Zirnekļi.
Zirnekļi ir zirnekļveidīgo helicerātu kārta. Tie ir no l mm līdz 6 cm gari un pat garāki dzīvnieki. Nesegmentētās galvkrūtis vienmēr skaidri no¬dalītas ar pāržmaugu no nesegmentētā vēdera. Abus nodalīju¬mus saista kātiņš. Katrai helicerai ir nadziņš, kurā ir indes dziedzera atvere. Ar indes dzie¬dzeru sekrētu nogalina laupī¬jumu. Elpošanas orgāni ir plau¬šas vai plaušas un trahejas. Ja ir tikai lapveida plaušas, tad tās vienmēr ir divi pāri un te atveres atrodas vēdera priekš¬daļas apakšpusē (četrplaušu zirnekļiem – Tetrapneutnones). Divplaušu zirnek¬ļiem — Dipneumones ir tikai viens pāris plaušu, bet bez plaušām tiem ir arī tra¬hejas. Zirnekļiem pie vēdera ir divi līdz četri pāri tīmekļa kārpu; četrplaušu zirnekļiem to ir divi vai četri pāri, bet divplaušu zirnekļiem – trīs pāri. Ar kārpām ir saistīti tīmekļa dziedzeri; sekrēts dziedzeros ir šķidrā stā¬voklī; izdaloties un saskaroties ar gaisu, tas sacietē.
Ekoloģija
Zirnekļi ir plēsēji ar visai plašu areālu. Dzīvo ļoti dažādās vietās: stepēs, mežos, upju un ezeru krastos un pat ūdenī. Zirnekļu dzīvesveids ir saistīts ar spēju aust tīklus. Tīklu auž mātītes, tēviņi parasti tīmekļa vērpjamo aparātu maz izmanto. Visu zirnekļu mātītes tin olu kokonu – apvalku pašu izdētajām olām. Arī tēviņi izmanto tīmekļa vērpjamo aparātu: uz tīmekļa pavedienu auduma tie izdala spermu, ko pēc tam ievada pedipalpu kopulācijas orgānā. Tīmekļa pavedienus izlieto arī vēl citādi: ar tīmekļa audumu izklāj alas un cauruļveida ejas, kurās zirnekļi dzīvo ilgi (nometnieki) vai īslaicīgi (klejotāji), citos gadījumos tīmekļi dod ligzdai formu. Pa tīmekļa pavedienu zirneklis laižas lejup vai rāpjas augšup, ar tā palī¬dzību pārlido: pavedienus pārlidojumiem ar vēja palīdzību sevišķi izmanto rudenī. Visbeidzot no tīmekļiem zirneklis auž tīklu, ar kuru ķer laupījumu. Tīkls var būt savienots tieši ar zirnekļa ligzdu, kā tas, piemēram, ir mājas zirneklim – Tegenaria domestica. Vissarežģītākie tīkli ir riteņveidīgais un tam līdzīgie.
Visai interesanti tīklu veido un izmanto Hyptiotes ģints zirnekļi. Hyptiotes zirnekļu tīkls ir riteņveida tīkla sektors, tam pavisam četri stari. No staru savienojuma punkta atiet stiprs, garš pavediens, kas nostiprināts pie koka zara, uz kura sēž zirneklis. Daļu pavediena zirneklis paceļ cilpas veidā uz augšu un tādējādi notur tīklu nostiprinātā stāvoklī. Tīkla četrus starus šķērso 8—15 lipīgi, šķērseniski pavedieni. Kad pie lipīgā pavediena pielīp kāds divspārnis, zirneklis atlaiž saspringto pavedienu, at¬laiž cilpu un muša pielīp pie blakus esošajiem šķērseniskajiem pavedieniem. Šo paņēmienu zirneklis atkārto divas līdz sešas reizes, pēc tam tas zirnekļiem rakstu¬rīgajā veidā vēl papildus aptin savu upuri. Lai laupījumu paralizētu, zirnekļi ar heliceru to ievaino un vienlaicīgi no tās pašas heliceras brūcē ielaiž indi. Laupījumu saindēt sevišķi svarīgi, ja zirnek¬lis nelieto ķeramo tīklu.
