LU VFF
Praktikums
F. Kafkas romāna „Process” fragmenta semiotiska analīze.
2008
F. Kafka ir viens no modernisma pamatlicējiem un viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta autoriem. Citu viņa darbu vidū īpašu uzmanību pelnījis, iespējams, viņa slavenākais darbs – romāns „Process”.
Analīzē vēlos pievērstie beidzamās (arī visīsākās) nodaļas pirmajai un pēdējām trijām rindkopām, kas pēc manām domām vispilnīgāk atklāj nodaļas nozīmi un tās semantisko saturu. Nodaļa stāstīts par to kā pie Jozefa K. ierodas divi melnā tērpti Kungi. K. dodas viņiem līdzi uz pamestu akmeņlauztuvi pilsētas nomalē, kur viņam tiek izpildīts nāvessods par nevienam, arī viņam pašam, nezināmu noziegumu.
Darbā izmantots tekstuālais kods, taču jāņem vērā, ka Kafka nav tāds autors, kuru var saprast tieši. Lasot Kafkas darbus tajos ietvertās zīmes jāaplūko attiecībā viena ar otru un arī attiecībā ar autoru. Radot tekstu autors plaši lieto metonīmijas (ar daļu tiek izteikts veselais) un binārās opozīcijas.
Analizējot kādu Kafkas darbu nevar neņemt vērā īpatnējo gaisotni kādu viņš uzbur. Tā ir drūma bezcerība, kurā ir iemests galvenais varonis. Tumšā nokrāsa, ko Kafka lieto ir ne tikai māksliniecisks paņēmiens, tā ir simboliskā zīme, kas apzīmē valdošās varas nospiedošo smagumu, kas gulstas pār indivīdu. Pastāv uzskats, ka Kafka savos darbos ir iekļāvis personīgos pārdzīvojumus un arī savu attieksmi pret režīmu. Darbības laiks ir pēc deviņiem vakarā – tas ir laiks, kad ielas kļūst tumšas un klusas. Lai arī sodu ir piespriedusi tiesa, tas tomēr tiks izpildīts nevienam neredzot vakara klusumā, tādejādi it kā pasvītrojot tā noziedzīgo raksturu.
Viena no spilgtākajām Kafkas īpašībām ir uzburt darbības telpu ar šķietami nedaudziem vārdiem. Kafka nepievēršas detalizētam un sīkam telpas aprakstam. Turklāt Kafka ļoti maz lieto tēlainās izteiksmes līdzekļus, tēlainībai nav nozīmes –svarīgs ir tikai teksts un notikumu secība. Šķiet, ka arī tas ir veids kā viņš cenšas attēlot telpas un tēlu atsvešinātību.
„Vizītsvārkos, bāli un tukli, ar šķietami nenoņemamiem cilindriem galvā” , tā Kafka attēlo sprieduma izpildītājus, kas ierodas pie Jozefa K. Tēlu apraksti ne vismazākajā mērā neatbilst šķietamajam priekšstatam par to kā vajadzētu izskatīties nāvessoda izpildītājiem, tā vietā, lai viņi būtu bargi un draudīgi, tie ir bāli un gļēvi Kungi, kas nebūt nav piemēroti veicamajam uzdevumam. K. Viņus domās salīdzina ar aktieriem un „vaicāja: „Kurā teātrī jūs spēlējat?” – „Teātrī?” mutes kaktiņiem raustoties, viens Kungs vaicāja pēc padoma otram. Otrs žestikulēja kā mēmais, kas cīnās ar savu spītīgo organismu.” Abi šie kungi apzīmē varas visvarenību (metonīmija), tā ir mēma un atbildēt nespējīga, tai ir tikai visuvarenais spēks ar ko arī pilnībā pietiek. K. pakļaujas Kungiem, kas iespējams ir vājāki par viņu pašu, taču viņš apzinās savu bezspēcību tiesas priekšā. Tai pat laikā šķiet, ka arī šie Kungi kaut kādā mērā ir upuri tāpat kā Jozefs K., viņi ir spiesti pildīt netīkamu uzdevumu, kam viņi nebūt nav piemēroti, viņiem ir uzspiestas lomas, kuras viņi kā paklausīgi aktieri pilda.
