākās V-Eiropas monarhijās viduslaikos un jauno laiku sākumā. Lēnis -feodālais zemes īpašums Eiropā viduslaikos, ko senjors nodeva valdījumā vasalim, saglabājot savas īpašuma tiesības uz lēni. Latvijas teritorijā ar 13.gs.. Minorāts – mantošanas kārtība, pēc kuras nekustamo īpašumu manto jaunākais radinieks, izplatīts Latvijas A-daļā viduslaikos. Ordālija-Dieva tiesa- pirmatnējā sabiedrībā un valstu veidošanās laikā uz reliģiskiem ticējumiem vai maģiju balstīti tiesas procesa paņēmieni, kad ar parastiem procesa līdzekļiem nav iespējams pierādīt apsūdzētā vainu. Pagasts -1. Iedzīvotāju kopiena Latvijas teritorijā viduslaikos. 2. Administratīvi teritoriālā vienība Latvijas teritorijā. Pāvests -Romas bīskaps, katoļu baznīcas un Vatikāna valsts galva, vislielāko varenību sasniedza 11.-14.gs.. Rāte -koleģiāla pilsētas pašvaldības institūcija. Radās 12.-13.gs. un reprezentēja pilsētu kā politisku komūnu un apvienoja sevī dažādas likumdevēja, pārvaldes un tiesas funkcijas. Senjors-zemes, lēņa un grunts kunga nosaukums, kā arī pilsētu un lauku pašvaldību vēlēto amatpersonu apzīmējums R-Eiropā viduslaikos. Sakšu spogulis- vācu tiesību krājums, sastāv no divām daļām: zemes tiesības un lēņu tiesības, kas veidotas balstoties uz Magdeburgas un Halberštates bīskapiju tiesu precedentiem un vietējām un paražu tiesībām. Tiesas divkauja – bruņota cīņa tiesas priekšā kā tiesas procesa sastāvdaļa. Eiropā viduslaikos līdzeklis strīda izšķiršanai starp pusēm laikā, kad valsts vara nebija pietiekami nostiprinājusies. Vasalis -no lielāka feodāļa atkarīgs sīkāks feodālis, kurš par militāru dienestu no senjora viduslaikos saņēma valdījumā zemi vai citu materiālu labumu. Vikings -Skandināvijas, Dānijas un Norvēģijas iedzīvotāji 8.-11.gs., kuri kā karavīri , jūrnieki, tirgotāji un laupītāji ceļoja pa Eiropas valstīm, tās iekarodami un dibinādami pat savas valstis. Vīra nauda-naudas sods Eiropā viduslaikos, ko vainīgais maksāja cietušajam vai viņa radiniekiem. Daļa (parasti1/3-1/2) nonāca valsts kasē. Zellis-cunftes amatnieks Eiropā viduslaikos, kurš pēc mācekļa gadiem strādāja algotu darbu pie meistara un vēlāk pats varēja kļūt par meistaru. Zvērests -kāda izteikuma patiesīguma apliecinājums vai solījums pildīt likumā paredzētos noteikumus. Talions -atmaksa par noziegumu, nodarot noziedzniekam tādu pašu kaitējumu; arī sods, līdzīgs izdarītajam noziegumam. (Dzīvību pret dzīvību, aci pret aci). Teokrātija-valsts forma, kur Dievs ir pasludināts par vienīgo augstāko varas nesēju valstī; viņa vārdā kā pilnvarnieks un vietnieks rīkojas valdnieks, kuru uzskata par Dieva dēlu.

10. Livonijas ordeņa valsts. (1237.- 1561.g.) 1237.g.maijā pāvests Georgs IX paziņoja par Zobenbrāļu or. pievienošanu Vācu or. Liv-jā Zobenbrāļu or. vietā tika izveidots Vācu or.atzarojums- Livonijas or. Livonijas or. valsts bija lielākā un spēcīgākā Baltijā. Or. valsts pārvaldē vienlīdz liela nozīme bija gan or. amatpersonām, gan koleģiālām institūcijām.Augstākās amatpersonas. Virsmestrs- iecelts no pāvesta puses uz mūžu bija Ordeņa galva, kuru ievēlēja visu provinču mestri arī Li. Rezidence Prūsijā, kompetencē apstiprināt provinču mestrus, prasīt mestru darbības atskaites, kā arī pienākumā ik gadus sniegt ziņojumus un norēķinus ģenerālkapitulā- visu Or mestru augstākajā amatpersonu kopsapulcē. Li or pārstāvjiem arī bija tiesības piedalīties šās Vācu or institūcijas darbā.1)Mestrs- tiešais Livonijas or vadītājs, organizēja visu militāro, reliģisko un administratīvo funkciju izpildi.2) Landmaršals- (zemes maršals)- mestra vietnieks un kara lietu pārzinis. Mestra prombūtnē komandēja karaspēku. Iecēla Or kapituls no komturu vai fogtu vidus.3)Komturi -Or. novadu priekšnieki. Amatā iecēla un atcēla mestrs ar kapitula piekrišanu, tie veidoja or. augstāko hierarhiju un dzīvoja pilī kopā ar pārējiem or. brāļiem, kuri bija viņam pakļauti. Komturu pienākums bija celt, nocietināt, labot pilis, apgādāt brāļus ar pārtiku, apģērbu, ieročiem. Viņi bija arī novada zemnieku augstākie kungi.4) Fogti- augstas or. amatpersonas, reizēm pārvaldīja pat īpašus novadus- fogtejas. Viena no galvenajām funkcijām bija nodevu iekasēšana un tiesas spriešana.Ordeņa padome- mestra padomdevējs un apspriežot svarīgākos jautājumus, mestram bija jāapspriežas ar padomi. Padome sastāvēja no 7 locekļiem.- mestra un 6 līdzpadomniekiem.Livonijas kapituls- visu or brāļu kopsapulce. Tikai ar Ordeņa kapitula atļauju mestrs drīkstēja noteikt arī vietējo iedzīvotāju tiesības un pienākumus.Landtāgs – visas Li valdošo kārtu pārstāvju sanāksme. Pirmo reizi sasauc 1421. Valkā un darbojās līdz pat 1919.g.

