IEVADS
Visi ļaudis pēc savas dabas
tiecas pēc zināšanām.
(Aristotelis)
Aristotelis ir atstājis pasaulei milzīgu mantojumu, kas ļauj iepazīties mums ar daudzām zinātnēm , kā arī izprast daudzus jēdzienus, kuru jēga mums līdz šim brīdim ir bijusi neizprotama.
Šo tematu izvēlējos tādēļ, ka likās interesanti uzzināt par šī ievērojamā filozofa dzīvi un darbiem, kurus viņš ir sarakstījis. Darbā vēlos apskatīt Aristoteļa filozofijas galvenās idejas, viņa dzīves aprakstu, kā arī konspektīvi izklāstīt viņa darba “Nikomaha Ētika” galvenās idejas un saturu.
Mans darba uzdevums ir pēc iespējas konkrētāk un pilnvērtīgāk izklāstīt jautājumus par esošo tematu, kā arī sniegt konkrētu un pareizu informāciju par šiem apskatāmiem jautājumiem.
Savā darbā izmantoju dažādas filozofijas grāmatas un materiālus , kas vēsta par Aristoteli un viņa veidoto literatūru.
IZTIRZĀJUMS
Aristotelis ir viens no universālākajiem domātājiem cilvēces vēsturē. Viņš apkopoja un sistematizēja filozofijas un zinātnes sasniegumus Senajā Grieķija un būtiski ietekmēja izglītības un kultūras attīstību visā turpmākajā vēstures gaitā. Aristoteļa sacerējumi bija kā mācību līdzeklis, izziņas avots un paraugs daudziem zinātniekiem.
Aristotelis ir dzimis 384. g. pr. Kr. Stagīrā – Ziemeļgrieķijā. Viņa tēvs ir bijis ārsts, tāir bijusi ģimenes profesija. Tādēļ Aristotelis savos darbos daudzkārt ir minējis ārsta darbu un ārstniecības mākslu. Pats Aristotelis arī ir studējis medicīnu, bet šīs studijas tika pārtrauktas 15. gadu vecumā, kad nomira Aristoteļa vecāki. Tālāk savu izglītību viņš turpināja Platona akadēmijā, kur tika pavadīti20. gadi, starp Aristoteli un Platonu valdīja dziļa cieņa, bet šādas attiecības nenozīmēja , ka Aristotelis kļuva par dedzīgu Platona uzskatu piekritēju, taču jāatzīst , ka Aristoteļa filozofija daudzos aspektos risina to pašus jautājumus, kas izvirzīti Platona darbos , tikai šiem risinājumiem tiek dota cita ievirze/ Ievērojami atšķiras abu filozofu zinātniskās intereses. Aristotelis daudz vairāk laika un uzmanības veltījis dabas zinātņu jautājumiem, empīrisko faktu sistematizēšanai. Pēc Platona nāves Aristotelis uz Mazāzijas pilsētu Asosu, kur apprecējās. Aristotelis uzskatīja, ka gudrajam jāprot gan mīlēt, gan nodarboties ar valsts lietām, gan precēties, gan uzturēties valdnieku sabiedrībā. Vēlāk filozofs pārceļas uz Maķedonijas galvaspilsētu, kur pēc valdnieka lūgumu kļūst par skolotāju tā dēlam Aleksandram, uz kuru Aristotelis ir atstājis ievērojamu ietekmi. Kad jaunais valdnieks Aleksandrs iegūst troni un vairāk piesaistās valsts lietām, Aristotelis atgriežas Atēnās. Tur viņš nodibina savu skolu, kuru dēvē par Likeju. Likejs bija ļoti rūpīgi iekārtots tajā atradās galerija, bibliotēka, svētnīca, altāris un citas telpas. Skolā tika ievērota stingra kārtība. Aristotelis skolā pasniedza filozofiju, retoriku un dialektiku. Likejā Aristotelis strādāja un mācīja vairāk nekā 20, gadus. Skola pamazām sāka līdzināties universitātei. 323 g. pr. Kr. Atēnas sasniedza ziņa par Maķedonijas Aleksandra nāvi, pilsētā sākās sacelšanās pret maķedoniešiem un to pavadīja rīdīšanas kampaņa pret Aristoteli. Viņu apsūdzēja necieņā pret dieviem, tādēļ viņš bija spiests atstāt Atēnas un pārcelties uz Halkīdu, kur atradās mātes mājas, pēc diviem mēnešiem Aristotelis nomira ar kuņģa slimību. Pēc Aristoteļa nāves Likejs vēl turpināja darboties. Aristoteļa skolnieki bija savākuši saglabātos Filozofa rokrakstus. Vienīgi šādas rīcības dēļ nākamās paaudzes saņēma filozofa atstāto zinātnisko mantojumu.
