SATURA RĀDĪTĀJS
Satura rādītājs………………………………………………………………………….2.
Ievads………………………………………………………………………………….3.
1. Administratīvais līgums……………………………………………………………4.
1.1. Administratīvā līguma jēdziens……………………………………………….4.
1.2. Administratīvā līguma attīstība………………………………………………6.
1.3. Administratīvais līgums dažādu tiesībzinātnieku skatījumā ………………….9.
2. Administratīvā līguma pielietošana tiesu praksē………………………………….11.
Secinājumi……………………………………………………………………………..13.
Izmantotā literatūra…………………………………………………………………….14.
Bieži vien tiesu praksē ir sastopams jēdziens – administratīvais līgums. Taču bieži vien trūkst kompetences un zināšanu, lai šo jēdzienu izskaidrotu. Lai veidotu sabiedrisko domu ir jāsāk ar to, ka jāizzin ir šis jēdziens un jāaplūko tā būtība.
Savā referātā es apskatīju jēdzienu administratīvais līgums – gan likuma interpretācijā, gan arī dažādu tiesībzinātnieku – K.Dišlera, V.Jakubaņeca, J.Načisčioņa skatījumā, gan arī apskatīju tā attīstību. Bez tam vēl došu ieskatu arī administartīvā līguma pielietošanai tiesu praksē. Apskatītajās tēmās ikviens varēs rast atbildes uz saviem jautājumiem par to, kas ir administratīvais līgums un kā to pielieto praksē, kā arī to, vai ir iespēja šo līgumu grozīt, labot vai pat atteikties no tā.
Man kā studējošam juristam bija interesanti pētīt šo jēdzienu, jo tā liekas smaga kategorija, bet patiesībā tas ir elementāri, vienkārši trūkst kompetences un izpratnes par to. Ļoti lielu lomu spēlē arī tas , ka administratīvais līgums ir ļoti plašs jēdziens un daudzpusīgi interpretēts. Var teikt, ka katrs tiesībzinātnieks to definē savādāk, bet ja skatās katras valsts tiesu praksi, tad katrā valstī ir atšķirīga šī jēdziena pielietošana un izpratne, līdz ar to atšķiras arī subjekti un priekšmets, taču pamatā vadlīnijas un pamatdoma saglabājas tā pati.
1. ADMINISTRATĪVAIS LĪGUMS
1.1. ADMINISTRATĪVĀ LĪGUMA JĒDZIENS
Administratīvais līgums (administrative agreement, contract) – vienošanās, ko slēdz par kādas valsts pārvaldes funkcijas vai vairāku funkciju nodošanu izpildei kādai administratīvai institūcijai, kura nav valsts pakļautībā vai pārraudzībā vai nu nevalstiskai struktūrai – sabiedriskam formējumam, kurš var būt sabiedriska organizācija vai uzņēmējsabiedrība, vai arī par funkcijas nodošanu izpildei privātpersonai.1
Administrtīvais līgums ir publisko tiesību līgumu veids, līdzās starptautiskajam līgumam. Šie līgumi tiek slēgti arī Latvijā.2
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu administratīvais līgums ir vienošanās starp publisku personu un privātpersonu par administratīvi tiesisko attiecību noteikšanu, grozīšanu, izbeigšanu vai konstatēšanu. Administratīvais akts arī tad, ja tas iekļauts līgumā, paliek patstāvīgs tiesību akts. To publiskas personas vārdā slēdz piekritīgā iestāde vai amatpersona. Administratīvā līguma priekšmets ir attiecīgās publiskās personas kompetencē ietilpstošs jautājums. Līgums vērsts uz šīs kompetences izpildi to regulējošo tiesību normu ietvaros (79.p.).
Administratīvo līgumu slēdz šādos gadījumos:
1) lai izbeigtu tiesisku strīdu, it īpaši tiesas procesu;
2) ja piemērojamās tiesību normas piešķir iestādei rīcības brīvību attiecībā uz administratīvā akta izdošanu, tā saturu vai faktisko rīcību.
