Pirmie Latviešu Rakstnieki
SATURS
Ievads
Jānis Ruģēns
Ansis Līventāls
Ansis Leitāns
Ernests Dinsbergs
Pirmo rakstnieku devums Latviešu kultūrai
Secinājumi
Izmantotās Literatūras saraksts
IEVADS
Pēc dzimtbūšanas atcelšanas (1817.un 1819. gadā) sākas latviešu feodālās literatūras pēdējais posms, kad tās negatīvais raksturs izpaužas sevišķi krasi. To rada dzimtbūšanas atcelšanas un iegūtās “brīvības” slavinājumi, bezgalīgās pateicības žēlīgajiem kungiem par labo un prieka pilno dzīvi, kāda it kā pēc dzimtbūšanas atcelšanas ir sākusies latviešu zemniekam. Pateicība kungiem par dzimtbūšanas atcelšanu ir plašākā sabiedriskā rakstura tēma tā laika feodālajā literatūrā. Tā skan gan no “Latviešu Avīžu” un “Tā Latviešu Ļaužu Drauga” slejām, gan Latviešu draugu biedrības izdevumos, gan atsevišķo rakstnieku krājumos, viltojot dzīves īstenību un pasludinot verdzībā nomākto zemnieku, kas arvien vairāk ceļas protestā pret saviem kakla kungiem, par miermīlīgu, pateicīgu un laimīgu cilvēciņu.
Par spīti visam, feodālās literatūras beigu posmā kļūst saredzamas pirmās plaisas tajā, pirmo reizi latviešu valodā iespiestā veidā parādās atsevišķi darbi ar kritisku attieksmi pret vācu kungiem, ar lepnumu tiek minēts latviešu vārds.
Pirmie tautas karoga nesēji bija četri.
JĀNIS RUĢĒNS
(Sk. Pielikumā, Attēls Nr. 1)
Dzimis – 1817. vai 1819. gada 31. augustā Valmieras mācītājmuižā Ruģēnos.
Miris – 1876.gada 14.(2.) septembrī.
Izglītība – mācījies Cimzes skolotāju seminārā (1839.-1843.).
Darba dzīve – tulkotājs, dzejnieks, publicists, skolotājs, tiesas darbinieks.
Devums latviešu rakstu valodas attīstībā:
1. strādājis ar juridiska satura tekstiem un ieviesis vairākus jauninājumus tiesvedības tekstu valodā;
2. tulkojis vairākus savam laikam aktuālus tekstus par kultūru, vēsturi;
3. rakstījis literārus darbus prozā un saistītā valodā, no kuriem daudzi palikuši rokrakstā;
4. tautā zināms un kultūras vēsturē novērtēts J. Ruģēna dzejolis “Kad atnāks latviešiem tie laiki.”
Darbības novērtējums:
1. tulkotāja un publicista darbība nav izvērtēta;
2. pieturējies pie savā laikā izplatītām standartformām dzejas tekstos;
3. tulkojumu valodā saglabāta veclatviešu rakstu valodas maniere – sintaktisko konstrukciju, terminu nozīmē lietotu vārdu izvēlē u.c.
Itin kā uz sliekšņa starp diviem laikmetiem – aizgrimstošo feodālismu un topošo kapitālismu – atskan pirmā latvietības paudēja Jāņa Ruģēna tolaik jau diezgan spēcīgais tautā mestais vārds. Tas gan dzirdams nelielā viņa daiļrades daļā, taču sasaukdamies ar visas tautas dziļajām ilgām pēc gaišās nākotnes pagrieziena, rod jo plašu atbalstu. Dzejnieks jau nojauš topošās pārvērtības, nacionālās atmodas laika tuvošanos, bet tās īsti vēl neizprot un tādēļ paliek ieaudzis vecajā klaušu norietā, zināmā savrupībā.
Jānis Ruģēns dzimis 1817. vai 1819. gada 31. augustā Valmieras mācītāja muižas pagasta Ruģēnos, viņa tēvs bijis turīgs šo māju saimnieks, bez tam vēl baznīcas pērminderis, pagasta tiesas priekšsēdētājs un apriņķa tiesas piesēdētājs. Pats Jānis apmeklēja Valmieras apriņķa skolu un piederēja pie Vidzemes skolotāju semināra pirmajiem audzēkņiem, mācīdamies šai seminārā no 1839. līdz 1843. g. Drīz pēc tam, kad viņš bija semināru beidzis, viņš tika zināmā mērā garīgi nenormāls. Lāgiem viņš izpildīja skolotāja vietu, bija arī par tulku apriņķa tiesā. Pa lielākai daļai pie brāļa tēva mājās piemizdams, viņš veda vaļīgu dzīvi, bija allaž Valmierā, apstaigādams tirgus laukumu, iebrauktuves, dzertuves, tur satikdams cilvēkus, kurus ievilka sarunās. Viņš mira 14. septembrī 1876. g. Uz viņa kapa draugi viņam uzcēla granīta krustu, apzīmēdami viņu par dzejnieku.
Kaudzītes Matīss stāsta (Atmiņas I, 108 u. c., Rīgā 1924), ka viņš savā jaunībā daudz dzirdējis par Ruģēnu runājam. Viņš esot Valmierā bieži redzams padilušā mētelī un dzirdams arvienu savādi, bet gudri runājam. „Viņš neesot -šis prātā gluži gaišs, bet tomēr – spriežot no viņa vārdiem, darbiem un izturēšanās – iznāca arvienu tā, ka viņš vēl ir tad prāta ziņā gudrāks jeb pārāks par citiem, kas turami par prātā veseliem.- ” „Kā vēlākos laikos varēja nojaust, tad Ruģēns ir atgādinājis ar savu dzīvi, darbiem un vārdiem sengrieķu prātniekus Sokratu un Diogēnu; būdams lielākā tukšībā, bet dzīvodams vienumēr bez dzīves bēdām un raizēm; būdams no izskata visai vienkāršs un vientiesīgs, bet vārdos pārsteidzoši dziļš un attapīgs; nelikdamies pats nekā darot, esot bijis liels spriedējs par pasaules darba gaitu; lai arī pats ne bez vainām, bet citiem aplinkā ceļā liels vainu uzrādītājs; pats pēc palīdzības nedzīdamies, bij palīdzīgs citiem, lai gan ne ar mantu, kuras viņam nebija, bet citādā ziņā, kā ar darbiem, padomiem šai citām izpalīdzībām.”
Ruģēna dzeja nav bez grumbuļiem un kļūdām. Bet viņa pastāvīgais gara virziens arī še manāms. Daži viņa panti tikuši tautā pazīstami ar savu silto patriota sajūsmu, tā viņa Latviešu draugu dziesma, kas sākas ar jautājumiem:
Kad atnāks latviešiem tie laiki,
Ko citas tautas tagad redz?