Pēc dzimumakta, dažkārt arī tā laikā, mātītei sagribas ēst un tā reizēm apēd tēviņu. Pisaura ģints tēviņi pirms pārošanās pienes mātītei paša noķertu mušu, kuru mātīte dzimumakta laikā apēd. Mātīte dēj olas uz speciāla pašas izgatavota plakana vai maisveida tīmekļa pavediena, kuru pēc tam ar otru pave¬dienu satin kokonā. Mātīte bieži vien kokonu nēsā līdzi helicerās vai piestiprinātu pie vēdera (piemēram, tarantuls). Tarantuls arī vēlāk rūpējas par pēcnācē¬jiem: no olām izšķīlušos mazuļus mātīte kādu laiku nēsā uz muguras. Zirnekļi, tāpat kā citi posmkāji, aug¬dami maina ādu: dzīves laikā tie parasti met ādu četras reizes. Daudzi zirnekļi dzīvo tikai vienu gadu. Tādā gadījumā pārziemo olas (piemēram, Araneus). Ja dzīves ilgums ir divi gadi, tad dažreiz tie pārziemo pēc otrās vai trešās ādas mešanas, citreiz – kad sasniegta dzimumgatavība. Stepju un mežastepju joslā dzīvo tarantuls — Trochosa singoriensis, kas slēpjas un lamatas upurim ierīko vertikālā alā, kuru pats izrok zemē; alā iekritušajam kukainim tarantuls ar helicerām iedur smadzenēs, un kukainis momentāni nobeidzas. Cilvēkam tarantula kodiens nav bīstams un, izņemot iekaisumu kodiena vietā, citu seku nav. Cilvēkam bīstams var būt karakurta — Lathrodectes tredecimguttatus kodums. Šis zirneklis ir apmēram l cm garš un sastopams stepju joslā; vēders melns, ar sar¬kaniem plankumiem. Karakurta mātītes izveidotā ligzda atrodama gan zemes virspusē — zālē, gan arī gadījuma rakstura iedobumos. Karakurts barojas ar kukaiņiem un zirnekļ¬veidīgajiem. Lopiem, pat zirgiem, govīm vai kamieļiem, kodums bieži vien ir nāvīgs. Sakosts cilvēks jūt stipras sāpes, nervu darbības traucējumus; parādās sviedri, sākas vemšana, krampji. Šīs parādības ilgst 2—3 dienas, tad sākas lēna izveseļošanās. Nav izslēgti arī nāves gadījumi. Ūdenszirneklis — Argyroneta aquatica no tīmekļa pavedieniem izveido olveida vai zvanveida zemūdens mītni valrieksta lielumā, kuru jau celšanas laikā pakāpeniski piepilda ar gaisu, ko zirneklis iegūst, uzpeldot ūdens virspusē. Gaiss zirneklim paliek starp bal¬tajiem, ūdenī nesamirkstošajiem matiņiem, ar kuriem blīvi pārklāts vēders. Mītne zir¬neklim noder gan kur iedēt olas, gan kur paslēpties.
Zirnekļi (Aranei)
Zirnekļiem atšķirībā no citiem zirnekļveidīgajiem vēdera pakaļgalā atrodas 3 pāri tīmekļkārpiņu ar tīmekļa dziedzeru izvadkanāliem. No tīmekļa zirnekļi veido ķeramtīklus, olu kokonus, ligzdas, ar to izklāj pašraktās alas; ar tīmekļa palīdzību jaunie zirnekļi pārvietojas („lido” ). Pilnīgi visi zirnekļi ir plēsīgi. Medījumu viņi satver un nogalina ar helicerām, kuru galā atrodas indes dziedzeru izvadkanālu atvere. Zirnekļi spēj uzņemt tikai šķidru barību, tāpēc medījumu sagremo ar izšļāktu gremošanas sekrētu. Daļa aktīvi medī uz zemes vai augiem. Citi savukārt medībām izmanto ķeramtīklus. Zirnekļiem raksturīgs dzimumu dimorfisms, parasti tēviņi ir mazāki par mātītēm. Tāpēc nav brīnums, ka dažu sugu mātītes pēc pārošanās tēviņu apēd. Dažu sugu tēviņi ir gudrāki, pirms pārošanās viņi mātītei pasniedz kukaini, kuru tā pārošanās laikā apēd (bet, ja ar to ir par maz, tad…!?). Izdētās olas mātīte ietin noteiktas formas kokonā. No olām izšķiļas sīki, pieaugušiem zirnekļiem līdzīgi mazuļi, kas aug periodiski novelkoties (nometot kutikulu).