Līguma slēgšana nav pieļaujama, ja līguma forma nav piemērota konkrētās tiesiskās attiecības regulēšanai, it īpaši ja šāds līgums būtu pretrunā ar valsts pārvaldes principiem vai nesamērīgi ierobežotu privātpersonas tiesisko aizsardzību (80.p.).
Saistībām, ko ar administratīvo līgumu, kas noslēgts starp publisku personu un privātpersonu, uzņemas līdzēji, jābūt samērīgām un tiesiskām. Ja šīs saistības ir administratīvā akta izdošana vai iestādes faktiskā rīcība, tām jāatbilst Administratīvā procesa likuma noteikumiem. Privātpersonas saistībām jābūt noteiktām un jākalpo publiskas personas uzdevuma veikšanai. Ja privātpersonai ir subjektīva tiesība uz to, ko publiska persona ar administratīvo līgumu apņēmusies nodrošināt, privātpersonas saistības ir tikai tas, kas var būt par attiecīgā administratīvā akta nosacījumu (termiņi, priekšnoteikumi, uzdevumi, atrunas, ieskaitot atcelšanas atrunu) (81.p.).
1 Juridisko terminu skaidrojošā vārdnīca. R: 2002., 6.lpp.
2 Vildbergs H.J., Krasts V. Salīdzinošās administratīvās tiesības. Lietas un risinājumi. R: Euro Faculty, 2001., 91.lpp
Lai izbeigtu tiesisku strīdu, īpaši tiesas procesu un ja piemērojamās tiesību normas piešķir iestādei rīcības brīvību attiecībā uz administratīvaakta izdošanu, tā saturu vai faktisko rīcību, tad administratīvo līgumu iestāde var slēgt, ja tā projektam ir piekritusi augstāka iestāde.
Ja līguma slēgšana ir pieļaujama un ja tā forma ir piemērota konkrētās tiesiskās attiecības regulēšanai, it īpaši ja šāds līgums nav pretrunā ar valsts pārvaldes principiem vai nesamērīgi ierobežotu privātpersonas tiesisko aizsardzību, tad administratīvo līgumu var slēgt, ja tā projektam ir piekritusi institūcija, kura attiecīgo administratīvo aktu var apstrīdēt. Normatīvajā aktā var noteikt arī citu administratīvā līguma saskaņošanas kārtību (82.p.).
Administratīvais līgums neierobežo privātpersonas tiesības, kas tai ir saskaņā ar Administratīvā procesa likumu. Ja privātpersona administratīvo aktu vai faktisko rīcību apstrīd vai pārsūdz, tas uzskatāms par līguma uzteikšanu (83.p.). Līgums neierobežo trešās personas tiesības (84.p.).
Ja līdzējs administratīvo līgumu pienācīgi nepilda vai apšauba tā spēkā esamību, otrs līdzējs var prasīt tā izpildi tiesas ceļā. Tiesas process un sprieduma izpilde notiek saskaņā ar Administratīvā procesa likumu (85.p.).
Administratīvais līgums izbeidzas, ja:
1) tas ir izpildīts;
2) izbeidzas tā termiņš;
3) tas ir uzteikts un iestājies uzteikuma termiņš;
4) publiskā persona to vairs nevar pildīt sakarā ar tiesisko apstākļu maiņu.