Kad aizies tumsība kā tvaiki,
Kas ļaužu acis cieti sedz?
Kad pūtis vējš, kas spirdzina
Un tautas kroni mirdzina?
Lai pārvarētu tumsu, katram jādara sava tiesa. Nelīdz, ka māca, pašam jābūt par priekšzīmi. Viņš atgādina Romiešu gr. 14, 21: «Labāk ir gaļas neēst un vīna nedzert nekā to darīt, pie kā tavs brālis piedauzās jeb apgrēcinājās, jeb ticībā tiek vājš.» Viņš skubina, lai liek roku uz krūtīm un saka: sirds bija kūtra; brāļiem kalpot bija grūti; tāpēc maz prieka.
Daļa Ruģēna dziesmiņu iznākušas ar virsrakstu: Dažādu dziesmiņu krājums (I 1862, II 1879). Liela daļa Ruģēna dzejas darbu palikusi neiespiesta; kādi no tiem pārgājuši tautā. Viņš dramatizējis Bībeles Ījabu, bet cenzūra to nav atļāvusi iespiest. Cits darbs ir dzejojums par latvju tautas Eben-Eceriem, par piemiņas vietām latviešu vēsturiskajā ceļā (sk. Krodznieka J. R., Latvijas Vēstn. 1923, 47). Kādā dramatiskā gabalā Ruģēns runā par mantu, «ko zemē atrade, kad mājai grunti rake» (NT. Viesis, 1859, 37. nr.) . Uzrok lādīti, kurā nav zelts, bet rakstāmas lietas. Visi jūtas vīlušies, bet pareģonis pamāca, ka tas ir garīgs zelts, kas dod gaismu.
ANSIS LĪVENTĀLS
(Sk. Pielikumā, Attēls Nr. 2)
Dzimis Ļaudonas Jošmaļos kā kalpa dēls. Agri zaudējis tēvu, Ansis auga trūkumā. Skolā nav gājis, bet izglītojies pašmācībā. Piektajā gadā viņš jau prata lasīt, kalpoja pie Toces muižas ārsta par sulaini, izmācījās skrodera amatu, vienmēr lasīdams grāmatas, ko viņam palīdzēja apgādāt vietējais mācītājs. Viņš nodarbojās arī ar mūziku, pūta fleiti un ielauzījās ērģeļu spēlēšanā. Vēlāk (1825. g.) viņš bija Biržu un Salas draudzē par skolotāju un ķesteri, izpildīdams kādu laiku arī pagasta rakstveža amatu. Biržu un Salas draudzes mācītājs Lundbergs bija viņam rakstniecībā par padoma devēju. Te viņš piepelnījās ar drēbnieka amatu, vaļas brīžos mācīja turīgo saimnieku bērnus, līdz viņa vadībā izveidojās īsta skola. Tālus novadus viņš pārstaigāja kā klavieru nu ērģeļu tīrskaņotājs. Līventāls bija viens no tiem dzimtcilvēkiem, kas pēc dzimtbūšanas atcelšanas iekļuva citā dzīves kārtā, taču simpātijas pret zemniekiem saglabājis visā mūžā. Zemnieku bada gados, nemieru laikā viņš uzrakstīja sabiedriski asus dzejoļus. Dzimtenes mīlestību Līventāls apliecināja (dzejolis „Sveiks Baltijai” 1875) tulkodams stāstus, centās pēc savas izpratnes latviešu tautas labā darboties līdz mūža beigām. Ansis rakstījis dzejoļus galvenokārt 30. gados un 40. gadu sākumā, tie iespiesti „Latviešu avīzēs” un „Latviešu draugā”; vēlāk sakopti divos krājumos – „Vecas modes dziesmiņu” un „Ziņģu līksmības” (1863. gadā). Līventāla bērnība aizritēja Vid¬zemē Ļaudonas draudzē (Madonas rajonā). Biogrāfi stāsta, ka tikai ērģeļu spēli viņam pa¬mācījis Vietalvas skolotājs. Tēvs miris, Ansim vēl mazam esot. Māte savus trīs bērnus audzinājusi reliģiskā garā. Kopš 1825. gada Līventāls pildīja ķestera pienākumus Biržu un Salas draudzē (Jēkabpils rajonā), kurā sprediķoja latviešu literatūrā pazīstamais mācītājs J. F. Lundbergs. Līventāls bija viens no tiem dzimtcilvēkiem, kas pēc dzimtbūšanas atcelšanas iekļuva citā „dzīves kārtā” – bijis ķesteris, mācījis bērnus, ilgāku laiku pildījis Biržu pagasta rakst¬veža pienākumus, bet simpātijas pret zemniekiem saglabājis visā mūžā.
Savus pirmos darbus, īpaši dziesmas, Līventāls laida klajā Latviešu Avīzēs un Latv. ļaužu draugā. Sakopotas tās iznāca (1853. g.) grāmatā „Vecas modes dziesmiņu un ziņģu līksmības”. Viņa dzeja nav tīra no dažādiem valodas un formas skarbumiem. Bet viņam ir dziesmas, kas norāda uz viņa sajūsmas dziļumu un patiesām dziesminieka spējām. Populāras tikušas: Cūkas ganot Matīsiņam, Raug, roze zied, Nu ar Dievu, mīļā sēta, Kam goda sirds ir azotē. Šais un dažās citās sajūsma izskan diez; gan skaidri. Viņu iesilda daba, tēvija, drauga prāts, tikums, līgava; viņam žēl izsalkušā, izslāpušā, nabadziņa, ganiņa; viņš sirdās par varmācību, cietsirdību, augstprātību, muļķību. Viņa dziesmās ieskanas pa saucienam pēc brīvības un gaismas un pa sirsnīgam sveicienam tēvijai, Baltijai.
Savos tulkotajos stāstos viņš cenšas gan skubināt uz nesavtīgu labdarību, darbību, pieticību, dievbijību (Frīsa: Skolotājs pēc Dieva prāta 1876. g., Nams uz smiltīm uzstādīts 1876. g., Laimes bērns 1877. g.), gan uzjautrināt ar humoru (Fr. Reitera apsasīvošana 1875. g., Brezings un Havermans 1878. g.). Pedagoģiska vērtība pamācošiem tēlojumiem Māte Anne un Grietiņa (1869. g.), literāriska vērtība pēc Krummahera tulkotajai lugai Jānis jeb vajāta patiesība (1874. g.). Viņš sniedzis arī vēsturiskus rakstus (par franču dumpi un franču kariem), sprediķu grāmatu. Arī pie saviem prozas rakstiem Līventāls strādājis ar sirsnību.