Aristoteļa laikā sengrieķu kultūrā parādījās tendence filozofisko globālo pasaules skaidrojumu savienot ar atsevišķu lietu un parādību dabaszinātnisko pētīšanu detaļu apskatīšanu. Aristotelis bija pats spilgtākais pārstāvis šīs tendences aprunāšanā. Ilgus gadus viņš uzskatīja, ka nav iespējams radīt zinātni par pārejošām un mainīgām parādībām, zinātni, kura balstītos uz juteklisku materiālu un novērtējumu. Aristoteļa koncepcija dalās atsevišķās sfērās – veidojās it kā pastāvīgās zinātnes, kā piemēram fizika, bioloģija u.c., kā arī zinātnes, kas saistītas ar ētisko, praktisko filozofiju. Aristotelis rakstīja daudz un par dažādiem jautājumiem. Darbi, kurus viņš ir sarakstījis veltīti tādām zinātnēm kā loģika , filozofijas vispārīgām problēmām, politikas, estētikas un ētikas jautājumiem. No Aristoteļa plašā darbu klāsta redzams , ka viņš ir pievērsies visdažādākām nozarēm.
Viņš aplūko jautājumus par metafiziku, kas ir veltīta problēmām par esamību. Aristotelis uzskata, ka tikai metafizika pēta esamību kā tādu, esamības vispārējo iedabu un ar ko tā atšķiras no pārējām zinātnēm, kas pēta tikai atsevišķas esošā daļu īpašības tas ir, kādu noteiktu esamību. Jautājumu par esamību Aristotelis reducē līdz jautājumam par būtību, kas pēc Aristoteļa domām ir tas , kas spēj pastāvīgi eksistēt un tas , kas ir domājams jeb arī zināms. Bioloģijā viņa atziņas saista dzīvības izcelšanā, zooloģija, Dzīvnieku klasifikācija.
Aristoteļa izstrādātā loģika spēcīgi ietekmēju un vēl līdz šim ietekmē mācību par domāšanas likumiem Eiropas kultūrā. Aristoteļa loģiku ir ieteicams apskatīt kopā ar viņa vispārfilozofiskiem uzskatiem, kopā ar mācību par esamību, kopā ar mācību par patiesību, jo Aristotelis loģikai ierāda zinātniskās izziņas instrumenta lomu. Savos loģikai veltītajos sacerējumos Aristotelis izstrādāja kategoriskā siloģisma teoriju un domāšanas likumus. Tas sekmēja loģiskās domāšanas attīstību.
Runājot par prātu , Aristotelis uzskata, ka prāts ar Dievu ir vienā līmenī, tā ir augstākesoša forma, virzītājspēks un augstākais mērķis. Ķermeņa un dvēseles attiecības Aristotelis traktē kā attiecības starp matēriju un formu.
Aristotelis ir pazīstams arī kā estētikas koncepcijas autors – viņš izstrādājis mācību par atdarināšanu mākslā, pievērsies traģēdijas specifikas un dvēseles attīrīšanas jautājumiem.