Tiesības uz zaudējumu atlīdzību un to apmērus nosaka Civillikums, ja administratīvajā līgumā nav noteikts citādi (86.p.).1
Administratīvo līgumu slēgšana ir dažādu vai vienas valsts pārvaldes funkcijas nodošana izpildei „ārpus” administratīvās institūcijas vai nu citai valsts pārvaldes sistēmai pakļautai, vai dotās pārvaldes sistēmas pārraugāmai struktūrai, vai arī ārpus pārvaldes sistēmām esošai struktūrai vai privātpersonai. Valsts pārvaldes funkciju nodošana izpildei uz administratīvā līguma pamata vai cita publiska līguma iespējama valsts struktūrām, kā arī nevalstiskām struktūrām. Tās var būt sabiedriskās organizācijas, privatstruktūras (privāto tiesību jurididskas personas). Neatkarīgi no tiesību subjekta, kurš pildīs nodotās funkcijas, administratīvā līgumā nosakāms, vai funkciju izpilde ir par atlīdzību vai bez tās. 2
1 Valsts pārvaldes iekārtas likums. X nodaļa. Pieņemts: Saeimā, 2002.g.6.jūnijā, stājas spēkā: 2003.g. 1.janvārī.
2 Načisčionis J. Administratīvās tiesības. R: Latvijas Vēstneša bibliotēka, 2003.,111.lpp.
Jautājumi, par kuriem tiek slēgti pārvaldes (administratīvie) līgumi, var būt dazādi, proti, to izsmeļošs uzskaitījums nav iespējams.Praktiski jebkura valsts pārvaldes funkcija var tikt īstenota ar administratīvā līguma starpniecību, ja to neaizliedz likuma norma vai arī likumā nav paredzēts cits valsts pārvaldes funkcijas realizācijas veids.1
1.2. ADMINISTRATĪVĀ LĪGUMA ATTĪSTĪBA
Pārvaldes akts kā valsts realizācijas veids (kā pārvaldes forma) tika atzīts un plaši pielietots jau 19.gs. beigās. Taču atsevišķu valsts varas funkciju realizācija ar administratīvo līgumu palīdzību, kurus valsts vai pašvaldības institūcijas varētu slēgt ar indivīdiem, ilgu laiku netika atzīta. Tāpat netika atzīta iespēja pieņemt darbā valsts ierēdņus, slēdzot ar tiem publiski tiesiskus līgumus, kaut gan jau 19.gs. darbos, piemēram, Loeninga un Štengela mācību grāmatās par pārvaldes mācību, publiski tiesiskais līgums tika minēts blakus pārvaldes aktam kā viena no pārvaldes realizācijas formām.
Galvenais arguments pret pārvaldes līgumu slēgšanu, ko izvirzīja Otto Maiers un kas bija vadošais 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā, bija tas, ka publiski tiesiskos līguus var slēgt tikai viena līmeņa tiesību subjekti, taču valsts pēc savas būtības ir augstāka līmeņa tiesību subjekts nekā pilsonis.
Pats pārvaldes (administratīvais) līgums kā tiesību kategorija administratīvo tiesību teorijā pirmo reizi tika minēts vēl pirms Pirmā pasaules kara. Savu vislielāko attīstību kā tiesību institūts pārvaldes līgums sasniedza 20.gs.vidū, kam par pamatu bija plašas pabalstu sistēmas un to regulējošās tiesību aktu sistēmas izveidošana un attīstība. Pagājušā gs. 50.gados arī tiesību teorijā tika atrasts pamatojums administratīvajam līgumam. Izveidojās divi dažādi viedokļi, kur viena pārstāvji uzskatīja, ka publisko tiesību pieļaujamība izriet no likuma, līdz ar to pamatots iemesls līguma pieļaujamībai. Otra viedokļa pārstāvji pieņēma, ka līguma pielietošanu pamato reālā prakse, pati tiesibu attīstība pieprasa specifiska regulējuma vajadzību, kas ietver gan administratīvā akta, gan privāttiesiskā līguma elementus.
1 Načisčionis J. Administratīvās tiesības. R: Latvijas Vēstneša bibliotēka, 2003., 79.lpp.
Valsts aģentūru likumā pārvaldes līgumu uzskata par vienošanos starp ministru un aģentūras direktoru par aģentūras darbībā sasniedzamajiem rezultātiem un un tiem atbilstoši atvēlētajiem finansu resursiem. Savukārt Publisko aģentūru likums precizē, konkretizē šo definīciju, sakot, ka pārvaldes līgums ir venošanās par valsts aģentūrai nodoto valsts funkciju vaikšanu atbilstoši ministra apstiprinātajai valsts aģentūras vidēja termiņa darbības un attīstības startēģijai.