Ansis Līventāls debitēja laikrakstā “Latviešu Avīzes” 1830. gada 13. februārī ar tulkotu J. F. Šloterbeka dzejoli “Dēls no kara dienesta”. Jaunais autors periodikā intensīvi publicējās 19. gadsimta 30. gados un 40. gadu sākumā. Dzejoļi tika iespiesti “Latviešu Avīzēs” un “Latviešu Draugā”, kas krietni vēlāk tika apkopti divos krājumos – “Vecas modes dziesmiņu un ziņģu līksmības” (I un II daļa izdota 1863. gadā). A. Līventāls tulkojis, lokalizējis vācu autoru darbus, taču īpaši jāatzīmē autora oriģināldzejas daudzpusība.
Muzikalitāte spilgti atklājas viņa dzejas valodā un ritmā. Dabas un mīlestības dzeja ir emocionāli bagāta un izteiksmē tēlaina, piemēram, ar spilgtu redzes gleznu iesākas dzejolis “Līgaviņa kā rozīte”, kas vēlāk izjustu skanējumu ieguva A. Jurjāna komponētā kora dziesmā, starp citu, no koru repertuāra nav nozudusi līdz pat mūsdienām: “Raug, roze zied! Es, bitīte, pieskrienu / Un noskūpstu tās šķīstas lapiņas, / Iekš kurām medus rasa sakrājās. / Tā stalti zaļo, lapo, zied arvienu; / Tāpēc man sirds it jautri dzied: / Raug, mana roze zied!”
Tā kā autors daudz tulkojis, vācu literatūras tendences ievijas arī viņa dzejā. Laikmetīgais romantiski sentimentālais pasaules tvērums manāms dzejolī “Matīsiņš”, kurā skarta bāreņa tēma: “Kas man mācīs, nabadziņu? / Kas dos maizi, apģērbu? – / Dievs! Var gan caur tavu ziņu / Tā spiest trūkums bāriņu?!”.
Taču netrūkst arī pa asai skabargai, īpaši dzejoļos, kuros jūtama laikmeta un latviešu zemnieka traģika, piemēram, dzejolī “Uz Gūtenberga piemiņu”: “Bet ir jūsu vārdus minēs, / Latvju asins dzērāji; / Lāstu piemiņā tos svinēs, / Cilvēcības rijēji!” Tālāk dzejolī autors precīzi aprādījis labo un slikto darbu atalgojumu nodzīvotas dzīves priekšā: “Labiem darbiem laba alga, / Ļauniem ļauna, neslava, / Tiem, kam sirds deg mīlībā, / Šiem, kas kaklus sažņaudz valgā.”
A. Līventāls vairākos dzejoļos pieskāries cilvēka mūža tēmai un cilvēciskajām emocijām, īpašībām, aktualizējis rekrūšu un kareivju tēmu. Rezumējot viņa dzejas tematiku, var secināt, ka autors izsāpēja savas tautas likteni, izmantojot plašu emociju amplitūdu – no mīļuma, līdzjušanas un skumjas rezignācijas līdz ironijai, humoram un atklātai laikmeta atmaskošanai.
Rakstnieks tulkojis (pārstrādājis, lokalizējis) vairāk nekā desmit stāstus. Tie presē publicēti tulkotāja mūža norietā, t. i., galvenokārt 19. gadsimta 70. gados. Tulkojis arī F. A. Krummahera lugu “Jānis jeb Vajāta patiesība” (1874) un publicējis vēsturiskus aprakstus “Franču pirmais dumpis” (1870) un “Krievu un vāciešu kari pret frančiem no 1813. līdz 1815.” (1873).
Līventāla mūžs noslēdzās Biržos 1878. gada 2. janvārī. Dzejnieks apbedīts Biržu baznīcas kapsētā. A. Līventāla lielā ieguldījuma latviešu literatūras attīstībā kontekstā šķiet neiespējama un paradoksāla situācija, ka viņa ģimenes valoda, kā to atklāj atstātās liecības, bijusi vācu valoda, un visi trīs dzejnieka dēli (profesors Rīgas Politehnikumā, aptiekārs un mācītājs) pārvācojušies. Iespējams, tēvs gribēja pasargāt dēlus no latvieša dzīves skarbās pieredzes.
ANSIS LEITĀNS
(Sk. Pielikumā, Attēls Nr. 3)
Ansis Leitāns (1815.-1874. g.) cēlies no Piņķeniekiem, kur viņa tēvs bija iesākumā par kalpu, pēc par iesalnieku muižā un vēlāk (Sampēterī) par saimniecības vadītāju. Pats no sevis viņš iemācījās lasīt, mēģinājās ar nodedzinātu skaliņu vai ar naglu rakstīšanā. Skolu viņš apmeklēja trīs nedēļas. Viņš tika tik tālu, ka varēja izpildīt skrīvera vietu. Viņa pirmos rakstu mēģinājumus uzņēma Treijs savā Latviešu ļaužu draugā un pabalstīja viņu ar padomiem un grāmatām. 1856. g. viņš kopā ar Ernstu Plātesu nodibināja Mājas Viesi un vadīja to līdz mūža galam. Pie šīs avīzes piedalījās studējošie latvieši, kas sāka še izpaust patstāvīgus tautiskus centienus. Bet, kad vācieši par to uztraucās, avīzes vadītājs no viņiem atkratījās. Leitānam nozīme kā stāstu tulkotājam. Viņa tulkotie stāsti stipri izplatījās tautā. Starp tiem pazīstamākie: Grāfa lielmāte Genovēva (1845. g.), Kara lielskungs Eistāķius (1846. g), Priežukalna Roze (1847. g.), Barons Bundulis (1847. g.), Šveidlera Marija (1845. g.), Lielmāte Grietiņa (1850. g.), Puķu-kurvīts (1851. g.). Lielākā daļa tulkota pēc vācu jaunības rakstnieka Kr. Šmita. Kā pamatskaņa tiem velkas cauri stipra jūtelība, vietām ieskanas arī pa jokam (Barons Bundulis). Tēlotās personas mēdz būt nesatricināmas savā ticībā, tikumā, uzticībā.
1815. gada 28. aprīlī Piņķu muižas “Ļutās” piedzima Ansis Leitāns – pirmais latviešu izcelsmes žurnālists. Bērnībā bijis slimīgs, kā rezultātā ieliecās mugurkauls, un viņš nevarēja strādāt smagus darbus. Skolā A. Leitāns gājis tikai trīs nedēļas.
“Gadījās, ka tai ziemā no 1827. uz 1828. kāds vecs pulksteņu lāpītājs vācietis Johanson bija nometies par bērnu skolotāju Annas muižā, kas atradās nepilnu versti no Zolitūdes, kādas
6 vai 7 verstes no Rīgas piņķeniešu ceļā.
