Immanuel Kant (1724-1804) bija vācu filozofs no Prūsijas. Viņu uzskata par vienu no Eiropas ievērojamākajiem domātājiem un pēdējo lielo Apgaismības filosofu. Viņa darbs būtiski ietekmēja romantisma un ideālisma filosofijas skolas XIX gadsimtā, un tajā sakņojas arī Hēgeļa filosofiskie uzskati.
Imanuels Kants ir dzimis Kēnigsbergā (tagad Kaļiņingrada Krievijā) 1724. g. 22. aprīlī. Koledžā viņš pamatā studēja klasiskos priekšmetus, universitātē – fiziku un matemātiku. Lai arī Kants jau sākumā sevi pierādīja kā oriģināls filosofs, par loģikas un metafizikas profesoru viņš kļuva tikai 1770. g. Viņa netradicionālais reliģijas pasniegšanas veids, kas balstījās vairāk uz racionālo domu, nevis atklāsmēm, noveda viņu konfliktā ar Prūsijas valdību, un 1792. g. Prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms II viņam aizliedza pasniegt reliģiju vai rakstīt par reliģiskiem tematiem. Kants pavēlei klausīja līdz karaļa nāvei. Viņš uzrakstīja īsu pārskatu par saviem reliģiskajiem uzskatiem.
“Ētikas metafizikā” (1797) Kants aprakstīja savu ētisko sistēmu, kura balstās uz uzskatu, ka saprāts ir augstākais morāles kritērijs. Jebkāda veida darbībām jāvadās no saprāta vadītas pienākuma sajūtas, un par morālu nevar uzskatīt nevienu darbību, kas veikta izdevīguma dēļ vai, akli pakļaujoties likuma vai sabiedrības normām. Kants aprakstīja divus saprāta dotu rīkojumu veidus: hipotētiskās pavēles, kas diktē noteiktu darbību veikšanu, lai sasniegtu noteiktu mērķi, un kategoriskās pavēles, kas diktē noteiktu darbību veikšanu, jo šīs darbības ir nepieciešamas un pareizas. Kategoriskais imperatīvs ir morāles pamats, un Kants to aprakstīja šādi: “Rīkojies tā, it kā tavas rīcības principam ar tava gribasspēka palīdzību vajadzētu kļūt par vispārēju dabisku likumu.”
Kanta ētiskās idejas ir viņa ticības absolūtajai indivīda brīvībai loģiskās sekas. Šāda brīvība tiek aprakstīta “Praktiskajā prāta kritikā”. Viņš šo brīvību neuztvēra kā anarhijas bezlikumu brīvību, bet gan kā katra cilvēka paša nosacītas “valdības” brīvību, brīvību apzināti paklausīt universa likumiem, ko atklāj saprāts. Viņš uzskatīja, ka katra indivīda labklājība jāuztver kā beigas pašas par sevi un ka pasaule ir ceļā uz ideālu sabiedrību, kurā saprāts “saistītu visus likumizdevējus tādā veidā, ka tie izdotu tādus likumus, ka tie tikpat labi būtu varējuši rasties no visas cilvēces vienotās gribas, un ka tie attiektos pret katru lietu, cikvien tālu tie vēlētos būt pilsoņi, par pamatu ņemot to, vai viņi ir pakļāvušies šai gribai”.
Kants, pēdējais lielais apgaismības meistars, prātu novietoja sava darba pamatā. Apgaismība kā garīgi vēsturisks virziens mēģināja visu, ar ko saskārās, saistīt ar prātu, aptverot arī visus tos priekšmetus, kurus saprāts līdz šim nebija sistemātiski kontrolējis. Kants nenovēršami saskārās ar jautājumu: kas ir „lieta par sevi”, kura būtu atšķirta no subjektīviem iespaidiem? Kants necerēja, ka problēmu varētu atrisināt dabaszinātnes.
Tām bija savas robežas, jo arī tās spēja atklāt vienīgi to, kas tieši vai netieši, empīriski varēja tikt uztverts sajūtu kā ārēja parādība. Dabaszinātnes mums nekad neatklās lietu iekšējo saturu, t.i., to, kas nav parādība, un tomēr tā var kalpot par parādību izskaidrošanas augstāko pamatu, uzskatīja Kants. Par spīti šim ierobežojumam, mums tomēr nav jānokar galvas, jo mums galu galā vēl ir arī prāts, kas aizpilda caurumu, ko atstājušas vaļā mūsu sajūtas. Bet mūsu prāts it kā reiz ap savi telpu priekš lietu pašu par sevi izzināšanas, lai gan tam nekad nevar būt noteiktu jēdzienu par tām un tas ir ierobežots tikai ar parādībām.