Publisko (administratīvo) līgumu noslēgšana nav pieļaujama, ja vien nav kāda īpaša likuma pilnvarojuma, kas paredz darbību līguma formā. Piemēram, likumā „Par nodokļiem un nodevām” ir noteikts, ka drīkst rīkoties uz vienošanās līguma pamata, kas ir veids, kā tiek samazināta nemaksāto nodokļu summa. To regulē šā likuma 41.panta noteikumi, kas nosaka, ka ir paredzēta iespēja noslēgt līgumu starp administratīvo tiesību subjektiem. Parasti administratīvajās tiesībās attiecību regulēšanai izmanto priekšrakstu došanu, bet dotajā gadījumā tiek piemērota abpusēja vienošanās. Līguma noslēgšanas iniciators var būt nodokļu maksātājs. Tomēr līguma noslēgšana ir iespējama tikai tad, ja piemērojamo normatīvo aktu normas ir pretrunīgas un ir dažādi skaidrojumi.
Vienosanās līguma noslēgšana rada smērā labvēlīgas sekas, salīdzinot ar citiem nodokļu maksātājiem. Privilēģiju piešķiršana kādam nodokļu maksātājam pašlaik Latvijā asociējas ar korupciju, un tas nosaka nodokļu administrācijas piesardzību. Tomēr šāds motivējums ir kritiski vērtējams, jo Valsts ieņēmumu dienestam ir jārīkojas saskaņā ar tiesību aktiem , bet ne subjektīviem politiskiem apsvērumiem.
Būtiski ir tas, ka viens no subjektiem ir administratīva iestāde, kas ar likumu vai citu tiesību aktu ir pilnvarota slegt administratīvo līgumu. Šī administratīvā iestāde reizē ir arī šī līguma iniciators, un lai noslēgtu šo līgumu ir nepieciešams pilnvarojums. Administratīvajās tiesībās administratīvā līguma priekšmets ir tas, kas ar likumu vai citu tiesīibu aktu ir noteikts administratīvo tiesību kā publisko tiesību subjektam, kurš realizē izpildvaru. Administratīvā līguma priekšmets mūsu valsts praksē visbiežāk varētu būt atsevišķas valsts pārvaldes pārvaldes funkcijas vai funkcija, vai ar valsts pārvaldes funkciju saistīto darbvu izpildes, pakalpojumu sniegšanas nodošana izpildei nevalstiskai struktūrai vai privātpersonai. Aktuāls ir jautājums par administratīvā līguma noslēgānu, lai tas notiktu, balstoties uz labu pieredzi, kas kvalitatīvi izvērtēta un tikai tad atzīta par pieņemamu un to izmantot tiesību aktu projektu sagatavošanai dotajā jautājumā. Ne mazāk svarīgs ir jautājums par līguma noteikumu grozīšanu, līguma izbeigšanu, par iespējamajiem strīdiem, kas varētu izrietēt līguma izpildes laikā. Paredzams, ka iespējamos strīdus varēs izšķirt tiesās. Administratīvā procesa likums paredz administratīvo aktu, kā arī iestādes faktiskās rīcības pārsūdzēšanu. Tā publiskas varas rīcību iecerēts pakļaut tiesas kontrolei. Ja, izskatot pieteikumus par administratīvo aktu tiesiskumu vai par iestādes faktisko rīcību, tiek izvērtēts administratīvas iestādes publiskas varas realizācijas līdzeklis – administratīvais akts, tad jāizvērtē iespēja pārsūdzēt administratīva līguma dalībnieku rīcību.
