1. Marija Montesori itāļu pedagoģe, brīvās audzināšanas virziena pārstāve izveidoja unikālu bērna pašattīstības sistēmu speciāli sagatavotā attīstošajā vidē. Viņa izstrādāja milzīgu skaitu didaktisko materiālu, kuri pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem attīsta sensorās sajūtas, domāšanu, uzmanību, atmiņu, gribu, runu, atver pasauli caur roku darbu un jūtu skaidrību.
Marijas Montesori izstrādātās metodes jēga ir stimulēt bērnu pašaudzināšanai,
pašmācībai, pašattīstībai. Pedagoģes materiāli ir saistoši un vienkārši, atbilstoši
bērna vecuma īpatnībām. Tie atļāva realizēt pašapmācības principu, sasniegt to, ka
bērni, brīvi izvēloties nodarbošanos, izpildīja to, ko bija paredzējis audzinātājs,
operējot ar piedāvātajiem „skaitļu stieņiem”, „ aizdares rāmjiem ”, „ lakatiņiem ”,
un t.t. Šie materiāli bija izveidoti tā, lai bērns patstāvīgi varētu ieraudzīt un izlabot
savas kļūdas, attīstīt gribu un pacietību, vērīgumu un pašdisciplīnu, paplašinot
zināšanas, bet pats galvenais – trenēt savu aktivitāti.
Marija Montesori ir teikusi: „ Ja pēc iespējas agrāk bērnos tiks ieaudzināta tieksme pašiem sasniegt savus mērķus, tad drīz radīsim stiprus, patstāvīgus un brīvus cilvēkus. ”( Brīvās audzināšanas un bērna brīvās darbošanos princips).
Šiem vārdiem es piekrītu. Bērns jau piedzimst personība, pret bērnu
jāuzturas kā pret pieaugušo cilvēku. Jau bērnībā bērnam jāsaprot, ka viņam jābūt patstāvīgam un visu mūžu vecāki nestāvēs klāt. Viņam pašam būs jāprot izdzīvot jebkurā dzīves situācijā un uzturēt sevi un savu ģimeni nākotnē, jāsasniedz savi dzīves mērķi, lai to visu panāktu ir jābūt stipram garīgi un fiziski, atbildīgam. Bet galvenais ir tas, ka iemācīt to visu var vecāki uz savas dzīves pieredzes un pēc sava parauga. Katrs vecāks ir piemērs savam bērnam. Par vecāku bērna audzināšanu es gribētu pakavēties vēlāk.
Pedagoģes vārdi ar lepnumu: „ Mūsu skolās mums izdevās šos sensitīvos periodus bērnu attīstībā konstatēt un izmantot audzināšanas mērķiem.”
Tas būtu brīnisķīgi, ja mēs savās skolās sensitīvos periodus bērnu attīstībā varētu un mācētu izmantot kā audzināšanas mērķis un paņēmiens.
Montesori minēja: „ Cilvēks, kuram ir rokas, bet nav galvas, un cilvēks, kuram ir galva, bet nav roku, mūsdienu sabiedrībā neiederas vienādā mērā.”
Varbūt var piekrist. Agrāk uz cilvēku ar speciālajām vajadzībām daudz uzmanības nepievērsa, un praktiski darba tirgū un citās sfērās invalīdi nebija vajadzīgi. Tagad jau tie cilvēki jūtas droši mūsu dzīvē , jo viņus pieņem tādus kādi viņi ir. Tagad moderni teikt, ka šie cilvēki iekļaujas un integrējas mūsu sabiedrībā. Sabiedrība ir gatava pieņemt , izglītot un audzināt bērnus un cilvēkus ar īpašām un speciālajām vajadzībām. Agrāk bija daudz speciālo skolu – internātu ar pietiekamu bērnu skaitu, bet tagad tām skolām ir grūti , jo bērni ar veselības traucējumiem un grūtībām mācībās mācās vispārizglītojošās skolās, pamazām integrējas. Domāju, ka viss rit uz labo pusi un sabiedrības un valsts locekļi palīdzēs šiem cilvēkiem gan materiāli, gan garīgi.
Viens no bērna interesantākajiem sensitīvajiem periodiem ir „ kārtības periods”. Par to pedagoģe ir teikusi tā: „ Kārtība bērnam vienlaikus ir veselas kultūras jomas struktūras likums.”
