Saka, ka mūsdienās bērni kļūst pieauguši un patstāvīgi ātrāk, un tas pat ir labi, jo gadās tādi, kas uz vecāku kakla gatavi dzīvot visu mūžu, taču ne par to ir runa. Aizvien vairāk palielinās tendence, ka jaunieši cenšas pēc iespējas ātrāk „nostāties uz savām kājām”, izbaudīt to pieaugušo dzīvi, nu cik tad var ciesties galu galā? „Bet dzīvē viss ir savādāk”, kā Igo dzied savā dziesmā.
Jaunieši augot, parasti cenšas kādam līdzināties, bieži vien kādai slavenībai, tad viņi uzzina, ka šī slavenība savu karjeru uzsākusi sūri un grūti strādājot, parasti kādu necilu darbu. Jaunietim uzreiz galvā rodas doma, „bet kāpēc gan es arī nevarētu kļūt patstāvīgs, arī vecākiem būs prieks par mani, pelnīšu naudu, īrēšu dzīvokli, man būs labi draugi”. Tad nu ir vairākas iespējas, vienkārši aiziet, atstājot zīmīti(un cerot ka māti neķers sirdstrieka), krist vecākiem uz nerviem, ka par daudz ierobežo, nekur nelaiž, kamēr šie piekāpjas, un vienkārši izrunāties un cerēt, ka ļaus, bet vecāki taču nav vakar dzimuši, „Ej, tāpat atskriesi atpakaļ”. Ar entuziasma pilnu somu mugurā, jaunietis izsoļo pa durvīm, vecāku rūpīgo acu skatienu pavadīts, „Vai maz vajadzēja laist?”, mātes bažīgā sirds nenotur asaras, „Viss būs kārtībā”, tēva vēlīgā balss atrauc. Vēl pēdējais acu skatiens, un bērnības durvis aizveras, „Tagad viss ir paša rokās”, kabatā spiež nedaudzas vērtīgākas banknotes, ko vecāki nežēloja „iesākumam”. Dzīvokli izdodas atrast pārsteidzoši ātri, tikai nez kāpēc bija jāsamaksā vairāk kā bija rakstīts tajā sludinājumā, nu lai jau tiek, vismaz jumts virs galvas, virtuvē ir trauki, sadzīves tehnika, tīrie sīkumi, jāiepērk pārtika. Nu būtu taču grēks nenopirkt to MP3 pleijeri, sen gribēju, un tagad vēl atlaide, tā, vēl tās superīgās, baltās botiņas lūdzas lai nopērk, vēlmēm nepavēlēsi, eh uzēdīšu picu, nav ko muļļāties pa virtuvi, tāpat nemācēšu. Mājupceļā izdodas satikt jauniešu bariņu, viņi sildās ar šnabīti, „Varu pievienoties, nopirkšu jums vēl”. Tā sildoties pienāk pāris policistu, kas aizrāda par atrašanos uz ielas tik vēlu, labi ka nepamanīja, pudelītes. Mācības īpaši vairs nevedas, darbā arī neviens negrib ņemt, „Es esot nepraša, nu labi, nepūlēšos svīst par grašiem, jāpazvana vecākiem, eē, kur mans telefons?” Protams ka jaunietis neiztur un ir atpakaļ pie vecākiem, kuri saņem atpakaļ ar atplestām rokām, „Nu, kā patika pieaugušo dzīve?”.
Un tad nu var secināt, ka jaunietim ir kārtīgi jānobriest, jāapzinās savas spējas, galvenokārt jāiegūst izglītība, un tad jau galva ir savā vietā, var sākt dzīvot pa īstam. Bet, kamēr spārni vēl tikai aug, nevajag skriet, jo nāksies viņus apdedzināt un nokrist, un finālā iedzīvoties kādās problēmās, tāpēc vislabāk paļauties uz laiku, kas visu saliks pa vietām. Protams, ka ir arī piemēri, kad tik tiešām izdodas uzskriet augstu gaisā pie kārotā mērķa, bet tur vajag ļoti stipru gribasspēku.