Viens no interesantākajiem momentiem ir brīdis, kad K. sarunājoties ar šiem Kungiem paskatās laukā pa logu: „Pa kādu apgaismotu logu bija redzami rotaļājamies mazi bērni, kas, vēl nespēdami tikt ārā no savām gultiņām, taustīja viens otru ar rociņām.” Kafka tīši iekļāvis tekstā šādu diezgan naivu un daudznozīmīgu ainu. To var uztvert kā vienkāršu vidi raksturojošu elementu, bet daudz ticamāk, ka Kafka ar to ir vēlējies norādīt uz ko būtisku savā darbā. Bērns ir ikona nevainībai.
Bērni sevī nes bagātīgu semantisku nozīmi, ko atzīmējis arī K.G. Jungs: ”Bērns ir sākums un beigas. … Bērns simbolizē cilvēka pirms apziņu un pēc apziņu – viņa veselumu. … Bērns ir viss, kas ir atstāts un neaizsargāts un tajā pašā laikā dievišķi varens; trauslais un nenozīmīgais sākums un triumfālās beigas.”
Izmantojot šo ainu tiek veidots interesants kontrasts starp nevainību un jau pierādīto K. vainu noziegumā. Bērni savās gultiņās taustās ar rociņām cenšoties aptvert pasauli, kamēr K. jau sāk atvadīties no pasaules apzinoties savu nolemtību. Šķiet, ka Jozefs K. tiek pielīdzināts bērnam, viņš ir tik pat neaizsargāts kā bērns, kas taustās ar savām rociņām.
Dodoties uz akmeņlauztuvēm šie trīs varoņi sastop policistus: „Viens – ar kuplām ūsām, turēdams roku uz zobena spala – it kā tīšām pienāca pavisam tuvu trīs cilvēku grupai”. Ūsas ir ikona, kas norāda uz policistu – romāna darbības laikā ūsas bija pierasts policistu izskata elements. Tomēr daudz lielāka nozīmi vajadzētu pievērst, tam, ka viņš tur roku uz zobena spala. Tā ir diezgan nepārprotama draudu un brīdinājuma norāde (indekss). Autors it kā pamet varonim iespēju izglābties, Kungi redzot policistu saminstinās, bet Jozefs K. pats viņus aizvelk prom. Tādejādi tiek uzsvērta indivīda bezspēcība un iekšējā nolemtība. Lasītājam tiek pavēstīts nepārprotamais fakts, ka varonis apzinās sava likteņa neizbēgamību.
Spriedums K. tiek izpildīts pamestās akmeņlauztuvēs, kur „visu apspīdēja mēnesgaisma ar to dabiskumu un rāmumu, kas nepiemīt nevienai citai gaismai”. Sods netiek izpildīts pilnīgā tumsā, bet gan rāmā mēnesgaismā. Šķiet, ka šeit Kafka atkal ir vēlējies pretnostatīt šķietamo rāmumu ar Jozefa iekšējo nemieru. Tas norāda uz atainoto notikumu dramatismu.
Pirms nāvessoda viens no Kungiem izģērbj K. līdz jostasvietai. Nāve viņam ir jāsagaida puskailam. Kailums simbolizē cilvēka iekšējo būtību. Senajā Grieķijā kailums bija prestiža zīme, tomēr daudzās kultūrās, lielākoties arī rietumu, kailums ir drīzāk kauna zīme. Tiek norādīts uz kaunu, kas K. ir jāpārcieš. Vara ne tikai apspiež indivīdu, bet arī pazemo to pašā būtībā.
Kungi nogulda Jozefu uz kāda akmens, bet „lai kā viņi pūlētos un lai cik ļoti K. censtos viņiem palīdzēt, viņa poza tomēr bija ļoti samākslota un neticama”. Kafka vēlreiz pasvītro, ka abi Kungi ir drīzāk tādi kā aktieri nevis profesionāli soda izpildītāji.
Nāvessods tiek izpildīts ar miesnieka nazi. Nazis šeit apzīmē nāvessoda izpildes necilvēcīgo raksturu (atkal metonīmija). K. netiek vienkārši nogalināts viņš tiek nokauts kā lops, cilvēkam tiek atņemtas pēdējās cieņas paliekas. Tiek norādīts uz to cik cilvēks ir nenozīmīgs no varas viedokļa. Viņš nav nekas vairāk par cūku vai teļu un tiek vienkārši nokauts.