Tur nu daži piņķenieši veda savus bērnus arī, un, zināms, man ar dikti kārojās tur tikt, bet kas to deva! Tomēr uz pavasara pusi 1828., nezin kā tēvam tāds prāts nāca, uz 1 mēnesi mani ar tai skolā laist, kas tik ½ rubli vien par mēnesi maksāja bez provianta, kas ar bija jādod. Kas tad bija priecīgāks par mani! April mēnesī man tā laime notika, un te nu dabūju vāciski mācīties lasīt un arī vācu rakstus rakstīt, ko visu līdz tam nepratu. Bet kāda bija tā skola? No rīta pulkst. 6 sākās un pulkst. 6. vakarā beidzās. Pusdienlaikā tik 1 stunda paēšanai. Ko tad lika darīt? Rakstīt un tik rakstīt, vienu pusstundu katram atsevišķi lasīt un rēķināt – pie tam es nemaz netiku – šo skolas laiku baudīju 3 nedēļas – tad bija beigta. Skolotājs ar vasaras laikā nevarēja istabā nosēdēt, bij atkal jāreizo apkārt pulksteņus lāpīt.” (Ansis Leitāns. Autobiogrāfija. Grāfa lielmāte Genoveva. Rīga, Liesma. – 1980.).
Tā nu bijusi visa Anša Leitāna skološanās. Visas zināšanas centīgais zēns apguvis pašmācības ceļā. 1829. gadā tēvs kļūst par Šampētera muižas pārvaldnieku, Leitāns kārto viņam visus rakstu darbus. Pirmie Leitāna dzejoļi nodrukāti 1832. gada laikrakstā “Tas Llatviešu ļaužu draugs”.
Vēlāk dzejoļi un tulkojumi parādās “Latviešu Avīzē”. No 1845. gada Leitāns bija Bieriņu, bet no 1847. gada Piņķu un Beberbeķu apvienotās pagasttiesas rakstvedis.
Tajā pašā laikā Leitāns intensīvi nodarbojas ar tulkošanu: “Grāfa lielmāte Genoveva”, “Priežu kalna roze”, “Tas kara lielskungs Eistaķijs”, “Barons Bundulis”. Šie darbi bija ļoti populāri un atkārtoti izdoti vairākos tūkstošos eksemplāru. Daudzi latviešu literāti – K. Skalbe, J. Jaunsudrabiņš, Doku Atis un A. Austriņš – starp bērnībā lasītajām grāmatām minējuši tieši šos A. Leitāna tulkojumus.
1861. gada vasarā Ansis Leitāns kopā ar Kasparu Biezbārdi, Krišjāni Valdemāru, Juri Alunānu un citiem paraksta Latviešu valodas un literatūras biedrības statūtu projektu, tā aicinot kopt un veidot latviešu valodu.
No 1856. gada līdz pat savai nāvei – 1874. gada 15. maijam Ansis Leitāns bijis žurnāla “Mājas Viesis” redaktors. Sākumā žurnālā darbojās K. Valdemārs, J. Alunāns un citi jaunlatvieši, bet vēlāk no tā aizgāja, pārmetot Ansim Leitānam pārāk lielu padevību vāciešiem. Arī Vizma Belševica savā 1987. gadā izdotajā krājumā “Dzeltes laiks” izsmej
A. Leitānu dzejolī “Ansis Leitāns teic to kungu”. Bet varbūt tā vairs nebija pakļāvība varenajiem, bet savaldīga izturēšanās?
No 1924. gada Babītes sešu klašu pamatskola nesa Anša Leitāna vārdu. Vēlākos laikos tas gan ticis pazaudēts.
Ansis Leitāns apglabāts Rīgas Mārtiņa kapos. Kapi ir ļoti izpostīti, bet, pateicoties vēsturnieka Oļģerta Auna zināšanām, Babītes vidusskolas skolēni skolotājas Lidijas Jonikānes vadībā kapu atrada un apkopa. Vēl jāatjauno A. Leitāna piemineklis, un “Ļutās” vajadzētu pielikt piemiņas plāksni. Savu novadnieku, pirmo latviešu žurnālistu, nedrīkstētu aizmirst.
Laikraksts „Mājas Viesis” (1856 – 1906) nozīmīgs ar daudzām parādībām, kas latviešu presē bija vērojamas pirmo reizi: tas bija pirmais merkantilais izdevums latviešu periodikas vēsturē; tiek uzskatīts, ka tas aizsācis latviešu nacionālo avīžniecību; viens no pirmajiem izdevumiem, kas ieguva iznākšanas atļauju cenzūras reformu laikā; pirmais laikraksts arī tādā ziņā, ka tajā varas iestāžu apstiprinātajā programmā bija atļauta politisko ziņu publicēšana; Ansis Leitāns bija pirmais latvietis, kurš kļuva par latviešu laikraksta vadītāju; pirmais latviešu preses izdevums, kurā nepublicējās vācu mācītāji.
Pirmais numurs iznāca 1856. gada 2. jūlijā. E. Plātesa firmā. „Mājas Viesa” darbība 1856.–1859. gadā deva impulsu tam, lai no maziem pulciņiem veidotos plaša kustība. Publicētie raksti radīja ietekmi uz izglītoto latviešu aprindām, kā rezultātā nacionālajai kustībai pievienojās Kaspars Biezbārdis un Bernhards Dīriķis, kas kļuva par aktīviem laikraksta līdzstrādniekiem.
Šī laikraksta darbība izsauca plašu valdošo aprindu neapmierinātību. 1860. un 1861. gadā notika pirmā atklātā uzskatu konfrontācija latviešu presē starp latviešu inteliģenci, kura publicējās „Mājas Viesī”, un daļu vācu mācītāju, kuru uzskatus pauda „Latviešu Avīzes”. Iemesls tam bija „Mājas Viesī” publicētie B. Dīriķa, J. Caunīša un Indriķa Alunāna raksti, kas pauda pārliecību, ka tikai latvieši paši, nevis vācu mācītāji, spēj veidot pilnvērtīgu savas tautas kultūru. Garīdznieku spiediena dēļ, vāciešiem padevīgais, A. Leitāns mainīja laikraksta kursu, tādēļ Tērbatas studenti pārtrauca sakarus ar „Mājas Viesi”.
Redakcija atturējās risināt agrāro attiecību jautājumus, kas arī nebija iespējams cenzūras dēļ, tādēļ zemnieku masas laikraksta publikācijas neietekmēja.
1900. gadā nedēļas laikraksta „Mājas Viesis” tirāža bija diezgan ievērojama – 8000 eksemplāri. Jāpiemin, ka P. Zālītes vadītā „Mājas Viesa” redakcija izdeva arī „Mājas Viesa Mēnešrakstu”(1895.-1905.). Šis žurnāls pauda sīkburžuāziskas un liberālas tendences. Tajā tika publicēti arī ievērojamu rakstnieku darbi: Raiņa „Uguns un nakts”, Rūdolfa Blaumaņa noveles, Annas Brigaderes stāsti, Aspazijas, Jāņa Poruka, Viļa Plūdoņa u.c. oriģināldarbi.
