bērnu agresivitāte

Marijas Brimmerbergas
Pļaviņu vidusskolas
8.b klases skolnieces
Diānas Valdemāres

Zinātniski pētnieciskais darbs
„Bērnu agresivitāte”

Hipotēze:
Skolēniem pusaudžu vecumā ir agresīva uzvedība dažādās sadzīves situācijās un savstarpējās attiecībās
Mērķis
Izpētīt tendenci uz agresiju – cik lielā mērā ta raksturīga pusaudžiem

IEVADS

Sākot ar 60.gadu vidu varmācības un agresivitātes tēma ir kļuvusi par vienu no aktuālākajām pasaulē, bet pats 20.gs tiek dēvēts par “varmācības gadsimtu”. Jaunākās psiholoģiskās un sociāli – filozofiskās literatūras analīze liecina par to, ka jautājumi, kuri veltīti cilvēka agresivitātei, izvirzās priekšplānā. Lai risinātu šo problēmu, tika radītas komisijas, kas pētīja iedzīvotāju agresīvo uzvedību. 2000.gads pasaulē tika atzīts par gadu bez vardarbības. Guggenšteina fonds piešķīra vairākus miljonus dolāru, lai pētītu ar agresiju saistītās problēmas. Arī Latvijā tas ir ļoti aktuāli. Pēdējo gadu likumpārkāpumu statistika liecina, ka oficiāli reģistrētā noziedzība Latvijā ir ļoti augstā līmenī. Noziedzība sāka palielināties 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā. 1992.gadā tika izdarīti 61,9 tūkst. noziegumu. Saskaņā ar tiesu lēmumu daļa nepilngadīgo atrodas mācību- pāraudzināšanas iestādēs. Latvijā ir piecas šādas iestādes, kurās kopā 2001/2002.m.g atradās 266 zēni un 20 meitenes (LR Centrālās statistikas pārvaldes dati). Noziegumi variējas no sīkiem līdz pat tādiem, kuros tiek pielietota vardarbība. Un katru gadu pieaug to noziegumu skaits, kuros pielietota vardarbība [12].Turklāt ir izteikta tendence aizvien jaunākiem pusaudžiem iesaistīties agresīvās, vardarbīgās darbībās, kas savukārt liek domāt, ka pastāv faktori, kas ietekmē un veicina pusaudžu agresīvās reakcijas.[7.]
Kas tad īsti ir pusaudzis? Par jauniešu vecum posmu psiholoģijā var atrast vismaz divus uzskatus: ASV un Eiropas psihologu darbos arī pusaudžus dēvē par jauniešiem, saka – “agrīnās jaunības periods”. Krievu psiholoģijā “agrīno jaunību “ dēvē arī par pusaudžu periodu, par jauniešu periodu sauc laiku no 15-18 gadiem, ko pārsvarā saista ar skolu [ 14.]. E.Eriksona klasifikācijā jaunības stadija ir vecums no 19-25 gadiem, bet saskaņā ar mūsdienu autoriem- arī pēc trīsdesmit gadiem [13]
Katra bērna agresijai ir savs iemesls –viens ir audzis vardarbīgā ģimenē, cits savukārt vēlējies ģimenes lielāku atbalstu. Vardarbībai par iemeslu var būt arī iekšējs protests, ko katrs mēģina izpaust savādāk. Savā darbā esmu apkopojusi biežāk sastopamos vardarbības un agresijas iemeslus, kas pierādīs, ka jebkuram agresīvam bērnam ir sava sāpe, kas radusies gadu gaitā, un attīstījusies tiktāl, ka bērns ,vairs nezinādams kā to izpaust, sācis dzīvi blakus agresijai un vardarbībai.
1. AGRESIJAS JĒDZIENA SKAIDROJUMS UN AGRESIJAS IEDALĪJUMS