Tiesiskās attiecības rodas uz administratīva akta pamata, kur attiecības, subjektu tiesības un pienakumus nodrošina tiesa. Attiecības rodas uz administratīva līguma pamata. Bet atšķirībā no pirmā gadījuma administratīvā līguma subjektu tiesības būtu jānodroīna tiesai . Tādējādi visas tiesiskās attiecības, kur kaut viens no attiecības subjektiem ir administratīvā iestāde, administratīvas iestādes rīcības tiesiskumu pakļauj tieu varas iestādes kontrolei.
Administratīvās iestādes kompetencē ietilpstošā jautājuma risināšana tiek uzticēta administratīvā līguma subjektam, turklāt administratīvē iestāde neatbrīvojas no atbildības par šī jautājuma risinājumu pēc kompetences akta. Aktuāls ir jautājums par administratīvā līguma subjektu atbildību par līguma neizpildi vai negodprātīgu izpildi. Tiesiskā valstī iespējams paredzēt un noteikt iespējamo strīdu, kas izriet no administratīvā līguma izskatīšnas tiesā, tai skaitā jautājumu, kas saistīts ar subjekta atbildību. Ne mazāk svarīgi, plānojot iespējamos administratīvos līgumus, pilnvarojumā noteikt pēc līguma nododamo funkciju apjomu. Administratīvā iestāde, slēdzot līgumu par konkrētas funkcijas izpildi, vienmēr paliek atbildīga par tās izpildi un garantē kvalitatīvu mērķa sasniegšanu.
Šajā sakarībā nevajadzētu jaukt divas kategorijas – funkciju deleģēšanu, kas var notikt tikai ar tiesību akta palīdzību, un funkciju nodošanu izpildei, kas var notikt uz administratīvā līguma pamata.1
1 Načisčionis J. Administratīvās tiesības. R: Latvijas Vēstneša bibliotēka, 2003., 69., 79., 82.-87.lpp.
1.3. ADMINISTRATĪVAIS LĪGUMS DAŽĀDU TIESĪBZINĀTNIEKU SKATĪJUMĀ
Lasot dažādu literatūru par administratīvo līgumu, kā arī apskatot šī jēdziena definīcijas, var secināt, ka tā izpratne atšķras ļoti krasi ne tikai atsevišķās valstīs, bet arī starp vienas valsts, piemēram, Latvijas tiesībzinātnieku viedokļiem.
K. Dišlers administratīvo līgumu trahtē kā piekto objektīvo administratīvo tiesību avotu – administratīva rakstura līgumi valstu starpā, kas parasti tiek slēgti starp kaimiņvalstīm un parasti nokārto pierobežas iedzīvotāju vajadzības. Piemēram, 1924.gadā Latvija ir noslēgusi ar Igauniju divus līgumus par pierobežas joslas kopēju lietošanu, un par robežas pāriešanas noteikumiem pierobežas iedzīvotājiem; 1930.gadā noslēgts līgums starp Latviju un Lietuvu par pasu un vīzu formalitāšu vienkāršošanu abu valstu savstarpējā satiksmē u.c. šajos līgumosatrodamās administratīvo tiesību normas nostādāmas līdzās Ministru Kabineta noteikumiem, jo šie līgumi slēgti, respektīvi, apstiprināti, lno Ministru Kabineta. Ja administratīvo tiesību normas atrodamas līgumā, kas ratificēts likumdošanas kārtībā, tad šādas normas nostādāmas līdzās likumiem. 1
K. Dišleram, pēc J. Načisčioņa domām, diskutabla ir norāde uz kaimiņvalstīm, kā administratīvo tiesību subjektiem, jo nosaucot pirms līgumiem četrus citus tiesību avotus , tiek minēts normatīvais spēks, tiesību avotu regulējoša loma sabiedrisko attiecību nokārtošanai. K. Dišlers apgalvo, ka, ja administratīvo tiesību subjekts pēc dotās valsts tiesību aktiem, nav svarīgi, ka nacionālās adnministratīvo tiesību normas var izdot gan likumdošanas varas, gan izpildvaras institūcijas, un nav svarīgi, ka ar administrtīvo tiesību normām nenoregulētos jautājumus subjektu attiecībās var noregulēt ar šo objektu savstarpēju vienošanos, kuru apzīmē kā administratīvo līgumu. 2
Savukārt V. Jakubaņecs uzskata, ka administratīvais līgums, atšķirībā no tradicionālā administratīvā akta , nav vienpusējs , t.i., to neizdod viena valsts institūcija, bet to pieņem savstarpējās vienoānās rezultātā divas vai vairakas puses (valsts vai sabiedriskās organizācijas) un ka savstarpējās vienošanās juridiskajam aktam jāatspoguļo valsts funkciju realizāciju dažādu pušu intereses, un šī iemesla dēļ tas iegūst lielāku efektivitāti, kļūdams par doto funkciju noteiktu garantu, un šo garantējošo lomu pastiprina tas, ka līguma izpildes gaitā puses var regulāri saskaņot, koordinēt savu rīcību, kontrolēt un vajadzibas gadījumā arī koriģēt.
