Saturs
Strādnieki vergoja piecus gadus
Arēnā-zvēri un gladiatori
Amfiteātrim jāpārspēj visi rekordi
Publika ieņēma vietu 10 minūtēs
Materiālus veda vēršu pajūgos
Amfiteātris 17 stāvu augstumā
Darbu turpināja Vespansiāna dēls
Strādnieki vergoja piecus gadus
30 000 vergu, amatnieku un inženieru vaigi sviedriem pūlējās piecus gadus, lai radītu Romas impērijas lielāko savam laikam modernāko amfiteātri.
Imperators Vespasiāns vēlējās, lai Kolizejs būtu Romas impērijas lielākais un lepnākais amfiteātris, tādēļ projektu īstenoja, liekot lietā visas inženieru zināšanas un pieredzi, kāda bija uzkrāta, būvējot akveduktus un augstas ēkas.
Inženieri nolēma, ka šāds amfiteātris jābūvē tikai no akmeņiem un betona. Taču tas nozīmēja, ka milzīgā būve būs ārkārtīgi smaga – tās svars sasniegs vairākus miljonu tonnu. Lai tik masīvs amfiteātris neiegrimtu zemē, inženieri lika tūkstošiem vergu izrakt apmēram 33 000 tonnu zemes vietā, kur bija paredzēts būvēt amfiteātri. Pēc tam būvbedrē ielēja 12 metrus dziļu betona pamatus. Amfiteātra nesošās daļas būvēja no īpaša paveida šūnakmens – travertīna. Akmeņus celtniecībai ieguva apmēram četru jūdzu attālumā no būvlaukuma. Aptuveni četras tonnas smagos akmens bluķus izzāģēja no kalna un sūtīja uz Romu. Amfiteātrim augot augstumā, tika izmantoti arvien vieglāki būvmateriāli, piemēram, vulkāniskais tufs, betons un ķieģeļi, lai celtnes apakšējās daļas nesabruktu zem augšējo daļu milzīgā smaguma.
Visiem Romas iedzīvotājiem tā bija brīvdiena. Bija pienācis laiks iesvētīt un atklāt ē, kurai jākļūst par pilsētas lepnumu. Tirgotāji cits par citu skaļāk piedāvāja augļus un atsvaidzinošus dzērienus skatītājiem, kuri steidz ieņemt labākās vietas. Tās atradās augstu, lai labi varētu redzēt amfiteātris centrā. Savukārt arēnā pēdējo reizi tikai uzirdinātas smiltis, kam bija jāuzsūc asinis – daudz asiņu. Milzīgā amfiteātra celtniecība bija ilgusi piecus gadus, un nu 80. gadā pēc Kr., tas bija pabeigts. Imperatora ložā sēdēja Tits, Romas impērijas pavēlnieks, kurš varēja lemt par katru pavalstnieku dzīvību vai nāvi. Kad viņš piecēlās, lai sveiktu 50 000 skatītājus, amfiteātri piepildīja sajūsma duna. Tits bija apsolījis romiešiem simts gadus ilgus svētku, kad amfiteātris būs gatavs, un tagad deva zīmi, ka svētkiem laiks sākties.
Arēnā – zvēri un gladiatori
Atskanēja mūzika, un arēnu piepildīja savvaļas dzīvnieku bari – lauvas, lāči un pat tādi eksotiski radījumi kā degunradži. Vairākas dienas šie dzīvnieki bija turēti bez barības un ūdens, tādēļ bija nikni, kad arēnā sūtīja medniekus, lai viņi nogalina zvērus iespējami interesantākā veidā. Publika gavilēja: briesmīgās medības varēja sāktie. Drīz smiltis bija sarkanas no asinīm, taču pusdienas pārtraukumā vācās smiltis aizvāca un uzbēra jaunas.
Pēcpusdienas cēliena kulminācija bija gladiatoru cīņas. Atskanēja tauru skaņa, un gladiatoru kolonna maršēja gar imperatora Tita ložu. Nonākuši tās priekšā, viņi pacēla zobenus un sauca:„Nāvei nolemtie sveiciena tevi!”
Pēc tam sākās ilgi gaidītās cīņas – uz dzīvību un nāvi. Publika korī kliedza: „Nogalini, nogalini, nogalini!” vai arī:„saudzē viņu, saudzē viņu!”, ja cīņu zaudēja kāds no gladiatoriem, kas pirms tam bija cīnījies ļoti varonīgi.
Pēcpusdienā ārpus cīņu arēnas jau krājās līķu kaudzes. Romieši bija milzīgā sajūsmā. Pat visaugstākos amfiteātra solos izrādes norisi varēja redzēt un itin visu dzirdēt daudz labāk, nekā jebkurā citā no daudzajām Romas arēnām. Simt dienas, kamēr turpinājās svētki, Kolizejā noguldīja vairāk nekā 1000 cilvēku un 9000 dzīvnieku.
Amfiteātrim jāpārspēj visi rekordi
Lēmumu par milzīgā amfiteātra būvniecību desmit gadu agrāk pieņēma imperators Vespasiāns. Pēc daudziem nemierpilniem gadiem viņš beidzot iedibinājis mieru un stabilitāti un nu gribēja uzbūvēt patstāvīgu arēnu gladiatoru cīņām, kas tik ļoti patika Romiešiem. Viņa devīze bija:„Roma atdzimst no pelniem!”, un šim amfiteātrim, kurš Romas impērijā gan nebija pirmais, katrā ziņā vajadzēja būt pašam lielākajam un pamatīgajam.