Vispirms centīšos izskaidrot jēdziena “agresija” izcelsmi un jēgu .Vārda “agresija” sakne ir “aggredi”, kas latīņu valodā nozīmē uzbrukt, pieiet, uzsākt (Latīņu –latviešu vārdnīca, 1994). Savukārt vārds “aggredi “ ir cēlies no vārda “adgradi” jeb “gradus” –solis, bet “ad” – uz. Tulkojumā sanāk “virzīties uz”, “uzkāpt” uc. Cik var izprast , tad sākotnēji ar vārdiem “būt agresīvam” apzīmēja došanos uz mērķi bez kavēšanās, bailēm, šaubām. Agresijas sākotnējā nozīme nav pielīdzināma mūsdienu agresijas izpratnei, kas sniegta definīcijās:
Agresija ir fiziska vai verbāla uzvedība, kas virzīta uz ļaunuma nodarīšanu kādam. Laboratorijas eksperimentos ar to var tikt domāts elektriskās strāvas sitiens vai vārdisks uzbrukums, kas virzīts, lai aizskartu kāda jūtas .Agresija ir individuāla vai kolektīva uzvedība, darbība, kas virzīta uz fiziska vai psiholoģiska ļaunuma (kaitējuma) nodarīšanu vai arī otra cilvēka vai grupas iznīcināšanu.
Agresija ir dusmu izjūtas ārējā izpausme pret cilvēku , priekšmetu vai parādību vērsta vardarbība vai draudēšana ar to: dažkārt tā ir attaisnojama aizsardzība pret netaisnīgu vidi, bieži paša neatrisināto problēmu aizstāšana [15].
.
Pievērsīšos agresijas iedalījumam. Jāsaka, ka katram autoram tas ir atšķirīgs, taču ir vērojamas kopīgas tendences. Literatūrā pārsvarā ir sastopams dalījums, kurš pēc tam iedalās sīkāk:
fiziskā agresija – spēka pielietošana pret citiem cilvēkiem, uzbrukums,
netiešā agresija – netiešā veidā virzīta uz otru cilvēku. Tā izpaužas baumošanā, ļaunos jokos, sišanā ar dūri pa galdu, durvju aizsišana u.c.,
nosliece uz uzbudināmību – gatavība pie mazākā uzbudinājuma “aizsvilties” dusmās, runāt rupjības, asi atbildēt u.c.
negatīvisms – opozicionāra uzvedības forma, kas virzīta pret autoritāti vai vadību. Tā variē robežās no pasīvas pretošanās līdz aktīvai cīņai pret kādiem uzstādītiem likumiem vai ierobežojumiem,
aizvainojums – skaudība un apkārtējo neieredzēšana, kam pamatā ir aizvainojums, kas ir reālu vai iedomātu iemeslu izsaukts,
aizdomīgums – neuzticēšanās un uzmanīšanās attiecībā pret cilvēkiem, kas balstās uz pārliecību, ka apkārtējiem ir ļauni nodomi,
verbālā agresija – negatīvo jūtu izpausme caur strīdiem, bļaušanu, draudiem, lamāšanos un citu,
vainas apziņa – pārliecība, sirdsapziņas pārmetumi, ka viņš ir slikts cilvēks, rīkojas ļauni utt.
Runājot par agresiju, jāpiemin faktori, kas to veicina un ietekmē, minēšu situatīvos faktorus :
apkārtējo cilvēku novērtējums agresīvai rīcībai
No apkārtējo cilvēku atbalstošās vai neatbalstošās attieksmes pret agresīvo rīcību ir atkarīga agresijas izpausmes palielināšanās vai samazināšanās. Šī apkārtējo cilvēku attieksme var kalpot kā pozitīvs vai negatīvs pastiprinājums.
agresijas uztvere
Ar to saprot gan paša cilvēka uztveres īpatnības jeb viņa interpretāciju apkārtējo rīcībai, gan to agresijas uztveri, kas tiek demonstrēta masu informācijas līdzekļos. Arī tas var pastiprināt vai samazināt cilvēka agresīvo uzvedību.
atriebības vēlme
To izraisa citu cilvēku provokācija.

2. AGRESIJAS TEORIJAS

Lai rastos kāds priekšstats par šīm teorijām, turpmāk tiks apskatītas populārākas no tām – instinktu teorija, sociālās iemācīšanās teorija un bioloģiskā pieeja.

2.1.Instinktu teorijas

Instinktu teorija balstās uz pieņēmumu, ka agresīvas uzvedības pamatā ir instinktu darbība, tātad cilvēka uzvedības agresīvas izpausmes ir ģenētiski ieprogrammētas. Instinktu teorija agresiju taktē kā iedzimtu spēku, kuru cilvēks nekad nevarēs kontrolēt vai uzveikt. To var vienīgi novirzīt vajadzīgajā virzienā
2.1.1.Psihoanalītiskā pieeja
Pēc šīs teorijas sanāk, ka visa dzīve ir virzīta uz nāvi un, ka dzīves instinkti darbojas tā, lai šo nāvi atvirzītu, cik ilgi vien tas ir iespējams[12].
Šī agresija ne tikai iedzimst, bet arī darbojas no pastāvīga enerģijas avota, tāpēc nav nepieciešams kāds kairinātājs, kas to izsauktu, jo tā rodas pati no sevis. Šī enerģija, no kuras rodas agresija, uzkrājas nervu centros, un to raksturo uzkrāšanās efekts. Ar šo uzkrāšanās mehānismu skaidro pēkšņās agresijas izpausmes, kurām nav acīmredzama iemesla. Šīs izpausmes rada katarses efektu – uzbudinājuma izlādēšanu. Ja agresija neizpaužas, tad tas var novest pie indivīda sagraušanas.