Tika publicēti raksti par tautas vēsturi, folkloru, kultūru, latviešu nacionālo literāro valodu. Vērojami literatūras kritikas aizsākumi. Latviešu tauta tika sistemātiski iepazīstināta ar citām zemēm un tautām. 1856. gadā vien laikrakstā iespiesti 25 Jura Alunāna raksti. Tajos skarta arī tautsaimniecība. Tomēr galvenais „Mājas Viesa” nolūks bija celt latviešu pašapziņu.
Pirmais redaktors – līdz pat savai nāvei (1874.g.) bija Ansis Leitāns. Vēlāk – I. Laube, lai gan formāli redaktors bija izdevējs E. Plātess. No 1893.g. – filosofs P. Zālīte. Redakcijā bija iesaistījušies pazīstami literāti – Aspazija, Blaumanis, T. Zeiferts. Tajā publicējās K. Valdemārs, J. Alunāns, K. Barons, V. Plūdonis, A. Deglavs, J. Poruks, J. Zeibolts, V. Eglītis u.c. Laikraksta veidošanā iesaistījās J. Caunīša Rīgas latviešu vakaru dalībnieki, arī Kurzemes un Vidzemes tautskolotāji..
ERNESTS DINSBERGS
(Sk. Pielikumā, Attēls Nr. 4)
1972. gada 13. maijā Talsu rajonā, kilometrus četrus no Dundagas, vecajā Kubeles skolā, atklāj muzeju vienam no pirmajiem latviešu kultūras darbiniekiem — Ernestam Dinsbergam (1816—1902). Skolā viņš nostrādājis četrdesmit gadus, latviešu literatūrā — septiņdesmit. Ar Kubeles skolu saistās arī Krišjāņa Barona, Friča Mālberga un citu literātu dzīvesstāsti. Krišjāņa Barona 150. jubilejas gadā muzejs paplašināts ar izstādi par mūsu izcilākā folklorista dzīvi Dundagas pusē.
Kad sirmajam Ernestam Dinsbergam krustdēls jautāja viņa radu jeb «cilts rakstus», tad dzimtbūšanas laikos dzimušais vīrs ar rūgtumu kādā vēstulē 1894. gadā atbildēja:
«Kādi cilts raksti var būt dzimtļaudīm, ko dzimtkungs var izklīdināt un aizsūtīt kurp un kā pats grib. Vēl mana paša dzimšanas diena nebūt nav īsteni pierakstīta, bet tikai tā svētdiena, kad kristīts .. Un ko tad no dzimtcilvēka var vairāk teikt, kā: viņš dzīvojis un nomiris. Varam teikt, ka daudziem bija diezgan sajēdzīgs un izmanīgs gars, bet tiem nebija tie līdzekļi attīstīties un izglītoties. Un viņu valdoņi tādus nebūt negribēja, un, ja kāds kur rādīja, ka tam arī ir prāts, to raudzīja noslāpēt un nozūmēt, kā vien zinādami.»
Tauta gadsimtiem ilgas verdzības un pakļautības tumsā. Tauta, kurai cenšas iznīcināt pagātnes un nākotnes apziņu, lai uz mūžiem padarītu par Baltijas muižnieku kalpiem. Šīs apspiestās tautas vidū Ernests Dinsbergs dara savu darbu, kas pārvēršas svētā darbā, — viņš vada vienu no pirmajām īstajām tautskolām Kurzemes pusē. Ernestam Dinsbergam nākas ne tikai patstāvīgi meklēt ceļus, kā audzēkņiem sniegt zināšanas, — pirmajām skolēnu paaudzēm ir jārada pats Skolas priekšstats.
Kā viņš to spēj? Ernests Dinsbergs skolas gudrības pie kāda vācieša pamācījies tikai divus mēnešus. Dzimis Iernieku mājās kalpa ģimenē gadu pirms dzimtbūšanas atcelšanas Kurzemē — viņš pieder paaudzei, kuras jaunībā no šīs «brīvības» vēl «nekādas jausmas nebija». Zemnieks zina tikai darbu — muižas tīrumos un rijās, savu lauciņu liesajā, akmeņainajā zemē. Kā pasaka skan nostāsti par Rīgu, kur dzīvo vācu kungi, par tālo Pēterburgu, kur mājo labais ķeizars … Lasītpratēju ir gaužām maz. Vienīga lasāmviela — Bībele un Dziesmu grāmata. Ernesta jeb Iežiņa bērnību piepilda alkas pēc rakstīta vārda — burtus viņš iepazīst jau sešu gadu vecumā. Tēvam, kas kļuvis par mežsargu Dingeskalnos, izdodas sagrabināt piecus rubļus sprediķu grāmatas iegādei. Kalendāru, nejauši ieklīdušu «Latviešu Avīžu» numuru zēns iet aizņemties pat uz pagasta viņu galu.
Dažs raksts rada vienīgi apjukumu. Ne reizi vien tur apgalvots, ka latvieti dievs radījis tikai kalpošanai, tāpēc viņa prāta spējas derīgas vienīgi aršanai, sēšanai, malkas ciršanai. «To lasīdams, lai gan vēl mazs puika būdams, Ernests diezgan brīnījās: kā tas tā varot būt? Kāpēc latvietis nevarot vairāk iemācīties? Vai tad viņam nav tāpat galva, sirds un prāts kā visiem citiem cilvēka bērniem?» — savā autobiogrāfijā stāsta Kubeles skolotājs. Kad zēna rokās nonāk lietuviešu dzejnieka Kristjana Donelaiša poēmas «Gadalaiki» atdzejojums, viņš drīz vien to zina no galvas. Vecā Stendera «Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas» Ernests noraksta no viena gala līdz otram. Skaidriem, smalkiem, kā drukātiem burtiem, lai raksts jo vairāk atgādinātu tik ļoti kāroto izdevumu.
1833. gadā Dundagas mācītājs meklē jaunu kučieri. Ernests lūdz tēvu, lai tas viņu ieteic darbā — mācītājam ir latviešu grāmatas! Tās kučieris dabūs lasīt! Garajos ziemas vakaros, kad visi dodas pie miera un mācītāja kundze, «skobīga būdama», novāc sveces, Ernests sameklē lielāku kartupeli, iedobj tajā dobīti, iepilina šur tur salasītas tauku kripatas, iemērc dzijas galiņu, aizdedzina un šajā nabadzīgajā gaišumā lasa un raksta to, «ko pats bija nodomājis». Šis mierīgais, it kā necilais teiciens tad arī kļūst viņa garīgā darba devīze.