11.Rīgas arhibīskapa valsts. Rīgas arh-ja izveidojusies no Ikšķiles b. (dib.1186), pārceļot bīskapam Albertam rezidenci uz Rīgu (1201-1202). Rīgas arh-jas teritorijā ietilpa vācu feodāļu iekarotās lībiešu un latgaļu zemes. Pēc Rīgas b. paaugstināšanas par arhibīskapu bīskapija ieguva nosaukumu Rīgas arh-ija. Tās teritoriju pārvaldīja arhibīskaps kopā ar domkapitulu, bet no 15.gs. arī kopā ar arh-ijas padomi. Pastāvēšanas laikā bijuši 24 bīskapi. Pēc noteikumiem Rīgas arh-pu vēlēja Domkapituls, bet faktiski to iecēla pāvests. Ordeņa valsts Gaujas koridors arh-jas teritoriju sadalīja divās daļās – Lībiešu galā (R) un Latviešu galā (A). Rīgas arh-ija bija iedalīta teritoriālās vienībās – draudžu novados, kas dažreiz dēvēts kā pilsnovads, novads, tiesas novads. Bijuši 23 draudžu novadi. Bijuši pavisam 23 draudžu novadi. Bīskapa galvenā kompetence- Rīgas arh-ps ir bijis augstākais katoļu garīdznieks un tai pat laikā laicīgās feodālās varas valdnieks (būtībā ar senjora tiesībām). Bīskapam pieder absolūta vara.To norāda viņa kompetence: baznīcas kultu veikšana, likumd. aktu izdošana, spriest tiesu, garīdznieku pārraudzība, nodokļu vākšana, dibināt jaunas baznīcas un citas valstiskas iestādes. Pēc lielāku pilnvaru saņemšanas no Vācijas ķeizara, Rīgas arh-pa vara kļuva lielāka – varēja celt pilis, dibināt pilsētas, iecelt fogtus, izlēņot zemi. Domkapituls- bija augstākās garīdzniecības kolēģija, kurš veica padomdevēju funkcijas. Dom-la vecāko sauca par prioru, bet vēlāk par dekānu. Dom-la piekrišana bija nepieciešama- atsavinot bīskapijas īpašumus,- piešķirot vai atņemot lēņus,-ieceļot jaunus garīdzniekus. Tādejādi šādās funkcijās arh-pa vara bija ierobežota. Bet citos gadījumos viņam bija tikai jāuzklausa Dom-la padoms, piem, ieceļot vai atceļot valsts amat-nas. Arhibīskapijas padome bija vasaļu tiesas un augstākās pārvaldes orgāns. Padomes 12 locekļus iecēla arh-ps no vecākajiem bruņimiekiem. Administratīvi Rīgas arh-ija dalījās fogtejās ar ieceltu īpašu adm-ru fogtu. Fogtejām bija sīkāks sadalījums amatu apcirkņos, lai atvieglotu nodokļu savākšanas mehānismu. Tā kā zeme bija izlēņota vasaļiem, katrā teritorijā bija sava vasaļu sanāksme, ko sauca par mantāgiem. Mantāgos sprieda tiesu , kā arī pārrunāja saimnieciskus un politiskus jautājumus.

12.Liv.pilsētas-Hanzas savien locekles.1241.-1669.g. Hanzas savienība ir vācu tirdz-bas pilsētu savienības nosaukums. Sav. dibināta 1241.g., kad tika noslēgts līgums starp Hamburgu un Lībeku par tirdz-bu Baltijas un Ziemeļu jūrā. 14.gs vidū Hanzas sav. apvienoja ar 200 pilsētu – 70 aktīvās un virs 100 nepilntiesīgās pilsētas. Sav. mērķis bija apsargāt un paplašināt savu biedru priekšrocības dažādās zemēs, nodrošināt netraucētu satiksmi uz sauszemes un jūras, novērst nesaskaņas savā starpā, sargāt pilsētu pārvaldi utt. No tagadējās Lat. teritorijas par Hanzas pilsētām bija Rīga, Cēsis, Valmiera, Limbaži, Ventspils, Koknese, Aizpute, Straupe, Kuldīga (9 pilsētas). Hanzā ietilpa arī Talllina un Tartu. Hanza ieguva organizācijas formu 1367.gadā ar Ķelnes konfederācijas noslēgšananu. Hanzas sanāksmes sanāca ik pa 3 gadiem Lībekā. Sanāksmēs pieņēma savienībai saistošus lēmumus netikai par saimnieciskiem jautājumiem, bet arī par militāri politiskiem. Galvenais Hanzas sav. mērķis bija Ziemeļeiropas tirdz-bas monopolstāvokļa nodrošināšana. Sav. uzturēšanai dalībpilsētas maksāja biedru naudas un deva savu ieguldījumu karavīru sastāva un kuģu flotes uzturēšanā. Taču sakarā ar tirdz-bas konkurences pastiprināšanos no citu valstu puses – Anglija, Nīderlande, kā arī Amerikas atklāšana, Hanzas lomu mazināja līdz tās pilnīgai likvidācijai 1669.gadā, kad sanāca pēdējā Hanzas sav. sanāksme. Katrai Hanzas pilsētai bija savs statuts- iekārtas reglaments, kurā bija noteikta pilsētas pašvaldība, tiesas un citas privilēģijas. Statūtus Hanzas pilsētām sastādīja pēc kāda vadošo pilsētu (Lībekas, Hamburgas) statūtu parauga. Tā arī izveidojās pilsētas- mātes un pilsētas – meitas.Livonijā vadošās pilsētas bija Rīga, pieņēma pārstrādātus Hamburgas statūtus (1293.g.) , un Rēvele, pieņēma Lībekas statūtus. Pārējās Hanzas Livonijas pilsētas pieņēma statūtus pēc Rīgas un Rēveles statūtu parauga.Hanzas sav. kā augstākais varas orgāns Hanzas sanāksme, iekasē biedru maksas, militārie pasākumi, likumu pieņemšanas, Hanzas pilsētas dod karavīrus un kuģus kara vajadzībām.1200.g. Rīgas pilsētas dibināšanas gads, 1201. g. Rīga kļūst tiesiska 1225.g. tiek pieņemti I statūti. (Visbijas pils.st.)1980.g. tiek atjaunota Hanzas savienība.Hanzas pilsētu galvenais orgāns bija rāte, ko sauca arī par maģistrātu, tas atradās pilsētas bagāto virsslāņu rokās. Rātes galvenās funkcijas: ievēlēt un iecelt pilsētas amatpersonas un ierēdņus, pārzināt ģildes un cunftes, uzņemt jaunus birģerus, vadīt pilsētas ārlietas un kara lietas, izdot likumus un rīkojumus, vēlāk rāte sāka spriest arī tiesu. Rāti vadīja viens vai vairāki birģmeistari, bet pārējos Rātes locekļus sauca par Rātes kungiem. Svarīga amatpersona bija pilsētas fogts, kura galvenā funkcija bija tiesas spriešana. Rāte piedzīvo ilgu mūžu no 1226.g. līdz pat 1877.g., kad vācu Rāte izbeidz savu darbību.Ģildes bija slēgta amata biedru brālība savstarpējai palīdzībai, saviesīgai kopdzīvei, un garīgas dzīves izkopšanai.Cunftes bija vienu amatu strādājošu pilsētas amatnieku organizācijas., tās sargāja amatnieku ekonomiskās un politiskās tiesības un bija ļoti ietekmīga pašpārvaldes institūcija ar lielu ietekmi pilsētas sabiedriskajā dzīvē.Tādejādi Hanzas pilsētas Livonijā bija ieguvušas zināmu administratīvu patstāvību, ko atzina Livonijas feodāļi- ordenis un bīskapi. Livonijas Hanzas pilsētu saites ar Vācijas pilsētām netraucēja Livonijas valstiņu konfederācijas iekšējo dzīvi, jo Ordenis un Bīskapijas arī bija saistītas ar feodālo Vācijas valsti.

