Ievads
Par Atēnām sāku interesēties pēc tam, kad biju daļēji iepazinies ar sengrieķu mitoloģiju. Mani saistīja tas, ka laikā, kad Latvijas teritorijā esošie iedzīvotāji mitinājās zemās vienistabas būdelēs un apģērbam izmantoja dzīvnieku kažokus, citā vietā pasaulē, konkrēti Grieķijā, dzīves līmenis un sabiedrības pārvaldes forma daudz neatpalika no mūsdienām. Visvairāk var pabrīnīties par sengrieķu sabiedrības attīstību. Piemēram, jau tad cilvēki saprata, ka korupcija ir ļauna parādība, pret kuru ir aktīvi jācīnās, kamēr mūsdienu datorizācijas laikmetā dažas valstis nemaz negrib atzīt korupcijas esamību savā teritorijā. Protams, ne jau visi var būt ideāli, tomēr mūsu padomju gados sabojātajiem prātiem derētu šo to paņemt no senajiem grieķiem, lai kaut cik uzlabotos sabiedrības ētiskā domāšana.
Šajā darbā ir apskatīts periods Atēnās, kad sabiedriskā doma pāriet no reliģiskās domāšanas uz domāšanu, kas saistīta ar cilvēka paša spējām. Tas saistīts ar to, ka dažnedažādie fiziķi, astronomi u.c. zinātnieki, no kuriem daļa slavējami arī šodien, mācēja izskaidrot daudzus faktus, kurus pirms tam uzskatīja par dievišķas izcelsmes. Vienlaikus sastopama liela pretestība no veco uzskatu piekritējiem. Atēnās vēršanās pret dieviem gan nebija tik asiņaina, kā viduslaikos, kad sita krustos, dedzināja uz sārta utt., tomēr savu tā darīja, jo sabiedrība arvien vairāk šķēlās, degradējās, meklēja un nevarēja atrast jaunus ideoloģiskos virzienus. Laika gaitā, neatradusi “ceļu, pa kuru iet”, Atēnas mazpamazām izjuka un daudzie izcilie tās sasniegumi aizgāja nebūtībā.
Atēnu uzplaukums un noriets
Atēnām vislabākie gadi bija laikā starp diviem tām liktenīgajiem kariem, starp grieķu – persiešu kara beigām (479.g.), kas ievadīja Atēnu visaugstāko uzplaukumu, un Peloponēsas karu (431. – 404.g.), kas iezīmēja to norietu.
Kā atsevišķa cilvēka mūžā, tā visas cilvēces vēsturē mēdz būt tā saucamās zvaigžņu stundas, kad cilvēka un cilvēces jaunrades spējas un spēki uzliesmo sevišķi spilgti. Cilvēces vēsturē “zvaigžņu stundu” bijis daudz, bet par vienu no spilgtākajām un cilvēces tālākai attīstībai nozīmīgākajām uzskatāms 1. g.t. vidus p.m.ē., kad milzīgā teritorija no Klusā okeāna līdz Adrijas jūrai, aptverot tādus mūsu civilizācijas šūpuļus kā Ķīna un Indija, Vidusāzija un Persija, Divupe un Sīrija, Palestīna un Ēģipte, Mazāzija un Balkānu pussala, notika dziļas pārmaiņas visās sabiedrības un atsevišķa cilvēka dzīves jomās.
Šajā laikā attīstījās dzelzs metalurģija, kas izraisīja lauksaimniecības, amatniecības un tirdzniecības kāpinājumu, grandiozu ceļu būvniecību un strauju urbanizācijas procesu, un tas ievērojami paplašināja tā laika cilvēka ekumeni, t.i. viņam zināmās apdzīvotās Zemes daļas loku, iepazīstināja viņu ar zemēm un tautām, par kurām iepriekšējām paaudzēm nebija ne jausmas. Sociālajā dzīvē šīs pārmaiņas iezīmēja tālaika sabiedrības, tās kārtu un šķiru arvien sarežģītāko uzbūvi, augošo atšķirību starp konservatīvo, tradīcija uzticīgo un pret jauno naidīgi noskaņoto laucinieku un mobilo, jaunajā ieinteresēto pilsētnieku, bet it īpaši aktīvu individualizācijas procesu, arvien lielāku indivīda autonomizāciju. Taču šīs zvaigžņu stundas spilgtākais un vispārcilvēciskajā nozīmē svarīgākais sasniegums bija visu minēto pārmaiņu noteiktā pāreja uz jauno domāšanas tipu – pāreja no mitoloģiskās domāšanas uz zinātniski loģisko domāšanu.