2.1.2.Etoloģiskā pieeja

Saskaņā ar šo teoriju, agresijas pirmsākumi ir meklējami iedzimtā instinktīvā cīņā par izdzīvošanu, kas piemīt kā cilvēkiem, tā arī citām dzīvām būtnēm. Agresija uzkrājas un kulminācijas brīdī pat niecīgākais kairinājums var izsaukt tās uzliesmojumu. Tāpat arī, ja tā netiek izpausta, tas var novest pie slimībām vai kādiem citiem traucējumiem.
Agresijai ir liela nozīme cilvēka evolūcijas, izdzīvošanas un adaptācijas procesā. Šis apgalvojums daļēji pat noliedz atziņu , ka agresijai ir tikai graujošs un postošs motīvs. Instinktu bīstamība slēpjas to spontanitātē, bet savā būtībā tie nav postoši. Cilvēks, atšķirībā no citām dzīvām būtnēm, ir vienīgais, kurš spēj realizēt agresiju savas sugas ietvaros. Agresija ir netikai tā, kas palīdz izdzīvot, bet tā var kļūt arī par izdzīvošanas draudu.

2.1.3.Mednieku hipotēze

Šī hipotēze apgalvo, ka cilvēka agresivitātes pamatā ir mednieka daba “nogalināt, lai izdzīvotu”. Tā uzskata, ka cilvēks ir izdomājis valodu, lai spētu medīt grupā, ieviesis jēdzienus “draugs” – “ienaidnieks” ; “mēs” – “Viņi”, lai attaisnotu savu agresīvo rīcību, izdomājis ieročus, lai viegli nogalinātu un paceltu sevi augstākā tronī.
2.1.4.Sociobioloģiskā pieeja

Tā kā šīs pieejas autori cilvēka agresiju skaidro kā gēnu darbību, to varētu saukt par ģenētisko pieeju. Tiek apgalvots, ka cilvēki izturas atbilstoši pret tiem, kam ir līdzīgi gēni – pret radiniekiem, bet konkurē ar tiem, kam tie ir atšķirīgi. Agresija palīdz konkurēt apkārtējā resursiem ierobežotajā (pārtika, partneri) vidē, kurai jānodrošina pēcnācēju, tātad dzimtas un gēnu turpinājums. Tā ir līdzeklis, ar kura palīdzību indivīds cenšas izdzīvot dabīgajā izlasē.
Teorija tiek kritizēta, jo tā neizskaidro radinieku savstarpējo agresīvo uzvedību. Teorijas kritika galvenokārt ir vērsta uz to, ka tā pasludina jebkuru agresīvu uzvedību par adaptīvu un apgalvo, ka pastāv agresijas gēns. Šāda gēna esamība tiek apstrīdēta, ko pamato ar smadzeņu darbības procesiem, kas var izsaukt agresiju vai mierīgu uzvedību .
2.2.Frustrācijas – agresijas teorija

Frustrācija – psiholoģiska reakcija, kuru izsauc neveiksme, vilšanās mērķa sasniegšanas procesā.
Teorijas ietvaros agresija tiek apskatīta kā situatīvs nevis evolucionārs process. Tas nav instinkts, kas cilvēka organismā rodas automātiski, bet gan reakcija uz frustrāciju, mēģinājums pārvarēt šķēršļus ceļā uz vajadzību apmierināšanu un emocionālā līdzsvara sasniegšanu. Teorijai ir divi pamatprincipi:
frustrācija vienmēr noved pie kādas no agresijas formām,
agresija vienmēr ir frustrācijas rezultāts.

