Dekadence
Dekadence kā mākslas, galvenokārt, literatūras virziens izveidojās 20. gs. kā reakcija pret apnikušo mākslas izmantošanu sabiedriskiem un politiskiem mērķiem. Es vēlētos šo nepavisam ne garo literatūras posmu salīdzināt ar pusaudžu un jauniešu vecumposmu cilvēka dzīvē, kuram raksturīgs neliels nihilisms, pastāvošā noliegšana, egocentrisms, dzimumdziņu atmošanās, un bez kura nevar iztikt neviens cilvēks viņa dzīvē. Tas ir kā pagrieziena punkts, kurš izmaina cilvēka ķermeni, sajūtas un domāšanu. Tāpat arī dekadenti veica šīs pašas izmaiņas literatūras dzīvē. Kā jau ir novērots laiku lakos, tieši pusaudži un jaunieši ir tie, kuri visaktīvāk un asāk piedalās dažādās manifestācijās, streikos un protesta akcijās. Nu īsti dekadenti!
Literatūra pirms šī posma bija gluži kā bērns- ielikta rāmjos, pareiza un sakārtota. Tai bija savi skolotāji-pastāvošā iekārta, tās cenzūra, literatūras kritika un lielākie rakstnieki, piemēram, Rainis, kurš dzejā un literāros darbos kopumā vēlējās saskatīt sakārtotību, varētu pat teikt- ieaudzinātu kārtību.
Tomēr daļā latviešu rakstnieku un dzejnieku ap 1905. gadu un arī jau agrāk sākās pubertāte. Viņos pamodās tā dzirksts, kas citu zemju tā sauktajiem dekadentiem jau bija pamodusies. Un kur gan pusaudzis meklē savu identitāti? Protams, kādos paraugos. Latviešu dekadentiem tie bija franču dekadenti ar Nīčes un Šopenhauera atziņām priekšgalā un krievu dekadence, kura tajā laikā jau bija sevi pierādījusi. Daudzie vecās “bērnības” pārstāvji, kuri kritizēja latviešu “pusaudžus” tieši to arī pārmeta- tie mākot tikai aizņemties un atveidot krievu dekadenci, pat īsti nezinot tās nozīmi. Īpaši liels kritizētājs bija J.Jansons- Brauns, kurš pasludināja, ka šim virzienam ņemot varu, latviešu literatūra ir noslīdējusi tik zemu, cik vien var. Nav jau arī brīnums, ka daudzi tā uzskatīja- dekadenti, gluži kā tādi jaunieši centās noārdīt visu veco- viņi rakstīja par tām tēmām, kuras viņiem šķita aktuālas, nevis buržuāzijai. Viņi bieži nelietoja pieturzīmes un viņu teksti dažbrīd likās neierasti pavirši. Piemēram, H.Eldgasta darbā “Zvaigžņotās naktis”, kurš ir sarakstīts kā stāstījums, galvenā varoņa vārds parādās retu reizi un visā darbā konsekventi ir iztikts bez 3. personas (viņš), kad runa ir tieši par galvenā varoņa darbībām. Pusaudžu laiks ir arī dzimumdziņu atmodas laiks. Dekadenti sāka rakstīt par vienkāršu savu seksuālo vēlmju apmierināšanu (prieka māju apmeklēšanu), ne nu gluži saucot lietas īstajos vārdos, bet pārsteidzot ar tiešumu un tam laikam neierastu neķītrību (piemēram, rakstnieka pseidonīms- Fallijs). Pretī tika likta gaidītā lielā, cēlā- pusaudža “pirmā mīlestība” (īpaši H. Eldgasta “Zvaigžņotajās naktīs”), kura nedrīkst būt samaitāta, tai jābūt tīrai, inteliģentai un cēlai.
Dekadenti juta pret sevi vērsto noraidījumu, skepsi un milzīgo kritiku. Bet, manuprāt, tas viņus tikai sasparoja. Tad viņi vēl vairāk varēja justies kā brandi, kā vientuļnieki- sava ceļa gājēji, kuru misija ir iznīcināt šo mākslas tukšo, seklo un verdzisko laikmetu.