Mitoloģisko domāšanu, kas neierobežoti valdīja visā pirmatnējā sabiedrībā, 3.-2. g.t.p.m.ē. dominēja civilizētajā pasaulē, atdzima viduslaikos un nebūt nav izzudusi arī mūsdienās, raksturo Visuma kā kvalitatīvi nedalīta un nedalāma veseluma uztvere. Subjekts un objekts, materiālais un ideālais nav stingri norobežoti un norobežojami, cilvēks nešķir sevi no dabas. Mitoloģiskā domāšana ir tēlaina, priekšmetiska, to raksturo ļoti vāja abstraktu jēdzienu attīstība. Lai gan ikdienas pieredzes līmenī mitoloģiskās domāšanas cilvēks atšķir cēloni no sekām, viņš, pirmkārt, cēloni vienmēr uztver kā personificētu ar gribu un apziņu apveltītu spēku un, otrkārt, ārpus ikdienas pieredzes samierinās ar parādību un lietu daudz konkrētāk un tāpēc viņa izpratnē nozīmīgāku saskarsmi laikā un telpā, apvieno parādības un lietas pēc to ārējās līdzības utt.; tas apliecina mitoloģiskās domāšanas asociatīvo dabu. Mitoloģiskā domāšana ir domāšana pēc analoģijas; saskaroties ar kaut ko jaunu, cilvēks prasa: “Kam šis jaunais līdzinās?” – un meklē tam analoģiju savā, bet it īpaši savu senču pieredzē. Tāpēc arī viņš orientējas uz tradīciju, atturīgi un aizdomīgi uzņem visu jauno, neierasto. Šāds cilvēks dzīvo absolūto patiesību pasaulē, jo tradīcijai, senču pieredzei piemīt absolūts patiesīgums, ko nedrīkst apšaubīt vai apstrīdēt. Tāpēc arī mitoloģiskās domāšanas radītajā pasaules modelī, t.i., cilvēka priekšstatu sistēmā par pasauli un sevi, valda dievi, kuri iemieso un sargā šīs absolūtās vērtības. Sengrieķu dievi bija vieni no spilgtākajiem un cilvēku prātos visvairāk attīstītajiem. To darbība bija tik ļoti pielīdzināta reālajai pasaulei, ka dievus uztvēra gandrīz kā sabiedrības locekļus nevis kā mitoloģiskas būtnes. Grūti klātos tiem, kas mēģinātu senajam grieķim apgalvot pretējo.
Zinātniski loģiskā domāšana, kura dominēja antīkajā pasaulē 6.-5. gs.p.m.ē. – m.ē. 2.-3. gs. un atdzima Renesanses laikmetā, uzskata, ka Visums sastāv no kvalitatīvi atšķirīgām lietām un parādībām, noteikti norobežo subjektu no objekta, ideālo no materiālā utt., it īpaši cilvēku no dabas. Zinātniski loģiskā domāšana operē ar abstraktiem jēdzieniem, veltī lielu uzmanību šādu jēdzienu izveidošanai, tiecas pēc viennozīmīguma jēdzienos un vārdos. Šāda domāšana ir kauzāla, un šā domāšanas tipa cilvēks, sastopoties ar kaut ko jaunu un tiecoties noskaidrot parādību, meklē cēloņsakarību. Tāpēc viņš vairs neorientējas vienpusīgi uz tradīciju, uz pagātnes pieredzi, bet pievēršas jaunajam, viņa piemīt novatoriska nosliece, kura tomēr nenozīmē pilnīgu noliegumu. Atšķirībā no stabilā, pat sastingušā vecā jaunais vienmēr ir kustīgs, mainīgs. Tāpēc zinātniski loģiskajā domāšanā absolūtās vērtības zaudē dominējošo lomu un cilvēks sāk atzīt savu zināšanu ierobežoto, relatīvo raksturu, ko tik spilgti pauda sokrātiskā formula: “Es zinu, ka nekā nezinu” (Platons, Apoloģija 6. u.c.). Reizē ar patiesību nozīmīguma mazināšanos sašaurinās arī to iemiesotāju – dievu loma. Tāpēc zinātniski loģiskās domāšanas veidotie pasaules modeļi ir antropo centriski, t.i., to centrā atrodas cilvēks, par to liecina formula “Cilvēks ir visu lietu mērs”. Zinātniski loģiskā domāšana stiprina indivīda patstāvības un autonomijas apziņu, akcentē indivīda intelekta, saprāta nozīmīgumu.