Bērnu agresivitāte
Ādlers runā par grūti audzināmiem bērniem, kuru agresija izpaužas uz āru. Viņaprāt ir divi galvenie faktori, kas nosaka bērna un cilvēka veidošanos; ir inforioritāte (mazvērtības sajūta) un superrioritāte (pārākuma sajūta) [11.].
Ja uzvedība izskatās nepārtraukti agresīva, vispirms jādomā – kādā vidē šis bērns ir audzis.[9.] Bieži sastopamas ģimenes, kur agresivitāte kļuvusi par tās locekļu dzīvesveidu. Bērns kļūst agresīvs, kad pats uz savas ādas ir izjutis valdonīgu vai nežēlīgu izturēšanos ģimenē. Nepārtraukti ārējo pasauli izjūtot kā uzbrūkošu, vēlme visu laiku aizstāvēties ir gluži likumsakarīga. Bērniem, kas aug agresīvās ģimenēs, ir minimālas saskarsmes spējas, tās vienkārši nav attīstītas. Kad tāds bērns nonāk bērnudārzā, viņš nezina, kā pret citiem izturēties, tos atstumj, sit, grūž. Ar agresīvu rīcību bērns mazina savu mazvērtības izjūtu un cenšas izlikties pārāks par citiem. Agresija palīdz izgāzt savu sāpi, arī kompensēt bailes, izvairīties no trauksmes. Bieži vien agresīvie bērni nemaz nezina, kā savu neapmierinātību paust citādi.
Reizēm bērns kļūst agresīvs, ja ģimenē neviens neprasa viņa viedokli, neiedziļinās viņa problēmās – kāds vienmēr visu zina labāk nekā viņš pats. Tādā situācijā bērns sit aiz dusmām, cenšoties pievērst sev uzmanību un apliecinot savu personību. Nereti vecāki, neizprotot sava bērna agresivitāti, neapzināti sāk viņu garīgi atstumt. Kad liekas: bērna agresivitāte pastiprinās vēl vairāk, patiesībā viņš baidās par savu vecāku mīlestību, viņam šķiet, ka jāuzvedas agresīvi, lai piesaistītu vecāku uzmanību[3]. Ar vecākiem veidojas divpusējas attiecības – zināmas materiālās atkarības izjūta, ģimenes tradīciju piesaiste un patstāvības , neatkarības vajadzības [ 14.].
ASV psihologs Dž. Kretijs Grejs:”Pasaki, kāda bija tava audzināšana un vide agrā bērnībā, un es pateikšu, cik agresīvs tu būsi.”[2.]
Vēl viens iemesls agresivitātei varētu būt problēmas ar robežu noteikšanu, kad bērnam viss ir atļauts un robežu jeb ierobežojumu kā tādu gandrīz nav. Reizēm vecāki izvairās noteikt bērnam jebkādas normas.
Sākumā, kad zīdainītis guļ gultiņā un ar raudāšanu paziņo, ka grib ēst, vai kas nepatīk, tūlīt kā labais eņģelis uzrodas māmiņa un visas nelaimes kā uz burvju mājiena novērstas. Visas vajadzības tiek piepildītas, tāpēc bērns ir pilnīgi pārliecināts, ka visa pasaule griežas ap viņu un – galvenais – ka viņš visu kontrolē. Jāpaiet ilgākam laikam, līdz rodas izpratne, ka tā nebūt nenotiek. Caur ikdienas vajadzībām vecāki pamazām piedāvā un māca bērnam izturēt aizvien lielākus triecienus, tūlīt uz līdzenas vietas nepieprasot, lai šī spriedze tiktu noņemta.
Vairākumam vecāku tas liekas pašsaprotami, bet nereti vecāki arvien vēl ļauj savam bērnam sajust, ka pasaule turpina rotēt ap viņu, un viņš joprojām var panākt visu, ko vēlas. Ja pēc veikalā sarīkota trača mīļā miera labad tomēr tiek nopirkta mantiņa, bērns pārliecinās, ka viņa sistēma strādā, jo vecāki piepildījuši kārtējo vēlmi, neliekot ciest un samierināties.

Agresīvas uzvedības veidošanās bērnībā
Veidojoties nosacījuma refleksam, bērni iemācās, ka ar agresīvas uzvedības palīdzību var panākt savu (atgūt savas rotaļlietas, atņemt citiem saldumus, mantas, naudu, iegūt apkārtējo atzinību).[6.] Pastiprināti agresīva uzvedība 10-13 gadu vecumā ļauj prognozēt ar vardarbību saistītus likumpārkāpumus 26 gadu vecumā.
Agresiju veicinošie sociālie faktori ir: ekonomiskās situācijas pasliktināšanās; cerētās labklājības un realitātes nesakritība; citu labklājības salīdzināšana ar savējo par sliktu sev, kā arī vardarbība ģimenē (vismaz trešā daļa bērnu, kuri ir cietuši no vardarbības pašu ģimenē, izaug ar izteiktu noslieci uz vardarbīgu uzvedību); izirušas ģimenes. Grupa ir vardarbību veicinošs faktors. To varam novērot arī uz ielas, dažādos pasākumos un citur. Anonimitāte, atbildības zudums, sajūta, ka šāda uzvedība atbilst pārējo grupas dalībnieku uzvedībai — grupā cilvēki iedrošina cits citu un atrod attaisnojumu savai agresīvajai uzvedībai.

