Latvijā 19.gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā nebija pašvaldības. Zemi pārvaldīja Vidzemes, Kurzemes un Vitebskas gubernatori un vācu muižnieku landtāgi . Kapitālistiskās konkurences apstākļos laukos bija izveidojusies spēcīga latviešu sīkgruntniecība, kas savās saimniecībās nodarbināja ievērojamu skaitu latviešu laukstrādnieku, pilsētās bija stipri audzis latviešu proletāriešu skaits, citiem bija izdevies iekļūt vidusslānī, daži bija ieguvuši ievērojamus kapitālus. Latviešu valoda netika pielaista skolās, tiesās un iestādēs. Rūpniecība Latvijā tolaik strauji auga, lielās fabrikas nodarbināja katra vairākus tūkstošus strādnieku. Viņu vairums bija politiska un sociāla nemiera pilns. Strādnieku sociālais stāvoklis bija kritisks – darba dienas ilgums pārsniedza 11 stundas, izplatīta bija sieviešu pusaudžu un pat mazgadīgo bērnu nodarbināšana rūpniecības uzņēmumos. Arodbiedrību, kas būtu spējušas aizstāvēt strādnieku intereses, nebija, jo administrācija tās aizliedza. Nereti rūpnīcu strādnieki uzsāka streikus, kuros izvirzīja ekonomiska rakstura prasības. Rīgā 1899.g uzņēmumus pārņēma plaši strādnieku nemieri, sāka demolēt rūpnīcas, beigās izcēlās asiņaina sadursme ar žandarmēriju , kurā bojā gāja vairāki desmiti cilvēku. Šo notikumu dēvē par Rīgas dumpi. Spriedze pieauga nacionālajās attiecībās. gan vācieši, gan latvieši cieta no Krievijas valdības mērķtiecīgi piekoptās rusifikācijas politikas. Lielas latviešu sabiedrības daļas acīs nelaimju galvenie vaininieki bija arī vācu baroni, mācītāji u.c. Vācu barons kļuva par nacionālās apspiestības simbolu.
Jaunajos apstākļos jaunlatviešu idejas bija zaudējušas aktualitāti. Daudzi jaunās paaudzes latviešu inteliģenti vairs nepieņēma jaunlatviešu uzskatus, viņus pat kaitināja jaunlatviešu stilā ieturētais nacionālais romantisms, kas nedeva atbildes uz sava laika sasāpējušiem jautājumiem. 90to gadu Tartu Universitātes latviešu studenti sāka iepazīties ar Rietumu izplatītajām sociālisma un marksisma idejām. Viņu vidū bija vēlāk ievērojamie Jānis Jansons-Brauns, Aleksandrs Dauge un Pauls Kalniņš. 1893.gadā tolaik sabiedrībā vēl nepazīstamais Jānis Pliekšāns (Rainis) apceļoja Vāciju, kur iepazinās ar vācu sociāldemokrātiem un no kurienes atveda sociālistisko literatūru. Kreisi noskaņotā jaunās paaudzes latviešu inteliģence sāka publicēties laikrakstā „Dienas Lapa”. Tajās publicējās jau iepriekš minētie Tartu studenti, viņiem pievienojās Fricis Roziņš-Āzis, Pauls Dauge, Pēteris Stučka, Rainis, Aspazija. Šo inteliģences idejisko kustību sāka dēvēt par Jauno strāvu. Jaunstrāvnieki izcēla zinātnes nozīmi, atzinīgi vērtēja evolūcijas teoriju, kritizēja reliģijas ietekmi. Liela vērība tika pievērsta sociālajiem jautājumiem un šķiru cīņas idejām marksisma garā. Krievijas varas iestādes 1897.gadā „Dienas Lapu” slēdza, lielu daļu kustības aktīvistu arestēja, daudzus notiesāja un izsūtīja trimdā, to skaitā Raini un P.Stučku. Vairākiem jaunstrāvniekiem izdevās izvairīties no apcietināšanas un aizbēgt uz ārzemēm.