Pāreja no mitoloģiskās domāšanas uz zinātniski loģisko domāšanu bija ilgstošs process, kas sākās ilgi pirms “zvaigžņu stundas” iestāšanās un noslēdzās, kad tā jau bija sen izskanējusi. Taču tieši zvaigžņu stundā iezīmējās izšķirošais pagrieziens no viena domāšanas tipa uz otru, un to sekmēja vesela plejāde izcilu domātāju: Konfūcijs un Lao-czi Ķīnā, Sidhartha Gautama-Buda Indijā, Zaratuštra-Zoroastrs Vidusāzijā – Persijā, Vecās derības pravieši Palestīnā un 6.-5.gs. grieķu filozofi, kuru vidu viens no spilgtākajiem bija Sokrāts.
Viņi bija ļoti atšķirīgi, taču visiem kopīga bija kritiskā nostāja pret pagātnes tradīcijām un griba tās pārveidot un pilnveidot, apņēmība ieviest jaunas atziņas, kuru pamatā bija atzinums par cilvēku kā Visuma centrālo parādību un saprātu kā Visuma un cilvēka pamatīpašību. Kopīga viņiem bija arī pārliecība, ka vienīgais ceļš uz pareizu, tikumīgu un laimīgu dzīvi ir pareizas, uz saprātu balstītas zināšanas, kas vislabāk apgūstamas mutvārdu sarunā starp skolotāju un skolnieku. Tāpēc visi viņi noraidoši izturējās pret rakstīto vārdu un neko vai gandrīz neko nerakstīja. Kopīgs viņiem bija arī atzinums par sevi kā par dievu vai likteņa izredzētajiem, kuriem lemts būt par cilvēku skolotājiem. Šāda savas izredzētības apziņa lika viņiem asi izjust un apzināties savu neikdienišķumu un pārākumu pār citiem cilvēkiem. Tas atsvešināja viņus no tiem, radīja viņu “vientulību pūlī” un pat izraisīja laikabiedros neizpratni un naidu, padarot šos “zvaigžņu stundas” veidotājus par traģiskām personībām.
Šīs pazīmes visspilgtāk iemiesojās Sokrātā un ne jau tāpēc, ka viņš būtu bijis dižākais šo dižgaru vidū, bet gan tāpēc, ka visas 1 g.t. vidū notikušās sociāli ekonomiskās un politiski ideoloģiskās pārmaiņas – it īpaši pāreja no mitoloģiskās domāšanas uz zinātniski loģisko domāšanu – sevišķi spilgti izpaudās Grieķijā, nelielā zemē (65 000 km2) Balkānu pussalas dienvidos, Egejas jūras salās un Mazāzijas rietumpiekrastē.
Grieķijas paskopā daba – smagā, akmeņainā augsne, ūdens trūkums, visai ierobežotie izejvielu krājumi utt. – prasīja no cilvēkiem neatlaidīgu un uzņēmīgu, uz jauninājumiem orientētu un ierosmes pilnu darbu, kas ik uz soļa mācīja ne vien izprast kardinālo atšķirību starp sevi un dabu, bet arī apzināties sava autonomā un pastāvīgā “es” nozīmību. Grieķija mācīja grieķus izprast daudzveidības un vienotības dialektisko saistību, vienotību daudzveidībā un daudzveidību vienotībā, kas tik pilnīgi iemiesojās senās Grieķijas un seno grieķu esamības pamatu pamatā – polisā.
Polisa ir viens no daudzajiem valsts tipiem cilvēces vēsturē, bet tas ir tik unikāls, ka mūsdienu valodās nav pat vārda, kas adekvāti izteiktu ar grieķu polis apzīmēto parādību. Mēģinājums aizstāt netulkojamo polis ar aprakstošo apzīmējumu “pilsēta valsts” neatbilst tās būtībai, jo bija polisas, piemēram, Sparta, kuras nebija pilsētas, un bija pilsētas, piemēram, Maratona, kuras nebija polisas. Polisa bija vispirms un galvenokārt cilvēku kopa, pilsoņu saime, kurai bija sava obligāti neliela – dažu simtu, bet ne vairāk kā dažu tūkstošu kvadrātkilometru plaša teritorija, šīs polisas īpatnība izrietēja ne vien no Grieķijas ģeogrāfiskās vides īpatnībām (nelielās ielejas, salas utt.), bet to noteica arī prasība, ka ikvienam pilsonim bija obligāti – turklāt tieši – jāpiedalās valsts pārvaldē.