Protams, bērniem tā ir vesela struktūra, vesela dzīve. Bērns sakārto lietu vidi, darbojas brīvi, uzrāda personisko sakārtotības redzējumu, organizē priekšmetus noteiktā kārtībā – attīstošā vide ( sensorā, emocionālā, domāšanas attīstība, vienmēr radošā darbošanās).Lai bērnam apgūtu kārtības pamatus, viņam ir jāpacenšas. Atkal uzsvēršu, ka viss iet no ģimenes: ja ģimenē ir pieņemts tā, ka viss ir savās vietās, savos plauktiņos, tad arī bērns no bērnībās sevī audzina būt kārtīgam. Tas arī dod bērniem lielu pieredzi dzīvē: būt visam konkrēti sakārtotam, pārdomātam, atbildīgam, pretīmnākošam un disciplinētam
( Individuālas attīstības princips). Pieaugušam ir uzdevums radīt vidi, lai bērns to panāk : piedāvāt bagātināt vidi bērna attīstības veicināšanai, vērtību pārmantošanai.
M. Montesori izvirza pedagoģisku prasību, lai bērnam tiktu piedāvāta it kā visa viņu aptverošā pasaule, bet īpaši teiktais attiecas uz mācīšanos runāt. M. Montesori raksta: „ Tā kā bērnam valoda ir jāiemācās, tad viņam ir jādzīvo starp cilvēkiem, kuri runā , citādi nebūs spējīgs runāt pats. ”
Pilnībā piekrītu. No savas pieredzes varu pateikt, ka es arī uz tā balstījos. Mūsu ģimene ir bilingvāla – es esmu krieviete un vīrs ir latvietis. Ģimenē mēs runājam latviski. Man ļoti gribējās, lai mani bērni apgūtu krievu valodu pēc iespējas ātrāk, lai varētu sarunāties gan ar vīra radiem, gan ar maniem. Kad vienam un otram bērnam palika viens gads un četri mēneši es iekārtoju viņus bērnu dārziņā ar krievu valodu. Ir ļoti interesanti vērot savus bērnus: mājās runā latviski, dārziņā krieviski un ļoti labi diferencē cilvēkus ar kuriem jārunā kādā valoda. Rezultātā – abi divi bērni trīs un divi gadiņi paši brīvi pārvalda divas valodas atbilstoši viņu vecumam. Es redzu, ka viņiem ir viegli sarunāties ar jebkuru bērnu un pieaugušo.
Izmantojot Marijas Montesori metodiku mūsdienu sociālajai kultūrai, ir iespējams izveidot vispusīgi attīstītu personību, kas būtu atbildīga par savu rīcību, izglītota, spējīga domāt radoši un dzīvot 21. gadsimta sabiedrībā.
2. Bērna veselīgai attīstībai ir vajadzīga sakārtota un vienota attieksme pret audzināšanu visās dzīves jomās arī mājās, jo vēcāks ir pirmais bērna audzinātājs, tāpēc sadarbība ar vecākiem ir šobrīd viens no galvenajiem skolas uzdevumiem, sadarbība nozīmē mācīties labi izprast audzināšanas mērķus un ceļus. Strādājot ar skolēniem, es cenšos pieturēties Montesori pedagoģiskajai koncepcijai:
• Brīva bērna audzināšana.
• Darbs bērna pašattīstībai ( skolotāja uzdevums palīdzēt, bet netraucēt pašam darīt- pašregulācija).
• Dabatbilstība, iedzimto potenču attīstība ( balstīšanās bērna vajadzībās un to attīstība, izejas pozīcija – bērna attīstības līmenis).
Ir vecāki un diemžēl skolotāji, kuri to nepieņem, viņi uzskata par audzināšanas procesu stingrību , tirāniju, uzspiež savas domas bērnam un liek tam darīt tā kā uzskata pats pieaugušais. Vēlāk tas nevar dot nekādus augļus. Mans darbs saistās ar sākumskolas posmu un konkrēti ar 1. klases bērniem. Ilgu laiku es mēģināju vecākiem paskaidrot, kāpēc es ar bērniem strādāju brīvi, ļauju bērnam pašam atvērties un pazīt pašam sevi, palīdzēt viņam to iemācīties. Tagad ar katru gadu skolās ir grūtāki bērni un nāk arī no nelabvēlīgajām ģimenēm, kur nu bērnu neuzskata par personību un „ audzina” tā, kā pat dzīvnieks neaudzinātu savu atvasi. Brīžiem jākonfliktē ar vecākiem stāstot, kā ir jāaudzina pareizi, lai bērns necieš. Es savā darbā, strādājot ar vecākiem runāju un skaidroju balstoties uz Montesori piedāvāto audzināšanas saturu:
• Sensorālā un emocionālā attīstība – kustību dažādība un brīvība.