Pusaudžu vecumā neizbēgama ir vēlme sanākt kopā draugu pulkā. Bet arī šīs sanākšanas vecajiem “skolotājiem” nepatika, jo tās lielākoties bija visai bohēmiskas. J.Jansons Brauns savā darbā “Fauni vai klauni?” latviešu dekadentiem paredz tādu pašu nākotni kā “visapdāvinātākiem dekadences dzejniekiem, kā, piemēram, Edgaram Po, Verlēnam, Oskaram Vaildam, kuri kā neglābjami alkoholiķi un erotomāni savu mūžu beidza lielpilsētu renstelēs vai klīnikās”.
Dekadenti noliedz gandrīz visu, kas pastāvējis līdz šim. Pirmkārt, jau mākslas uzdevums ir galīgi nekam nederīgs- tai nav nekāda uzdevuma, tā pati ir mērķis! Otrkārt, tā nevar būt derīga vai nederīga, jo mākslinieks pauž savas jūtas, domas un emocijas, nevis rada tās pēc pasūtījuma. Šie pusaudži ir fanātiski mākslas aizstāvētāji, kuri apsmej un nesaprot pārējo viņuprāt pelēko masu- “bērnus”, kuri vēl nav izauguši līdz šim līmenim, jo domā par savu vēdera tiesu.
Gribētu mazliet oponēt dekadentu uzskatus par pelēko masu. Var jau būt, ka tauta nestāvēja un nekrita tikai par šo- dekadentu mākslas “pareizību”. Bet lai kā arī man to negribētos atzīt, tauta nedzīvo tikai no mākslas vien. Protams, ka tai pirmajā vietā ir vēlme, lai vēders būtu pilns. Un tā būs vienmēr! Ne visi cilvēki lasīja “Dzelmi”, “Starus” un “Zalkti”, ne visi vispār interesējās par mākslu. Līdz zemākam slānim šīs jaunās idejas nemaz nenonāca! Tāpat kā, šaubos, vai nostrādājies viduslaiku zemnieks saprata, ka dzīvo renesanses apgarotā laikmetā, tā arī zemākajam slāņiem šī visa dekadence bija pilnīgi vienaldzīga, jo bērnus taču ar to nepabarosi! Bet kā jau minēju, dekadentus var salīdzināt ar pusaudžu vecumposmu, kad raksturīgs ir egocentrisms. Pusaudzim šķiet, ka viss grozās tikai un vienīgi ap viņu. Arī mūsdienās ir gana daudz cilvēku, kuri dzīvo savā noslēgtībā un pilnībā neinteresējas par mākslas norisēm. Ir pat tādi elementi, kuri kopš skolas laika “brīvprātīgi obligātajiem” teātru apmeklējumiem ne reizi tur nav atgriezušies. . Varbūt tie ir mūsdienu dekadenti, kuriem ir apnicis tieši šī laikmeta mākslas piedāvājums un mēs nezinām par viņu aktivitātēm un centieniem ko mainīt?
Savu pusaudžu laiku atceros vēl pavisam nesenā pagātnē. Tas bija interesanti- kā kaut kas pavisam jauns, nesaprotams un ļoti vilinošs. Pārņēma sajūta- kāpēc gan es jau agrāk nebiju pamēģinājusi visas šīs trakulības? Ja nu esmu tikusi brīvībā darīšu visu pēc iespējas ātrāk un koncentrētāk. Atceros arī vecāku nostāju, kura biju gluži pretēja- vai tad nevari vēl pagaidīt? Kā tu atkal uzvedies? Tev ir jādara tā, jāuzvedas tā, kā mēs sakām un ne savādāk. Vai dekadenti jutās tāpat kā es? Pēc viņu rakstītā varētu spriest, ka jā. Secinot visu iepriekš rakstīto, varu teikt tikai vienu: “Paldies! Paldies, dekadentiem, ka viņi bija. Un bija tieši tādi kā vajadzēja būt.” Šāds virziens bija vienkārši organiski nepaciešams, citādāk salkanā un uzspīlēti pareizā literatūra sāktu šķebināt vēl vairāk, un tas novestu vairāk vai mazāk pie literatūras noplicināšanās un pilnīgas stagnācijas.