Guļot uz akmens K. lūkojas apkārt un pievērš uzmanību, kādai mājai, kas atrodas turpat netālu: „itin kā lampā iedegtie drebošai gaismai, tur atvērās kāds logs, kāds cilvēks, tāluma un augstuma dēļ izskatīdamies tievs un neskaidrs, strauji paliecās tālu laukā un izstiepa rokas vēl tālāk. Kas viņš bija? Draugs? Labs cilvēks? Kāds, kurš juta līdzi? Kāds, kas gribēja palīdzēt? Vai viņš bija vienīgais? Vai visi bija tādi? Vai vēl varēja saņemt palīdzību? Vai vēl varēja atrast kādus piemirstus iebildumus?”
Šis cilvēks savā būtnē iemieso visus cilvēkus (metonīmija), visu sabiedrību. Kafka šajā ainā sniedz pēdējo visspilgtāko pretnostatījumu – nebrīvais, notiesātais pretstatā brīvajam, indivīds pretstatā sabiedrībai, glābjamais pretstatā glābējam, arī lops pretstatā cilvēkam.
K. šajā cilvēkā saskata iespējamo glābēju. Lai arī viņš apzinās savu neizbēgamo likteni, viņā tomēr blāvo cerība. Jebkurš cilvēks pat visbezcerīgākajā situācijā cer, cerība kļūst par indivīda pēdējo realitāti, par pēdējo iespēju un patvērumu.
Tomēr šis cilvēks drīzāk izskatās nevis pēc glābēja un iespējas izvairīties no soda, bet gan drīzāk tas ir vien izrādes vērotājs. Viņš sevī iemieso varu, kas noskatās kā tiek pilnīgi iznīcināts tās pakļāvīgais upuris. Un iespējams tas ir tiesnesis, ko K. nekad nav saticis, kas tagad noskatās kā tiek izpildīts spriedums notiesātajam.
Un visbeidzot teksta beigās abi Kungi vēro K. nāvi: „„Kā suns!” viņš teica, tas bija tā it kā viņa kaunam vajadzētu viņu pārdzīvot.” Tā ir simboliska zīme, kas norāda uz cilvēka kaunu. Cilvēks nevar vienkārši saņemt sodu un nomirt – primāra ir nevis cilvēka nāve, bet gan kauns, kas cilvēku pārdzīvo un saglabājas vēl pēc nāves. Tas ir nevis nāves, bet gan kauna akts.
Darbā ar nodomu centos aplūkot zīmes hronoloģiskā secībā, jo tādejādi ir labāk redzams kā veidojas zīmju sintagmātiskās attiecības. Laiks ir būtisks šī darba elements. Visi iepriekšējie notikumi ir pakārtoti attiecībā pret teksta kulmināciju – Jozefa K. nāvessodu. Pretstatu attiecības starp indivīdu un sabiedrību, indivīdu un varu tiek pakāpeniski kāpinātas līdz pat pretstatam starp cilvēku un lopu.
Pilnīgai darba fragmenta semantiskai izpratnei ir jāaplūko arī tēlu attiecību izkārtojums. Būtībā fragmentā darbojas trīs tēli – Jozefs K. un divi Kungi, taču uzskatu, ka tā kā šie Kungi nav principiāli izšķirami, tad veidojas tēlu attiecības tikai starp K. un Kungiem. Jozefs K., kā jau minēts, šajā fragmentā apzīmē indivīdu, kamēr Kungi apzīmē varu. Tādejādi veidojas varas un indivīda attiecības.
Darbs galvenokārt balstīts uz Čārlza Sandersa Pīrsa teoriju par zīmēm. Visapkārt mums ir sastopamas visdažādākās zīmes un Pīrss, manuprāt, ir sniedzis vispārliecinošāko zīmju klasifikāciju. Ar zīmēm mēs sastopamies ik uz soļa un Pīrss ir teicis: „Māksla domāt ir māksla sakārtot šādas zīmes un uzzināt patiesību.” Pēc šī lekciju kursa esmu nācis pie slēdziena, ka lielā mērā tā tik tiešām ir un varu piekrist šim Č. S. Pīrsa izteikumam.
Izmantotā literatūra
2) Kafka F. Process. R: Daugava, 2006.
3) Pīrss Č. S. Kas ir zīme?
4) Jākobsons R. Skaņa un nozīme.
5) Agejevs V. Semiotika. R: Jumava, 2005.
6) http://www.e-misterija.lv