Mācītāja muižā Ernests Dinsbergs iemācās vāciski — sākumā klausīdamies kungu sarunās, vēlāk vārdnīcas un grāmatas burtodams. Tā pienāk laiks, kad cara valdība izdod Baltijas muižniekiem rīkojumu katrā pagastā ierīkot zemnieku bērniem skolu un rūpēties par to uzturēšanu. Dundagas lielskungs fon Ostenzakens izraugās skolai vietu pussabrukušās Kubeles mežsarga mājās, pagasta nomalē, mežu vidū. Lai nebūtu jāredz bērnu kņada un lai nevienam nebūtu patika iet tālo gabalu mācīties. Kad mācītājam jāmeklē dundadzniekiem skolotājs, viņš atceras savu centīgo kučieri:
«Ernest, tu jau drusku māki rakstīt un rēķināt, ko vairāk vajaga pie tādiem tumšiem zemnieku bērniem?»
Tā 1838. gada ziemā vecajā mežsarga istabā skala gaismā ap vienu vienīgu ābeci līkņājas astoņi, desmit bērni — vairāk apmācīt šeit nav iespējams. Vasaru skolotājs strādā lauku darbos — vienīgā alga par dundadznieku mācīšanu pirmajos gados ir tiesība apstrādāt Kubeles zemi. Un tad vēl jāuzrauga jaunā skolas nama būve. Pašam jātaisa galdi un soli — Ernests iemācās arī galdnieka amatu. Skolas lepnums — dižais, iegriezumiem rotātais grāmatskapis — ir viņa darinājums. Par šiem rūpju gadiem viņš vēlāk raksta autobiogrāfijā:
«Bez maizes jau cilvēks nevar iztikt, lai nu tā kāda, taču vajag; arī ar apģērbu — nu ar to kā nu ir, tā ir. Staigāju pa vasaru basām kājām, abi ar sievu. (..) rupjas pakulu bikses kā jau katram strādniekam. Kas par to? Apģērbs šāds vai tāds, kad tik sirds un prāts īstenā vietā.»
Skolu ceļ piecus gadus. Divas klases, divas guļamistabas, skolotāja dzīvoklis. Tomēr Dinsbergs ir sarūgtināts — amatnieki strādājuši pavirši, materiāli bijuši vissliktākie. Un kur vēl apkārtne! Kad 1843. gadā notiek jaunās ēkas atklāšana, ceļš ved caur tādiem brikstuļiem un dumbrājiem, ka pat muižas kariete iegrimst purveklī.
Savāda skola un savāda arī Dundagas mācītāja teiktā svētku runa.
«Es arī savu aci turēšu pār šo skolu, ka še nekādas svešas valodas un mācības nemāca…»
Bet bērniem, kas nākuši no zemē iegrimušajām, salmu jumtiem segtām mājām, jaunā skola liekas pati pilnība. Līdz mūsu dienām saglabājies kāds brīnumtīrs, kaligrāfisks sacerējums — «Skolas nama aprakstīšana»: mums, bērniem, jāsēd un jāmācas. Tur mēs liekam grāmatas, tintes glāzes, štālfēderes kātus. Mūsu skolā ir viens dižs skapis. Tur mēs, bērni, kad pusvēt uz mājām ietam, tad tur saliekam grāmatas iekšā. Mūsu skolā ir vienas smukas ērģeles un vēl divi krāsni, un trīs lažas, un divi lampas, un trīs dižas melnas tāpeles. Uz divām skolmeistaris raksta priekšā smukrakstu, uz tās vienas notēs. Mūsu skolā ir desmit diži logi.»
Kubeles skolēnu laime, ka viņu skolotājs labi apjauš savas nezināšanas lielumu un cilvēces zināšanu bezgalību. Katru brīvu brīdi, naktsstundas, kas novēlētas miegam, viņš urbjas grāmatās un apgūto dod tālāk. Viņš neievēro mācītāja brīdinājumu, «ka te svešas valodas un mācības nemāca». Viņš audzina jauniešus, kas gaišāk nekā tēvi un vectēvi izprot dzīves pretrunas un atrod savu vietu jaunu laiku strāvojumos.
Kad skola vēršas plašumā, no 1844. gada līdz 1850. gadam, tajā par Dinsberga palīgu strādā jaunais dzejnieks dundadznieks no Antēm — Fricis Mālbergs (1824—1907). Viņa dzejolis «Cīnīšanās» (gan sarakstīts vēlākā laikā) zīmīgi atstaro to enerģiju, ko saviem audzēkņiem cenšas dot Ernests Dinsbergs:
Vai, pasauls vētras bīdamies,
Gan rokas klēpī liksim?
Nē, dzīvei viļņos cīnoties,
Pie gala mērķa tiksim.
Bez krietna cīniņa
Nav laime gaidāma.
No 1845. gada līdz 1847. gadam Dinsberga skolnieks ir Krišjānis Barons, nākamais latviešu publicists un folklorists. Tuvs paziņa Kubeles skolotājam ir jaunlatviešu idejiskais vadonis Krišjānis Valdemārs. Kad sākas K. Valdemāra un K. Barona darbība «Pēterburgas avīzēs», E. Dinsbergs kļūst laikraksta līdzstrādnieks. Viņa dzejolis «Prieka cerība» 1862. gadā ievada izdevuma pirmo numuru.
1863. gadā Dundagā uzviļņo zemnieku nemieri. Skolotājs ir neapmierināto pusē. «Kurzemes kalendārā 1864. gadam» viņš iespiež garu dzejojumu, kur ar asiem vārdiem atgādina, ka latvieši ir «Nežēlīgas varmācības tvaikos Verdzināti lopiem līdzīgi». Kad 70. gados izvēršas folkloras vākšana, Ernests Dinsbergs šī darba organizētājam dzejniekam Fricim Brīvzemniekam pasniedz «prāvu latviešu tautas dziesmu krājumu, kuras tas savā apkārtnē bij noklausījies un pats ar savu roku uzrakstījis». Atmiņās par šo tikšanos Fricis Brīvzemnieks turpina:
«… pēdējais bija cietis, sāpīgi cietis no vietējās vācu varas. Nakts laikā tas bij savā mājā piepeši sagrābts un no savējiem aizvests uz otru Kurzemes tālu malu — uz Jaunjelgavu, un tur palaists uz ielas vaļā, lai dara, ko grib, tikai pilsētu lai neatstāj. Šāds sods dažā ziņā grūtāks par cietumu, kur cietumnieks dabū gatavu pajumti, siltumu un uzturu.
Vēl grūtāks šis sods top, kad sodītais visā savā mūžā nedabū zināt, par ko tas sodīts, par ko to vairākus mēnešus notur trimdā un atņem vietu, peļņu un godu…»
Izsūtīšanu 1864. gada 4. aprīlī noorganizē Dundagas muižnieks, kuram nepatīk Ernesta Dinsberga sakari ar jaunlatviešiem. Jaunjelgavā skolotājs ar grūtībām sameklē skrīvera vietu. Pēc astoņu mēnešu nostrādāšanas Ernests Dinsbergs saņem atļauju turpināt skolotāja darbu Rīgā.