Par bērnu patiesi jāinteresējas
Problēmu iemesli lielākoties sakņojas jau pašā ģimenē. Ja bērns tiek pazemots un sists, visbiežāk tieši tāpat viņš izturēsies arī pret saviem vienaudžiem.[4.] Ar mazo agresoru vecākiem diplomātiskas pārrunas sāk jau bērnudārzu speciālisti, bet bieži vien viņi sastopas ar vecāku pilnīgu neizpratni. Vecākiem pašiem jāzina un jāredz, kas viņa bērnam nepieciešams, kā viņš jūtas, jāatrod laiks, lai aprunātos
TV un datorspēļu ietekme uz agresīvas uzvedības veidošanos
Kā pierādījuši psihologi, ir nenoliedzami, ka agresīvas filmas rosina agresivitāti. Turklāt šajās filmās slepkavība tiek rādīta kā ikviena ikdienišķa nodarbība: kā ēšana, elpošana un tā tālāk. Šajā filmās netiek izvērtēts, ka slepkavība ir īpašs gadījums. Daudz runāts par TV un datorspēļu ietekmi uz agresīvas uzvedības izraisīšanu. Datorspēles stimulē tikai tās smadzeņu daļas, kas saistās ar redzi un kustību, bet attīstība apstājas par agresijas kontroli atbildīgajās smadzeņu daļās. TV un datorspēlēs redzētais veido nejūtību pret vardarbību reālajā dzīvē, mudina uztvert vardarbību kā dzīves normu, mazina spēju just līdzi, būt empātiskiem[5.]. Vēlēšanās atdarināt redzēto sekmē agresīvu uzvedību (40% ieslodzīto ir apgalvojuši, ka izdarījuši likumpārkāpumus atdarinot TV redzētos noziegumus).Nelabvēlīgai televīzijas ietekmei vieglāk pakļaujas bērni un pusaudži ar relatīvi zemu intelekta līmeni. Agresija tiek parādīta tā, ka skatītājam ir viegli iejusties agresora lomā. Agresija tiek radīta kā efektīvs līdzeklis savu mērķu sasniegšanai un netiek sodīta. Lai mazinātu negatīvo ietekmi, vecākiem ir jāskatās TV kopā ar bērniem un jāskaidro redzētais.
Vardarbība jau samērā galējā apjomā turpinās trīsgadīgiem un vecākiem bērniem domātajās, neskaitāmajās komiksu sērijās. Ir konstatēts, ka šajos komiksos TV piedāvājumā ir visvairāk vardarbības scēnu. Bērniem vardarbība kļūst par pašsaprotamu lietu.
Meitenes skatās vardarbīgas filmas, tomēr viņas ar tām neko nevar iesākt, iespējams, uzskata pat tās par nepiedienīgām – tāpēc, ka tās ir meitenes??
Zēni skatās vardarbīgas filmas un jūtas uzrunāti, stipri un visuvareni — tāpēc, ka viņi ir zēni un nevis tāpēc, ka vardarbīgās filmas viņus jau ir padarījušas vardarbīgus?
Astoņus gadus vecs zēns saņem nevēlamu filmu sarakstos iekļautas videofilmas dāvanā no sava tēva – kā nedaudz nenormālu tēva vajadzību un priekšstatu par vīrišķību projekcijas objekts – vai arī divgadīgs bērns, no kura viņa vientuļā māte bezpalīdzībā “atbrīvojas”, noliekot televizora priekšā – šādā veidā bērni nonāk saskarsmē ar mediju, kas tos vairs nelaiž vaļā un ilgspējīgi ietekmē viņu tālāko dzīves ceļu – astoņgadīgā bērna gadījumā līdz pat vardarbīgām darbībām un nosliecei uz pārkāpumiem, divgadīgā bērna gadījumā, izraisot „tikai“ milzīgus runas traucējumus. Kas gan tagad ir cēlonis? Kas šeit ir bijis visefektīvākais paraugs?
Vai vecāki bija šis modelis? Vēlāk – draugi? Vai arī šāds modelis bija mediji?
Šausmu un vardarbības filmu pārmērīga patēriņa kāpums bērnu un jauniešu (12 līdz 18 gadi) vidū laikā no 1983. līdz 2005. gadam
Šeit ir milzīgas atšķirības starp skolu tipiem: vismazāk šausmu un vardarbības filmas skatās tie, kas mācās ģimnāzijās, visvairāk tie skolēni, kas mācās zemāka līmeņa skolās un specializētajās skolās.
Kas notiek bērnu attīstībā, ja viņiem tik agrā vecumā un tik bieži tiek nodrošināts televīzijas vai citu audiovizuālo mediju patēriņš, resp., ja viņi ar to ir nodarbināti?
• smadzeņu attīstības traucējumus
• koncentrēšanās traucējumus un uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu
• Valodas attīstības traucējumi
• Negatīva ietekme uz sekmēm skolā[8.]
Šo jauniešu grupu, kas šausmu un vardarbības filmas vai vardarbīgas datorspēles patērē izolēti, vienatnē un kas atkarībā no skolas veida mūsu vīriešu dzimuma jauniešu vidū veido apmēram 15 – 25%, ir īpaši apdraudēti, jo viņiem trūkst sociālā komponenta un līdz ar to arī problēmu risināšanas iespējas vadītā grupā un arī ģimenē (bieži vien vientuļie vecāki).[1.] Tas zēniem ir sastopams trīs reizes biežāk nekā meitenēm. Un šiem vīriešu dzimuma skolēniem un jauniešiem būtu jāvelta īpaša pedagoģiskā uzmanība, cita starpā arī tāpēc, ka līdzās potenciālajam vardarbības apdraudējumam viņi ir arī suicīda apdraudēti
