Blēzs Paskāls
(1623-1662)
Blēzs Paskāls dzimis Klermonferānas pilsētā 19.jūnijā, . Viņš dzimis augsti izglītota jurista ģimenē. Tēva – jurista Etjēna Paskāla blakus nodarbošanās bija matemātika. Blēza tēvs bija Normandijas departamenta finansu pārvaldnieks un diennaktīm nomocījās ar vienveidīgiem aprēķiniem, skaitot ienākumus no nodokļiem.
Ģimenē valdīja franču filozofa Mišela de Montēņa idejas, augsti vērtējot zinātni un garīgo darbu, aicinot apkarot tumsonību. Tajā laikā Francijā notika feodālie kari, modās tautas vēsturiskā apziņa, un renesanses laikmeta vēsmas.
Māte agri mirusi, tāpēc tēvs viens audzinājis trīs bērnus: vienu dēlu un divas meitas.
Pēc mātes nāves 1632.gadā Etēns Paskāls ar ģimeni dodas uz Franciju, kur nolemj pats izglītot bērnus. Etēns nodarbojās ar fiziku un matemātiku un sasniedza šajās nozarēs ievērojamus panākumus. Tēva interesi par fiziku un matemātiku ļoti ātri mantoja viņa dēls Blēzs, kurš jau kopš bērnības izcēlās ar neparastām dotībām šajās zinātņu nozarēs. Etēns Paskāls dēla izglītošanu sāk, kā tajā laikā bija pieņemts, ar valodu mācīšanu un matemātikas mācīšanu izdomā sākt tikai tad, kad viņam būs 15 gadu. Taču mazais Paskāls valodās nesaskata praktisku pielietojumu un sāk interesēties par matemātiku, īpaši par ģeometriju. Etēns Paskāls raizēdamies par savu dēlu, nedod viņam savas matemātikas grāmatas, viņš pat tās ieslēdz skapī, jo zēns veselības stāvoklis nav īpaši labs. Taču Blēzs, ziņkārības vadīts, pats savā brīvajā laikā, kad varētu it kā rotaļāties, sāk risināt ģeometrijas jautājumus, un, kad Blēzam Paskālam ir 12 gadi, viņa tēvs ierauga, ka dēls pats spēlējoties ir atklājis to, ka trijstūra leņķu summa ir 180o. Pēc šī gadījuma Etēns Paskāls nolemj ļaut dēlam mācīties matemātiku. Līdz šim Paskālu ģimene nebija īpaši dievticīga, 1646.gadā viņi iepazīstas ar jansenistu mācību un kļūst par tās atbalstītājiem. Pēc tēva nāves 1651.gadā, Blēza Paskāla ietekmēta, viņa jaunākā māsa pat iestājas jansenistu klosterī.
Vājās veselības un spraiga garīgā darba dēļ Blēzs Paskāls agri sāka slimot un pēc māsas – mūķenes ieteikuma pievērsās askētiskai reliģiskai dzīvei, apmetoties klosterī.
Cilvēka dabas pamatā Paskāls saskatīja pretrunu starp patiesības meklējumiem un dzīvi melos un aizspriedumos. Cilvēks ir pārāks par dabu savas domāšanas dēļ, taču viņš ir vārga būtne, ko viegli var iznīcināt. Cilvēka cerība ir ticība Dievam un Dieva žēlastība. Šis ticības dēļ prātam ir jāpazemojas.
Blēza Paskāla literārie secinājumi saistās ar viņa pasaules uzskatiem un ir 17. gs. franču satīriskās prozas šedevri („Vēstules provinciālim”, 1657). Blēzs Paskāls mirst 1622.gada 19.augustā 39 gadu vecumā.