13. Landtāga izveidošana, struktūra un kompetence.Livonijas mērogā tika radīts visām feodālām valstīm kopīgs kārtu pārstāvniecības orgāns- landtāgs.Landtāgs- visas Livonijas valdošo kārtu pārstāvju sanāksme. L-gu pirmo reizi, pēc Rīgas arhibīskapa iniciatīvas , sasauca 1421.g. Valkā. Tā darbības laiks no 1421.- 1919.g. Landtāga sastāvā nogrupējās šādas kūrijas (kārtas) 1)Visi Livonijas bīskapi, domkapitulu locekļi un klosteru priekšnieki,2) Livonijas Ordeņa augstākās amatpersonas- Ordeņa mestrs un citas am-nas3) Visu Livonijas feodālo valstu vasaļi – bruņinieki4) Livonijas pilsētu kūrijas.Lai tiktu pieņemti lēmumi, bija nepieciešams visu četru kārtu vienbalsīga piekrišana. !!! L-gs kā politiskās varas subjekts darbojas Polijas, Zviedrijas un Krievijas valdīšanas laikā. 1919.g. tiek pieņemts lēmums par l-ga varas izbeigšanos. Landtāgs bija visu Li. feodālo valstu valdošo šķiru pārstāvniecības orgāns un kā jau visos tamlīdzīgos orgānos, zemnieku kārta L-gā netika pārstāvēta. Pastāvēja uzskats, ka zemniekus pārstāv viņu kungi- muižnieki. L-ga pulcēšanās vieta sākumā bija Valka, vēlāk Valmiera, izņēmuma gadījumos – Rīga, Tartu , Cēsis. Sesijas ilga apmēram 1-3 dienas. 1516.g. Valkas landtāgs nolēma sesijas turpināt vismaz 10 dienas, bet ne vienmēr ievēroja. Landtāga kompetencē ietilpa Zemes jautājumu apspriešana, kara pieteikšana. Miera noslēgšana un vajadzīgo naudas līdzekļu atvēlēšana, likumdošanas aktu pieņemšana, piem. 1422.g.- Valkā L-gs izdeva visai Li zemes likumu grāmatu, kurā galvenokārt bija baznīcu tiesību normas.Tiesas spriešana apelācijas kārtībā ( dižciltīgo kārtu tiesa Li).Landtāga darba kārtību noteica l-ga sasaucēji, bet sesijas laikā pats l-gs., Atklāja arhibīskaps, uzrunas sākumā minot sasaukšanas iemeslu un aicināja kūrijas apspriedās atsevišķi un tikai nākamajā kopsēdē visas kūrijas balsoja kopā. Ja kūriju lēmumi bija dažādi, sākās debates. Bieži sēžu dienas pagāja vienos strīdos, daudzi jautājumi palika neizšķirti. Kūriju labvēlīgas vienošanās gadījumā tika pieņemts lēmums.Visumā l-gam bija īpatnēja juridiska nozīme, jo tas bija vienīgais visas Li feodālo valstu kopīgais orgāns.

14.Tiesu iekārta un tiesu spriešana Livonijā. Feodālās valsts tiesu iekārtas principi 1)Visi varas, pārvaldes un vietējās institūcijas vienlaicīgi pilda tiesu varu.(virsmestrs, mestrs, landmaršals, komturi, fogti) 2) Feodālās tiesas tiek veidotas pēc principa „Līdzīgs tiesā līdzīgu” 3) Feodālās tiesības, tikai privilēģiju tiesības (tiesu vara pieejama priviliģētām kārtām). Tiesu institūcijas 1) Muižnieku kārtas tiesu iestādes: a) Vācijas valsts kamertiesas ( augstākā) b) Landtāgs ( muižnieku privātsūdzības)c) Mantāgs ( vasaļu civil. un krimināltiesības) 2) Kanoniskās ( baznīcu) tiesas a) pāvests,b) bīskapa tiesa, c) baznīcas tiesa var tiesāt baznīcu tiesas arī laicīgas lietas. 3) Pilsētnieku tiesu iestādes: a) pilsētas rāte b) pilsētas fogts 4) Zemnieku tiesas: a) fogta tiesa b) muižas tiesa c) pagasta tiesa !!! Pārsūdzības tiesības zemniekiem tiek liegtas. Ja pirmās instances tiesa neapmierināja, varēja pārsūdzēt.