1 Dišlers K. Ievads administratīvo tiesību zinātnē. R: Tiesu namu aģentūra, 2002., 110.lpp.
2 Načisčionis J. Administratīvās tiesības. R: Latvijas Vēstneša bibliotēka, 2003., 67.-68.lpp.
Līdz ar to līgumiskā forma var veicināt valsts pārvaldes demokratizāciju.1
Viņš uzskata, ka līgumiskā forma, kad valsts varas subjektu darbība noris uz administratīvā līguma pamata ir mazak atzīta, tomēr nenoliedz šī formas nepieciešamību.
Līgumisko normu būtība ir tāda pati, kā parastām normām – vienošanās par to saturu un obligāto spēku. Līgums iegūst tiesību jaunrades raksturu tad, kad tas veido tiesību normu, kas ir piemērojama vairākkārtīgi.
V.Jalubaņecs izdala 6 līgumu pamatkritērijus:
1. noteiktība, kura ir saistīta ar rakstisku noformējumu, pateicoties, kam tiek iegūtas rakstisko tiesību priekšrocības.
2. līgumisko normu satura stabilitāte – mazāka nekā parasto normu atkarība no prasmes, ietekmes. Nodrošina subjektu rīcības prognozējamību.
3. līgumisko normu veidošanās notiek ātrāk nekā parasto.
4. līgumisko normu raksturo to demokrātisms – to veidošanās procesā ar vienādām tiesībām piedalās dažādas ieinteresētās puses.
5. līgumu sistematizējošais raksturs. Tas tiek veidots un funkcionē kā noteiktu normu sistēma.
6. līgumisko normu jaunradi raksturo mērķtiecīgums un programmiskums.2
Savukārt, J. Načiscionis uzskata, ka administratīvais līgums ir tā pati vienošanās. Kā privātajās tiesībās, tā arī administratīvajās tiesībās tā ir vienošanās starp subjektiem . Pārsvarā gadījumos tiek pieļauts, ka būs divi subjekti, bet tas neizslēdz iespēju, ka subjektu būs vairāk. Pēc šā līguma administratīvā iestāde nodod atsevišķu tiesību aktu projektu sagatavošanu, jo pēdējais minētais darbs ir specifisks, ka administratīvā iestāde patstāvīgi to nespēj veikt, un tiek atrasts strukturāls veidojums vai privātpersona, ar kuru slēdz līgumu. Tātad administratīvais līgums ir divpusēja vai daudzpusēja vienošanās par kādu konkrētu valsts pārvaldes funkcijas realizāciju vai darbu izpildi. Tā ir galvenā, bet ne vienīgā, administratīvā līguma atšķirība no pārvaldes akta, kas ir vienpusējs valsts pārvaldes iestādes gribas izpausmes akts.3