Latvijā 19. un 20. gadsimta mijā sāka veidoties arī strādnieku pulciņi, kas studēja un analizēja sociālisma idejas. To dalībnieki apvienojās galvenokārt pēc nacionālās piederības. 1904.gadā Rīgā notika Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pirmais kongress , kurā apvienojās vairums latviešu sociāldemokrātisko pulciņu. Kā tuvāko mērķi LSDSP izvirzīja cīņu par Krievijas patvaldības gāšanu un demokrātiskas republikas izveidi Krievijā. Nodibinājās arī Latviešu sociāldemokrātu savienība, kas skaitliski bija daudz mazāka par LSDSP un galvenokārt darbojās ārzemēs. Tā pievērsās arī nacionālā un agrārā jautājuma risināšanai. Tajā darbojās vēlāk pazīstamie literāti Kārlis Skalbe, Jānis Akuraters, kā arī viens no Latvijas valstiskās neatkarības pamatlicējiem Miķelis Valters.
Revolūciju Krievijā ievadīja 1905. g. 9. janvāra “asiņainā svētdiena”. Tanī dienā Pēterburgā apm. 150 tūkstoši streikojošie strādnieki devās mierīgā gājienā uz Ziemas pili iesniegt petīciju caram, lūdzot patvaldnieku piešķirt tautai vispārējās vēlēšanu tiesības, ievest 8 stundu darba dienu un vispār uzlabot strādnieku beztiesīgo stāvokli. Cars Nikolajs II uzdeva karaspēkam un policijai ar ieročiem izklīdināt mierīgo gājienu. Karaspēks atklāja uguni un apšāva strādnieku tūkstošus. Apšaude iznīcināja krievu strādnieku masās ticību caram. Masu nemiers izlauzās uz āru lielos politiskos protesta streikos un demonstrācijās , kas vērsās pret cara patvaldību. LSDSP izsludināja streiku, solidarizējoties ar Pēterburgas strādniekiem. Rīgā 13. janvārī vairāki tūkstoši demonstrantu no Maskavas priekšpilsētas ar sarkaniem karogiem devās demonstrācijā uz Rīgas pili, kas tolaik bija Vidzemes gubernatora rezidence. Daugavmalā izcēlās asiņaina sadursme ar policiju, tika nošauti 73 demonstranti, citi noslīka, bēgot pa plāno Daugavas ledu. Turpmākajos mēnešos nemieri vērsās plašumā. Streikos un demonstrācijās strādnieki pieprasīja paaugstināt darba algas un samazināt darba stundas. Laukos ieradās sociāldemokrātu aģitatori, kas dievkalpojumu laikā uzsāka savu aģitāciju , gūdami vietējo ļaužu atzinību. Šos notikumus sauca par baznīcas demonstrāciju. Latviešu saimnieki, sīkzemnieki un kalpi sāka demolēt un dedzināt mežus, dažviet tika nogalināti muižnieki un viņu ģimenes. No revolucionāriem cieta pat labvēlīgi noskaņoti vācbaltieši. Viņi laukos sāka organizēt bruņotas pašaizsardzības vienības. 1905.gada rudenī visā Krievijā sākās ģenerālstreiks. Revolūcija piespieda caru Nikolaju II piekāpties. Augustā tika izsludinātas pirmā Krievijas parlamenta – Valsts Domes vēlēšanas. Cars 17. oktobrī izdeva manifestu , kurā solīja tautai vārda un biedrošanās brīvību. Latvijā sāka dibināties dažādas biedrības, izveidojās arī pirmās legālās latviešu pilsoniskās politiskās partijas. Izveidojās arī pirmās strādnieku arodbiedrības. Tautskolās drīkstēja mācīt latviešu valodā. Vidzemes un Kurzemes lauku pagastos dibinājās jaunas revolucionāras pašvaldības – t.s. rīcības komitejas. Tās organizēja izglītības darbu, veidoja bruņotas pašaizsardzības jeb tautas milicijas nodaļas, lai cīnītos pret vācbaltiešiem un Krievijas armijas daļām, kuras tika nosūtītas cīņai pret revolūciju Baltijā kā soda ekspedīcijas vienības. 