Nopietni mediju pētnieki ir vienisprātis – būtībā mums nav vajadzīgi skandalozi gadījumi, lai apstiprinātos mūsu zinātniski gūtās atziņas. Mēs esam pietiekami izpētījuši psiholoģiskās sakarības un tās zinātniski pamatojuši ar reprezentatīviem datiem. Šādi gadījumi ir tikai aisberga redzamā daļa, ko vairāk kā skaidri uztver. Lielās ledus masas zem tās ir daudz izšķirošākas – bet tās jau netiek uztvertas, kaut arī kļūst arvien lielākas!! Tādā veidā tīri statistiski šādu slepkavību skaits pieaug.
Vēl vien pierādījums tam, ka agresīvas filmas rosina uz agresiju:
Ir izskanējusi arī informācija, ka iepriekšējā vakarā pirms zvēriskas slepkavības Gulbenē, kur 19 gadu vecs jauneklis nolpekavojis 2 mazas meitenītes, vietējā televīzijā demonstrēta agresīva rakstura filma ar līdzīgu sižetu, kā notikušais noziegums. Nav noslēpums, ka filmas, kurās sit, šauj un slepkavo, kurās cilvēka dzīvībai nav nekādas vērtības, dažādos televīzijas kanālos var skatīties ik vakaru. Vai tās var būt ierosinājums līdzīgām darbībām?Uz šo jautājumu atbildēt nepārprotami nav iespējams. Taču ikviena informācija, ko cilvēks saņem, atstāj uz cilvēku kaut kādu iespaidu. Agresīvas izjūtas cilvēkos var rosināt arī televīzijā redzēti ziņu sižeti par karadarbībām. Pirmā reakcija ir žēlums par bojā gājušajiem, bet ar laiku, ja šos kadrus rāda regulāri, žēlums atkāpjas un izveidojas pieradums.
Vai tās var prognozēt?
„Neskatoties uz visu, vardarbīgu mediju ietekme ir galvenais efekts. „Vardarbīgas filmas pazemina šķēršļu slieksni, iznīkst sociālā nostāja, samazinās sensibilitāte pret citu cilvēku ciešanām, tieši bērniem var pat neattīstīties prasme mācēt atšķirt fikcionālo, virtuālo pasauli no reālitātes, var tikt izraisīta neadekvāta realitātes novērtēšana arī jauniešu un jaunu cilvēku vidū.
Tā kā pēdējo 15 gadu laikā ir strauji palielinājies to cilvēku skaits, kas daudz un pārmērīgi patērē šausmu un vardarbības filmas un viņi šādas filmas galvenokārt skatās vienatnē, arvien vairāk ir arī tādu bērnu un jauniešu, kas pāriet savrupnieku lomā. Attiecībā uz vismaz 15% pārmērīga patēriņa personām apmēram 10% atrodas šajā situācijā. Līdzīgi kā datorspēlēs ar slepkavošanas elementiem arī šeit viņiem vairs vienkārši nereaģē uz sevī radušos frustrāciju. „Daudzās filmās ir šāds vientuļa vienpaša modelis, kas savu frustrāciju izšauj no dvēseles“. Es esmu samērā pārliecināts, ka nākotnē būs vēl vairāk šādu bērnu un jauniešu īstenotu slepkavības gadījumu.“[1.]
Vai nogalināšanas fantāzijas ir normālas un vai tām ir kas kopīgs ar realitāti?
Gandrīz katram no mums ir bijušas fantāzijas par nogalināšanu. Paldies Dievam, tās reti tiek īstenotas dzīvē. Bet dažus producentus jau nekas neatbaida! Un arī privātos telekanālus, kas izplata šādus savārstījumus.
Visprecīzāk personas, kas daudz un pārmērīgi skatās šausmu un vardarbīgas filmas, raksturo agresīva satura sapņi un palielināts agresivitātes rādītājs. Viņos var atpazīt gatavību panākt savu “es” ar agresivitāti. Ja viņi jūtas apvainoti vai aizskarti savās tiesībās, tad viņi ieņem aizsardzības pozīcijas, daži, to darot, pielieto arī fizisku spēku. Viņi viegli reaģē ar niknumu un nesavaldību.“ Šāds agresīvs uzvedības modelis drīzāk ir spontānas un reaktīvas agresivitātes nekā manifestas agresivitātes rezultāts.
Kritiska vecāku un skolēnu audzināšana attiecībā uz medijiem, iesaistot skolotājus.
Ja gandrīz pusē no ģimenēm audzināšana ir svešvārds, un pārsvarā valda ignorances pilna izturēšanās, tad tas veiksmīgi aizkavē informācijas deficītu novēršanu ar mediju starpniecību. Svarīgu politiķu argumenti, kuros parādās prasība, ka aizliegumu vietā vecākiem un skolēniem ir vairāk vajadzīga audzināšana par medijiem, vairumā gadījumu ir tikai tāda alibi izrunāšanās, jo to bez panākumiem mēģina izdarīt jau vairāk nekā 20 gadu garumā. Nav zinātniski gūtu pierādījumu par šādas audzināšanas efektivitāti minētajās iedzīvotāju grupās, kas ir pilnībā rezistenti pret informāciju.
Vai bērns skolā jūtas droši?