Mūsu zināšanas sastāv no divām pilnīgi atšķirīgām daļām. Vispirms- no tā, kas mums ir galvā no paša sākuma, un no tā, ko vēlāk ienesusi pieredze. Mūsu jutekļi mums neko nerādītu, ja mēs nespētu sasaistīt iespaidus ar kādu vispārcilvēcisku sapratni. Varbūt to var salīdzināt ar sava veida cieto disku, kas iebūvēts radītājā veidotajā datorā? Iedzimto un iegūto zināšanu atšķirība ir gandrīz vai tikpat veca kā pati filozofēšana, taču tieši Kants bija pirmais, kas to formulēja tik skaidri un viennozīmīgi. Pastāv no visiem sajūtu iespaidiem neatkarīga atziņa, kas mūsos ir jau no sākta gala, viņš uzskata. ,,[..] Tās sauc aprioras atziņas, turpretim tas, kas patapinās vienīgi no pieredzes , tiek uzskatītas, kā mēdz iztiekties, tikai a aposteriori jeb empīriski( Tīrā prāta kritika, 43. lpp) Kanta filosofijas, sauktas arī par kritisko filosofiju, stūrakmens ir viņa darbs “Tīrā prāta kritika”, kurā viņš pētīja cilvēka zināšanu pamatus un izveidoja individuālu epistemoloģiju (epistemoloģija – izziņas teorija, filosofijas daļa, kas pētī izziņas un zināšanu dabu, izcelsmi un robežas).
Kants par izziņu. Tātad, viņaprāt pastāv divi principiāli atšķirīgi izziņas līmeņi. No visiem sajūtu iespaidiem neatkarīgu izziņu sauc par „a apriori”. Pretēji tam pastāv pieredze, ko iespējams iegūt ar jutekļu palīdzību, empīriski (a aposteriori- šurp, vēlāk). No sajūtām nav iespējams iegūt mūsu priekšstatus par Dievu, laiku, bezgalību, ētiku utt. Kants saka, ka „zināmas atziņas pat pamet visu iespējamo pieredzējumu lauku un ar jēdzieniem, kam pieredzē nekur nevar būt dots piemerīgs priekšmets, šķiet paplašinām mūsu spriedumu apmēru pār visām pieredzes robežām”(Tīrā prāta kritika, 47.lpp) Fizikai tādējādi seko metafizika, tātad, tā izdibināšana, kas atrodas ārpus ķermeniski uztveramā.
Kanta apgaismības laikam atbilstošais mēģinājums atsvabināt ticību no tīrā(apriorā) prāta ir nozīmīgs filozofiskā ziņā. Tomēr, lai tiktu galā ar dzīvi, šai teorijai nav lielas nozīmes. Arī uzticēšanās prasa pārdzīvojumu apstiprināt atkal un atkal no jauna. Taču, tās uzticību atšķir no zinātnes, šādi apstiprinājumi var nākt no laimes sajūtas, no cerības, atbrīvošanās , izveseļošanās, mīlestības, mierinājuma, glābiņa, no nojautām, sapņiem, neapzinātiem vērojumiem un visbeidzot- no bieži intuitīvā ieskata garīgās kopsakarībās, kas plešas tālu pāri izzināmajam. Šādus pieredzes faktus nav iespējams ietver nekādā sarakstā, ne arī iestrādāt programma. Starp daudziem citiem to zināja arī Blēzs Paskāls: „Ticība nozīmē: Dievs sajūtams sirdī nevis prātā.” Tātad arī šeit nevar iztikt bez „sajūtamā”, tika tas ir kaut kas tāds, kas nav pasakāms.
Vācijā saprāta gaisma iesāka spīdēt tikai 18. gadsimta otrajā pusē, toties tur tā beidzās ar Kanta prāta kritikas dedzinošo sauli. Domāšana, kas pilnībā iztiktu bez metafiziskiem pamatiem, nav iedomājama, un to nebeidza skaidrot arī Kants. Viss izdibināmais un atvasināmais ir pierādāms, taču galu galā visi pierādījumi balstās uz pamatojumu, kas pats vairs nav pierādāms.
Vairs nevar rasties nekas jauns un radošs, kur domāšanu tomēr grib ierobežot ar apzināti dotu informāciju. Tāda domāšana nespēj atrisināt nevienu problēmu, kas atrodas ārpus rutīnas. Viena no briesmīgākajām brīvības laupīšanas formām ir domāšanas reglamentēšana. Ar to arī mūsdienu pasaule ir nolemta, jo aizvien vairāk mūsu prātus vadam ne mēs paši, bet gan masu informācijas līdzekļi, ne velti tie tiek saukti par ceturto varu… Tas notiek ik dienas un visur, tomēr sāk traucēt mums vienīgi tad, kad spaidus pamanām. Kas no tiem vēlas izlauzties, tam vispirms tie rūpīgi jāizpēta. Un, ja tos apver, jādomā jau neatkarīgi. Tā cilvēkam draud iekļūšana domāšanas spaidu sprukās. Cilvēks vairs nespēj izkļūt ārā no, jo ceļš uz izeju parasti nav viņa dabā. Cilvēkam ir nepieciešams parādīt ceļu, kas ved uz brīvu domāšanu. Tādēļ pastāv uzskats, ka nevis visu laiku jāmāca, kas cilvēkiem jādomā, bet gan jāmāca, kā viņiem jādomā. Tas viss skar domāšana indivīdā. Bet kas notiek, kad domā nevis viens, bet divi vai vairāki kopā vai viens pret otru? Vai viņu priekšstatus izdodas vienmēr pakļaut vienam kopsaucējam, vai arī tie saglabājas blakus cits citam? Tad noved mūs pie dialektikas.