Dundagas zemnieki neatlaidīgi prasa atpakaļ «savu Kubeles Ernestu», līdz 1867. gadā viņš atgriežas dzimtajā pusē. Apstākļi darbam uzlabojas, kaut arī tagad muiža un pagasta varas vīri nepievērš pienācīgu uzmanību skolas uzturēšanai. Toties Dundagas mācītājs ne tikai seko stundu saturam, bet pārbauda arī skolotāja grāmatplauktu. Ieraudzījis tur zinātniskus apcerējumus par senajām reliģijām, viņš pētījumu pievāc un tā vieta iedod skolotajam sprediķu grāmatu. Lai Dinsbergs «vienmēr negulētu iekš grāmatām», mācītājs viņam piegādā galdnieka, ratnieka, iesējēja darbus.
Taču no grāmatām skolotāju neizdodas atraut. Pirms vēl sākusies viņa pedagoga darbība, parādījušās plašas publikācijas laikrakstos. Gadu gaita nāk klajā viņa apjomīgie tulkojumi. Laba daļa no tiem — pasaules klasiķu darbi: Ovīdija «Pirams un Tisbe» (1851), J. V. Gētes jautrais eposs «Lapsa Kūmiņš» (1879), pret nēģeru apspiešanu vērstais H. Bīčeres-Stovas stāsts «Unkel Toma būda» (1863). Pat Homēra «Odiseju», Dž. Miltona «Pazaudēto paradīzi» un J. V. Gētes «Faustu» Kubeles skolotājs mēģina atveidot latviski. Viņš iespiež rakstus par zemkopību un mājsaimniecību, par dabaszinātnēm un vēsturi, ķeras pie tādu sarežģītu gāmatu izstrādāšanas kā «Etnogrāfija» (1876), «Vecie grieķi» (1887, 1888), «Vispārīgā vēsture četros sējumos» (1892—1902), «Metrika ar tām vajadzīgām dzejas mākslas ziņām» (1890). E. Dinsbergs grib audzināt, izglītot, veidot jaunus talantus, jo «mākslas meistaru nav visai daudz un tādus mums diezgan vajadzētu».
Pavisam iznāk ap pusotra simta Ernesta Dinsberga grāmatu. Viņa dzejas un atdzejojumi greznoti šodien neparastiem virsrakstiem: «Puķu pušķis», «Rīmes», «Gaudu ziņģes», «Vīriešu krietnums, sievu untums». Daudzos sacerējumos jūtams laikmeta nosacītais ierobežojums, kas neļāva autoram «aizmācīties tik tālu», lai sasniegtu paliekošas mākslas līmeni. Talanta veidošanās bija notikusi vācu mācītāju rakstītās didaktiskās, sprediķu pilnās literatūras iespaidā. Cita parauga jau nebija. Taču tur, kur rakstnieka skats kavējas pašās ikdienišķākajās lauku vai pilsētas dzīves ainās, tur piepeši pazib īstas lirikas svaigums:
Kāds nolijis ir ganiņš mežā,
Kāds laukā arājs samircis!
Kāds nosarcis rok sivēns ežā,
Kāds slapjš ir zirggans Jēcītis!
Kāds Pakans dubļos nobridies,
Kaut gan gar pakšiem laipojies!
Un kādas garas, tumšas naktis,
Tik dzestras, jestras, drūmīgas,
Tik circeņi čirkst krāsnu kaktīs
Un pūce vaigstās mežmalā.
Kam tādā tumsā jāstaigā,
Tam drošas dūšas vajaga.
Kad Ernests Dinsbergs atrodas Jaunjelgavā, pie viņa ierodas lauku sievas — cita ar sviesta cibiņu, cita ar putraimu kulīti. Viņas grib tencināt par jaukajām un žēlīgajām ziņģēm, kas priecinājušas ļaudis garajos ziemas vakaros. Bet, kad mākslā ienāk jaunā paaudze, tad gan dzeja, gan dzejas izpratne, kuru Dinsbergs veicinājis, kā nu prazdams, aizaug viņam garām.
«Es zinu gan, ka mani darbi nav vairs priekš šiem laikiem, bet es tos rakstu tikai priekš sevis vai savas patikšanas dēļ,» viņš atzīstas nākamā tautiskā laikmeta skolotājam un rakstniekam Kaudzītes Matīsam.
Kubeles skolas augšstāvā Ernests Dinsbergs uzbūvē mājīgu dzīvoklīti vecumdienām. 1879. gadā viņš atsakās no skolotāja amata. Jumts virs galvas ir, pensiju neviens nemaksā. Drusciņa rūgtuma, drusciņ lepnuma skan autobiogrāfijas noslēguma rindās: «Tā nu Dinsbergs tagad dzīvo pie znota un iztiek pats ar sevi un nav ne pagastam, ne arī kādam citam par nastu.» Gaisma viņa darbistabas logā katru nakti kā sarguguntiņa sagaida un pavada vientuļus braucējus Kubeles mežos.
Pašās mūža beigās gan notiek negribēts pagrieziens. Ernesta Dinsberga znots — skolotājs Jānis Dreibergs — sastrīdas ar lielkungu un pāriet darbā uz Rīgu. Sirmgalvis seko tuviniekiem.
«Pirms nāves viņš atradās tādā kā miegā, bet viņa roka virs segas arvien vēl rakstīja» — tā radi atceras Kubeles skolotāja pēdējos brīžus 1902. gada 30. aprīlī. Maija sākumā rakstnieka šķirstu pārved no Rīgas uz Dundagu un rok Kuženieku kapsētā. Turpat netālu ir Kubeles skola, Ernesta Dinsberga stādītie koki, mežam atkarotie tīrumi. Viņa aiziešanu pieminot, dzejnieks Jānis Poruks raksta:
«Viņam ir griba, milzeņa griba, kuram garīgās rokas saistītas, un šī griba ir tā svētīgākā un cēlākā, kāda vien pie cilvēces un tautu darbiem sastopama.»
Griba un darbs. Darbs. Darbs — kad pāri novadiem tikko jaušams rīta blāzmas svīdums.
PIRMO RAKSTNIEKU DEVUMS LATVIEŠU KULTŪRAI
Tiklīdz latviešiem bija iespējams tikt pie kaut kādas izglītības, tūliņ daži no viņiem mēģinājās arī rakstniecībā. Nedaudz skolas mācības baudījuši, viņi centās paši uz priekšu un tūliņ sniedza no saviem panākumiem arī saviem tautas biedriem. Plašākas izglītības trūkums viņu rakstos stipri manāms: viņu skats šaurs, gaume maz attīstīta, izteiksmes līdzekļi nepilnīgi. Bez tam viņi stāvēja vācu vadībā un aizbildniecībā. Bet vienā ziņā viņi pārāki par saviem vācu biedriem: kā tautas locekļi viņi sajuta tautas vajadzības un no visas sirds centās tās apmierināt. Šo pirmo latviešu tautības rakstnieku starpā paceļas pāri pār citiem Leitāns, Līventāls un Dinsbergs.