«Man ir tik ļoti bail doties uz skolu. Man tik ļoti sāp, kad par mani ņirgājas, aizvaino un pat sit klasesbiedri un citi vienaudži. Daudzi to redz, bet izliekas nemanām, daudziem par to nav nekādas daļas. Daži, kas piedzīvojuši ko līdzīgu, varbūt gribētu palīdzēt, bet nezina kā…,» saka kāds bērns, kuram sāp. Tādu bērnu diemžēl ir par daudz.
Ņirgāšanās, agresija, nežēlība, neiecietība pret otru ir skaudra realitāte. Kaut arī bērnam bail, tas nevienu neskar! . Aizsardzībā pret bailēm ļoti bieži ir aktīva – agresija, rupjš uzbrukums, kurā neatkarīgais vērotājs var pamanīt izmisuma un bezizejas izpausmi.” [13.]. Spilgti izpaužoties tieši bērnu un pusaudžu savstarpējās attiecībās, skolu vidē, skolotājiem un skolēniem nereti trūkst padoma, kā rīkoties un šīs problēmas ignorēšana var nodarīt vislielāko kaitējumu. Vardarbību nevar apturēt ar vardarbību.
Agresīvas uzvedības mazināšanas iespējas
Agresivitāti var mazināt savu jūtu aprakstīšana otram cilvēkam pieņemamā veidā. Arī savlaicīga skolotāju, sociālo darbinieku vai policijas iejaukšanās, ja ir vardarbības pazīmes ģimenē.
Bērniem ir jāskaidro, kāpēc noteikta veida uzvedība ir nepieņemama. Bērniem ir jāmāca rūpēties par citiem, viņš jāslavē par izpalīdzīgumu un izpratni. Jāmāca, kā izrādīt rūpes, atbalstu, iejūtību un citas pozitīvas īpašības.Ja sākumā šie bērni bija izteikti agresīvi, rupji, tagad viņu attieksme un uzvedība pakāpeniski mainās.
Pedagogi cenšas ar labvēlīgu, pozitīvu attieksmi šo bērnu neuzticēšanās ledu pret pieaugušajiem lēnām atkausēt. Tagad bieži vien pedagogi iruzticības personas šiem bērniem. Daži skolas vecuma bērni ir analfabēti.[5.]