1 Jakubaņecs V. Tiesību jēdziens, struktūra un formas. R: P&Ko tipogrāfija, 2002., 115.lpp.
2 Jakubaņecs V. Tiesību normas. R: P&Ko tipogrāfija, 2002., 247.-249.lpp.
3 Načisčionis J. Administratīvās tiesības. R: Latvijas Vēstneša bibliotēka, 2003.,68.lpp.
2. ADMINISTRATĪVĀ LĪGUMA PIELIETOŠANA TIESU PRAKSĒ
Aizvien biežāk tiesu preksē iet runa par publisko līgumu pielietošanu. Arī administratīvais līgums ir viens no šo līgumu veidiem, līdz ar to tiek ielietots tiesu praksē kā publiskais līgums.
Par administrtīvo līgumu pielietošanu praksē var runāt, pašvaldības vai citas valsts institūcijas (publisko tiesību subjekti) šo līgumu slēdz savu publisko uzdevumu pildīšanu vai tiesību realizēšanu. Piemēram, kad divas pašvaldības slēdz līgumu par kopīgu atkritumu novākšanu un izvešanu.
Ne visi administratīvie līgumi, kas tiek slēgti attiecas uz visu lietu kopumā. Praksē ir ļoti daudz gadījumu, kad administratīvie līgumi var attiekties tikai uz kādu niansi vai lietas daļu. Tā piemēram, situācijā, kad kāds vagoniņa īpašnieks novieto savu vagoniņu tur, kur tas traucē sabiedrībai, līdz ar to pilsētas neapmierinātības gadījumā starp abām pusēm tiek uzsāktas sarunas, kuru rezultātā ar rīkojuma palīdzību vienojas par to, ka gada laikā vagoniņš tiks aizvākts un novietots tur, kur tas netraucē pilsētu. Taču tas netiek izpildīts. šajā gadījumā tiesā nevar atsaukties tikai uz administratīvo līgumu, jo tas regulē tikai rīkojuma izpildes atlikšanu, un līdz ar to pilsētai ir tiesības patvarīgi aizvākt vagoniņu pēc termiņa beigām, ja īpašnieks to nav izdarījis. Taču to darot pilsētai ir jēņem vērā lietderības princips, izvērtējot, kas šajā gadījumā būtu labākais variants.
Slēdzot līgumu ir jāņem vērā arī darījuma (līguma) priekšmets un tas, vai par to var slēgt līgumu. Jāskatās ir tas, vai tas par ko slēdz līgumu ir atļauts un neizslēdz kādu citu tiesību normu. Administratīvajam līgumam tiek izvirzītas tādas pašas no tiesiskas valsts principiem izrietošas prasības kā administratīvam aktam. Piemēram situācija, – lai stimulētu ierīkot uzņēmumu kādā pilsētā, pilsētas padomes valdība noslēdz līgumu ar uzņēmējsabiedrību par to, ka pašvaldība tiks atbrīvota no visiem pašvaldības teritorijā darbojušajiem nodokļiem, to skaitā, zemes un profesiju nodoklis uz desmit gadiem. Šajā gadījumā tā ir iepriekšēja atteikšanās no nodokļu ievākšanas, kas likumā nav paredzēta. Kaut arī tā tieši nav aizliegta ar likumu, tomēr līgumu nedrīkst izmantot, lai pārkāptu pārvaldes stingro paqkļautību likuma prasībāmun no pienākuma ievākt nodokļus. Pretējā gadījumā zūd Nodokļu likuma spēks, t.i., Nodokļu likums pārstāj darboties.
Gadījumā, ja tiek veikts kāds vienreizējs maksājums uz administrtīvā līguma pamata, un tā izdarītājs pēkšņi grib saņemt to atpakaļ, tad tas ir iespējams tikai tad, kad administratīvais līgums ir bijis bez tiesiska spēka.