Kopš 13.gs beigām, kad baltu ciltis pakļāva vācu krustneši, latviešu tauta kļuva par kalpiem savā zemē. Latviešu zemnieki kļuva par dzimtļaudīm un bija piesaistīti pie zemes un atkarīgi no muižniekiem. Lepnais gars bija salauzts un klaušu jūgs žņaudza un smacēja brīvības alkas. Tomēr latviešu tauta bija stiprāka par saviem pāridarītājiem un izdzīvot un nepazust laika nežēlīgajā straumē tai palīdzēja rūpīgi sargātās un koptās tradīcijas, kas atgādināja sendienas un palīdzēja saglabāt īpašo tautas identitāti.
Pirmie pretošanās mēģinājumi dzimtbūtnieciskajai iekārtai sākās 18. gs. beigās, kad notika pirmie zemnieku nemieri. Salīdzinājumā ar citām zemēm, piemēram, Krieviju un Vāciju, Latvijas teritorijā 18. gs. Otrajā pusē jau bija liels lasītpratēju skaits. Bija talantīgi cilvēki, kuri spēja paust tautas intereses savos darbos. Šajā laikā radās pirmie pretdzimtbūtnieciskie sacerējumi – zemnieku rokraksta literatūra. Viens no pirmajiem zināmajiem autoriem ir Ķikuļa Jēkabs (1740. – 1777. vai 1778.). Viņa darbos gan ir jūtama stipra dažādu ārzemju autoru ietekme un arī par paraugu savām dziesmām, kā daudzi šā laika autori, viņš ir izvēlējies jau gatavas dziesmas. Tomēr galvenais ir tas, ka viņa darbos ir parādīts latviešu zemnieka grūtais liktenis šajā laikā un muižnieku patvaļa. Viņš parāda muižnieku nežēlīgumu, kā arī attēlo konkrētus muižnieku nodarījumus zemniekiem.
Pretdzimtbūtnieciskie sacerējumi saglabājušies arī no Jura Nataniēla Ramaņa (ap 1743. – ?), J.Pulana (? – ?) un Jāņa Peitāna (1801. – 1854.). Šie bija progresīvi domājoši cilvēki, kuri savos darbos pauda idejas, kuras līdz šim latviešu tautības autori publiski paust nebija uzdrīkstējušies. Kaut arī šie darbi nebija literāri spēcīgi, tajos paustās idejas veidoja pirmos noteiktos soļus ceļā uz dzimtbūšanas atcelšanu Latvijas teritorijā.
19.gs. 30. gados literatūrā ienāca vairāki nozīmīgi latviešu tautības autori, kuri tiek saukti par veclatviešiem. Šo autoru darbos izpaužas latviešu pilsoniskās intereses, un vēlmes, kā arī latviskā, nacionālā pašapziņa. Tie ir Ansis Līventāls (1803. – 1878.), Ansis Leitāns (1815. – 1874.) un Ernests Dinsbergs (1816. – 1902.). Visspilgtāk nacionālā pašapziņa no šī laika autoru darbiem izpaužas Jāņa Ruģēna (1817. – 1876.) darbos. Viņa daiļradi ietekmēja šā laika vēsturiskā situācija. 19.gs. 40. gados notika zemnieku nemieri, bet 50. gadu beigas un 60. gadi bija jaunlatviešu kustības sākums.
Jau 40. gados Ruģēns saskatīja jaunas latviešu sabiedrības veidošanos, tādēļ savos darbos viņš vērsās pret dzimtbūtniecisko iekārtu un aicināja latviešus rīkoties, lai mainītu savas dzīves apstākļus. Savos darbos viņš parādīja, ka, lai latvieši kļūtu par vienotu nāciju, kas spējīga cīnīties par savām tiesībām, ļoti liela nozīme ir izglītībai. Neizglītotas un pakļāvīgas tautas masas, kurām nav sava viedokļa ir daudz vieglāk vadīt un tās ir spiestas pakļauties valdošajai iekārtai, tādēļ Ruģēns parādīja, ka latviešu zemniekam iekļūt augstākās kārtās palīdzēs vien skolas un zināšanas. Tautai ir nepieciešami inteliģenti cilvēki, kuri spēj nosargāt kultūras vērtības un, pats svarīgākais, veicināt nacionālo ideju attīstību. Jāni Ruģēnu viennozīmīgi var saukt par vienu no tautas atmodas priekšvēstnešiem, jo viņš ar savu optimistisko un enerģisko rakstības stilu, ar ko viņš pauž nešaubīgu ticību tautas nākotnei un mudina rīkoties savas tautas labā, iededza pirmos starus, kas vedīs latviešu tautu pretim jaunai rītausmai.
SECINĀJUMI
Vārds ir viens no cilvēka stiprākajiem ieročiem. Cilvēks, kurš apguvis vārda noslēpumaino un satraucošo spēku, spēj ar to iedvesmot veselas tautas, dot cilvēkiem cerības un pacelt spārnos, vai gluži pretēji, satriekt cerības un laimi pīšļos. Latviešus – tautu, kura bija nospiesta ceļos, kuras lepnums bija iekalts važās – apvienot, atgādināt tiem zudušo dienu mirdzumu, spēja tikai tautiešu stiprie vārdi. Latviešu rakstnieki un dzejnieki bija tie, kuri ar saviem darbiem atmodināja brīvības alkas, iededza liesmu latviešu sirdīs un saliedēja tautu cīņai par savu tēvzemi. Viņu darbi ir nemirstīgi, tie dzīvo mums līdzās vēl joprojām, atgādinot, ka mēs esam varena tauta ar bagātīgu un skaistu kultūru un tradīcijām, un atgādinot, ka mūs vieno tautas traģiskā vēsture.
Kas ir galvenais, lai tauta atgūtu zaudēto brīvību un kļūtu par saimniekiem savā zemē? Galvenais ir vienotība un nacionālā pašapziņa, lepnums par savu tautību, valodu un kultūru.
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS
1. „Anša Leitana dzīve, darbi un miršana”, Rīgā 1875. g.
2. http://www.aprinkis.lv/arhivs/400167/?id=410160&PHPSESSID=7899a605a00ea1554f1ca45f35694d53
3. http://lv.wikipedia.org/wiki/Mājas_Viesis
4. Saulcerīte Viese ”Pie sliekšņa , pie avota” , Izdevniecība ”Zvaigzne”, Rīgā 1989
5. „Latviešu Literatūras Vēsture II”, Izdevniecība „Literatūra”, Rīgā 1935
6. Teodors Zeiferts „Latviešu Rakstniecības Vēsture”, Izdevniecība „Zvaigzne”, Rīgā 1993