Agresivitāte mūsu sabiedrībā pieaug

Mūsu valstī vēl aizvien nav risināts jautājums par drošību pirmsskolas audzināšanas iestādēs un skolās. Ir taču bijuši jau gadījumi gan zādzības un uzbrukumi, arī slepkavības, kuru dēļ valdībai bija jāaizdomājas, ka šo problēmu nevar atstāt novārtā.Viens no agresivitātes iemesliem -¬ cīņa par izdzīvošanu.Skatot plašāk problēmu, kas saistīta ar agresivitāti, ir zināms, ka, kamēr iedzīvotāji atradīsies situācijā, kad būs nemitīga cīņa par izdzīvošanu ¬ par to, kā nokārtot visus pirmās nepieciešamības maksājumus, kā iegādāties apģērbu un paēdināt ģimeni, tikmēr arī pastāvēs sociālā agresivitāte, par kuras upuri diemžēl varam kļūt mēs ikviens. Ne velti jau sen eksistē teiciens, ka labākā aizstāvēšanās ir uzbrukums. To, ka cīņa par izdzīvošanu viegli var kļūt par iemeslu dažādiem likuma pārkāpumiem un pat noziegumiem, liecina dažādu valstu pieredze un tas, ka daudz mazāk šādu gadījumu ir valstīs, kur ir augstāka iedzīvotāju materiālā labklājība. Tieši par tādu pašu agresivitāti kā vardarbību pret citiem var vērtēt arī vardarbību pret sevi, to, ka sieviete, kam ir divi bērni, izmisumā izdara pašnāvību. Mūsu valstī, piemēram, Eiropas valstu vidū ir visaugstākais pašnāvību līmenis, ko izdarījuši vīrieši pusmūža gados. Tie ir cilvēki, kam būtu jādzīvo pilnvērtīga dzīve un jāapgādā ģimene, bet, to nespējot, viņi izvēlas pašnāvību.

PIELIKUMI.
Aptauja.
Instrukcija: aptauja sastāv no 10 apgalvojumiem, kurus Tu, attiecinot uz sevi, vari vai nu noliegt, vai arī piekrist tiem. Lūdzu, atceries, ka neviena no Tavām atbildēm nav ne pareiza, ne nepareiza, tāpēc, aizpildot aptaujas anketu, centies atbildēt saskaņā ar savām domām. Sev atbilstošo atbildes variantu – “jā” vai “nē” atzīmē ar krustiņu atbilžu lapā.
Paldies par atsaucību.
Nr. Apgalvojums. jā nē
1. Laiku pa laikam es nevaru pretoties vēlmei nodarīt ļaunumu citiem
2. Ja kāds man pirmais iesitīs, es viņam atbildēšu ar to pašu
3. Es viegli sadusmojos, bet viegli arī nomierinos
4. Ja es esmu sadusmots, es mēdzu aizcirst durvis
5. Es vienmēr iegūstu to, kas man pienākas
6. Es nevaru atturēties no strīda, ja cilvēks nepiekrīt man
7. Es zinu cilvēkus, kas ir spējīgi novest mani līdz kautiņam
8. Es mēdzu būt rupjš attiecībās ar cilvēkiem, kas man nepatīk
9. Man liekas, ka neesmu spējīgs iesist cilvēkam
10 Nekad neesmu sadusmojies tiktāl, lai sāktu mētāties ar priekšmetiem

Secinājumi

Pusaudžu vardarbību veicina dažādi faktori, kā ,piemēram, nesaskaņas ģimenē vai ietekme no mēdiju puses. Par to,ka pusaudžiem ir manāmas agresijas iezīmes uzvedībā, liecina atbildes uz anketā uzdotajiem jautājumiem:
1. ar jā atbildēja 44% aptaujāto, bet ar nē 56%
2. ar jā atbildēja 88%aptaujāto, ar nē12%
3. ar jā atbildēja 57%aptaujāto, ar nē 43 %
4. ar jā atbildēja 74%aptaujāto, ar nē 26 %
5. ar jā atbildēja 49%aptaujāto, ar nē 51 %
6. ar jā atbildēja 97%aptaujāto, ar nē 3 %
7. ar jā atbildēja 59% aptaujāto, ar nē 41 %
8. ar jā atbildēja 74%aptaujāto, ar nē 26%
9. ar jā atbildēja 35% aptaujāto, ar nē 65 %
10. ar jā atbildēja 67%aptaujāto, ar nē 33 %

Atsauces

1. Džila Mareja „bet es taču viņu mīlu”
2. Dzons Grejs „bērni ir no debesīm”
3. Daniels Goulmens „tava emocionala inteliģence”
4. Hetere Smita „vai tavs bērns ir laimīgs?”
5. Sarmīte Tūbele „disleksija vai lasīšanas traucējumi”
6. Jans Ūve Roge „bez haosa neiztikt”
7. Rozvita Špalleka „pubertāte”
8. Dace Medne „kā strādāt ar hiperaktīviem bērniem”
9. Žurnāls „Ieva” Ievas Samauskas raksts „bērns ar laika degli”
10. http://epsychlopedia.net./concepts/socialPsychology/dAggressions.html
11. Ādlers A. Psiholoģija un dzīve.
12. Karpova Ā. Personība: teorijas un to radītāji
13. Reņģe V. Psiholoģija – personības psiholoģiskās teorijas.
14. Svence G. Attīstības psiholoģija
15. Vourinens R., Tūnala E., Mikonens V. Psihe – garīgā pasaule