25. D.Hilhena zemes tiesību projekts. 1600.g. Po karalis 1598.g. atļāva Vidz. muižniekiem izstrādāt savas zemes tiesības. Pēc vienošanās ar vietējiem muižn. karalis kodifikācijas darbu uzticēja Vidzemes juristam Dāvidam Hilhenam. Dažu mēnešu laikā tika izstrādāts Dāvida Hilhena „Vidz zemes tiesību projekts”(nekad nav darbojies ar likuma varu)(1598.g.redakcijā) no 1600.g.pielieto kā pagaidu likumu, pirmo reizi tiesiskā formā, tiek izstrādāts un noformēts dzimtcilvēka tiesiskais statuss, stāvoklis. Sastāv no 3 grāmatām: 1)22 tituli- publiskās tiesības, par pamatu tika izmantoti Po. konstitucionālie akti Vidzemē; 2)67 tituli- privātās tiesības un krimināltiesības, plaši izmantoti romiešu tiesību institūti un agrākās Livonijas vācu tiesības. Krimt. normas galvenokārt bija aizgūtas no Lietuvas 1588.statūta;3)31.tituls – procesa tiesības un tiesu iekārta, gan pēc satura, gan formas diezgan plaši pārņemtas Prūsijas tiesību normas. Privātajās tiesībās tiek formulēts muižkunga tiesiskais statuss (2.gr) „Dzimtzemnieks ir cita varai pakļauta persona un tāpat viņu dzīve un manta ir viņu kungu varā, nevar bez pēdējo gribas tikt atsavinātas vai citur liktas.” Par pamatu ņemtas no romiešu tiesībām vergu un vergturu attiecības un pielīdzinātas feodālajai sabiedrībai. No 1600.g. pielietots praksē pat līdz 1804., 1809., 1819., nemainās dzimtcilvēka tiesiskais statuss. Hilhena zemes tiesību projekta dzimtzemnieku ekspluatācijas teorētiskais pamatojums kļuva paraugs tā laika muižniecībai arī citos Baltijas novados.

26. Polijas pārvalde Latgalē (1629-1772) 1629.g. savstarpēji karojošās valstis( Poļu – Zviedru karš 1600.- 1629.) Po un Zv Altmarkas pamiera līgumā vienojas, ka Zv saņems Vidzemi, bet Po – Poļu Vidz, tagadējo Latgales teritoriju. Visbeidzot 1660.g. Po un Zv parakstīja miera līgumu Olīvā, kur noteikts, ka Latg paliek par Po teritoriju. Po koloniālā vara Latgalē izbeidzās 1772.g., kad šo teritoriju sakarā ar Po pirmo dalīšanu pievienoja Krievijas impērijai.1677.g. Polijas seims Varšavā Latg teritorijai piešķīra vojevodistes statusu ar nosaukumu Inflantijas kņaziste. Tās teritorija uzskatāma par vienu vojevodisti, kas iedalījās stārastijās, kuras pārvaldīja stārasti. Vojevoda, kurš bija augstākā amatpersona visā Latgalē. Stārasti tāpat kā agrāk pārvaldīja stārastijas. Kastelāns – bija īpaša amatpersona – priekšnieks visiem Latgales piļu pārvaldniekiem, kas vojevodistē pārzināja arī muižnieku jātnieku dienesta lietas. Reizēm muižnieki sasauca kārtu pārstāvniecības orgānu – seimiku. Tāpat kā agrāk visas Inflantijas amatpersonas iecēla un atcēla Po karalis. Vojevoda kopā ar kastelāniem bija tiesīgi piedalīties Po Seima sēdēs Varšavā. Blakus laicīgai varai, liela ietekme bija katoļu garīgai varai.

27. Poļu Inflantijas izveidoš. Latgalē. 1629.- 1772.g. Poļu Inflantijas statuss un teritorija noteikta 1629.g.Altmarkas pamiera līgumā. Šīs teritorijas piederību apvienotai Po un Lietuvas karaļvalstij apstiprināja 1660.g. Olīvas miera līgums. Pārvaldes struktūra 4 stārastijas jeb trakti (Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Viļakas). No 1677.g. Polijas seims Varšavā izdeva ordināciju, kas noteica Latgales terit.- vojevodiste ar nosaukumu Inflantijas kņaziste.

28. Pārvaldes aparāts, struktūra un kompetence Poļu Inflantijā. 1629.- 1772.g.No 1677.g. Polijas seims Varšavā izdeva ordināciju, kas noteica Latgales terit.- vojevodiste ar nosaukumu Inflantijas kņaziste. Tās teritorija uzskatāma par vienu vojevodisti, kas iedalījās stārastijās, kuras pārvaldīja stārasti.Vojevoda, kurš bija bija augstākā amatpersona visā Latgalē.Stārasti tāpat kā agrāk pārvaldīja stārastijas. Kastelāns – bija īpaša amatpersona – priekšnieks visiem Latgales piļu pārvaldniekiem, kas vojevodistē pārzināja arī muižnieku jātnieku dienesta lietas. Reizēm muižnieki sasauca kārtu pārstāvniecības orgānu – seimiku. Tāpat kā agrāk visas Inflantijas amatpersonas iecēla un atcēla Po karalis. Vojevoda kopā ar kastelāniem bija tiesīgi piedalīties Po Seima sēdēs Varšavā. Blakus laicīgai varai, liela ietekme bija katoļu garīgai varai. Tiesu iekārta tika noteikta pēc Polijas parauga – tāda pati kā citās vojevodistēs. 1) Zemes tiesa; 2) Augstākais tribunāls; 3) Polijas karaļa tiesa Varšavā- tikai muižniekiem pieejama pārsūdzības instance. Tā Poļu Inflantijas pārvalde un baznīcas pārvalde, kā arī citas poļu kultūras īpatnības iesakņojās Latgales teritorijā, kas ilgus gadus bija atšķirta no pārējās Latvijas. No 1772.g. pēc pirmās Po dalīšanas, Latgale tiek pakļauta- Krievijas impērijai,Vitebskas guberņai līdz 1917.g. Rēzeknes apvienošanas kongresam.