Polisa izveidoja īpašu ētisku priekšstatu un normu sistēmu, kuras kodols bija atzinums un prasība, ka ikviena pilsoņa dzīves galvenā jēga un galamērķis ir pēc iespējas labāk un pašaizliedzīgāk kalpot savai polisai, šā uzdevuma īstenošanai pilnveidojot visas savas fiziskās un garīgās dotības. Polisa bija pamats, kas veidoja grieķu klasisko kultūru, noteica tās būtību un diženumu.
Grieķu klasiskās kultūras “galvenais varonis” ir cilvēks – grieķis, brīvais polisas pilsonis, kuram maksimāli jāattīsta savas fiziskās un garīgās potences, bet tas prasa spēju sevi pazīt, sevi kritiski novērtēt. Grieķu klasiskās kultūras būtiska iezīme ir kritiskā pašapziņa, kas izteikta uzrakstā “Pazīsti pats sevi” Apollona tempļa frontonā Delfos. Tas ir ievērības cienīgs fakts: vislielākajā godā esošo templi rotāja ne vien suminājumi dievam, bet arī aicinājums cilvēkam ielūkoties sevī, izprast un novērtēt sevi, lai pilnveidotu sevi atbilstoši ideālam. Cilvēka ideāla būtiskā iezīme ir tas, ko senie grieķi raksturoja ar vārdu kalokagathia; šis vārds izsaka ķermeņa skaistuma un tikuma, saprāta iegrožoto jūtu un jūtu iedvesmotā saprāta harmoniski līdzsvarotu vienotību (Ksenofonts. Atmiņas par Sokrātu, III, 8, u.c.).
Šajā harmoniskajā, līdzsvarotajā vienotībā galvenais bija cits nozīmīgs grieķu klasiskās kultūras princips: “Nekā pārmērīga!” (arī šāds uzraksts bija redzams Delfu tempļa frontonā). Formulā “Nekā pārmērīga!” izpaudās grieķu klasiskajai kultūrai, grieķu dzīves veidam raksturīgā pašierobežošanās, kura aicināja polisas pilsoni būt pieticīgam attieksmē pret priekšmetu pasauli un aprobežoties ar nepieciešamo uzturā, apģērbā un iedzīvē, aicināja tēlniekus, gleznotājus un arhitektus vairīties no visa liekā, bet vārda meistarus – saudzīgi izturēties pret vārdu. Šī saprātīgā pašierobežošanās lika senajam grieķim strādāt vienīgi tik daudz, lai nodrošinātu brīvam cilvēkam atbilstošu dzīves līmeni. Viņam ļoti svarīgs bija brīvais laiks, kas nepieciešams dzīves galvenā mērķa īstenošanai – kalpošanai polisai un sevis pilnveidošanai. Vārds scholē apzīmēja gan brīvo laiku, gan arī intelektuālo darbību brīvajā laikā.
Taču šāda pašierobežošanās nebūt nebija dzīves krāšņuma un dzīvotprieka askētisks noliegums. Cilvēces vēsturē ir maz kultūru, kas tik lielā mērā bija orientētas uz dzīvi virs zemes kā grieķu klasiskā kultūra. Tāpēc arī grieķu pasaulē valdīja smiekli, kuri skanēja gan dievu saimē Olimpā, gan cilvēku saimē ielās un teātros un pauda grieķu optimistisko dzīves apliecinājumu, kas neizslēdza, bet gan ietvēra atzinumu, ka dzīve ir grūtību un pārbaudījumu pārpilna un tieši tāpēc skaista.
Šāda optimistiska un reizē atbildīga attieksme pret dzīvi ir māksla vai zinātne, kuru apgūt ir viens no svarīgākajiem cilvēka – polisas pilsoņa – uzdevumiem. Tas arī noteica izcili nozīmīgo audzināšanas un mācīšanas vietu grieķu klasiskajā kultūrā. Var pievienoties S. Averinceva atzinumam, ka senais grieķis uztvēris Visumu kā skolu, bet sevi reizē kā skolotāju un skolnieku, kurš māca un mācās galveno un grūtāko dzīves mākslā vai zinātnē – kā optimāli īstenot dialektiski pretrunīgo saistību starp “es”, kas apzinās savu autonomiju un nozīmīgumu, un “mēs”, kas ir šādu individualitāšu, personību kopa.
Ar Visuma kā skolas izpratni un cilvēka kā skolotāja – skolnieka uztveri saistīta vēl viena grieķu klasiskās kultūras, grieķu etnosa raksturīga īpatnība – neizsīkstošā un nepiesātināmā zinātkāre, kura mudināja grieķus doties tālos un bīstamos ceļojumos, iedziļināties vissarežģītākajās Visuma un cilvēka esamības problēmās.