1905. gada nogalē lielākā daļa Vidzemes un Kurzemes lauku pagastu bija nonākusi rīcības komiteju kontrolē, turklāt apbruņotajiem revolucionāriem uz brīdi izdevās ieņemt pat dažas pilsētas. Tikai izsludinot kara stāvokli, ievedot Baltijā caram uzticamu kazaku vienības, pēc vairākām kaujām Krievijas valdībai izdevās atgūt kontroli pār Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas guberņām. Sākās plašas revolucionāru, viņu ģimeņu un piekritēju vajāšanas – nāvessodi un izsūtīšana katorgā . Kazaku sodu ekspedīcijās noslepkavoja ap 3000 revolucionāru, īpaši cieta latviešu tautskolotāji. Nodedzināja zemnieku sētas. Lai paglābtos, daudzi emigrēja uz ārzemēm. Citi vēl gadu slēpās mežos un no turienes veica bruņotus uzbrukumus. Viņus sāka dēvēt par mežabrāļiem. Daļa revolucionāru cīņā pret valdību pat sāka piekopt terora metodes, veicot atentātus, uzbrūkot cietumiem, aplaupot bankas. Tomēr, apzinoties cara tā brīža uzvaru, revolucionāri 1906. gadā nolēma uz laiku apturēt aktīvo darbību, lai saglabātu spēkus nākamajai revolūcijai.
SECINĀJUMI
1. 19. gs. beigās un 20. gs sākumā strādnieku sociālais stāvoklis bija kritisks – darba dienas ilgums pārsniedza 11 stundas, izplatīta bija sieviešu pusaudžu un pat mazgadīgo bērnu nodarbināšana rūpniecības uzņēmumos.
2. Rīgā 1899.g uzņēmumus pārņēma plaši strādnieku nemieri, sāka demolēt rūpnīcas, beigās izcēlās asiņaina sadursme ar žandarmēriju, kurā bojā gāja vairāki desmiti cilvēku. Šo notikumu dēvē par Rīgas dumpi.
3. Radās jauna sabiedrības kustība – Jaunā strāva – , kuras dalībnieki pievērsās sociāliem jautājumiem un šķiru cīņu idejām, izcēla zinātnes nozīmi, atzinīgi vērtēja evolūcijas teoriju, kritizēja reliģijas ietekmi.
4. Veidojās strādnieku pulciņi, kas studēja un analizēja sociālisma idejas, viena no tiem bija Rīgā izveidotā Latvijas sociāldemokrātiskās strādnieku partija (LSDSP).
5. Revolūciju Krievijā ievadīja 1905. g. 9. janvāra “asiņainā svētdiena”.
6. Latvijas teritorijā notika strādnieku demonstrācijas, streiki, sadursmes.
7. Laukos ieradās sociāldemokrātu aģitatori, kas dievkalpojumu laikā uzsāka savu aģitāciju, gūdami vietējo ļaužu atzinību. Šos notikumus sauca par baznīcas demonstrāciju.
8. Augustā notika pirmā Krievijas parlamenta – Valsts Domes vēlēšanas.
9. Cars 17. oktobrī izdeva manifestu, kurā solīja tautai vārda un biedrošanās brīvību. Tā rezultātā veidojās dažādas biedrības, izveidojās pirmās legālās latviešu pilsoniskās politiskās partijas, strādnieku arodbiedrības.
10. Vidzemes un Kurzemes lauku pagastos dibinājās jaunas revolucionāras pašvaldības – t.s. rīcības komitejas.
11. Tomēr sākās plašas revolucionāru, viņu ģimeņu un piekritēju vajāšanas – nāvessodi un izsūtīšana katorgā.
12. Apzinoties cara tā brīža uzvaru, revolucionāri 1906. gadā nolēma uz laiku apturēt aktīvo darbību
13. 1905. gada revolūcijā latviešu tauta pirmo reiz uzstājās kā patstāvīgs faktors, kas pēc 700 gadiem cīnījās par politisku un nacionālu brīvību, par sociālām prasībām.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. www.briviba.lv
2. www.politics.lv
3. Valdis Klišāns. Vēsture vidusskolai 3. daļa.- R.: Zvaigzne ABC, 2005. – 155.lpp.