29. Tiesības Poļu inflantijā.Turpināja būt spēkā Livonijas vācu muižnieku tiesības un privilēģijas( 4 bruņinieku avoti, pilsētu statūti, Zemnieku tiesību avoti, romiešu tiesību recepcija). Poļu Inflantijā vēl vairāk pastiprinājās vācu muižnieku tiesības pārpoļošana un katoļu ticības uzspiešana. Līdz ar to agrākās Livonijas vācu muižnieku tiesības un privilēģijas tika stipri vājinātas vai pat aizstātas ar poļu muižnieku (šļahtiču ) tiesībām un privilēģijām.Sākot ar 1677.g. Latgalē oficiāli stājās spēkā Lietuvas 1588.g. statūts, kuram bija 14 nodaļas un 489 panti: par valdnieka personu; par karaklausību; par šļahtas brīvībām; par tiesnešiem un tiesu; par pūru un kāzu dāvanu; par aizbildnību; par saistību rakstiem un pārdošanām; par testamentiem; par mežu lietām; par šļahtas krimināltiesībām; par vienkāršo cilvēku krimināltiesībām; par laupīšanu; par zagšanu.

30. Kurzemes un Zemgales herc. politiskais statuss. Irstot Livonijas feodālām valstu kompleksam, Ordeņa pēdējais mestrs G.Ketlers ievadīja sarunas ar Po un Lietuvas karali SigismunduIIAugustu par padevības līgumu, kuru noslēdza 1561.g. 28.nov. Ar šo līgumu Liv. teritorija uz dienvidiem un rietumiem no Daugavas tika nosaukta par Kurzemes un Zemgales hercogisti, kur par pirmo hercogu tika iecelts Gothards Ketlers, kuram tika dotas tikai apakšvaras funkcijas, virvara piederēja Po, Liet. karalim. Juridiski tā skaitījās lēņu atkarībā no Polijas un Lietuvas kopīgā karaļa. Tādējādi tā bija Polijas vasaļvalstiņa, izņemot Piltenes autonomo apgabalu (Piltene piederēja Dānijai, pēc Po un Dā kara šo teritoriju Po atpirka). Sākumā Kurzemes hercogistei nebija pat savas galvaspilsētas. Pēc padošanās akta noslēgšanas jaunais hercogs palika dzīvot Ordeņa mestra pilī Rīgā. Vēlāk hercoga rezidence tika pārcelta uz Kuldīgu, bet sākot ar 1573.g., par Kurzemes hercogistes galvaspilsētu kļuva Jelgava.Piltene bija pakļauta tieši Po karalim. Po interesēs bija saglabāt vāju hercoga varu, tāpēc tā bieži iejaucās iekšējās lietās parasti aizstāvot muižniekus nevis hercogu. Ar 1570 Gotharda privilēģiju, lēņu muižas tika pārveidotas par no hercoga neatkarīgām privātmuižām. Hercogam lēņu tiesības pastāvēja tikai ar tiem muižniekiem, kuriem viņš pats bija piešķīris zemes no hercoga zemēm.1617.g. Valdības formula noteica, ka hercogs var pārvaldīt hercogisti tikai kopā ar muižnieku un landtāga starpniecību.Kurzemes hercogistes teritorijā sākumā neietilpa arī Grobiņas novads. To Ketlers, būdams Ordeņa mestrs, 1560 bija ieķīlājis Prūsijas hercogam parādu nodrošināšanai. Tikai 1609 Ketlera dēls, apprecot Prūsijas hercoga meitu, atguva Grobiņas novadu kā sievas pūra daļu. 1795.gada Kurzemes hercogiste un Piltenes apgabals tika pievienoti Krievijas impērijai (trešā Po dalīšana) – Kurzemes guberņa .

31. Kurzemes hercogistes valsts iekārtas struktūra. 1561.g. padošanās aktā un 1579.g. investitūras rakstā Kurzemes hercogs tika nosaukts par Po(toreiz arī Lietuvas) vasali. Pārvaldes struktūra: 1)karalis – senjors – virsvara; 2) hercogs – vasalis – apakšvara. Hercogam bija likumdošanas vara (niecīga), administratīvā, ārēja politiskā, saimnieciskā, militārā, tiesu un baznīcas vara. Administratīvā pārvalde tika realizēta ar augstāko padomi. Augstākā padome: 1)kanclers – hercoga vietnieks pārvaldes jaut., pārzināja valsts kanceleju, administr. lietas, muitas licences un baznīcas lietas.2)Landhofmeistars – pārzināja valsts saimniecību un vispārējās(publiskās) lietas. 3) Virsburggrāfs – piekrita pilsētu rātes, amatniecības, tirdzn. un lēņu lietas. 4) Landmaršals – akcīzu jaut. un ārlietas. Padomnieki pārvaldīja valsti hercoga nāves gadījumā līdz jauna hercoga iecelšanai. Šajos periodos gan faktiski, gan juridiski visa hercogistes vara atradās muižnieku rokās. Virskapitāni (Virspilskungi) – galvenais uzdevums bija tiesas spriešana. Adm. funkcija attiecībā uz H zemju pārvaldi. Organizēja landtāga vēlēšanas – sasauca un vadīja vēlēšanu sapulces. Kapitāni (Pilskungi) – pārvaldīja 8 mazākus K. hercogistes iecirkņus. Funkcijas – tiesas spriešana un policijas funkcijas sava iecirkņa robežās. Landtāgs – kopā ar hercogu izlēma visus svarīgākos ekonomiskos un politiskos jautājumus. Tā kā herc. nebija tiesības bez landtāga piekrišanas pieņemt lēmumus, tad landtāgam kā muižniecības pārstāvības orgānam likumdošanas jomā bija izšķiroša nozīme. Piltenes autonomā apgabala pašpārvalde(1585 nopirka Po; 1611 ieguva statusu) pakļauta tieši Po karalim. Šim apgabalam Po valdība izdeva īpašus likumus (Piltenes statūti). Landrātu kolēģija (zemes padome) – augstākais pārvaldes orgāns, augstākā tiesa apgabalā. Muižnieku sapulce – deliģē no landrātu kolēģijas.Pilsētu pašpārvalde: 1)Rāte – galvenā pašpārvaldes iestāde pilsētā; 2)Birģermeistars – kā pilsētas galva vadīja rāti; 3)Pilsētas fogts – vēlēts tiesnesis, kas piederēja pie rātes; 4)Cunftes un ģildes – pilsētu pārstāvji, nevarēja piedalīties landtāgā.