Atēnieši un neatēnieši uzskatīja Atēnas par skaistāko grieķu pilsētu. 20.gs. cilvēks šādam vērtējumam, iespējams, nepievienotos, tomēr jāatzīst, ka tas ir unikāli, ka 400 gadus pirms mūsu ēras Atēnas bija tik attīstītas, cik Rietumeiropas pilsētas pēc 2 gadu tūkstošiem. Senajam grieķim pilsētas skaistums saistījās ar sabiedrisko celtņu – polisas centru veidolu, jo te iemiesojās “mēs”, atklājās polisa. Senie grieķi atzina Atēnas par skaistu pilsētu tāpēc, ka skaisti bija tās sabiedriskie centri, pirmām kārtām – Akropole un agora.
Akropoles ansamblis aptvēra gaiši majestātisko dieves Atēnas templi – Partenonu un graciozi rotaļīgo uzvaras dieves Nīkes templi – drūmi vareno un uzsvērti asimetrisko Erehteionu un savā vienkāršībā tik pārskatāmos ieejas vārtus – Propilejus, citas Akropoles celtnes un divas lielas Atēnas statujas. “Nekā pārmērīga!” aicināja uzraksts Delfu templī, jo skaisti tikumiskais un tikumiski skaistais vienmēr ir vienkāršs. Akropoles ansamblis ir šīs estētiski ētiskās normas uzskatāms apliecinājums: grūti iedomāties ko vienkāršāku par Partenonu, kas būtībā ir četrstūraina, iegarena “akmens kaste” zem divslīpju jumta, bez logiem un ar divām ieejām; tempļa ārpusi rotāja varenas un reizē slaidas kolonnas un Feidija veidotās skulpturālās kompozīcijas par Atēnu dzimšanu un atēniešu svētku procesiju, par Atēnas un jūras dieva Poseidona strīdu Atikas zemes dēļ, par atēniešu senču cīņām pret amazonēm, kuros atspoguļojās grieķu olimpiskajai reliģijai raksturīgais priekšstats par dievišķā un cilvēciskā norobežotību un saistību.
Olimpa dievi un dieves – Zevs un Hēra, Apollons un Atēna un daudzi citi – bija ne vien antropomorfi, t.i., pēc izskata līdzīgi cilvēkiem, bet arī cilvēkveidīgi pēc būtības, jo viņi, gluži tāpat kā cilvēki, mīlēja un nīda, ķildojās un līga mieru, smējās un raudāja, juta prieku un sāpes. Šie dievi, “kuriem nekas cilvēcisks nebija svešs”, cilvēkam bija arī telpiski tuvi, jo viņu mītne atradās nevis kaut kur noslēpumainās debesu tālēs, bet turpat kaimiņos, katram grieķim tik labi zināmā Olimpa kalna virsotnē, un šie dievi bieži kavējās cilvēku vidū.
Visiem Atēnu pilsoņiem, vecākiem par 18 gadiem, bija tiesības un pienākums piedalīties Tautas sapulcē (ekklēsia), kura sanāca 40 reizes gadā, ievēlēja augstākās amatpersonas un pārbaudīja viņu darbību, apsprieda likumprojektus un pieņēma likumus, pieteica karu un noslēdza mieru, t.i., izskatīja un izlēma visus svarīgākos Atēnu valsts pārvaldes jautājumus. Tautas sapulcē katram pilsonim bija ne vien tiesības un pienākums balsot par apspriežamajiem jautājumiem, bet arī izteikties par tiem, ierosināt jaunus likumprojektus. Tautas sapulcē noteicošais bija runātais vārds, tāpēc audzināšanas un izglītošanas sistēma bija vērsta uz to, lai palīdzētu pilsonim pēc iespējas pilnīgāk apgūt runātā vārda mākslu.
Tautas sapulce bija demokrātisks, atbildīgs un darba spējīgs pārvaldes orgāns, kuram tomēr piemita zināmi trūkumi: viegla emocionālā uzbudināmība, nosliece drīzāk atzīt par pareizu asprātīgā vārdā vai skaistā frāzē ietērptu domu nekā vienkāršos vārdos, neizpušķotā formā izteiktu dziļu domu. Tautas sapulcēs dažkārt izsmēja cilvēkus, kas runā prātīgi, tāpēc var saprast, kādēļ oratormāksla bija viena no svarīgākajām prasmēm publiskajiem darbiniekiem.