Ir gadījumi, kad ir nepieciešams pārbaudīt, vai spēkā esošās tiesības ļauj publisko tiesību, administratīvo līgumu izmantošanu un vai līguma saturs atbilst spēkā esošajām tiesībām. Piemēram arī situācijā, kad lielpilsēta vēlas sadarboties ar kādu pašvaldību par dzīvojamās mājas celtniecību. Ņemot vērā iepriekšminētos noteikumus var slēgt kooperācijas (sadarbības) administratīvo līgumu un izveidot kopīgu plānošanas komisiju bez tiesībām pieņemt abām pašvaldībām saistošus noteikumus.
Noslēdzot vienošanos par jau iepriekšminētajā situācijā vagoniņa pārvietošanu un vienojoties par to, kas ar ierakstu aktā tiek konstatēts, ka juridiskie akti nav pilnīgi skaidri. Taču vēlāk uzzinot, ka to var definēt par ielas daļas sevišķo izmantošanu, tad pilsētai ir jāpilda noslēgtais pēdējais līgums . Kaut gan administratīvi tiesiskās attiecības starp pārvaldes iestādi un pilsoni pamatā ir imperatīvas, tomēr ir dota iespēja izdot savstarpēji saskaņojoša rakstura priekšrakstus.
Labvēlīgs administratīvais akts un administratīvais līgums tiek pielietots reti, bet ir gadījumi, kad tiek izmantota attiecībās starp pārvaldi un privātpersonu. Piemēram gadījumā, kad kāda veca sieviete ir saņēmusi bezprocentu aizdevumu, bet nāves gadījumā nav atdevusi. Uz jautājumu, vai pilsēta šo aizdevumu var atprasīt no mantinieka, var atbildēt, ka pilsēta var griezties administratīvajā tiesā un piedzīt šo naudu uz administratīvā līguma pamata.1
1 Vildbergs H.J., Krasts V. Salīdzinošās administratīvās tiesības. Lietas un risinājumi. R: Euro Faculty, 2001., 92.-95.lpp.
Neskatoties uz pastāvošo uzskatu atšķirību, administratīvajās tiesībās pārvaldes (administratīvie) līgumi tiek praktiski piemēroti kā administratīvās rīcības forma, un kā atsevišķu valstu tiesību akti vai paražu tiesības satur līguma tiesisku regulējumu.
Administratīvais līgums var būt valsts pārvaldes iestades rīcība, lai izpilditu pilnvarojumā vai kompetencē noteikto, kur netiek izdots administratīvais akts; administaratīvais līgums var sekot pēc administratīvā akta, lai koriģētu attiecības, kuras nav nokārtotas ar tiesību akta palīdzību; administratīvais līgums un administratīvais akts vienlaikus reglamentē attiecības publiskās pārvaldes sfērā.
Tādējādi administratīvais līgums ir rakstveida vienošanās par valsts pārvaldes funkciju vai ar to saistīto darbu, pakalpojumu izpild starp administratīvo tiesību subjektiem, no kuriem viens ir publiskas varas realizētāja – administratīva iestāde, un otrs subjekts ir privāto tiesību juridiska vai fiziska persona. Pēc valsts iekārtas likuma noteikumiem administratīvais līgums ir viens no publisko tiesību līgumiem.
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. Dišlers K. Ievads administratīvo tiesību zinātnē. R: Tiesu namu aģentūra, 2002.
2. Jakubaņecs V. Tiesību jēdziens, struktūra un formas. R: P&Ko tipogrāfija, 2002.
3. Jakubaņecs V. Tiesību normas. R: P&Ko tipogrāfija, 2002.
4. Načisčionis J. Administratīvās tiesības. R: Latvijas Vēstneša bibliotēka, 2003.
5. Vildbergs H.J., Krasts V. Salīdzinošās administratīvās tiesības. Lietas un risinājumi. R: Euro Faculty, 2001.
6. Juridisko terminu skaidrojošā vārdnīca. R: 2002.
7. Valsts pārvaldes iekārtas likums. X nodaļa, Administratīvais līgums. Pieņemts: Saeimā, 2002.g.6.jūnijā, stājas spēkā: 2003.g. 1.janvārī.