32.Kurzemes herc. tiesu sistēma.Valsts tiesas – gan centrālās(Polijas) gan vietējās (hercogistes) tiesu iekārtas.1)Kapitānu (pilskungu) tiesas – 8 kapitāni savos iecirkņos bija tiesas spriedēji. Viņu tiesai piekrita hercoga muižu ļaudis un viņa zemnieki kā kriminālās tā civilās lietās. Muižnieki savu muižu pakļautos tiesāja paši. 2)Virskapitānu(Virspilskungu) tiesas – 4 virkapitāni tiesāja lauku novadu iedzīvotājus, izņemot muižniekus un zemniekus, civilās un krimināllietas. Spriedumu varēja pārsūdzēt galma tiesā. 3)Galma tiesa – Civillietu nodaļa – koleģiāla apelācijas instance civillietās no pilsētu rātēm un virskapitānu tiesām. Spriedumu pasludināja hercoga vārdā. Kriminālā nodaļa (koleģiāla) – pirmā instance muižnieku pārkāpumu un noziegumu lietās; Konsistoriālā nodaļa – izsprieda garīdznieku un viņu ģimeņu civillietas un mazāksvarīgas krimināllietas. Karaliskā ralācijas tiesa Varšavā – pārsūdzības iznstance civillietām, pie lielas prasību summas un krimināllietām izlases kārtībā. Pastāvēja arī Mantāga tiesa – tiesāja muižnieku savstarpējās civilās attiecības. Pilsētas rātes tiesa – darbojās saskaņā ar katras rātes statūtiem. Rāte bija tiesīga spriest tiesu pilsētas iedzīvotājiem civilās un kriminālās lietās. Pirmās instances tiesa, pārsūdzēt varēja galma tiesā; Piltenes landrāta kolēģijas tiesa – iztiesāja brīvo ļaužu civilās un kriminālās lietas. Piltenes pilsētu iedzīv. tiesāja pilsētas rātes tiesa, apgabala iedz. – muižu tiesas. Muižas tiesas – katrā privātā muižā muižnieks bija tiesīgs spriest tiesu pār saviem apakšniekiem, tiem piederēja augstākā un zemākā tiesu vara, tāpēc to sastāvs un organizācija bija atkarīga tikai no muižnieka. Domēņu tiesa – izsprieda hercoga muižu domēņu civillietas.

48. Baltijas novada juridiskais statuss Krievijas impērijā 19.gs. pirmajā pusē. 19.gs. pirmajā pusē Krievijas impērija pēc iekšējās uzbūves tika uzskatīta par vienotu un nedalāmu valsti. Visas iekļautās zemes skaitījās inkorporētas vienā veselā organismā. Administr. pamatiedalījums Baltijā bija guberņas ar saviem gubernatoriem, priekšgalā, kuri uzturēja tiešus sakarus ar caru. Vairākas guberņas mēdza pakļaut ģenerālgubernatoram – sevišķai cara uzticības personai. Ģeng. uzraudzīja gub. darbību attiecīgā novadā. Baltijas novads – Igaunijas guberņa; Vidzemes guberņa; Kurzemes guberņa. Latgale tika pievienota Vitebskas guberņai, tādējādi Baltijas novadā neietilpa. Baltijas novadā saglabājās vācu muižniecības un pilsētu birģeru iestādes, kā priviliģēto kārtu varas orgāni.

49. Krievijas impērijas varas orgāni 19.gs. pirmajā pusē. Ģenerālgubernatora amats – piešķirtas visplašākās pilnvaras, neatkarīgi no pārējiem administratīviem orgāniem. Viņa galvenais pienākums bija tieši sazināties ar caru. Civilgubernators – augstākā amatpersona guberņā, kas padota ģeng. Viņi uzraudzīja un kontrolēja visu guberņas civilās admini-jas darbības un amatp-nas. Bija tiesīgs katru sev padoto iestāžu rīkojumu, iecelt un atcelt amatpersonas, atsevišķos gadījumos arī sodīt, likuma izsludināšanas funkcija un izpildes kontrole. 1837.g. likums par gub. – noteica to varu un pienākumus. Guberņas valde – civilgub. padomdevēja iestāde. Skaitījās guberņas augstākā koleģiālā admi-vā iestāde. Priekšsēdētājs bija pats gubernators un locekļi – vicegub., divi padomnieki un piesēdētājs un pēc vajadzības pieaicinātie guberņas augstākie ierēdņi(gub. Ārsts, gub. Mērnieks, gub. Arhitekts u.c.). Kroņa palāta – gubern. iestāde, kas pārzināja valsts mantu un valsts finansu lietas. Apriņķa pārvalde – Guberņas Baltijā bija iedalītas apriņķos, kuriem bija sava pārvalde. Līdz 1888.g. saglabājās pilskungu amats. Tie pildīja admin-ās, policijas un tiesu funkcijas. Kārtības tiesa pildīja administrē. funkcijas, rūpējās par likumu un rīkojumu izpildīšanu u.t.t.Pilsētu pārvalde:Rāte – pilsētnieku, birģeru kārtas varas institūcija (pilsētas statūti). No 1877.g. tika likvidēta vācu pilsētas pārvalde.