Atēnu agora bija paliels, ar iesarkanām ķieģeļu šķembām noklāts četrstūrains laukums, kura vienā sektorā dienas pirmajā pusē atradās tirgus. Atēnieši ļoti mīlēja savu tirgu, lepojās ar tā preču bagātību, taču visvairāk viņus vilināja tirgus daudzkrāsainā un skaļā burzma. Ap agoru pacēlās daudzas stoas – segtas galerijas vai kolonādes, kas bija atēniešu iemīļotās pastaigu vai satikšanās vietas. Šeit satikās draugi, klausījās rakstnieku un runātāju priekšnesumus, te notika filozofu sarunas ar skolniekiem. Agoras apkaimē atradās atēniešu sabiedriski politiskajā dzīvē tik nozīmīgas celtnes kā Stratēgijs, 10 stratēgu – Atēnu bruņoto spēku augstāko pavēlnieku – sēdeklis, kā arī dīvainais, apaļais Tols, kuram tik neparasta forma bija tāpēc, ka grieķu pasaules modelis aplis (arī kvadrāts) simbolizēja absolūtu pilnību, augstāko harmoniju un ideālo vienotību. Šī pēdējā aplī iemiesotā īpašība bija sevišķi nozīmīga 500 vīru padomei (būlē), kuras sēdeklis bija Tolā un kura, sadalīta 10 komisijās – pritanijās pa 50 vīriem katrā, darbojās augu gadu, kārtodama visus aktuālos valsts dzīves jautājumus sagatavoja priekšlikumus Tautas sapulcei, pārzināja valsts finanses, pārbaudīja amatpersonu darbību utt.
Unikālās polisas varbūt pats unikālākais iestādījums bija Hēliaja zvērināto tiesa. Tajā ietilpa 6000 lozējot uz gadu izraudzītu pilsoņu, kuri, stājoties amatā, deva zvērestu: “Es tiesāšu pēc tautas un Padomes likumiem un lēmumiem. Es neatzīstu nedz tirāniju, nedz oligarhiju. Es neklausīšos tos, kuri runā pret atēniešu demokrātiju. Es, būdams tiesnesis, nepieņemšu dāvanas ne pats, ne ar trešās personas starpniecību. Es vienādi noklausīšos aizstāvību un apsūdzību un lemšu par lietu pēc tās būtības.”
Hēliaja dalījās komisijās pa 200 – 500 locekļiem, un atkarībā no lietu nozīmīguma tās izskatīja vienas vai vairāku komisiju sastāvā. Hēliasts (Hēliajas loceklis) tikai pēc lozēšanas attiecīgās dienas rītā uzzināja, vai viņš piedalīsies tiesas sēdē un kurā komisijā (arī to noteica lozējot). Šāda kārtība mazināja iespēju piekukuļot vai citādi ietekmēt tiesnešus, bet tās dēļ hēlaisti ieradās tiesā, nekā nezinādami par iztiesājamās lietas būtību. Tas bija cēlonis Hēlaijas visai zemajam kompetences līmenim, kuru vēl padziļināja pati tiesas procedūra. Tā kā antīkā brīvības izpratne nepieļāva, lai brīvo cilvēku pārstāvētu cits, Hēlaijā nebija profesionālu apsūdzētāju un aizstāvju, bet apsūdzētājs un apsūdzētais paši runāja tiesas priekšā, lai gan runas viņiem bieži rakstīja profesionāli tiesas runu sacerētāji – logogrāfi. Tā kā hēlaisti bieži vien nezināja vai tikai pavirši zināja likumus un reizēm nemaz neizprata lietas būtību, apsūdzētājs un apsūdzētais tai savās runās dažkārt veltīja maz uzmanības, bet centās daiļrunīgi un pārliecinoši stāstīt par sevi un saviem senčiem, par saviem un viņu nopelniem polisas priekšā, lai nodrošinātu sev hēlaistu labvēlību. Nereti apsūdzētie, kuriem draudēja bargs sods, centās iežēlināt tiesnešus, atvezdami uz tiesu savus mazgadīgos bērnus. Pēc apsūdzētāja un apsūdzētā runu noklausīšanās hēlaisti bez jebkādas apspriešanas aizklāti balsoja par apsūdzētā vainas atzīšanu vai viņa attaisnošanu. Ja tiesa ar balsu vairākumu atzina apsūdzēto par vainīgu, apsūdzētajam vajadzēja pašam ierosināt soda mēru, ko viņš atzina sev par piemērotu. Tiesa tāpat aizklātā balsošanā tad izšķīrās par vienu no diviem priekšlikumiem – apsūdzētāja vai apsūdzētā ierosinājumu. Principā valdīja tāds uzskats – “Katra slīcēja dzīvība ir paša slīcēja rokās, un ja jau viņš māk peldēt, tad, loģiski domājot, arī pats izpeldēs krastā.”, t.i. ja kāds ir nevainīgs, tad vienkārši nav lemts viņu notiesāt.