Iepazīstoties ar Aristoteļa ētiskajiem uzskatiem, atcerēsimies, ka viņš bija pirmais, kurš izveidoja ētiku kā disciplīnu un ieviesa terminu “ētika “. Ētikas jeb filozofijas, kura skar cilvēciskās lietas mērķis ir izskatīt iespējas un priekšnoteikumus tikuma zināšanu īstenošanai cilvēka uzvedībā, kas virzītu cilvēku pretim dzīves sūtības piepildīšanai, pretim augstākā labuma sasniegšanai, par kuru Aristotelis uzskata laimi. Ētikā Aristotelim tiek piedēvēti trīs sacerējumi “Nikomaha ētika “, “ Eudēma ētika “ un tā saucamā “Lielā ētika”. Par to vai Aristotelis ir vienīgais šo darbu sarakstītājs un veidotājs, zinātnē nav vienprātības , tomēr ” Nikomaha ētika ” ir atzīta par Aristoteļa darbu. Iepazīstot šo sacerējumu, nākas konstatēt, ka ētiku tāpat kā politiku, Aristotelis nošķir no teorētiskajām zinātnēm. Aristotelis uzskata, ka ētiskajā aspektā daudz kas atkarīgs no cilvēka paša, jo mūsu varā ir būt tikumīgiem un netikumīgiem.
“ Nikomaha ētika “ ir ne tikai traktāts noteiktu problēmu iztirzājuma nozīmē, bet arī lekciju materiāls, kas domāts skolas vajadzībām. Šajā darbā apskatīto problēmu nozīmīgums atklājas, tikai tuvāk iepazīstot pašu darbu. Darbs sastāv no desmit grāmatām jeb nodaļām, kur katrā ir apskatīti nozīmīgi jautājumi par tikumības un tai līdzīgiem jautājumiem. Tagad es vēlos akcentēt svarīgākos jautājumus, kurus Aristotelis savā darbā “Nikomaha ētika “ apraksta.
I grāmata
Aristotelis šajā daļa apskata tādu jēdzienu kā labais un laime. Labais ir tas uz ko visi tiecas, taču autors šo domu uzreiz konkretizē un atklāj mums , ka augstākais labums un mērķis ir laime. Viņš atklāj laime jēdziena dziļāku saturu, nošķirot virspusējo no būtiskā. izlasot šo nodaļu es sapratu, ka laime ir ne tikai augstākais labums ko cilvēks vēlas un grib iegūt, bet gan cilvēka dabai kaut kas būtisks un nepieciešams. Pēc Aristoteļa domām , laime ir cilvēka augstākā esības forma.
II grāmata
Šeit izvirzīti vispārīgi jautājumi par rakstura tikumu un tikumības būtību . Tikumība ir vidus starp pārmērību un nepietiekamību, starp daudz un par maz. pie tikumiem Aristotelis min drošību, atturību , cēlsirdību. Darbā ir pamācīts kā tad īsti ir ieaudzināmi rakstura tikumi. Svarīgi mums cilvēkiem arī ir apzināties , kādas sekas var būt katrai darbībai, kuru esam nolēmuši veikt, kā arī jāapzinās, ka katra rakstura nosliece un mūsu dīvainības arī var radīt konkrētas sekas.
III grāmata
Pēc manām domām šeit galvenā problēma ir cilvēka rīcības apzināta izvēle. Aristotelis iedala cilvēka darbības labprātīgās un nelabprātīgās. Nelabprātīgās darbības ir veiktas nezināšanas pēc. Nodaļā ir jāsaprot, ka Aristotelis mums ir vēlējies pateikt, ka par jebkuru darbību krietnu vai nekrietnu mums ir jānes atbildība. Aristotelis šajā nodaļā min tādi jēdzienu kā griba , kas ir saistīta ar labprātīgās rīcības jēdzienu un apzinātās izvēles jēdzienu.
IV grāmata
Šajā nodaļā Aristotelis turpina runāt par rakstura tikumu , par cēlsirdību, pašapzinīgumu, kautrību, kā arī izšķērdību ,kas daudzie cilvēkiem ir liela problēma. tomēr nodaļā galveno vietu Aristotelis ir ierādījis pašapzinīgumam, pret šo jēdzienu Aristotelis ir izrādījis sevišķas simpātijas. Lasot šo nodaļu var iepazīties ar daudzām dzīves situācijām, ko Aristotelis ir novērojis un kurās liela loma ir rakstura tikumam.