BLĒZA PASKĀLA ARITMĒTISKĀ (SUMMĒJOŠĀ) MAŠĪNA
Paskāls Summējošo mašīnu sāka veidot 1640. gadā. Septiņpadsmit gadīgais jauneklis ļoti vēlējās atvieglināt darbu finansu darbiniekiem (to vidū arī savam tēvam). Jau pēc nedaudz mēnešiem bija gatavs pirmais modelis, kurš tomēr izrādījās neveiksmīgs. Jauneklis turpināja pilnveidot savu mašīnu. Tās darbojošais modelis bija gatavs 1642. gadā, taču arī tas neapmierināja jauno, talantīgo konstruktoru, tāpēc viņš turpināja strādāt pie jauna modeļa konstruēšanas.
Beidzot 1645. gadā aritmētiskā mašīna, kā to nosauca pats B. Paskāls, jeb Paskāla ritenis, kā to nosauca tie, kuri bija pazīstami ar jaunā zinātnieka izgudrojumu, bija gatava.
Vai Paskāla mašīna tika izmantota praktiski – par to nav nekādu ziņu. 1649. gadā B. Paskāls ieguva karalisko privilēģiju (patentu), kura apstiprināja viņa prioritāti izgudrojumā un deva viņam tiesības ražot un pārdot mašīnu. Līdz mūsu dienām saglabājušies 8 eksemplāri, no tiem viens atrodas Parīzes mākslas un amatniecības muzejā, kurā ir savākta matemātisko instrumentu pilna kolekcija. Zinātnieka laikabiedri, jūsmodami par mašīnu, tomēr uzskatīja to par sarežģītu, nedrošu un maznozīmīgu praktiskajā lietošanā.
Mehāniskā skaitļošanas mašīna nenoliedzami strādāja precīzāk nekā cilvēks (darbības ātrumus salīdzināt ir pagrūti, jo nav zināms, cik ilgi bija jāgriež zobrati), taču Paskāls bija labāks zinātnieks nekā biznesmenis. Viņam izdevās pārdot tikai kādus 10-15 kalkulatorus, ja neskaita vairākas nelicencētas pirātu kopijas, kuras uzbūvēt varēja tikai retie gudrinieki.
Turklāt papildus iedarbojās Mērfija likuma speciālgadījums: viss, kas var salūzt, arī salūst. Arī paskalīns lūza, bet, ja reiz tas salūza, neviens, izņemot Paskālu, nebija ar mieru uzņemties labošanu. Turklāt šāds kalkulators bija neizdevīgs finansiālu apsvērumu dēļ, jo tas izmaksāja dārgāk nekā cilvēki, ko tas aizvietoja. Turklāt parādījās arī daudzie kalkulatora ienaidnieki ar tehnofobijas pazīmēm: matemātiķi nobijās, ka progresa dēļ viņi var zaudēt darbu! Vēlākajos gados vācu matemātiķis Leibnics, izstudējis Paskāla piezīmes un rasējumus, uzbūvēja mašīnu, kas līdz ar saskaitīšanu un atņemšanu varēja veikt arī reizināšanas darbības. Šī mašīna tika plaši lietota, neraugoties uz to, ka neveica dalīšanu.
Blēzs Paskāls kā fiziķis
Kā fiziķis Paskāls kļuva pazīstams ar saviem pētījumiem šķidrumu mehānikā. 1653.gadā viņš formulēja likumu: spiediens šķidrumos visos virzienos izplatās vienādi. Viena no ierīcēm, kur izpaužas Paskāla likuma darbība, ir hidrauliskā prese. Tā kā šķidrumu un gāzu mehānikā ir daudz kas kopējs, tad Paskāls interesējās arī par gaisa spiedienu. Paskāls izteica domu, ka ķermenim paceļoties augšup, gaisa spiediens uz to samazinās. Paskālam tagad par godu tiek saukta spiediena vienība. Un Paskāla likumu plaši izmanto hidrotehniskajos aprēķinos.