Atēnu un citu grieķu polisu sarežģītā struktūra un daudzpusīgās funkcijas, komplicētie iekšējās pārvaldes un starptautisko attiecību jautājumi prasīja no pilsoņiem, it īpaši no tiem, kuri tiecās pēc aktīvas politiskās lomas, pēc vadošiem amatiem valstī, tādu zināšanu un sagatavotības līmeni, ko tradicionālā izglītības sistēma nespēja nodrošināt. Lai orientētos Atēnu politikā un rastu optimālus atrisinājumus sarežģītajos ārpolitikas jautājumos, bija jāzina, kas ir cilvēks un kas ir polisa, kas ir likumi un kādas ir to robežas, kādam jābūt pilsonim. Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem atbildi nedeva un arī nespēja dot tradicionālā skola un Visuma problemātikai pievērstā filozofija.
Pieprasījums rada piedāvājumu, un kā reakcija uz šo polisas attīstības vajadzību 5.gs. otrajā pusē (t.i. 450 g p.m.ē) veidojās sofistu kustība – sofistika, kuras nosaukums atvasināts no vārda sophia, kas nozīmē “prasme, zināšanas, izveicība jebkurā darbības jomā; viltība, gudrība, pieredze; gudrība, zināšanas intelektuālajā darbībā; augstākā, patiesā gudrība”, bet vārdam sophistēs ir nozīme “prātnieks, meistars, mākslinieks, lietpratējs savā nozarē; prasmīgs runātājs; lielībnieks, viltnieks, krāpnieks”. Šajā vārdu daudznozīmībā atspoguļojās gan sofistu kustības iekšējais pretrunīgums, gan tās pretrunīgais vērtējums laikabiedru vērtējumā.
Sofistu vidū bija pasaules materiālistiskās izpratnes paudēji un domātāji ar noslieci uz ideālismu, pētnieki, kurus nodarbināja Visums, dabas noslēpumi, un filozofi, kuru uzmanības degpunktā bija cilvēks, pārliecināti demokrātijas aizstāvji un nikni tās apkarotāji. Sofistu kustības iekšējās daudzveidības un pretrunīguma uzskaiti varētu turpināt, taču sofisma būtības izpratnei daudz svarīgāk ir visiem sofistiem kopīgie atzinumi.
Visiem sofistiem kopīgs bija atzinums, ka cilvēkam no dzimšanas nepiemīt tās zināšanas, tā prasme un gudrība, kas nepieciešamai, lai dzīvotu polisā un – vēl jo mazāk – lai to vadītu. Šīs zināšanas cilvēkam jāapgūst, un filozofa sofista pienākums ir to mācīt, jo viņam ir vajadzīgās zināšanas, prasme un gudrība, ir sophia. Šī sofista sophia ir gluži tas pats, kas amatnieka, tēlnieka utt. Māka – technē, un, tāpat kā tie par šīs mākas vai tās produkcijas nodošanu citiem saņem atlīdzību, arī sofistam ir tiesības saņemt atlīdzību par savu zināšanu tālāknodošanu skolniekiem. Jāatzīmē, ka sofisti ir pirmie, kas prasīja naudu par mācībām. Līdz tam tā bija goda lieta un patriotisma lieta.
Visi sofisti atzina, ka audzināt un mācīt spēj galvenokārt runātais vārds, un tāpēc viņi lika pamatus zinātnei par vārdu, pētīja priekšmeta – jēdziena – vārda savstarpējo savstarpējo saistību, uzskatīja par savu uzdevumu iemācīt pareizi lietot vārdus. Sofisti atzina objekta – dabas, Visuma – un uztverošā, izzinošā subjekta – nemitīgi mainīgo raksturu. Tas bija cēlonis sofisma relatīvismam, t.i., uzskatam par visu lietu un atzinumu nosacītību un mainīgumu, ko Aristofans zobgalīgi raksturoja kā prasmi iemācīt “netaisnu par taisnu tiesā pierādīt” (“Mākoņi”, 99.). Šie vārdi gan bija apzināts sofistu mācības izkropļojums, jo vispusīgi izglītotais komediogrāfs nevarēja nezināt slavenā sofista Protagora galveno tēzi, ka “cilvēks ir visu lietu mērs”, kas ir pārliecinošs arguments pret sofistu mācības relatīvisma pārspīlēšanu, jo cilvēks, kas ir visu lietu mērs, “nav katrs atsevišķais cilvēks, empīriskais indivīds, bet cilvēks pats par sevi, cilvēks vispār”, precīzāk, brīvais polisas pilsonis, kurš ir mēraukla pareizajam un nepareizajam, labajam un ļaunajam.