V grāmata
Šī nodaļa ir veltīta jēdzieniem taisnība un taisnīgums . Izlasot šo daļu es noteikti sapratu, ka Aristotelis šos jēdzienus vienu no otra nošķir. taisnība tiek skaidrota kā rīcības izpausme, bet taisnīgums kā rakstura iezīme. Manuprāt filozofs ir gribējis pateikt, ka taisnīgums kā tikumība ir viena no svarīgākajām raksturīpašībam cilvēkā. Taisnīgums ir vispilnīgākā tikumība, kam piemīt šāds tikums, tas to var apliecināt pret otru. Taisnīguma pretstats ir netaisnīgums un netikums.
VI grāmata
Šajā grāmatā ir apskatīti prāta tikumi kā prāta izcilas spējas. Aristotelis apskata piecus tikumus māksla kā noteikta meistarība, loģiskās zināšanas, intuitīvs prāts, praktiskā gudrība un filozofiskā gudrība. Šie tikumi apskata un garantē cilvēka domāšanas un rīcības patiesumu. Visvairāk uzsvērta ir praktiskā gudrība, kas viennozīmīgi ir prāta tikums.
VII grāmata
Aristotelis ir uzsvēris un aplūkojis tādus jēdzienus kā morāla savaldība un morāla nesavaldība . Cik es nopratu tās it kā nav tikumi, bet tām ir liela nozīme tikumiskā rīcībā. Lasot šo daļu es iepazinos ar domu, ka iekāre un tieksme arī var ietekmēt cilvēka rīcību. Par nesavaldību Aristotelis uzskata neapdomīgu steigu, vai arī nevarību. Filozofs arī novārtā nav atstājis baudas jēdzienu , kas šajā nodāļā galvenokārt tiek apskatīta, kā sakaista , krietna un vēlama.
VII un IX grāmata
Aristotelis pievēršas jēdzienam draudzība , šo jēdzienu Aristotelis Savā darbā analizē visvairāk. Draudzība ir minēta tādā aspektā kā starp vecākiem un bērniem, starp jauniešiem u.c. Draudzība var balstīties uz derīgo, tādejādi kādam gūstot no tās labumu vai arī uz patiku, kas nozīmē mīlēt cilvēku nevis pašu par sevi, bet tāpēc ka viņš ir tīkams. Aristotelis liek saprast , ka draudzība tāpat kā jebkura cita tikumība, zināmā mērā pastāv arī no dabas.
X grāmata
Šeit Aristotelis atkal analizē jēdzienu bauda. Šajā nodaļa viņš noskaidro un pamato tieši savus uzskatus par baudu iekļaujot to koncepcijā par laimi. Baudas vērtību nosaka attiecīgā darbība vai rīcība, kuru pavada bauda. jo tikumiskāka darbība , jo augstvērtīgāka ir bauda, kas saistīta ar šo darbību.
Grāmatas beigās Aristotelis atgādina vēlreiz, ka ētikas mērķis ir nevis teorētiska izziņa, bet darbība, kas izvirza konkrētu jautājumu par to, kā cilvēki var kļūt krietni.
SECINĀJUMI
• Aristotelis ir viens no izcilākajiem Sengrieķu filozofiem
• Aristotelis 20. gadus pavada mācoties Platona akadēmijā un neskatoties uz to, ka ar Platonu ir labas attiecības Aristotelis bieži oponē Platona uzskatiem.
• Aristoteļa koncepcija dalās divās sfērās- pastāvīgās zinātnes un zinātnes, kas saistās ar praktisko un ētisko filozofiju.
• Aristotelis savos darbos apskata tādas tēmas kā psiholoģija, ētika, estētika, fizika, metafizika un ar dabu saistītos jautājumus.
• Filozofiskās ētikas mērķis ir izskatīt iespējas un priekšnoteikumus, tikuma īstenošanai cilvēka uzvedībā.
• “Nikomaha ētika”ir grāmata, kas stāsta par cilvēka rakstura tikumiskajām īpašībām.
• “Nikomaha ētika” ir darbs ,ko ir atzinuši par Aristoteļa darbu pilnībā.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
“ Antīkā un Viduslaiku filozofija” Zvaigzne ABC
Aristotelis “ Nikomaha Ētika” Rīga “Zvaigzne” 1985
M. Kūle, R. Kūlis “ Filosofija” 1996.g. apgāds “Burtnieks”