Kārtā zināmas ~28 000 sugu, Latvijā konstatētas ~450 sugas. Pie riteņzirnekļiem (Araneidae) pieder zirnekļi, kas auž lielos, apaļos ķeramtīklus, pie tam tas notiek pēc noteikta plāna. Viena no biežāk sastopmajām sugām ir krusta zirneklis (Araneus diadematus). Interesanti ir lēcējzirnekļi (Salticidae), kas tīklus neauž, bet medījumam pielavās un uzbrūk ar strauju lēcienu. Savukārt krabjzirnekļiem (Thomisidae) raksturīgs saplacināts ķermenis un īpatnējs sānisks pārvietošanās veids, kas atgādina krabju pārvietošanos. Sausās vietās meža pļavās novērojami horizontāli, palagveida ķeramtīkli ar lielu piltuvveida alu pašā centrā, kur slēpjas pats saimnieks. Šādas lamatas izliek piltuvjzirneklis (Agelena labyrinthica). Šā zirnekļa ķeramtīklā nonāk samērā lieli kukaiņi, piemēram, siseņi un vaboles. Tikai 3 sugas Latvijā sastopamas no dižzirnekļu (Pisauridae) dzimtas. Tie ir lieli un ļoti lieli (garums 11 – 22 mm) zirnekļi. Dižzirnekļi sastopami mitrās, krūmiem aizaugušās pļavās, purvos un ūdenstilpju krastos. Lielākais Latvijas zirneklis ir Dolomedes plantarius (suga iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 3. kategorijā). Briesmu gadījumā tas var patverties ūdenī – ielīst ūdenī pa auga stiebru vai arī tieši ienirt un palikt zem ūdens 10 – 15 minūtes. Tomēr lūgums nejaukt ar vienīgo zirnekļu sugu, kas patiesi dzīvo ūdenī. Tas ir ūdenszirneklis (Argyroneta aquatica). Šis zirneklis dzīvo zem ūdens zvanveida kamerā, kurā sanes gaisu. Bez lielākā Latvijas zirnekļa LSG iekļautas vēl 3 skrējējzirnekļu (Lycosidae) sugas – 1. kategorijā – Paradosa hortensis un P. wagleri, bet 2. kategorijā – Arctosa cinerea.
Zirnekļi
Zirnekļiem ir astoņas kājas un ķermenis sastāv no divām daļām – galvkrūtīm un vēdera. Zirnekļiem nav spārnu. Lai notvertu barībai piemērotu laupījumu, daudzi zirnekļi auž tīklus. Zirnekļus var sastapt visur: alās, mežos, uz kalnu korēm, mājās un pat ūdenī.
Pieaudzis zirneklis var sasniegt – 15 cm apmērus (atkarīgs no sugas), dzīves ilgums – līdz 7 gadiem. Mātītes dēj olas. Iesaka turēt pa vienam. Apdraudot vai nodarot sāpes zirneklim tas var iekost. Zirnekļi no timekļiem veido sev māju –guļvietu, atkarībā no zirnekļu sugas – alotāji, kas māju veido zem pakaišiem, otri – māju veido pie terārija grieztiem.
Zirneklis ļoti rūpīgi ar kājām auž tīklu. Kad tas pabeigts, zirneklis iekārtojas tā vidū vai malā, taču viņa kājas noteikti paliek saskarē ar tīklu. Tīkla vibrēšana viņam ļauj nekavējoties sajust noķerto kukaini.
Āzijas putnu zirnekļi nogalina upuri ar indīgu kodienu. Viņi medī kukaiņus, peles un nelielus putnus.
Visbīstamākā ir melnā atraitne. Šā zirnekļa dzēliens var būt nāvējošs. Viņš dzīvo siltajos apgabalos.
Krabjzirnekļi “pārkrāsojas” tā zieda krāsā, uz kura viņi mīt. Tā šie zirnekļi izvairās no putniem un var pārsteigt upuri, kurš nav bijis pietiekami piesardzīgs. Zirnekļa izdalītais zīda pavediens ir viegls, taču ļoti izturīgs. Šī īpašība interesē zinātniekus. Viņi mēģina izveidot līdzīgu šķiedru rūpniecības vajadzībām.
Saules zirneklis vislabāk spēj izturēt karstumu. Medīt viņš dodas tikai naktī. Lēcējzirnekļi mēdz ar lēcienu mesties virsū laupījumam. Šie zirnekļi ir manīti pat kalnos 6000 m augstumā.
Ūdenszirnekļi zem ūdens nogādā gaisa burbuļus. Viņi tos savāc tīklā, kas piestiprināts pie kāda zemūdens auga. Savā zemūdens miteklī ūdenszirneklis ēd nomedītos kukaiņus un zivis.
Tarantuļi ēd lielas vaboles un citus kukaiņus. Upuri tie nogalina, iekožot ar indīgajām heicerām.
Putnu zirneklis ir briesmīgs plēsoņa. Dzīvo vienatnē. Mēdz iekārtoties plaisās starp akmeņiem vai zariem, koku dobumos, arī zemē, aptinot to vietu ar tīmekli. Naktīs tup pie savas alas un slepus gaida upuri. Putnu zirnekļi, kas mīt Brazīlijā un Gviānā, sver līdz 100 g, to ķermeņa garums sasniedz 10 cm. Tie ir baisi, pinkaini radījumi. Viņu trauslie dzeļmatiņi ievaino stiprāk nekā dzēliens. Pārtiek no sīkām čūskām, ķirzakām, vardēm, un putniem.