No iepriekš teiktā izriet vēl viena visiem sofistiem kopīga pazīme, proti, viņu radošais novatorisms, viņu kritiskā nostāja pret jebkurām tradīcijām, pat pret reliģiskajiem kultiem, kas bija obligāti visiem polisas pilsoņiem. Tas arī bija cēlonis Atēnu sabiedriskās domas naidīgi nicinošai nostājai pret sofistiem. “Cilvēku no agoras” – ierindas atēnieti – kaitināja sofistu izsmalcinātais runas veids, ko ne bez pamata uzskatīja par viņu intelektuālā aristokrātisma un elitārisma demonstrāciju; viņus mulsināja sofistu skepticisms un relatīvisms, viņu drosmīgā, bet, pēc atēniešu priekšstatiem, izaicinošā, kritiskā nostāja pret ierastajām vērtībām un autoritātēm, pret principu “tāpat, kā visi”, kas radīja stabilitātes izjūtu. “Cilvēkam no agoras” sofisti, kuri gandrīz visi bija ārzemnieki, likās arī aizdomīgi kā neatēnieši, kuru uzvedībā un mācībā atēniešiem daudz kas šķita svešs, neatēnisks. Bet tieši šī neatēniskā, ārzemnieciskā izcelsme ierindas atēnieša acīs bija arī izskaidrojums, pat zināms attaisnojums sofistu savdabīgumam.
“Zvaigžņu stundas” jaunās izpausmes visās dzīves jomās – īpaši zinātniski loģiskās domāšanas un uz tās dibinātā pasaules modeļa izveidošanās – visur noritēja asā konfrontācijā ar mitoloģisko domāšanu un tās radīto pasaules modeli, kuru pusē bija gadu tūkstošu autoritāte un tradīcijas milzīgais inerces spēks, sevišķi tautas masās. Šī neizbēgamā un vispārējā konflikta asums bija atšķirīgs dažādos reģionos, galvenokārt atkarībā no sociāli politiskās cīņas spraiguma attiecīgajā vietā. Tieši pēdējais faktors 5.-4. gs. mijā piešķīra konfliktam sevišķu asumu Grieķijā, kur tikai 404. gadā beidzās postīgais Peloponēsas karš, kura sekas sevišķi katastrofāli izpaudās pieveiktajās Atēnās. Šeit pēc sagrāves karā varu bija sagrābuši uzvarētājas Spartas ielikteņi, t.s. Trīsdesmit tirāni. 403. gadā demokrātiem gan izdevās gāzt oligarhu asiņaino režīmu, bet atjaunotā demokrātija Atēnās vēl bija vāja un nestabila. Šādā situācijā demokrātijas līderiem bija svarīgi iebiedēt vēl ietekmīgos oligarhus, stiprināt tradicionālās vērtības un demokrātiskos iestādījumus. Sabiedriskajai domai, “cilvēkam no agoras” piemita tieksme savās nelaimēs un bēdās vainot nevis īstos, dažkārt neaizsniedzamos vaininiekus, bet par “grēkāžiem” izraudzīties turpat līdzās esošus, visiem labi pazīstamus cilvēkus, kas varētu likties bīstami.
Grieķu polisas krīze 4. gs. p.m.ē. ietvēra vairākas radikālas pārmaiņas polisas būtībā: polisas noslēgtības sairumu un svešinieku ieplūšanu tajā, pilsoņu saimes relatīvās mantiskās un sociālās vienlīdzības izzušanu un tās krasu diferenciāciju, pilsoņu saimes politiskās aktivitātes mazināšanos un politiskās vienaldzības pieņemšanos, polisas tradicionālo vērtību noniecināšanu un pakāpenisku jaunu vērtību izveidošanos, pāreju no “es” dialektiski pretrunīgās, bet obligātās saistības ar stipru, saliedētu, saliedētu polisu uz “es” atsvešināšanos, pretī nostatīšanu novājinātam “mēs” – polisai.
Izmantotā literatūra
“Netveramais Sokrāts” 1987.g, Ābrama Feldhūna sastādījums, tulkojums no sengrieķu valodas un paskaidrojumi. Joela Veinberga pēcvārds.