• Intelektuālā attīstība – darbs ar rīkiem; problēmsituācija rosina domāt.
• Ticība sev. Palīdzēt bērnam iepazīt sevi un būt par sevi pārliecinošam.
• Ja bērnam ir vēlme uz darbību – ļaut to darīt, neaizkavēt.
• Paškontrole.
Šeit skolotāja galvenais uzdevums nav bērna zināšanas, bet gan spēju attīstība, lai bērns varētu mācīties. Kā arī skolotājs savā darbībā izmanto vienkāršību un saprotamību, strādā balstoties uz bērna attīstības līmeni un veselības stāvokli, mēra sajūtu, brīvu saskarsmi. Ko mēs redzam rezultātā, ja skolotājs pilda savu darbu ne ar mīlestību, ne ar prieku: bērnam skolotājs nepatīk, bērns neapmeklē skolu, mierīgi pieņem un pārdzīvo skolotāja naidu un tirāniju, jūtas vienmēr vainīgs un kļūst agresīvs. Vairākās vecāku sapulcēs pacēlam tēmu par bērna agresiju. Vecāki bezcerīgi klausās manī un nesaprot, kāpēc viņu bērns ir agresīvs, naida pilns. Es devu padomus un pārliecināt, ka mums kopīgi jāatbalsta bērni. Mūsu skolā darbojas atbalsta grupa pēc sistēmas:
ATBALSTS SKOLĒNAM
1.Vecāki
2. Klases audzinātājs
3.Klasesbiedru atbalsts
4.Skolas pedagogi
5.Skolas atbalsta grupa
6.Ārpusskolas atbalsts un uzticības centri.
Strādājot ar bērniem gan ar priekšmeta skolotājiem, pēc pieredzes varu apgalvot, ka ne visi vecāki vēlējas sadarboties , negribēja mainīties paši. Pamazām, vecāki runājoties savā starpā ieklausījās viens otrā, es jau redzēju, ka solis pa solim arī tie, kuri man nepiekrita, situācija sāka uzlaboties. Strādājot kopā, pēc pusgada es aptaujāju vecākus par bērna interesēm, emocionālo stāvokli, bērna paškontroli, bērna pārliecības sajūtu pret sevi un rezultāti bija iepriecinoši. Tagad mēs ar vecākiem turpinām ieklausīties viens otrā un es ceru, ka viss ritēs vēl labāk un mūsu darbs palīdzēs bērniem kļūt par labiem cilvēkiem. Katru vecāku sapulci, pie mums viesojas skolas psihologs, kurš arī palīdz man un vecākiem darbā ar bērniem, jo katram vecākam ir jāzina vēl par bērna psihiskajām, garīgi dvēseliskajām vajadzībām.
Savā darbā ar bērniem es turpinu pieturēties pedagoģiskajiem līdzekļiem:
• Rotaļas, kā emocionālās, intelektuālās, tikumiskās, fiziskās attīstības pamats.
• Lietas brīva manipulēšana un attīstība, to brīvā izvēle.
• Skolotāja palīdzība izdarīt bērnam pašam un radīt pozitīvo vidi.
• Pašizteikšanās iespējas.
3. Mans darbs skolā ar bērniem ir vērsts un to, lai skolotājiem un vecākiem izdotos atrast pareizo pavedienu mūsu bērnu audzināšanā, jo kopīgā sasaistē var dzīvot tikai tad, kad vārds MĪLESTĪBA ir rakstāms ar lielo burtu. Nevis naids, bet mīlestība, tolerance un sapratne dara pasauli un cilvēkus pievilcīgus, palīdz atrast īsto ceļu cilvēku attieksmju veidošanā. Marija Montesori apgalvoja:” Ir jābūt mīlētam, jo īstās attieksmes starp cilvēkiem īstenībā veidojas cilvēka dvēselē.”
Izmantojama literatūra:
1. „Bērns, mēs tev palīdzēsim to veikt pašam!”, K.Altermans,
A. Čaure,”Izglītība”,Rīga, 1995.
2. Ilga Prudņikova „ Montesori pedagoģija ikdienā .”
3. „ DIDAKTIKA ” ievērojamākie pedagogi par mācību teoriju, Raka, 2000.
4.I.Žogla „Didaktikas teorētiskie pamati”, Raka,2001.