50. Bruņinieku kārtas pašpārvaldes institūcijas un tiesu sistēma 19.gs. pirmajā pusē. Pie bruņniecības kārtas piederēja Baltijas muižnieki, kas bija ierakstīti Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas un Sāmsalas matrikulās. Šīs kārtas piederīgiem bija tiesības uz savu pašpārvaldi.Vidzemē bruņniecībai bija paredzētas landtāga, konventa un apriņķa sapulces. 1)Landtāgs bija Vidz. bruņniecības kopsapulce, kurā bija obligāti jāpiedalās visiem imatrikulētajiem locekļiem no 21 līdz 60 g., neimatrikulēti varēja piedalīties, bet ar ierobežotām tiesībām. Landtāga kompetencē bija viss, kas attiecas uz muižnieku sabiedrības tiesībām labumu un iestādēm vai arī visas zemes vajadzībām. Landtāgs ievēlēja Landmaršalu. Landtāgam bija liela politiska nozīme. 2)Otra sapulce bija konvents. Tā sastāvā bija landmaršals un landrātu kolēģija. Galvenais uzdevums bija sagatavot lietas landtāga apspriedēm. 3)Trešā sapulce bija apriņķu sapulces, kurās piedalījās kā imatrikulētie tā neimatrikulētie muižnieki, lai apspriestu sava apriņķa lietas. 4)Landrātu kolēģija – tā bija zviedru laiku muižniecības institūts, sastāvēja no 12 landrātiem, kurus ievēlēja uz visu mūžu. Rezidējošais landrāts dzīvoja Rīgā un kārtoja visas bruņniecības lietas, svarīgos jaut. sazinoties ar landmaršalu. Bruņniecības priekšnieks bija landmaršals, ko ievēlēja landtāgs uz 3 gadiem. Galvenā funkcija bija vadīt landtāga sēdes. Landmaršals reprezentēja bruņniecību visās impērijas iestādēs. Kurzemē 1)Landtāgs bija deputātu sanāksme, bet nevis visu bruņinieku sapulce. Landtāga darbība norisinājās divās sanāksmēs – sagatavošanās sanāksme un galīgā instrukciju sanāksme. Kurz. landtāgs vēlēja virskapitānus, kapitānus un c. amatpersonas. 2)Kurz. notika arī vispārējās muižnieku konferences – visu Kurz. muižnieku kopsapulces. 3)Virspilskunga apgabala un apriņķa sapulce vietējo muižnieku sapulces. Apsprieda savas lietas apriņķa muižniecības maršala vadībā. 4)Draudzes sapulce – izlēma jautājumus, kas attiecās uz pašu draudzi. Ievērojama amatpersona bija zemes pilnvarotais, kas visumā atbilda Vidz. landmaršalam. Viņš reprezentēja Kurz. bruņniecību, sargāja tās privilēģijas, bet landtāga sēdes nevadīja. 5)Muižnieku komiteja bija līdzīga landrātu kolēģijai. Zemes pilnvarotais bija muižnieku komitejas priekšsēdētājs.Vidzemes tiesas:Hoftiesa – augstākā Vidz. muižnieku tiesa, pirmā un ortā instance civilliet. un kriminālliet. Hoftiesa saņēma ukazus un instrukcijas tieši no cara un senāta. Spriedumus varēja pārsūdzēt senātā Pēterburgā. Zemes tiesas – izsprieda dažas muižnieku civillietas un iztiesāja visus kriminālnoziegumus (izņemot speciāli piekritīgās lietas). Kārtības tiesas – rūpējās par kārtības un miera uzturēšanu savā iecirknī, apcietināja noziedzniekus, izdarīja iepriekšējo izmeklēšanu u.t.t. Liela loma zemnieku nemieru savlaicīgā likvidēšanā.Kurzemē tiesas:Virshoftiesa – augstākā tiesa Kurzemes guberņā, pirmā un ortā instance civilliet. un kriminālliet. Virskapitānu jeb Virspilskungu tiesas – vara izpaudās viņa administratīvajā iecirknī. Kompetencē bija tādas civilās un kriminālās lietas, kas nepiekrita citām tiesām. Kapitānu tiesas jeb pilstiesas – tiesas pienākums bija nepieļaut vardarbību, aizskārumus un patvarības. Veica iepriekšējas izmeklēšanas un drošības pasākumus.

51.Birģeru kārtas pašpārvaldes institūcijas un tiesu sist.19.gs.1.pusē.Pilsētu pašpārvalde -vācu birģeru virsslāņa rokās.Vidz.gub.10.pils.Kurz.g.-11.pils.Rīgas maģistrāts jeb rāte-augstākais pils.varas orgāns ar pārvaldes, policijas un tiesas f-cijām un kompetenci.-sabiedriskās, tiesu pārvaldes,baznīcas,valsts kases,polic,tirdz.,amatn.lietās, kā tiesas orgāns krim.,civill.,kā rīcības tiesas orgāns.Tiesu sistēma-rāte,fogta,landfogta,bāriņu,tirdzniecības,ķemerejas un cunftu, krimināldegustācija(tiesu palīgiestāde ar formālām izmeklēš.funkc.).Birģeru org-cijas-lielā ģilde-tirgotāju korporācija, mazā ģilde-amatnieku or-cija-sadalījās cunftēs pa arodiem.