Agrāk impērijā visus amfiteātrus cēla no koka. Taču dažkārt pasākumi tajos beidzās bēdīgi. Milzīgās tribīnes bija būvētas nevīžīgi un sagāzās. Tādēļ Vespasiāns pieprasīja, lai jauno Romas amfiteātris būvē no akmens. Viņš izvirzīja augstas kvalitātes prasības un aizrautīgi piedalījās celtnes projektēšanā. Par būvlaukumu tika izraudzīta vieta, kur savulaik nepopulārais imperators Nerons bija ierīkojis mākslīgo ezeru. Šāda izvēle radīja lielas praktiskas grūtības, toties katram bija skaidra lēmuma nozīme: nost ar visu, kas atgādina par Neronu!
Publika ieņēma vietu 10 minūtēs
Kolizejam bija 80 ieejas, pa kurām ļoti īsā laikā varēja ieplūst apmēram 50 000 skatītāju. Visas ieejas, gaiteņi, stāvi, kāpnes un tribīņu sēdvietas sekcijas bija numurētas, lai skatītāji ātri varētu atrast savas vietas. Kolizeja iekštelpas bija sadalītas piecos līmeņos, lai dažādi sabiedrības slāņi būtu savstarpēji izolēti. Un posts tam, kam bija ienācis prātā apsēsties nepareizā sekcijā!
Amfiteātra gaiteņi un eju plānojums bija tik veiksmīgs, ka visi skatītāji varēja ieņemt savas vietas 10 minūšu laikā. Arheologiem Kolizejā izdevies atrast podu lauskas ar iegravētiem noteiktas sekcijas numuriem, un jādomā, ka šie māla gabali tikuši izmantoti kā izrādes ieejas biļetes.
Četras no lielajām ieejām Kolizejā paredzētas īpašiem nolikumiem. Dienvidu ieeju izmantoja tikai imperators un viņa viesi, ziemeļu ieeju – augstas pilsētas amatpersonas, bet rietumu ieeju – gladiatori. Austrumu vārtus dēvēja par „nāves vārtiem”, jo tos izmantoja vienīgi nogalināto vai ievainoto izvešanai.
Materiālus veda vēršu pajūgos
Romiešu inženieriem vispirms vajadzēja novirzīt ierīkoto atūdeņošanas kanālu un nosusināt sešus metrus dziļu ezeru. Drenāžai izmantoja lielas caurules. Pēc tam strādnieki burtiski „iegrima” būvbedrē. Miljoniem tonnu smagajiem akmens amfiteātrim bija vajadzīga stingra pamatne, tādēļ romiešu strādniekiem bija jāpadziļina būvbedre vēl par sešiem metriem. Viņi raka ar lāpstām, un izrakto mitro un smago zemi veda projām lielos ratos, kurus vilka vērši.
Milzīgās būvbedres dibenā strādnieki ielika stingrus pamatus no vulkāniskajiem iežiem un romiešiem jau zināmā betona, kas ļāva būvēt augstas un stabilas ēkas. Vēsturnieki mūsdienās lēš, ka Kolizeja būvdarbos nodarbināja 20 00 – 30 000 strādnieku. Vissmagākajos darbos, kur nebija vajadzīgas īpašas iemaņas, iemantojot vergus, taču daudzu uzdevumu veikšanai bija nepieciešama amata prasme, tāpēc darba pietika arī pilsētas amatniekiem, kuri par to saņēma ļoti labu samaksu
Amfiteātris 17 stāvu augstumā
Drīz bija ielieti pamati un savests tonnām jaunu būvmateriālu. Kaļķakmeni, ķieģeļus, marmoru, metāla āķus, betonu un mūrjavu – to visu nepārtraukti piegādāja ar vēršu pajūgiem. Lai varētu transportēt būvmateriālus, Vespasiānam bija jāatceļ agrākais aizliegums pajūgiem braukt Romas šaurajās ielās.
Kad amfiteātra sienas bija pietiekami augsts, vajadzēja izmantot speciālas pacelšanas ierīces. Akmens bluķi, kas svēra vairākas tonnas, cēla augšā ar resnām virvēm.
Imperators Vespasiāns mēdza bieži apmeklēt būvlaukumu, kur amfiteātra ārsienas jau tuvojās paredzētajam 52 metru augstumam (mūsdienās tik austi ir 17 stāvu māja). Pamazām tika ierīkotas arī galerijas, koridori un iekšējās kāpnes. Būve bija pārpildīta ar strādniekiem un amatniekiem. Viņi veidoja detaļas, piemēram, kāpņu rotājumus, bet citi turpināja smagākos, bet citi turpināja smagākos betonēšanas un mūrēšanas darbus.
Darbu turpināja Vespansiāna dēls
Imperators Vespansiāns jau bija vecs vīrs, un 79 gadā viņš smagi saslima. Valdnieki lika, lai viņu aiznes uz vēl nepabeigto amfiteātri, un tur, gulēdams uz nestuvēm, viņš deva celtnei vārdu nosaucot to savas – Flāviju – dzimtes vārdā par „Flāviju amfiteātri”.
Daudz vēlāk amfiteātris ieguva Kolizeja vārdu. Vairāki vēsturnieku domā, ka tagadējais nosaukums celtnei dots pēc lielās imperatora Nerona statujas, kuru tautā dēvēja par „kolusu”.
Līdz pēdējam brīdim Vespansiāns nezaudēja humora izjūtu. Nostāsti vēsta, ka uz nāves gultas, kad viņam uznākušas briesmīgas sāpes, imperators teica:„Vai, es laikam tūlīt būšu dievs.” Ar to viņš domājis ticējumu, ka Romas imperators, pametot šo pasauli, kļūstot par vienu no dieviem. Vespansiāns nomira 79. gada 23. jūnijā, un par jauno impērijas valdnieku kļuva viņa dēls Tits. Viņš bija apsolījis pabeigt Kolizeja celtniecību 80.gadā.