Blēza Paskāla izgudrojumi un atklājumi
Blēzs Paskāls- franču matemātiķis, fiziķis, filozofs un literāts. Galvenie darbi ģeometrijā, aritmētikā, algebrā, varbūtības teorijā un fizikā. Atklājis hidrostatikas likumu (Paskāla likums), izstrādājis hidrauliskās preses darbības principu. Formulējis savienoto trauku likumsakarības (1653.). Paskāla likums – hidrostatikas pamatlikums (publicēts 1663.) – noteic, ka spiediens šķidrumā uz visām pusēm izplatās vienādi un vērsts perpendikulāri pret trauka sienām. Jau 11 gadu vecumā viņš sacerēja rakstu par to, kā rodas skaņa un kā tā izzūd. Nedaudz 16 gadu vecumā Blēzs uzrakstīja matemātisku traktātu, kur bija ietverta ģeometrijā pazīstamā Paskāla teorēma. Viņš izveidoja skaitļu tabulu – Paskāla trijstūri binomiālo koeficentu aprēķināšanai, kas deva ievirzes skaitļu teorijā, varbūtības teorijā, diferenciālrēķinos un integrālrēķinos.
Fizikai Blēzs Paskāls devis Paskāla likumu par spiediena izplatīšanos šķidrumos un gāzēs, izstrādājis hidrauliskās mašīnas darbības principus. Viņš piedalījies pētījumos, kas pierāda, ka pastāv atmosfēras spiediens.
No 1641. gada Paskāla tēvs bija intendants Ruānā. Lai tēvam palīdzētu kārtot rēķinus, 1642. gadā tapa pasaulē pirmā skaitļošanas mašīna – summators. Viens šāds eksemplārs glabājas Parīzes muzejā conservatoire desArtsetMetiers.
1639.gadā Blēzs Paskāls uzraksta savu pirmo darbu par koniskajiem segmentiem.
Pēc tēva nāves Blēzs Paskāls pats turpina zinātniskos un matemātiskos pētījumus un 1647.gadā pabeidz darbu “Jaunais eksperiments, kas skar vakuumu”, bet 1651.gadā- “Lielie eksperimenti, kas skar šķidrumu līdzsvaru”, kas ir nozīmīgi hidraulikā.
Taču Paskāla veselības stāvoklis arvien pasliktinās, un viņš nolemj atpūsties, tāpēc sāk nodoties izklaidēm. Azartspēļu rezultātā Paskāls risina jautājumus, kas skar varbūtības teoriju un rada darbu “Traktāts par Aritmētisko trijstūri”.
1654.gada 23.novembrī Blēzs Paskāls piedzīvo, eksistenciālistu tā saukto, robežsituāciju. “Zirgi, kas velk karieti, ar kuru brauc Paskāls, satrūkstas un metas lejā no tilta. Paskāls pārdzīvo nāves šausmas, jo viņa dzīvība tiek apdraudēta. Šo gadījumu Paskāls uzraksta uz lapiņas, kuru ievieto amuletā, ko pēc tam visu laiku nēsā sev līdzi.
Kopš tā brīža Blēzs Paskāls pievēršas reliģijai, un no 1656.- 1657.gadam viņš sarakstoties aizstāv jansenistus diskusijā ar jezuītiem. Tā rezultātā rodas viņa pirmais filozofijas darbs “Vēstules Provinciālim”. Bez tam viņš Port-Roālas skolas vajadzībām uzraksta darbu “Demonstrējumi ģeometrijā”.
Pēc tam Paskāls sāk piekopt askētisku dzīvesveidu un aktīvi palīdz nabadzīgajiem, dodot viņiem nevis naudu, bet gan ēdienu, atbalstu, pajumti.
Blēzs Paskāls nolemj radīt darbu “Apoloģija par kristietisko reliģiju” un sāk uz atsevišķām, lielām lapām pierakstīt savas domas. Taču viņa veselības stāvoklis nepārtraukti pasliktinās, līdz beidzot viņš jau sāk rakstīt uz lapiņām, kas pagadās pa rokai.
Blēzs Paskāls mirst 1622.gada 19.augustā 39 gadu vecumā.
Viņš nepaspēj pabeigt un sakārtot savu iecerēto apoloģiju, taču viņa uzrakstītās domas ir izdotas grāmatā “Domas” (“Pensees”), ko var uzskatīt par vienu no izcilākajiem darbiem, kurā aforismu veidā ir raksturots cilvēks un reliģija.