52.Zemnieku reformu likumi 19.gs.1 pusē Vidz. un Kurz. 1.1804.g.20.02.”Vidz.zemn.likums”- ukazs neatceļ dzimtbūšanu, tikai precizē z-ku tiesisko stāvokli – 4.daļas par *zemn.personīgo stāvokli,*zemn.īpašuma tiesībām,* zemn.pienākumiem pret muižu, *zemn.lietu piekritību tiesā, bet. 2.1809.28.02.+ vēl četri ”Papildu panti un paskaidrojumi” pie iepriekšmin.likuma., domāts pretrunu izlīdzināšanai tajā-mēģinājums normēt klaušu dienas ilgumu, runāts par darba līg.,atalgojuma formām. 3.1817.g. cars Aleksandrs II Jelgavā -1818.gadā pasludina ”Kurz. z-ku brivlaiš.likumu”-“putnu brīvība” z-kiem atņemtas lietošanas tiesības uz zemi. 4.1819.g.”Vidz.z-ku brīvl.lik.” atceļ 1804.g.ukazu un 1809.g.papildinājumus.

53.Z-ku uzraudzības orgāni un tiesas 19.gs.1.p.Vidz. un Kurz. Z-ku brīvlaiš.likumi pakāpeniski izbeidza z-ku pakļautību muižai – z-ki kļuva brīvi, bet visa zeme tomēr pieder vienīgi muižniekiem. Procesam progresīva nozīme, ka z-ki pakāpeniski kļūst par brīviem cilvēkiem, organizē sabiedrības, rodas policijas iestādes un tiesas z-ku pārraudzīšanai. Kurzemē – 1817.g.- brīvlaišana notiek 14.gadu laikā, drīkstēja aiziet no pagasta, ja visi pienākumi bija nokārtoti, aizejot bija jāatstāj noteikts daudzums darbarīku. Likums bija izdevīgs muižniekiem, jo zemes noma veicināja z-ku palikšanu pie kungiem.Vidzemē brīvlaišana – 1819.g., z-kiem jāpaliek guberņā , jo ierobežota pārvietošanās brīvība – lai pārietu uz citu pagastu, jādabū līdzšinējā atļauja. Sākotnēji tas veicināja z-ku nemierus, kas vēlāk valdību mudināja pieņemt jaunus likumus.Dzimtbūšanas atcelšana Latgalē un Kr. norisinājās tikai 1861.g. Z-ku kārtai noteica pārvaldes iekārtu – Pagasta sapulci, likumdevēja varas institūcija, kura sastāv no*pag.valde, *pag.vecākais, *pag.vietnieki,*pag.tiesa – visi vēlēti-demokrātiski, tikai no z-ku kārtas.T.process notiek latv.val. Izsprieda-civill.starp z-kiem,aizbildnības lietas,sastādīja testamentus,izšķīra līgumstrīdus, piesprieda krim.sodus. Pagasta t.bija atļauts pārsūdzēt apriņķa t.,bet ne tālāk. Vidz.varēja pārsūdzēt draudzes tiesā kura bija administr.orgāns un policijas vara. “Putna brīvība”- z-kiem atņemtas lietošanas tiesības uz zemi. 1208.-1804.g. varas vakuums tiek likvidēts, atgriešanās varas subjektu rangā ar z-ku reformas likumiem.

54.1845.g.Baltijas vietējo likumu kopojums(I un II d.)-valdošo kārtu privilēģiju kodekss. Vietējie vācu muižn. un pils.birģeri mēģināja savas tiesības un privilēģ.apkopot un kodifikāc.ceļā nostiprināt. 1826.g.pie cara Nikol.I nodibināja tiesību kodifikācijas II nodaļu un norādīja, ka jākodif. vecie un tolaik spēkā esošie lik.,nevis jāizstrādā jauni.Uzdeva Samsonam fon Himmelstjernam.Kodif.plāns aptvēra 5.daļas-1.iestādes (kopojuma I.daļa-Baltijas privileģēto kārtu pašpārvaldes orgāni),2.likumi par kārtām (Baltijas muižnieku,birģeru mantiskās tiesības),3.civill.(muižnieku zemes īpašumi un birģeru mantiskās tiesības),4.civilprocesa tiesības.,5.krimproc.tiesības (kopojuma II.daļa). Lai apspriestu pirmās divas nod.nodibināja guberņu komitejas,revīzijas komisiju.Galīgi pabeigts un apstiprināts 1845.01.07.Stājās spēkā 1.un 2.daļa 1846.01.01.Baltijas viet. Lik. kopojums- visu veco tiesību normu kopums-Romieši+ Livonija+ Poļi+ Zviedri.

55.Pārvaldes un tiesu reformas Baltijas gub.19.gs.2.pusē. 1864.g. notiek vispārēja tiesu reforma, kas tiek piemērota visā Kr. teritorijā., izņemot Baltijas gub. Lai nostiprinātu Kr.impērijas varu Baltijā, dažādas pārvaldes un tiesu reformas tika īstenotas tikai 1889.g.ar atsevišķu ukazu. 1.”Par policijas reformu Balt.guberņās” (1888) – centralizētā impērijas policijas pārvaldes sistēma-pagasta policija pakļaujas gan apriņķa priekšniekam, gan guberņas valdei. 2.”Par tiesu reformu piemērošanu Balt.gub.”(1889)-vienpersoniskas Vietējās tiesas *miertiesas, (vienpersoniska tiesa,krievu val.)*miertiesneša sapulce(apelāc.),*pagasta tiesa (tiesnešus ievēlēja pagasta sapulce, apstiprināja mieriesnešu sapulce) Vispārējās tiesas *apgabaltiesas(augstākā t.g-ņā),*tiesu palātas (grupējas pa apgabaliem,kur priekšgalā sapulce- apelāc.instance, piedalās visi apgabala miertiesneši),*senāts (augstākā impērijas tiesa Pēterburgā). 3.Pagaidu noteikumi par z-ku iestāžu sastāva un kompetences grozīšanu (1889) nosaka, ka jāatceļ komisāri z-ku lietās. 4.Likums 1870.g.”pilsētu nolikumu piemērošanu Balt.g-ņās” (1877).Vidz. un Kurz. beidzot krusts pāri vācu pilsētu iekārtai, ieved-pilsētas domi(4.gadi -pilnvaru laiks), pils.valdi, pils.galva-vēlēta amatpersona. Lietvedībā vācu val.aizliegta – 1877.g.ukazs.